Rudens (Ķikure/Kikure)

[Rudens]

Šī zeme slavina rudeni. Tādēļ, ka tas ir krāsains. Jā, te ir pasakainas krāsas, katra kļavas lapa vesela pasaule, un parki un lauki. Un tūristi. Te arī vecumu sauc – zelta vārdā, zelta – zeltains laiks. Lai tā būtu.

Domu pievērst uzmanību rudenim man ierosināja Jānis Šternbergs. Sen, es domāju – tas bija zelta laikā.

Reiz mēs kā parasti sēdējām gaitenī uz loga. Latvijas Mākslas akadēmijā (toreiz dzelzceļnieku lielajā ēkā) bija ļoti gari gaiteņi (koridori… ) ar ļoti daudz logiem, un logiem bija ļoti platas palodas. Daudzi tur pavadīja pusi no sava akadēmijas studiju laika. Man toreiz bija rokā pirmais pusplaukušais bērza zars, nopirkts uz ielas no puķu vecenītes, no rīta uz akadēmiju nākot. Jauns, stingrs bērza zars ar ļoti mazām, ļoti zaļām zīda lapiņām, kas visas vēl bija sīkās, vienādās krunciņās salocītas, tikko no pumpuriem atraisījušās; es bezgala jūsmoju par viņu SKAISTUMU, un Jānis Šternbergs gandrīz noskaitās. Viņš noleca no loga. (Viņš sava nelielā auguma dēļ varēja salocīt kājas uz palodas, garais Valners arvien sēdēja tikai ar vienu cisku uz palodas, Šternbergs ar abām kājām un zodu uz ceļiem.) Šternbergs noleca un sauca: “Skaistas!? Vai tu vari pateikt, kas viņās skaists? Muļķīgas tās ir. Visas vienādas. Bet paskaties tu uz vienu lapu rudenī. Tu pacel veselu pasauli. Veselu krāsu pasauli.”

“Ko tu stāsti – rudenī! Rudenī viss beigts. Vai tu nejūti, cik maigas šīs ir un kā smaržo?”

“Nu jā, ostīt, just to maigumu, to tu vari, bet tu teici – skaistas.”

“Nu – tas jau ir skaistums.”

“Skaistums?! Klausies, tu esi māksliniece vai būsi, un tu nezini, kas ir skaistums.”

Bija zvans un mēs atstājām logu.

Šternbergam kaut kur kaut kā bija taisnība. Es laikam samaisīju divi lietas. Gan jau toreiz man patika rudens lapas, bet es tās nožēloju. Man patika dzīvība, karstais laimes vilnis, kas nāca virsū ar pirmo plaukstošo bērza zaru – vasara un viss!

Gadiem un gadiem cauri, paceļot rudens lapas, es šad tad atceros Šternbergu to bērza lapiņu dēļ (muļķīgas, viņš teica). Šternbergs bija toreiz audzēknis tēlniecības darbnīcā. Kaut kur lasīju, ka tagad viņš ir mācības spēks Latvijas Mākslas Akadēmijā (vai bijis, laiks skrien ātri un viss mainās). Tāpat toreizējais grafiskās darbnīcas audzēknis Pēteris Upītis, tagad grafiskās darbnīcas vadītājs, resp. profesors. Pār viņiem iet tie paši rudeņi kā agrāk.

Leave a Reply