1. okt. 1987.
Uz mazās (aizmugures) ieliņas pelēkā asfalta ir izkaisītas nedaudz maigi krāsainas lapas.
Tās ir tur kā pasakas dālderi, kā karaļa gājiena pušķi, lentas no laimīgajiem. Vējā dreb zaļās lapas zaros. Saules gaisma plaukst un dziest uz vecās mūra sienas.
Tas tikai asins vilnis Uz sirdi nākdams kas Tā sāk spiest Acs žēlabu asaras Vairs nenokaunas riest. Tās tikai asinis, bet Kas Tev dārgāks ir Kā tās, ja tās sāktu Tu nonicināt nīcināt? Tās Tavu skatu Krāsās izgaismo Laimi redzēt liek Kaut ari sāpot. Tās pašas gaismas lāsmo.
2. okt. Piekt. 1987.
Piemākusies vējaina, pavēsa rudens diena. Spītējos – dzīvot, neko sevišķi nedarot, tikai izjūtot dzīvošanu – kā senos laikos mājās, bērnībā, jaunībā.
Iztīrīju savu istabu – putekļi sakrājušies… Laiks aizplūst. Lasu. Paspēlēju. It kā – meklēju dzīvošanas, bet tā tikai pa pusei jūtama. Un vainas apziņa spiež – ka neko nerakstu. Bet – es tomēr nerakstu – lai spiež. Taču – dzīvošana, nedarot ko citu, tomēr ir tikai pa pusei.
Vējš. Rudens krāsas. Vēsums. Saule starp mākoņiem. Ilgas pēc Banffas pēkšņi satvēra. Pēc kalnu ceļa. Liekas arī – pēc nelaimīgas mīlestības tomēr laimīgā tuvuma.
Ja kāda debess puse ir siltāka
Un tas nav saules dēļ
Par to zini pateikties cilvēkam.
Uz sienu, uz ietves mūriem akmeņiem
Ja maigas gaismas lāsmo
Un Tu stundām raugies sildīdamies
Neliedz atzīšanu cilvēkam.
Stundām raugos ņemot
Gaismas dāvanas
Uz pelēkiem mūriem līstot
No Taviem nedaudz soļiem.
Sienām, stikliem cauri
Aukstā naktī vēl
Silti stari staro
Piepildot un saudzējot.
4. okt. 1987.
Brīnumi, brīnumi – viss kā bijis – nekas nav bijis – astoņdesmit viens gads!
Pavēss rīts, vēsākais šī gada rīts. Apmācies, vējš, rudens diena, miers. Skaista karte no Ineses! Un kūka un brauciens un ceriņkrūms. Citu nevar būt – pasta streiks, nav ko no ārpuses gaidīt – un var aizbildināt sevi – pasta streiks! Vakar priecīgi šopijām miracle marketu. Mājās no tā braucot Inese man nopirka ziemai bikses. Ilgi nebiju braukusi caur pilsētu mašīnā – bij labi. Lasu – André Maurois – Lelia (Georg Sand dzīve). Lasīju John Berger’a ‘Picasso’… un pieguru no gudrībām. Ņēmu – šo Georg Sand biogrāfiju – lai vieglāk palasītos. Mixed up dirty life! Ne burtiski dirty – bet no mixed up dirty – kāda jau dzīve ir.
Salīdzinot ar šiem ‘grandiem’ – mana, (mūsu) dzīve ir patiesi zemnieciski vienkārša, un tomēr liekas – mēs domājam. Migrantu latvieši gan (mana paaudze) maz domā – nav laika. Kas tur ko domāt? Ko Tu izdomāsi? Izdomāt neko nevar.
Lasīju ‘Existencialisma dictionery’ – Heideggera un Kirkegarda un Sartra aforismi pārgudri vārdos. Kad atlupina viņu lielos vārdus – lieta diezgan vienkārša un pašsaprotama, bet nepieradušam viņu ‘vokabulārijā’ – viss absolūta mess – kāpj kā pa akmeņu kalniem. Sartrs saka – „dzīve ir tikai action’ā”. Tad jau mūsu migranti dzīvo, no tiesas dzīvo! Bet ja domāšana ietilpst action’ā un tad – Sartrs vairāk domā. Sartram ir vairāk vārdu kā visiem citiem kopā un viņš ir tik paštaisns – ka apnīk viņā klausīties.
Labi ir neklausīties neko daudz vairāk kā vēju un jūru. Jūras te nav. Bet ziemā ir daudz ko klausīties.
Vakar pūlī redzēju dažas ļoti jaukas krāsaino (melno?) sejas, dažas vecas un maigas. Gribējās pieiet, parunāties, ieskatīties viņu pasaulē. Bet vienmēr man liekas – pazīsti nu vēl kaut cik savu pasauli!
Vakars.
Skaista diena. Inese sagādāja visu labu un sevišķu. Kūka, gaiši creamdzeltena ar 2 rožu ziediem (ēdamiem…) un bably brokastīs. Tad izbraukums uz siltumnīcu – dārzniecību. Nopirkām ceriņ stādu (krietnu krūmu!) un skaistu zeltsārtu krizantēmu podā – daudz ziedu, daudz pumpuru! Vēl lāpstiņu ar ko rakt un cow manura mēslošanai, vēl paciņu īrisu(?) sīpolus, ko stādīt.
Tad izbraucām tālu ārā uz ‘North’ skatīties rudens krāsas! Ārā visi meži pilnās krāsās un tik sarkani kā nekur tādi redzēti. Laimīgi pa līkumotiem visādiem back roads gandrīz, caur slēpotāju kalniem, beidzot pa citu ceļu mājās – tieši Papino ielā iekšā! Un te vakariņas un – kūka + bubly! Viss veicās ļoti labi. Saule bija izbraucot no pilsētas centra laukos un atgriežoties mājās, taisni bez pūlēm pa priekšpilsētu. Tagad noreibums un skaista krāsainā jauna krizantēma uz galda, liels jauns krūms.
Viņa aizslēdza durvis uz ielu, aizsoļoja pa nelielo gaiteni gar savas guļamistabas (tā būs arī darba istaba) cauri dzīvojamai istabai, cauri lielajai ēdamistabai, virtuvei, apstājās pie sētas puses durvīm un aizslēdza tās, noraudzījās brīdi tukšajā [..] 2 pils. māju sētas pusēm. Tad atgriezās dzīv. istabā, atdevīgi atsēdās, atzvēlās garajā dīvānā gar logu. Tas bija ērts, labs, ļoti labs dzīvoklītis, kluss un tīrs un jauns un — viņai vien apdzīvojams.
Viņa iestiprināja abas āra durvju atslēgas savā vecajā atslēgu ietvarā, mazā savā dāvanā — metāla aplītis ar seaļa [roņ]ādas zivtiņu. Zivtiņai bija izkritusi sarkanā actiņa, kas tās abas puses bija saturējusi kopā un tagad aplītī šūpojās divas zivtiņas. Roka pazina šo atslēgu ietvaru, viegli arvien atrada to rokas somā. Bija labi ielikt tanī jaunās atslēgas. Vecās viņas bijušās mājas atslēgas bija jau no tā izņemtas, atstātas tur tāpat kā viss. Bija jāsāk reiz atkal viss no gala.
Pēkšņi kādā impulsā viņa gribēja mesties, skriet ārā, prom. Novaldījās. Nebija kur skriet. Glābšanās, ja tāda varēja būt — bija te uz vietas, visā jaunajā, jāsāk atkal viss no jauna. Mierīgi. Jāatsaiņo, jāizliek grāmatas, gleznas, trauki, segas — viss jāpiepilda, viss šis jaunais, skanīgais, tukšais ar dzīvi, ar — ikdienu. Jāpiepilda kā leceklis ar zemi. Ja augs, augs kaut kas. Nāks, ienāks atkal kaut kas, vai varbūt sāksies gara ziemas guļa, lāča miegs, arī koku, sakņu miegs. Vajadzēs — atkal dzīvotu.
Ja Tu vēl reiz nāktu tā
Pus skriedams pieliedams ar dzīvu vilni
Piepildīdams ar dzīvu vilni
Šauro ielas aili
Nākdams ar dzīvību piepludinātu
Sienas un logus durvis un vārtus –
Šī pilsēta šūpotos kā laivā
Ja Tu vēl reiz skrietu tā
Kā no lietus bēgdams.
Nestājies, nestājies.
–––––––––––––––––––––-
Rudens! Debesis kā zils zīds
Klāts pār uguns sarkaniem un zelta kokiem.
Dzer dzer šo zieda krāsu
Dzīvību krāšņo
Ņem ņemdams visu kā
Bērni ņem.
6. okt. 1987.
Kustības. Solis dzīvs, mierīgs, sevī graciozs, Bez piepūles viegls. Tā iet un iet! Nākt un Nākt gadus ilgi. nē, tas jāņem īsā Brīdī. Kā baloža nolidojiens. Kā Sveicinot rokas spiediens. Kā saullēkts. Un – Riets. Nav diezgan iets. Nav diezgan. Atceries Becketa mazo zēnu. Atceries ko Viņš teica, atbildēja. Šis rīts tā pilns. Stādīsim šodien ceriņkrūmu!!!
Iestādījām – pamatīgi, bet šķībi – hahaha! Inese gan teica – šķībi?! Bet no manas puses kur stāvēju krūms bija taisni, nezināju kā grozīt. Lai aug! Syring Vulgaris – Mežonis ceriņš!
7. okt. Trešdiena.
Vēss. Apmācies. Dienu citi sāk agri. Es arī, ļoti agri. Vakar nosūtīju vēstuli Ozoliņa kdzei.
Rudens! Rudens! Mazliet baida – ziema! Sēdēt un lasīt, sēdēt un lasīt…
Un tad es dauzu klavieres un savas rokas. Es varu tagad daudz kļūdaināk spēlēt un tas ir tomēr – labāk spēlēt. Bet tas nekā nelīdz. Vai līdz tikai nedaudz. Tomēr tas līdz. Var atkal sēdēt ar grāmatu, klausīties kāda cita balsī kas stāsta to pašu. Varbūt kāds tur spēlē labāk, gudrāk, viņš ir ilgāk vai vairāk spēlējis, viņš skrien trakāk un tad apstājas, beidz un pat cauri aplaušu šalkoņai iet uz kādu savu tukšumu, kas jau ir klāt, vai draud tūlīt būt klāt. Viņš ņem rokās to ko var saņemt un tas ir un nav tas uz ko viņš ir skrējis pa glissando un akordiem kā caur mežu un džungļiem un kalniem un jūra ir murminājusi un aizvērusies palikusi kur? Uz taustiņiem? Nē! Kur? Tā būs vēl atkal. Tā atradīsies. Un zudīs. Vienmēr atkal zudīs.
Es nemīlu vairs savu darba istabu un savu miera un guļamistabu ar ielu, debesīm un koku zariem logā.
Jūtos vainīga, ka tik ļoti man derdzās resnais, laipnais kungs, ka tagad viņa mašīnas jumts tur loga labajā pusē, lejā aiz zaru ēnām un gaismām man bāžas virsū kā smacīgs vāks.
Nē tas ir labi, ka lielā mašīna tur stāv. Tā aizkavēs kādu iespējamu ielaušanos dzīvoklī. Tā rāda — ka te dzīvo varīgi cilvēki. Man ir vēl viss logs, uz debesīm, uz otru pusi. Mašīnas jumts ir gandrīz nemanāms. Un viņa nestāv tur visu laiku. Viņu aizbrauc un man no tā patiesi nekļūst labāk. Tikai jāuzmana — nrbūt loga tuvumā, kad to piebrauc vai aizbrauc, lai nebūtu jāatbild resnā kung sveicienam. Un es jūtos vainīga, ka es tā jūtu.
Es sāku vairāk uzturēties dzīvokļa sētas pusē, lielajā, ļoti gaišā ēdamistabā, kas arī ir virtuve. To var ik brīdi piepildīt ar stipru kafijas smaržu. Es sāku arī redzēt, ka skats caur logu nav tikai ielas pusē uz sauli un koku zaļumu un kluso ielas satiksmes plūdumu, skats ir arī te caur logu uz ļoti zilu debesi pret sarkano ķieģeļu sienu aiz otras mājas pagalma un skats caur stikla durvju četrām rūtīm. Te uz vienu kā uz otru pusi nav tiešas saules, bet pastāvīgu saules atspīdumu mēmu spēle, ik brīdi citāda, katru dienu citāda.
——————————
Vai Dante un Beatrice bija realitāte vai ilūzija? Tas ir — Dantes mīlestība? Varbūt atbilde būtu tikai — Dante bija mākslinieks. Bet Beatrice bija realitāte. Nu jā, tās ir tādas lietas, kā tās varētu ņemt salīdzinājumam? Vai tā ir realitāte (kas atsver katru ilūziju pēc dažu domām), ja kāds ir bijis precējies 20 gadus, pēc šiem gadiem naktī sapņos domā un saka — “Man būtu arī reiz jāaprecas. Man būtu jāaprecas reiz šai dzīvē.” — 20 g. realitātes ir aizpūsta, kā lapa vējā, cilvēks domā, jūt, pat sapņos tam rādās, ka šie 20 gadi realitātes nav bijuši. Viņš ir bijis precējies 20b gadus un jūt, domā, ka tas vēl nav viņa dzīvē atadījies.
8. okt. 1987.
Apmācies. 8 gr. vējš.
Un es nezinu ko man vajaga? Kas ir atņēmis manu drosmi mierīgi rakstīt? Tā dzejošana nāca vidū un es vairs nerakstu mierīgi – prozu. Gribu dancot uz pakaļkājām…
Pelēks ielas asfalts ar dzletensārtām lapām, ko vējš viegli pārbārsta straumēm uz vienu uz otru pusi un atstāj mierā, atstāj ilgai stāvēšanai, vienmuļš skumjš rudens kur nav ko skatīties, ko redzēt, izņemto tad ja tur tikko pāri gājuši kādi kāroti soļi. Nekas īsti nemainās ko acs varētu redzēt, un tomēr – nu paskatās ilgi, it kā lai atsauktu iepriekšējo acumirkli, raitos soļus. Tie paši acumirkļi neatkārtojas. Tie atnāk arvien citādi.
9. okt. Piektdiena.
Saulains – mierīgs, auksts 2 ½ gr. no rīta.
Vakar bijām teātrī – Becketa īsās lugas – 7. Ne pārāka sajūsma, bet deva ‘ideas’, drosmi rakstīt – brīvāk.
Vakar izgāju skatīt ceriņkrūmu, pēc 2 pm, sauli aplēst – saule aizslējās. Vai krūms vai kas skatījās uz mani? Stāsts jāsāk ar lietām, ar dzīvokli tikai tad tanī jāpin cilvēks, bet galvenais vienmēr – apkārtne un notikumi tanī.
Agrs vēl. Tikai pāri pusē deviņi. Saule. Vārti kā brīnums kā svētnīcas vērta. Un – tas viss tomēr nepieder man. Vai vajaga piederēt? Vai vajaga visu rokās turēt. Skalbe kaut ko teica par – pazaudēšanu – rokās turot.
Šai dzīvoklī (manā dzīvoklī) ir dzeltenas pulēta koka grīdas. Ir labi, ja ir tādas grīdas. Soļi uz tām skan dzirdami, bet ne skaļi. Ar tīru mirdzumu (viegli tīrāmas) tās ir siltas, ar koka siltumu, ar koka dzīvību. Šur tur uz tām var uzsegt kādu pārklāju. Šīs grīdas iepriecina. Tās ir īstas. Īstas grīdas.
Logi arī ir īsti. Klusi atverami un aizverami. Te ir liela pilsēta, lielpilsēta logi nevar ļodzīties un karāties eņģēs, kā tie kādreiz varēja uz mierīgu dārzu naktīs. Te logi naktīs ir jānodrošina pret iebrucējiem. Jānodrošina tā, lai tie pa pusei ir atvērti, ja tā to vēla nakts, bet no ārpuses lai tos tālāk nevar atvērt. Logi ir tik augstu no zemes, ka cilvēkam būtu vairāk metru jārāpjas pa gludu sienu, lai tas spētu ieskatīties caur logiem telpās. Šis dzīvoklis tomēr ir pirmā stāvā. Zem tā ir pagraba telpa. Sausa, izlikta ar koka dēļiem. Varbūt tur tomēr varētu stāvēt vīna mucas. Tās tur nestāv. Vīnu var atnest pudelēs no veikala. No kroga? Vai arī no kroga. Lai gan krogi un pagrabi… vai vēl ir krogi un pagrabi?
Šinī pagrabā, pagraba telpā zem dzīvokļa ir podniecības darbnīca, keramika, māls, trauki, vairāk — tādi nelietojami trauki, vāzes, skulptūras, tēli, kas it kā izkāpj no māla un atkal pazūd mālā. Tas kā ienāk prātā. Patiesi viņa ļoti reti noiet pagraba darbnīcā. Ļoti reti tās rokas izveido kaut ko un iemīca atpakaļ mālā. Patiesi tie nav viņas māli, ne pusiekārtotie darbnīcas rīki. Un māls. Tās visas ir pamestās lietas. Viņš pameta tās viņu mājā, kad viņam radās lielā izdevība braukt uz Angliju, tad atbēga uz jauno dzīvokli. Savādi ka tām gadījās šī pagraba telpa un dažu ko no šīm māla lietām paņēma līdz. Nevajadzēja to darīt. Bet lai, viņa reti noiet lejā. Viņa aizmirst, ka lejā ir šie māli. Tā ir pagātne, tā ir viņas aizmirstā pagātne, kurā nav ko meklēt. Viņa strādā pirmajā istabā, kas ir ar lielo logu uz ielu. Tā ir arī viņas guļamistaba. Ir pareizi gulēt sava darba tuvumā. Tādā veidā darbs turpinājās, darās, arī miegā.
10. okt. 1987.
Vēss. Saule. Izgāju paskatījos uz ceriņkrūmu. Viņš dreb vējā, protams. Bet izskatās ka viņš pats vien drebētu no aukstuma vai no ziemas bailēm. Viņš tā nedreb. Es tā drebu, mazliet.
Šodien nevaru norimt. Pāris mašīnas agri piebrauktas un aizbrauc kaut kur pie vārtiem pie sētām pie citu mājām. Mums sen neviena mašīna nav piebraukusi. Man nav neviens ciemiņš nācis. Lasu Lelia – George Sand dzīve, André Mauroi. Kā visi tie lielie dzīvo lielas dzīves. Nu varbūt ne visi. Ir arī tie kas nīkst vieni un nabagi. Nevaru norimt – rīts kluss. Garais weekends – visi kaut kur izbrauc. Inese darbos iestīgusi nevar prasīt lai kur ved. Viņa aizveda 4 okt. Gribētu ar viņu reiz uz Quebeku aizbraukt. Varbūt ar Becketa palīdzību varēšu sataisīt iecerēto stāstu.
Tikko Tu mīli
Tu rūpēs krīti:
Stādīju ceriņkrūmu
Pie loga
Lai tas zied.
Tas dreb –
Vai ir tik daudz vēja?
Tas dreb
Vai izcietīs ziemu?
Tas dreb bez vārda –
Rūpi rodi pie loga
Tiklīdz Tu mīli.
[Sketch of small lilac bush in front of chain-link fence]
11. okt. 1987. Svētdiena.
Apmācies, pelēks, mierīgs, auksts. Ko? Neko. Tādā var domāt. Sētas kaktu (kur kaķi labu zemi sagatavojuši) vajadzētu pieaudzēt ar maijpuķītēm (kreimenēm) un vijolītēm, (kas zied no jauna katru gadu), bet kā? Ar sēklām? Ar stādiem?
1870-1971. g. ir bijusi jauna revolūcija (karš ar prūšiem) Francijā. Manā galvā nav no vēstures (Sprūda kgs!!) palicis ne kas.
Pabeidzu lasīt Mauroi Žorž Sand. Pie beigām kļuva interesanti redzēt kas viņu ievedis kapā – jo līdz 70 gadiem viņa (tāpat kā es) ‘bija spēcīgāka kā jaunības dienās’. Peldējas aukstajā upē (es arī tais gados, ap 70 – 7 gadi gāju katru rītu zem aukstas dušas. Tagad nē, bet eju staigāt, etc. visu kā agrāk. Nu varbūt mazliet lēnāk, mazliet lēnāk, sevišķi pēdējās dienās tagad [81] jūtu ka sirds nevar nomierināties pārnākot no gājiena, kura sākumā skrien pārāk ātri aiz tīra fiziska prieka to darot…) staigā, taisa viesības, gādā par bērniem, svešiem, draugiem. Jā – un tad pēkšņi viņai sākas sāpes ‘iekšās’, ir ‘aizsprostojums’ – nelabojas, turpinās un dažos mēnešos ir pagalam.
Neesmu lasījusi Žorž Sand’s darbus. Un liekas – negribētu arī sākt. Tā laika visu viņu vēstules, (citētās) ir stilā tik garas, visu saprotoši apcerīgas, ‘jūtu un prāta un pārdzīvojumu’ pilnas. Stilā – kas tagad neder. Lasītais iespaido, nomāc domas un brīvu savu izteiksmi. Palasi pāris īso Becket rindu un Tu zini kā jāstāv uz kājām – droši, īsi, patiesi, redzīgi, nedomājot vai cits arī tā domā, tā runā. Ak, briesmīgā (neapzinātā) piemērošanās migrantu domāšanai, viņu cerībām ko raksta tā. Segu pār galvu un tad rakstīt lai nedzird ‘prasības’.
Tā jau es daru. Aizbraucu, aizeju svešā vidē, svešos ļaudīs, un tad mežā, eju pie kokiem meklēt pazīstamo. Meklēt – klausītāju tam ko saku. Jo ko es varētu runāt uz kaimiņu aiz vārtiem (studējošu, strādājošu, bagātu, jaunu) ko es varētu runāt uz pastnieku, uz veikala vadītāju, uz jauno pāri kas dzīvo augšstāvā un kam ir divi moderni mūz. instrumenti kas ir un nav klavieres – brīnišķīgas klavieres bez stīgām, ar elektrību. Un viņš pats spēlē no galvas līdzi plašu mūzikai, dzird visu (tomēr abām rokām tikai vienādus akordus…) un nevar lasīt notis. Notis ir jālasa ar acīm – neloģiski tas ir, ja viņš dzird tās ar ausīm. Tas ir itkā jāiet caur kādiem liekiem vārtiem un durvīm un gaiteņiem uz to – kas skan brīvā laukā!
12. okt. 1987. Thanksgiving day.
Iegāju kādā lielā mājā, nezināju ka tā kāda liela svēta iestāde ‘Centre-Saint-Marie’ un dabūju kreimenes – (maijpulkstenītes – lily of the walley – Maiglöchen) – muguet stādus! Pati matrona man tos izraka (tik cieta zeme ka lāpstiņa viņai bija salocījusies!) un šodien tos iestādīju – 3 vietās! Vajadzētu vēl daudz ‘ziemciešu’ ko piepildīt te pagalma stūri. Gribētu – vijolītes, sniegpulkstenītes, kumelītes – zemus stādiņus kas vienmēr paši pārziemotu. Būs vēl jāmeklē puķu veikalos.
Tā tad – es dabūju kreimenes – muguet!
13. okt. 1987. Otrdiena.
Saule. Sauss. Vēss.
Nosūtīju vēstuli Jūrmalam (Ineses karti Metamorfosis III).
Sapnī redzēju Jašu un Austru – puslīdz jaunus. Uzrāpāmies cits pēc cita (es pirmā) kādā milzīgā kalnā. Apspriedām – kā tik traku ceļu lai katru reizi kāpj? Tas ir – bez ceļa, brūkošs, ārkārtīgi augsts, stāvs kalns – tad līdzenums kur sēdējām liekas arī turpat māja. Redzēju arī (‘citā sapnī’) ke ceriņkrūmam bija saaugušas ļoti lielas, ļoti zaļas lapas. Un es teicu – O, to jau es gaidīju!
14. okt. Trešdiena.
Inese šodien brauc uz Toronto un būs prom līdz svētdienai. Man būtu tad jāuzraksta puslīdz izdomāts stāsts. Lasu Gida biogrāfiju – tur (viņa pirmos darbos) viss ir pilns ar dvēselēm un sapņiem. Šīs divi lietas gandrīz pavisam ir pazudušas no literatūras – mazākais netiek vārdā sauktas. Nu – sapņi vēl kādreiz pieminēti, tas ir īstie – nakts sapņi, bet ‘sapņošana vaļējām acīm’ ir out of use, out of fašien (kā raksta fation?). Pasts – vēl ‘nostopējies’, owful!!
Saule! Būs skaista rudens diena! Vārdu skaists arī daudz vairs nedrīkst lietot. Sauli vēl var. Bet – uzmanies!!
Pēcpusd. Inese aizbrauca (līdz svētdien vak. vai pirmdien vakar). Es aizbraucu ar viņu līdz St. Lorain un Rue Roy – atradu zivju veikalu – smird tā, ka tiešām bija grūti ieiet iekšā! Iekšā – tad pierod… Paņēmu žāv. makareli un nepilnu ½ mārc. žāv. zuša. Mājās to ēdu – un gandrīz nelabi kļuva – sāļš, veca nelaba garša, fū! Dzēru kafiju kamēr nomierinājos!
Nopirku rosebud jam – tā laba. 2 pac. (mazās, lielo nebija) Twining Earl Grey – tea. 2 green peppers – kopā $10.7. Rītu būs čeks, tas ir – iekasējams…
Inesei vēst. no Austras, Francijā, bijusi Abrenē – jūsmo! Kādēļ ne – ja nauda ir!
...Uzmeklēju to slaveno zivju veikalu. Sen man ieteica reiz aiziet – visu varot tur dabūt kas ūdenī dzīvo. Nebiju nekad tai stūrī bijusi. Ludis uzzīmēja ceļu karti, lai nemaldos. Nevarēju gan pateikt kurā ielas pusē veikals jāmeklē. Tur daudz citu labu veikalu blakus ielā. Dažā ieejot – nezini kurā pasaules malā atrodies – Vācijas ievārījumi, Skandināvijas, Dānijas sieri, skaties, redzi tikai visādu valstu vārdus uz precēm un brīnies.
Došu Tev Twining tēju – Earl Grey – tulkots tas vārds neizklausās neko interesants, bet tēja nemainās. Jā tēju dabūju un rožogu ievārījumu. Bet zivis. Nu jā iegriezos tanī ielā kur zivju veikals jāmeklē – atradu pēc smakas. Nekur nekad neko tik smirdīgu zivju smaku nebiju odusi. Tas pats jau būs – veikals atrasts, bet gandrīz bija bailes tālāk iekšā iet – manu elpu rauj ciet. Milzīga halle – jā viss ko var iedomāties. Žāvēts, jauns saldēts, svaigs ledū, konservēts stiklā, metālā, papē. Pie smakas pierod, var staigāt apkārt pārāk neciešot. Dzīvs, arī dzīvs kaut kas – austeres un jūras vēži. Kāds kungs lika savā plastikas somā tos, ar pinceti rāva ārā no tovera, tie kājas vien kustina. Man gandrīz būtu gribējies tos ņemt 5 dol. gabalā – bet reiz nu tur – to varētu atļauties, bet es domāju – vēži izlīdīs man no somas līdz tikšu mājās. Ludis aizveda līdz ielas stūrim un aizbrauca uz visu dienu – es paliku kājām vai ar autobusu. Tā – uz vēžiem tikai noskatījos. Austeres – kas zina vai tās īsti vairs dzīvas… Svaigās zivis gan ledos – bet es nezinu kādēļ, varbūt vispārējās smakas dēļ – nevarēju uzticēties.
Paņēmu žāvētas 2 makareles un gabalu žāv. zuša no nesaldētajiem izžāvējumiem.
Pārnācu māja izsalkusi un priecīga uz kārotu maltīti – zutis, žāvēts zutis – Labāk nepieminēt – tumšs, ciets, sāļš negaršīgs, briesmīgs, kā sedlu siksna būtu eļļā. Ēdu, lūkoju, domāju… nē, tam ar žāvētu zuti nekādas līdzības. Dzēru kafiju krūzi pēc krūzes līdz noskaloju nelabo sajūtu. Tad mazgāju šķīvi dakšiņas nažus, viss bija smakas pilns – un makereles – tās stāv vēl neaiztiktas ledusskapī. Ventiņ kungs, vecais Ventiņš, kā tas nožāvēja zušus – vai cilvēki beidzot ņems galu savā modernismā, īstenības imitācijā – ar ko viņi žāvē, kā viņi žāvē…
Tagad te – dzersim tēju. Šī vēl liekas laba – bet cik ilgi vairs – visas ir krāsu pilnas – uzlej ūdeni momentā tumši brūns…
Nē – tagad runāsim ko citu. Runāsim par dzīvi. Šīs nebūšanas, krāsotās lietas, bojāti zuši, galu galā tā jau nav dzīve. Ne vairs tagad – varbūt kādreiz tā bija daļa dzīves – zvejošana, žāvēšana, paegļu malka, alkšņu malka kas vēl viss pie krasta un upes malā – tad varbūt tā bija daļa dzīves. Varbūt pati dzīve.
15. okt.
Saule. Silts. Iestādīju 6 tulpes – vēl 2 jāstāda – šodien nopirku – 2 rozā. Vairāk nebija gribēju 3 kopā. Šīs iznāca (pēc raktās vietas – akmeņiem ierobežota) rindā, četrstūros : : : – neinteresanti kā zaldāti vai kāposti – bet tā nu tas iznāca. Varbūt gluži tā neizaugs un tā neizskatīsies. Gribētu vienu jasmīnkrūmu draugos ceriņkrūmam – bet kur to ņemt?
Vakars. Piezvanīju Dzidrai!!! (Nevarēju 3 reiz pareizi dabūt – nodiktēju to pašu operatorei – tūlīt dabūju? Kā tas tā varēja būt??)
Dzidrai one woman show 19. nov. jāsūta telegramma!!
Pazemība. Laipnība. Tolerance. Kas vēl viss no ziedu maigās jaunības! Gaišie ceļi. Labās domas. Lai zūd visas draudzības. Nu – varbūt kāda nevainīga lai paliek. Lai zūd visas labās atsauksmes, liktās cerības. Tās neko lielu nav līdzējušas. Vientulība, nabadzība, pamestība! Par to mazāk vairs nevar būt. „Samet grāvī visas rudzu puķes! Miers un beigta balle!” Citāts no laba brīža, no apgaismības. Esi vēl, karājies kādās labās saitēs un tas Tevi ir turējis sapītu. Rauj, lai trūkst tās.
Labi, labi ir just kā mūri, asfalts, gaiss, koku zari silst no Taviem soļiem. Pelēkā ielas akmenī kā maigā upē – gulst dzeltenas lapas, krājas un jaucas lēnā vējā kas kā mierinot kā palīdzot mirt tām, tās pārcilā pa brīžam un tās rotā, pelēko ielu, kā ar zeltu. Zeltu? Kas ir zelts krājēja glabātuvē, tik uz silta kakla zelts dzīvo un dzīvo rudens lapās uz ielas kur pāriet, iet un atnāk Tavi soļi. Meklē vēlreiz, plūc un sapin, vēl reiz rudzu puķes. Zied tās vasarā un ziemā, zied tās nežēlīgi zilas, spožas, dedzina to spožums, sit pie zemes. Liecies, liecies un tad atliecies, taisni atkal. Gaiss rītos sienās, jumtā, durvīs – kā mūžīgi klauvējot, prasot, stāstot tās ziņas dunoņa sitas krūtīs, tur nomodā.
16. okt. 1987.
Iestādīju vēl 2 (rozā!) tulpes. Visu laiku man liekas – ka mēs stādam par dziļi zemē. Bet – nezinu, nezinu kā?
17. okt. Sestdiena.
Un iet ārā, lai šie padebeši nes Turp, atpakaļ, pāri, apkārt Varbūt mēs satiksimies mirklī Pirms krītam smaguma rauti Pie zemes. Ak arī vieglās lapas Krīt straumēm zemes ceļos un Zelts laistās, bet ko der zelts uz zemes Tikai uz silta kakla uz krūtīm Zelts kļūst zelts savās mājās. Un iet ārā lai soļi nes Varbūt mēs atkal satiekamies Pirms krītam, satiekamies Lai nekrītam.
Skats caur vārtiem kļuvis auksts, abstrakts, kaut gan lapas maigi dzeltenas klēpjiem krājās uz ietves pelēkā akmens, vējš sastumj tās gar sētmalu, izveido mazo ieliņu kā jūrmalu ar mazliet zāles zaļumu, tad zeltainu lēzenu, kā smilšu krastu uz pelēko asfaltu, pelēko jūru, šis nelielais laukumiņš ielas nu liels tik vientuļš kā jūra, kā okeāns.
Dzīve nu ir pārāk līdzīga Becketa rakstiem: „Neviens nenāk. Nekas nenotiek.”
Vai – apstājies pie loga. Pie lampas. Pie sienas. Atkal pie loga. Atkal pie lampas… Es – Pie durvīm. Pie klavierēm. Pie galda. Atkal pie durvīm, atkal pie klavierēm. Pie otra loga. Atkal pie durvīm.
Skatos uz debesīm. Uz koku. Uz ceriņkrūmu – uz puķi. Uz Dz. gleznu. u.tt.
18. okt. 1987.
Rudens vakars. Lāpu zeķes.
Rudens vakars. Aizmaldos
Rudens vakarā pie galda
Tur jaunās dienas vakara
Kur gaismas tumsām sedzas
Spēlējoties viļņos, bet
Straumes draudīgas plūst
Aiz logiem, mājā lampas dedzas
Glābjoties, glabājoties.
Te trešais gads
Nāk trešā ziema
Un sāku aizmaldīties
Rudens vakara maigās lamatās
Krītu no saules zemes aizejot.
Kur lai eju, palieku, kad
Atrauj prom tukšumā meklējot
Bijušo rudens vakarā.
Šīs maigās atmiņu spēles
Maldīgas žēlas pilnas
Apkārt sienas sapīdamas saites.
19. okt. pirmdiena
Pāri zelta lapām, pāri dzeltenām Tavi soļi aiziet, Tavi soļi pārnāk Pāri lapām vējā Brīdis izbirst līdz Līdzi zelta lapām, līdzi dzeltenām Te zem soļiem vējā. –––––––– Kad Tu dzīvo tā, no – nekā Izņemot tomēr ēdienu un dzērienu – Prieks un bēdas izrodās, arī no – nekā. Te vientulībā nospiests līdz galam, te Prieks sagrābj, uzmutuļo pāri malām! O, Becket lielais, Tava kapa melnumā Tu esi aizmirsis iespraust šīs Mūžam uzdzirkstošas prieka lapas, Līdz Tu dzīvo, līdz Tu kusties, līdz Tu ej...
20. okt.
Koki, zari dzīvie Man tuva jūsu drebēšana Rudens vējos. Pie jums kavējos Skumjās mierinoties, Pie pieres jūsu stiprumu spiežot, Jūsu ticīgās izdzīvošanas spējas Mācoties, ņemot, Sen pazītos rudens vējos.
Latv. avīze no 16. okt!!!! ar manu dzejoli – Tukšumam Tu izkliedz. Tas īsts personisks produkts tur saprasts un piemērots emigranta situācijai. Never mind!
Jau trešā diena istabā – ar klepu – coldu etc. Inese sazāļoja un paliek labāk – ‘pilnums’ krūtīs un kaklā un nezin kur visur, sāk zust!
Sāk lēnām līt! Tas labi! Viss bija ļoti sauss!
Plkst. ½ 6. Lietus vairs nelīst. Nav arī lijis neko daudz. Debess un zeme pilni dzeltenas gaismas – koks aiz vārtiem nometis vai visas lapas – ‘viņu’ ceļš dzeltenām straumēm, arī šaipus vārtiem sava straume, kaimiņa liellapainais jaunais kļavas krūms izraibinājis lapas – kā lielu zeltainu putu pilns un zemē to klēpjiem – zūdošs, zūdošs viss.
Tas dzejolis avīzē tomēr mazs mierinājums… Tik mazs… Un zelta gaismas piebrauc, bet tās nav – man…
21. okt. Trešdiena.
Piemācies, maigs diezgan (un vēss diezgan…) bet man jāsēž istabā, jācīnās ar slimību kas ievelkas – klepus, nogurums, pa brīžam karstumi, pa brīžam galvas sāpes. Labāk un sliktāk mainās visu laiku – spēlēt (atšifrēt Bacha fūgu) – par grūtu, nogurst, lasīt – ļoti gudras kritikas – arī nogurst. Tad – beidzot – garlaikošanās arī – kauj nost.
Visumā tomēr – nav jau tik ļauni – jāgaida kad pāries.
Jāiet gulēt un negribās gulēt, gribās vēl lasīt – bet nevar palasīt.
22. okt. 1987. Ceturt./23 okt. Piektdiena.
Pirmais slapjais (siltais!) sniegs. Uz mašīnu jumtiem uz lapu kaudzēm – balts.
Rudens krēslas stundas
Ar lietus pilieniem sīkiem
Ar maigām gaismām logos.
Toreiz mēs nācām mājās
No kartupeļu laukiem
Ar zemjainām rokām
Ar gurdumu soļos
Un laimīgu steigšanos
Uz mazgāšanos siltumu
Ēdienu un gaismu
Visiem kopā pie galda.
Tas labais zemes smagums
Paveikts lauks paša
Slieksnis un jumts
Zem kura visi soļi satek
Un balsis.
Nāk te lidmašīna pār jumtiem
Nāk savās mājās
Logi iedegas cits pēc cita
Mašīnas stājās
Un soļi satek mājās.
Rudens vakara stundas
Sniedzas naktī
Sniedzas degošu, kāri
Un izsalkuši salkst.
Cik maigas ir zelta gaismas
Logos, dažos, daudzos logos.
24. okt. Sestdiena.
Mēģinu sēdēt (pusguļus) krēslā visu dienu – jo tā šķiet mans bronchīts – (tas laikam viņš ir) kļūst rāmāks. Nu ir gan apnicis slaistīties istabās vien jau piekto, sesto (vai vēl ilgāk) dienu… „un nekas nenāk, nekas nenotiek” Nekas neuzrakstās!!
Rudens domas nāk no lapām krītot tām No vējiem saulainiem pie zemes vēsās Gaismās pajūk tas no soļiem taviem Un tad plok kad soļi aiziet Neatnākot, jo ir rudens.
25. okt. Svētd.
Līst. Vējš. Rudens. Šorīt jūtos mazliet labāk – cerība izveseļoties krēslā dziļi sēdot – labi vējos klausīties – egle purinās no visa spēka. Lietus lāses logā. Stiprs vējš! Klusums apkārt. Tikai vējš aiz loga.
Ir labi ja cilvēkam ir daudz ko darīt – tāda ko viņš ir spējīgs darīt – rakt, stādīt, ravēt, vākt, arī lāpīt, šūt, adīt vārīt, ievārīt – bet ja viņam ir jāvēlas uzrakstīt kaut ko tādu par ko viņš nezin – kādu, tad tas ir tik grūts darbs kuru nevar iesākt. Un kā tādu varētu padarīt?
Inese tikko izstādīja puķi krizantēmu – Garden Mum – ārā pie kāpnēm! Tas ir darbs ko var padarīt un cilvēks var just apmierinājumu. Un es iestādīju tulpes – jau vairāk kā nedēļa – 8 tulpes! Un kreimenes. Un krokusus. Un kopā ar Inesei mēs iestādījām ceriņkrūmu. Tie ir darbi kas padarīti un ar kuriem var darboties tālāk un dzīvot, priecāties, sadzīvot. Kaut ko uzrakstīt – aizsūtīt – tas ir drīzāk kā mēģināt izkalt kādu kapa akmeni kas kaut kur apsūnotu un kāds ‘rets ceļinieks’ kādreiz nejauši apstājies izlasītu: „Še guļ… Še guļ Fricis Bandenieks”. Nu, lai guļ vien. „Dievs dod saldu dusēšanu!”
„Vēstules negaidīsim” Pēteris bija teicis aizbraucot. Piebilstot – „nu izņemot ja kas svarīgs”.
Vēstules nepienāk un viņa negaida. Tomēr arvien tukšā vēstuļu kastīte iedzeļ kādu sāpi. Viņa vēstulēm nav jānāk. Te viņu lai vairs tās netraucē. Pēterim nav arī šīs viņas jaunās adreses. Tas viņai ienāk prātā, kad te, sevišķi pirmās dienās te, viņa jūt, ka ir gaidījusi vēstuļu kastītē kāda pārsteiguma. Labi ka tā nav. Jā, labi. Miers pamazām ieviešas. Atnāk kāda nenozīmīga drauga vai draudzenes — paziņu vēstules. Tās kaut ko aizpilda. Atalgo neapzināto gaidīšanu. Dažreiz pat kādi piedāvājumi pirkt kaut ko, kādi atgādinājumi pasūtīt no jauna kādu žurnālu. Tie sāk kļūt nozīmīgi, sāk ienest dzīvi paši, nav vairs kaut kā aizvietotāji. Vientulība tomēr nebeidzas. Varbūt tā tikai vēl solās. Sevišķi kamēr vēl viņai te nav jāiet darbā, nav darba, viņai ir solīts darbs, ir jāgaida. Labi ir dažu brīdi just šo bezdarbību zinot, ka tā tikai us kādu laiku tāda brīvība. Un nekas vēl nebrūk. Nav vērts pat uzsākt bezdarbnieka pabalstu.
26. okt. Pirmdiena.
Saule. Vēss. Vesel. labāka, bet ne laba.
Ja man negribās rakstīt to ko esmu sadomājusi – ko tad man gribās rakstīt? Jo – rakstīt man gribās. Man negribās rakstīt ar domu – ka tas jādrukā un tam tad jābūt – kam? Labam? Kaut kam? Man gribās atalgojumu par to kas jau rakstīts un rakstīts….
Gill atnāca. Devu kafiju sāku muldēt par Parīzi… Jo viņš brauks uz Parīzi pie Misheles. Viņš tagad gan ir atkopies pēc Misheles aizbraukšanas…
{Jau no sākuma viņa uzmanījās no kaimiņiem, lai nerastos kādas melu pilnas saistības. Uzsmaida, atsmaida, nesāk sarunas.
*****} [This intro does not belong here — probably for earlier story about neighbour — in September]
—-
Viņai jāveidojas prom no tās personas, kas viņa bija dažus pāris gadus mājīgā dzīvē ar P. Viņai ir it kā jāizveseļojas, jādabū atkal atpakaļ viņas atšķelta daļa… Nē, ne gluži tā. Jā, tomēr tā. Viņai jākļūst atkal personai, kas dzīvo viena tādēļ, ka vēlas. Lai nevienam kas viņu te no jauna iepazīs, nav iemesla jautāt, kādēļ viņa dzīvo viena? Viņai jāatgūst sevī aizstāvēšanās spēks pirms tam, ka kāds tai uzbruktu ar izjautāšanu. Kāds kaimiņš, jādomā tuvumā dzīvojošais, kāds kāpdams iekšā savā mašīnā viņu pie katras izdevības viņu uzrunā. Jautā, saka kaut ko draudzīgu. pieklājīgu.
Viņš ir liels, pilnīgs, jā krietni resns, labi ģērbts, kungs gados. [Rest already dealt with in September]
Te – rudens sarkana lapa
Kā asins palīs,
Un otra – dzeltena saule, bet
Ziema būs gara
Viss būs tik tukši balts.
27. okt. Otrd.
Gaidīju ‘sprādzienu no slotas kāta’ – Sarmas iemīļots izteiciens. Tas sprādziens nāca, bet kas tur man, pat ja tas bija ar dūmiem. Tie tikai cigaretes dūmi.
Par, ar tādu virsrakstu būtu jāraksta kāds humors… Vakar es domāju – cita famīlija – liek kājas uz āru, par daudz uz āru. Šorīt redzu – tā nemaz nav. Solis taisns. Varbūt tas ir kaut kas priekš Ineses. Bet – šī vitāla dzīve te, šīs paražas, un prasības šī franču būšana, vai viņa to varētu celt? „Notiek šā un notiek tā, Jūlai par to nieks.”
28. okt. Trešd.
Kad ilgi tumst
Kad lēni diena grimst
Rudens vēsā maigumā
Vakara vējā logā.
Ilga gaidīšana vieno
Gūto ar zaudēto
Vieno ar nezināmo.
Senos dzimtenes dārzos
Vecas ābeles sedzas uz ziemas dusu.
Tās pie kurām tavi soļi stājās
Bet mājās valoda tā pati
Citi soļi
Šī svešā stunda ir tava.
Atsegas logi
Krēslas pelēkās sienās
Tie olas krāsā
Tad izmainās klāt spoži.
Nu tu nāksi drīz.
Vēstule no Dzidr. Sūtījums – 2 vāc. avīzes un Latvijas Māksl. žurnāls no Jūrmalas, Zviedrijā.
29. okt. Ceturt.
Saule nāk. (un klepus…) Bet – tic un ceri ka būs tas arī pāri, klepošana, tagad jau 2 ned. Neesmu bijusi ārā no mājas! Šķiet ir labāk kā vakar – un tas ceļ labsajūtu – jā tik ļoti es gribu dzīvot!
Inese (uz manu vēlēšanos pēc kaut kā ‘mīksta’) atnesa no veikala (ar citām grocerijām) man crab soop un kad viņa to gatavoja, maisīja – viņa bija jauka ar priecīgu mazu smaidu mīlīgām kustībām – kā ar mazu noslēpumainu spēli – tas bija labi!
Mans klepus ir (it kā!) mazāks, bet jūtos ‘izvārdzināts’. Kaut nu drīz varētu sākt iet ārā, dzīvot normāli. Ziema nāks ilgi ciešama.
30. okt. Piekt.
Vēstule no Gordona, kopā ar pārsūtīto (jaunāko) Laras Lapu, tanī Gorsvana vēst. ka man jāmaksā Lar. Lap. abon. par 4 gadiem – iznāk 52 dol. Tas tā var būt!

