1. jūnijs 1987.
Vēstule (ļoti priecīga) no Dzidras no 22 maija. Bet žēlojas ka nav no manis ziņu – vēstule no Zariņa, pēc biogr. ziņām kādam kopīgam izdevumam.
Pirmdiena 8 jūnijs 1987.
Nosūtīju Māršava notis (dziesmas kur arī ar manu tekstu) Inesei. Plus. Dzidr. vēstuli.
Nosūtīju vēstuli Elv. Aronei R.
9. jūnijs. 1987.
Mazgājos, lāpos, kopjos – un šodien daudz padarīts no gatavošanās darbiem braucienam.
Līst. Līst!
Būšot saulaināks ceturt. piektdien.
Nav ne vārda ko teikt tikai valodas pēc.
Nogurums un kāds tukšums.
11. jūnijs. 1987. 8 pm.
Viss ir sapakots – liekas o.k.! Vai jāņem lietus sargs? Krāmēšanās… Vai jāņem tā raibā blūze? 3 jau ir… nē – 4!
Iegāja līdz arī – raibā blūze [right]. Tā salocījās tik labi tik maziņa – ka bija jāliek tomēr iekšā un ok.
Laiks – būšot lietains un mazliet saulains, tas ir rītu. Kas tālāk – tas jau būs citā valstī.
Prieks? Prieka nav. Kāds pienākums un kāds apmierinājums, ka var un tiek darīts, iets etc. Ka ir atļauts un liekas – iespējams iet.
Bet ko tur atrast? Ko padarīt? Varbūt kaut ko.
23. jūnijs. 1987.
Jau otrā diena mājās, nē – jau trešā!!
Brauciens uz Kalamazoo – labs, kā pasaka! Daudz atzinīgu vārdu un mīlestības. Un – man dod tas cerību – dzīvot, ‘piepildīt uz mani liktās cerības.’
Visvairāk darīja labu Ast. Ivaskas vārdi – par stāstu „kaut es tā varētu rakstīt”. „Skaists (?) priekšnesums” – par manu runāšanu, stāstīšanu tikšanās stundā. Visas sejas smaidīja pretī un man bija viegli runāt, viegli lasīt.
Es visu it kā redzēju – patiesi redzēju, bet kaut kādā abstraktā veidā – to ko stāstīju, redzēju jūru kā kalnu apkārt, mazu laukumiņu kā brūnu koka lapu – zemi pie kājām – redzēju bērnus nākam pilnām rokām rindā likti – lokasti – black prince, fethery duster, yellow monday – beidzot aizmirstais – cherry nose, kuram tulkojumu pateica Silbojoris – ķiršu deguns. Bija labi – ka es spēju atkal runāt cilvēku priekšā. Es jau to skolā strādājot varēju – arī reiz gluži labi dzejoli lasīju Sidnejā – bet tad – es ierāvos domā, ka es neveru ne lasīt ne runāt. Nu dzeju lasīt – man netīk arī tagad – bet ir iespējams ka es varētu labi lasīt arī to!

Un Aivars? Kas viņš? Izslāpis, nomocījies, savažots spēks kas lēni zūd. Kā mēs visi. Jo vairāk kādam būtu kārota brīvība, krāsaina dzīve – jo grūtāk tas savažots nīkst.
Viņš – skaists (bijis ļoti) fiziski, ar dzejnieka skatīšanos, iekārošanu, ar spēku un nevarību, ziemeļnieku literatūrā redzētais Gösta Berlings etc. Augusts pasaules apbraucējs.
Nosūtīju Skaidrītei Rubenei savas 3 grāmatas. Airmail viņa uzlika 8 dolāri! Bet OK – lai ātrāk saņem. Pasts gan te pasaulē ir – zem katras kritikas.
(Vai tas bij šodien?) Nosūtīju Ruņģiem sveicienu. Nē tas bija vakar. Šodien nosūtīju Dzidrai vēstuli.
25. jūnijs. 1987.
Vai tur nāk kāds?
Tukšus vārtiņus klabina vējš?
Lai svaida tos, klabina vasaras vējš
Pilns ar balsīm.
Vai te kas gāja, vai te kas nāks
To kas nekad neaizies projām
Vai varbūt tad, kad Tu arī
Dzīvības piemilzis vasaras vējš
Pilns ar zivīm, ūdeņiem, ar laivām
Visu balsu vidū Tava kapteiņa balss.
Ak Tu kuģinieks, jūrnieks
Manā dārzā enkuru sviedis,
Vai Tu zini kā pavasaros
Plostu arkli izara krastus,
Vai Tu tāds?
Jūras arumi, vai Tu tāds?
L. avīzē (no 24, aprīļa, tagad 25. jūnijs…)
Mint. Eglīša jauks gabaliņš Gadi. Un mana Nenosūtīta vēstule – izklausās tiešām it kā to rakstītu – vecākais brālis. Tā tad – O.K.
26. jūnijs 1987.
Laižos atmiegā (sestdiena? Svētdiena?)
Pār acīm brūk nakts vijoles līst (pāri)
Vai visa Aiviekste lēnā, labā.
Domāju par tiem ko satiku
Viņas krastos, viņas pļavās
Takās viegli iemīdītās zaļās zālēs
Ziedlapām pie kājām līpot
Kas ir mainīgs, kas ir nemainīgs
Kas glabā to kas nemainīgs.
Jūtu katru oli, smilšu graudu
Brūno glīzdu izmazgāju steidzīgi
no pēdām
kur lai skrietu?
Viss ir aizslēgts
Un es nāku
Dievam prasīt, nāku
Viņam tronī sēžot redzi viņa ceļus
Kad pie tiem es prasot liecos
Un tad
Zūdu bezkrāsainā mierā.
28. jūn. 1987. Svētdiena.
Līst, nelīst kā maisā.
Pārrakstu par Magnoliju.
Lasu (tag. latv.) Saulcerītes Vieses esejas ‘Radīšanas brīnums’ (no Kalamazoo latv. bibl.) par vienmuļi saldi runāts.
Nekādās debesīs vairs nevar kāpt
Tur tikai space kuģi un roketes, to šķembas
Mēness apsmiets krāterains tukšinieks
Dieva ne kur, ne miņas no viņa.
Eņģeļi? Jā eņģeļi kādreiz rādās
vēl šais zemes lejās
Kādreiz kādā sejā
ieplaiksnī ķeruba smaids
reizēs, kad savas vēlēšanās esi palaidis
otrā paspoguļoties
jā, tās tad nu ir vēl
tavas debesis.
Vakars. Nogurums.
Nekas liels padarīts – pārrakstu garās runas ar magnoliju. Rītu jāpabeidz, mazliet ‘jāsagudro’ nobeigums.
Labā acs ļoti traucējoša. Vai būtu jāiet uz dakteri? Būtu.
Mazliet žēl ka tik īsa bija tā rakstn. nedēļa… Bet ja arī garāka – tur nebūtu bijis iespējams mazliet satuvoties – runāt, pabūt tuvāk – tur bija jābēg un jāsargājas. Tai – intervijā es neko arī nepateicu – tagad es domāju – galvenais nedēļā bija – nākotnes cerību pilnā doma, darba spējas un darbu darīt griba – kas izpaudās spēks, apņemšanās. Ja tā lasītāji sanāktu kopā un sadūšotos lasīšanai, kā mēs tur – rakstīšanai. Bet lasītāji svin dzimšanas dienas.

