Neuzvaramā sēta (Ķikure/Kikure)

Neuzvaramā sēta

Trīsstāvu mājas ķieģeļu siena, bez neviena loga. Nē, kreisajā malā ir viens sīks lodziņš otrā stāvā un viens lielāks lejā zem tā, pie pašas zemes. Tie abi malā, skatam nemanāmi. Valda, stāv tikai lielā siena, skaistais, dzīvais veco ķieģeļu mūrējums.

Lejā sākts ar patumšiem, bet īstas ķieģeļu krāsas ķieģeļiem tā līdz pusstāvam, krāsu dažādība tomēr visu laiku manāma – valdošajā vienādā ķieģeļu krāsā dažā vietā vairāk redz sacementējumu, citā mazāk, tas ir arī mazliet mainīgs savā krāsā, dažiem lomiem tas zaļgans pārslīd pāri kā ūdens straumes, kā pļavas atgādinājums. Tomēr tas mūrējums viss vienāds, ar ķieģeļu krāsas ķieģeļiem. Tad to krājums vai vedums, vai sūtījums izbeidzies, nāk pelēcīgāku, brūnganāku ķieģeļu mūrējums, tāpat vienāds, tikai dažuviet lomiem vairāk mirdz ārā cementējums. Lomiem tas saplūst ar ķieģeļu krāsu. Šis mūrējums gandrīz tikpat… nē, ne tik plats kā pirmais ķieģeļu krāsas gabals.

Tad nāk gaiši brūngans, gluds mūrējums ar nemanāmu, ķieģeļiem līdzīgu cementējumu. Atkal ar gaišāku cementējumu! Mūris dzīvs kā tīrums, ar kustību krāsās, bet mierīgs savā uzarumā ar seklāku un dziļāku uzkalniņu kopīgu gludumu…

Tas tā tikai skatoties tur, kad nav tīrums, kur skatīties? Varbūt. Bet nē. Tāds tas ir. Un mūrētāji un viņu ķieģeļu kravas un mūrēšana un domāšana, runāšana – viss ir tur klāt. Tad labi pāri jau mājas otrā stāva augstumam nāk rindas divas trīs, vēl pus ceturtās – gandrīz melnu ķieģeļu! Kā negaidīta josta. Bet ne par krasu, jo apkārt tai klāt stāv pelēkbrūns jaukums no pelēkākiem un brūnākiem ķieģeļiem, labi! Ta nāk atkal sarkanīgie ar tumšāku cementu, tad gaišāk sarkanīgie ar neredzamu cementu, tad spēcīgi sarkanbrūni, vienādi līdz pašai augšai, vēl tikai ar tumšā cementa parādīšanos vairāk vai mazāk nevienādi izmētātos plankumos, punktos. svītrās – priecīgi līdz augšai.

Skaists ir vecu ķieģeļu sarkanais mūris, kad zila debess dzirkst pāri, vienāda, stipra. Skaists, kad diena ir pelēka. Un kad mākonīši veļas pāri.

Jā, ap mazo lodziņu apkārt nevienāda platuma apmalēs ir ķieģeļi ar gandrīz baltu cementu. Izskatās, it kā mazais lodziņš būtu iemests platā mežģīņu gabalā, bet tas tur stāv mierīgi lielās sienas malā, parādās skatam tikai pa mirklim, kad to tieši un cieši uzskata. Tāda ir iekšējā lielā, četru māju ietvertā pagalma viena siena. Skaista siena. Bet tā ir apkārtne, kur staigā ļaudis, kas neapstātos meklēt skaistumu vecā sienā.

Šai pagalmā var ienākt no ielas pa privāto iebraucamo ceļu (starp divi mājām) un, pārejot laukumu diagonāli, iziet no tā otrā pusē pa lieliem dzelzs pinuma atbīdāmiem vārtiem. Šie vārti pagalma tālākās malas daļā ir pēdējās, ceturtās mājas sētas puses izeja. Tie izved baznīcas aizmugures apkārtieliņās, tālāk gar citu māju garāžām, gar sētas puses dārziņiem un baznīcas apstādījumiem. Uz vietām, pasargātām no lielo ielu straujās satiksmes.

Arī baznīcai ir augsta ķieģeļu siena, tur sētas pusē tukša, bez logiem. Šī siena ir jauna, nesen mūrēta. Tā izskatās kā godīgs, labs, tīrs adījums, kam dzija bijusi vienādi tumšāk un gaišāk brūni iekrāsota. Siena izskatās kā adījums, varbūt arī kā ļoti gluds, bez uzkalniņiem, tīrums, vienādi noarts… Nē, tīrums, arī vienādi noarts, tā nevarētu izskatīties, gaismas no debesīm to neatļautu. Te gaismas šai sienai neko daudz nespēj padarīt, tikai visu to parādīt gaišāku vai tumšāku savā mierīgā, vienādā raibumā, kurā nav ne mazākās nejaušības, ne kļūdas, ne redzama sacementējuma – labs mašīnas darbs… Tas ir, mašīnas darbs… Ķieģeļu sūtījums piegādāts, cik vajaga, vienā reizē visai sienai, tāpat cements un strādnieki. Šī siena neko citu nestāsta. Ne to, ka kāds mūrētājs būtu ko domājis. Ir tā, it kā tas tur nemaz nebūtu bijis. Gaisma šo sienu neatdzīvina. Arī debess rādās tai pāri kā no veikala ņemta.

Tomēr – laiks! Laiks kaut ko uzzīmēs, iezīmēs arī šai sienā, ja cilvēks tam ļaus vaļu. Bet tas maz ticams. Cilvēks visu tīra, skrāpē, iekrāso, uzspodrina. Un, kad viņa prāts izlemts – ņem un nojauc, uzspridzina, aizved, liek vietā ko citu. Tā otra siena, māju iekšējā pagalmā, ir ilgi izglābusies cilvēka pieskāriena tādēļ, ka tā nav neko nozīmīga – veca mājas siena. Nu – stipra siena. Mājas dzīvokļu vai noliktavu logi ir uz otru pusi, uz ielu, šo sienu uz pagalmu nav bijis vērts aiztikt, pat ne logus tanī izspert. Tās laiks, aiziešanas laiks, pienāks, vēl pienāks. Pārbūvēšanas pērkons šai pagalmā var spert ātrāk vai ne tik ātri – tas saistīts ar dolāru daudzumu pilsētas valdes kasē un ar kādu cilvēku jauniem nodomiem.

Kopš nekas nenotiek, te ir sācies bērnu un arvien vairāk arī pieaugušo, viņu ejamā gājiena saīsināšanas ceļš caur šo pagalmu, gar māju klusām sētas pusēm, caur vārtiem uz klusiem baznīcas apkārtlaukumiem – ar kokiem, ar to ēnām, ar mieru, kas ir kā klusas ielas, kur ienāk tikai dažu iedzīvotāju mašīnas un ielien savās garāžās pēc darba. Šīs pilsētas dzīvokļu māju aizmugures laukumu un ieliņu daļas pilsētas bērniem ir kā – pļavas. Uz tām tie bariem, arvien vairāk sāk nākt no ielas caur pagalmu, gar veco ķieģeļu sienu, caur dzelzs pinuma vārtiem. Un pagalms pats tiem ir kur apstāties, satikties, piesliet div- un trīsriteņus, apbraukāt apkārt, pamētāt kaut ko, paraustīt, padauzīt kaut ko, piemētāt visu, pagarlaikoties, pagudrot, iet un nākt. Brīvs laukums. Space – tas te saucas. Space lielpilsētā ir liela lieta. Un vēl – lielo cilvēku neuzraudzīts space! Netālu turpat pie skolas arī ir space, bet pārāk liels. pēcpusdienās nepievilcīgs laukums, tukšs, viss pārredzams. Te ir sava, maiņu pilna pasaule, kas pa daļai ir arī jāiekaro, jānāk un jāiet droši un skaļi, brīvībā skaļums nāk arī pats no sevis. Ja pagalma apkārtējo māju sienās ir arī daži logi, dažas durvis, tās ir – nicināmas lietas. Nicināšana tiek parādīta, atstājot vārtus vaļā, sasitot kādu pudeli, izmētājot vai sakraujot tos vārtu ejas pašā vidū.

Tas tā vairāk sāk notikt, kad mājā, kuras daži logi raugās pāri pagalmam uz lielo mūra sienu, mainās iemītnieki. Tur atnāk dzīvot divas sievietes, viena jaunāka, otra vecāka. Mājas īpašnieks atnāk un šo to piekārto savā pagalma daļā, aizsien vārtus ar jaunu saiti un uzsauc bērniem – lai uzvedas. Bērni pavēro jaunatnācējas un nekavējoši rāpjas uz viņu garāžas jumta.

Uz šī jumta ir iespējams uzrāpties no sētas laukuma puses. Stūrī starp divi mājām, gar jauno iemītnieču logiem, ir jāuzstīvējas, ar rokām un kājām mūrim pieķeroties, uz pirmās izmūrētās “platformas”, (kas ir garāžas iekšpuses dziļākā daļa), tad daži soļi pa lēzenu pirmo jumtiņu un vēlreiz krietns kāpiens pa stāvu vecā mūra daļu, līdz ir augšā uz vecā, caurā garāžas jumta! Pa tā lēzeno slīpumu, tad viegli nonāk augstu virs garāžas lielo durvju zimzes ielas pusē, kur var sēdēt, klaigāt lejā uz ielas gājējiem, saukt savus biedrus, sviest lejā garāžas iebraucamā ceļā papīrus, plastiku, akmentiņus; arī stikla un bleķa gabalus, visu, kas pie rokas, ko var atrast, kas ir līdz, vai ko viegli var noplēst no jumta.

Jaunākā jaunatnācēja pažēlojas par bērniem dažiem bērnu vecākiem – jumta mala virs garāžas durvīm stāv augstu, kāds bērns var no tās nokrist, lauzt kaklu, un garāžas jumts tik vecs, satrunējis, kāds tam var izkrist cauri vai iebrukt un savainot sevi. – “Sakait viņiem, lai tie tur nekāpj,” tie viņu pamāca. Viņa mēģina to darīt, bet bērni tiepjas. – “Tie, kas te dzīvoja pirms jums, ļāva mums kāpt…” Un bērni turpina kāpt uz garāžas jumta. Gan arvien tas, kad jaunākā sieviete nav mājās. Vecākā nekad neko bērniem nepārmet, un tas netiek viņai piedots, tā ir nicināma lieta, ja par izdarītām nelietībām nesaka ne vārda. Liekas, bērni tieši gaida kādas scēnas, rājiena, vai vislabāk – kādas dusmīgas kliegšanas, kas būtu par daudz skaļa par izdarīto nedarbu. Bet tā, ja noklusē aiz mazdūšības vai kādas izlikšanās, ja nesaka nekā, izdarītais nedarbs grauž darītāju un tas par to atmaksu kāro nodarīt vēl ko vairāk. Bērnu bars aug. Tur ir savi vadoņi un paklausītāji. Protams, divas jaunatnākušās sievietes tiem maz ko nozīmē, tiem ir savas spēles, gājieni un kaujas, tikai pagalms un garāžas jumts, un vārti vienmēr tiek atgrūsti plaši vaļā un nekad netiek aizvērti. Bet policija apstaigā, pārbauda vai iedzīvotāji tur dzīvokļu sētas pusēs durvis noslēgtas, logus, vārtus ciet, aizrāda, lai uzmanās, jo pilsētā notiek ļoti daudz ielaušanās.

Mājas saimnieks pārbauda savas mājas pagalma daļu, kas ir jau nostaigāts, nomīdīts, nobraukts ar divriteņiem un piemētāts kā kāds priekšpilsētas satiksmes ceļš, jo to lieto jau arī pieaugušie, saīsinot ceļu no ielas uz ielu. Saimnieks aizsien vārtus ar krietnu virves gabalu un savu pagalma daļu nožogo ar drāšu tīkla sētu. Tā nav stingra, ne augsta, tā ļogās, tā ir tikai tāds aizrādījums vai pat tikai lūgums ievērot kādas privātas tiesības uz šo pagalma daļu, un tas pelna tikai nicināšanu. Sēta kļūst pieplacināta zemei ar drošiem soļiem un divriteņiem tai pašā dienā. Vārtu saite tiek pārgriezta, lai cik resna un stipra tā būtu bijusi. Saimnieks dzīvo citā pilsētas daļā un ierodas apskatīt šo savu īpašumu tikai reizi pa reizei. Bērnu pulka nicināšanu pret savu īpašumu tas redz tikai jau izvestu darbos, nav redzams vainīgais, ko saukt pie atbildības. Visiespaidīgākā varbūt ir šī bērnu pretdarbības norise – kā viņi nāk, skrien, brauc, klaigā un izrāda savas tiesības uz dzīves telpu, pēc iespējas postot, ārdot, piemētājot. Viņu pulks pieaug. Tiem ir savi vadoņi un paklausīgie, padevīgie, garā vājākie pavēļu un ierosinājumu izpildītāji. Par saimnieka uzstiepto tīkla sētu ir dziļi ieērcināti.

Kad mājsaimnieks atnāk, viņš otrreiz uzceļ drāšu tīkla sētu. Uzslien to augšā no zemes, iztaisno, nostiprina dažiem koka gabaliem, iedzen pat pa mietam tās galos. Sēta tomēr nav nekāda stiprā un bez žēlastības tiek nolīdzināta ar zemi. Bērnu bars kļūst draudīgāks. Viņu nicināšana pret pieaugušo prasībām pieaug. Tie uzturas pagalmā ilgāk, klaigā skaļāk, sadauzītu pudeļu stiklus atstāj vidū atvērtajos vārtos. Vārtus atgrūž vaļā līdz galam ar tādu spēku, ka, šķiet, to mechānisms sajuks, padosies. Bet vārti ir stipri, nesabojājas pat, dauzīti ar akmeni vai milnu, tikai tā apstrādāti, tie izdod pārāk skaļu troksni. Varbūt visiem kariem ir tomēr kādi vērā liekami likumi, lai kļūtu tīrs uzvarētājs. Šis (dzīves platības?) karš top sīvāks ik dienas. Vārtu mājas saimnieks jau sen ir solījis celt īstu, stipru sētu. Liekas, ka laiks tam nu būtu pienācis. Viņš otru reizi saloka zemē iemīdīto drāšu tīklu un saka, ka varbūt laba un glīta būtu tāda sēta kā tuvējām mājām ārpus pagalma, laba koka sēta?

Jaunākā sieviete no vārtu mājas ir prom brīvdienās, vecākā sieviete, viena būdama, jau ar bailēm vēro bērnu bara draudīgo izturēšanos. Kad mājsaimnieks sakās celt koka sētu, viņa kā nejauši izsaka – “Tādu viņi nojauks! To viņi pārvarēs.” Saimnieks domā labu brīdi, tad aiziet, nekā vairāk neteicis.

Un tad ierodas šī sēta. Kādā dienā atnāk divi vīri un iecementē zemē sešus vairāk kā divi metri augstus, stiprus stabus. Tas viņiem iet tik ātri – tikai nedaudz minūtes. Liekas, neviens bērns to nav pamanījis. Laipni tie pamāj sievietei, teikdami, ka pēc pāris dienām tie darbu pabeigs. Pēc divi dienām tie patiesi tikpat ātri, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, stabos iesien, iekaļ smagu dzelzs tīkla pinumu, ar divi metāla šķērskārtīm, kur virs augšējās no tām ir atstāti metāla pinuma pārgrieztie stiepļu gali, tuvu cits pie cita asi kā īleni. Šādas sētas ir ap cietumu laukumiem, arī ap skolu spēļu laukumiem, bet tur metāla griezuma asumi ir nolocīti, nolīdzināti. Vīri, ātri pabeiguši savu darbu. pazūd no pagalma kā bēgot. Vai viņi protestē šīs sētas celšanai, brīnās sieviete noskatīdamies, vai viņi nicina tos, kas vēlas šīs sētas? Tikai vēlāk viņai nāk prātā, ka tas ir bijis brīdinājums turēties prom no šīs lietas, no šīs sētas, jo ir iespējams, ka nāks naidīgs spēks, kas sacelsies pret šo sētu, un kas, sāņus šķeļoties, varētu ķert citus, ķert viņu.

            Un tad tas sākas. Pirmais ir kāds liels, resns pusaudzis, kas īsti nemaz nepieder pie bērnu pulka, bet ir no tiem, kas te ir sākuši staigāt cauri, pār pagalmu, caur vārtiem sava ejamā ceļa saīsināšanai. Viņš gandrīz ieskrien augstajā, mirdzošajā dzelzs tīklā, apstājas, izšņāc kādu lāstu un neziņā un naidā pret negaidīto, tik vareno šķērsli, ietveras tanī (kā cīnoties ar to), rāpjas, uzrāpjas augšā, nepaspēdams nolīdzsvaroties, lec smagi, tomēr nolec, atstiepjas, kā savācot savus locekļus un aizsteidzas. Sieviete pie sava loga skatās, nevarēdama novērst acis un izgrūž negribēti skaļi – “Bravo!”, tikpat aizturētās dusmās kā viņš bija apstājies un nedomājot rāpies, lēcis. Nākošā brīdī viņa nožēlo savu nesavaldību. Domā, cer pat. ka varbūt viņš būs dzirdējis kā uzslavu. (Pret komplimentiem mēs visi esam mīksti.) Citādi, jā, citādi – kas? Naids… Vēl vairāk naida klāt par sētu, un par viņas vēlēšanos pēc sētas…

Un tad nāk bērni. Ziņa par sētu ir jau tos aizsniegusi. Gan ne viss pulks uz reizi, tikai drošākie, izlūki… Pirmie skriešus ieskrien pagalmā divi lielākie zēni, gandrīz neapstādamies sētas priekšā, tie rāpjas, uzrāpjas un pārlec – ātri augšā, apstājoties uz stangas, saspringstot nolēcienam, sargoties no asumiem, to rokas un ķermeņi dreb, un viņu lēcieni ir smagi, atsitoties pret cieto zemi, tie tomēr ātri atliecas, ceļas, skrien… Un seko citi. Arī mazie. Tiem uzrāpties ir vieglāk, ērtāk ar kājelēm ietverties dzelzs tīkla šaurajos caurumos, bet augšā uz stangas uzvilkties, nostāties šaurajās spraugās starp asiem drāšu galiem, izvairīties no uzduršanās, tad lekt no pārāk lielā augstuma mazajiem ķermeņiem… Tie tomēr tik elastīgi, šie mīkstie jauno bērnu ķermeņi! Lai arī sāpēs un bailēs savilktām sejām un locekļiem, tie ceļas, skrien, seko lielajiem. Un kliedz, pēc pirmā klusuma sētas priekšā kliedz uzvaras priekā!

Bet uzvara ir tikai šķitums. Viņi tiek sētai pāri, ja ne visi, tad drošākie, ar bailēm, ar grūtībām, kā nemaņā dusmu spēka pārcelti, pārrauti sētai, it kā ar to tā būtu iznīcināta. Viņu īsā prieka kliedzieni vēršas dusmu izsaucienos – sēta paliek! Tā pirmā mirklī uzvarēta – paliek neiznīcināma.

Tā ir tur, noslēdz, nosprosto viņu dzīvi, viņu nācienus un gājienus, viņu sen jau atrasto, ierasto brīvību satikties, laiskoties, priecāties – dzīvot. Īsu brīdi sētas pārvarēšana izvēršas niknā sportā, sacensībās, mazos uzvaras priekos, bet tā nav dzīvošana, tas ir draudu pilns sports, lielākajiem zēniem ko parādīt savu spēku un veiklību, ja laimējas, bet var nelaimēties, katrā lēcienā ir risks sasisties, lauzt kādu locekli, ciest. Dusmās pret dzīves aizliegumu to negribas ievērot, padoties – lai iet, lai notiek viss nelabais… Tas tā jau iet vairākas dienas.

Vārtu mājas sieviete skatās pa logu, pa durvīm, slepus lauza vai rokas – katru mirkli var notikt nelaimes gadījums. Kādā klusākā brīdī pieiet pie kaimiņu sievas, kas arī iznākusi domīgi raugās uz sētu. “Tas ir bīstami,” viņas viena otrai saka, “nelaime var notikt katru brīdi.” “Tas ir pūlis. Akls spēks jau… Vadoņi sekotāji”… Runāšana neko nepalīdz. Vārtu mājas sieviete jūtas vainīga. Viņai piesies vainu, ja kas notiks. Ar viņas neseno atnākšanu ir ieradusies briesmīgā sēta, aizliegums kāpt uz garāžas jumta, arī prasība aiztaisīt vārtus… Neviens savu bērnu tēvs ne māte, neviens aizbildnis nav rādījies. Vai tie nekā nezina? Vai tie nedreb par savu bērnu dzīvībām, locekļiem, to dzīvēm? Vai viņi gaida pirmās nelaimes, pirmā upura?… Tad viņi nāks. Tad viņi būs virsū ar akmeņiem, dakšām, izkaptīm… Sieviete arī krīt dusmās, baiļu dusmās.

Bērni turpina lekšanu pār sētu, sarīko kara pieteikšanu ar indiāņu kara kliedzieniem, metāla gabalu dauzīšanu un riņķī apkārt skrējienus gar visām tuvējām durvīm, atraujot vaļā visu sētu un dārziņu vārtus un vārtiņus. Tas skan īsti drausmi. Bet pieaugušie stāv klusi aiz savām durvīm. Tas tā iet jau vairāk kā nedēļu. Pie sētas atrodas visādas kāpnes, pat veci matrači ir atvilkti kritienu mīkstināšanai. Bērnu pulks pieaudzis, ir saradušies bīstami pusaudži, stipri, izaicinoši. Pagalms sāk atgādināt skudru ceļu, kam pēkšņi ir likts kāds šķērslis, kustas, rāpjas, tek pa visām malām. Sētai kaut kā beidzot jābrūk, bet tā stāv savā cietā metāla mirdzumā kā atņirgti zobi.

Sētas cēlējs mājsaimnieks, kas visu laiku nav rādījies, beidzot ierodas. Savāc izmētātos dzelzs gabalus, ko ne visai sekmīgi viņu celtā trokšņa dēļ bērni paslepenāk sākuši lietot sētas demolēšanai, aiztaisa un aizsien lielos vārtus un, neko neteicis, aiziet. Lai troksnis sākas atkal! Tas sākas arī. Bet tad gandrīz neticami – tas ir zaudējis savu spēku. Kāpnes un matrači ir pazuduši. Bērni parādās tikai pa divi, tikai lielākie. Tie turpina sētas pārlekšanu vēl ilgu laiku, vēl līdz ziemai, bet tikai paslepeni un it kā bez īsta prieka, tikai pa retam izrādot savu bezbailību.

Kas licis bērnu pūlim padoties, paliek nezināms. Varbūt policija. Bet kā?

Nākošā vasarā pie sētas nozied sievietes iestādītais ceriņkrūms un augstu līdz tās augšējai stangai un vēl pāri tai saaug iesētās kāpējpupas, sazied ar spoži sarkaniem ziediem. Vārti stāv ciet, bet caur tiem jauno dārzu var redzēt un caur tiem tas izskatās vēl skaistāks, mazliet sentimentāls, jo pagalma otras mājas kaimiņš ir pie sētas, zem pupu zaru vītnēm, uzstādījis putnu būrīti, kas ir iztaisīts kā maza kalniešu mājiņa, balta ar sarkanu jumtu. Viss miera pilns.

Kādu dienu pie vārtiem gara pusaudze meitene piestumj braucamā krēslā kādu zēnu. Caur reto vārtu dzelzs pinumu tie labu brīdi noraugās dārzā ar ceriņkrūmiem, augstajām pupu vītnēm un sarkanbalto putnu mājiņu. Varbūt zēns ir no tiem, kas pagājušā gadā drošs un stiprs ir lēcis pār šo sētu. Varbūt, ka viņam kaut kur ir gadījusies nelaime. Vai nelaime tam sākusies no kāda ievainojuma, lecot pār šo sētu.

Leave a Reply