Mūra siena (Ķikure/Kikure)

[Mūra siena]

Uz lielās mūra sienas saule šorīt. Sienai pāri augšā guļ tīrais debess zilums. Ciets kā nazis. Un tomēr tas viļņojas sevī. Tas ir kustīgs dziļums.

Sienā var šorīt redzēt katru ķieģeli, un tomēr tas ik brīdi pazūd skatam saules pienā, gaisa ņirbēšanā. Siena silst saulē, bet sniegs lejā sētā guļ, cieti sagulis. Tomēr viņā lodā izkušanas nemiers. Tas kūst un salst reizē. Vēl dažas dienas, varbūt dažas nedēļas tas tā turpināsies, tad tas bruks. Nemiers, kas jau pulsē saknēs zem tā – uzvarēs.

Lielākais siltums krājas sienā. Tā dzīvo.

Bet tās rokas, kas to mūrēja? Tās balsis, soļi, kāpšana, nākšana, strādāšana, vienas un otras, un vēl atkal vienas un otras dienas, stundu ilgā darba kustība. Bērni, arī bērni vienmēr tur apkārt.

Tādēļ bērni tagad mīl slaistīties gar šo sienu ar bumbām, ar rokām, paskrāpējieniem, ar piespiešanos tur un apsēšanos un palēkšanos aizskrienot. Šī siena ir pilna dzīvības. Pilna cilvēka tuvuma, cilvēka dzīves. Bet cilvēka dzīves iespējamība nāk no zilās, cietās debess. No zilā dziļuma viļņošanas, kas glāsta sienu, kas glāsta zemi, kas vēsta sniegam, ka tam būs jākūst, ka saknēm strauji jāsāk dzīvot. Un cilvēki, un cilvēkbērni? Tie pieder tur visur klāt. Padoti debess ziluma kustībai un saules gaismas kustībai, var celt mūra sienas. Viņiem apnicis celt tās no ķieģeļiem, tie ceļ no stikliem, no spoguļiem un sienas, saceltas iekšā debess ziluma kustībā, vizuļo, atspoguļo cita citu un debesis un sauli – cietas stikla sienas ir mūžīgā kustībā. Bet tās tālāk, dziļāk lielajā pilsētā.

Te, šīs siltās, vecās mūra sienas tuvumā, tu palecies, apgriezies, aizskrieni viegliem soļiem kā bērns. Tur dziļāk pilsētā tu soļo vienādiem soļiem, cēli, bet apvaldīti, gandrīz kā pulkstens, kā mašīna. Tavs motors tev ir jauns un drošs, bet tu valdi to uzmanīgi.

Te, mūra sienas tuvumā, tu palecies, apgriezies un skrieni kā bērns. Tu apstājies un skaties, un gaidi kā bērns. Pagalmi un sētas, un sienas ir pilni tavas bērnišķības, it kā tu būtu, jā, tu esi līdzi, kopā ar tiem bērniem, kas priecājās, kad cilvēki mūrēja šo sienu, šīs sienas, šīs ielas. Te tu piekrājies kustīgu debesu ziluma spēkus. Tur dziļāk pilsētā tu soļo droši, bet apvaldīti, valdot ar sienu spēkiem. Tu valdi ar šeit krātiem spēkiem un krāj jaunus spēkus klāt sevī no stikla un spoguļu sienu mirdzēšanas. Tā diendienā, dienu pēc dienas, savās dienās. Savās saskaitītās dienās, mans mīļais.

Leave a Reply