[Slāpst…]
Vakar, maija novakarē, izbraucām pastaigāties. Tā nevar teikt. Varbūt jāsaka – pavizināties. Labi – izbraucām pavizināties. Lija ļoti smalks pavasara lietus. Ne visu laiku. Rasināja šad tad. Bez vēja, lai viss mierīgi plaukst. Nobraucām, ieskaitot visus līkumus un turp atpakaļ ceļus, kādus 60–70 kilometrus. Kalnos, lejās. Kāda ieleja starp kalniem mazliet varena, mazliet drūma, tad ieslīd kādā tuvākā, maigākā noskaņojumā, ar mazākiem līkumiem, uzkalniem, birzēm, pļavu stūriem, atstājot lielos kalnus draudzīgā tuvumā. Braucām un – skatījāmies. Tikai skatījāmies. Kādu sīku momentu varbūt kāda lietus lāse iespurdza sejā, paverot mazliet logu, dažas smaržas ielauzās mūsu noslēgtajā būdā. Mēs slīdējām jo ātri pa ceļu starp zaļajiem kokiem, lietus nošļacītu kā vizošu, sudrabotu upi. Izbraucāmies pa pavasara pasauli. Kāds bija mūsu ieguvums? Lai to apsvērtu, jāpaskatās, kā tas bija toreiz, agrāk, kad maigā lietus pilnā maija novakarē mēs izgājām pastaigāties. Mēs gājām kājām, protams. Nostaigājām kilometri divi trīs. Nobridāmies, izkarsām, pilnas rokas visādu ziedu, zaru, mati piebiruši skuju, lapu, nolipušas visas rokas, seja – viss viss pilns pietvīcis, pieelpots, piesūcies pavasara, ķermenis kopā visu laiku ar zemi, ar zālēm, ziediem, kokiem, ūdens lāsēm, smaržām un putnu un zvēru balsīm. Mēs iemigām un gulējām tā vīstošu lapu dvingā, pilni laimes, piepildījuma, noguruši, apmierināti, pilni liela, dziļa pavasara prieka… Tagad mēs izkāpām no mašīnas sausi, mazliet stīvi, noreibušām acīm, pilni kāda tukšuma, kādu nepiepildītu vēlmju, vientuļi, atšķelti no visa tā, ko braucām skatīt un redzējām, pilni vēlēšanās skriet vēl tur kaut kur, braukt tas ir, sēsties atkal mašīnā, braukt kaut kur. Kur? Kur? Quo vadis Domine? Jā, tā braucot, ir tāda sajūta, ka tu rij un rij, rauj sevī šo zemes vaigu, kas tev nāk pretī ar visu, tu rij un rij, kā izslāpis malko to – un tu neesi atdzēries, slāpst un slāpst…
