Augusts 1987 (Ķikure/Kikure)

1. augusts 1987. Sestdiena.

Vējš dzedrs, silta saule.
Vakar (ar piespiešanos!) sāku pārrakstīt par Upeslejām – nekā labi neveicās. Šorīt – redzu – tās lapas jau agrāk ir pārrakstītas. Tikai – jāturpina – un tik liela apātija – nevaru domāt, nevaru piespiesties. Vakaros – galvas sāpes, gandrīz ikdienas, sākot no ļoti karstā laika.

Šīs dienas avīzē ziņas par Edmontonas katastrofu – tornādo – 30 jau zināmi beigti, simtiem ievainotu – mājas, ceļi, mašīnas – samaltas drazās! Briesmīgi. Labi, ka zinu, ka Inese ir šodien un rītu – Banffā, nebrauc uz to pusi, nav bijusi tur tuvumā.
Gribētu kaut kur iet, vai lai kāds nāk un gribētu lai absolūti neviens mani netraucē! Kā tā var būt? Mani traucē tas, ka kādreiz nāks tas augšas cilvēks ar tām notīm.

Grieze griež, tik klusi, ka mulsinošā tikko notverama skaņa sajaucas, zūd un atrodas naktī kas ir pilna kā jūra, plūst ausīs. Būtu jāiet jāatrod, jādabū tas ko griezes balss runā, bet kaut kas – viss tur ciet – aiz dārza ir pļava un āboliņa lauki un tīrumi, meži, viss ir pielijis rasas, tumsas, miglas. Aiz dārza ir rasaina pļava, ir rasains ceļš, mežs. Cilvēku nav, cilvēki visi guļ, suns varbūt ieriesies, cilvēki guļ arī kaimiņos. Šī ir tik vientuļa māja dienā vai naktī nevarētu nekur satikt to par ko dzird griezes balsī. Ir jāstāv dārzā līdz migla un tumsa kļūst necaurredzami bieza. Vienmēr esi ieslēgts kaut kur citur kā gribētu būt. Nē – ne gluži tā – nezini jau kur gribētu būt. Tikai griezes balss mulsina. Varbūt sola. Dzīve solās būt. Ir jāatraisās. Jāiet gulēt. Visi guļ.

3. augusts pirmd.

Otra vēstule no Jūrmala, izrakst. 1 dienu vēlāk kā es izsūtīju savu vēst. un grām – tā tad rakstījis tikai otru vēst. nav atbildi manu saņēmis. Mazliet līst. Silts. Mazliet rakstu. Grūtākais ir atrast kur kurais metiņš ir izmētāts. Tādēļ būtu vajadzīgs atklāts ‘katalogs’ – failes.

4. aug. 1987.

Silts, sutīgs. Vēl – var izturēt, būšot ļoti karsts.
Gāju iepirkties (kā parasti) un bija viegli iet! Un debesis – ļoti ikdienišķas bija skaistas ar izjauktām mākoņu strēlēm virs pilsētas garlaicīgiem mūriem! Bij labi to redzēt, kaut ko – atminēties. Ko? Grūt pateikt. Tādas pat debesis citreiz kādreiz.

Gandrīz pirmā diena, kad jūtu ka esmu beidzot atkal kaut kā nostabilizējusies – puslīdz pasargāta no laika apstākļu un cilvēku traucējumiem.
Katru dienu kādu nieku padaru rakstīšanā, mazāk gluži ko jaunu, bet izlietot pusgatavu.
Šodien īsu (isstāstu) ‘Pastāvēs kas nemainīsies’ – bēdīgs joks, var teikt.

Pag. nedēļu man izniekoja – traucēja tas, ka es tam augšstāva cilvēkam tik ‘ļoti gādīgi’ uznesu tās notis! Es gandrīz tur nevarēju parunāt no kāda iekšēja satraukuma, ka es daru kaut ko it kā romantisku jūtu dēļ – bet zināju arī ka tas nav tā – tikai tā jūsma, ka kāds varētu spēlēt – kādam varētu palīdzēt – lai viņš tiek pie tā ko grib, ko varbūt arī – var, un tas ir jauns cilvēks, vienkāršs cilvēks, kurā ‘deg šī mākslas liesma’. Un tad es domāju viņš nāks un nesīs tās notis atpakaļ drīz – un man vēl būs it kā neērti – bet labi ir – ka viņš nenāca tūlīt – un tagad es vairs nejutīšos tāda ‘stupid’.

Tā – sīkumi mani traucē. Tad bija tas karstums – tas nu ‘nosita’ katru darbu spēju. Tad bija jāraksta tās daudzās vēstules un jāsūta grāmatas.
Nu beidzot ir it kā no visa tā miers. Jā – es arī izdarīju daudz tomēr tam pa vidu – izlasot vecās dien. grāmatas – tur 2 raksti varētu iznākt (tikai daudz darba!) no Vaucluse laika un no Mayfieldas laika.

Galds ir nokrauts līdz malām – un man jārakājas un jāmeklē, kur tas atzīmēts (izsvaidīts) ko gribēju turpināt, kas iesākts. Upesleju apraksti. Vēl tikai pieķeros pie mazām lietām. Bet labi arī tas. Redzu – ka patreiz ko daru tam ir mazliet derīga forma – īsi un ne par ‘romantisku’, tas ir – neizplūst un apdomāt ko ielikt, ko izteikt, atmest ‘savas lielās jūtas’, kas ir garas kāda pārdzīvojuma ātri pēc tā – tam pat varbūt ‘jāizraksta’ lai – tad to garumu atmestu. Redzu to pie iecerētā un sāktā stāsta par mazo pianistu – tas ir – tas pianists būs tikai stāsta fons, sākums. Jāizvij tā – ka viens iet, otrs nāk – un tas ir dabīgi un ātri un krāšņi. Mazais pianists kļūst aizmirsts, nogrimst kaimiņa atrašanā.
Vienmēr no rītiem – bail ķerties klāt. Bet jāsāk – tad dažreiz risinās O.K.

5. aug.

Vēsāks, skaidrs gaiss.
Dzidra piezvanīja!! Saka lai braucu kad vien gribu!! Viņa domā ka tos 5000 kas būtu jāizdod braucot šurp – varētu lietot arī tam ka biežāk piezvana šurp, un atlaiž kādu borderi, kad es būšu tur! Es brauktu! Gandrīz uz palikšanu Austrālijā – ja tikai man nebūtu otrs bērns, kas grib palikt te! Ja viņai te būtu ‘dzīves draugs’ – bet viņa ir viena – un lai varbūt – es traucēju vairāk kā labu daru – tomēr – kaut kā viņai vajaga ‘famīliju’ – kā tas gan ir ar to Nelsonu [right]? Vai viņš varētu palikt visu laiku? Kaut kas tik vien – cik no viņa ir tagad? Draugi viņi ir. Inesei viņš vienīgais tuvais.

Šodien neesmu nekā rakstījusi. Šodien te iedzina mietus, tas ir iecementēja dzelzs stieņus drāšu sētas turēšanai. Šodien ievēroju drāšu sētu ap skolas laukumu – ja tik biezu, stipru drāšu sētu te liks – tad tas būs gan kaut kas labs! Vai viens no sētas cēlējiem bija tas, kas strādāja Metro? Laikam nē. Varbūt jā. Tievāks izskatījās. Nevarēju atcerēties kur ‘it kā redzēts’? Varbūt tomēr cits. Labs izskats.
Ziņotājā – labs raksts no J. Mazuta.

6. august. Ceturtd.

Tukša diena. Naktī pamodos ar ļoti asām galvas sāpēm labā pusē tikai, virs acs. Domāju – acs, vai kas pagalam. Dzēru tableti, sulu, ūdeni. Awful. Aizmigu beidzot. No rīta sāpe skraidīja šur tur galvā, pat kaklā, aizmugurē. Beidzot atkal – O.K. Tas laikam laiks – mans ķermenis cīnās ar visām laika maiņām. Bet šoreiz bij nejauki.


Inese piezvanīja. Labi ejot, kā parasti. Vēlu vakarā kāds pieaugušais te gāja (ne bērni, kas iet visu laiku) es biju aizdomīga – kas tas? Labs vai ļauns? Bet nepavēru durvju aizkaru – vajadzēja.

[Photos: Inese with Japanese guest artist, Hideho Tanaka, Banff]



Nosūtīju Jūrm. Mazutim vēstuli. + AL lapu.

Tu iešūpojies dienas gaismās te
Ar mierpilna spēka varu
Kas veda mani Tev iet līdz
Pieņemot svešumu
Ar drošu grāciju.
Tu vērti ikdienu svētkos
Stipros kā ikdiena.

–––––––––-

Sāku padoties
Vientulība mani izģērbj un
Liek atzīties izsalkumā.

7. augusts, piektdiena 1987.

Vienā ziņā es – prasu tik maz un gribu ar to lielīties un prasīt. Otrā ziņā es prasu daudz un saņemu daudz. Un baidos vai tur ir kāds slepens balanss starp šīm lietām un man nav jāprasa vairāk, bet es prasu, ja arī apklusinu savu prasīšanu. Vai man liks badoties līdz beigām? Mācīs tā visu laiku dzīvot no niekiem? Un ka es zinu piepildīt dienu ar ēnu no dzīves, un ka šī ēna ir liela un iekrāso laiku. Cilvēks ienāca pagalmā kas man šķita ievērojams, tādēļ ka esmu badā? Varbūt ne gluži. Es izvēlos, es nebeidzu izvēlēties, manī kaut kas izvēlās – Gordons teica – nevajaga beigt izvēlēties – nevar beigt, šī izvēle nav padota prātam ne apdomam. Es domāju, ka šis cilvēks pagalmā gāja daiļi, ka tas piepildīja tukšo gaisu, ka tas ieveidoja īsu, bet īstu dzīves attēlu. Un man dažās dienās ir kāds miers, piepildījums – es apstājos un minu – kad, kas ir ienācis? Atceros – šis nieks, dzīves ēna, dzīves atspulgs kādā svešā cilvēka stāvā īsu brīdi pagalmā. Bet es to saprotu tikai tad – kad tā vairs tur nav. Es nepazīstu, nē pazīstu, es nesaprotu momenta prasību pēc aktivitātes. Šo dzīves likumu.

Izgāju staigāt bez vajadzības ko pirkt – tā tad – uz parku. Tur kāds bāls, sēd taisni kā tēls, vājš, baro baložus, vienu balodi – tas laižas uz viņa rokas tikko tas roku paceļ – izskatās gluži ‘svēti’. Resnas sievas ar bērniem iet garām – skatās nopriecājas. Resnie, muskuļainie vingrie un jaunie – laukumos aiz drāšu tīklu sētām skrien, skrien, ķer sit, atsit kādu bumbu bumbiņu, stāv, gaida, uzmana – sit, skrien, skrien!

Citi tenisa laukumos. Vecie un kāds kas ļoti klibs – lēnām staigā pa parku ceļiem, pasēd solos. Vāveres, baloži, zvirbuļi.
Manai acij – skaistākie koki, uz tumšām augstām, spēcīgām galotnēm virmo sudrabainas lapas vēja pūsmās, virmo visu laiku, kā ezeri, kā jūras.

Mans stāsts (pastāsts viņi raksta) ‘Pa sirdsveidīgo lodziņu’ – manai pašas kritikai – labs, kompakts, katrs teikums vēsta un ir iekšā kā ķieģelis sienā, mazliet negaidītā, mazliet humora un dzīves īstenība, kāda tā ir. Tas ir Gordona portrets, zīmēts pēc viņa, tikai latviskoti vārdi.
Krauļa romāna fragments otrā av. numurā – arī labs, viņam laba valoda, saturs – ne garlaicīgs, romāna (vecmodīga romāna) stilam O.K. Kāds mans stils? Vecmodīgs?

Sēta [right] uzcelta! Ātri un laikam labi! Tagad liekas – it kā pamests no visiem – tad te mazākais cilvēki + bērni gāja garām. Bet kad aiztaisīs vārtus (tagad pat pievērt nevar, tur vēl lūžņu kaudze) tad – jutīs mazākais ka tā – ir mūsu telpa. Galda tur vajadzētu un sēdekļu un varbūt kādas ‘games’ ierīkot – kādas O – tur var būt kāda basketball un kādu ‘bumbiņu grūšana’. Kaut ko? Vai otras mājas ļaudis izvācās? Žēl ja tā – man tā girl patika.

Sētas cēlējs izskatījās ļoti nikns šodien – apskrēja (un atnāca) ne vārda neteikuši, varbūt tanī vakarā – tas gājējs kas savādāks likās – bija viņš apskatīt vai mieti turas un es neizgāju. Pirmo reiz viņš bij varen laipns. Bet viņš nebij tas no Metro – tikai mazliet līdzīgs – Labi.
Šodiena ‘noplakarēta’ – nu veļu izmazgāju, šo to izgludināju. Bet tas – nekas. Diena pazudusi.

8. aug. 1987. Sestdiena.

Sēta apkārt – kā zvēru dārzam. Skumjas uzdzen šī sēta. Ilgojos viņas – bet tagad sāp, ka tā jānosprostojas. No kā? No cilvēkiem? No bērniem? Jā, no bērniem no muļķības (jeb ļaunuma?) kas nebeidzas un traucē. Un it kā šais bērnos kas – spītīgi (?) atstāj vārtus vaļā, pārgriež pat saites ja tie aizsieti, ne atraisa – bet pārgriež, noliek stiklus uz kāpnēm, noliek stiklus vārtos kur jāiet, piekaisa istab. priekšu ar drazu – veciem rolleriem, un kāpj un kāpj uz garāžas jumta kaut gan Inese mierīgi ir lūgusi to nedarīt. Vai šais bērnos atspoguļojas lielo noskaņa pret – nefrančiem? Aci pret aci – tie ir laipni, runā tūlīt – angliski.

Varbūt esmu veca tiepša – bet man sāk riebties šī pasaule te – un šī sēta! Jātaisa būs aiz viņas kāda omulība, kā tepat kaimiņiem – tie tur dzīvo, ēd, atpūšas – neviens neskrien iekšā. Ta arī tā būs, bet par kādu cenu – par zaudēšanu draudzības jūtas pret apkārtnes bērniem, ļaudīm??

Un pēkšņi man liekas – franči asimilēsies un – serves them right! Viņi ir kūtri un varbūt apspiesti. Vai tā jāatļauj saviem pastniekiem kāpt šīs kāpnes [left] augšā lejā katru dienu? Ziemā ledū un sniegā. (Nu viņi paši jau arī kāpj, stiepj velosipēdus augšā.) Bet pasta kastītes varētu iekārtot lejā pie ielas. Nē – tur izzags? Austrālijā – visas kastītes ir rindā, lejā pie dzīvokļu blokiem, un tāpat katrai mājai – ne solis no ielas pastniekam nav jāsper.

Tāpat ēdienos – gaidīju ko vairāk no ‘franču virtuves’ – neviena ciešami lētāka labāka siera – tikko kas ar kādu ‘vārdu’ – tad dārgs un kvalitāte ‘comme ci comme ça’. O, viss ir labi. Bet tāds iepelējis savā veidā, bez dzīvības. ‘Pastāvēs kas nemainīsies’… haha. Es runāju te ar kādām dusmām, kas nāk no tā – ka es vēlējos šīs sētas. It kā šī sēta par lielu un iemesls tai par mazu.
Bet es zināju arī to – ja tā nebūs tik liela – tā tiks nogāzta, samīdīta. Tā nav par lielu. Bet es nezinu – vai tā ir tikai bērnu muļķība kas to prasīja – vai šīs tautas rakstura īpašība? Kaut kas tik dziļi viņā, ka tā to nezina pati, neapzinās.

Visas durvis ir ciet, visi vārti
Un saule pāri – 
Varbūt ir svētdiena
Tik tīrs tukšums
Ka jāpasmaida.
Nekas nav jāgaida
Ne jāiet kur
Ļauj lai laiks rit
Saule iet pāri.

Ah hā!
Sāk izjūtas ieskanēties – it kā es sāktu dzīvot – ne uz lielceļa – it kā es būtu pasargāta no apkārtnes kas katru brīdi bāzās virsū, pāri!
Ja tā – tad velcome that fence!! Jā, kaut kas no tādas senas mājas izjūtas pazibēja, kā labsajūta, miers, sargāta eksistence, neaizskaramība.
Izravēju gandrīz visu lielo [..]tu! – Un vējš tā maigi pūš gar stūri, tā kā dārzā, mājā, ne ielā, ceļā. Grābekļa vajaga. Saimnieks zinās kā tur nolīdzināt!

Un tikai kaķis ienāk...
Bet skurstenis ir iesārts
Un mākons mīksti jūk pāri zilumā –
Mākons iet pāri.
Tikai kaķis ienāk dārzā.

Stāvēju ārā pie durvīm ilgi un jutu mieru – atpūtu, agrāk es tur mēģināju stāvēt vai sēdēt – bet tas bija iekšēji saspringti kādā nemierā, stāvoklī, kas tūlīt tiks pārtraukts. Ar svešo staigāšanu, ar viņu tiesībām iet, nākt, atraut un neaiztaisīt vārtus. Viens jauns zellis reiz ieraudzījis mani stāvam, atgriezās ātri un aiztaisīja vārtus – tādi bija tikai izņēmumi.

Svētdiena. 9. aug. 1987.

Vai mans ‘dārza miers’ ir tikai illūzija? Divi puikas pārkāpa sētu! No šīs puses. Nezin kādēļ tur ir no sienas līdz pirmam stabam šis šķērs ‘koks’, uz kā pakāpties. Tas bija tikai viens moments! No otras puses tā šķērskoka nav – bet tur ir stabs (otras mājas verandas balsts) pa to varēs parāpties. Ja tā – tad tas ir bijis sapnis, ko es te sāku – ravēt un tīrīt un domāt par galdu. Bet – varbūt ka tā gluži tomēr neies. Ja vārti būs ciet. Tad tie – būs jābultē un jāslēdz – un tad vēl apkārt caur otru sētu – mazie vārtiņi.

Nē, ja būs kāda dārza zīme – galds vai kāds sēdeklis? – varbūt tomēr – būs miers! Tas jau bija viņiem arī – jārāda! Jau es gaidīju – vai nekas nenotiks? Maigā sajūta ka te ir māja un miers ir izjaukta. Tie 2 pārleca, tad viens atkal mierīgi nāca iekšā – tikt pāri? Mazākie atstāj vaļā puspievērtos vārtus.

Izcepu garšīgas ābolmaizes un sinamona maizes – tikai ūdenī + sviests mazliet un vēl mazāk eļļa – jo man nav piena, un sviests it kā kļūst vecs. Mīkla bija pacieta. Bet – elegantas maizītes. Un ēdu vakariņās tās – un piedzēru alu – jo man nav piena, a! Rītam mazliet atstāts rīta seriāl’am.

Un tad – kamēr es te dzīvoju istabā kādu ½ st. vai mazliet ilgāk lasīju – Telts ir pazudusi! Un ir sācis mazliet līt. Bet kādēļ telts pazudusi? Vainīgie noķerti. Bet tikai 2! Un kā tas viss darbojas? Telts vairs tos nemānīs, tādēļ tās nevajaga, bet kādēļ to nedarīja tūlīt, ka tos lecējus saņēma, ja tas tā notika? Un tas tā laikam notika? Jo – citādi jau nāktu vesels bars!
Jā – mistiskas lietas te notiek. Un – kad būs miers?

Cik klusi tas noticis tā telts – man šķita es dzirdēju dažus būkšķus bet domāju ka tas no augšas kur parasti notiek visādi trokšņi! Fanny, fanny! Tā telts ir bijusi mānīšanai. Nu – gandrīz interesanti – kas būs tālāk? Vai viņi padosies? Nu nav jau tad tāda telts vien, kas viņus var mānīt. Un varbūt viņi no tā taps bailīgi un atsacīsies turpināt. Varbūt viņiem nāks saprašana ka what you make, I can make better, what you can – we can better!
Bij savāds pārsteigums, izej virtuvē pēc brīža – un līst un telts prom. Viss pārvērties! Gluži interesanti!

Pirmdiena.

Viens ‘malacis’, ne mazais bērns, pārkāpa atkal šorīt un es nosaucu (ne pārāk stipri bet loga mala ir vaļā) bravo! Viņš dzirdēja. Man liekas tas strādnieks bija pārskaities par to pašu kā visi tie gājēji staigātāji te – un ielika to šķērskoku! Bravo! Bet es pirkšu kapli un grābekli – un dzīvošu pa to dārzu – lai tad lec man pār galvu. Galdu vajadzētu! Velti es kreņķējos, dusmojos līdz asarām. Tā maigā mājas sajūta zaudēta – bet vai es bez tās neesmu dzīvojusi? Un viņi – nav tik naidīgi kā viņi izdarās. Tas sētas taisītājs gan bija! Un ko viņš zina? Neko, kā tas ir – viņš domā, oh, aizliegts ‘mums’ iet kur gribam.

Nopirku kapli, mazliet kaplēju – vairāk arī nedarīšu – ja būtu galds… 3 mazie ienāca, kaut ko teica, uzkāpa uz jumta, pārkāpa sētai… Es neko nelikos zinis, kaplēju savu zāli. Un tā vienīgi mēs varam tikt cauri – mierīgi – lai lec pār galdu, pār galvu – neleks jau – nebūs interesanti. Varbūt neko – neatriebsies arī – visa tā mēslu kaisīšana jau tāda bija, stikli un sūdi un matu ruļļi… Bet varbūt tomēr tas rimsies. Viņiem būs jāpierod spēlēties citur. Augšā, lejā – diena. Līdz uztraukumam ar sirds sāpēšanu – un atkal nomierināšanās. Tā es esmu ar suņiem un kaķiem cīnījusies – sava dārza miera dēļ. Bēdīgi, smagi.

Otrdiena 11. aug.

Veļu izmazg. Saule. Vēl pakaplēju. Nu diezgan, kādu brīdi. 2 vīri – oficiālas pers. ar grāmatām – apstaigāja, apskatīja sētu. Varbūt sūdzības par to? Galdu kaut es tūlīt varētu ielikt. Kur te ņemsi? Labi ka veļa 2 rind. karājās kā labā backjardā un tīrs viss, izņemot laužņus + melns atkritumu maiss, kā nākas. We will see!
Nosūtīju Gunai Ikonai Toronto, D. Van. Mēnešrakstam ‘Medības’ un dzejoli – ‘Atceroties ikdienu’ – ir vējaina diena etc.
Bērni turpina lekt pār sētu – ļoti demonstratīvi. Vecāki neliekas zinis – tagad te viņi tiešām var lauzt kādu locekli – un tik mazi! Bet tie rāpo pa tīkla caurumiem ar kājām kā kaķi – Man jāstāv – absolūtā mierā. Ar velosipēdiem nebrauc – un tas tomēr mierīgāk ja kāds pārlec vien. –

Trešdiena 12. aug.

Skaista diena, varētu iet pagalmā – bet tur bērni rīkojas, jauc laužņu kaudzi, kaut ko būvēja vārtos, lika cēla iekšā sietus – laikam neiznāca – sasvieda zemē pie ieejas, vel pārbrauca pāri ar divriteņiem apkārt no kaimiņu puses – Rebellion, rebellion – slikta dūša no tā. Gribētu būt citur. Sāk apriebties šī zeme un cilvēki. Bet ko domāt par to – bērni, idioti un izlaidušies, zina ka var darīt visu kas nāk galvās. Un nav viņiem kur likties – iela un tukšums. Nav pat kabatas naudas ko saldumus pirkt. Cik ir tā prieka tas ir – spītēt, darīt kaut ko kas aizliegts. Tikko viens pārkāpa sētai. Pēc brīža – (viņš staigā ielā un visur apkārt) viens atkal nāca no kaimiņu pagalma (lielā) puses, nezin vai pārkāpa sētai – kāda balss (vai no augšas?) laikam norāja, kaut ko dzirdēju par ‘lady’. Mazais teica ‘no!’ Tagad kāpj vesels bars turp un atpakaļ – vai neapniks? Laikam nē. Mazākais ar riteņiem nebrauks – bet var braukt pa maziem vārtiņiem gar durvju priekšu. Lai viņi ņemas. Gribājās iet saulē – rāma diena, bet kamēr vārtus nevar pievērt, ja arī tik daudz neskraidītu pāri – nebūtu ērti saulē gulēt. Jāiztiek! Kad tas saimnieks nāks?

Kaimiņiene, (aiz garāžas) un kāds vīrietis laikam ne tas kas mašīnu brauc, runājās pie mūsu vārtiem, viņa rādīja uz jauno sētu – tad abi – it kā (?) nostiprināja abus savus vārtiņus, pārbaudīja bultas! Aha! Varbūt citi palīdzēs un šis karš beigsies!

½ 6, beidzot ir miers ārā. Nezin cik ilgi? šī bērnu varza, naids un spītība un muļķība ap mani! Kādēļ man liek to virsū? Manā atstātībā? Vai nav neviena cilvēka, ko varētu nolikt manā tuvumā? O’Keeffei pat tuvu pie 90 un pāri 90, bija cilvēks klāt. O’Keeffe? Briesmīgs, īpatnējs ciets gars. Negribētu būt tai līdzīga, ne kādu redzēt tai līdzīgu. Mazākais tādu, kāda tā notēlota grāmatā. Lai gan man daudz tādu pat īpašību. Mana vientulības mīlēšana, mana vidusmēra cilvēku nevajadzība, pat izsargāšanās no tiem.
Man (tas cits temats) vajadzētu būt latviešu vidē – lai es ko varētu rakstīt par tiem.

13. aug. 1987.

Pastā nekā, tikai Inesei telefona bills. – Bērni jau no rīta – bļauj ārā. Un tomēr viņi nevar braukt ar velosipēdiem, haha! Tas guvums. Bēdīgi. Rokas trīc. Tādi mazi muļķi. Un tomēr – viņi noēd manu dienu.
Inese piezvanīja – līgumu parakstījusi ar Uni – varbūt būšot vairāk stundu. Labi.

Te lielas spēles notiek ar kliegšanu un skriešanu arī gar durvīm – bet viens neliels, ieskatoties virtuvē garāmejot uzsmaidīja un teica, halo – un es uzsmaidīju – halo! Un tas ir kā ‘saules stars’ visā šinī lietā. Bet viens lielais – ne no bērnu pulka, kas pirmā rītā te pārleca un es nosaucu – (ne stipri bet logs vaļā) „bravo!” – tas skaidri redzams bez vajadzības nāca no ielas, gadījās redzēt nākam – un pārleca – (ar cigareti zobos) – gan smagāk tas nokritiens kā mazajiem! Tas – izskatā – nesimpātisks, demonstrētājs, vai vēl kas vairāk.

Iznācu – parunāt ar kaimiņieni (aiz garāžas) nice lady, māte Irish citādi – frenč. Viņa nedomā ka bērni man demonstrē, it kā es vainīga – labi! Viņai logs reiz izsists un nesamaksāts, kā to Inese baidījās par savu logu! Tas kas te garāžā liek mašīnu, viņas dēls, vīrs miris. Dēls – divi Uni studējis – kāds ‘accounters’ tagad. Nedzirdēju īsti labi ko teica. Nu – bija labi parunāt. Visi kuri nav īsti frenči – ir it kā laipnāki pretī, jeb – drošāki.
Pirmīt es jau domāju – vai nevajadzētu te ierīkot kriket spēli viņiem. Bet kā noturēsi tikai 1 vai tikai 2 dienas nedēļā? Un visu laiku – ko[..]. Tā tā diena aiziet.

Atradu (mazā šopiņā) ābolus par 25 centi mārc. 4 labi āboli – 26 centi. – jāiet vēl pirkt. Un izcepu ābolmaizes ar raugu! Apēdu lielu galu no sinamona gala! Gribēju jau dot tam bērnam kas uzsmaidīja – bet taisni tad viņš nebija klāt, un kā? Nevar tik vienkārši. Un viņu daudz – vienam nevar viegli izdarīt lai iznāktu patīkami.
Kaimiņiene redzējusi ka viens izlīdis pa apakšu sētai.

Vēlāk – ap 5. pm.

Viss kluss. Un man liekas – šī bērnu skriešana un trakošana – bija netraucējoša – gandrīz patīkama – tīra, salīdzinot ar agrāko, sevišķi pieaugušo iešanu un vārtu vaļā stāvēšanu – tagad lielākā bēda bija – viņu grūtā kāpšana pār sētu, bailes vai nenotiek kāda nelaime. Apkārt pa ielu viņi laikam vairs negribēs iet. Kāpšana ir tapusi – lietas nepieciešamība. Kā tālāk? Saimnieks teica – slēgs vārtus? Tas tad neies. Bet kā? Vai vecākiem nav nekāda teikšana – lai lauž kaut kaklu!!!

Piektdiena 14. aug. 1987.

Jau biju domājusi vai Lendl’am rakstīt un lūgt naudu bērniem priekš velosipēdiem ko apbraukt pa ielu līdz baznīcas laukumam – lai nelec pāri sētai! Un šodien laikam ir glābiņš klāt. 3 cilvēki – laikam kaimiņš pret mūsu lielās ist. logu – un 2 citi – uzceļ telti pagalmā! Jau 12 un vēl neviens bērns nav nācis! Ja viņi tur dzīvos tie jaunie 2 vīri tai teltī – tad tā lēkšana mitēsies. Un man neraus galvu nost… Viņiem ir kas padomā kā bērnus nomierināt!
Brāvo! Neviens nenāk???
Sīks lietus sāk smidzināt.

Vai viņi, tie bērni, ir tik labi organizēti ka viņi jau ir informējuši cits citu – ka te ‘viņus sagaida kas neparasts’? Jeb vecāki ir informēti. Tik kluss un tukšs viss – ka neviena bērna nekur. Bet bija kādas balsis, un tad kāds ar riteni (pusaudzis?) brauca šurp no ceļa, bija kāds spalgs sauciens – tad viss tukšs un kluss kā iepriekš. Tie cilvēki ar to telti dabūs ilgi gaidīt, ja neizdosies satikties ar to fronti un izlīdzināties, slēgt mieru, saprast lietu. Citādi – kad telts pazudīs – vēl pēc gada viss sāksies no jauna, tāpat kā ar garāžas jumtu. Nu – ziema nāks vidū. Bet ziema nāca vidū arī garāžas jumtā kāpšanai.

Kā tie 3 vīri ir domājuši tos varoņus saņemt? Ar labu? Ar – likšanu saprast ka tie aizskar privātpasauli? Vai ķert un vest pie tēva? Ko tas līdzētu? Vienīgi – ja tur no tiem 3 ir kāds no policijas. Tas ir kārtīgs vecis (ne vecis!) tas kas ievilkās tai mājā pretī – viņš liekas izsvieda iepriekšējā dzīvotāja pekeles sētā – tās tur stāvēja pāris mēnešus – visu slaveno Montreālas lietu cauri! Un – viņam ir stādi, puķes etc. Un savāds tīkla gabals priekškaram – īpatnis? Tie 2 palīgi – jauni zeļļi.

2-4 velosipēdi piebrauca ielā, kāda balss prasīja „The tent (or fence?) – still there?” Atbilde laikam bija, yes, un viņi pazuda! Tā ir īsta banda. Te bija lielie – tas resnais un viņa lielais līdz, kas dažreiz redzams. Aha! Still there… Laikam – būs tiem jāpadodas. Te ir vīri un likums – tur bērni un nerātnība. Bet liela tā ir! Oho! Resnais! Te nāca skatīties vai tie rolleri vēl tepat??? Ak naids un muļķība – Varbūt pret anglisko? Ar ko? Ar – mēsliem, lielie vīri. Dzird atkal… Un atkal – kluss.
Un es varētu citu domāt un rakstīt? Ko es varētu – strādāt?? Dzejot! Haha! Par – īsto dzīvi!

Vakars, lietus pārgājis jau sen. Viss tik kluss un tukšs, ka gandrīz garlaicīgi, nekādas ‘performance’. Vakar gāju gulēt ar bailēm un nemieru – ko darīt, kā palīdzēt tiem trakiem, kā beigt to nelaimes tuvošanos? Domāju – reiz kāds kritīs tai trakā sētas pārkāpšanā. Šodien – atrasts atrisinājums – kāda vara, kāds spēks tos baida.

Man – spītēja, kaitēja, darīja – visu laiku, arī lekšanu, vakar tāda kliegšana ka ausis plēš un skriešana caur abiem vārtiem un pāri sētai – kā indiāņu pulkā. Domāju – naktī gan tie bērni gulēja un mētājās murgos – tāds garīgs (vai tā viņiem ir – ir tomēr vai nē) saspīlējums un fiziska piepūle – lekt, kliegt, skriet – spītēt, spītēt – drebēdami daudz rāpās pāri – gluži viegli nevienam nebija un mazie nabagi!! Un šodien kas tiem šodien – nemiers, neziņa, kauns? Nē – naids, ka pretspēks tik liels gadījies, gadiem nav bijis, nekad nav bijis. Un nu – jāpadodas!? Savādi – ne viņi nenāk arī ap baznīcu, tur jau brīvs viss. Ja nu nevar viņi zināt – kas un kā tiem draud? Nav gluži droši. Ka tik bailīgi būs to gan nedomāju.

Oh, dzird dažus tālus spiedzienus, balsis. Kā kara laukā te – nocietinājumi, uzbrukums kavējas, izlūki staigā slepeni, ļoti slepeni. Varbūt māņi, varbūt tās nemaz nav mīnas un lamatas? Telts – tik mierīga. Bet kā zināt – vai tā tomēr nav pilna? A?

Vēls jau.

Tikko man ienāk prātā, ka pēdējās 3-4 dienās es esmu satikusi ielā – vienu un to pašu cilvēku, kas man ir prasījis – to pašu ielu Des Erables! Pirmo reiz uz Goutie (vai tā ir pirmā iela, te uz Metro?) stūra – viņš ļoti ‘cietā’, stingrā savādā balsī franciski prasīja – rue des Erables. Es laikam pateicu. Vakar uz _______ un Montroyal stūra un šodien atkal te uz Goutie – šodien es teicu Je ne comprand pa un viņš tāpat apmierināts stūrēja DesErablē prom. Viņš bija garš, iesarkani blonds ar ūsu! Un tagad man liekas – viens no telts cēlājiem bija tāds – te gan no loga izskatījās īsāks un no augšas seja uz reiz neatgādināja to otru – raugoties no lejas uz augšu – …

Bet 3 meņi sēdēja durvīs (uz kāpnēm) pie kaimiņa, kad es gāju garām un – nezinu vai viens bija blonds? Viens noteikti bija tumšs. Bet vai es satiku uz stūra ejot pirmo reizi – ābolus pirkt? Vai otru reizi – pienu pirkt? Vai es abas reizes gāju pāri pa to stūri? Jā – abas reizes. Tie trīs bija pirmā gājienā? Man vēstule bija somā.

Kādēļ es to sāku ‘izmeklēt’? es domāju 3 reiz satikt vienu cilvēku 3 dienās kas prasa to pašu ielu – tas ir kaut kas nedzirdēts. Vai viņš nav – slepen policists? Kāpēc viņš mani vaktētu, ja viņš vaktētu notikumus ar bērniem un tagad būtu tās telts tuvumā? Viņa uzvešanās – stiffums augumā un valodā – noteikti ir izņēmums. Saimniekam (kura te nav un es mītnieks esmu) nevarētu būt šīs sētas dēļ kādi sarežģījumi? Kā var būt tāda sagadīšanās?? Kad es šodien iznesu ‘garbagu’ un nācu atpakaļ no augšas loga man aiz muguras (soļi 5, 6, 10?) ar lielu troksni nokrita uz ielas izsviests plakans priekšmets. Es nesatrūkos, bet es par to domāju. Vai tā nav zīme – uzmanīties? Šī sēta tiek saistīta ar mani un Inesi protams, it kā mūsu dēļ tā celta. Varbūt kāds grib atriebties? Bērnu šausmīgā izturēšanās pret sētu varētu būt atspulgs no visu iedzīvotāju (jeb dažu) domāšanas veida.
Rītu nelīdīšu ārā.

Kad gāju garām 3 cilv. pie kaim. es teicu paklusu bonjour – (jo viņš, kaimiņš bija man prasījis tās trepes ko saimnieks bij ielicis lūžņos. Kad teicu – saim. grib celt sētu, viņš teica – es arī to gribu.) Jā, es dzirdēju kādu no 3 sakām kaut ko – ka es esmu tā, kas …? Kas? Līdz šim domāju – ka teica kas dzīvo pretī. Tagad – kādēļ tas būtu jāsaka – un ar sētu sakarā gan – bet varbūt vairāk kāda nozīme man – nelaimes cēlēja –

Well! Vēl reiz – rītu – neiešu ārā un vērošu kas te notiek. Ar bērniem, ar sētu un arī – kādi cilvēki staigā. Mani uz ielas varētu trīs reiz satikt (ja gribētu) tikai tad – ja redzētu mani izejam no mājas. Un tas varētu būt tikai te tuvumā. No tās mājas (tas nav dzīvoklis kas uzsvieda to lietu, kādas noliktavas logs, ciet arvien, tik uz brīdi pavērts. Es pievakarē aizgāju paskatīties kas tas bija – likās, kāda plāna, tas ir, ne augsta bet plata un gara papīra karte, vai vāki. Ievainot tas varētu (nosist nē) – varbūt ne arī daudz ievainot – tomēr kritiens bija smagāks kā pape vien – varbūt arī labi plakani sviests?

Bet kas mani ietu sargāt ja kādi gribētu mani killīt? Jeb ‘pamācīt’? Kas būtu meklējis mani aizstāvēt? Šī telts – es domāju ir celta – lai bērnus aizsargātu no lekšanas. Varbūt šī lieta ir plašāk zināma – saimnieks nerādās, 2 vīri ar grāmatām sētu apskatīja, sēta ir tiešām kauna lieta ka tāda jāceļ!!! Kā noziedzniekiem un viņi uzvedās trakāk par trakiem. Nīšana jau bija pirms tam – jo tie rolleri bija kas? Taču – naids? Spīts?
Es domāju – par to garāžas jumtu, to jau arvien varēja vēl just kā demonstrāciju – kad viņi tur gāja augšā.

Tā tad – es ‘pret bērniem’, pret viņu labiem bērniem, pret viņu paražām, viņu kārtību – es angliski runājošais, neatkarīgais, svešais, patstāvīgais. Varbūt. Tas augšas mens arī nenāk tik ilgi ar tām notīm – bet tas taču nevarētu būt sakarā, un vecais, resnais – pati laipnība. Ko te var saprast?
Jāiet gulēt – bet nu jau sadomājos!!!!!
Vēl – reiz tas sauciens no augšas uz kādu puiku – lecēju, kaut kas par lai netaisa ko ‘for lady’ un tas „no...” Tad tie augšā arī nojautuši ka – zēni demonstrē… masshistērijā… un – kam?

15. aug. 1987. Sestdiena.

Plkst. 12 – absolūts miers, neviena bērna pilsētā. Te – divi izlūki uz velosipēdiem apbrauca ap baznīcas riņķi – tikai reiz – apskatīja ka ‘buggymans’ telts stāv. Viss kluss arī ap to. Nav redzēts nekas dzīvs, izņemot kaķi.
Naktī maz gulēju. Domāju, vairāk kā bēdājos vai baiļojos.

Šī telts mani pagaidām sargā. Neiešu nekur šodien. Pārtikas man te pat ilgam laikam pietiktu. Nu – piena nebūtu un siers arī nav iegādāts. Mazliet lietains un miegains, un it kā jāgaida kaut kas, kas nāks, kam jānāk un kas nenāk. Nekas nenāk. Varbūt viss aizies neatnācis. Un tā būs labi. Telts (bugymans) stāvēs līdz sniegs sasnigs un viss būs pāri.
Bet rudens? Un galds un dzīve dārzā, pagalmā un miers un labsajūta? Maz no tā var cerēt. Sūda bērni!

Absolūts klusums. Mazliet nolīst pa sīkai rasai. Vai tā ir kara laukā, kad neviena puse neuzbrūk un gaida, tomēr kaut ko gaida, jūt, ir nomodā. Miegains laiks, silts, mitrs kā piens.
Vakars nāk. Pāris vārdu uzrakstīju par vadātāju. Tas jāpapildina.
Miers apkārt turpinās un manī pašā ir tāda gandrīz nekad, vai sen nepiedzīvota sajūta – it kā atrastos ne pats savā (kā vienmēr) bet kādā citā, ārējā, cita aizsardzībā, gādībā – būšanā. Laba sajūta. Es ticu tā tad ka tā telts, tas ‘buggymans’ mani nosargās un arī to visu citu. Kā tas notiks?
Kā sacelšanās un revolūcijās nokļūst? Zem cita gribas un varas spiediena. Komunisti – izķer vadoņus. Varbūt tā arvien notiek, kaut kādā veidā.

Tikai īsu brīdi biju savā istabā (sēžu, lasu, rakstu – virtuvē un dzīv. istabā [left]) un caur logu otrpus ielā redzēju resno un kādu mazu zēnu – abi uz velos. stāv runājās. Liekas resnais kaut ko mazajam borē, liek darīt – tas stāv stingrs, nepadodas, neiet līdz kad resnais aizbrauc. Stāv vēl labu laiku un domā. Domā pats, varbūt to – kas teikts šais dienās no lielajiem, tas ir pieaugušiem. Es kaut kā tomēr domāju ka resnais ir tāds otrās šķiras vadonis. Varbūt neklausa arī ‘īstākajiem’ vadoņiem, (ir manīti tādi lielāki, ātrāki puikas) un mazliet pabīda mazos uz vienu otru izdarību. Cilvēki tomēr ir sapratuši šo masshistēriju – un rīkojošies ātri.

Varbūt ar pieredzi – tāda telts ar kādu ‘varu’ iekšā! Nav tā kā sievieši kas saka, aizliedz ko un nevar aizliegt, atlaiž, atmet ar roku – un tad sākas naids un prieks spītēt un darīt pretī šiem ‘vājajiem’ spēkiem.
Jā zem šīs ‘aizsargātās izjūtas’ es pat varētu sākt mierīgi rakstīt, strādāt. Ir kaut kāda noenkurošanas izjūta. Jāsūta būs Dēliņam tas mazais neglītais stāstiņš – ‘Pastāvēs kas nemainīsies’. Varbūt maza zobošanās. Cits jau man arī to nedrukās? Domās – ko tas nozīmē? Tā ‘portreta’ gan nav par latvieti, bet citādi – no dzīves. Par latvieti kaut kas varētu būt ko reiz dzirdēju par Svirskas brāli – bet par maz zinu. Jāraksta par Aivaru – donžuānu, apspiesto, iejūgto, nespēcīgo klaidonības ilgotāju kas [..]ūt mājas labumos.

Svētdiena 16.aug. 1987.

Saule, būs silts…
Kreņķējos ka te tāda ‘tā pasaule’… Un nomierinos – ka man patreiz nekas nekaiš! Kaut kāds ‘spēks’ pie sētas sargā, viss mierīgs. Izmazgāju kādu nieku (veļas gabaliņu ar rokam) nodušojos, uztaisu kafiju – (labo!) izklāju avīzi uz galda lasīšanai (piena vēl labi pietiks šai dienai, varbūt pat rītam kafijai) – viss o.k. Nu – staigāt varbūt labāk nē! Labāk nē! Bet negribās arī. Gulēju ilgi, vakar nakti maz – tā tad – jāstrādā – varbūt tikai – cik gribās, jo šodien svētdiena, un te jau nu tik ļoti nestrādā, sēd šūpļa krēslos un šūpojas savās verandās.
Jāstāda alpu vijolīte – viņai ir izaudzis otrs krūmiņš.

Ir jau 1 ½ pm. un pasaule tik klusa kā pasakā, man jādomā – vai tā telts nav kas magic, magic? Lasu Carlos Castaneda – Tales of Power – un tas zināms pastiprina ireālo sajūtu, jo tur iet runa par mūsu iespējamo (vai arī neiespējamo jau) magic! Skaista diena. Saule, mazliet dūmakaina debess, silts, bet ne nāvējoši – un būtu labi iet staigāt. Varbūt gan ne šai pilsētā, šais ielās kas ietas līdz apnikumam savā ikdienībā. Būtu labi iet Banffā, pa ceļu gar upi. Bet arī tur varbūt būtu – vientuļi. Iet Sidnejā – jā visur Sidnejā, bet kopā ar Dzidru! Inese varētu būt arī un tad arī Tālis, jo tad viņš būtu mierīgs. Kā mierīgs? Priecātos par iešanu.

Manas istabas logs aizaudzis ar koku zaļo dzīvību, siltu vēju šūpošanās, tāda vasaras diena, kā dzīvota, justa sen, tur, toreiz mājās. Tāds svētdienas miers, dzidrums, dzīvīgums un dzīves nenoturamā prom ritēšana.
Kam runāt par to?
Ar ko dalīt to?
Kādēļ tik labi un arī grūti saņemt to ne arvienu nedalot?

Vai pasaules nemiera cēlēji, un arī šeit, šī maza stūra iebrucēji, mīdītāji, prasītāji, ņēmēji, nīdēji – vai tie kāds arī jūt šīs svētdienas mieru, šīs dzīvošanas lielo dāvanu? Vai – tie jūtas aplaupīti, apspiesti, ka tiem neļauj apspiest citus un ņemt sev, sev vien? Kā tu man vari neļaut kāpt uz tava jumta? Kā tu vari gribēt lai aiztaisu tavus vārtus ja es tur gribu iet, un tie tad ir mani vārti, kas man vajadzīgi cauriešanai ne aiztaisīšanai. Vajadzīgi man ne tādēļ ka man to vajaga, bet tādēļ ka es tā gribu, tādēļ, ka es negribu, ka tu varētu man aizliegt tur iet jo man patīk tur iet tādēļ, ka tas tev nepatīk, tadēļ ka tu gribi lai tie vārti stāv ciet. Es tur varu izbērt stiklus tev zem kājām, tavos vārtos.
Vai tiem kas to darīja ir rūgta šī diena, kad kāds spēks ir stājies tiem ceļā, teicis – ka iela ir pāris soļus tālāk kur tu vari iet, ka šiem vārtiem nav visu laiku jāstāv vaļā, ka tie – nav vārti tavam ceļam.
Vai šīs dienas miers mierina viņus?

Nopūšos neviļus – jo liekas, ka šī diena nemierina viņus, ka šī diena varbūt māca viņus. Mācība arvien nav viegla. Mācība pieņemt ko citu, kā viegli un nedomājot sev ņemto. Mācība domāt nav viegla. Man arī top grūti par to domājot, ka tiem nav viegli kam jāmaina domāšana.

4 p.m. Šis miers ir brīnišķīgs. Ja tā te būs vēlāk – pagalms mūsu, vārti ciet! Tas būs citādi dzīvot, ne zagt kādu brīdi no visa sev, bet ņemt, turēt, būt tanī visā.
Viens kliedziens tikko ārā!!? Bērni – vairāki. Durvis man ciet. Klaigāšana. Nāk – ar dzelzs stangu viens rokās. Ko dara nezinu – brīkšķ, jauc… {handwriting breaks up, almost unreadable} 3 – viens liel. meln. mat. 2 mazāki sien kaut ko, jauc, dauza – pa vannas ist. logu paskatījos – Nekas neprotestē – buggymans nedarbojas…
Blondais sarkanā kreklā – addidas – kāpj pāri, otrs arī. Buggys – nedarbojas?

Likās bij kāda balss – bet ne te pagalmā. 2 pārkāpa un aizskrēja – cik tālu? Nevaru būt – redzēt – bet trešais, mazākais no pagalma pazudis un pagaidām – viss kluss. {handwriting gradually ‘calms down’} Man liekas tā balss teica – come on – bet es jau sapņoju laimi – viss atkal kluss. ‘Ieroči’ izmētāti mūsu pagalmā. Vai tiešām – viņi nevarēja kas cēla to telti? Brats, brats – tie bērni! Kā viņiem iedzīt saprašanu lai viņu neatlaidība, spēks, veiklība labi nāktu lietā ne postīšanā!

Vai nu tagad nāks – visa armija un sāksies viss no gala – vai arī – izlūki ir iekrituši. I hope so! Bet arī tad – tās vēl nav beigas. Ja šis klusums 2 dienas ir bijis tikai neziņa (kas teltī) un ne kāds lielāks justs spēks uz viņu rīcību – tā tad vēl ilgi tas var vilkties. Ak šis melnspurainais, lielākais ar dzelzs stieni iekārtu kā flinti. Šausmīgs!
Pilns jau postīšanas, pilns nozieguma. Varbūt vēl viņi nav jāķer, varbūt jāgaida visa armija? Nē, tomēr būtu jāsāk no pirmā.
Tā tad – vai nu noķerti – vai gatavojas lielākam gāzienam. Tagad – miers. Bet – vairs ne mans cerētais, ticētais miers – ka viņi atgriezti pie prāta. Cerēts par vieglu, par ātru. Karotāji labi – tikai nepareizā frontē.

Svētdiena, baznīca blakām
Zvanīšana svētā rītā
Lūgšanas un klanīšanās
Naids un zobi un nagi.

Un tomēr – spēks, spēks! Akls vai redzīgs. Mammiņas sēž mājas durvju priekšā un spriež un runājas.
Jau 6.30. viss kluss! Otrs mēģinājums nenāk. Kaut nu tas naids nogrieztos no manis uz kaut ko lielāku un stiprāku – uz ‘valdību’ teiksim, kaut vai uz tiem trim vīriem kas cēla telti, tiem tie neko nevar padarīt. Cerams – viss reiz būs O.K. Kaut ko labu taču arī viņiem māca – ka pilsēta aug lielāka, ka jāceļ drošība, ‘jāaiztaisa vārti’, jāklausa likumi. Ka jādomā, jāsaprot. Vai tiešām atkal kāds saucies, balss, kas nāk – kliegdami, bļaudami? – Nē, varbūt tikai ielā balsis. Ak, kaut nu viss reiz drīzāk nomierinātos! Inese nāks mājās – lai tad te būtu labi! Kamēr lasīju – telts prom un līst. Hm? Bet varbūt ka teltij ar visu nebij nekādas daļas un rītu viss sāksies (tas ir lēkšana pār sētu) no gala? Nu – tad tā būtu sākusies jau šodien. Bet kāpēc viņi nenoņēma telti tūlīt? Es to jau te prasīju?

Es smējos, tikko, domājot – kā viņi rāpās pāri – un…
Pa vidu šai dienai – sašuvu nepabeigto lielo izadīto džemperi. Otram vēl nobeigums pie kakla, pie pleciem un abas piedurknes – es domāju ka vairāk izadīju. Abas piedurknes! Bet būs – jāizada! Kaut kur zibeņo, pērkons, vai tuvojas? Man patika, vairāk – es mīlēju šo telti, tā bij mana drošība, glābiņš! Nu – redzēs kas vēl nāks! Vai nekādas zīmes nebūs redzamas – un viņi sāks atkal? Gandrīz liekas ka – jā, tas ir ja nenoķertie tiks viegli cauri.

17. aug. Pirmd. 1987.

Pagalmā pārmaiņas vēl (bez telts pazušanas) ka augšstāvā pretī, kur šķita ka – izvācās, vakarā un naktī bija gaisma visos logos. Naktī nejauki silts un mitrs! Nevarēju gulēt – ‘uzkritu’ uz dīvāna (tikai nakts kreklā) un nogulēju līdz rītam. Lendls – uzvarējis, viņam pildoties 12 miljons, luxus māja (luxus rezidence) Connecticut’ā. Lendle pretinieks finālā – Stefan Edbergs! Pats Cash – izkrita sen. Bet visi viņi pelna – milzu naudu.

Sašopīju – lai varu palikt ‘apcietinājumā’ ilgi! Vīri (ne saimnieks) aizveda vecos dzelžus un visu to lauzu pie vārtiem – ‘plauks, plauks’!
Ārā nemaz tik sutīgs nav – iekšā tik elle, no nakts siltuma un mitruma. O.K. I am OK!

Pēcpusdiena. Saule, karsts 32 + more, šausmīgs. Sajūta tāda – ka viss vēl nevar būt pāri! Ka vēl kāds nāks rāpsies pār sētu. Kas ar to lielo, kam es teicu ‘bravo’? tas izskatījās nelabs. Nu – varbūt bailīgs, bet tikko viņš domā ka neviens nevaktē – tā viņš rāpsies, un tas pa daļai varētu būt uzkūdīts no mana ‘brāvo’! Kaut jel tas beigtos!

Detroitā nogāzusies, nē nolaidusies un explodējusi North Line lidmašīna – 160 beigti, ieskrējusi auto rindās arī – un arī tur nosistie. Kaut kas briesmīgs.
4 ½ pm. Telts atkal uzcelta. Tas vīrs cēlējs – šausmīgi sarkanbrūns nodedzinājies vai nodedzis strādājot. Vai šī muldēšana nebeigsies.

Inese piezv. kad sētā kāds gāja it kā (?) saimnieks. Vārti aiztaisīti. Izskatījās kāda cilpa tos tur. Vēlāk – redzu cilpa karājas kā pārgriezta. Piegāju – pārgriezta tā ir, tikai nezinu vai tagad? Bet kā viņa būtu varējusi stāvēt it kā nepārgriezta – ja tā nav tagad pārgriezta. Un laiks tam – bija tomēr ļoti īss. Jau tas ap telti arī rīkojās. Es vairs nespēju rakstīt – tāds izvārgums – atkal 33 un mitrs un nejauks! Un maz gulēts – bet nervozums neļauj just miegu, gribēju pusdienā iemigt, kur nu – laiks arī varbūt tāds – vējš un karsts.
Grūt!

7. p.m. Grūti.

Telts novākta – tā bija tikai izžāvēšanai. Kā tas viss – ir atrisināts? Kā? Kāda noruna bijusi un lauzta no bērnu puses? To viņi saprastu? Vai tas izjauktu viņu ‘organizāciju’? Neko es nezinu. Kas man jāzina. Gribētos ka Inesei – kaut ko labu darīt to bērnu labā. Te (?) ierīkot kādas spēles – kriketu, squash, darts?

18. aug. Otrdiena.

Saule, vējš, tikai māja karsta kā pods – nu būs pavēdināta. Avīze nenāk? Slikta sajūta būt nīstam. Un slikta paredzēšana French Kanādai – vai nu separate – ar visu savu, arī naudu – tirgu, valdību etc. etc. Vai – jāpazūd kādā mixturā – kas nav bilang. vien, kas nemaz nav bilang. Kas pamazām ir angļot. country – rich ar visādām sastāvdaļām. Jo ilgāk kāds tiem (french) borēs ka tie ir french etc. jo ilgāk te būs mess – nīst policiju, sit busdriverus, neslauka ielas, zog (jo nevar likt pastkasti pie ielas) un visumā – gaida visu no kaut kurienes (valdības, Dieva etc) kā bērni. Prasa – izpriecas, svētkus – kā bērni saldumus. Bērniem tomēr saldumu nav daudz – tas labi, jo – ir nabadzīgi? Varbūt nav! Laikam viena daļa ir. Saka – 5000-10.000 – klīst ielās. Galvenā vaina visā – muļķība, neattīstīta izglītības kāre, redz Dievmātes koku celmos, zaros, pātaro un sēž un šūpojas durvju priekšā. Skaisti un labi – bet neder šim laikam – šis laiks nav tāds ka var sēdēt uz kaimiņa jumta, staigāt pa kaimiņa pagalmu un neaiztaisīt vārtus. Tas – nu man tas personīgais nodarījums, pieredze – bet tanī ir daudz kas no tā kā tas ir – spēks kas aug no labas dzīves + ne tik labas un kam nav kur izpausties pozitīvi.
Kas ir pozitīvi?

Zāģēt ķieģeļus ārā no kaimiņa mājas just for fun – nav pozitīvi, noskatīties ka kāds to dara, bērns, kas mācās dzīvi, un neteikt ne vārda – tas nav pozitīvi. Vecā un jaunā nepareizums aug nepozitīvā iznākumā. Veca pasivitāte audzē – varmācību (violence).

Avīzi nenes – jau 10 am, nē 9… Un ja nav parastās kārtības – diena ir kā izjaukta. Gaidi! Gaidīšana ir briesmīgā, postīgā (varbūt arī auglīgā?) dzīves sastāvdaļa. Šis ir vislabāk rakstītājs zīmulis tagad (mazliet par īsu gan) un tas ir – ko atradu Sidnejas Centrāl parkā apsūbējušu. Tikai pēc kāda laika – sāku to lietot un viņš sāka strādāt. Elegants, a!
Avīzes nav. Pastā – čeks.

Nogriezu zāli (in[..]) zem kaujas ugunīm!! Tie divi pāri lēcēji – iet ielā ar kokiem – tad sāka kaujas kliedzieni vairāk un vairāk. Atskrējuši bija – vārtus attaisīt. Es uzmanījos – ka nemet akmeņus no jumta – jo domāju ka viņi tur var būt! Taisnība – vārti bij atvērti – vienam bija tukša pudele rokā – domāju – kaut kur būs stikli! Jāuzmanās.

Biju uz pastu – nosūtīt Ines. vēst. un aizgāju uz Montr. Metro. Uz ielas stūra pie bankas pāreju gaidot – un jau gandrīz ejot pāri kāda mašīna pēkšņi stūmās atpakaļ un – man bija jāatlec uz ielas. Mājās nākot pa whatsthename – sētas ielu uz Rashel stūra – labi nogaidīju pārejas ugunis un tikai tad gāju – un viena mašīna nodrāzās gar degunu nākot uz pilsētas pusi – viņai vajadzēja mest līkumu, lai neuzbrauktu man – es gāju lēnāk kā parasti, tas ir – apdomīgi – tālāk mašīna piegriezās ielas malā pretī skolai – es tai mazliet ar acīm sekojot – nācu pa Rashel ielu – num. neizlasīju tam ZA etc. krāsainā, ne absolūti melna, sieviete no mašīnas skatījās uz mani, ar vieglu smaidu – mēs saskatījāmies, bet es neizrādīju ne sevišķu laipnību ne dusmas – varbūt mazu izbrīnu ar nicinošu pieskaņu – garlaikotu teiksim.

Tur iepriekš uz ielas nāca pretī kāds cilvēks ar kropli ejošu bērnu pie rokas – viņš teica skaidru „bonjour” uzskatot mani un es paspēju uzsmaidīt un arī teikt „bonjour”. Es it kā būtu to vīrieti kur redzējusi – te augšas stāvā, kas izvācās, kam bija bebis? Nezinu, varbūt.
Šeit kaimiņa logs vakar bija neaizsegts ar aizsegu (pa pusei tikai) kas sākās telts dienā, tagad ir atkal aizsegts.

Izejot uz pastu – uz stūra pirms garāžas drāzās pretī abi kaujas varoņi – ar dvieļiem (peldēties ejot?) es rozā + baltā + saul. brilles ātrā solī gāju. Pārnākot izgāju uz durvīm pagalmā paņemt iekšā izkārto dvieli – abi varoņi drāzās no ielas gar baznīcu – pārrāpās sētai, vispirms lepni uzmetot dvieli augšā uz augšējās verandas. Tagad – klusums.

Stabā, pa kuru viņi šļūc lejā – redzu (ko agrāk neesmu redzējusi) ieskrūvētu (?) āķi, kā pakaramo āķi. Kā tas gadījies? Vai lai – uzķeras? Hm, hm? Vai viņi varēja šļūkt pa to, ja tur bija šis āķis agrāk?? Es meklēju visādas zīmes un sakarības – kā kādreiz, kad nezināju – kas ap mani notiek.
Ka puikas karo pret mani – tas ir skaidrs. Viņiem vajaga kāda dzīva objekta uz ko gāzt vainu un dusmas par – sētu.
Es pierakstu grāmatu ar šiem sūdiem…

Trešdiena. 19. aug.

Vēsāks!!! Gulēju labi. Izvēdināju māju līdz 9 no 6 turot durvis (sētas) vaļā. Tagad 10.30 2 pārkāpa sētai. Tas āķis ir tur stabā ieskrūvēts kur kāju uzlikt lejā kāpjot – tā tad – puslīdz droša tā kāpšanas afēra!
Pastā – vēstule no J. Mazuta, atbilde manai vēst. nekas liels, tikai piekrīt, saka – pamati drūp. Tad vēstule ar visādiem radu rakstiem no Jūrmalas. Lasa un apsver katru manu vārdu ‘vēstulēs’.

Izmazgāju ½ virt. grīdas – jāberž ar birstīti lai dabūtu dobumiņus tīrus. Vakar zāles griešana šodien grīda – locīšanās diezgan. Ārā skaista diena – bet tagad nogurums lai ietu un agrāk – negribējās rādīties – varbūt lai tie warier’i mazliet nomierinās. Rītu būs jāiet – uz banku, šopīt. Cik skaista skaidra diena, vējš, saule – un tukša iela, sveša iela, dumja iela!
Pārstādīju alpu vijolītes ‘zaru’ – liekas tam nebij sakņu.
Inese piezvanīja – iet labi!

5 pm. Viens resns puika – bet ne tas lielais resnais, un viena maza meitene – ienāca sētā – izmēģinājās ap vārtiem, apskrēja māju – tad aiztaisīja vārtus un aizgāja. Pēc kāda laika 4 bērni (neskatīju ilgi) vidēja lieluma puikas un meitenes nāca pa ielu (gar bazn.) šurp, durvis bija te vaļā un staigājot gar plīti un mazg. es tos ieraudzīju – un vairāk neskatījos. Viņi nāca mierīgi, lēni, rindā cits citam blakām. Un – nekas nenotika, viņi aizgāja garām. We will see. Varbūt karam beigas? Es pāris dienas vairs vārtus netaisīju ciet – atstāju – kā viņi tos atstāja kādu laiku pus vaļā, tad pēc pinkainā pēd. skrējiena – pavisam vaļā. Es domāju – es tos vārtus vairs neaizskāršu. Man nav tie vajadzīgi, 2 gadi iztiku bez tiem – iztikšu tālāk – lai valda viņi. Vai būtu kas mainījies? Redzēsim!

Esmu nogurusi un negribu nekādas ‘operācijas’ šodien, par nožēlošanu – ne arī laipnību un draudzību ar viņiem ja tā nāktu. Kaut kā man ir diezgan, varbūt tas beidzot sakrājies, nogatavojies – rūgtums un naids? Varbūt. Ne gluži naids – kaut kāda nicināšana pret šo zemi, beidzot itkā par daudz nelabā, tas ko lasa avīzē un tad te katru dienu. Ilgojos Austrālijas beacha, parka un savas ģimenes. Tikai tā ir sadalīta – un nezin kad un kur un kā tā varētu būt kopā. Un te – man vairs nav prieks par šo mūsu pagalmu – ja arī tas beidzot mums tiktu atļauts! Bet gan jau pamazām (ja tā būs) es atkal kļūšu ‘priecīga’. Tik daudz dienas ir zaudētas nepatikšanās, bailēs, nelabumā, neziņā un negulēšanā – nevarot neko labu domāt ne rakstīt. Cik nu es te vispār varu rakstīt… Redzi, Mazutis tomēr O.K. atbildēja vēstulei!

7 p.m. Savādu laimi es cerēju – un gandrīz to nepieņēmu. Un nav arī tās – vārti atrauti vaļā kamēr es klausījos ziņas un skriešana iet vaļā – meitenes! Nav redzēts vai lec pār sētu arī. Savādi, ka es viņu (iedomāto) labumu nepieņēmu – manī ir izaudzis naids. Bēdīgi. Un tomēr – tas mazais kas uzsmaidīja un teica „halo!” Tas manī dzīvo! Vairāk neko nedzird 2 meit. Skrēja te gar sētu, kliedza un vārti vaļā. Man ir tas viss jāaizmirst. Katrs bērns citāds – visi kādā ‘idea’ darbojas kā muļķi tas viss.

Ceturtd. 20. aug. 1987.

Nostrādāju ‘dārzā’ gandrīz stundu – ravēju, kaplēju.
Nākot iekšā (ienākot gan jau) kaimiņš gāž ūdeni lejā (uz galvas!) īsti daudz, es dusmās izteicu „c’est trop” velna milti – esmu nokaitināta no bērnu (un vecāku) izdarībām – un vēl te kāds nezin ko dara! Basta – ja karu, tad karu! Esmu gatava uz naidu – visam ir savs mērs! Ja mani iztaisa par raganu – izrāda par tādu – es varu rādīt, ka tas man nav grūt būt raganai!!
Apsedzu klavieres ar segu [left], nespēlēju nekad vakarā pēc 9, ne rītā pirms – to hell with them!!

3 p.m. biju bankā, biju shopīt – atnācu no Provigo – un metos vēl dārzā – izkaplēju vēl un paravēju lielās zāles tālāk – arī. Ja saimnieks pirms ziemas neko te nedarīs – tad mums pašām būs tīrāks pagalms. Pretī augšas dzīvoklī – laikam saiet jauni, ļoti jauni cilvēki ar motociklu un ģitāru.

Kamēr es kaplēju – bērni nenāca, pēc tam tūlīt pinkainais ar lielu kliedzienu pārmetās pāri – tad arī vēlāk viņa kompanjons – mazākais, blondais – bet 2 mazāki – ienāca kaim. sētā un aizskrēja atpakaļ – labi, neleca pāri. Man vairs nav jābēdā – lai gan es vēl bēdāju – ka tik kāds ko nesalauž sev. Es esmu tik stipra – kaplīt, zāli griezt, grīdu mazgāt, iet uz Provigo! Labi!

Izdzēru kafiju, izdauzīju klavieres un kāds rūgtums un dusmas rūgst un rūgst. Un nav nekas īsti ko dusmoties – bērni kāpj pār sētu, tādēļ ka viņi var.
Augšējā dzīv. (otr. mājā) jaunie iedzīvotāji neceļ ne ausu, ka bērni kāpj – lai kāpj! Ko mēs ar to dārzu darīsim? Vasarā varētu sauļoties, bet vasara būs pāri. Ziemas tuvumā likt tur galdu – what for? Izdot naudu pāris reižu dēļ, ko tur izies pasēdēs? Inesei jau derētu gan iziet svaigā gaisā.

Debess tukša, vējš neko ņem, ne nes
Tik puķe logā aug
Aug sniedzas griestos
Vai viņa nepieviļas?
Nē, ne griesti viņai, tikai
Augt tai mērķis
Viņas pašas vai cita likums pildāms?
Saule, gaisma, debess zilais māns.

Piekt. 21. aug.

Pastā 3 latv. avīzes – bez literatūras (2 dzej.)
Iztīrīju vēl tālāk līdz garāžai – tā cik gribēju – lielas zāles. Tad – vēlāk saliku maisā (atstāju mazliet stūrī) un aiznesu. Daudz drazas vēl pagalmā – sīki koka gabaliņi, zāles arī vēl dzīvas un nedzīvas – samērā tīrs četrstūris!
Tam spurainajam vadonim šodien 2 sekotāji, viens tāds mazāks – pēdējais pārrāpjas nocīnījies! Jāpaskatās būtu vai tas dumjais puspieaugušais arī nāks?

Latv. avīze – tik garlaicīga, esmu ārā no visa tā jūsmīgā, latviskā, lieliskā, bagātā. Koru koncerts operas namā, lai arī tas maksā vairāk kā 7000 un uz pusi mazāk maksātu Townhallē – bet kur nu tur, ja ir dārgāka lielāka vieta – vēl trabble – vai visiem vīriem būs taut. kostīmi – ar jostiņas šlipsi un baltu kreklu – sen vairs nepietiekot. Interesanti vai katrs tur var nodziedāt pareizi savu partiju viens pats kad būtu vienam sava balss jātur! Būtu labāk izslīpējuši dziesmas, ne savus kostīmus un ‘pirmās šķiras’ zāli. Tāds masas koris, nemaz tur operas namā neiederas – bet par naudu jau tiek iekšā. Kaut kā jau skanēs! Spīdēt ar ārējo par katru cenu. Mīļie latvieši. Mīļie tautas brāļi! Kaut ko jau ar to panāk arī – no lielmaņiem cilvēki raujas, tiem padodas.

Jā – un godalgošanai jāiesniedz grāmata – datums zināms jau sen aiz kalniem. Nu Zariņš pats varētu iesniegt – bet kas tam prātā – who knows? Esmu ārā no visa ‘lielā varenā latviskā’.
„Viena plandos kā atplēsts ielāps” savā dzejolī raksta L. Kalniņa – labi teikts. Gribēju te nākt un rakstīt kaut ko tādu – tā tad lai ir viņas vārdi… „kā atplēsts ielāps”. Jā – patreiz neviens bērns nelec un nebļauj un man – kļūst garlaicīgi – bēdīgi – viena – kā atplēsts ielāps –
Kur es plandos? Uz zirnekļa tīmekļa, viena diedziņa, kas te saules atspīdumus vējā met uz sienas.

22. aug. 1987.

Sapnī peldēju ļoti skaidrā ūdenī – it kā baseinā (pool?) it kā sacensībā – bet viena pati, itkā rādot savu varēšanu. Nezin kādēļ es domāju ka jāpeld zem ūdens – bāzu galvu zem ūdens un tas labi neveicās – tad domāju pareizi nav jau tik dziļi jāliek zem. Vēlāk mani pārlika aukstāka ūdens baseinā, arī it kā tumšāka ūdens. Bija labi peldēt.

Otrā sapnī – kāds ķīnietis – japānis vai kas tamlīdzīgs gribēja mazgāt kādu savu drēbes gabalu – es teicu, ka viņš var lietot (manu) mazg. mašīnu – es domāju – es arī kaut ko mazgāšu, jo runa bija tikai par kādu viņa drēb. Gabalu – tad viņš sāka likt vēl un vēl – rādīja kādu (it kā audekla) ceļa somu – vai to var arī – es teicu – ka var! Bet tad viņš bija piekrāvis veļas mašīnu ar kalnu, un tik priecīgs turpināja likt – Tad es teicu – ka tik daudz jau nevar! Nezinu tālāk – mazgāšana nenotika ne kāda cita darbība.

Veļa man būtu jāmazgā, bet laiks mainīgs, būšot arī lieti – so, un man negribās ne mazgāt, ne kustēt, ne iet iepirkties – bet jāiet…
Kāpēc to rakstu? Pildu šīs lapas ar neko? Es nezinu! Jārunā to, ja nav cita ar ko vārdu pārmīt. Domas – sarunas – runas darbojas galvā visu laiku – un ikdienišķās traucē tur darboties arī kādām vērtīgākām domām.

„A man goes to knowledge as he goes to war, wide awake, with fear, with respect, and with absolute assurance. Going to knowledge, or going to war in any other manner is a mistake, and whoever makes it, will live to regret his steps.”
– Carlos Castaneda, the words of Don Juan in ‘A Yaqui Way of Knowledge’.

Nav avīzes??? Vai – tie bērni kooperātij?? Šis – ‘nav avīzes’ mani sasita tā, ka sirds lēca un es nevarēju norimt līdz – paēdu pusdienas. Nekā – vēl tāpat. Piesēdos izspēlēju (lēnām) visas (izņemot vienu) Lista Consulations, tas mazliet nomierināja.

Bet skaistās dienas izjūta – ir sapostīta. Es atkal – gribētu būt citur, es negribu te dzīvot, es nevaru te domāt ne rakstīt – man liekas – te ir small, not happy – but ‘lausy’ world. Man nav kur pieķerties, viss liekas nespējīgs ko labot. Visur it kā pamatā – dirt, smallness. Es gribētu iet pa Austrālijas brīviem ceļiem! Žēl – latvieši arī ir iestiguši kādos ‘taukos’. Spēlē kādu augstsirdīgu teātri. Esmu nogurusi (pēkšņi! Un es piecēlos ar svaigu stiprumu…) es gribētu piespiesties pie Dzidras un iet uz parku vai beachu – izstiepties saulē.

Te ir tīrs, un kluss un neviens nenāk mani aizskārt! Ko man vajag? Bet – avīzes nav un es samaksāju $1.25! Savādi tomēr – vakar es domāju ka šīs nelietības mani ir pametušas, nenāks neviens lēkt pār sētu – un man bija jau vientulīga sajūta! Jā – es gribu saskares, bet ne tādas ar cilvēkiem. Un – nezinu arī kādas, nekādas tukšas runas ar svešiem vai puspazīstāmiem man nederētu. Kas man derētu? Kādu zināšanu gūšana, augšana un mīlestība.

Svētdiena 23. aug. 1987.

Vēss – 12-13 gr. Miers, saule, vējš – agrs vēl. Duša, brokastis, kafija.
Un domas maļas un maļas ap šiem bērniem kas it kā simbolizē visu šo pusi – Quebecois, un kas man traucē izjust – ko? Tāda ir pasaule tagad. Arī Austrālijā varbūt vairs nav tāds miers.
Bagāto un nabago pasaule! Prātīgo un muļķo.
Vēl citādas šķirnes? Patiesi – šis sasmakušais franču liktenis te! Tevi tāds tomēr ieviļā mēslos. Tāpat jau tas pamazām notiek ar mums emigrantiem. Mēs ieviļājamies paši savos labumos.
Nu – raksti kaut ko lielu!
Kam, kur, par ko? Kur esi, kas esi, kur atrodies, kur eji?

Nemiera sāpe
Laužas kā stars griezīgs
Caur svētdienas stundām
Un nav kur bēgt šai dienā
Ne īsta nediena ne diena
Prāts māca – esi lēnīgs.

Vientulība un ilgas pēc cilvēka – tuvinieka vai kārota svešinieka. Jau 12 dienā un neviens bērns nenāk pasaule absolūti klusa, vējš logā mazliet dūdo!
Un durvju stiklos atspīd vārti un sēta un sienas un brīnum skaisti saules un ēnu viļņi visam pāri. Tur ir jaunība, brīvība, laime. Es tā domāju. Un zinu ka visur ir arī klāt grūtums, nepiepildījums, neziņa, sāpes. Bet tomēr, tomēr – pārsvarā ir brīvība, laime, spēks. Nu jau būtu ‘kaut kas jāraksta’ – bet šī cilvēka tuvuma kāre ir tik liela, ka es nevaru. Tas ir traki tā sist laiku. Bez atlaidības, bez atzinības, bez guvuma – tik iet un iet – tā grāmata arī māca ko lasu:
Lai kļūtu pie ‘gudrības’
1. ienaidnieks kas jāpārvar – ir bailes
2. ir vieglprātība, vieglums, seklība
3. ir vara, varas apziņa un tās lietošana
4. vecums, kas grib gulēt, atpūsties –
Visi šie ienaidnieki jāpārvar, nemitīgi cīnoties, meklējot, darot tālāk.

‘No visas sirds’ – vēlētos būt Austrālijā pie Dzidras! Un tad – es skatos šai vecas pilsētas ainā aiz mūsu ‘tīkla’ vārtiem [left, in winter] – tīrais pagalms tagad, šaura tukšās (arī tīra puslīdz) ielas daļa, vecās savādās mājas, saule, koku ēnas, vējš. Miers, lai gan 2 bērni pārrāpās sētai, kliedz kādu ķiķinājumu – atstāja vārtus pusvērtus – bet aizgāja liekas – te vairs viņiem nav nekāda prieka ‘protestēt’ – viss tik mierīgs! Jā – un redzot šo mierpilno svētdienu – es zinu, ka es pēc šīs vietas, kādreiz ilgošos. Kā lai es viņu te piepildu? Strādāt. Radīt. Kā ko no kā radīt? Te ir tagad tāds saules pilns, vēja pilns skaistums – backjardu tukšums, vientulība – ko es no tā varu radīt? Kas kaut ko no tā dzirdētu, saprastu?

Kaut kas ar mani nav īsti ‘normāli’. Kas man dara prieku, tas ir pavisam ārā no pareizā – es esmu veca sieviete un es ne domāju ne jūtu, ne redzu, ne dzirdu – tā kā man pienāktos. Es esmu vesela (es neciešu nekādu fizisku neērtību, es jūtos tāpat kā arvien – mugurā mazliet sāp no pēkšņā vēsā laika) un es priecājos par šo tukšumu, vēja dziesmu, saules ēnu rotaļu, cilvēku kas absolūti man svešs, nezinu ne viņa sejas ne balss, ne vārda – nekā, es redzu viņu dažreiz un sāku viņa ilgoties, sāku just viņa tuvuma labvēlīgo iedarbību uz mani. Tāpat kā vēja dziesma, kā saule, kā ēnas, kā tīrais klusums pagalmā. Tik liela vientulība un pamestība un tukšums, ka viena cilvēka acumirklīga parādīšanās (domājot ka tas man labvēlīgs) var šo vientulību pieliet ar saturu. Nav nekā liela ne maza, ir tikai dzīve, dzīve un neklusināmas dzīves ilgas.
Īstenība un maldi ir viens un skaistums ir viņu mērs.
Ko es varētu radīt no šīs svētdienas? Kam būtu kāda vērtība ārpus šīs vietas, ārpus šī brīža? Dzeju! Gleznu! Vējš sāk kļūt ass – sāk mugurā īsti sāpēt.

Aiz vārtiem cīņa brīvība laime
Te illūziju ēnu spēle
Tukšās rokas pilnas brīnumu
Tver mirkļu plūdumu
Kā no aizkapa raugās.

Tas nav nekas ko es te gribu taisīt, šīs stundas ir kā mūzika un tas ir tas. Viņās ir tas, kas ir mūzikā, kas ir arī dzejā, gleznā, dzīves brīnums brīvi plūst, staigā pa šīm stundām, pa šo vietu ap mani, ar mani. Tas ir iekalts, ir dzīvē iekšā, un es nezinu kā to no tās izcelt, kas ir kā kūstošs zalgojošs ledus gabals, kā to ar kailām siltām rokām es varētu izcelt, noturēt, nolikt – kur nolikt?

Mākoņi nāk iet pār jumtiem, veļa šur tur vēdinājas līdz ar ēnām ar sauli. Cilvēki aizgājuši savā laimē, te ir tukšs kā tukšā gliemeža vākā – bet jūra skalojas, jūra skalojas viņā visu laiku.
Rudens mākoņi.

Divi bērni tikko aizskrēja (pāri no otra pagalma) es biju pie āra durvīm, raudzījos caur stiklu (labā omā) lielākais izgāja izskrēja pa vārtiem gaidīja mazāko (kas iet uzlicis ļemperīgu rīkstīti) un tad aizvēra vārtus! Kādēļ? Spēlē varbūt ieviešas tas miers kas te ir visapkārt! Un bērna seja bija glīta, smaidīga uz savu kompanjonu. Ja viņš būtu paskatījies un ieraudzījis mani, vai būtu bijis labi viņam pamāt vai uzsmaidīt – jeb tas dotu lietai atkal citu virzienu?
Un pēkšņi man gribās iet, skriet vējā, saulē, ielā. Kur?

„Lai visas saldās vēlēšanās uz
Tevis paša paliek klusu
Kā jūras putnu šūpošanās
Kas vilnī atraduši dusu.”
              Kārlis Skalbe.

Oh, viņiem nav diezgan – atkal vārti vaļā, skriešana no otras puses.
Kāda pelēka vilnas sega sarkanām un dzeltenām svītrām galā, vēdinās vējā un gar sienas malu pazib kādas zaļas bikšu staras – žūst drēbes cilvēkiem visu dienu. Divi (arī vientuļi?) zēni spēlē karavīrus – šauj, slēpjas – tie paši kas šad tad pārkāpj sētai. Bez saucieniem šodien puslīdz klusu.

Ēnas spēlējas sienās, patrepēs, nē kāpnēs, zem kāpnēm, uz tālruņa staba un sētu režģos.
Šī diena ir kāda sveša cilvēka tuvuma (nē tāluma, viņš nav te…) apzeltīta, nē zelts ir saulei, viņam ir siltme, sildīta, dzīvināta diena pilna.
Rudens mākoņi rāpjas pāri jumtiem, nāk un nāk viņu baltums un debess zilums tik zināmi un jauni, tomēr jauni ir mirkļi.
Dzīves mirkļi plūst, nāk, iet arī jauni ik mirkļi, nenesdami nekā jauna.

Pirmd. 24 aug. 1987.

Vēss, saule, vējš.
Vēstule laba no Dzidras! Un piezvanīšana laba no Ineses!
No rīta – asaras rietās acīs – no vientulības bēdām, vai tā – un lūdzos un sūdzējos Dievam, ka man nedod un nedod…
Un tagad – jāslavē un slavēju Dievu, ka man dod! Dod!
Šis labais, lielais, drošais pamats! Tam pāri mazliet illūziju vizmas – vai tad nevar dzīvot!!
Un es svinu – ar labo kafiju + krējumu (tēvs tā mīlēja) un vēl kādu zaļumiņu, sieru etc. Un piezvanīju Dzidrai lai viņa uzmanās ar to saplīsušo elektric typewriteri…

Otrdiena 25. aug. 1987.

Vakar abi mani bērni mani apciemoja – ar vēstuli, ar telefona sarunām – te svešie bērni ir kļuvuši mierīgi, vārti visu nakti stāvējuši ciet!
Un man ir tik labi, ka man Austrālijā nebūs labāk! Un šī vieta var būt arī tik dzidra, skaista – stundas plūst kā mūzika. Tik liela dzīvība – viss dzīvoklis, dzīvoju visvairāk virtuvē, bet tomēr klāt viss cits, un tagad – arī pagalms! Un durvju stiklā atspīd dzīve, sveša kārdinoša dzīve kas kaut ko dod. Puķe aug un aug – Inesei būs ko brīnīties. Un 2 pārstādītie Āfrikas vijolīšu ceriņi – varbūt arī augs.

Tāds miers
Kopš atkal Tu parādījies
Visi vārti vaļā un visi ciet
Ceļā jāiet, bet kur
Tevis nav ne te ne tur, bet
Kopš Tu atkal parādījies
Dzīve līst pāri malām.
Jāiet tā, vai līdz galam?

Kādas gaišbrūnas mašīnas deguns bija pie mūsu vārtiem un es brīnījos kas nu atkal – bet tas laikam bija kaimiņa (domāju ka viņam tikai pelēksudr.) jo viņš iebrauca šedē. Viens (kas) tomēr bija pavēris mazliet vārtus pievakarē – citādi – miers! Izmazgāju balti veļu, saulē, vējā izžuva. What have I to write?

It kā viegla zemes trīce – 
Domas mainās, pārvietojās
Te ir te un te ir citur
It kā aprok, it kā izrauj
Slēpto ārā dienas gaismā
It kā vērtē, it kā meklē
It kā zaudē, it kā atrod
Vainas lai ko projām raktu
Norimt nevar kalns kam jābrūk
Kam no akmens ārā jānāk.

Ceturtdiena 27. aug.

Skaists laiks – saule, dzedrs.
Vakar spēlēju vēlāk – šodien tad nemaz. Un šodien sarāvusies iekšā, savā kaktā un adu. Man nav prāta.
Vēstule no Jūrmalas atkal, ar visādiem piedevu rakstiem. Braucot uz 5 d. uz Latviju jau trešo reizi.
Vakar vēstule no Mint. Eglīša. Ja es nebūtu kļūdījusies savā stāstā par Šternbergu – es droši vien šo vēstuli nesaņemtu, lai arī – jauka vēstule, bet iemesls šķiet mana kļūdīšanās.
Savādi – kā es kļūdījos – es tik dzīvi atcerējos kā mēs tur uz logiem Akadēmijā sēdējām – runājot par (ar) Šternbergu, pieminot Valneri – tur klāt piejaucās (pienāca) Jānis Briedis – un es pierakstīju Šternbergam tēlniecības darbnīcu – to no kuras nāca Briedis. Es jau gribēju sākt rakstīt par Brieža paražu – visus saukt uz ‘Tu’. Labi ka noturējos, būtu to arī pierakstījusi Šternbergam. Un Šternbergs neesot palicis Latvijā. Domāju – ka pēc Zariņa viņš bija grāf. darbnīcas vadītājs. Tad – Upītis.

Pirmdiena, 31. augusts 1987.

Nosūtīju E. Dēliņa kgm 2 proz. 2 dzej. ‘Pastāvēs kas nemainīsies’, ‘East Montr. plastika maiss’, ‘Siena vezums’, ‘Tukšumā tu izkliedz savu vaidu’.
Silta, maiga diena. „Quo vadis, Domine?” Vai tā apmēram bija teiciens?
Jūtos labi!