Otrdiena 1. sept. 1987.

Šodien es aizklāju durvju stiklus [left]… Ir lietains. Nekas neveicās. Kas var veikties, izņemot ka es ko rakstītu? Un – ko? Un – kamdēļ? Vajaga būt lielam. Vai vajaga?
Rubene – vakar atsūtīja apcerējumu par rakstn. nedēļu. Gudra sieviete! Atceras visus referātus un saprot. Man viss pa ausu galam aizgājis. Ne īsti dzirdēts ne īsti saprasts. Es uztveru (ko un cik es varu) kaut kā ar savām maņām bez īsti inteliģenta prāta, jo es tik maz uzmanīgi klausos un uzmanīgi ko uztveru. No dzejām – es patiesi ļoti maz dzirdēju tā, lai saprastu – es klausījos uztverot viņu personības tā sakot – bez vārdiem! Ha!

Trešdiena 2. sept.

Nosūtīju vēstuli Skaidrītei Rubenei. No viņas saņēmu aizvakar vēst + rakstus.
Kāds cilvēks šorīt ar ‘mērāmo ritenīti’ 2 reiz ienāca pagalmā un labi ilgi apskatīja sētu – mērīja visādus attālumus. Godīgi aiztaisīja vārtus.
Šodien avīzē – kāds nelaimes gadījiens bērniem spēlējoties brukusi veca mūra sēta, vai māja. Tāpat kā var gadīties te – neviens neliekas zinis ko bērni dara.
Un es nevaru necik labi paspēlēt (tomēr diezgan labi, diezgan labi) bet ceļš ir tukšs un neviens nenāk. Kaut gan – tur kāds gāja, tur kāds aizgāja.
Diena iet pēcpusdienā un bērnu vēkšķīgie brēcieni sāk tuvoties. Skolas stundas beigušās.
Vakar izārdītais otrs pagalms nokārtots, kāpnes no sētas noņemtas. Kāds no lielajiem tik daudz uzdrošinājies…
Inese brauc, brauc tālos ceļos garos ceļos! Laiks te pavēss, bet skaidrs, ar rudens apaļiem mākoņiem dažs no tiem kļūst smagāks.

Kaimiņos (aiz sētas) ievākušies jauni zeļļi. Viens nogriezis (tikko?) matus līdz ādai, kā kaunīgs noglauž pakausi, otrs drošinot pastumj to lai soļo ceļā līdz! Arī tiem ‘modernajiem’ tā tad ir mazliet kautrīgas bažas – vai ir labi? Vai ir kā vajaga? Ceļu gali biksēm izplēsti, ap kailu pauriņu pieri kāda bante, motociklets – ilgi jālabo līdz var sēsties virsū.
Paej no ceļa, ja tādu gadās satikt. Viss Dieva rokās prāts i mašīna.

3. sept. Ceturtdiena.

Saņēmu vēstuli no Ozoliņas, jūtoties nogurusi – piedzīvojusi 6. paaudzi! Agri visi precējušies, varbūt, un tūlīt taisījuši bērnus.
Izmazgāju, izkāru saulē veļu.
Kalniņas grāmata jau klāt – Laras izd.
Uz – lielceļa atkal. Varbūt tomēr vēlāk izkārtošu, pieradīs. Kaut jel saimnieks nāktu nestu te kravu prom lai te – ietaisītu tā, ka izskatās nopietnāk ‘privāts’.

Piektdiena 4 sept. 1987.

Lasu Laimas Kalniņas grāmatu – pirmais stāsts nemaz nepatika – arī citi šā un tā. Bet labi – ka viņa raksta brīvi, tā kā es sāku, kad nesāku domāt – ko tas izteic, vai tas ir skaidri, vai tam ir kāda vērtība?
Tagad īsajos ‘stāstiņos’ es it kā mazliet atļaujos brīvāk runāties. Jāturpina tā. Esmu sevi iegrožojusi daudzus gadus. Un nobijusies no šāda uzdevuma – un apklususi rakstīt.

Laima – pļāpā pēc patikas un tā ir viegli. Viņa ir inteliģenta un var tā darīt. Nu – man arī ir sava daļa no tā, ko es viņā redzu kā inteliģenci, kā visiem (un ne kā man) viņai ir vairāk iekrātas skaidras ziņas par lasīto etc. Man tādu maz – man viss lasītais pārstrādājas kādā jūtu un arī prāta vielā, kas nav formulēta, izteikta vārdos. Man atmiņa neuzglabā lasīto kā faktus, kā ko gatavu, bet kā ko – pārradāmu. Un es pārāk rokos pēc ‘pareizā’. It kā tāds būtu. Beidzot varbūt es sākšu atraisīties no tās rakstīšanas ‘tā kā lai viņi var saprast’…
Laimas raksti mani iedrošina rakstīšanai. Mans līdzšinējais darbs (ne varbūt no paša sākuma bet pēc grāmatas iznākšanas) ir bijis kā tāda stingra ‘skola’ kā mūziķim Bachs un etīdes – ja es tagad ļautos brīvi sev – varbūt būtu labi. Mazie stāsti tādi sāk nākt. So!!

Sestdiena 5. sept. 1987.

Inese laimīgi atbrauca, jau ap 6.30 vai tā apmēram – Uzbarojusies – bet tas viņai piestāv labi! Izskatās vesela un jaunāka kā kad bija tik vāja sejā arī. Laiks silts atkal, pat ļoti silts!
Un – bērni vairs nelec! Jau trešo dienu miers! Gandrīz neticami!
Un mans muļķa prāts dauzās apkārt un iedomājas neiedomājamas lietas. Bet lai! Un ko man vēl teikt. Lasu Laimas K. grāmatu un tā – ‘atbrīvo’ manu ‘domāšanu par rakstīšanu’.

Otrdiena 8. sept. 1987.

Melancholija, drūme, neziņa
Neprātība – strīdi ar dieviem.
Diena velkama smagi, negludi
Velkama neziņā cīņā ar neprātību
Smagi cīnoties neprātības vadībā
Diena gūta vai pazaudēta?
Dārgā labā diena
Saldrūgta, mērkta neprātā.

Diena raugās pretī no durvīm
No logiem no vārtiem ar dzelzi
No vārtiem ar zaļām lapām
Diena spoguļojas durvju stiklā
Daiļi greznotā gaidīšanā.

––––––––––––

Cik šodien skaudri sāp
Tas nebijušais nieks
Tas izdomātais prieks
Kā viegla atblāzma 
No debess spogulī.
Cik skaudri sāp
Kad acis atverot tas dziest.
Ir jāsamaksā arī par to
Kas nav eksistējis.

Kas bija tas kas 3 reizes man prasīja ielu Des Erables? 3 reizes man, tas pats cilvēks pāris dienās un 2 reizes – uz Des Erables stūra.
Kā varēja būt tāda sagadīšanās? Un viņa skats un viņa balss – out of ordinary – ja ne daimonisks! I will never know.
Es domāju – ka mani brīdina palikt mājā – Des Erables ielā.
Vai tagad ir dabīgs šis miers? Kur visi tie trakie bērni ir palikuši?

10.{9} trešdiena sept. 1987.

Šodien apzāģē manu koku aiz loga – viss līkstošais zaru krāšņums (uz kura zīmējās manas egles siluets), ko es naktīs atstāju neaizsegtā logā – ir zudis. Citāds, vēss zīmējums. Un šai pašā laikā apzāģē, apcērp arī manu jūtu izaugumu. Pamazām jāklausa pārmaiņām, kam kā iznīcināšanai, kas nav bijis un ir bijis. Dzīve rit tālāk. Eji tālāk. Apcirptais koks augs lielāks un lielāks, augstāk un augstāk cels zarus. Augstāk, ne zemāk. Uz debesīm… Uz skaistajām siltajām un arī ledainajām, tukšajām debesīm. Dzīvo ar vējiem.
Ak, ko Jūs zināt, labā sabiedrība! Ko Jūs zināt no tā kas ir nebūdams.

10. ceturtdiena. 1987.

Migla ārā un migla manī. 
Zaudējuma smagums un 
Neiznīcināmas iekāres smagums
Heart has its reasons
Vai tas ir tas?
Kā upe domas viļņo pret vārtiem
Pret aizliegumu kas ir tikpat
Izdomāts kā atvēlējums
Manis te nav kur esmu
Izplūstu no sevis ar visu spēku
Vai esmu elektrisku un psichisku
(Stichisku?) spēku vilnis?
Vai esmu noslēpies oktopuss
Nespējīgs tik tālu aizsniegt?

Vakars. Inese (ar Jim or whats his name) uz izstādes atklāšanu.
Es te – sērojos! It kā nevaru saprast Inesi. It kā nemāku dzīvot ar viņu, viņa itkā traucēta no tā, kāda esmu etc. – Un nekā – nedaru rakstos.
Dzidra piezvanīja! Lai braucu. Un es te apraudājos – vai varu braukt? Vai visiem tā būtu labi? Kā Inesei? Varbūt labāk vienai kādu laiku, šo ziemu, gadu. Kā es to varu zināt?

11. sept.

Izoperē man illūzijas. Smagi. Tās ataug ik brīdi kā ļauns augonis un jāgriež vēl un vēl.
Pēdējos pāris mēnešos, vai pat pēd. vienā mēnesī, ir izaugusi maigi starojoša pasaule. Dzīvoklis, dārzs, pilsēta, savrupība, miers, laime. Maigi blāzmīga maza pasaule, kā skatuve, kurā risinās, ieaug paša dzīve, ieplūst kā caurspīdīgs ezera ūdens, sāk nest Tavus kuģus. Pasaule nāk pie Tevis, pieder Tev, Tu dzīvo ar to vairāk un vairāk ik dienas.
(Un tad – Nē vēl ne). Un aizbraukšana kas šķita laime un dzīve, vairs nav tas, tā ir satumsusi, laime un dzīve ir ienākusi, apstājusies te.
Un tad – tā ir jāatdod. Jāsaprot ka tās nav bijis. Jāsaprot, bet to var vēl redzēt, tā vēl turpina pulsēt, ataust gaismās, būt.
Tā jāaizliedz. Jāiet prom. Un tas kas aicināja un solīja ir aptumsis. Kur iet? Kā iet? Kā aiziet?
Aizvērt vārtus kādai mazai, savai pasaulei, kā jau daudz reiz. Kā jau daudz, daudz reiz.
Šķiet stājos, varbūt pat metos ceļos, tā priekšā – kas to izlemj, un protestēju un prasu – kādēļ?
„Tādēļ, ka Tu esi dzīvs. Tu dzīvo, tādēļ.”
Vai to tas teica? Liekas – es dzirdēju. Un vai es vēl varētu ko teikt, iebilst, protestēt?
Tādēļ, ka Tu esi dzīvs.
Tomēr?

„Pacel vāku paskaties:
Še guļ Fricis Bandinieks –
Dies dod saldu dusēšan’...
Tais’ nu atkal vāku ciet!”

Mīlēju šo teicienu sen, bet nezināju ka tas ir radīts lielākiem notikumiem, kā ar Frici Bandinieku vien – Jeb – vai nē? Fricis Bandinieks ir tas – tas viss, kas atkārtojas, kas mirst un mirst. Un Tu vari pacelt vāku, paskatīties uz viņu, jo Tu – esi dzīvs.
Tu dzīvo tālāk. Un Tu vari taisīt vāku ciet, Tev jātaisa vāks ciet.

Pie otrām durvīm, pie viņas dzīvokļa parādes durvīm gandrīz apstājās darbā iedams tas otrs, pārlaida uzmanīgu skatu viņas logam, – vai nepamanīs viņu, varēs stāties, smaidīt, sveicināt. Varbūt pat ievilkt garāku sarunu.

Bet viņa slēpās. Viņa nevarēja ciest šo vīru. Varbūt ja viņš būtu sācis citādi – dabīgi, smalkjūtīgi, neuzbāzīgi, varbūt viņš nebūtu nonācis šai galīgā nežēlastībā. Pašā sākumā, dzirdot viņa dažus vārdus, kā apsveikumu, kad viņa te ieradās, viņš viņai bija šķitis pat mazliet simpātisks – tāds mazliet tukls, solīds, labs, dzīvi izpratējs kungs, varbūt pat labas dzīves pazinējs, turīgs kungs. Tāds viņai būtu derējis. Bet viņš uzkrita, lipa kā piķis. Viņa slēpās no tā. Viņa sāka dzīvot vairāk dzīvokļa otrā pusē, lielajā baltajā virtuvē blakām dzīvojamai istabai, kas bija gaiša ar lielu logu, ar stikla durvīm uz sētu, uz vārtiem, uz šauru klusu eju gar citu māju sētas puses dzīvi – garāžām, dārziņu sētām, tālu līdz ielai, uz kuru rītos aizbrauca mašīnas no garāžām, aizgāja cilvēki no dārziņu vārtiņiem un līdz vakaram, kad īsā brīdī tie atgriezās un aizvēra garāžu durvis, aiztaisīja vārtiņus, pazuda un atstāja skatu brīvu, šauro eju mierīgu līdz ielai, mainīgu tikai dienas un vakara gaismās. Labā pusē ejai bija baznīca, bet to aizsedza kāda blakus dzīvokļa garāžas celtne. Tikai koku zarus no baznīcas apstādījumiem varēja redzēt gar tās sienu gaisā šūpodamies pār eju uz ielu. Un labā pusē tālāk, ko kaimiņu garāža nenosedza, aiz tā dārziņa sētas varēja redzēt baznīcas sienu, tālāk atkal māju sētas puses, pagalmu puses sievas veļas auklus krustu šķērsu augstu un zemu un veļa mierīgi plivinājās visur, visam pāri. Cilvēku dzīve.

Bet viņas dzīvokļa durvīm pretī bija viņas pagalma vārti, augsti dzelzs tīkla vārti, ko ielas bērni spēlēdamies šad tad pabīdīja vaļā un vakaros tad viņa gāja tos aizvērt lai naktī ārā paskatoties būtu tīkams miers.
Un aiz šiem vārtiem, turpat

Kad viss ir pāri, izlemts un atņemts, nāk vēl kāds brīdis kad atļauj pakavēties zaudētajā. Nāk kāda izdevība, kāda diena, kas paver vēl visu piedzīvoto daiļumu, liek to ņemt, skatīt. Savādi šis nieks ir bijis tik skaists. Kāda grāmata te runā par miesu un dvēseli, kā divām atsevišķām – pretējām lietām. Vai tās ir tik pretējas? Cienīgais un necienīgais? Nē, tā nav!

Un šinī piedzīvotā niekā, daiļums ir lijis kā mūzika, redzēts, justs, esošs savā neesamībā, (vai tāpēc tik daiļš?) vai tā ir dvēseles vien daļa kas te vizuļo, spoguļojās, vai ķermenis neprastu ņemt, vai acis kas ņem, nav ķermeņa daļa, vai tās ir miesa vai dvēsele? Vai tie neaug, nedzīvo tikai kopā, kā viņu esence var būt pretēja? Vecs ticējums cilvēku sabiedrības dzīves ērtības dēļ pieņemts, kā daudz kas. Kā godīgums neatplēst citu vēstules etc.
Brīdis ļauts skatīties pēcpusd. gaismās (tādas pus saules pus mākoņu gaismās) uz tālruņu staba koka, uz sētām, vārtiem, loga atspīdumā, pelēkā zeltā…

Sestdiena 12. sept. 1987.

Doma ka būtu jābrauc uz Austr. atkal – jāatstāj kaut kas iedzīvots – ir smaga. Un – es nezinu kā tas iespaido Ineses dzīvi. Ja es nebūtu nemaz te sākusi dzīvot – viņa varbūt būtu izkārtojusies savādāk. Un tāpat tagad – vai labāk kad viņa kādu laiku brīva no manis te apkārt – vai tas ir tikai traucējums – jo ‘kādu laiku’ un tad, tad atkal?
Varbūt – lai esmu prom, galu galā – es jau nebūšu te mūžīgi, lai viņa vairāk jūt un iekārtojas uz to – kad es vairs nekad nebūšu ne par kavēkli ne par ko labu.

Savādi – tas lielais prieks, būt Austrālijā – ir kaut kā apsīcis, apklusis. Kaut kas te bija beidzot apdzīvots silts, labs. Lai arī – tas nav īstenība, tomēr – šis pagalms – miers tagad apkārt. Un Austrālija? Atkal visas piezīmes, grāmatas, iedzīvotais garīgais – atkal jāpārstāda un ‘kā uz plosta’ – tas atkal ne uz palikšanu, ne uz dzīvošanu. Bet atkal neaizmirsti – ‘cik ilgi tu vispār kur taisies vairs dzīvot?’ Vai varēs vēl no Austrālijas kaut ko atrast izvilkt savai rakstīšanai? Kādu – tēmu? To nekad nevar zināt. Pārmaiņa atdzīvina.

Līst. Maigi, lēni līst, sētā rodas peļķes un lietus plunčojas viņās, līst, ūdens plikšķ, murmina. Rudens sākas. Aizmigšana. Ilga gulēšana. Arī ciešanas, salšana, izdzīvot cīņa. Tagad vēl tikai rudens sākuma maigs lietus, vēl silts, vēl augšana.

13. sept. 1987.

Vakar bijām ar Inesi uz kādu lielu izstādi, briesmīgas lietas viņi taisa – šausmīgas krāsas, šausmīgi temati milzīgi apmēri.
Kādu laiku es domāju – vai tiešām esmu tāda muļķe ka nezinu cik dzīve ir briesmīga un sēžu te savā labā mierā un priecājos! Tālāk visās telpās nebija gluži tik traki, bet – visumā – terrible!

Jā – man nesāp – kad citi nogāžas lidmašīnā – man pat asara nobirst – bet es mierīgi dzīvoju tālāk un priecājos par kādu gaismas spēli uz vārtu koka vai lapas, vai lasu grāmatu, vai saņemu vēstuli – vai ilgojos lielā nemierā bet tam nav šo sarkano krāsu, šo bezizejas eju, šo norauto locekļu. Un man nesāp – ja Āfrikā cits citu kauj. Es esmu ‘glābusi savu ādu’ jau no tā laika, kad atstājām Ķikuru māju (naktī, vakarā, es atskatījos, apstājos – „vai es Tevi vēl reiz redzēšu?” Nebija atbildes, man bija jāsteidzas prom, pēc citiem, kas jau bija prom). Es zinu, ka miljoniem cilvēki ir labāka dzīve kā man – pilis, mašīnas, mīļākie. Miljoni var atļauties nezin ko. Es tos neskaužu, man nesāp, ka man tā nav.

Man ir labi, man ir ļoti labi ar to kas man ir – samērā laba veselība, ļoti mīļi bērni un ziņkārīgs gars, dzīves prieks. Zināms – es nīkstu pēc kaut kā vairāk – pēc sexa – mīlas! Bet es nezinu – kāda tā varētu būt, es nezinu, kā to varētu paņemt, dabūt. Es dzīvoju no niecīgākās mīlas atblāzmas, no absolūtiem sīkumiem un no illūzijām. Un tam visam nav to sarkano, asins krāsu, to bezizejas eju. Man ļoti, man ārkārtīgi negribās mirt, bet es nemokos nāves bailēs. Zināms modernā dzīve rada šausmīgas nāves. Un atsevišķi, vienkārši cilvēki arī tās rada, bet dzīvi nevar zaudēt, dzīve nav jāsamaitā bailēs.
Jā šī izstāde manī radīja bailes no dzīves! Tā mani īsti sabaidīja. Tādas bailes varētu likt – ņemt koku rokās un skriet ielā to ap galvu vicinot un sitot.

Tā jau daži dara. Iet – šauj pūlī. Vai viņi ir bijuši tādā izstādē? Kas viņiem ir darīts lai viņi tā sāktu darīt? Es to koku neņemšu un neskriešu ielā. Es neticu tam – ko es izstādē redzēju. Cilvēki – arī mākslā – bļauj un kauc, žēlojas un draud – vai miers nelīdzētu vairāk? Balti melnā tīrā francūža istabā, ar baltām un melnām mucām, ar tīru keramikas parteru, ar tīrām franču karoga krāsām pie sienām – ko tā teica? Es nezinu. Es vēl nezinu. Nevaru teikt ka es tanī gribētu palikt un atpūsties, būt. Bet istabā ar sarkan klišejām es pat ieiet negribēju. Un arī sarkanā, tīri sarkano paneļu istaba – ko tā teica? Tā bija tik intensīva, ka to arī bija grūti panest. Un melni pelēkā, šķautņainā istaba? – Nejauka! Un violetā ‘glezna’, kas pagājušā reizē nebija tik tumša gaismā – šoreiz man ņirbēja ar ‘rakstu’ sevī un visapkārt – un tur arī nevarēja palikt – plēsa galvu pušu.
Tā tad kur?
Pie tā kara vīra vai policista ‘nāvē’? Tā izraisīja žēlabas, ne īsti šausmas. Ar ‘žēlabām’ ir jādzīvo jau katra diena.

[continuation of previous]: 

Jaunā dzīvokļa ielas pusē, tā teikt pie parādes durvīm pa kreisi blakus dzīvoklī mita kāds ļoti jauns pāris, kurus gandrīz nekad nemanīja – tie abi strādāja, rītos aizgāja un vakaros atnāca reizē un klusi pazuda aiz savām durvīm. Jādomā — laimīgi. Gandrīz vienīgais cilvēks, kas ierunājās, kad viņa savas dzīv. durvis slēdza ciet vai vaļā, bija blakus mājā (liekas blakus mājā) dzīvojošais vīrietis, paresns, solīds kungs, šķita ar labām, lai varbūt vecmodīgām manierēm, viņš sveicināja pēkšņi, kaut kur savā balkonā sēdot, nepamanīts, sveicināja kā apturēt gribēdams un apjautājās, kā viņa jūtas jaunajā vietā.

Viņai nebija prāts uz runāšanu, viņa atbildēja laipni bet īsi un aizvēra durvis, vai aizgāja ielā sargājot savrupību. Viņas dzīvoklim bija te retā priekšrocība — sava garāža. Bet viņa savu mazo t.v. lietoja reti. Pilsētā bija ērta satiksme ar publiskajiem transporta līdzekļiem, autobusa piestātne turpat uz ielas stūra, apakšzemes dzelzceļš mazliet tālāk, viegli sasniedzams pēc pāris piestātnēm ar autobusu. Abiem derīga tā pati karte.

Kādu dienu solīdais kaimiņš zvanīja pie viņas durvīm — viss smaidīgs — atvainojās, esot iebraucis savu mašīnu viņas garāžas ceļā. Iela esot pilna, nekur piebraukt. Vai viņš varot brīdi atstāt mašīnu viņas ceļā?
Jā — viņš to varēja.
Viņš pateicās. Par daudz vai jūsmīgs, viņa gaidīja, lai drīz aizvērtu durvis, viņa vēl nebija iedzīvojusies jaunajā vietā, lai sāktu pazīšanos. Svešums un svešie vēl traucēja.

Svešā paradums piebraukt savu mašīnu pie viņas garāžas durvīm sāka atkārtoties. Viņa laipnība pieņēmās, viņš spiedās aiz durvīm iekšā kādu soli neaicināts, pateikdamies tvēra pēc viņas rokas, runāja, skūpstīja roku. Pirmo reizi viņa gandrīz noticēja viņa labajām manierēm, nākošās reizēs viņa tikko pavēra durvis, lai viņš nedabūtu satvert viņas roku, tā manieres nebija tīkamas. Viņš bija uzbāzīgs savā maskētā veidā. Dažreiz ir grūti tādām protestēt. It kā tās pārprotot. Viņai bija jāturas laipnai, viņai te bija jādzīvo. Lai pieklājīgi tiktu no viņa vaļā, viņa teica, lai lieto iebrauktuvi, viņa savu mašīnu ir aizdevusi prom, mēnešiem to nelietos. Tas bija taisnība.

Viņš bija sajūsmā. Viņš gribētu viņai maksāt, atdarīt. Viņš vēlējās to vest kaut kur vakariņās, viņš zinot ļoti labu restorānu. Jau dusmās iekaisdama un mazliet īsi — viņa atrunājās, to atvairīja. Tikusi no tā laipnības vaļā, viņa ātri aizslēdza durvis. Tas bija nepatīkami. Tas bija nejauki sviest laipnībā ietērptu uzbāzību atpakaļ, itkā neatmaskotu, lai gan tā bija atmaskota. Viņa sargājās būt pie loga, kad manīja viņu piebraucam garāžas priekšā.

Lai viņš lieto to iebrauktuvi. Iela patiesi bija pieblīvēta mašīnām. Bet viņa maksāja par savu garāžu. Viņa to nedomāja izīrēt. Kādu dienu viņš atkal bija pie durvīm, kad viņa atvēra tās zvanam. Viņš turēja sainīti, nē, gandrīz neiesaiņotu — kādu kārbu, kā no skaistuma kopšanas loga. Viņš spiedās tuvu, deva dāvanu — ja viņa atvairot iet vakariņās, viņš teicis, ka grib tai maksāt par viņas laipnību, viņai jāņemot tad maza dāvana.

Tas bija briesmīgi — sūtīt viņu ielā atpakaļ, no durvīm prom ar visu sainīti, izrādīt nelaipnību, kaimiņienes pāri ielai sēdēja savās durvīs — Viņa atvairījās, atrunājās, tas viņai neko nemaksājot, ka viņa mašīna tur stāv — “O, Jūs esat tik laipna, tik laipna. Jūs esat…” un viņš sniedza viņai roku, skūpstīja roku un liecās ar muti pie viņas sejas — viņa atvairījās asi, gandrīz kliedza, “Es tā nevēlos, es tā negribu. Ne tā. Dzirdiet!” Tad izbīdīja viņu aiz durvīm atkal mierīgāk, laipnāk, it kā noklusināt asumu — kaimiņienes dēļ pāri ielai, un arī viņa paša dēl — viņa nedrīkstēja sanaidoties, paturēja rokā tā devumu — viņas vārdi bija bijuši pietiekami, tā atgrūšana pietiekami nelaipna, lai viņš saprastu. Tā devums bija jāpatur — kaut kāda izlīdzinājuma dēļ. Viņa jutās galīgi pazemota, kad aizcirta durvis. Nometa smaržas pudeli vannas istabas plauktā. Dārga smarža — slavena marka.
Briesmīgs, pretīgs, uzbāzīgs cilvēks.

 

14. sept. Pirmdiena.

Pēc 3 lietus dienām – atkal saule un vējš, bet vēl samērā silts (19-20°).
Vēstule no Laimas Kalniņas – tāda, gandrīz nekad, vai reti saņemta vēstule – no gudra cilvēka. Liekas bez glaimiem, ar izpratni, ar interesi par ‘manu pasauli’, man tā liekas un tas ir patīkami. Izkaplēju pagalmu – ļoti piekusu, biju arī – Provigo – šopīt, naktī ne visai labi gulēju – domāju par Inesi – kā viņa jūtas? Viņai izlauzās nepacietīgs asums – es viņu traucēju tur adāmās adatas prasot, kad it kā kārtoja savas lietas, patiesi es neiegāju pēc tām adatām – bet pati nezinu pēc kā – pēc tuvības, pēc kādas vārda izmaiņas bet Inesei nav laika. Un es domāju – kā viņai īsti dzīvē tagad ir? Kā viņa jūtas, ko gaida, ko cerē etc. Un darbs jāsāk, jau sākts, jāvelk, jādara, jāiet, jādomā.
Man arī savs darbs būtu jādara un jādomā – bet man tik briesmīgi vajaga domu izmaiņas un mīlestības, kādas tuvības.
Laimas Kalniņas vēstule mazliet silda! Ja var ticēt viņas vārdiem – (un ir taču jātic??) viņa ‘ņem manu pasauli’ (manu rakstīšanu) nopietni, viņa redz kaut ko tanī – viņa saka – ka svešu interesantu zemi ‘izbraukājis’ pēc katras dzejas izlasīšanas. Tas labi. Kas vēl tā to būtu lasījis?

Trešdiena, 16. sept. 1987.

„Sagāz grāvī visas rudzu puķes! 
Štrunts – un beigta balle!
         Tas ir viss.”    E. Ķikure ļaudoniski runājot.

Ed. Freimanis (tas pļāpīgais) atsūtījis savu grāmatu – ‘Draudzības pils’. 13 dol. maksā ragā. Varot gan izmainīt pret manu grāmatu – bet man tādas nav te vairs. Ja tās K+S vēstules viņam nav – to varētu. Viņš saka – pēdējo grām. tā tad it kā – citas tam būtu.

Tas pretojas un sprakst kā
Virvē vijams zars
Tas sāp un sūrst un
Žēlojas un prasa
Un kalkulē un lēš vai tam
Šī netaisnība kaut kā atmaksāta?
Varbūt ka nav tik smagi krāpts?
Un to ko guvis galdā met kā
Sīknaudu ko pārskaitījis bieži
Glabājis, salasījis no zemes cēlis
Pret cik to izmainīt tas gribētu
Ja kādu, un kādu vērtību tam dotu?
Un kādas, kādas tās īsti kāro tas?
Neziņā tas nolaiž rokas,
Pār savu sīknaudu tās liek
Ak, kā lai zinām cik mums kuram tiek
Bet šķiet – tās lielās dāvanas
Garam vien, garām iet.

–––––––-

Gaiss pilns laimes
Laiks taisās uz lietu
Silts rudens vēl saudzē
Īstenība – illūzija/kas īsts kas neīsts viss viens
Gars laimīgs kad ķermenis necieš
Viss kopā siets, viss viens
Un dzīvais nāvei netic.

––––––––

Atspīdums loga stiklā
Kā smiltīm ūdenī gleznots
Ar saules ievizēšanas
Uz mūriem uz koka sētām
Kāpnēm, stabiem, vārtiem
Šaurai sētas puses ejai
Maigi atvizot stiklā
Kā ūdenī smiltī viss gleznots
Silts, rāms, mierīgs
Dzīvīgā pulsā
Kā mūzika, daiļi vārīgs
Netverami, neesošs vārīgs
Kā maza skatuve rādās
Slēpta, tomēr dota.

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

{New notebook}

Oh, as I was young and easy
In the mercy of his means
Time held green and dying
Though I sang in my chains
Like the sea.           Dylan Thomas

Rāmi kad ar lietu
Pērkons pastaigā
Līdzi viņam ietu
Tālu pasaulē.          Kārlis Skalbe

Côtes-du-Rhone
Medoc
Pomerol
Saint Emilion

1987.g. 17. septembris.

Saule. Rīts. Miers. Sāku jaunu piezīmju klāstu. Dziļā mierā, ‘kā tramplīnā pirms noleciena’.

Durvju stikla atspīdumā
Visa mana šīs dienas laime
O, liela, daiļa
Pār jumtiem ielā nolijusi.
Raugos un raugos
Durvju stikla atspīdumā
Kā ūdenī, kā gleznā.

Milan Kundera stāsta par Svēto Sīmani (savā grāmatā ‘The Farewell Party’) kā tas stāvējis uz staba (kolonnas gala) tuksnesī līdz sava mūža beigām un – jutis saistību ar visu pasauli, visiem cilvēkiem. Mēs esot – viņam līdzīgi! Taisnība! Es esmu tāds svētais Sīmanis savā vientulības stabā un izmetu pa vārdam pasaulē un gaidu pēc pasaules atsaukšanās. Par apbrīna kāri to tur sauc. Varbūt tā. Bet es labprāt kāptu nost no staba…

Lapas te jaunas un tīras, baltas, un es baidos tās izniekot ar tukšiem vārdiem. Bet vēlāk – vēlāk par to nedomā un ir kāda vajadzība runāt ārā visu tukšo, visu nenozīmīgo dienas norisi. Bet – vai tā ir nenozīmīga? Tas ir viss – kas ir, šī iešana, staigāšana, pirkšana, sīka, maza, raiba būšana. Tā ir – dzīves dzīvošana. Vai nav? Tā ir. Kas cits? Lielie izcilie momenti? Pašradītie? Izdomātie? Durvju stiklā ir maza vesela pasaule, ļoti delikāti skaista, moderna kompozīcija un klasiska maigā pulējumā. Un tās saturs, galvenais, visa iemesls? Īstenība tomēr ir tā dzīves norise. O, Dante, Dante.

Vakars. Jaunā grāmata ko saņēmu – E. Freimaņa ‘Draudzības Pils’ – laikam man galīgi nepatiks. Pāris l.p.p. izlasīju.
Šodien uz trotuāra kāds man tīši brauca virsū. Gribēja – baidīt? Šai zemē ir pretīgas lietas – tas ir – cilvēki. Daži vien tādi var samaitāt prieku te dzīvot.
Skatos savā durvju stikla gleznā, tā paglābj – no kā? No – īstenības?

18. sept. 1987.

Pašķirstu, palasu John Bergera grāmatu ‘And our faces, my heart, brief as photos’. Tur viss šķiet caurspīdīgs, plūstošs, kā manā ūdens – stikla gleznā. Jālasa uzmanīgi.
Kad dienas uzdevums ārā izstaigāts ir labi skatīties kā debesīs sāk uzpeldēt smagāks mākonis. Tāds maigs, pelēcīgs, ne pārāk draudīgs ar maigu vēju lejā zaros, ar siltumu.

Svētdiena, 20. sept. 1987.

Domāju, domāju – man laikam tomēr jābrauc tagad drīz uz Austrāliju. Dzidra gaida – tagad. Es vēl varu uzņemties ceļu. Reiz vēl gribu tur būt. Vajadzētu palikt – un dzīvot, sadzīvot, īsti sadzīvot, iztaisīt dzīvi ar Inesi. Bet – varbūt viņai būtu labi padzīvot vienai, nāktu biežāk te viņas draugi, kaut kā būtu arī mierīgāka dzīve kad te viena viņa būtu. Pa vasaru vienai man bija labi. Tā tad – jāsāk taisīties.

[Continuation]:

Viņa vairāk sāka uzturēties, dzīvot dzīvokļa otrā pusē – ēdamistabā, kas bija arī virtuve, liela, gaiša, ar logu sienā vienā pusē uz sētu, uz vairāku māju pagalmu ar stikla durvīm otrā sienā — uz sētu, uz veselu rindu, augstu un zemu, pilsētas māju aizmugures skatu — šauru eju gar garāžām, gar maziem sētas puses dārziņiem, pāri ar tālām veļas auklām, ar veļas un visādu drānu gabaliem, kas šūpojās visam pāri krāsaini pret debesīm, mākoņiem, māju sienām, sētām, ar vēju, sauli, ēnām.

Šai viņas ēdamistabai bija dulbultdurvis, kad bija vēss, viņa atvēra tikai tās vienas — un ārs spoguļojas maigās krāsās, kustīgs kā ezera ūdenī, sienas, logi, stabi, sētas tur saplūda dīvainās kompozīcijās, arvien citos krāsu toņos, arvien manīdamies kā ūdens, kā stikla gleznā. Šīs gleznas daiļums rādījās jo pievilcīgs jo mainījās ik mirkli līdzi katrai viņas kustībai, kad viņa sēdēja pret durvīm, pie galda, lasīja vai strādāja, nāca un gāja. Apsēdās, pacēla acis un aizmirsās krāsu un veidu spēlē durvju stikla atspīdumā. Stikls nebija visai gluds, tas atspīdumā radīja kustīgus viļņus, tas arī bija sadalīts četrās rūtīs, radot vairāk dažādības atspīduma kompozīcijā.

Viņa mīlēja šo savādo ūdens līmeņa līdzīgo gleznu. Pilsētas no sētas puses vienmuļo skatu, kas vērtās dažādību bagātā, smalkā daudzveidībā no dienas gaismām. No tā vai bija rīta, pusdienas, vai vakara saule, vai bija mākoņi, vai bija viss pelēks, apmācies.

Staigājot telpā, gatavojot ēdienu, st[..]dot grāmatas un klājot galdu, viņa varēja pamest acis uz āru tieši, redzēt to caur stiklu, vai pilnīgi atvērtās durvīs visu reālu, tad apzēžoties pie galda un paceļot acis — redzēt to atspīdumā.

Inese piecēlās un es parunāju ar viņu, un beidzot atklāju – ka viņa grib lai es palieku te! Un tad man nav tagad jābrauc – jo man daudz kas te jādara, un man gribās te dzīvot ar rudeni, ja es zinu, ka Inesi netraucēju! Tad – es tagad te palieku un – mēģināšu dzīvot cik ‘happily’ varu un strādāšu – cik varu! Jāraksta Dzidrai – lai viņa kārtojas ar saviem boarderiem uz ilgāku palikšanu un lai negaida tagad mani.
Priecīgi un skumji reizē! Priecīgi – te beidzot ‘justies kā mājās’ un skumji, ka ilgāk neredzēšu Dzidru un nestaigāšu pa Sidneju. Bet es atmiņā zinu ‘katru akmentiņu’ tur!

Nevarēšu būt pie Tevis
Kā cerēju, domāju, jau
Prom tikšanās priekā
Šī vieta šķita tukša, nepanesama.
Tagad, te paliekot
Atsacīšanās sāpes
Gulstas pār šo vietu kā
Nepārvarama neiespējamība – dzīve!
Dzīve noklājas pār šo vietu atkal
Un tā kļūst apgarota
Iekārojama, liela,
Ejama lēnām, apdomīgi
Izsmeļot to visu, ņemot to visu.

Agrā bērnībā mēs dzīvojam (jūtam, atminam) bez vārdiem. „Once lived in seamless experience of wordlessness,” saka John Berger.
Es domāju (manā pieredzē) mīlestībā arī mēs (es?) dzīvojam bezvārdu pieredzē, bezvārdu pasaulē. Tik grūti ir saprast aptuvenu izteiksmi vārdos tam ko jūt. O, mēs runājam, mēs runājam, bet… Un ne tikai mīlestībā (iemīlēšanās stāvoklī) bet arī daudzos citos dziļos dzīves apzināšanās momentos, mēs dzīvojam bez vārdiem, grūti meklējam pēc tiem, ja gribam ‘fixed’ izjust to. Un kā ar tiem kas nedzīvo ar vārdiem? Jo savrupāk, vientuļāk kāds dzīvo, jo vairāk tas dzīvo bezvārdu dzīvē, pieredzē. O, tālāk Bergers arī saka – ka dzīvojis pusgadusimtu apmēram tā, ar „poetrijas kreklu uz pleciem (uz muguras)” līdz „bezvārdos saticis ‘you’! ‘We met.’”
Jau trešo reizi es pieskrienu pie durvīm, kad nekāds troksnis mani nav brīdinājis. Tā tad kas? Tas būs neiespējami tagad! Kā?

Nebeidzamo vēlmju lauki
Illūziju straumes
Tur palikt visa līdz krist
Tur segties zūdot.

Nevienam nedaru pāri ar to
Ja tam iesaku nākšanu
Kā mūziku dzirdu, klausos
Vējš, saule, ēnas dejo
Mirdz logā, plūst, rotā
Glezno kā ezera spogulī dienu.
Vai lai acis aizsienu
Vai es zogu, ja Tavu attēlu
Tur tveru tik mirkli
Tad sienas, un sētas, durvis un vārti
Kā dārgumus glabāju saudzēju.

21. sept. Pirmdiena.

Vakar sāpīgas lietas cilāšana ar Nels. grām. Inese raksta ‘aptidīžam’. Ko lai palīdzu? Tā lieta ievelkas tik ilgi. Inese – cieš. Un kā lai viņai palīdzu? – atnāca veselīga un laba izskata. Tagad badojas – bojā nervus un izskatu. Bet – es nedrīkstu pīkstēt ne vārda. Un neviens tur nevarētu palīdzēt – ‘tievuma trakums’ ko sievietes pašas sev ir uzlikušas kā krustu, vīri apveļas, atpūšas, sievas mirst. O, Renoir, kaut Tu atkal nāktu!
Visi impulsi ir dabīgi, vai – saprotami tas ir pieņemami – dr. John Sassall no Jo. Bergera stāstījuma.
Vēstule no Arones un no Rubenes.
Rubene saka ka L. Kalniņas grāmatā daži stāsti varētu izpalikt, ka ir nesaprotamas vietas un galā ne pie kā liela nenonāk. Tas ir ko es domāju – tāda liela dižošanās par sīkumiem, kas beidzot ‘atklājas’. Labi – ka jēdzu redzēt ko cita kritika acs arī redz. Rubene saka – viņai ir ritms bet – un.tt. Nezinu īsti – kā viņa to domā – valodā, teikumu plūdumā, vai vielas kārtojumā. Tur viņai ir tiešām ‘ritms’, atkārtojas kā viļņi nākdami – bet to nav bagāti, kļūst ātri vien garlaicīgi.

22. sept. Otrdiena.

Vēstule no Grīnbergiem Kalamazoo. Un es Lācis kdzei neesmu aizrakstījusi… Beidzot tas jāizdara.

Laika dāvātas stundas
Laika prom ņemtas stundas
Mirkļu dārgā kavēšanās
Šo dienu (illūziju?) gaismās
Kas maigi spoguļodamies līst
Krāsodamies glāstās
Gaidot Tavu parādīšanos
Ienākšanu kā skatuvē
Kā kādā dievu vestā spēlē
Tu atver vārtus un aizver
Tu kavējies īsu mūžīgo brīdi, tad ej.
Tavu soļu ritma šūpas
Ielas akmeņos ieplūst
Visu dienu paliek
Ar sauli, ar lietu ar vēju
Ar lapām klādamies dzīvo.
Tu nākdams līdz vakarā atver vārtus
Kavējies brīdi –
Noguldi nakts mieram logus
Un sienas, visu piepildīdams
Kā ezeru ar dzīvu sapni.

Muldi un muldi!

Tas ir kā bērns, kā piens
Bez vārdu tas dzīvo
Tas smags un viegls
Saldamies, segdamies lido.

23. sept. Trešdiena 1987.

Nosūtīju vēstuli (Ineses ‘Strauta Akm.’ Karti) – Sandra sievai. Vai viņu sauca Ruta??
[Right: Sandra Lācis, Jaša’s brother, and wife, USA]

Ietaisīju etiķī mazās sēnītes. Saule atnāk. Man nav jābendē sevi ar mūžīgiem pārmetumiem – ka nerakstu neko lielu! Un – vai man jāizgrūž atkal visa nauda – grāmatai? Nav tas jādara!
Freimaņa grāmata – brāķis. Pat Laimas Kalniņas gr. – nopelta ne tikai no manis! Un Zariņa kundze teica – „Jūs jau labi rakstiet – bet Laima Kalniņa, Laima Kalniņa gan raksta!!” Un Laima Kalniņa ir godalgota. Bet par to pašu grāmatu Rub. saka – „varēja dažus grāmatā nelikt. Cerēsim nākošo grām. labāku…” Kam man plēsties! Jau tagad vienu (otru) dzeju grāmatu taisa par milzu naudu! Jāsūta ja kas ir – žurnāliem. Varbūt šis tas jāabonē – lai var zināt kas kur notiek, sacensības etc.

„Mana tauta. Domāt par manu tautu? Tu prasi? Kaut kur viņa ir. Daudz – visur! Viņa ir vai nu veca gada ballē, vai jauna gada ballē, vai Posporac.{?} ballē, vai zušu ballē vai…”
„Ko nu ballējies, visa tauta tur nav.”
„Nu tad vēl ir vai nu dziesmu svētkos, vai kultūras svētkos, vai bērnu svētkos vai…”
„Nu tik daudz tanīs svētkos arī nav.”
„Tad ir vai nu jaunatnes dienās, vai rakstnieku dienās, vai Vanagu dienās vai…”
„Tu atkal pārspīlē…”
„Nu tad teātra festivālos…”
„Redzi vairāk to festivālu nevari arī atcerēties…”
„Nu tad apkūlībās, sadraudzības vakaros, dzimšanas, vārda dienās, jubilejās, vīna siera vakaros. To es Tev varu apgalvot – mājās neviena nav.”
„Ko Tu žēlojies. Ej Tu arī kaut kur uz kaut ko, tur Tu satiksi – tautu.”
„Es nevaru iet. Man kaut kas jāgudro, jāsaraksta, par atmiņām atskaņās ko likt uz notīm, ko lasīt atklāšanā par to kā mēs ciešam, kā mums sāp, kā neviens mums nedzird, tik tāli lai skan, lieli lai skan, zini jau – tikai operas zālē, citur nav akustikas…”
„Tu esi galīgi samaitāts. Tu visu uztver tikai pa ausu galam. Tev vairs nav Tuva ne tautas sirds ne tautas dvēsele. Piesūcies svešu domu, ne vairs tikuma ne uzvešanās. Vai Tu maz vairs māki ačkupu dancot. Būtu aizgājis uz… uz kādu latviešu sarīkojumu….”

24. sept. 1987. Ceturt.

Rīts. Tukšs. Skumjš. Nemierīgs. Pamests. Pie prāta nenācis.
Skaisti ir it kā atskatīties, it kā paskatīties gaisā un tad viegli sākt skriet it kā no lietus bēgot, it kā no laimes bēgot. Un viss tas jāpamet!… Jo tas nav bijis. Bet kas nav bijis ir tomēr bijis, pat Sarma to zināja.
Kā lai es eksistēju” kā lai es dzīvoju? Ne tā – kā man būtu jādzīvo. Un ne tā kā es gribētu dzīvot.
Nosūtīju vēstuli Silkalnam – par grāmatu klubu etc.
‘Visi impulsi ir dabīgi, pieņemami’. Dakterim jā. Citam dažreiz tie var būt ļoti nepieņemami.

25. sept. 1987. Piektdiena.

Izjūtu zaudējuma darbību kā rūsu lēnām kas saēd. Kā salna. Zieds kļūst tumšs. Saule, vējš to vēl šūpo.
Nosūtīju vēstuli Laimai Kalniņai.

26. sept. 1987.

Saraujies mazumā
Savus tuvākos kaktus
Sauc labā vārdā – varbūt –
Par mājām
Lēnām sedzies ar lēnām stundām
Nekliedz
Sumini pie sevis
Mēģini visur un nekur neapstāties.

Nopirku kurpes – dārgas diezgan, bet ne tik ļoti skaistas. Ziema nāk – jāskatās uz ko praktisku un tādu lai var kaut cik ērti staigāt.
Vēss. Gāju ar ziemas jaku. Un tagad vētra un tumst no lietus mākoņa. Skaisti vējā lokās zari. Sāk arī līt. Labi ka izgāju no rīta!

Sērīgi, skumīgi –
Patiesību nepieņemu ar mieru.
„Rage, rage...”

Uz sārta sadegot
Raudzīties zūdošā dienā.

27. sept. 1987.

Vārti tukši, pamesti, sveši, kā nebijuši
Neviens tur nav nācis, klauvējis.
Zvēri, meža kaķi, plēsīgi lūši
Tur skrējuši, lēkuši uzlgūnot, postīt
Ostīt, kost kārodami aklā priekā.
Viņu pēdu izmītā zeme cieta
Naida ušņu piesēta.
Ar kādu mīlestību, mana sēta,
Lai Tev tuvojos, Tevī eju?
Ko skarbā vējā lai sēju?
Saule nāk katru rītu savus starus klāt
Pār visu, pār postīto, lauzto.
Izraudāties nav liegts.

Mājas pārvaldis atdevis viņai viņas jaunā dzīvokļa atslēgas atvadījās. Viņa aizslēdza durvis un aizāķēja drošības ķēdi. Tad apdomājās un to atāķēja – bija vēl diena. Ja viņa izies sētā pa otrām durvīm un tās vēja sviestas aizcirtīsies – viņa netiks atpakaļ savā jaunajā dzīvoklī. Bija jāpierod pie visa sākumā. Svešā pilsētā, jaunā vietā, šī būs viņas pašas mazā pasaule. Jāsāk atkal viss no gala. Šai dienā, šai stundā. Grūt. Bet vieglāk kā vakar.

28 sept. 1987 pirmdiena

Zvirgzds,
Neizskalojas un 
Nevēršas pērlē.
Akmens 
Sirdī nav tam vieta
Bet tur tas iegulst
Klusumu nesdams līdz,
Noslogodams.

Divas divstāv mājas. Ar mazāk nevar – pilsētā, laukos, ziemai, vasarai sava. O, citiem vēl vairāk, mums tikai 2 apbūves laukumi dārzu rajonā. Daudz darba, kopšanas, labošanas, daudz izdevumu. Ozoli, liepas saaugušas, ātri nozūd nepaspēja ne tējai ziedus salasīt.

Mūsu zemes rūķis, rokās kā kurmis, bet zied ar viss un bērni apgādāti. Ko var iebilst? Pasaule, skaista, laba pasaule. Mūžs tur ielikts. Patiesi — ne akmentiņš nevarētu būt citādi. Viss jānes uz savām rokām. Tad brīdi var to nolikt, atvilkt elpu, apskatīties. Bet tad — sirds sāp. Ir grūti. Nav kā vajaga. Sāk pietrūkst spēku. Tur viena sēta jāuzceļ, tur vārti jāceļ ārā, jāliek dzelzs vārti. Kā Liepiņiem. Tiem visos apakšlogos restes un režģi. Tagad jau dienas laikā tev iekāpj un iznes. Labi ja pašu atstāj dzīvu. Nav kā agrāk. Cik tālu tā ies? Labāk nedomāt. Labāk jāiemaisa sētas krāsa.
—-
Un atkal es stāvu un skatos, kā… plūst kas?
—-
Un nejauši viņas acis uztvēra kādu kustību loga stiklā, mašīnas metālu pazibam, tas bija kā varas pilns vilnis, kas rauj dziļumā — viņa apgriezās, bēga, apstājās, palika dzīvokļa vidū, savā jaunajā viesistabā, dzīvojamā istabā. Palika tur, diendienā ierakās grāmatās. Tas bija ceļš, kas kādreiz bijs šķitis ka tas vedīs pie cilvēkiem, tagad tas aizveda prom. Viņa bija atmācījusies iet pie cilvēkiem. Viņa gribēja par daudz no tiem, bija atdevusi no sevis par daudz jau tiem. Viņai nebija vairs drosmes, nebija uzticības vairs pašai saviem spēku un labas gribas krājumiem.
Viņa palika sava dzīvokļa, savas mājas (jo tā bija viņas vienīgā vieta pasaulē sava) vidū kā koks. Viņa auga augšup tukšos griestos. Tukšos no dzīvajiem. Dzīvie staigāja ielās. Aizbrauca ielās.
——–
Un iela, mūri, vārti, logi, ārs un telpa iekšā, sienas, durvis, viss ir pilna līdz malām, plūst, virmo. Pilns kā? Dzīvības. Pilns dzīves. Tā līst pretī, pāri, līst uz rokām. Gaiss, ēnas, gaismas kustās, mainās. Gaida. Eksistē. Cilvēki pāriet. Baloži nolaižas. Baloži nolaižas savā veidā, ar atpakaļ, augšup sakļautiem spārniem. Tad viss ir pāri. Viss mazliet sastingst. Bet vēl nav tukšs. Vēl paliek, gaida līdz nākošai reizei. Ar mazu sāpi piemircis.

Jaunās (dārgās!!!) kurpes pagaidām – owful! Lauž kāju, lauž soli – nezin kā ar tām iet?! Bet – lielas diezgan – ceru, ka iestaigāšu.

29 sept. 1987.

Vakar salīmēju ‘atmiņas par latv. rakstniekiem’ – atradu vēl avīzē kādu rakstu par Kalamazoo – kur ‘kas labs’ uzrakstīts arī par mani. Kas to rakstījis?
Un kritika (laba ļoti protams) par U. Ģermaņa jauno grāmatu – ar 10 stāstiem – humors, asprātības etc. par mums pašiem, ne par ‘nezināmu cilvēku’, kā es sāku rakstīt, dzīvojot svešiniekos. Nepazīstu savējos. Ko es varētu rakstīt par Freijiem? Varbūt ‘kaut ko’ par kavalieriem. Par Freijiem tomēr – par Daci, par Anneli. Par Daci varētu – ja es ko zinātu.

Vēstule no Jūrmala’s – kaut kā nesirsnīga, auksta, staigā pār visu kā uz koka kājām – gandrīz ne vārda par Latviju tāda, kas aizskārtu ‘sirdi un atmiņu’. Rija brīvdabas muzejā nodedzināta, pažēlojas par to, Vecrīga tiek labi atjaunota un uzkopta. Labi, bet Jūrmalas stāstījumā neredz ainas, apkārtni, vidi – nevar ieiet, redzēt, būt tur – viņa stāstījumā. Savādi – viņš taču gleznotājs, kādēļ nevar – ‘uzgleznot’ savu stāstījumu. Jeb – es neredzu, prasu nezin ko?? – Nu jā – es nedzīvoju ar cilvēkiem, es dzīvoju ar lietām, ar tukšu laika plūdumu tā gada maiņās un ar savām illūzijām. Bet manī, kā plūstošā mierīgā straumē, šad un tad dzīvi atspoguļojas apkārtējā cilvēku un pasaules dzīve, bet ar tām savām īpatnībām – kam citu acīs maza nozīme.

John Berger (in Picasso)
„Success is simultaneously desired and feared. On one hand it promises the means to survive, and go on working, on the other it threatens corruption.”

Tad viņa staigāja pa savām 3 istabām. Ielas pusē tūlīt pie āra durvīm pa labi viņas darba istaba kas arī guļamist. Ne visai liela, bet logs liels, ļoti liels un koki ielā augsti sazarojuši slēpj viņas logu, slēpj mājas logus. Ielā zem tiem, mašīnas slīd klusi. Ielai vairāk līdzības ar upi kā lielpilsētas ielu. Šī bija dzīvojamo māju iela, satiksme tikai uz vienu pusi. Augšējās loga rūtīs 2 lieli krāsainu stiklu ornamenti, kā milzu lotosa ziedi.

Tālāk daži soļi pa gaiteni ved viesistabā, un telpā, kas būs viņas gaišs dīvāns, garens, ovāls, tējas galdiņš, klavieres, grāmatas, daudz grāmatu. Tās vēl jāizsaiņo. Un gleznas. Sienas vienmēr jāatbīda prom ar dažām, labām gleznām, lai tās nespiež, neuzmācās.

Tālāk virtuve — ēdamistaba. Liela, kreisā pusē sienā gaišs logs, pretī stikla durvis uz sētu. Tur vārti, augsti, dzelzs vārti kā [..] tīkls, aiz tā lielpilsētas māju sētas pusē, pelēkas garāžu sienas, sētas, vārti, stabi. Šaura aile prom līdz otrai satiksmes ielai. Kāds koka zars vēdinās no augšas gar mūriem, gar baznīcas aizmugures mūriem. Mazliet kails viss, kā sastumdīts, bezkrāsains. Tikai gaismas līst no jumtu un debesu plankumiem.

30 sept. 1987.

Pa mirklim
Kad debess uzsmaida
Prāts noskaidrojās
Sejs atsmaida mākoņu vizmai
Ātrāks ritms iesitas solī – 
Es eju, es varu iet!

 Es varu domāt tikai par šo dienu. Un – šai dienā nekā nav. Sveša pilsēta. Tukšums, aizliegums. Nē, es neesmu viena. Citi ir tādi pat neziņā stāvētāji, stīvi gājēji, domās stīvi, neziņā sastinguši, bet man viņu nevajaga ne viņiem manis. Dažreiz debesis uzsmaida, uz mirkli prāts noskaidrojās, ātrāks ritms iesitas soļos – es eju, es varu iet. Iet iekšā kādā sirreālista gleznā kur viss ir skaidrs, tīrs, tukšs tāls līdz horizontam, varbūt kaut kur tikai kāds mētelis pakārts kāda cepure. Kur tas ir? Jeb varbūt apsēsties pie Picasso kad viņš zīmē pērtiķi un daiļo sievieti, vecais nelaimīgais muļķis. Ko viņš bēdājās, viņam ir uzticīgā ___________. Uzticības nevienam nevajaga. Tikai varbūt tam, kuru patreiz sit neuzticība.

Es varu domāt tikai par šo dienu. Tā ir tukša svešā pilsētā. Nevaru piespiesties un atvērt savas atmiņu somas, savu smago bagāžu, cilāt to atkal. Daudz kas vēl nepārcilāts. Bet kam man pūlēties, mocīties to labā, kas pārskries, pārrāpos tam kā mīlīgi vaguliņi, snaicīsies pāri kā raibi, pūkaini lepni kāpuri. Tomēr, tomēr – dēļ kāda mīlīga vaguliņa… Nē. Es varu domāt tikai par šo dienu. Iziet tukšā pilsētā.
Debess uzsmaida un tas ir kā malduguns maigais solījums, var sākt iet ātrāk, iet un iet.

Un es eju un redzu: …„Lūk, viena roze zied!” Zied balta, mazliet applukusi, jau vairāk kā nedēļu tur. Zied un zied viena pati rudens dārzā. „Kam gribi ziedēt laukā, zied manā sirsniņā.” Tu, puķīt’ daiļā, jaukā!

Sirsniņā tā varētu ziedēt. Lai tā tur zied. Bet ja tā iemetas galvā, tad ir bēdīgi. Rozi nevar izārstēt. Neviens dakteris nekā nevar darīt. Jāiet pie pūšļotāja.

Tā te ir – brīvā domāšana. Mēs dzīvojam brīvībā. „Love is free and booze is cheap” raksta bērni ar krītu uz ietnes pie skolas durvīm. Lai raksta, ir vārda, un runas brīvība, un ja vēl saprot humoru dzīve ir laba. Ja kāds sāk uztraukties par nākotni, kāda būs tam visam nākotne?… Kam? Nākotne pati zinās ko un kā?

Tūlīt būs pasta streiks un mēs nevarēsim sazināties. Streiks gatavojas jau ilgi kā lietus sausā siena laikā: būs, nebūs, būs! Bet nu ir tas klāt. Tikai – pieteikušies 50 000 cilvēki pasta cirkulācijas turpināšanai! Tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku darba gribētāji par nieka santīmiem, vai arī bez tiem, tikai lietas labā. Tā tad varbūt mēs varēsim sazināties, ar Jums ‘tur apakšā’. Viņi te domā ka Jūs esat apakšā zem viņu kājām, zem zaļajiem wall to wall. Kā Jūs domājat? Domāt ir brīv visādi, domu brīvība ir arī tur kur citu brīvību ir mazāk. Labi ka pasaulei ir kaut kas kopīgs.