Jūlijs 1987 (Ķikure/Kikure)

2. jūlijs 1987 ceturtdiena.

Šodien nosūtīju Dēliņam rakstu 3 ½ lap.puses par Latvijas rakstniekiem vasaras dienā un kaut ko arī par Kalamazoo rakstnieku nedēļu. Un – ka tikai nu pasta streiks būtu cauri! Te pastu nes – bet TV saka – viss var vēl sākties no gala! Un ja tad viņi rīkojās tā kā T.V. rāda – gāž vēstules no plauktiem zemē – un posta! Ruņģim vēstule varbūt aizgāja. Bet Skaidrītei Rubenei 3 grāmatas? Un šodien Dēliņam sūtītais??? –

3. jūlijs.

Lietus. Nekur neizgāju. Pārrakstīju it kā visu kādam ‘tēlojumam’. Nelaime tā, ka pārrakstot es to mazliet nogludinu – un tas patiesi nāk par ļaunu. Šinī, tur piezīmēs tāda paraupja valoda, laba.
No piezīmēm:

Vai Tu domā ka rieksti jau nobrieduši?
Čaula brūna un pilna ar kodolu
No malas līdz malai?

Svētdiena 5. jūlijs!

Jau – jūlijs!!! Diena karsta bet skaidra – tādēļ patīkami sēdēt mājā. Rakstu vēstules – šo to pārrakstu. Liekas iesāku vēl reiz un varbūt tā kā varu (un labāk nevaru) Tālruņa sarunu! Rītu jāturpina. Pie acu ārsta jāiet. Dažubrīd acs ļoti nelaba – grūt lasīt. Citreiz labāk. Liekas – spoža saules gaisma viņai nepatīk – gaismas plankumi sāk dejot acī. Vispār – ir sliktāk kā bija. Un galvas sāpes vakaros – arī it kā nāk sakarā ar acs (lasot daudz) lietošanu.

Vārdi drūzmējas, neteikti
Nav ko teikt
Nevar neko teikt
Klusēšanā ieslēgts viss.
Domas meklē vārdus.
Skaidroties grib. 
Jāklusē
Gaismā uzdīgt 
Nevar ļauties...
...Gribētos lai Tu kaut ko saki
Lai Tu atrodi ceļu
Kā atnākt iepriecināt, mierināt
Ļaut, atļaut, sauļot, audzināt.
Brīdi būt klāt 
Kad brīža – mūžību kāroju, vēlos.
Domas vēlās iznākt dzīvē, gaismā
Vārdos neaugt, izaugt
Jāklusē.
Prasīgas par daudz tās
Straumēs plūdēs raus mūs nesīs
No miera gultnēm ārā.

6. jūl. Pirmd.

Gaiss sanāca istabās no ielas tik smirdīgs – ka jāvemj. Es izgāju prom ārā. Sēdēju Montroyal ielas stūrī uz sola un gaidīju kad varēs tikt veikalos. Nopirku – naftalīnu, ko izkaisīt pie sētas durvīm – tur kaķi tā piesmirdina ka nevar ārā sēdēt. No vienas puses ielas javas smirdoņa, no otras kaķi!…
Sutīgs ar un karsts (30°) vakar bija samērā laba diena. Guļ šis sutīgums kā maiss pāri – neko nevar rakstīt.

No Skaidrītes karte (vēstule) – grāmatas saņēmusi. Labi! Tad jau varbūt nekas neies zudumā – Dēliņam nosūtīju atmiņu rakstu un nepaturēju duplikātu, pēkšņi gribēju ļoti ātri nosūtīt. Ruņģu ģimenei arī pateicības vārdus (un tautas dziesmas rindu – caur sidraba birzi gāju – ) sakāms? Kaut atsūtījuši kādu foto. Neatceros vai Ruņģis fotografēja. Būs kāds – ‘kopskats’ kādā žurnālā.
23. jūn. grām. Skaidr. uz Calif. izsūtīju. 28. jūn. Rakstīta atbilde, ka saņemtas, tas O.K.

Kā auzām barots zirgs
Daiļi dancodams izgrozās
Izgrozās, izdancojās
Mīlestības apmātībā
Aizrautībā,
Mūsu domas, augumi, soļi,
Mūsu gars mūsu soļi
Pāri diendienai izlec
Kā auzām barots zirgs.
Jau citi met tam
Iemauktus galvā, grožus.
Zviedz, iezviedzies skaļi
Mans zirgs!

7. jūl. Otrdiena. 1987

Nosūtīju vēstuli Kārlim Zvejniekam – Kuraž Krišam. Atzinība, pateicība par viņa grāmatu un ieteikums braukt uz Austrāliju. Domāju – laba vēstule, uz Ineses ‘tauriņa’ kartes. Varbūt klāt mazliet aprēķina – labi ka var neviltotā atzinībā pietuvoties ievērojamai personai – no kā ‘daudz kas atkarājas’…
Sirsnībā vien gribētu uzrakstīt kādu vārdu arī Aistaram – viņš bija tik maigi laipns. Un Laimai Kalniņai jāraksta, jāsūta grāmata. Sāku rakstīt par Varrenu! Tur daudz lapas pušu tai laikā, dien. grāmatā.

8. jūlijs.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Rakājos pa simts vecām dienas grāmatām. Warrens ir bijis, tas laiks ir bijis vai visskaistākais, veselīgakais laiks manis tūkstoš stāstos. Tas bijis kaut kas īsts no abām pusēm. Un māja un darbs – un cilvēki apkārt – skaisti, īsti. Un es izeju un aizeju un tā vienmēr.

Šodien es domāju – es nekad nevarēšu labi nospēlēt Šopēna šerces – bet es tos spēlēšu līdz mūža galam. Un tā tas ir ar manām mīlestībām, nevaru nekā izvest realitātē, bet turpinu iet viņās līdz galam. Pat tagad viena tāda – neticu, nesaprotu, neņemu – redzu, jūtu un neaptveru, nesaprotu, aizeju. Kādam tas pieder… Nevienam tas nepieder kas nāk pie Tevis.
Tas bija Burra Birra avenue, bet numurs? 17?

13. jūlijs 1987.

Vēstule no Gordona – laba, it kā rūpīgs par to – kas ar Inesi un mani notiks? Prasa lai raksta. Ejot – „just fine”.
Šodien tāpat 35 gr. – bet nav tik mitrs un ir mazliet vējš. Var labāk paciest. Saule gan – zvērīga. Dzīvoju vairāk pa basementu, augšā nevar izturēt. Naktī turēju abas durvis vaļā kādu laiku – bet tas maz ko līdz.
Pasaule izskatās it kā Dievs būtu nolēmis to iznīcināt. Vai tikai pārbaudīt.

Lejā lasu cauri dienas grāmatas lai varētu kādu daļu aizsviest. Te sāku līmēt dažus izteicienus – bet te nav telpas. Būs jātaisa kāda sevišķa ‘grāmata’, kur salikt dažus teicienus, kam liekas kāda īpatnība. Jāliek kaut kas kopā.
Esmu pārlasījusi 1966, Voucluse Warrena stāstu un 1967, Mayfield Toma stāstu.

Interesanti – ka abos gadījienos pēc ilgajiem ne visai interesantiem atzīmētajiem garajiem notikumiem – beigu, šķiršanās periodā – ierodas kaut kas mākslinieciski vērtīgāks. Maļas un maļas un cerē, mīlē, vaimanā – un kad tas viss jāatdod – tad sāk runāt ar jēgu, izteiksmīgāk.
Un tā tas iet viļņiem – briesmīgiem viļņiem tādā pašā garā gadus un gadus – Warrens, Toms, Duks etc etc.

Parnell Place no 1967 rudeņa {re Newcastle — four strips from diary pasted in}:
{1} Persona trūkst tikai viena. Te priekš viņas ir krēsli nolikti visos stūros.
{2} Pirmdiena. 1.30 a.m. Migla – rūgta, bet saule laužas cauri.
{3} Ārā vētra. Jūra šalc.
      Mašīnas šalc.
      Ausīs šalc.
      Tas ir viss.
{4} Saturs un jēga ir izņemti no dzīves.
      Mašīnas maļ tukšā.

Un lasot visas tās trakās dienas – gribētos satikt – tagad satikt – tos cilvēkus! Pie Warrena – visīsta visskaistā dzīve īsta dzīve, tas ir – veselu cilvēku dzīve, varbūt bailes būtu Warrenu satikt – lai nepostītu atmiņu par viņu.

Tad Toms un Duks – absolūti greizas lietas. Toms pats greizs – dzīves samalts un vēl jauns, izskatīgs, arī inteliģents – dzērājs, plenderis. Varbūt tikai tādēļ – ka laikam homo, vai bisex. Es to nezinot – silly, silly!!!
Duks – man nepiemērots dzīves situācijā, gados etc. Bet varbūt piemērots (kā es pati kādā vietā filozofēju) īsam brīdim – kādai mazai afērai. Bet es tur penterēju dzīvi ārā. U.t.t. Un tomēr šis neslāpējamais izsalkums citu pēc cita es ņēmu iekārot pēc kārtas, kur eju, kur dzīvoju. Un maiņas man vienmēr ved uz jaunu vietu, liek atstāt un iet. Ja būtu turpat jāpaliek – iekāroto maiņa nenāktu. Vai ne tik krasi, tīri, pilnīgi. Duka apkārtnē bij jāpaliek ilgi un es vārgu ilgi. Bet situācija nemainīga un nekas nevar notikt.

14 jūlijs 1987. Otrdiena.

Beidzot karstums uzvarēts ar briesmīgu pērkoni un lietu.
Tādi spērieni, 2 vistrakākie – likās tepat ar metālisku skaņu kā drāšu iesvilpšanos, otrs – it kā metāls (drāšu tīkls) juktu un stikli kaisītos – domāju – vai tiltu sasit?
Par neko saspertu vēl T.V. nerunāja, tikai par plūdiem – mašīnas ūdenī pāri jumtiem. Lija, lija! Balts vien griezās liets kā – jā nezin kā!
Lejā basementā ir pančka – nezin kur tā tur tikusi. Ineses bodiji – sausi. Jā – nu ir karstums nopērts. Bet – nu jā – tāds vairs šai vasarā varbūt nebūs. Pērkoni arī tādu nebiju dzirdējusi. Malās un malās un malās pāri, šāva, grāva, spēra!
TV teica lai nezvana ja tieši nav emergency – kaut kas appludināts. Labi ka elektr. un TV – te ok.

Un es lasu un lasu vecās dien. grāmatas un pūlos iznīcināt – un vēl tik daudz gribās paturēt. Un tik dzīvi tad rādās tie cilvēki un tas laiks – un domā – jāiet satikt, parunāt. Atduries – miruši. Svirska kdze mirusi. Mayfieldas laiks – traks un neprātīgs un tagad – skaists skaists!
Un raksti, dzeja – visskaistāk izteikti – tad kad nāk beigas, kad jūk un sāp.

{following 2 pieces re Newcastle pasted in}:
{1} {handwriting rather wild} 9 am.
Apskrēju parasto gabalu līdz Newc. Beach.
Redzēju kādu cilvēku dziļās bēdās.

Mētelī, bez cepures, jauns, slaids, nelielu galvu, bērnišķīgu seju, viņš tuvojās jūrai, stāvēja, noliecās, pacēla ko, vai tikai aiztika – un stāvēja, paskatījās uz jūru un nolieca galvu un stāvēja – viss viņa augums raudāja bezcerīgi, sāpīgi, smagi raudāja un raudāja viņa noliektā galva bez dzīvības, pavērta mute – es neredzēju asaras vai tās ritēja pār seju – tās ritēja pa visu viņa augumu.

Un es nācu pie tās pašas sen atzītās atziņas – neder ne sitieni ne dumpi un sacelšanās – nav nekā kam spītēt un bravuroties – viss kas var iznest cauri un panest tālāk ir izturība, lēnā sīkstā, pacietīgā ciešana izturība – endurance.
Es paskatījos uz Strand lodže lielo celtni atpakaļ un tur dega divas acis (lampas) – viņš skatās, velns skatās – šī zīme pieder velnam un mēs rāpjamies uz Dievu, pie Dieva jo šī zīme pieder arī Dievam.

{2} {handwriting controlled}
Biju jūrmalā – tur bija jauns suns un jauns vīrietis kas ar to – bradāja. Abi – priecīgi pārlieku. Suns skrēja beidzot uz mani. Pastiepu rokas un viņš ielika tanīs galvu – bet viņam sauca – iet prom un izpurināt ūdeni – un viņš paklausīja. Nē. Ne suņa un ne cilvēka man nebij, nevar būt.

15. jūl. 1987. Trešdiena.

Pēc lielās vētras un lietus – laiks skaidrs un maigs.
Un es domāju – kāpēc es jūtos laimīga (pateicīga par to kas bijis – lasot dien grām) nācu pie slēdziena – tādēļ ka vairs nav karstums un grūtums. Bet – tomēr – miegs nāk!

16. jūl. 1987. Ceturtdiena.

Svaigs, saulains. Izmazgāju veļu, žūst ārā, vējojas.
Pārrakstu vecas piezīmes, un grūti ir piespiest sevi – atkal šorīt to darīt. Gaidīju vēst. no Dzid. vēl varbūt kādu – nekā, nevienas. Smagi top. Un – jāsaņemas. Kā? Kur iet? Ko darīt vēl? – Tik daudz vēstules jāatbild. Tā tad – tās ir saņemtas, bet to nejūt. Jāraksta vēstules.
Nosūtīju (aizvakar? vakar?) vēstuli Freijiem. Šodien nosūtīju vēstuli Ruņģiem (kdzei + co).

Piektdiena 17. jūl.

Izmazg. otru daļu vēlas. Saule, izžuva – lielie palagi…
Bet no 12 dienā vairs nav elektrības! Jau 6 stundas. TV arī tad nav – neko nezinu.
Grāmatas (cookbook + Dzid. zīm.) Inese atsūtīja – otrs izdevums tiešām neglīts. Negribētu tādu sūtīt bibliotēkai…
Vakar augšā pie tā mūziķa un viņa girl. Traks cilvēks – grib spēlēt, ir dzirde, ir liela roka – bet nezin kā iemācīties lasīt notis, kā lietot katru roku savā, citā kustībā spēlējot.
Lasu un mēģinu izzortēt – vecās dienas grāmatas. Mana dzīve!!! Jāizraksta dažas lietas, kas tad tur (ar Dzidru šis te, runātas):
„When you wet the bed
First it is warm
Then it gets cold.” James Joice.
Biju pie vēl augšas stāva dzīvokļa Garija (+ viņa girl Maric?) viņš bija te dienu iepriekš īsu brīdi – tagad paklimperēju Meheganu. Būtu – jāpraktizē, jāmācās, tikai nedaudz – tad ietu tas džezs. Pārrakstu vecas lietas.

Sestdiena 18 jūlijs.

Atkal silts. Jāspiež sevi iet cauri tām vecām lietām. Cik lēni tas iet!

19. jūlijs 1987. Svētdiena.

Kad nelaimes doma sāk mocīt, es sev saku: „Vai Tu labāk gribētu lai Tev ir tā kā Svirska kundzei?” – Nu, tad brīdi ir miers…
Tagad tomēr būtu jāsāk dzīvot pašas dzīve – ne tās, kas biju 20.g. atpakaļ – ko es lasu dien. grāmatās – Viņa runā krāsaināk, jūsmīgāk – bet varbūt tas kas ir man tagad valodā (un kas tas ir??) ir lietojams tagad – to vajadzēja sakārtot un publicēt tad! Bet – nevarēju, nevarēju. Varēju cik varēju. Tāpat kā tagad. –

Biju parkā. Pasēdēju – kad noskatās debesīs, svētdienas debesīs – starp koku galotnēm, ar viegliem mākonīšiem – tad ir it kā Tu iegrimtu, iepeldētu kā avotā visā savā dzīvē līdz tās sākumiem, visā ko Tu esi gaidījis un ko saņēmis labu, (skaistu?).

Vāveres spēlējas – viena pati vāvere spēlējas ar tukšu kārbiņu, ceļ to, met, paņem to, veļas apkārt ar to, lec pāri tai tik augstu, ka apgriežas gaisā apkārt kā spole. Vakar uz TV mazliet noskatījos cirku. Vāvere pati sev spēlēja cirku.

Vientuļš (?) jauns cilvēks nosēdās zālē, atvēra lielu turzu valriekstu un cienāja vāveres. Tās sanāk apkārt desmitiem, katra paņem lielo riekstu un drāž prom kaut kur, kur netraucēti mieloties. Sēdot solā sēdot vāveres nāk klāt pa sola atzveltni, pavisam klāt, viena pa manu kāju sāk rāpties augšā. Dzīvā radība mūžīgā darbībā pēc ēšanas.

Koki, milzīgi, vareni, zaļokšņi – stāv mierīgi, lai nāk kas nākdams tiem pāri – karstums, aukstums – saule, lietus. Labs, ļauns. Neticami vareni tur tie koki. Liepas ziedēja pag. reizē, kad tur gāju caur parku, šoreiz nejutu vairs smaržu. –

20. jūl. 1987. Pirmd.

Līst, lēni.
Nosūtīju grām (cookbook – ) un vēstuli Mairai Bundžai, Kalamazoo, bibliotēkā.

21. jūl. 1987.

Nosūtīju ‘cookbook’ jauno izd. Gundegai.
Uznesu augšstāvā dzīvotājam Garijam 4 nošu grāmatas – lai mācās. Viņš sapircis klavieres un spēlēt var tikai kaut ko (akordus) pēc dzirdes. Svētdien zvanīju Dzidrai. Vai vēl ir cookbookas – viņai vēl ir. Inesei būs no tām. Dzidra – septembrī nevarēšot atbraukt – par daudz naudas iziet. Tā tas ir.

22. jūl.

Silts, karsts.
Kartiņa no Elmāra Jūrmalas! Lasot to vārdu pasaule kā šūpolēs atlīgojās citā senā stāvoklī. Paziņa – no Sillenbuchas. Tagad – Zviedrijā. Nezin kur ņēmis adresi, runā tikai par ļoti veciem Austr. Latv. rakstiem.
Man – viss ar ‘kājām gaisā’, tik daudz vecās dien. gr. lasītas. Augšstāva Garijam runāts par mūzikas spēlēš. sākuma lietām, tagad – šis Jūrmala vārds! Un es gribētu nezin kur iet un nezin ko darīt. (Aizeju tikai iepirkties un tur katra lieta jāuzmana – vai nav lietoš. datums notecējis. Parasti tā ir. – )

23. jūl. Ceturtd. 1987.

Saule. Silts – (ceļā uz 30 grādu).

33!

Nosūtu vēstuli Gordonam un vēstuli un grāmatu Jūrmalam. Grāmatu cookbook + vēst. Grīnbergiem. Grāmatu ‘Dienas un Gadi’ Laimai Kalniņai.
Karsts, nejauks!

24. jūl.

Vēl karstāks – sutīgāks – nejaukāks! Kad vai gals jau klāt – izgāju vēl reiz ārā – iet varbūt parkā sēdēt kad mājā nevar – un tur pie parka gaidot ‘zaļās ugunis’ – dzirdu – taču tas ir – pērkons! Debess visa pelēka kā maisā – redzēt jau neko nevar kas nāks! Bet – pērkoni dzird – steidzos mājā – vēl Metro kaut ko iepirkt lai nav jāvāra – tad ar pirmām lāsēm gar stūri un mājā. Bija krietnas ūdens strūklas un arī daži lieli grāvieni – bet drīz pārgāja – un ir vēsāks (25°). Rītu būšot mazāk mitrs un – līdz 25°. Nu – varbūt tad varēs gars kustēties. Uzrakstīju par Kalamazoo – gan vēl nezinu – kas tur sarakstīts – ir jālasa un jāpārraksta.

Gribēju tikai teikt – ka pēdējā laikā šad tad ienāk prātā – ka esmu ‘ar apstājiem’. Žēl ka tik maz zinu par šo izteicienu. Tas šķiet ir tas – kad sieva vairs grūto vienmuļo dzīvi nevar panest un – apstājas darboties, ne strādā ne runā etc.
Pasakā ‘Vīrs sievas darbos’ – atceros ka lasīju – ka viņa sievai bijuši ‘apstāji’ un tas ir diezgan neārstējama lieta. Tā tad – tādas lietas agrāk arī bijušas kad – cilvēks nespēj kustēties uz priekšu. ‘Depresssion’ apmēram.

25. jūlijs.

Vakar atkal pērkons – un šodien mazliet skaidrāks. Bet man apstāji nav daudz mazinājušies.
Kaut kas (kas??) mani visu laiku traucē. Kaut kas – kas nāks traucēs, kādēļ nevaru nogrimt darbā, kaut kas – kas nenāks? – traucē!

Laiks bija īss
Tu nepaspēji mani sasāpināt
Šķiet – es Tev to pārmetu tagad
Nav ko ciest, ne ko dzīvot.
(Ar Tevi).
Tu nepaspēji mani atrast
Tu tomēr pienāci 
Tik tuvu
Ka sāku dzirdēt Tavu balsi.
Man žēl 
Ka dienas aizveras pār to.
Tu nepaspēji mani iepriecināt
Tomēr pienāci
Cilvēka balss sauciena attālumā
Sadzirdēju, pazinu Tavu balsi
Kad nevarējām mēs
Laiku aizņemties no tiem
Kas mīt garlaicībā. Nē.
Izmaksāt negribējām (nevarējām).

Vakars.

Nejūtos labi. Galva sāp un gandrīz auksti šai karstumā. Tas varbūt no atdzesinātāja ‘vēja’.

Svētdiena.

Pērkona lietus vakar un šorīt. Un – tagad vējaināks, mazliet vējains! Ciešams siltums. Gandrīz vairs netraucē. Pēcpusdiena, un mākoņi top smagāki. Man nav par ko rakstīt.
Par savu vientulību? Par savu beznākotnes ceļu? Par latviešu – prieka kāri un domāt nekāri? Un tomēr – par viņu rosību? Par kādu? O – nometnes, skolas un daudz kas. Daudz kas, kur es nevaru ne tuvu stāvēt.

Sarkanīgs skurstenis
Uz (zilām) piena zilām debesīm
Cik tā ķieģeļi silti
Tā vientulībā tas lepns kā jūrā.
Uz kuģa pār pilsētas jumtiem
Uz viņu paceļot acis
Prāts skaidrojās.
Bet viņš ir tikai svešas mājas skurstenis
Būtu kaut vai tālās pirtiņas
Kaut vai sen jau nodegušas
Pirtiņas skurstenis
Tad tam kāda vērtība būtu...
Tam kāda līdzība būtu,
Vai tomēr viņš nav radu tam
Kas derētu radu
Tiek skursteņiem, kas
Kaut jau nodeguši...
(Mūsu prātam derīgi.)

27. jūl. Pirmdiena.

Dzedrs. Un tas labi!
Nosūtīju vēstuli Skaidrītei Rubenei. Nosūt. vēst. + 1 lapu par rudeni
Dēliņam. Nosūtīju ‘note’ un 1 ½ lap. Par Kalamaz. Štauverim.
Nokopēju arī ‘Medības’ – būs jāsūta. Kam?

Šorīt bija skaidrs! Un vārna ķērca kaut kur tuvu. Vēl un vēl. Un tas bija labi to dzirdēt. Pilsētas vidū šī senā meža balss.

Tur, toreiz šie zemes īstie putni, kas neizceļoja, nebija īsti mīlēti. Varbūt tas par asu teikts – tie netika apjūsmoti, ne vārds netika teikts kas tos cildinātu. Vārna! Vārna gandrīz lamas vārds! Melna kā vārna. Ķērc kā vārna. Krīt kā vārnas uz maitu. Vārna dažreiz pastaigājās pagalmā, glīta, pelēka ar melnu, labi veidota. Nu galva, knābis nekādi daiļie, tāpat sejas izteiksme. Bet manam putnam tie daiļi? Nu – zīlīte! Jā zīlīte! Apaļa, uztūkusies tup ziemā uz zara loga tuvumā, zaļgana galviņa, melns spožums, balti vaidziņi.

Bet zvirbulis? Zvirbulis glīts, pelēks ar brūnu, brūni, balti vaidziņi, viss tas nekam nederīgs. Zvirbuļu pilna žagaru čupa.

Tāpat žagata! Neļaus tai ne uz vārtu staba apmesties. Triec prom, ka nepiežvadzina kādu nelaimi! Skaista – spoži balta ar spoži melnu, gara, un varbūt mazliet par garu aste.

Bet kā ar gulbja kaklu? Ja nu kas ir par garu, tad tas ir gulbja kakls, ārā no katra samēra. Bet gulbis! Baltais gulbis! Skaistais gulbis! Vai ir kāds neglītāks putns par gulbi kad tas izkāpj krastā un neglīti soļo uz smagām neglītām kājām! Nu ūdenī, jā kad tas lēnām peld, var teikt – izskatās skaists! Balts uz sudrabotā ūdens. Bet ka mazliet padomā – kā putns var tikt dēvēts par daiļu – ar tik nesamērīgi garu kaklu. Protams kakla garums viņam ir derīgs, var zvejot zivis, bet – daiļš?

Strazds un bezdelīga tie ir tie daiļie un labie, tādēļ ka tie – nedzīvo mājās pa ziemu, tie atnāk pavasarī, tie dabū no pavasara gaismas. Bezdelīga ir daiļa, protams. Bet strazds? Melns spožs jā, bet knābis neko daiļš! Nu jā – viņš skaisti svilpo. Un – svilpo – pavasarī! Izsviež zvirbuli no būra kas tur ziemu ciezdams iekārtojies un – svilpo!

Nu jā – un notīra no ābelēm tārpus un mūdžus. Bet zvirbulis izknābā kaņepes, izknābā kviešus, liksies pat zirņos iekšā!
Bet vārna? Vārna arī notīra mežiem kāpurus. Kādēļ vārna ir tikai – vārna?
Šorīt te pilsētas vidū ķērca vārna. Tas bija līksmi! Skaista tāda vārnas balss pilsētā.

28. jūl. 1987.

Traks cik tālu vasara! Vēss!!
Vēstule no Laras lapas (3) no Dzidras un nosūtīju vēstul. Dzidrai.

29. jūl.

Skaidra laba diena. Tikai prāts nekur liekams.
Nosūtīju vēstules Rumbergai un Rengai.

Lakstīgala, slavenā dziedātāja. Kā pret viņu varētu teikt kādu kritisku vārdu? Lakstīgala! Manai mātei asaras sarieta balsī, kad viņa pieminēja lakstīgalu. Tāpat, kad viņa teica – „rozes”. Tas bija ar lielu dziļu apbrīnu, ar laimes un dzīves krāšņumu izjūtu, tikai jaunības sapņos pilnam nojaustu. Mani vienmēr iespaidoja viņas balss un smaids šādos brīžos kad viņa teica – „rozes!” vai „lakstīgala”. Arī „narcises”. Viņa gaidīja atveramies pirmo ziedu. Man varbūt vēl bija tikai pāris gadu kad es viņai līdz skatījos uz šo balto brīnumu – narcises ziedu dārza plūmju koka ēnā, agrā pavasarī, nesapratu kas bija šis lielums baltajā ziedā. Man lika to ostīt, skatīt, redzēt. Es jutu ka ir ziedā un visapkārt dārzā daudz vairāk kas kā es varēju redzēt, zaļā gaismā saost. Tas darīja labu – ka tā kaut kas ir, un viņa – kas bija noliekusies pie narcises zieda.

„Ievas. Ieviņas!” Tās bija no viņas tēva sētas. Ievās viņa izjuta dzīves aizslīdēšanu, dzīves ātrumu, kas visu izrauj no rokām, kad viņa teica – „ievas, ieviņas!”

Lakstīgala. Tā man par skaļu. Pret lakstīgalas dziesmu, man bijis tikai apbrīns, ne mīlestība. Nu mīlestība ir savāds jēdziens, kļuvis nesaprotams – neviens vairs nezina ko tas nozīmē. Varētu vietā teikt – lakstīgalas dziesma manī radījusi apbrīnu, gandrīz kā kad apbrīnotu kādu lielisku mašīnu, mechānismu.

Liriski dziļi ir satraukusi griezes balss – griezes balss arvien nāk no nenosakāma tāluma, no pļavas vasaras nakts miglā, nakts krēslas šūpošanā, to tik tikko var sadzirdēt, tā iesākas un pazūd, tā jāmeklē ar elpu aizturētu un tā nav īsti dziesma, mūzika, jā tas ir īpatnējs, pakluss sauciens. Tagad varbūt jāatzin ka griezes balss ir izsmalcināti seksīga.

Kas ir putna balsis?
Medņa balss visu mednieku ir atzīta, kā aizrautīgākā mīlas izteiksme. Pārošanās sauciens.
Un lakstīgalas balss? Tā vairāk izklausās pēc dzīves platības aizstāvēšanas lietu. Jeb nē? Ja tā ir seksa balss – mīlas dziesma, kādēļ viņai tik skaļi, neatlaidīgi, muzikāli perfekti un komplicēti jādzied, kur grieze to pašu panāk ar klusu ierunāšanos?

Tagad bieži dzird teicienu, norādījumu uz kādas lietas būtību: „Tas viss ir tavā galvā.” Ir iespējams ka tas ir klausītāja galvā, kā tas uztver lakstīgalas vai cita putna balsi, ne putna balsī.

Baložu dūdošana no attāluma starp citām pavasara balsīm arī ir baudāma, bet klausies to tuvumā. Balodis uz jumta malas arī necīnās pēc dzīves telpas. Bet es negribu runāt pretī dabas pētniekiem, ja tie saka ka putni dzied aizstāvot savu dzīves telpu – lai tā būtu. Es tikai izlietoju savu vārda brīvību izsakot savas izjūtas vai iedomas un tās nevarētu saukt ne par īstiem novērojumiem ne vēl par pētījumiem.

No date.

Aiz sienas ieskanējās soļi
it kā Tavi
It kā Tu būtu atnācis.
Ak, ja tā sl domāt par otru
un otrs sāk domāt
tas ir tā...
Vai zināt, ka cauri ielas asfaltam
izaug mīksti stādi
sēnes dīvainas kādas
bet maigas kā visas citas
izaug caur cementu
ceļas kā kalns
kā kāds uguns vēmējs kalns
kam kausēts metāls plūst
laužas ārā.
Jā, uguns un metāls
bet mīksts stāds.
Vai vari tu dūri izsist
caur cementa ietvi?
Viņš var.
Ja tā kāds sāk domāt par otru
un otrs sāk domāt
acīs tāds spēks rodas
kā stādam, kas caur cementu izaug
tāds spēks pārvērš
izgaismo, pārkausē otru.
Tam no iekšpuses sāk gaisma spīdēt
tas kļūst kā no alabastra.
Un tad? Ko tad?
Ak, tad?
Man šķita tie Tavi soļi
ieskanējās aiz sienas.