3. apr. 1987.
Pirms pāris dienām vēstule no Dzidras, gara laba un nosūtīju vēst. Dzidrai. Viņa domā braukt šurp Septembrī kopā ar Tāli.
Inese vakar nosūtīja man. dzejas Nelsonam. 42 skaitā. Pašai nav zināms – cik tās labas? Vai ir – ‘progress’ pēc 1. grām? Nevar būt. Te vēl vecāki dzejoļi arī kā 1. gr. Daži jaunie – liriski, īsi. Pāris – stiprāki.
Mana interese it kā vairāk (vēl vairāk) pārvērtusi stāstus uz manu dzeju pusi – īsi, īsāki.
Izlasīju 2 Margaret Duras grāmatas. Stieptas, mazliet fantastiskas kaut kādā reālā veidā – zem realitātes pilnas bērni dzīvojas, kā dzīvē – bet jau drīz var just kas nāks lai gan – īsti nevar paredzēt beigas. Dažu stāstu sāk lasīt paviršāk, steidzoties zināt – kā beigsies.
[note on sheet with all sorts of poems, mostly published in the press]:
3. aprīlī 1987. g. Montreālā,
Papīrus kārtojot izstaigāju šīs senās rindas. „Kas gan ir citādi?”
[sketch of curve in road, with trees and hills]
6. apr. Pirmdiena.
3 apr. piektdien, bijām uz kabani – uz sīrupu mežu. Es, Ines, Suz + vīrs un Luize. Pārēdāmies. Labi bija redzēt lielo krāsni kur dedzina milzu pagales un – vāra sīrupu. Atpakaļ braucot iegājām Oka sieru ražošanas … veikalā. Inesei visu laiku jābrauc – tomēr tas nogurdina, citi var tikai giglīt. Ir gan tā Suzana [right] liela un no vidus uz leju – resna, spēcīga, kā kāds liels, spēcīgs, koks, kolonna, bāka. Vīrs – mazliet pēc bērna, ļoti vien pēc bērna. Suzanes galva – pēc eņģeļa – zelta mati, gari, seja šaura, acis mirdzošas. Intetersants pāris.
7. apr. Otrd. 1987.
Apmācies.
Domas kūtras Ceļi neatveras Tāliem ciemiem. Varbūt, Tu, Tev daudz jaunu dienu Iesi tur darbā, dziesmās līdzēt, Dzīvot, celt, Tev daudz jaunu dienu. Sirds kā kaija viegla Pāri ūdeņiem Jaunu laiku krastos Senos krastos jaunu laiku Līdzēs celt.
10. apr. 1987.
Ar jauno laiku Uz tālo malu Uz sirdij tuvo Tu dosies. Tev daudz jaunu dienu Pāri ūdeņiem Ar jauno laiku Senos krastos Kopā atrasties Tu dosies, Tev daudz dienu. Domās pavadu Tavu dižo ceļu Kādu vārdu Tev, kam daudz jaunu dienu.
Montreālas latviešu bibliotekārs: Jānis Birze – 684-4391
Zaļā ceturtdiena 1987. {16.4.87}
Pāris gadus nebiju lasīju. Jauno Gaitu, ne citus latv. žurnālus. Tagad dabūju uz reiz 4 ex.!
Latv. literatūra – cik svaiga! Latviska. Ar krāsu!
Un viņu milzīgo dziesmu svētku bilde un apraksts (I. Ziedonis)
Mani tā satrauca ka nevarēju naktī gulēt un no rīta pusmiegā domāju – man jāsatiek Muceniece Marija – jāparunā, jānoskaidro mūsu pārpratumi! Tad atmodos pilnīgi – Marija sen mirusi. Induss arī.
‘Labietī’ (Dievturu žurnāls) ir Nullīša fotogrāfija – 90 g. vecs vecītis.
Te vēl ir kaut kur citi…
Arvien iedomājos – vai Dzenis Dagne te vēl kaut kur ir? Būtu jāsatiek.
Vēls, vēls Viss kļūst tukšs, Mūsu vasaru apsnieg Klusā ziemā, Vientuļa putna iesauciens Sasalst tukšā laukā. Vai vēl kaut kur uguns Kādā logā? Kaut kur iebraukts ceļš? Ir. Bet ne – Šīs dienas ceļš. Tas ar sapni sakusis Kur tas ved, neved?...
Jūtu, esmu nobijusies no lielās pasaules (jaunās, drošās, lasītās) un mani vārdi nevārsmojas dzejā.
„Priecīgs kas dzīvs,” Ilze Šķipsna brauc ar balto ķēvi… arī tā mirusi.
Un es – bērniņš vēl!…
Lieldienu sestdiena – 18. apr. 1987.
Nosūtīju vēst. Collinei.
Nemazākās svētku nojautas, sajūtas. Kam nav darbdienas, tam nav svētdienas… Nav arī. Svētki jātaisa, jārīko, jāiestāsta.
Kādreiz es biju dziļi sašutusi ka vīrs (pirmajā mūsu gadā) izgāja tīrumā ar traktoru un taisīja troksni!… tas bija ‘galīgi neiespējami’ – tas bija aizskaroši – manā izpratnē, skraidīt, trokšņoties, rakņāties pa tīrumu priekš un pēc, (tas ir pēc lielās piektdienas, klusās piektd.) svētkiem, tas gandrīz jau – svētkus traucēt. Nezinu pat – kā man tāda izjūta bija izaugusi? Sestdienā, svētku sestdienā – vajadzēja tikai kopties pa māju, manā izpratnē un taču jau – manā piedzīvojumā.
Nu – es vienmēr biju iekšēji norūpējusies, nobijusies, kad un kur un kā viņš atkal pārkāps zemnieku dzīves likumus un ar to traucēs savu un manu un mūsu mājas dzīvi. Postīs to. Zemniekam jādzīvo ar cieņu. Kam? Visam apkārt. Dzīvai un nedzīvai dabai. Patiesi ir jau tikai dzīvā daba tam apkārt – nedzīvas nav! Zeme, koks, cilvēks, zirgs – zemnieks ir saimnieks visiem un saimnieks nozīmē – tēvs, sargātājs, rūpētājs, zinātājs. Darbs? Darbs nedrīkst liekt to, valdīt pār to, nomākt, mest chaosā. Saimnieks ir valdnieks pār dabu. Ar ziņu. Ar gudru ziņu.
Iesēt? Jā, varbūt viņš būtu varējis iesēt kādu tīrumiņu, kādu laiku sestdienā pastaigājis (kā svētot! Ha!) pa tīrumu. Ne ķert, plēst, plukšķināt ar mašīnu pāri lielajam tīrumam, pāri visam, pāri robežām ar nesātīguma troksni.
Saimniekam jāzina, jāizkārto savs spēks tā – lai svētkiem atliek laiks godam.
Tāda bija mana doma. Kur tā bija radusies?
Turpat mūsu mājā. Tēva mātes laikā. Mūsu mājā nebija reliģiozs gars, nebija baznīcas likumu. Lūgšanas tur neskaitīja. Lūgšanas – turēja. Dzīvoja.
1. Lieldienas. 1987.g. 19. apr.
Rīts. Mēms. Bailes jāapsedz bez vārda. Kas man nekaiš dzīvot Labāk kā citiem. Jāizdomā? Nav ko domāt. Dari. Ko? Kaut ko.
Saule.
2. Lield. svētki.
Saule!
Nostaigāju kilometri 3, vai vairāk. Jādabū svars mazliet nost.
Gāju, skatījos, domāju: „Kokiem lapas ir jau zaļas Lai ir zaļas, kas man daļas!” Taisni tā. Labi jau ir, ka viņas ir zaļas Tomēr, labi, būs patvērums No pārākas saules. Kas zin, varbūt nebūs daudz saules. Vakar bija – jau par daudz. Šodien vēl un rīt! Un tad būšot ātra maiņa – Auksts atkal. Agra, neuzticama šī saule. ––––––––––––––- Gaida un gaida velti Tad – vairs negaida – Brīvs stāv savā krastā. Un tad var saucienu laist Droši bez bēdu Kā lingu mest Augstā lokā Lai nozib gaisā: Mēs izglābsimies Mēs būsim tad Kad vairs negaidīsim Mēs dzīvosim tad Pilni no sava spēka Kā gadsimtus jau. –––––––––––––– Tev jādzied, Tu kam ir balss. Atceries to teica jau sen Vecākais jauno uz pleciem ceļot. Dziedi Tu, man nav balss Bet man spēks Tevi turēt, nest. Dziedi Tu, kam ir balss Un – cel, ņem plecos Tu – kam ir spēks.