1. janv. 1988.
Grūt! Vakar svinējām līdz 2 naktī, iedzērām arī, vilkām laimes, gaidījām Jauno gadu, tad skatījāmies filmu ar Fred Astair + Ginger Roggers. F. Astairs 1987 miris. Vecs vecītis. Filmā dejoja jauns kā putns, kā liesma.
Šodien nejaukas paģiras! Pat ne vēstules nevaru uzrakstīt. –
2. janvāris 1988
Šodien – jūtos O.K.! un temp. zem 37. – Staigāju apkārt pa istabu. Un tomēr – nedaru neko!
3. janv. 1988.
Vēl 3 mēneši ziemas. Kā tos izdzīvot? Kā tikt cauri sniega un sala dienām? Jāmīl. Salns un aukstums, ledi un vējš – jāmīl? Grūtās dzīves dienas var uzvarēt tikai ar mīlestību. Drupini tās kā akmens pa mazam mirklim, skaties un vērtē, saki – tas ir tas kas Tev ir. Tas netiks dots arī otrreiz. Dzīvo to. Apgūsti. Turi ņem.
Kā snieg un snieg to var skatīties, var skatīties kā jūru. Nekur netieci, nav ko izprast, viļņi nāk un nāk un tomēr – mācies, zini, jūti kā dzīve plūst pārbagāti, pārvarīgi. Baudi to, ņem. Tas nenāks otrreiz.
Ziema, sēta, vārti aizsaluši, iesniguši, vējš tik pavērpjas caur tiem. Spīd saulē atkusuši un [..] apledojuši sētas stabi, spraišļi. Kāpnes, ejas aizputinātas. Kur ziemā cilvēki iet ka neiet dārza ceļus, rožu ceļus, bērnu ceļus? Iet nopietnus, īsus, reālus ceļus. Ziemas ledi sedz, aijā dārzus ceļus. Nenobeidz pavisam, bērnu un vientiesīgo sirdis auklē pavasara cerības. Klāj ilgu pasaku gaismu pār tukšām dienām. Gaidīšana izturēšana. Sirds sažņaudzās bailēs un skumjās un atkal atsilst, iedrošinās, dzīvo ar pasakām. Ar mīlestību.
4. janv. 1988.
Pārrakstīju Tulpes un rozes – pieliku citādas beigas. Domāju – labākas… Veca lieta – un nezin vai Dēliņš jau to nav kādreiz ielicis avīzē? Zināms tas man nav. Jāsūta Ruņģei – lai liek Vārtos ja grib.
Izgāju ārā uz 10 min. un kļuva grūti – galva sāka sāpēt, temp. mazliet (no 36.7 uz 37.2) celties nevar nomierināties, varbūt pāries. Arī mugurā vairāk iesāpas.
Laiks bija silts – mitrs sniegs nāca. Rītā – būšot -15°un naktī -18°. Nu – nav brīnums ka mans niķīgāks (kļuvis) ķermenis to jūt.
Jāpārraksta – tas ir jāsakārto un jāuzraksta viss – un tad – jāpārraksta Sēta. Jāpieliek vairāk dramatisma. Bija tur diezgan – tik jāprot pateikt. Sākumā pārrakstīt Tulpes bija grūt, nebija spēka, bet tad pie beigām – kļuva labāk un nāca pat jauna versija beigām tāda – it kā droša, īsta.
5. janv. 1988.
Cīnos ar savu slimošanu – un atkal – ir labāk!
Izliku garuma zīmes abiem rakstiem – un pašai tie liekas ok! Sevišķi ar citādām beigām, tas ir ar īsākām – bet skaidrāk izteiktām.
Tikai Tulpes + R. nav bijis pacietības izkārtot atdalot vairāk domas. Viss (kā parasti) vienā masā rakstīts. Kan. mežs – toties – īsti izkārtots.
7. janv. 1988.
Gatava ir vēstule nosūtīšanai V. Ruņģei – resp. – 2 prozas Trejiem Vārtiem Kanādas mežā un Rozes un Tulpes. Inese vakar nokopēja!! Laiks turpina būt mīnus 20 –
8. janv. 1988.
Inese nosūtīja šodien V. Ruņģei vēst + 2 prozas. Visu dienu tikai – veseļojos. It kā – labāk ir.
11. janv. 1988.
Aizgāju uz banku (pirmo reiz ārā…) laiks saulains un -5! Liekas – nekas nekaitēja ne kā pag. reizē tūlīt līda krūtīs mitrs un auksts – uzliku Brandenburg konc. un – lūkoju – relaxīt, un domāt ko sākt darīt.
John Berger: „What makes a work (like this) almost pornographic is its destruction of all intimacy and its lack of all passion.”
(Suzanna and the Elders, in which the Elders are all fashion magazine photographers and Suzanna knows it only too well).
13. janv. 1988
Biju atkal ārā – līdz Rashel – un šodien pirmo dienu – jūtos normāli!!!
Nospēlēju vai pusstundu – un nesāku klepot. Un sāku pārrakstīt rakstīto par ziemsvētkiem un āboliem – nevaru vēl pabeigt – jo gandrīz viss jāraksta citādi – no jauna, tikai jālasa uzrakstītais un tas jāmeklē pa dažādām lapām – tas arvien ir grūts darbs. Ceru – turpināt un pabeigt rītā! Jo – liekas – nu es būšu beidzot vesela!!!
14. janv. 1988.
27 zem nulles. Vēstule no Rubenes (tas ir – karte vēstule). Viņa priecājas par manu rakstu par dzejniek. Latvijā. Un ‘latv.’ avīzē – mans raksts par plastika maisiem. Diezgan nejauks – bet rakstīts ok – ar humoru. Blakām Silkalna recenzija par K. Zvejnieka – Kuraž Kriša ‘Lustīg Dzīvošan’. E. Dēliņš ir vēl kas par mani gādā. –
15. janv. 1988.
Temp. kļūst lēnāka no -17 uz -13. Ārā nekāro iet. Šodien Huberts [right] nāks paliks nakti. Tad – Barb + family gaidāmi. Man jāuzvedas!
Jaunas egles zari aiz loga
Egles zaļums aiz loga
Ņem man pie sevis
Un debess pāri nāk tur klāt
Un namu sienas ar logiem aiz ielas
Ķieģeļu sienas ar klusiem logiem
Aiz klusās ielas.
Jaunā egle man ļauj tur būt
Vakarā lēnā
Pie viņas zaļiem zariem
Pie viņas skuju miera.
–––––––-
Lēni velkas ziemas dienas...
Ātri aiziet visas
Zūd uz mūžiem neatnākot
Ātri aiziet dienas.
17. janv. Temp +2.
Gaidām ciemiņus – Barbara + Mikels [left] + Luis. Un mani moca kāds nemiers – lai gan man patiesi nav nekāda daļa tur jāņem.
Aizgāju līdz M. Royal ielai. Jutos ok. Tagad no cepeša (liela vista krāsnī) smakas sāka ‘mugurā durt’. Kas ar to muguru ir – kas to lai zina. Bet ārā bija ok.
Inese nopirkusi gaisa mitrinātāju mašīnu – pag. nakti manā istabā tas – bija ļoti tīkams. Varbūt tas patiesi var līdzēt arī manai mugursāpei. Ārā mitrs – bet bija ok.
Ko es te pātaroju – manī nemiers, ka neko nerakstu un ko – rakstīt? Vakar pārrakstīju dzejojumus, metos to darīt ar iedvesmu no āra. Viss likās – normāli kā agrāk. It kā tas piederētu man. Un ja tas man palīdz – tas man pieder.
Lasu J. Bergeru. Dažā vietā viņš gan stiepj un stiepj. Tanī Daktera grāmatas beigu daļā – un viņš tur ‘tirzā un iztirzā’ tā daktera attiecības ar viņa pacientiem un tā daktera nozīmi. Par laika sajūtu un bērnību viņš saka pilnīgi pretējas lietas manai pieredzei – jeb es viņu neprotu atšifrēt – ko viņš saka – neprotu iztulkot. Viņš saka ka – bērnībā ir zaudējuma (laika, notikumu neatgriežamības) sajūta, sāpīga ļoti pat. Es domāju – ka absolūti tā nebija. Viss stāvēja mūžīgi apkārt, nekas nezuda, nekas nemainījās prom, viss nāca klāt visapkārt no jauna.
Sauli mēs mīlam Redzam kādu to jūtam Kādu to tālo redzam. Mūsu illūziju par sauli Mēs mīlam. Un tā dod mums dzīvību. Vai tā man ļauts Kā sauli Tevi mīlēt? Vai tā man ļauts Dzīvību šīm dienām ņemt Redzot Tevi nākam un ejam Kā sauli debesīs.
Barbarai ir brīnišķīgs puisītis 2 g. 4 mēn [Louis and Barbara right]. Pazīst visus burtus… Lasīt protams nezina. Laime – laime tā ir tagad, tāds bērns. Jean + viņas vīrs (vārds?) ejot uz Kalgariju. Mikels + Barb. arī domā – varbūt iet prom no Banffas.
Inese ir – it kā lost, nervoza, kā bērns neko neredz pie galda. Un tomēr viņai nevajadzētu tik daudz dzert. Viņa top skaļa. Ak – no vienas nelaimes viņa tika vaļā – no smēķēšanas – bet otra (vīns) paliek un turpinās.
Brīnums cik maz laimes spēkam vajag Lai tas atdzīvinātu sirgstošo garu. Īstenība un illūzija ir viens Un laime ir viņu mērs.
18. janv. 1988.
Nosūtīju vēstuli + Mazuta rakstu Freijiem.
...Debess šorīt skatās logā Kā Magrita acs Zila ar baltiem mākonīšiem.
20. janv. 1988
Viesi Barb. + Luis + Mikel – aizbrauca vakar 10 p.m. jo – laika ziņas vēstīja sniegu un nezin kādu ledus lietu? Te – tikai mazliet sniga un tas kūst.
Ēdas kāds nemiers. Kaklā spriežas ik darbs ko gribētu darīt. Es laikam nīkstu pēc kāda guvuma, panākuma, atalgojuma, īsta mierinājuma un samaksas (fiziski vai garīgi) par darīto.
Kliedz kā mežā – neviens nedzird Neviens neatsaucas, nevienam Tavs kliedziens nav vajadzīgs – Bet Tu kliedz un kliedz. Jel Klusē! Nē – Tu nevari klusēt Un Tu – klusē vaimanādams.
21. janv. 1988.
Vai ir māmiņas dzimš. diena 1885. 21. janv?
Nosūtīju (Inese) vēstuli Rubenei + kopiju no Karikas…
22. janv. 1988.
Saule – un – 12 bez vēja. Jūtos – OK. Ja plecus tur siltus – tur sāp mazāk, gandrīz vai nemaz!! Man jāpārvar manas pašas izdomātā depresija. Nav ko vaimanāt. Lasu Ingm. Bergman atmiņu grāmatu – slimīgs visu laiku… Bergers apraksta kādu provinces māksl. izstādes gleznu – kur saules stari kā dēļi pa kuriem varētu uzkāpt līdz saulei!…
Jāmēģina šinīs dienās tā darīt – kāpt pa saules stariem, kad tie ir, kad tie parādās un kad debess ir pelēka – gaidīt, kad stari atkal atnāks. Bez gaudošanas!…
Jā, saule. Un es kāpelēju pa kaimiņu māju ķieģeļu sienām, kuras saule izkrāso sarkanāk, spožāk – uzliek kaut ko kā no jauna, it kā tā tur agrāk nebūtu bijis. Un debess zilums tai palīdz, citreiz ass, ciets, citreiz maigs, mīksts kā upes ūdens. Sētā staigā kaķi. Tikai kaķi. Cilvēki visi darbā prom. Logi tukši, neviens neskatās ne citu sienās ne debesīs. Ne logos. Klusums un miers. Brīnišķīgs pasaules stūris kur nekauj pēkšņi asinīm plūstot. Varbūt kauj lēnāk, asinīm izžūstot. Bet tas ir – dabīgi, kā to saka. Tas ir kopā ar sauli un debesīm un ar tām dienām un tām rokām, kad un kas ir mūrējušas šīs sienas, ķieģeli pie ķieģeļa.
Cieta augsta, asa sēta ir uzcelta aizsprostojot dažam brīvu ceļu. Bet ceļš nedrīkst būt pārāk brīvs. Ceļam jāatstāj nesamīdīts dārza stūris. Varbūt – ceriņkrūms ziedēs. Varbūt daži krokusi un dažas tulpes izlīdīs no zemes un cilvēka acis to redzēs, apstāsies, sveicinās dienu.
24. janv. 1988
Tagad žēl – ka ļāvu Ruņģei labot manu prozas gabaliņu – Kanādas mežā. Viņa iesāka pārlikt – redzēt debesis ar ieraudzīt debesis – Hm? Vai tas izsaka to, ko es tur gribu? Kā varēs atbildēt jautājienam ‘ieraudzīt debesis’? Kur tad jābūt – redzēt debesis! Vai tad tur teiks – ieraudzīt debesis? Tas nav tas. Ieraudzīt nav redzēt – redzēt ir arī mūsu viena no 5 maņām – un tas ir kas te ir jāizlasa. Ne vairs svarīgais ir – debesis – bet mūsu spēja redzēt – kas tad ir jāzaudē, jaunajā domāšanā ko māca mežs.
Pēcpusdiena. Kādas 15-20 mīn. Ārā.
Iekšēji visu laiku cīnos ar sevis aizstāvēšanu – un jautājumiem – Ruņģes pārmaiņu ieteikumam manās prozās. „Dažā vietā. Dažā laikā” viņa saka – vai tas domāts „Dažādā vietā. Dažādā laikā”. Bet tas jau ir pretējais tam ko saka – dažā. Vai var teikt – dažā laikā? Vai laiks ir tā – dalāms? Protams ir. Jeb nē.
25. janv. 1988
Silts ‘uz nulles’. Piecēlos agrāk kā parasti – doma, ka jārunā par manu vārdu lietošanu, ar Ruņģa kdzi, par tiem kurus tā ieteic mainīt. Bet – varbūt vēl jānogaida – jāraksta viņai mazliet vēlāk. Galu galā – viņas mainītais laikam netraucē – un ‘mūsējie’ vispār – nelasa laikam visai dziļi – lasa pavirši – izlasa ko paši izlasa – lielāko daļu – neizlasa svarīgāko – ‘redzēt’ vai ‘ieraudzīt’ – kāda tur starpība. Viņi var ieraudzīt drīzāk, kā redzēt. Ak Ruņģa kundzīte – kāpēc Tu iegrābi tieši tanī svarīgākajā vietā visā tai meža stāstā?! Man tas tomēr ēdās. Ja Tu neredzēji, valodniece, kas tad redzēs? Kāds dzejnieks. Jā – un tam es gribu rakstīt.
Izlasīju Ingmara Bergmana ‘Laterna Magica’ atmiņas, viņa dzīves stāsts. Atstāj beigās tomēr mazliet pretīgu iespaidu kā cilvēks. Iet kā zilonis pār citu dzīvēm. Atstāj kā vagu aiz sevis sievas ar bērniem un uz priekšu ejot – kur tik jaunāka un skaistāka. Belle, belle, belle…
Par to pēdējo (?) sievu Ingrīdu – neko nepastāsta. Vai viņam nav bijis nevienas īstas ‘kaislīgas’ lielas mīlestības? Vai vispār tādas nav, ja cilvēks var ņemt ko tik redz un iekāro? Vai viņa liktenis ir bijis pieķeršanās – mīlestība pret viņa māti? Bet – viņš jau aiziet un nerādās mājās gadiem. Lai tie mājās lauž kaklu.
Zviedrijas kara neskartie cilvēki??
Kādēļ man izlasītais – šķebina?? Ne tādēļ – ka aiz viņa viņš atstāj sievas un bērnus, kā vagu – tas būtu prāta, apdoma protests. Tas kas šķebina ir tomēr – tas, ka cilvēks tā iet uz priekšu – ņemdams un ņemdams… Kā kas? Kā kalps. Kā savu iekāru kalps, ne kā to kungs. Caps un caps…
Vai ir arī citādi cilvēki? Vai es esmu – citāda? Vai es esmu bijusi ‘kungs’ – vai tikai vispār nemaz nepielaistais spēlē – ne kungs ne kalps?? Jā – es nemaz nevaru spriest. Bet – es tomēr to daru, savās izjūtās par viņa stāstīto.
26. janv. 1988 – 7. Minus 7.
Vakar mazs incidents runāšana ar Inesi – par Poļiem… Būtu labi ja viņa dabūtu uz Poliju braukt. Lai tik turpina kustēties pa pasauli. Man – nekas nenotiek, tas ir nav cerību kaut kur – dabūt naudu no tā ko daru, tomēr daru!
Vakar vēlu, skatījos temp. ārā. Kāds nāca, apstājās pie vārtiem – varbūt tādēļ, ka es iededzu āra gaismu un skatījos uz nācēju. Naktī (vai te) redzēju sapnī. Labā sapnī. Tas it kā stāv sakarā. Kaut kas it kā no dzīves. Citādi – glabāju tikai savas mugursāpes. Tiešām – nezinu kas tās rada. Gaisa mitrinātājs tomēr ļoti der! Pārskatīju un palaboju savu Ziemsvētku skici – vēl reiz tagad jāpārraksta. Citi saraksta grāmatas…
Tu nāci un apstājies pie maniem vārtiem. Tu stāvēji pie maniem vārtiem. Bija jau nakts un es nevarēju redzēt, vai tas esi Tu, vai kāds svešinieks. Mans logs bija apgaismots un es skatījos naktī. Es skatījos uz Tevi. Es nezināju vai tas esi Tu vai kāds svešinieks. Es stāvēju pie apgaismotā loga, tur piegājusi lai aizvilktu aizkarus. Tad es ātri aizvilku aizkarus. Es – nezināju, vai tas esi Tu. Man tomēr likās – tas varēji būt.
Tu biji apstājies pie maniem vārtiem. Tu stāvēji. Kad es atkal vēl atvilku aizkarus. Tevis tur vairs nebija. Naktī es Tevi redzēju sapnī. Es nezināju īsti, vai Tu tas esi, vai kāds svešnieks. Sapnī kādreiz to nevar zināt, sapnī viss mainās. Tu biji maigs. Rītu, es teicu, citreiz, es teicu. Un tad es teicu – nē, skūpsti mani tagad, tūlīt. Tu neticēji ko saku. Tad ticēji. Tu skūpstīji maigi. Vienreiz, vēl reiz. Tad pēkšņi –Tu skūpstīji cieši, ilgi. Tad es modos. Man likās Tu biji stāvējis pie manām durvīm.
Piedzīvojums. Lapas puse kādā grāmatā. Laiks kādā dzīvē. Kāda nakts manā dzīvē. Un Tavā? Tu gaidīji pie manām durvīm.
Pārrakstīju – Ziemsvētku ābolus (3 lapas).
27. janv.
Neko neesmu darījusi šodien.
Domas, nav kur tām stāties Kaut ko meklē. Runā, teic man kaut ko Liec dzirdēt Tavu balsi Tā dzīvīgi skars kā straume Kā gaisma, dienu priekam Saki, teic man kaut ko Bet ja Tu klusē Tad liec savas rokas pār manām Kā sauli savu asiņu siltumu dod Manu dienu dzīvei Un ņem, ja Tu klusē, ņem no manis sev.
28. I. 88 -13.
Snieg lēni, viegli laiski lidojot Snieg pārslas meklē zemi Ilgi izvēlaties – kur piestāties Vai zaļā egles zarā Vai zemē pie citiem barā Vai uz palodzes pie ledus puķes [..]īka mītnes gaismā skatīties un Varbūt izkust laimes asarā?
29. janv. 1988
Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Biju 2 reiz (īsi) ārā.
Lasu Amerique – Jean Baudrillard franču valodā, tas ir pus franču, jo otra puse – svešvārdu.
Man liekas ka viņam (nezinu vārda) ir skaistas kustības. Kādreiz man likās ka viņš ‘kājas liek par daudz uz āru’ bet citreiz tas tā neizskatās.
Es izlemju – ka man jāraksta ‘pašai sev vien’ garāks stāstījums par dzīvi pie Mūriem – Kurra Barra (?) ielā. Lai paliek visas gudrības – rakstīt vienu jūtīgu vecmodīgu (varbūt – ‘vienmēr modīgu’) gabalu –
Vakar saņēmu čeku $5 – no Vanagu žurnāla tā tad viņi droši vien iespiež ‘Medības’.
Ceļa Zīm. – nesen bija – Aprikozu kociņš
Trejos vārtos – ‘’ – Tilts (Satikš. uz tilta)
Vanag. žurn. – ‘’ – Medības
Un varbūt atkal tūlīt
Trej. vārt. – ‘Kanādas mežā’ un ‘Tulpes un rozes’.
Tas – tad nu varētu likt ko dzirdēt viss kopā.
30. janv. Sestdiena.
‘uz nulles’… Atkal – silts. es jūtos būt vesela.
Tas Jean Baudrillard – savā Amerique ir ‘traks uz tuksnešiem’ pazīst arī Austrālijas tuksn. Bet absolūti aizrāvies ar Amerikas tuksnešiem. Visa Amerikas dzīve – viņam ir celta no tuksneša. A?
Cepu Zariņkdzes cheescaku – pēc savas atkal jaunas receptes – un krāsnī vēl – izskatās saplakusi – bet vēl to iznākumu zināsim pēc ½ stundas –
P.S. Kūka bijusi ļoti laba! Ineses draugu pulkā.
Labākais ir Tavi soļi
Deja, kā dejo vējš, kā aijā lapas
Skaņa, kā skan lietus un pretus{?} kā skan
Tavi soļi mājās atnākšana
Un vienmēr atkal – ciemos iešana
Tavi soļi nākdami
Tavi soļi stādamies pie manis.
Kulturāla pamācība (Gazettē)
Don’t cook an Inuk’s caribou!
Tas skan interesanti! Nē, tas skan labi.
31. janv. Pēd. janvāris, temp +7! Vēja nav.
Agrāk (tais vecos labos laikos) Kad gari ziemassvētki bija nosvinēti Sirdi žēlabas māca: tik ilgi, Tik ilgi tālu un lēni jāvelk laiks Līdz Lieldienām – bez svētkiem... Tagad, laiks brūk kā satrunējis Pār galvu skaidas jumta lubiņas krīt Vieni svētki garām otri aiz vārtiem gaida. Neko padarīt neko savākt Neko iesākt, pabeigt... Bet kādā tiesā iesi atprasīt Kādreiz tad aicināto laiku. ––––––––––––––– Tver mirkļus kā lietus lāses Karstās saujās Pie pieres ko likt. Vai iet vai skriet Vai stāties Kā gūt, kā saglābt to Kas tik liegi mierīgi projām rit Un pamet Tevi Ja Tu nedodies ātruma briesmās līdz. –––––––––––- Līst un nakts Un Tu nāc Un neatnāc. Un tomēr Tu esi klāt Jo lietus nesāp Un tumsa neaprok.
Tas bija J.S. Bacha Brandenburgas koncerts (4?) kuru klausoties man likās (gandrīz) briesmīgi šķirties no šīs pasaules, aiziet kad citi turpinās klausīties šo mūziku – šis Bacha Brand. koncerts paliks un skanēs. Es viņa (1. daļā) dzirdu debess, mākoņu vai varbūt Dieva smieklus, nopietnus, laimīgus, vīrišķīgus smieklus. Jā – pasaule turpinās smieties gaismas laimīgos smieklus.
Un es? Kur būšu es? Kur ir Bachs?



