1. novembr. Svēt. 1987.
Debess šorīt skatās logā Kā Magrita acs! Zila ar baltiem mākonīšiem. Šī acs skatās arī no grāmatas vāka Ko lasu – ‘The Mind’s I’ by Douglas R. Hofstadter Un Daniel C. Dennet. Vai tā – visu redzīgā Dieva acs?
Jau top par grūtu lasīt šo gudri amizanto grāmatu.
Pamestības sajūta. Laras Lapa pilna ar jokiem. Zvejnieka prātīgais raksts šķiet garlaicīgs. Anšlava (?) dzeja – uzsit kādu citu noti. Citi – klab vien un arī izteic savu ‘zaļoksnību’, savu nenorūgušo rūgšanu. Un tā vajaga. Bet gribās arī kaut kā dzidra un norūguša. Man vēl ēdas Dz. Karikas raksts. Vai neviena balss neprotestēs? Laikam nē.
Guļot uz akmens pie jūras Man šķiet, ka tas ir dzīvs Un runā. Sarunu ved ar vilni Tik tāpat vien par neko. Man šķiet Ka viņā pulsē Gandrīz kā mana sirds. Mūs saules stars caurdurdams vieno Bez sāpju Dzīves caurstrāvots miers.
2. nov. pirmd.
Appointment to doc. 9 p.m. next pirmd.
Nostūt. vēst Dzidrai. Lovecks miris. Pagāj. nedēļā kaut kad Ineses nosūt. Freimanim manu gr.
3. nov.
Mitrs. Sīks lietus. Samērā silts.
Kathy – jau trešo dienu te. Šovakar pie aukstām labām vakariņām runājāmies par visu šo un to. Inese unī. ar visu coldu. Mans colds – šķiet būs uzvarēts! Hurray! Vēl ‘sauss’ kakls, vēl mugurā ‘jūt’, vēl ieklepošanās asa. Bet mēru temp., liekas – normāla. Lasu gudras grāmatas. Jāuzmanās tā muldēt kā Dz. Karika!
4. nov. 1987. Trešd.
Mitrs. Temp. nav, bet liels nogurums un pat melancholija, piekusums. Nekur negribās kustēties.
Un vārtu saite tik sēri šūpojas vējā Pamestību tukšumā vēstot. Kad Tu tā lēnām mirsti... Nerunā tā, tas aizliegts Kad dienu pēc dienas atplēš Arī Jums visiem... Tikai celt, ticēt, ņemt To kas mūsu, Tu zini, Tikai tā Un tikai garā kleitā Vecais smokingā Bērns tantes tērpā Tikai tā ... Politiski. Prom pa ceļu Cik tālu nes kājas Un aizbāz ausis Neatskaties Kļūsi par cukura stabu. Maigi pelēks asfalts Aiz vārtiem Kur vējā lēni Slēdzēju šūpojas saite. Prom pa pelēku ielu Aiz vārtiem Ne politiski. Bet cik ilgi no sava likteņa skriesi?
5. nov. 1987.
Auksts, zem 0 naktī, tagad uz 0 (or so).
Tu nāc un ej tur Un visu dienu gaismas dej Kur Tavi soļi skāruši akmeņus ielā Šai laimē lielā. Cik svētīgi stundas rit Ne prom bet klāt un apkārt. Tik gaiši var illūzija skārt Kā kad akmens silst un zied Savā ceļā zvilnēdams.
6. nov. 1987.
Auksts.
Šai pirmajā ziemas dienā Pasakas sāk rāpot ārā no stundām Kā bites no dziļiem ziediem Bez vārdiem. Tāpat tik ar rūķu soļiem Ar princeses zelta matu pavedieniem Uz Tavu svārku atlokiem tie Vispāri apkārt kā pļavā Kur rotaļas palikušas ilgi Varbūt jau gadiem Ap pirkstiem apvīt kādu pavedienu.
Nosūtīju I. Gorsvānam 65 doll. – par 4 gad. Lar. Lap parāds + 1 gad Lar. Lap. pasūtījums no augusta mēn. 1987.
7. nov. 1987 sest.
Cik zemu te mākoņi iet! Iet pie jumtiem pieturēdamies, sēzdamies Nekāda steiga! Neviens par tiem neliekas zinis. Meteorologs kā dakteris Izmēra tos, izklaušina tos Pāris vārdus par tiem pateic vakara ziņās. –––––––––––––– Rudens lieti nāk Ātri vēl logos satumst Tulpju stādus zemē ierociet Lai var kaut ko gaidīt Cauri garu ziemu Kad no zemes ārā nāks ziedi. ––––––––––––- Mēs te audzējam, izaudzējam Tādus ķēmīgus siltumnīcas stādus Kādā zemē tos nāksies likt? Kāda zeme tos ņems pretī? Glābjam, saglābjam – ko? Attīstām pīrāgu tradīcijas Skrienam pakaļ pāros Varbūt vajadzētu sierus siet? Bērziņš sāka ar rupju maizi Lai gods un slava viņam. Mēs bailīgie tīrasiņainie asimilējamies Kādā pašradītā, nebijušā nācijā Jostiņām saistītā mūžīgā etnogrupā.
––––––––––––-
Pirmais sniegs nāk, ar vēju, ar mākoņiem staigā, ar sauli, ar salu, mazliet zem nulles.
Vakara gaismas uz māju sienām Atspīdumi logos no citiem logiem No citām māju sienām No mākoņiem no debesīm Vēju nestas, grūstītas ēnas Pēdējās brūnās lapās zaros Sarkanbrūnās, pelēkās, mākonī Negaidīts saules spožums.
Gaidu no Jums kaut ko cilvēki! Nezinu īsti ko, un nīstu Jūs un savu gaidīšanu un savus vārdus, savu vārdu teikšanu. Nīstu Jūsu balles un pīrāgus, lielīšanos un sasniegumus un raugos uz Jums un gaidu no Jums nezinu īsti ko? Mīlestību rada mīlestība. Mana mīlestība bēg no Jums un kaunas un pretojas savai bēgšanai. Vai Jūs redzat šīs debesis? Paskatāties uz šīm debesīm. Skatāties kādu brīdi. Redzat visas savas dzīves debesis. Jūs redzat… Bet Jūs neskatāties. Jūs prasāt lai es skatos, lai es dodu Jums debesis, noklāju Jums uz galda turpat pie pīrāgiem un pie Jūsu bēdām un asarām. Jūsu asaras ir īstas. Bet vienmēr nevar raudāt. Jūs gribat lai es raudu, lai Jūs varat klausīties un vienu brīdi raudāt līdz, tā labi īsti ātri godīgi izraudāties un celties lai nesadeg pīrāgi. Darba tik daudz. Padarīts arī, bet darbi ir nepadarāmi. Kur varētu laiks Jums rasties raudzīties debesīs? Runā kā bērna prātā. Protams jāraud un jāskatās debesīs un jākaro par tiesībām tādiem kā man kam nav cita ko darīt. Tas mans svēts pienākums. Dzīvot tautai. Tauta ir nobēdājusies. Tautas dienas ir pāri. Zinām. Zinām. Un bērni aiziet pasaulē.
8 nov. svētd.
Nevarēju atcerēties teātra vārdu ‘Nimrod’a’ un nevarēšu arī vēlāk NIMROD – OLD TOT, Ensemble etc. N’est pas?
Auksts mitrs – tumšs, tukšs laiks.
11. nov. 1987. Trešd.
Šī ir kāda? ‘varoņa diena’? Kādreiz svētīta. Tad – tikai 18. nov. valsts paslud. diena. Lielie svētki. Vijas, mētras, sveces karogi – ‘ploškos’.
„Nu tik pienāks laiki jauki
Ielas malās stāvēs tauki.”
Zobgalis rakstīja par kaķu prieku.
Iet caur daudzajām plīvojošām uguntiņām nov. vēlā vakara tumsā – bija silti, priecīgi. Tādas uguntiņas plīvošas, mazliet dūmainas bija daudz dziļāk saviļņotājas kā raķetes gaisā, iluminācija. Bet kādreiz sajūsmināja arī tās. Vēl kaut kur te, vai tas bija Missionā? Pār koku galotnēm pa vienai kad uzdzirkstīja šīs uguns dzirksteles. Te – man ne silts ne auksts. Labāk paskaties uz mēnesi kur tas nobālis visu zvērīgo gaismu tuvumā kaut kur peld.
Tās ir iekšējās ugunis kas silda. Un kad tās atdziest – tad ir pelēkāks viss. Tā Dzintra Karika (kāda viņa varētu izskatīties, liela lasītāja etc.) uzgāza aukstāko šļakatu no visiem pāri labajai, dārgajai Austr. latvietībai. Jā viņa tik maz saredz tādā stāstā par E. Ādamsonu (vārdu pa vārdam viņa teiktais) ko no citām māmiņām un tētiņiem varētu gaidīt?? Un jaunie? – Jaunie protams nezina ne ā ne bē! Ko viņi varētu zināt?
Lāsteka (vienīgā kas te redzama) sasalusi. Vēl agrs rudens, bet auksts diezgan. Un mugurā mazliet dur. Un bailes no garās ziemas. Šīs 3 ned – 4 ned klepus skāra kā stangās.
Pirmd. biju pie daktera. Tas maigs un labs un neko ļaunu neteica. Lai ‘natura’ pati sevi glābj – tas esot vislabāk. Jācīnās.
Neko lielu neizdarīju bet – lielajā grām. sāku tālāk rakstīt ģimenes vēst. piezīmes. Gribēju uzrakstīt par māmiņu – bet neko daudz nespēju pateikt – skaidrāk jau esmu uzrakstījusi mazajā grāmatā zaļajā – jutu – ka viss abās grām. ir nepabeigts – bet redzu – daudz jau ir tur rakstīts. Par bērnu – Ineses un Dzid. bērnību – vēlākos gados – ko domāju rakstīt – tas ir pagaisis no svaigās atmiņas, vai – neliekas vairs svarīgs – viņas pašas tagad visu to atceras.
Šodien mierīgi (labi saģērbusies) aizgāju līdz M. Roy. ielai. Šodien nesalu – jūtos O.K! Jāturpina staigāšana. Jāsūta vēstules!… Un varbūt beidzot sāktu kaut ko uzrakstīt. – Varbūt kaut kas ‘iekritīs prātā’. Jāatdzīvojas!
Dienas vai nakts gaismas Tavas mājas vārtos Tavās durvīs Ir aicinājums stāties, palikt Atgriezties būt tur un būt. Tu nāc un ej tur Esi arī kad Tevis tur nav Ja pavisam – Tu aizietu Nekad nepārnāktu Tavas mājas vārtos Tavās durvīs Kas paliktu? Dienas un nakts gaismas tur?
12. nov. 1987.
Nothing happens.
Of Tacher (painters) – John Berger says:
A Teacher painting looks like one square centimetre of an Impressionist painting blown up to fill twelve square feet.
What makes a work like this almost pornographic is: its destruction of all intimacy and its lack of all passion.
Not Susanna and the Elders, but Susanna and the fashion magazine photographers.
13. nov. piekt. 1987.
Vakar naktī redzēju sapnī mammu. Bija kādas viesības, vai kas. Es ar 2 vai 3 cilv. (siev.?) kaut kur aizgāju, taisījāmies it kā ‘iet out’? Kas notika – aizmirsu, kas, nevarēja nodoms turpināties, bija jānāk atpakaļ mājā (gan sveša vieta) pēc kaut kā.
Man nebija atslēgas manai (mūsu) telpai, es gan to it kā apzinājos tikai tad, kad ieraudzīju mammu vien sēžam (gan tur bija citi cilvēki apkārt) – un prasīju vai viņai ir atslēga!! Jā – viņai bija, viņa nezin vai iedeva, bet tas bija svarīgākais ka viņai atsl. bija un es varēju iekļūt telpā. Liekas viņa atsl. iedeva!? Un teica tā apmierināti, kā saka kāds, kam jāsamierinās ar to, kas viņa daļa – „un es taisīšu sev vannu, iešu vannā.” – Tas bija viss.
Pēc tam citā sapnī – gāju, un citi arī, pa Aroniešu mežu – izcirtuma malu – uz lielā šķūņa pusi – līdz meža ceļam kas iznāk no meža pret šķūni – un skatījos pēc ogām, it kā vajadzēja būt avenēm – pēkšņi priekšā bija cinis ar mellenēm, īsti labi saredzamām – zilām mellenēm, es plūcu ņēmu tās, bet bija necerēti stingras vēl – domāju negatavākas kā izskatās – tomēr liekas es kādas apēdu. –
Pēc sapņu nozīmes domāju – laikam kaut kas bēdīgs gaidāms! Mammas parādīšanās dažreiz liekas ir vēstījusi ko nopietnu, un mellenes – ir asaras. Inesei kaut kas bēdīgs, varbūt pat ļoti bēdīgs – nesaka kas?! – Nevaru palīdzēt. Baidos – vai nav tā pati nelaimīgā kritikas rakstīšana? Vai – kas cits? Viņai kad? – tas sāka parādīties? Nezinu ko darīt? Viņa tūlīt saka lai es eju prom, kā ko prasu. Nezinu absolūti nezinu kas būtu jādara. Liekas – es nevaru iet tuvāk, viņa patiesi to negrib. Man liekas – viņa raud, īsti mokās. Viņa aizgāja šopīt. Pēc tam bija redzamāk, vai tikai tad es redzēju ka kaut kas nav labi.
Bet vai viņa bija tikai šopīt? Man likās viņa bija ilgāk prom. Domāju jau – aizgājusi tālāk šopīt. Vai viņa nebija bijusi pie ārsta? Viņai colds bija nelabāks šorīt. Bet tas vien, kakla sāpes, nebūtu tas. Bet kas? Kā es lai zinu. Un vai man ir jāzina. Normāli – būtu jāzina, jādalās – bet Inese to negrib. Pag. vasarā gāja uz operāciju man nesakot. Vai tagad atkal nav kaut kas??
Viņai bija kāda īsa tel. saruna – kāds piezvanīja. Ak – kaut nu nebūtu kas nopietns! Pasaule ir nelaimes pilna! – viņai ir kaut kas – ko viņa negrib atklāt man. Ko es viņai varu palīdzēt. Kādēļ viņa vienmēr ir tik noslēgta savās grūtībās!!
Nesūti, nesūti bēdas Mēs velkam pacietīgi savas stundas. Ja lielas laimes mums nedodi – Nesūti bēdas, neliec maksāt. Labas mūsu dienas, mūsu stundas Pieticīgas un arī gaišas, gaišas. Nesūti bēdas...
Dzidrai pēc 3-4 dienām izstāde!
14. nov. 1987. Sestdiena.
Piemācies, (silts 7 gr.)
Sapnī samīļoju sirsnīgi tādu bērnu ap 4.g.v. Viņš arī pretī bija ļoti sirsnīgs. Bērns esot rūpes. Šis bērns nebija ļoti mazs – vai tas labāk vai nē? Inesei vakarā kad es jau gulēju, bija tel. saruna, zvanīja viņai, liekas runāja ilgi. varbūt viņa būs šodien o.k.
Logā mazliet rādās zila debess – mākonīši, apaļi sīki.
Ak, debesis, debesis! Raugos kā cietumnieks Meklējot, saņemot dzīvu glāstu.
16. nov. 1987. Pirmd.
Saule 1. gr.
Nevar izgrūst laika masas turp un izkārtot, nolikt sāņus atpakaļ, vēlāk ņemt atkal nolikt pretī.
Ziema stāv priekšā, jāiet būs tai cauri dienu pa dienai, brīdi pa brīdim. Laika tik maz dzīvē, bet šo iešanu caur ziemu gribētos atlikt sāņus, iet to vēlāk, citā… Kur, kādā – citā? Citā – laikā. Nolikt laiku lai stāv un ņemt to atkal – citā laikā. Nemiers no šīs tukšās iešanas, pacietīgās dzīvošanas, laika izdzīvošanas bez īstas tā izmantošanas, laika – dārgākās mantas – izniekošana.
Un šai brīdī, šai īsajā rīta brīdī – nepacietība ēd nost – nezini, ko nākošais brīdis nesīs. Vai – nenesīs neko. Kāda būs Inese? Vai es ko varētu tai palīdzēt? Ja tas būtu tās sasodītās grāmatas lieta, kādēļ viņa mokas? Tad – varbūt varētu. Lai gan viņa neklausīsies, dzīs mani ratā.
Bēgot no vietas kur Tevis vairs nav Aizklīstu debesīs tukšās Bet dziļi mierinoši zilās Kas gulst kā maiga saite pār vainu Tad atver vārtus ceļam Kādai iešanai Kā mašīnā tad motors klusi iedarbināts – Dzīvs. Dzīvs, jo jābūt dzīvam.
Biju parkā – varbūt agrs (12.30) varbūt vēss – tur bija tik maz vāverīšu ka cilvēki staigāja, sauca un meklēja tās lai dotu tām atnestos riekstus.
Ne par to gribēju rakstīt te.
Domāju par ķieģeļu sienām – otrpus pagalma vecā, tad baznīcas jaunā siena un tālāk ielā kur nojauktā māja atsedz – ļoti vecu ķieģ. sienu.
Un nāk prātā – izteiciens – ‘apšuj māju ar ķieģeļiem’ vai ‘apšuj māju ar šindeļiem’ tā taču sauca zāģētus koka dēlīšus vai ar ‘skaidām’ plēstos dēlīšus.
Frans Hals was in his eighties (80+) when he painted 2 of his greatest paintings – (of Alhous in Harlem, Governors commissioned) (Sabrukums nāk ar 84.g.)
[Above: Inese’s room. Below right: hallway from Erna’s room to living room, with door to Inese’s room at left — doorknob visible]
17. nov – otrd.
Vakar ‘izrunājāmies’ ar Inesi – un kļuva labi! Viņai ir tikai pārpūlēšanās ‘depression’, nervozums, nogurums etc. Par to jau esmu domājusi, ka te ir tā – ka es dominēju šai dzīvoklī – viņas istaba ir maza [above] un es vienmēr staigāju tur garām [right] – viņai jātaisa tomēr durvis ciet – kā citādi viņa var ko strādāt! Viņai nemaz nav te – savas telpas. Es to jau sen zinu, labi ka norunājām – lai viņai būtu kaut mazliet – sava pasaule. Man ir citādi – mana istaba ir savrup, man nestaigā garām bieži, es arī aiztaisu durvis vairāk – un bez tam – es 2-3-4 stundas no rītiem esmu viena pati te pie virtuves lielā galda, ar logiem sāņus un pretī. Kaut kā ir – jāpārkārtojas, jādzīvo mazliet citādi.
18. nov. 1987. Trešd. 13. gr.
Atkal samaisījusi datumus! Vakar vēstule no Dzidras, šodien Dzidras izstāde.
(Vakar nosūt. vēst. Irbem Adelaidē – par 1 grām. K+S vēstules.)
Vakar (un šodien) Ineses studenti nāk te mājās – bikies + wine. Es šorīt saēdos (ātri) tos saldumus un nevar nosēdēt un nevar nekur aizskriet – sirds joņo un stājas. Silts un mitrs šorīt.
Tā tad – valsts svētki! Nakts silta no uguntiņām ielā, logos! Svētki. Un vienmēr – kādas rūpes, kaut kas spiež, kaut kas jācieš, jāizcīna. Tagad no tā, lielāko daļu, miers – tās sīkās grauzējas rūpes – par savu izskatu, uzvešanos, kaut kā izdarīšanu pareizi vai nepareizi un no tā – kas viss var būt labi vai nē, un vispār – kas būs, kas nāks? Vai nenāks? Tagad no tā miers. Pat tur, Kalamazoo, kur bija jādara, jāgudro – pat tur es biju mierīga, lai arī – darīju kļūdu klausot un prasot Ruņģa padomu – ko lasīt? Jā – kaut kas ir mainījies – esi kļuvis pieradināts lops dzīves pagalmā (vai – kūtī, arī kūtī). Vēl tikai mazu mazuliet skaties ar savu aci un jūti kādu vēlēšanos, kam nav, nevar būt, kam nevēlies piepildījuma, tikai – vēlies. Dzīvība ko sevī jūti un glabā ir šīs mazās vēlēšanās ārpus pieradinātā paklausības.
Un ir arī kāds liels devums kā zeme, kā māja, kā debess un siltums pāri – patvērums – bērni. Un kas ir tas spiedējs darba pienākums? Un darbs? Un guvums? Tā ir saite lai Tu nenoklīsti. Taka kas jālauž, jāsaredz, jāiet.
Tā tad:
1) Tu esi pieradināts, piejaucēts{?} lops – mācījies atteikties no vairāk nekā var dabūt
2) Tev ir patvērums dots, māja, siltums dvēselei un miesai
3) Un Tev ir pārliecība, puslīdz droša ticība, ka Tu ej un cel to ceļu, kas Tev jāiet.
Ko vairāk kāds varētu vēlēties?
Laimi!
Tādu ko var rokās paņemt kā spēļu bumbu!
Tā nav gluži tāda Tev dota – tā ir iekausēta visā, to Tu saņem pa daļām, viņa ir.
Un ko es varu teikt? Tikai pateicības vārdus skaitīt Ka vezums arvien vēl izbrauc uz ceļa – Gan viss izkratās, izbirst, izsijājās bet Kā dārgākais vēl arvien ir līdz Un brauc un brauc Zeme ir klāt un debess pamāj Un pa brīdim var uzsaukt: „Halo! Kā Jums iet?” ––––––––––- Atspīdums ir neparasti bagāts Krāsains, saulains, viļņojošs Bet tukšs, tikai mūks augšā pa Brīžam parādās, gandrīz kā Eņģelis šorīt, bet brīdis ir Nokavēts neuztverts, mirklis – Mirklis ir tik īss, ātrs, zūdošs. Ir jābrīnās – kad tas bijis existējis? Kad izbēdzis nenotverts? A! Arī Dievmāte parādās – jā Te viņi visi rādās, te par viņiem Runā, tos gaida un redz.
Lai nu kā, šis rīts ir dzīvs – kaut ko mazākais – gribās domāt, ja arī neko lielu nevar izdomāt. Lasu J. Bergeru – viņš tomēr ir brīnum silts, līdz zemei redzīgs intelekts.
Cik krāsains ir ārs – saule, lietus skalotā pasaule, vieglums, ātrums, ēnās gaismās, vilnas mīkstos mākoņu kamoliņos!
Cik neinteresants vienā brīdī, svilpojot priecīgu soli parādījās Jacks, cik ārkārtīgi charmings, šarmants izskatījās brīdī aizejot. Grūt, vajaga gan būt grūt tādam būt un ar tādu dzīvot. Suzanna [right] atnāca kad visi bija prom. Histēriski smiekli. Labi ka te notiek kaut kas, labāk te kā ārā naktī. Nē es nezinu nekā no labi ne slikti, tikai vēlos lai nebūtu par slikti, par grūti. Un kad ir tāpat kā citiem – tad arī grūto ir vieglāk panest. Es te domāju par Inī.
{Trīsstāvu mājas ķieģeļu siena, bez neviena loga.
****} [included in Unpublished prose as Neuzvaramā sēta]
Nosūtīju vēstules – Dzidrai un Gordonam.
19. nov.
Vakar tāds spēks bija rakstīt. Un te tas ir iesākts un to varbūt būs iespējams izstrādāt. Temats mani saista tā, kā kādreiz tie stāsti par ‘Veco lietu tirgotavu’, par ‘Ziemsvētku pusd.’ Tādi ar it kā neievērojamu vai nedzirdētu tematu kas man pašai liekas vērtīgi temata ziņā vien – tiem 2 ‘content’ bija – vecums, dzīves izdzīvošanas, nodzīvošanas likums. Te būtu – cīņa, revolūcija, protests – cīņa par dzīve. tiesībām.
Bet šorīt modos ar skumīgu – negribēšanas – nevarēšanas sajūtu. Laikam – tikai sava vēlā dzīv. laika dēļ – vakar Ineses dzīvie labie notikumi ar studentiem te darbā un itkā arī svinēšana laikam nezinot to iespaidoja, atdzīvināja. Doma par šo mūru sienu aprakstīšanu radās jau mazliet agrāk. Šorīt nevar sākt rakstīt – vēl neuzrakstīti vakar teikumi turpinājās visu dienu.
Tagad atkal prāts (gars, sirds?) prasa, tiepjas pēc kaut kādām dāvanām. Vakar 2 latv. avīzes pilnas tikai ar nacionālo zemtekstu – svētku tuvums 11. nov. avīzē – lai gandrīz nekā no literatūras. O jā – Andr. Eglīša dzeja – var viņš nebeidzami smelt to nacionālo! Un iznāk pa labai rindai vēl arvien. Viņš ir ievirzījis visu savu domāšanu un jušanu tā – jau sen atpakaļ (20 gadus?) viņš teica – „rakstiet par talkām… Es to nevaru.” – Tas bija domāts tas temats mani interesētu, es par to zinu un jūtu – bet esmu uz nacionāla, patriotiska dzejnieka augstā pjedestāla, nedrīkstu no tā nokāpt.
Labi, ka viņš var tur noturēties, tas nevar būt viegli, bet ja sevi tā ieaudzina – laikam tā lieta iet. Šoreiz viņš saka kaut ko – ka to visu (nākotni tautas brīv. etc.) mēs nesam mūsos pašos – labi teikts, trāpīgi, kā otrs Eglītis saka, to katrs uz reiz ar pacilātību saprot, ir papaijāts un arī iedrošināts, tā tad – dabūjis spēku. Ko vairāk!
Sludinātāji, varoņu dzejnieki, rakstnieki ar sūtību. Liekas arī L. Bērziņa ar savu pēdējo romānu ir tiem pievienojusies (varbūt arī jau agrāk) un Elg. Leja? Nu pa dzejolim izkrīt katram tāda veida – bet dzīvot visu laiku tā – patiesi dzīvot tikai to – tas ir ievērojams spēks. Ja arī Andr. Eglītis kādā savā posmā paliktu šķidrāks patr. spēka liter. vērtīgā izpausmē – viņš tomēr vēsturē ieies kā varonis ar savu nepārtraukto kvantumu tādā dzejā. Viņš uzkāpa savos augstumos ar vienu teikumu: „Dievs Tava zeme deg!” Grand!
Un tieši tagad, kad arī Latvijā jau parādās cīņas (revolūcijas) pirmie atklātie soļi – es esmu kļuvusi tik slāba ka saku – man apnicis būt emigrantam. Es bēgu, es atsakos – un tas nozīmē – es bēgu no savas tautas. Lai gan tas to nenozīmē. Es bēgu no savas tautas slimuma. Bet kur es varu aizbēgt? Es domāju ka es savā kurmja paslēptuvē varbūt varu iztaisīt kādu sīkumu kas būtu ar manas tautas veseluma iezīmēm. Un ko citu es varētu darīt? Vai tas ir – spēlēt kokli kad Roma deg? Varbūt es domāju – ka tas ir izsviest kādu krēslu vai katlu ārā pa logu no degošās Romas – tam laikam kad Roma būs beigusi degt un cilvēkiem šīs lietas būs ļoti vajadzīgas. Haha! Tā laikam es domāju par to, ko es daru.
Bet vai mēs visi te, tagad un vēlāk kad ‘kaut kas grozīsies’ nebūtu lielāks spēks, ja mēs nebūtu lalinājušies tikai patriotiskās šūpļa dziesmās, bet aizmirstot savu ‘emigranta stāvokli’ – dzīvojuši pasaulē, ‘plašajā pasaulē’ – mēroties ar tās spēku? Augot līdz ar to. Kā? Tā – kā mēs agrāk augām.
Kā?
Vai Ineses un Dzidras darbi nav lielāki, vērtīgāki Latv. nākotnei kā tie daudzo darbi (kas kā Svilāns) ir palikuši tikai kult. dienu izrādēs? Arī tagad jau ‘viņi’ kliedz jūsmā Tillers, Balodis! Bet kā viņi brēc tad kad kāds mazs jauns Tillerītis vai Balodītis gribētu kāju spert ārā no latv. nama?? Tad sodība un lāsti krīt par to!
„Lai nenāk tādi bērni mūsu bērnu vidū kas vēl nav mājā iemācījušies latviski runāt – samaitās mūsu bērnus!”
Nē, par to man nav galva jālauza – es tikai laikam cenšos aizstāvēt savu dzīvošanas veidu, savu domāšanu un savu darbu etc etc.
Gribētu iet dārzā strādāt Bet dārza nav Un ārā rudens. It kā dziesma būtu jādzied Bet vārdu nav Un skaņas klusē. Tik kā zīda pavediens Dzīvība sienās Adās, aužas Cilpās metās. Jāatrod tas, jāsatver Rokās jāņem, jāizstrādā Līdzi kādas dienas rakstam.
{continuation of fence/kids etc.
Gandrīz par daudz uzmanīgs it kā viņi strādātu viņas īpašuma.
*****}
20. nov. 1987.
Sīks lietus +5. Teica būs no -1 – +2. Viņa kļūdās pārāk bieži. Kāds viņu joko.
Gaidīju nelaikā, bet gaidīju.
Skatoties uz galdu, uz krēsliem, uz zaļo puķi, liels labs prieks atplaukst kā gaisma. Sīks, zūdošs labs prieks. Kaut nu Inese tiktu galā ar to rakstu – tas viņu kauj!
{continued…
Un kliedza pēc pirmā klusuma sētas priekšā, kliedza uzvaras priekā.
*****}
21. nov. 1987.
Beidzot mūsu laika ziņotājai taisnība. 13 zem 0! Ceriņkrūms satīts jau trešo dienu – vai tik tā pareizi? Vai tik nav par ciešu? – haha!
Vakar visu dienu grāmatu izstādē! Un tagad mājā arī daudz jaunu!
{continued…
zemu un augstu bija pilna dzīva mistiska spēka, balsu, soļu, ieroču. Kliedzieni no baznīcas puses
*****}
22. nov. svētdiena.
Vējš, auksts – bet izgāju ārā. O.K.!
Inese lejā strādā! Ja viņa pabeigs to rakstu Nelsonam – tad viņa atdzīvosies no sava nervozuma un visa! Un svētki tuvu un atpūtīsies. Un arī es jutīšos labāk!
„Sniedz roku Grietiņ man Tik svešs, šī dzīve apkārt mums kā mežs” Ja Grietiņa vēl te Tad viss vairs nav tik svešs.
23. nov. pirmd.
1 zem 0. Apmācies.
Ja viss ies atkal uz labu Vārti atvērsies saulē Ceļa somu Jums lieku Ja viss vērsies atkal uz labu.
24. nov. 1987.
Nosūtīju vēstuli L. Kalniņai un In. natal. + Dz. izst. ielūg.
No ciņa uz cini liec kāju Lai neslīdi Grimt negrimst – Purvs aizsalis Pirmais sals Rudenī ledus sīksts Var ielikt bet nelūzīs. Un kur tas Tevi vedīs Ledū iets drošais solis? Nāks atkušņi Un tad Tu grimsi Steidz iet līdz salst Steidz aizsniegt svētku durvis. ––––––––- Aiviekste, mīļa daiļā, Manas bērnības jaunības upe Ar sauli, ar puķu pļavām Kur viegli grimt soļiem Maigas zāles takās. Tu esot aizdambēta lēna Ar dūņu plūdiem Neiznesamiem ūdeņiem smagiem Mana drošā saulainā upe... Es saku pie svešām durvīm: – Mana upe mana īstenā upe Pēc sudrabainiem paliem Pilna vasaras mākoņiem Un at[..] dūņainiem ūdeņiem smagiem.
Trešd. 25. nov.
Pēcpusdiena – viegli snieg un ielā kūst, zālē turas balts.
Apsnieg, klājas ar sniegu Pēdas un bēdas un viss. Tik sakļaujies, ļaujies Lai aizsnieg lai sedz. Viss jau ir aizslaucīts Rudens vēju aiznests Divi bērni vēl paliek Un brien, sniegos viņi brien.
Vakars un sniegs nāk – jau viss ievīkstīts baltā mīkstumā un nāk vēl nāk, sijā smalki un neatlaidīgi. Ziema.
Izlasīju Elie Wiesel – L’aube. Kā 17 g. žīds nošauj angļu virsn. – dots pret dotu Palestīnas sarežģījumos.
Elia stils reality mixed ar žīdu tautas ticējumiem, reliģiju – jauna cilv. skatījumā – bet nošauj beidzot nešaubīdamies, tikai ‘pātarodams’ par nošauto žīdu un ar savas dzimtas mirušo gariem apkārt kā uzmudinātājiem.
Es esmu reāliste! Es tomēr skatos ar neticību žīdu lietā – lielie žīdi (varas vīri) ir viltīgi un par savu žīdību sitīs citus bez žēlastības. Maziem nav bijis iespējams savu balsi celt – tie ir bailīgi un viltīgi tikai mazā veidā.
Es ne visai labi domāju arī par nēģeriem – es domāju – tas ir mežonīgs spēks kas pilnīgi nekad nav varējis valdīt un sev tiesības ņemt – un tas ir neaprēķināms kā tas var izpausties ja vara rokā. Tāpat kā pie baltajiem? Jā – varbūt tāpat. Baltie arī iet pāri visam un visiem un ir darījuši briesmu lietas.
Labi ir dzīvot savā alā ja vējš iet vāl pār galvu. Bet ja cits kāpj uz galvas – kā mājās tur tagad – tad ko? Varbūt tomēr mums te un tiem tur – jākaro. Kā? Kā var. Kaunīgo nomin nekaunība.
{continued…
Kad sēta bija uzcelta, vienu īsu brīdi, dienā pirms bērni nāca un sākās lekšana
*****}
Ceturt. 26. no.
Vakar pēcpusd. sāka snigt (smalki sijāja) un visu nakti puteņo un snieg un tagad (10 am) ir tik daudz sniega pils. (un uz manas egles) – kā vēl vai nekad šinīs 2 ziemās. Un vēl nāk. Ielas sāka tīrīt jau vakar – tas ir stumt sniegu no ietv. no ielas. Un strādā arī šorīt – mašīnas ieraktas, autobusi iet. Varbūt – kusīs. Pirmais sniegs tik dziļš, tik liels… un vēl nāk.
{Ziemassvētki un sniegs. Tā tas bija. Vai Jūs atceraties? Tā tas ir te. Svešā malā.
*****} [in Published texts as Laimīgu jauno gadu. Vēstule no Kanādas]
30. nov. 1987. Pirmd.
Vakar galv. sāpes + sirds lēkāšana un asi dūrieni kreisā pusē un viens lēciens – sažņaugšanās tāda kā – ‘Tas nu ir klāt!…’ Bet jādomā – tas no laika apst. Sāka kust vakar un šodien turpina (2-3-4). Un es aizgāju līdz Mo Royal – kā parasti, bet ar lielajiem zābakiem un daudz vietās pa sniegu un ledu – piekusu. Jāsāk ņemt īsāka pastaiga. Vakar sirds bij bad. Šorīt te virtuvē – OK. Biju zem īsas, uzmanīgas dušas. Tas tomēr dara labu.
Pelēks piemācies kā maisā un kūstošā sniega kalni. Pē!
Šodien Inese nosūtīja Tālim + Dz. ‘cimdus’ un bumbu. Sūtīšana vien $30!… cena 40?
Kad es domāju par dzīves labajiem par dzīves posmiem, kas saistās ar vienu vai otru dzīves vietu, ļoti skaists rādās laiks – Newcastlē, Parnell Place dzīvoklī. Viss vēl tad bija tika jauns (Tu Dzidra biji tik jauna un es biju tur ar Tevi) nekas vēl nebija izlemts un noslēgts, viss bija pilns nākotnes, labu cerību un pilns labās tagadnes. Visas sīkās raizes, rūpes un nebūšanas iekusa apkārtnē, brīvā saulainībā, jūrā, zemē, debesīs.
Mēs klīdām tur uz Nobby Beachu pa šauro klinšu ceļu tālu jūrā. Viss ieskāva mūs sevī — klintis, akmeņi, smiltis, ūdens, kaijas, debesis. Basām kājām mēs skārām silto zemi, sēdējām, runājām, gājām ūdenī, gulējām siltās, karstās smiltīs ar sauli līdz kauliem, līdz sirdij. Skatījāmies un skatījāmies maigās, pelēk zilganās krāsās, krāsu vizmās visapkārt, lasījām gliemežvākus, glaudām ūdens izrobinātus akmeņus, klintis, ar soļiem pataustījām krasta smiltīs izmestās ūdens zāles, jūras zāles. Pēdas atceras visa tā pieskārienus — smilšu, akmeņu, ūdens, jūt zāļu kutinošo, kņudošo, savādo, it kā dzīvo, mazliet biedējošo pieskārienu, no kā dažreiz soļi izbēga tīrā smiltī, vai ūdenī. Viss tas un mēs bijām ietīti lielā, kopējā maigumā, kas bija viegli uzminams, kā to ņemt — ka smiltis kļuva par karstu, dedzināja pēdas — soļus varēja iespert ūdenī, ja ūdens kļuva vēss, iet atpakaļ smilšu siltumā, ja saule sāka dedzināt un gurdināt — gājām mājās, mājas nebija tālu, pat no tālākā Nobby Beacha gala — tikai kādu kilometri. Kādreiz varēja atļauties kādu saldējumu nākot mājās gar jūrmalas veikaliņiem. Ceļi, krasti, arvien visur apkārt ceļi, ceļu līkumi, ceļu taisnie gājieni un jauni krasti, paisumi, bēgumi — dažreiz viļņi šļakatās jukdami gāzās pār ceļu, pār ielu, citreiz tumšu akmeņu tīrumi stiepās tālu jūrā — tur varēja redzēt, meklēt tikko no jūras izmestos gliemežvākus, lielus, nesalūzušus, neredzētus, mirdzošus, tur mitrumā daiļāk kā jebkad krastā sausumā, un mājā atnestus.
Stundas mēs tur vadījām ietvertas pasaules siltumā, krāsās, jūras dunoņā, kaiju balsīs un tālākās krastu pilsētas balsīs, kas tur netuvojās, nenāca par tuvu, tur tās nevarēja pienākt — tur bija netraucēta dabas pasaule. Cilvēki arī apklusuši, guļot, peldoties, klīstot, tur bija netraucēta dabas dzīve, kas aptvēra, iesedza cilvēku, ieņēma to savā vizmojošā, zuzošā mūžībā. Tur mēs dienām bijām, dzīvojām.
Tu biji ļoti jauna, ļoti skaista, savu dzīves sapņu un jūras un saules dzīves apdvesta. Tu kustējies visā kā daiļa visa daļa. Arī citi cilvēki dažreiz gāja garām tādi. Tu biji visdaiļākā, visbrīnumainākā, visīstākā un mistiskākā. Tu, mana meita, meitene. Ak Dievs, cik Tu biji skaista. Nopietna, mierīga, dažreiz skumja, citreiz ar smaidu, ūdens pilnām skropstiem un matiem, kad saules nokarsēta. Rūpes tur apklusa. Kad tās atkal sāka grauzt, tad tās bija nespēcīgas, pārvarētas. Un tad varēja iet mājās, tās atšķetināt, izrūpēt.
Vakaros pār pilsētu dega saules rieti. No mūsu dzīvokļa logiem tais varēja skatīties kā krāšņās izrādēs. Tad Tu sauci, “Mamī, mamī, nāc! Ātri!” Un es steidzos no citas istabas uz Tevi, uz krāsaino saules rietu.
Tur nāca arī Tavas pirmās bēdas, sāpes, ciešanas. Tā tam jābūt, tā tas ir, tā tas nāk. Un dzīva nakts un dzīvs koks ar savu sīksto dzīves ziņu Tev stāvēja klāt, rādīja ceļu. Tā Tu teici — glāba Tevi no zūdīšanās.
Un es spēlēju (tagad, arī toreiz…) Šopēna šercos, ko es nevaru labi izspēlēt (nekad nav laika izmācīties un iedrillēt, kā tas jādara), bet es varu mazliet izspēlēt un dažas vietas arī pietiekami labi, lai zinātu, ka tās skan tā, kā tur bija. Lai zinātu, ka kaut kas manā dzīvē — (varbūt tad vai citad — arī Tavā dzīvē) ir bijis kaut kas tāds, tik liels, skaists.
Es tur rakstīju
Kā jūra debesis ir
Zeme ir kā debesis
Debesis ir kā gliemežvāki u.t.t.
Un tad es tur pierakstīju, ka “gliemežvākos ir matemātika” — skaidrs, ka tas bija visā kā ar koka gabalu iesists — bet es to biju teikusi — un Klauverts, kad es to dzejoļi lasīju lit. grupai — teica tas neder, tā matemātika nē — varbūt, jā, varbūt bija jāsaka — gliemežvākos ir harmonija… Es vēl tagad nezinu — kā var kā nevar teikt. Kas skan, kas neskan — kaut kas jau ieskanas arī tur vislabākajā, tāds — kas neskan. Tā tad! Bet tas nejauc visu. Smilšu grauds arī kādreiz iebira tur acī, vai gruzis. Vai uzdūrās pēda uz kaut ko asu. Tas neko nemainīja. Tu tomēr tais dienās biji kā pusplaukusi roze — jā — tas skan banāli, bet tāda Tu biji, vēl apaļi stingra kā pumpurs, vai kā jauna zivs tur ūdenī, kā gluda kaija vēl ar sārtu knābi un kājām.
Un viss garais ceļš ir ar tādiem gaismas laukumiem (ar mazām oāzēm, tie saka, kas ceļo tuksnesī). Jā, ar dienām, kas bijušas labas. Varbūt tais pašās dienās kāds tuvinieks ir klusi cietis, it kā neredzētas tā sāpes, tomēr gaisma ir dalījusies arī pār to.
Un kas visvairāk ir postījis dienu gaismu? Nepacietība, prasība pēc vairāk, aklums pret līdzgaitniekiem un arī pret sevi un arī pret dzīvi. Un tad protams — neveiksmes, mazspēcība notikumu priekšā — visāda vēlēšanās. Tās ir — nepārvaramas lietas. Bet pirmās [minētās?] — tik daudzreiz viegli pārvaramas, ja ir mācēšana dzīvot. Daudz — tikai pāri skriešana, tālāk raušanās, veltīga pārāk tālāk raušanās. Ak — kas viss nesabojā, tas ir — sabojā dienas!