Maijs 1987 (Ķikure/Kikure)

9. maijā.

Apmēram 6. maijā 1987 nosūtīju Dzidrai vēstuli.
Aizvakar Inese mani bookīja uz Kalamazoo – rakstnieku nedēļu! Vakar biļete jau – pienāca.
Inese vakar (naktī) aizbrauca uz savu Foruma 6 dienu ‘meeting’, or something.
Mans ceļojums uz Kalamazoo – 12. jūn. līdz 21. jūn.
Inese uzrakstīja very nice, labu kritiku par manu dzeju. Varbūt būs grāmatā, ja nebūs par garu. Man jāraksta par ‘Artavas’ vārda izvēli. Kādēļ to? Kāda nozīme? Etc.

Svētdiena 10. maijs 1987.

Nemīlu kaķus
Viņi posta manus dārziņus
Vai viņi mīl mani
Ka viņi klimst man apkārt?
Vai varbūt man nāktos
Tos mīlēt
Un tad tie beigtu
Nākt tuvu. Beigtu
Postīt manus dārziņus.

Absolūti – nosista diena. Pat staigāt biju tikai līdz parkam. Bet tur – sēdēju saulē un mājās – izgāju sauļoties min. 10-15. (Domāju – neviena nav mājā – nogūlos uz segas uz verandiņas – un kaimiņi iznāca. Pats vēl atgriezās pēc brīža – vē!
Pēc tam gulēju uz sava ‘guļkrēsla’ sētā pie mājas stūra. Tur būs mana vieta. Bija mazliet vējš – bet liekas nav kaitīgs un – tik laba vispāri silta sajūta bija kādu laiku pēc tam istabā sēdot.

Pirmdiena 11. maijs.

Lietus diena.

Otrdiena 12. maijs.

Naktī bija pērkona lietus. Pēcpusdienā mazliet saules. Rītu būšot ļoti silts.
Eju katru dienu parasto gājienu – līdz Montroyal ielai. Šodien tālāk līdz Papino – tur pret Provigo ir baltas katūna (?) cotton blūzes. Viena derētu. Jāuzmēģina.
Izcepu 2 kukulīši baltmaizes. Tikko no krāsns – bija ļoti garšīga ar trauslu garoziņu. –

Trešdiena 13. maijs 1987

Saule, bet solītā 24 vietā tikai 14. „Varbūt vēlāk, varbūt vēlāk,” kā latviešu ‘šlāgerī’.

Pat lietus nesāk līt bez iemesla
Miglai vajag silta gaisa
Kur sarietēt pilēs, lāsītēs
Kā prieku lai izšķel no nekā?
Un kā bez prieka strādāt?
Melnas bēdu domas malt?

Aizgāju 2 reizes uz M. Roy. drēbju veikalu. Otrreiz aizgāju ar – klogām, vecajām, kas man nav visai labas… Kājas ārkārtīgi piegurušas – bet tas no neparastu muskuļu nodarbināšanas. Ir it kā mazs colds – (no pastāvīgas vēdināšanas… haha)
Nopirku 2 blūzes – abas cotton. Abas lielas diezgan – vecajā, labajā, svītrainā – netieku iekšā, tā nobarojusies. Neko darīt – apģērbs jāņem pēc mēra – lai der. Viena balta blūze, viena sīki svītraina (kā vīriešu krelkla musturs). Abas – vienkāršas. Vajadzētu more fancy – bet tad no cottona būtu jāmeklē nezin kur kādā modes veikalā – un citiem necottona – vasarā man grūti elpot.

Rājies pati, daries pati
Tukšu dienu barā
Varbūt atkal atnāk viena
Dzīvu gaismu starot.
Tā Tu skaiti tā Tu buries
Gaidot sevi kavē
Bet kur steigties
Svešā laikā nāvē?

––––––––––

Māžojos, kopjos
Ar sauli ar grāmatām
Ak, kā aizslīdu, zūdu
Un tomēr vēl glābjos.

Pirmdiena 18. maijs. 1987.

Plkst. 9.10 Inese tikko aizbrauca uz Banffu – uz visu vasaru.
Laiks piemācies, laba braukšana, šodien kāda holideja – no rīta ceļi brīvi.

Cik daudz reiz jau
Ceļa līkumā zūd, aizgriežas Jūsu rati
Es palieku uz sliekšņa
Rūpju, cerību, gaidu smaidos.
Viss Dieva rokā un viņš labs
Viņš ir labs manā atkal jaunā gaidīšanā.

–––––––––––––-

Rakstiet trimdas dzeju
Pret kalnu, ne leju
Rakstiet dziļdomīgi un skaisti
Tā lai to var saprast
Un tā lai to var skaitīt
Kā palaikam labu pantiņu var skaitīt
Pret kalnu, ne leju
Velciet savu dzeju.

Sākums – owfuls. Un melnie! Tad start the real – old. Slaids, mati (vai balta parūka?) laikam paša. Decents. Tad – agrākais, kad viņš saņem kādu ‘cup of tea’… Un tad – reklāmas, reklāmas!!!

Advertisements, advertisements to – Hell!!! Un – vēl atkal melnie. Tā tad! No racism… Sieviešu krūtis, krūtis, būbs etc. Sam what’s his name – still fine, pleasant voice. Old devil. Neticams profils! {tiny sketch crossed out} + viena jauna krūtaina – mulate? Liekas jā. Grozīšanās, grozīšanās ah! [..] girls. Big rubbish. John Wayne – 120 filmas –
All it is – a goast country! Coming – the dead ones. Poor souls!!

Vai nav vienalga – tad vai tagad?
Vai nav viss viens, vai viņš vai Tu?
Tas kas tad dziedāja un dejo
Un tas kas tad dziedās un dies
Kad tavs laiks būs rauts un garām?
Vai nav viss viens tagad vai tad?
Vai nav vienalga Tu – vai es?
Vai nav viss viens – viss vai nekas?
Jo zināms nav – kas viss, nekas?

–––––––––––––––––––––

Tavi mati ir kā medus, ir kā medus
Lai ir medus kas man daļas
Kas par to, lai ir kā medus
Ko ar matiem kas kā medus?
Varbūt Tavas acis zaļas
Kas man daļas, lai ir zaļas
Ne man daļas ne man vaļas.

–––––––––––––

Rītā man sola sauli
Būs jāiet jāsilda kauli
Vai mani kauli
Vai mana saule?

22. maijs, piektdiena

Vakar saņēmu vēstuli no Dzidras.
Šodien nosūtīju vēst. Dzidrai.
Šodien karte no Silkalna – pateicas par manu paskaidrojumu par Dāliņu – cukurs dod spēku un paldies par „manām, liriski ievirzītajām miniatūrām laiku pa laikam Austr. Latvietī.”
Nu labi!
Bet – kā es nekad netieku vaļā no tā – ‘liriski’. Es domāju – es runāju reālistiski. Bet – vienmēr – liriski. Nu – varbūt tas nav ļauni.
Kas ir lirika? Lirika ir dzeja. Ja tā, kāpēc nesaka – dzejiski? Jā – dzejiskas tās miniatūras ir, lai arī – reālas. Kas ir reāls? Reāla nekā nav.

Pirmd. 25. maijs 1987.

Aiz loga koks maigs
Mani nosargā no ļauna
Un no laba, zaļā gaismā
Lai es neeju lai es neskrienu
Lai es simtu gadus gaidu
Lai uzvedos kā viņš
Un kādēļ nē, koks?
„Kur tie ātrie ir tikuši?
Kur tie lēnie palikuši?”
Senas balsis ar smiekliem piebalso.
Ak, koks! Koks!

27. maijā 1987.

Inese piezvanīja. Katru vakaru mocos ar galvas sāpēm un ‘aukstiem drebuļiem’, jādomā tomēr – kāds ‘ģerms’ mani moka. Un tas sākās no istabas vēdināšanas, kā jau dažreiz…
Inese OK! Tas labi, bet nepajautāju vai viņa turpina nesmēķēt???
Un ko teikt šai dienai? Kā kurmis savā aliņā ierāvos, veseļojos, pūšos, atpūšos, nopūšos u. tt. Vai arī – uzpūšos? Ne daudz!
Laiku pa laikam atceros ka dzīvoju apskatos labi visapkārt, koki aiz loga dzīvo. Jādzīvo ar lielu jaudu. Atstāju logu neaizsegtu naktīs lai viņu dzīvošana man stāv tuvu, man palīdz, mani māca.

28. maijs 1987.

Iemaksāju čeku bankā, un izņēmu $100 – ceru pietiks. Bija karsta diena. Pēc Provigo – tomēr aizgāju sauļoties un tas bija labi! Apm. 40 minūtes cīnījos nogulēt. Tagad līst. Lietains silts un sutīgs būšot līdz svētdienai. Grūts laiks. Bet jāmācās kā dzīvot.

Sestdiena 30. maijs 1987. Sestdiena.

Vakar un aizvakar saulē – 40 min. Šodien tikai 30, bet bez saul. krēma. Šodien jūtos ļoti labi pēc šīm 30 min. saulē. Tikai tas kakts tur lejā smird pēc kaķiem.
Piezvanīju Inesei! Viņa nesmēķē!! Hurrahurrahuray! Šodien sest. zvanīju 12.05 pēc šī laika tur 10.05 – bija piecēlusies un vārīja kafiju. Pēcpusdienā braukšot uz Kalgariju!

Šorīt sāku domāt par mājam, par mūsu dzīvi, par ko es gandrīz nekad nedomāju. Nācu pie slēdziena – ka tas tādēļ, ka mani pēdējie gadi tur aizēno agrāko skaisto dzīvi. Ar Dzelmi viss pārvērtās – grūts, neglīts, vienās rūpēs, nelabumos. Un es pati daudz pie kā vainīga – neredzēju nesapratu kāds cilvēks ir Jānis Dz. Bet tā tas bija un palika. Un ir vēl tālāk.
Un – man būtu jādara kas vairāk, lai labotu savas vainas. Jāveic vairāk lai bērniem kāds labums (kāds??) no tā būtu. Varbūt vēlāk. Varbūt… Nē, nekas nesola, ka vārti uz Latviju atvērsies tik ātri. Cik ātri?… Ak, nejaukā pasaule! Greedy pigs.