Decembris 1987 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena.

Šodien (pa istabu) puslīdz normāla jušanās. Varbūt – būšu O.K.!

3. decembris 1987. Ceturt. – 2 pm.

Šodien nosūtu (Inese to dara) Dēliņam z.sv. karti un
1 dzejoli (?!) Un ko es varu teikt un
1 īsu prozu – kā vēstuli Austr. latv. lasītāj.
Vakar varēju aizmigt tikai ar hot. wot. bottle. Visu dienu OK. Vakarā sāka kājas sāpēt.
Lasu Italo Calvino – Mr. Palomar – labs!
Ar veselību – iet kā pa žīdu kapiem – te labāk te sliktāk – vakar likās viss OK. Vakarā atkal sāp šorīt sirds lēkā. Tā tas iet. Tagad (4 pm) atkal O.K. Cepu piparkūkas tās šogad nevar izrullēt – tas Crisko – neder pie tām. –
Un mierīga pēcpusdiena. Ines darbā. Es nosūtīju vēst. Dēliņam. Maz tur kas bija.

[the fragment Laiks skrien in Short unpublished prose texts is variant]:

Nē, tas apstājas ja es to apturu – laiks iet. Protams tad jāslinko, ar to arī vēl nepietiek laiku novaldīt lai tas dzīvo ap mani, pēc kalendāra un avīzēm un kā sen agrāk pēc visas cilvēku domāšanas — tas iet prom. Iebojā manī kādas zīmes sejā, mātos, kaulos … arī kaulos utt. Es to nejūtu — diena kā katra diena — nejūtu, ka laiks iebojā, ka es iebojājos. Laika zobs…

Laiks! Laiks! Mans laiks! Tā saka. Mūsu laiks! Mans laiks. Šis laiks, šīs dienas laiks, dzīve ir apkārt, kā jūra, kā plašs, tāls lauks līdz horizontiem, ja to neuzliek uz vienas taisnas takas, nesūta to prom ar stundu mēriem, ja ļauj tam būt, tas ir mierīgs, tas ļauj viņā būt. Es varu aiziet viņā visur, kur kādreiz ir būts, varu satikt cilvēkus tā, kā es tos satiku, satikt tos arī tā, kā es vēlos vai ceru tos satikt, laiks ir pilns bijušā un varbūtējā. Un tad un tad sāk to mērīt. Oh, kāds datums? Kāda stunda? Cik vēl laiku? Un laiks saraujas, salīst vienā, taisnā straumē un plūst prom. Man nav laika. Man kaut kur jāskrien, jāiet. Tā tas ir tagad jau gadus un gadus, gadus desmitus, arvien ātrāk un ātrāk.

Bet kādreiz tas tā nebija — laiks dienām un gadiem, jā, arī gadiem skalojās apkārt kā jūra, kā plašs lauks līdz horizontiem, mežs ar dziļumiem un noslāpumiem. Jā, tas bija bērnu gados, mūžība mājoja visapkārt, bija rīti un vakari un klusi, saistoši pusdienas laiki (ka lielie ļaudis aizgāja dienvidū), bet tie nebija dienu skaitļi un izmēri, sākumi un nobeigumi, dienas ieplūda cita citā, viļņoja apkārt tāpat kā laiks. Nakšu, kad sākās labais novakares laiks daudz nebija, bija jāiet gulēt, jāpaciešas, nevarēja sākt rītdienu tūlīt, tas ir — turpināt dzīvot lielo bezgalīgo dienu.

Bet tad reiz sākās dienu skaitīšana, mērīšana, likšana nedēļās, mēnešos. Varbūt tas sākās pēc kādiem ziemassvētkiem kādā jaunā gada dienā. Laiks kļuva kārtots secībā, rindā ar datumiem, mēnešiem — (gadiem?). Tas sakļāva savu plašumu no visapkārt kādā šaurā ceļā, kādā straumē un devās prom. Sākumā lēnām. Sākumā tik lēni, ka nepacietībā un ilgās nācās bēdīgi domāt, “Tagad Jaungads un Ziemassvētki pagājuši, svētki pagājuši. Tagad līdz Lieldienām tik ilgi, trīs mēneši, ko gaidīt, pus ziemas, trīs mēneši bez svētkiem.”

Tas bija vēl labs laiks, lai arī laiks bija uzlikts uz sliedēm un kustējās taisni prom. Bet kustība nebaidīja, šķita pat lēna, nepacietība plosīja. Laiks vēl bija kompakts, jūtams, dzīvojams, šķita pat pārāk ilgs tā dzīvošanai. […] Tas bija vēl labs laiks. Tas bieži apstājās, viļņoja atkal apkārt kā jūra, kā pļava. Ilgāku laiku tā. Kādreiz visu vasaru. Bet laiks ir jau sen sācis lielu ātrumu. Viss pasaulē protams ir ātrs tagad, bet laiks noskrien visu.

Un tagad, kad vairs tik maz man laika! Ir jau izziņots, ka tas tā. Tagad — es pretējos. Es apstājos skriet un laiks arī apstājas. Aizmirstu kādu dienu, kāds datums, stunda? Dažreiz arī to, kāda stunda. Saku — šī ir laba stunda — un tā paliek apkārt lēna, dzīve viņā var būt te, uz vietas un varbūt simts citās vietās, kur būts visvairāk — kur reiz būts, bet var arī iekļūt, vai domāt, ka var iekļūt vietās, kur nav būts. Pasaule ir pilna vietām, kur ir būts, tās nav izejamas, piekūst domās klīst un kavēties, var nākt atpakaļ šinī stundā, šinī laikā, kas ir apturēts, atlobīts no datumiem un dienu nosaukumiem.

Ja papūlas laiku tā atgūt, pieturēt, to dzīvot, atklājas arī, ka mirklis var būt ilgs, gandrīz kā mūžība atklājas — ka nav ilga un īsa laika (katrā ziņā tas nav saskaldīts, sadalīts stundās, minūtēs) ir tikai laiks, mūsu laiks, viņš ir mums visapkārt un mēs viņā kustamies krustu šķēru, plūstam, apļojam, vai nekustamies, laiks saskalojas ap mums, dzīvs, mūžīgs. Protams, tas viss var atkal vienā mirklī sagrūt — gadās pask. pulkstenī, kalendārī, vai zvana tālrunis un saka — “Taisies ātri, maz laika, drīz slēgs. Šī pēdējā diena…” Tad laiks sāk skriet. Labi — arī tas labi, ka viņš vēl ir un skrien.

Svētdiena, 5. dec. 1987.

Kartiņas nosūtītas un rītu vēl tiks nosūtītas (jau gatavas):
Dēliņam, Kreišmanei,
Frejiem, Mumfordiem
Kalamzoo Grīnbergiem, Jūrmalam
Rubenei, Zuzenai
Ruņģiem, Mazutim
Freimanim, Ivaskai
Gubiņai, L. Kalniņai.
Ārkārtīgi lēkā sirds – pat 2 sitieni nāk, 3. nenāk (ilgu laiku tā) vai ja arī nāk 7-9, tad atkal bumps… No rīta 5 cēlos, jo nevarēju tā dēļ gulēt. Kad kaut ko vieglu dara un nedomā, tad mazliet labāk. Domāt, ‘uztraukties’ nemaz nedrīkst. Tomēr tagad vakarā it kā labāk, nav tik sažņaugta sajūta.

12. dec. Sest.

Sirds ir labāka – tas ir – apm. kā tā pēdējā laika bijusi. Rudens mitrums kaitē. Gars un miesa nīkst – viens otram traucē dzīvot.

Svētki jau tuvu
Tev jānāk
Tev jāstaro, jāsnieg caur visu
Kaut mirkli, kaut zūdot
Kaut izšķīstot simtdaļās
Kaut krītot kā meteoram
Caur svētku nakti Tev jānāk.
Man atsaucās no kapiem
Garu balsis man atbild.
Nē Tu vēl dzīvajo vidū
Tev jānāk
Dzīvam Tev jānāk.

13. dec. Svētdiena. 1987.

Kad vakars nāk
Kaut ko gribētos teikt
Kaut ko prasīt?
Nē, ne prasīt.
Prasīt var viņi
Es drīkstu tikai dot.
Kad vakars nāk
Gribētos kaut ko dalīt.
Dalīt ir – dot un ņemt
Man nav ļauts ņemt.
Spīvumā jāvada vakars
Kā ir vadīta diena.

14. dec. 1987. Pirmd.

Kad pār jumtiem iet mākons
Balts viegls pūkains...
Tas nedrīkst krist ielā
Tas nebūtu mākons –
Mēs staigātu miglā.
Pār jumtiem iet mākons
Balts, spožs saules pilns.

15. dec.

Sniegs atkal nāk. Nāk un nāk. Bija jau ilgāku laiku ielas sausas… Bet ir – jau ziema.
Vakar vēst. no Freijiem un Freijmaņa, šodien no Jūrmalas, karte ar visu ģimeni. Skaista ģimene gan – 3 meitas jaunas, skaistas.

16. dec. Trešd.

Vēl vairāk sniega un tad – pilsēta skaista. Tīrījām savas kāpnes un iebrauktuvi. Rakšana atkal visiem.
Lasu par veco Krieviju. Daudz laba un interesanta. Žēl gan ka tāda bērnišķīgi priecīga tauta kritusi par upuri komunismam.
Cik brīnišķi nakti bij sniega izdekorēti mūsu vārti, un sēta un ceriņkrūms un viss pagalms – sienas, veļas auklas etc. Vārti visskaistāki – kā filigrāns! [right]

17. dec. 1987. Ceturt.

Nosūtīju (pēcpusdienā, vēlu…) vēstuli Dzidrai. Skaista saulaina diena -6.

Laiks mainās
Mainās uz saules pusi
Skan soļi nemitīgi
Ved tuvāk
Kā strauts brūk
Ledu laužot
Laiks mainās.

19. dec. 1987.

Man bijis jaukais laiks
Tavos zaļos krastos
Un citu jaunu laiku
Tavu palu ūdeņi raus
Ar mūžīgo straumju spēku
Kas laiku krastos
No jauna nāk un nāk.
Dzirdu tos maigos soļus
Tavu pļavu takas kas ies
Rītu un vakaru jundās
Kas pie Tevis nolieksies2
Gaviļu pilnām delnām
Un Tavs vilnis būs dzidrs.

23. dec. 1987.

Vēst. no Dzidras!!!
Kartes + vēst. no W. Ruņģes, no J. Mazuta, no E. Ozoliņas, no E. Silkalna.
Vēst. + kart. nosūtītas Rumbergai un E. Silkalnam.
Ruņģe raksta ka mans ‘Tilts’ (Uz Tilta?) ir Trejos Vārtos – un lai sūtu kaut ko vēl. Vai Rumberga ir pievākusi to manu manuskriptu un Tiltu izvēlējusies Trejiem Vārtiem – jeb visu atdevusi Krūklīšam? Un Krūklītis ir Tiltu izvēlējies? Varbūt abi sadarbojušies. Labi. Tilts man pašai patīk.

Ziemsvētku vakars, 24. dec. 1987.

Vakar zvanījām Dzidrai. Izstāde OK. 4 darbi pārdoti. Un otrā galerijā nopirkti 2! Tas labi! Gauja rakstījis L. avīzē. Dzidrai vajadzētu manis tagad – bet laikam man nav jābrauc – lai gan šī ziema baida. Tikko izgāju pēcpusd. ārā – un pierē tūlīt sāp, it kā sinus. Muguru un plecus Inese man sarīvē ar kādu ziedi – no tā ir labāk. Baidos un uzmanos bet – kā lai turas pretī šīm pēkšņām nevarēšanām neko panest?
Jāraksta – Jūrmalam, Sandra sievai, Ruņģei, Ozoliņai arī būtu jāsūta Jauna gada karte.

25. dec. 1. Ziemassvētki!

2 gr. silts. Mazliet līst, tas ir gandrīz nelīst.
Sēdot pie galda (savās brokastīs, pirms Inese ceļas) domāju par to, ka nav ne mazākās zīmes te – ka ir ziemassvētki. Esam tā pamazām tos svētījušas ar Inesi jau 2 nedēļas – cepot piparkūkas, kas izņemot 2 sirdis – jau apēstas, gaidot Nelsonu ciemos, jūtot Ineses brīvību no skolas (unī) darba, sūtot un saņemot daudz svētku vēstuļu + kartiņu!
Bet te – galdā nav nekas krauts, viss kā katru dienu. Absolūts klusums mājā un ārā. Ir tikai vēl 9.15 no rīta.

Un tad raugoties 4 milzīgos ābolos kas Ineses nopirkti jau 2 ned. stāv uz galda radās vēlēšanās pielikt roku kaut kam dzīvam, arī kaut kam tādam nepasakāmam kas bija agrāk svētkos – kaut kas dzīvs, silts, apmīļojams, satverams, iegūstams, kas bija visā apkārt svētkos, varbūt visā dzīvē, bet visvairāk kas atklājās svētkos – un es pastiepu roku pielikt to ābolam – paņēmu to rokās, izvilku to lielu, smagu no šķīvja, no citu ābolu vidus – ņēmu tumši sarkano, dzeltenbaltais tam blakām vēl lielāks, bet to jau es kādreiz agrāk biju paņēmusi rokās, tad kad tos Inese atnesa no veikala.

Es paņēmu tumši sarkano (tādi apmēram, varbūt gluži tādi – bija jaunajai palu ūdeņu nolocītai ābelei dārza stūrī). Šis ābols, jā es varēju to rokās apmīļot, turēt, sajust – gluds, smags, tumši sarkans, tikai vienā malā mazliet garākas svītras, kā stari – tie atgādina daudzo seno ābolu sejas, pie kātiņa zināmais zaļganums, brūnganums mizā un otrā galā – pilnīgs ābeļu ziedu pieclapīgais atveids, pieci izciļņi vienādi aplī sagrupēti un vidū zieda tumšā serdīte. Jā viss citādās krāsās, citādā vielā – stingrā, cietā – bet baltā ābeļzieda attēls kā tumšā spogulī, kā bijušā negatīvs.

Ziemassvētki. Dzīves prieks. Dzīves svinēšana.

Pēc kārtas paņēmu rokās arī citus 3 ābolus. Katrā tās pašas zīmes, tā pati vēsts. Pirmajā vispārsteidzošāk stiprāk tā izteikta. Dzeltenbaltajam tik apbrīnojami sīks kātiņš, pie tā tas ir turējies pie ābeles augdams tik liels, tik smags. Cik stiprs ir bijis tik sīks mazs kātiņš turēdamies pie ābeles sīkā punktā. Nē, tā punkta tad vēl nav bijis, tas ir radies kad ābols ir bijis gatavs, izaudzēts, tad ir radies izaudzēts šis atraisīšanās punkts, varbūt kā sīka rēta kas sākusi sadzīt vienā un otrā pusē – ābeles zara un ābola pusē un tad ābols ir viegli atraisījies, laists prom savā dzīvē, savā uzdevumā.
Nežēlīgi gan cilvēks ir iemaisījies dabas dzīvē. Šī ābola sēklas nekļūs kaisītas augšanai. Bet visas nekad tam nav izvēlētas.

Dziļš miers
Ziemsvētku rītā
Jau līdz pusdienai
Neviens zvans to netraucē.
Zem laiku ūdeņiem gremdētas
Domas plūst un atplūst
Mūžības gaismā un tumsā.
Ziemsvētku rīts vai bezspēcīgs mainīt
Pasaules gaitu
Cilvēku izmisīgo, neatlaidīgo soli.
Prasības, iekāres.
Vajadzības draudīgi asas – cērt asiņaini, nāvē,
Lūgšanas plānas, pārsedz līķautu baltu.
Un cerē, cerē

Jau otru dienu pētu baleta grāmatas. Vienā vai visu slaveno gleznotāju skatuves (baletu) iekārtu attēli, krāsās. Skaisti! Skaisti? – Bildītes, teiktu tagadējie installation taisītāji. Mums vairs nav glezniecības, tā ‘iekaro telpu’.

26. dec.

Otrie ziemsvētki un es esmu ‘down with terrible flu’ – negulēju no klepus un tagad temperatūra jau līdz 37.8 neatceros kad 20-30-40 gadu laikā man būtu bijusi temp. pāri 37.5.
Galva sāp, mugura sāp un ‘kakls skrāpē’, klepus sit dzirksteles redzamas un jūtamas – Inese gribēja tūlīt no rīta vest pie daktera – bet biju naktī – izvārgusi, neuzdrošinājos iet dušā – kā es varēju rādīties pie daktera. Bet – varbūt tāda ir īsta reize tur iet. Domāju – dienā kļūs labāk, bet – nevar teikt – kļūst nejaukāk. So!

29. dec. 1987.

Jau trešo (ceturto?) dienu gultā ar nejauku flū. Vēl nav un nav labi. Temp. zemāka, bet zem 37.0 nekrīt un galvā šaudās (burtiski tā) sāpes, sevišķi ausīs. Inese kopj un gādā. Vakar naktī mazākais labi nogulēju. –
Un šis gads būs galā! Ārā auksts -14 – 16. Klausos Banffas koncertu ‘tapes’(?) – atceros visu labo. Tik reiz es uzvedos muļķīgi – nezin ko es gribēju! Citādi bija – OK.
Un skaisti bija brīdis extra modernas mūzikas koncertā kad mēs mierīgi sēdējām blakus. Tā tomēr laikam bija – communication…

Tikko klausījos Scriabina sonātu Pointinnena spēlētu – pārāk piekrauta tā lieta manu prāt – kā pa mūžīgajiem džungļiem un tad beigās tāds plāns pinga?… ponga?… pinga?… ponga?… tak tuk takā kā koka asara mežā paša raudāta.
Lēnām iet tā veseļošanās.
Griega (?) sonāta visvairāk atgādina Banffu. Varu iekrist tikpat trakā transā. Varētu sākt visu to pašu atkal. Es biju – maniaks?

31. dec. 1987.

Beethovenam
Tev viss tik vienkāršs
Koks, akmens, salmu jumts
Bez spāres tik augstas
Tāds cēlums svaigs mūžu vējš
Ak Tava sirds.

Skaitu pateicības aizejošam gadam – viņš mani uzlicis uz labāka ceļa – tik jāiet! Bet iešana pēdējās dienās kļuvusi grūta – gultā ar flū! Netieku vēl ārā no tās. Bet – aust jau uz labo pusi.

Cik brīnišķīgi vientuļa ir pasaule
Tālie, garie staigātie ietie ceļi
Jūra, meži, ielas.
Kaut kur pazib, noslēpjas īss mirklis
Cilvēks satikts.

Izstaigāju. Tur nav neviena. Tukšs pagalms tukša māja. Vītrag, Vītradziene – aizgājuši, miruši, arī Jānis – kritis kā varonis. Lauks tukšs. Laivas nav. Upe tukša līdz pāri malām. Vilmas nav. Matilda – vai kaut kur viņa vēl ir? Kur? Laikam nav. Stilia{?} nav vairs. Arnolds vai kaut kur viņš vēl ir. Kur?

Māsas nav. Nav ne vienā istabā, ne otrā, ne trešā, nav pagalmā ne dārzā. Nav pie bitēm, bišu nav. Klēts nav. Mājas stūris ar zāles kušķiem, kā no cita laika. Vai varētu kaut ko atrakt? Nevar. Nav nekur neviena un ja nu kāds nāktu pa ceļu? Svešs. Bet nāktu? Apsēstos. Aizietu celiņu… pa zāli – uz upi. Vai tur būtu vēl kāds osis?