Pirmdiena 2. marts.
Nosūtīju vēstules Freijiem un Gordonam.
Snieg (kā muļķis) vakar visu dienu, naktī un šorīt līdz pusdienām.
Divi dienas staigāju parkā saulē, pavasars bija klāt – te ņēma atkal visu ieraka sniega kupenās. Vakar no rīta vēl priecājos – cīruļu putenis! Bet – ne tik daudz, ne tik daudz. Avīzi puika atkal nenes! Un es tikpat slinks kā avīžpuika – nedaru neko! Lasu. Redzu – ka ja kas ir ko vērts darīt – tad tam jāiet līdz kaulam visos sīkumos visos mēslos etc. Un tomēr – stilam jāpaliek cēlam!?!
Trešdiena, 4 marts 1987.
Saule, pusaizmācies.
Vakar uz ielas ‘satiku pagātnes izjūtas’. Kaut kas kā no Briseles ielas pazibēja kādā svešiniekā. Pavasars? Vakar nebija saules. Ne kāda pavasara. Varbūt tik daudz ka slapjas sniegpilnas pančkas ielas malās.
Sestdiena 7. marts 1987.
Vakar latv. avīzē (no 19. dec. 1986) mans stāsts – ‘Dzīve uz kuģa’. Viņš ir pārmainījis manu virsrakstu ‘Mirkļi uz kuģa’. Es domāju tie bija īsu mirkļu tēlojumi – bet ok. Vienā lapā mans, ar kuģa tēlu lejā, otrā lapā, (pretī) Kukuras ceļojuma apraksts ar laukmalas uzņēmum. – zemes ceļojuma apraksts. Man – jūras. Viņai – ļoti saberzts, kā jau grupas ceļojums. Dažās vietās labi rakstīts – bet pazūd ceļojuma burzmas norisē. Viņai par dabu – man par cilvēkiem – Maria + puisītis Johns, Elga, Helena, Pinokio, klibais kungs, rūtainā dāma, dāma ar rozi, Džo, otrs melnais kalpotājs. Kukurai – mazliet no gida, un tad ainiņa ar kungu baltā žaketē ar melnu tauriņu – kravati, ko viņa notur par sulaini. Tas uzreiz – paliek izgaismots, atmiņā.
Tomēr mans kuģa gabals mani neielīksmo – jo, viss liekas ir par maz ko es rakstu.
Avīzē vēl – Mint. Eglīša stāsts – Citare – labs ar īsto Eglīša stāstīšanas pasauli. Tad – Lidijas Dombrovskas ‘Par upi un diviem laiviniekiem’ fantastisko tēlojums, ‘pasakains’ varētu teikt. Man neko neiespaido. Bet labāks kā pagājušā reizē – pavasarīgais jūsmojums.
Tad vēl – Skujiņa ‘Lauska cimdi’ ziemsvētku stāsts – par daudz atvainošanās un paskaidrojumu – kāpēc to raksta.
Vēl nenodrukāti tur pie Dēliņa ‘Caur sirds lodziņu’ un tagad sūtītie ‘Pulkstenis’ un ‘Nenosūtītā vēstule’. Tā tad – jāraksta kaut kas ar lielu steigu.
Inese nepiezvana. Kā viņai iet? Nu – drīz būs mājā…
[partly in Unpublished texts as Vasaras svētki and Vasarsvētki]:
Vasarsvētki viegli, maigi svētki pie tāda stāvēja visa pasaule apkārt. Vasarsvētkos bija tikai gaiša sirsnīga svinēšana.
[…]
Vītrags aizbrauca uz mežu pēc meijām, ja bij agrs pavasars un bērziņi jau saplaukuši, bet māte teica: “Neved jau daudz, netērē kociņus.” jā, pušķošana nebija tik liela kā Jāņos. Bet pāris bērzu mejas pie māju durvīm, pie kūts durvīm — tās mainīja visu pagalmu, iešanu un nākšanu tanī, deva svētkus.
Kāds kam vaļīgāks brīdis, aizsteidzās uz pastu, atnesa līdzi mājās kādu zaļumu, kādu ziedu. Jaunkalsnavas ļaudīm jaunaudzē ziedēja purenes. Vai ja vēls pavasars, Aiviekstes malas pļavās varbūt jau vērās kāda cāļgalviņa. Pēc tām varēja iet svētkos pašos, jo vasarsvētkos bija jāiet kaut kur ārā, pļavā, mežā, kaut vai jāturas tikai vairāk uz ceļa, ja zeme vēl bija par slapju svētku apaviem.
Upēs, grāvjos, tīrumu malās pavasara ūdeņi vēl turējās augstu līdz malām, vizuļoja, mirdzēja saulē, meta atspīdumus mājās, kokos, debesīs. Vasarsvētkos bieži viss bija tik spožs un mirdzošs, ka acis sāka asarot, mazākais vecākiem ļaudīm un arī Upesleju saimniecei. Un vasarsvētki nāca un nāca, reiz pa gadu, reiz kad ziema beidzās, kad vasara nāca ar savu labumu, bet arī ar savu nopietnību — sēšanu, pļaušanu un gādāšanu. Vasarsvētku caurspīdīgais zaļums, kā īsā jaunība…
—–
U.l. s. mīlēja ģērbties gaišās drānās, tikko nāca pavasars un vasara. Svētdienās un svētkos vienmēr viņa un meitenes tērpās svētdienas drēbēs, labākās, jaunākās, vai dažreiz tikai svaigi izmazgātās un izgludinātās. Uzklāja baltus galdautus. Kā citādi lai svētītu, lai apstātos darbos, iešanā, skriešanā, gādāšanā. Svētdienās atpūtās, apskatījās apkārt mājā un dzīvē. Paskuma, ja citādi kādreiz nevarēja, bet pārlika, pārdomāja un priecājās. Par svētdienas rītu, par izceptu maizi, par spodrību, tīrītu, pušķotu, mugurā vilktu, domās, sejās liktu. Ierunātu, iestāstītu? Jā, arī ierunātu. Viena priecīgs vārds radīja atskaņu otrā. Svētki un svētdienas bija tādas pašas dienas, kā visas citas, un tomēr pavisam citādas, it kā tās būtu citā krāsā, citā gaismā. Bēdas nebija jāizbēdā tad, kad citi gaidīja prieku.
Up. s. šais vasarsv. bija savā mājas galā viena. Pie tā bija jāpierod. Kādi labi gadi kopā [..] kad bērni auga, varbūt sāka aiziet. A. taisījās tautās. Enī mazāk dzīvoja mājās. Arī Vilmai bija vairāk iešanu nekā agrāk — tepat kaimiņos pie mātes ciemos.
Up. s. izstaigāja dārzu, apskatīja ābeļu zarus, ogulājus — viss bija pumpuros un vērās vaļā. Pastāvēja pie bišu stropiem — ‘Jāiet pie bitēm,” viņa sev teica, darbs kas vienmēr no jauna bija jāuzņemas. Ne tik viegls, bet tāds ar sevī slēptu prieku. Tad viņa stāvēja istaba, viņu viesistabā sauktajā zālē, pie loga un skatījās dārzā, skatījās, kā aiz āb. zariem mirdz Aiviekstes ūdeņi un gaisma no otra loga meta viļņu atspulgu sejā un vakara saule jau lējās trešajā logā, vakaru pusē. Tā bija gaiša mierpilna istaba.
Up. s. savā gaišajā garajā tērpā tur ietērpās. Viņa bija skaista sieviete, ar skaistumu, ko lauku ļaudis neprata saukt vārdā, ne īsti novērtēt, tikai just. Viņa bija vidēja auguma, cēlu gaitu, jau no meitenes dienām viņa bija mācījusi sevi — turēties taisni, viņai bija taisns deguns kā grieķu tēlos, neliela galva, pareizi zīmēta mute, tumši pelēkas acis. Seja bāla, jau meitene būdama viņa krāsojusi vaigus ar vēstuļu konvertu zīdpapīru. Arī vēlāk — likusi iesārtu pūderi vaigu galos. To viņa nevarēja pati zināt, ka kļūstot vecākai viņa patiesi kļuva daiļāka. Skaistums ir kaulu veidojumā, grimētāji un fotogrāfi zina teikt. Vairāk viņas sejas kauli rādīja vairāk savu labo struktūru gadiem ejot, varbūt arī ciešanu zīmes vaibstos no dzīves pieņemšanas un jauna prieka bērniem līdzdzīvojot vērtās viņas sejā kāda apgarotība daiļumā.
Enī dažreiz, kad māte lasīja dziļi grāmatā nogrimusi, vilka ar pirkstiem glāstot pār mātes pieri, vaigu, zoda un lūpu līnijām, brīnoties, apbrīnojot. Up. s. dzīve noziedēja tur Up. dārzā, istabās, zālē pie loga.
“Tu dzīvo atmiņās,” kāds prātīgais viesis vai viešņa kā pasmejot to kādreiz teica un Up. saim. nosmaidīja it kā varētu kā citādi dzīvot, it kā būt citāda dzīve. Ik mirklis dzīvotais nākošā mirklī bija — atmiņa.
——–
Tas bija tad tāds miera pilns brīdis, laimes caurstarots, kad bērnu soļu atbalsis vēl šūpojās telpās. Viņi prieka pilni aizgājuši savās gaitās. Upeslejiete tad lēni staigāja no istabas istabā, vēl pilnās bērnu tuvuma. Viņa apstājās pie lietām istabā, apstājās pie viena loga, pie otra, palika stāvot pie tā, kur aiz ābelēm vistuvāk mirdzēja Aiviekste.
Viņa stāvēja savā gaišajā tērpā līdz zemei ar vieglu smaidu sejā, kas gadiem ejot kļuva vēl arvien daiļāka, smalkāka ar laukiem mazliet neparastu daiļumu — bālo seju, taisno degunu, pareizo muti — un tumši pelēkajām acīm zem gludas pieres — kā grieķu tālā. Enī dažreiz pārvilka viegli pirkstus šīs mātes sejas , līnijām, kā brīnoties — kur Tu tāda radies?
Enī nevarēs viegli atrast sev vietas šai dzīvē — māte domāja. Auce bija atradusi, bija laimīga un Andis jau bija kā pašu bērns, kā dēls, kā brālis. Lai nu cīnās abi. Dzīvei ir daudz līkloču ceļu.
Bet Enī gāja kā nezinot, kur apstāties, atskatīdamies, it kā būtu pagājusi garām. Nupat viņa bija aizbraukusi uz mežniecību — jo tur sauca. Bet viņa klausīja aicinājumu tikai tādēļ, ka citur šai dienā nebija, kur iet. Un bija svētki, kopā būt ilgošanās.
Māte nopūtās un skatījās Aiviekstes vizēšanā, ābeļu zaros. Jauna vasara, dzīve, atkal sildīs māju.
16. marts pirmdiena.
Pie Bacha es ieeju Pa sētas vārtiņiem Kur mazās invencijas, Fūgas tur dārziņā Fūgas, sirdsšķīstās. Viņš pats tur kādreiz Tuvu garām noiet Nākdams no mesām No koncertiem Gadsimtu krēslas slēpts. Tad dzird tur Kā ietrinkšķinās Kāda sarabande Passepiede
18. marts. Trešdiena 1987
Ziema vēl nebeidzas. Uznāca vēl sniegs. Tagad – tīras ielas, bet dārzi pilni ar sniega kaudzēm, vējš, saule, ne visai mīlīgs, lai arī ne visai auksts.
Rūpes kaut kur grauž, nedomājot tās tomēr domājas – Inese tik daudz smēķē! Liekas – to vīnu arī varētu mazāk. Un – nav viņai miera no visādiem – pienākumiem.
„Kāda miera Tev vajaga?” – reiz Jaša man teica.
Jā – jaunam varbūt miera nevajaga. Un man ir par daudz miera, vai nē? Es neko no viņa nevaru veidot. Beigta masa, miers. Un tas kļūst tad beigts nemiers. No tā arī neko nevar radīt.
Spēlēju Bacha fūgas – un beidzot patiesi iemīlu viņu. Viņš ir kā zeme – savos mazajos darbos. Lielos es vēl nepazīstu. Tur viņš it kā esot – debesis etc.
19. marts 1987.
Liekas šodien uz ielas redzēju to cilvēku – kas man izskatījās kā no ‘vecās Francijas’. Vai vēl meklēt, dzīvot?
21. marts.
Vakar pie latviešiem – grūts pazemojošs brīdis (ar zobiem), vispār – kā lai ‘sevi nostāda’ vietā, kur tomēr domā citādi kā tu. Citas mērauklas. Klišējiskas ‘tautas ciešanas’ rindas dotu panākumus, bet tās es nevaru izspiest. Un nav man arī pārsteidzošu jaunumu stilā vai saturā – kas liktu ieraudzīt, atzīt. Jāiet pensionāru klubā – svinēt daudzās dzimšanas dienas ar tortēm etc. Nē. Tad labāk es staigāju pa tukšām svešām ielām.
Jeb varbūt es pie šīm tortēm atrastu kādu tematu ko es patiesi meklēju? Varbūt. Bet par kādu maksu? Rāpot tur mēnešiem iekšā. Un kā, kā palikt tikai skatītājam, lai ko redzētu, saprastu. Un vislabākais iznākums tomēr būtu – bezcerīgs vecuma rēgs.
Mishele arī runā par iznīcību savos visos mākslas darbos. Runā kā jauns kas to vēl nejūt uz savas ādas. Visi jaunie labprāt runā par nāvi. Claudīnes izstāde tomēr ir – pašas ciešanas – līdz kaulam! Par – neglītumu. Tās ir – lielas ciešanas.
Ziemeļzemes nakts, maiga Pilnam nesatumst Zaigo sienās, jumtos Mieru nesdama Beidzot tik it kā pierunā aizvērt acis.
22. marts 1987
No 3. nov. 1962. g. Piezīmēm:
Saule tik silta šodien Karsē puķu galviņas dārzmalās, parkos Stūros, kur nesamin soļi; Saule tik silta un vējš šūpo ziedus Kā karstos glāstos no kuriem vairs nepiecelsies Jo dzīve būs nodzīvota; Saule tik spoža šodien, pasaules pilsētā ūdeņu skautā Kā bērna rotaļlietiņu sakrautais klājiens Karst krāsās un dūmakās savās Kas smagi spiež skatu pie zemes: Kur citur cilvēka acs lai griežas! Saule dedzina šodien – kūst asfalts zem soļiem Kā kara pulki pa ielām zīmēm klausot Skrien cilvēku bari, kāri ko pirkt, ko dabūt Iekārot, iegūt – ziemsvētku laiks ir tuvu.
Šīs rindas prasās uzrakstīt tādā kārtībā – kā tās tur piezīmēs rakstītas. Apskatot iekšējās atskaņas un rindu ritmu – liekas tā ir dzeja. Toreiz tā nāca gatava, kad nāca. Tāpat kā tagad – kad tā nāk…
Toreiz nāca gari un droši, tagad īsi, ja nāk, bet ilgu laiku tagad – nenāk. Viss ir sastindzis kādā neziņā, bailēs, īgnumā, tukšumā, pamestībā. Tukšumā.
Ja Freimanis nebūtu tik ātri šķīries – viņš mani būtu iztaisījis par – jā par poetu. Atsaukties kādam vajaga.
25. marts. 1987.
Rītu papa nāves diena. – 68. g. jau. Parīt – Ineses dzimšanas diena. 45. jau!
Dienas un Gadi liku virsrakstu savai grāmati. Vienkārš, ļaudis saka. Man tas liekas – bagāts. Dienas un dienas un tad gadi. Krājas arī tie – gadi un gadi. Un vai es nevaru pateicību vien teikt – tik ilgi ļauj iet spēcīgi? Bet es to – čīkstu un pīkstu. Gribu nezin ko iegūt. Padarīt. Ko padarīt tik vēl, kad pašai tur nekas netiek? Pēdējais dzejolītis (nu jāsaka – dzejolītis, kā Gubiņa saka…) liekas ir ar dzeju klāt. Kas tad ir dzeja – ja ne šī mazā aina, saruna, doma, vēlēšanās caur kuru spīd bijusī diena un ilgas pēc tās vēl reiz to gūt. Protams – dzeja nav ne idejā ne domā – dzeja, ja tā ir – tā ir – tā izteikšanā, tā tad – formā? Forma nevar būt bez tā ko tā ietver – tā veca lieta. Nav vērts papīru te niekot par to runājot.
Tas koks, kas ‘iedvesmoja’ šo dzejoli ir kāds koks kas aug ielā, liels, kur dažreiz nāku no Metro veikala. Viņš blāzmoja tā – rudens krāsās, gaismās, patiesi šķita – laime viņā ietvērusies – spoguļojās –
Par koku ir vieglāk rakstīt kā par cilvēku…
Un ar Bachu, veco smago Gadu klātās ēnās (Viegli) cēli dejot menuetu Uzsākt viņa fūgā To man ļauj Šīs vientulīgās dienas.
30. marts. Pirmdiena.
„Prieks, kur Tu rodies?” Kas to teica, rakstīja? Šorīt tā varu prasīt. Dažu rītu (nupat aizvakar?) drūme uzguļas tikko mosties.
Šorīt – laba, gandrīz laimīga sajūta.
Ko gaidu? Ko ceru? Kas nāks?
Vakar, Suzanne [right] te bija, ierunājos par sīrupa mežu – un teica varbūt izkārtos braukšanu, ne tālu uz labu, skaistu vietiņu. Varbūt tas dod kādu vēja pūsmu domās.
Sapņi bija murgaini – pabeidzu lasīt (grūti lasīt franču valodā tik ‘neizkārtotu’ tīši ‘muļļātu’ tekstu, pie tam ar saturu par garā sajukušu personu. Lai arī cik viss ‘daiļi’ M. Duras – par Lolu.