Spiets (continued) (Ķikure/Kikure)

Spiets [continued]

Trešais spiets, dažu nedēļu laikā? Jā, tas tā ir pareizi. Tā raksta arī biškopības grāmatās – ja vasara ir ļoti laba, nāk trīs spieti pēc kārtas un pat labam biteniekam ir grūt to aizkavēt. Tas ir – likt visu to dzīvo bišu spēku medus vākšanas darbā, tīrā vergošanas darbā.

Nāk šis trešais spiets, un tas būtu jāliek atpakaļ stropā, šis jaunas dzīves gribētājs jāliek darbā. Spiets nav liels šoreiz. Lietus to iztraucē divi reizes. Beidzot tas karājas zem stropa, netiekot prom un nepiederot vairs arī pie stropa. Kā tādi nakts pārsteigti ceļa vīri saspiežas pulciņā turpat aiz vārtiem, jaunu dienu gaidot. Jau ar savu likteni, ārā no mājas. Stāv visu nakti…

Man ir žēl šī mazā spieta, bail viņa likteņa. Bez tam – mājās paliekošo bišu saime top par daudz sīka, nespēcīga. Šis spiets man jāliek stropā atpakaļ, ja tas rītu vēl nebūs jau pats tur sagājis, atliekot tālās ceļošanas domas.

No rīta spiets ir turpat. Jau mājas bites sāk lēnām izlidot, iet darbā, tas kamols zem stropa ir mierīgs, gaida pusdienas laiku, lai sāktu savu ceļu. Šī liktenība ir aizkustinoša. Šim mazam pulciņam ceļojums ir neprāts, es domāju, un salieku bites, šo pāris riekšavu bišu, kā ogu ķekarus salieku sietu kastītē, kurā viņu priekšteces – pirmā bišu saime – atceļoja no Kalifornijas. Trīs mārciņas bišu…

Bites, jaunas bišu saimes, var dabūt pirkt mārciņām. Cik vēlaties? Divas, trīs mārciņas bišu? Arī divi mārciņas, ja bišu māte laba… Te, šai spietā, ir ne vairāk kā divi mārciņas, tas ir pāris tūkstoši bišu. Daļa bišu ķekaru nokrīt zemē, tās ņemot, kastē nu nav tik daudz. Šis spiets stāv mājā priekšnamā visu diennakti, tur ir tumšs un vēss, ja aizklāj logu un atstāj durvis pusviru. Un – ko tālāk? Jāatņem tam māte un bites vakarā jānoliek stropa tuvumā – tās pašas saies stropā atpakaļ. Bišu māti visvieglāk atrast, izsijājot bites caur bišu mātes sietu… Biškopju grāmatās ir visi padomi. Bites izsijāt caur sietu nebūs tik viegli, kā tas izklausās. Bet jādara tas ir. Jāizķer bišu māte, jāliek bites stropā atpakaļ – strādāt, nest medu. Varbūt ne man, man viņas jau sanesušas diezgan, bet radiem un draugiem arī vajaga.

Man jau pārmet, ka es bites aizlaižu spietos, nelieku tās darbā… Un arī – kur viņas tik daudz spietu ies, kur glābsies? Te viņām patvērums, darbs un maize…

Man neizdodas noķert bišu māti. Man vajadzēja iet zem valriekstu koka, bet es darbojos saulē uz palieveņa. Tieši tad, kad es sāku – bišu mātes te nemaz nav, es pamanu, ka dažas bites grupējās uz palieveņa šķirbainās grīdas. Man nepamanot, māte ir nobirusi tur un, pirms es varu ko darīt, bites kā ūdens sāk plūst zem palieveņa grīdas. Man atliek tikai noskatīties. Bišu māte ir jau zem grīdas, un ar varu es nevienu biti vairs nevaru atpakaļ stropā ielikt – viņas visas ir viens organisms, klausa vienām pavēlēm, ja arī es tās grābtu vai ar slotu aizslaucītu, tās savienotos atpakaļ kopā, vienā kamolā ap savu valdnieci.

Zem palieveņa grīdas ir telpas diezgan. Bet bez grīdas uzlaušanas es tur nevaru piekļūt. Un grīdas dēļi ir tik biezi, ka tos nevar ne palīgot, ne pašūpot.

Nu es varētu tikai pasmieties – kas notiks, ko bites tur tālāk darīs? Kā viņas tur varēs dzīvot? Varbūt varēs! Un tas pēkšņi ir visbīstamākais. Jo ko tad darīs saimnieks? – Izdzīs ja ne mani, tad katrā ziņā manas bites no dārza prom ar visu stropu. Viņam nevar izskaidrot, ka bites zem lieveņa grīdas nav pašas tur brīvprātīgi ielīdušas. Viņam ir bijis līdzīgs un, pēc viņa sprieduma, ļoti nelabs piedzīvojums: bites, kāds slepens spiets, neviena nemanīts, bija iemeties un iedzīvojies šīs mājas augšstāvā, starp dēļu sienām, kad šī māja stāvēja viņam dažus gadus pusgatava, ar nepabeigtiem pārbūves darbiem. Bites bija apdzīvojušas šo māju tad vienas pašas, jo neviens nespējis, neuzdrošinājies, nezinājis kā tās izdzīt…

Beidzot ar uguni, ūdeni un indēm saimnieks tās bija dabūjis no sienas ārā. Bites bija darījušas saimniekam daudz nepatikšanu un samaitājušas arī mājas sienas. Saimnieks ir brīnum labs cilvēks, mīl un saudzē putnus, kokus un visu dzīvu radību, bet šai gadījienā ar bitēm viņš bija krietni saniknots. Un – pēkšņi tas pats niknums tagad pārņem mani: briesmīgie kukaiņi, tagad tie te ieperināsies un, ja es tos līdz nedēļas nogalei nedabūju prom – beigas ir visai vasarai. Mēģinu vēl šūpot lieveņa grīdas dēļus, bet tie ir tik biezi, ka nelokās ne par matu. Vienīgi negantu troksni var sacelt, pārskrienot dēļiem ar koka zolēm.

Bites dzīvo tur zem dēļiem vienu dienu, otru. Sāk iet ziedos, kā liekas. Tas ir – izlido pa divām trim no rītiem un turpina dzīvāku iešanu un nākšanu pusdienas laikos: nes maltītes savai ķēniņienei, sāks celt savus vaska mājokļus. Bet – nedēļas nogalē saimnieks būs klāt. 

Smidzinu dēļu grīdu ar kādu dārgu indi. Bet tas viņām maz kaitē. Bites pa vienai izlien, pastaigā, novērtē mitrumu dēļos – un, kā liekas, pieņem to kā šīs vietas īpatnību. Uznāk divi lietus dienas, un laiks ir pavēss. No pagrīdas neizlido vairs neviena bite. Pieņemu, ka viņas ir apklusušas, nomirušas badā un nepatikšanās. Žēl, ka es viņu mājvietai smidzināju indi pāri, nabaga bitītes…

Otrā saulainā dienā, nedēļas nogalē, svētdienā – bites no palieveņa dēļiem lido ārā, lido iekšā griezdamās! Nekur viņas nav zudušas. Un ja tagad, otrā siltā dienā pēc lietus, viņas vēl ir te, viņas – nedomā iet prom! (Es jau pati viņām to vietu ierādīju, viņas pieņem to, pūlas dzīvot…)

Jā, ir otra saulaina diena, saimnieks ir mājās, un visu rītu dzird viņa zāles pļāvēja burkšķi. Kā viņš būs nopļāvis visu ap savu vasaras māju, ap dārzu, aiz dārza, tā viņš brauks pa dārza ceļu lejā, te gar lielo puķu dobi, gar lieveni, tālāk uz lielās ielas malu, pļaus visu apstādījumu laukumu aiz mūsu bišu stropa. Viņa nedēļas nogales sports ir sēdēt uz šī sava zāles pļāvēja un, lēnām smaidot un roku vicinot un aprunājoties – braukt visapkārt pa savu zaļojošo, kuplojošo, ziedošo īpašumu. Viņš katrā ziņā ievēros bites palieveņa grīdā…

Pirms viņa pļāvēja troksnis ir klāt, es ķeru avīzi, tinu to ciešā rullī un situ, kauju bites – katru, kas izlido no dēļu apakšas. Tas ir neglīts, neticams, negodīgs kaušanas darbs. Rokas locītavas sāk sāpēt, jo kādu biti ķer tikai trešais, ceturtais, piektais avīzes vicinājums. Tomēr – dēļi kļūst, pieņem īstu kaujas lauka skatu – ar kritušiem, ievainotiem, vēl uzbrūkošiem… Nokaut nav viegli. To teic un tas tā ir. Kad desmit, piecpadsmit, jau varbūt divdesmit bites ir beigtas, man līst sviedri un es nolādu visu sevī un sev apkārt, un rokas locītava ir kā izmežģīta, es nosviežu avīzi un atstāju lieveni. Tā es nevaru turpināt. Es nevaru nokaut tūkstoti bišu, ja tur varbūt kāds tūkstotis, varbūt mārciņa bišu. Tas ir ļoti mazs spiets. Tā ir tikai spieta daļa. Bet – tas ir spiets, jo bišu māte ir tā vidū, un viņas nepadosies nekam – viņas ir dzīvs organisms.

Pēc brīža es paskatos vēlreiz uz viņām – viņu ir tagad vairāk ārā, viņas lido apkārt, griežas apkārt un apkārt. Varbūt viņas tomēr celsies, sagrupēsies kamolā un aizlidos – mazais, postītais, mocītais spiets…

Saimnieka zāles pļāvējs ir apklusis. Ir pusdienas laiks. Es aizeju brīdi prom pa ceļu. Lai notiek, kas notikdams.

Kad atgriežos – uz palieveņa dēļiem ir pilnīgs klusums. Es aizslauku nosistās bites. Neviena neizlido no grīdas – viņas ir aizgājušas. Varu sēdēt un nožēlot savu neglīto darbu. Ja viņas ir pusstundas laikā aizgājušas, viņu aiziešana ir bijusi jau izplānota. Viņas to nevarēja izdarīt pirmajā saulainajā dienā pēc lietus, viņas nevarēja to darīt rīta cēlienā, viņām bija jāgaida klusais pusdienas laiks. Bet skaidri zināt to nevar. Varbūt viņas izlēma aiziet pēc šīs vietas ļaunuma, pēc kaujas.

Nu man divi vēsturiskas vietas dārzā – zem valriekstu koka divu laimīgo spietu vieta un te, palieveņa dēļu traģēdija. Man atliek ievilkties sevī, aiz loga, citā pusē. Notikums uz dēļiem izdzēš notikumu zem valriekstu koka, nivelējas, – bet tas mani iztukšo. Varbūt vēlāk šie laba un ļauna svari izsvērsies, atrisināsies – attaisnos. Es zinu – rudeņos bitenieki te iznīcina bites, aplej tās ar degvielu, sadedzina, lai pa ziemu nav jātur ļoti lielas saimes, nav velti jābaro, pavasarī vajaga tikai nedaudz bišu jaunas saimes saražošanai pirms medus vākšanas darba. Bet tas nav mierinājums. Mierinājums varbūt ir tas – saprast, ka varbūt, ko cilvēki dara un dara, izriet no kādas iekšējas nevarības izkārtot lietas pareizi. Cilvēki ir cilpās. Daudzreiz ir kā piesieti dzīvnieki, uzbrūk pēkšņi…

Leave a Reply