3. februāris 1987. Otrdiena.
Šodien nosūtīju E. Dēliņam 2 prozas
1) piekusis pulkstens
2) nenosūtītā vēstule
3 dzejoļi
1) koks rudens rotā
2) Tu mani vēl neatstāj dzimtā zeme
3) Šīs dienas mani lutina.
Inese šķiet laimīgāka kā parasti – viņas kritikas kurss – radot interesi ievērojamās personās! Viņa pat teica – es varētu aizbraukt (aizlidot) vasarā uz 2 ned. uz Banffu!!!!
Mātes balss: „Rudzi zied.”
Vasaru atnes.
Pār krūtīm silts vilnis
Iet nākdams no tīrumiem
Kas maigā miglā viļņo
Plūzdams līdz mežiem
Līdz/ar debesīm. Tavi
Soļi zemes smiltīs.
–––––––––––––-
Tu esi gaisā ko es elpoju
(Tu esi) gaismā kas spīd manā logā
Es Tevis nevaru izbēgt
Man jāpieņem Tavs tuvums
Kā man jāpieņem dienas un nakts
Nākšanu un iešanu
Bez kā to paturot
Vai savažojot.
–––––––––
Viņš staigā mēms,
Tiklīdz tas muti vērs
Tā noslēpums tam
Nāks pār lūpām.
Tā nedrīkst būt –
To sodīs, tiesās, pels.
Viņš staigā mēms
Tā noslēpums ir smags
Bet ne kā akmens
Kas tumsā grimst.
Tas ir kā zieds
Kas nesavītis
Gaismā uzpeld
Kā siltums kas līdz griestiem kāpj
Un ārā brūk
Ja durvis vērtu.
Viņš staigā mēms
Un dzeja mirst uz viņa pleciem.
Krīt mājās sniegs.
10 febr. Otrdiena.
Sniega kalni ielā. Temp. labāka ka vakar 7 zem 0, no 17 zem naktī.
Nosūtu vēstules Ozoliņai, Gubiņai, Elv. Aronei un Collinei Petersonei.
Pacietīgi egles zari šūpo sniegu Ilgi ciešoties caur ziemas dienām: Nešaubīgi – atnāks pavasars Ja tik – zari nenosals ledus miegā Ja tik saknes saglābsies dzīvas Dienu dienām ilgi drebot pamestībā. Ak, kā. Tu celsies gavildienā Dzelži ledainie kad lūzīs Tava spēka lauzti tanī dienā.
Blāblāblā
Pa pieprasīto taku….
Reliģijas, ticības nav
Kas ņemtu pie rokas,
Dievs, Dievs liekas ir
Bet bez eņģeļiem.
Eņģeļu nav.
Mūžīgā dzīvošana?
Vai tā ir akmenī?
Akmens – ignorāmus –
Akmenī dziļš miers
Nekā nav vajadzīgs.
Cilvēki – ko viņi grib
Ko tiem no manis vajag
Sveši, sīki, bezvērts māņi.
Akmens miers ir plašs
Dziļš, labs, salds
Ja to atņemt grib
No tā ārā celt.
Tik cilvēka doma
Ja akmenī atplaiksnī
To šķel –
Viss mainās:
Cilvēks ir viss
Akmens, akmens tik
Nav nekas.
14. febr. Sv. Valentine day.
Tumši zilas alpu vijolītes uz galda. 24 gr. zem nulles. Saule sāk nākt logā. Klusums. Vientulība. Bet Inese ir te. Nekas īsti nekaiš. Lai arī – jātinas lakatos.
Un kas paliek, kas nāk vēl līdz, kad tik daudz kas šķiet jau – lieks? Paliek mīlestība.
Pie rozes ziedlapa maiga Tu esi kur stāties kur grimt Atstājot pasaules zaigu Aiz durvīm. Stars mīlestības vissīkākais Kas skāris Paliek kā saules tilts Kad ātrās dienas pāri Kā patvērumu/guvumu auklē sirds To ko devusi Patvērumu rod, ko [..] Degot atdevusi Mīlestība Viss viens vai ņemta, dota? Tā vēlos soļus Glābj un rotā.
Svētdiena 15. febr.
Saule. 23 zem 0. Istaba bija auksta – saule tagad silda. Simts lupatas savilktas mugurā. Ja nekustās, ķermenis salst. Nezin kādēļ naktī zem segām nesalst?
Vakar lasīju – kaudzēm avīzes, franču un angļu – sestdienas avīzes – ļoti biezas! Šodien (avīze vēlu) lasu ‘La Condition Humaine’ – André Malraux. Esmu kādreiz to (pa pusei?) lasījusi.
Jaunais d. novilka balto virsvalku – tas nepatīkami spieda padusēs. Nebija arī vajadzīgs. Ar pacientiem bija vairāk runāšanas kā fiziskas saskares. Cauri uzgaidāmai telpai iedams viņš bija redzējis ka gaidītāji ir tikai jau otrreiz, trešreiz nākušie pacienti. Pa lielākai daļai viņa darbs būs – lasīt dažādo testu rezultātus un runāties, cik tas šķitīs vajadzīgs.
Tomēr cīņa, cīņa bija vienmēr. Viņa daktera darbs izvērtās savādāks, kā viņš to bija varējis iedomāties. Nebūt ne grūts, medicīniski ņemot. Bet sarežģīts diezgan cilvēku attieksmju ziņā, sociāli.
Dr. apsēdās brīdi pie galda, bezdarbībā, atpūsties kādu minūti. Pacientu nāca daudz. Med. P. caur kuru nāca pilsētas šīs apkārtnes visi slimie, tikko saslimušie, vai tie pārejas stadijā no pirmās izmeklēšanas uz testiem uz citiem dakteriem speciālistiem, vai slimnīcām. Praksē strādāja 3 dakteri. Viņš šķiet bija viens, pie kura apstājās un palika gandrīz kā pie ģimenes daktera vieglāk slimie, gadījiena slimie un vecie, vecojošie. Sievietes. Viņu ielenca sievietes. Viņš apgājās ar viņām iecietīgi, saudzīgi, ar sirsnīgu lielu līdzdalību viņu likstās. Cik ilgi tā varēs? Viņam dažreiz ienāca prātā? Jāvar. Jāmēģina atrast pareizā pieeja. Ne tikai medicīniskie padomi. Un jāatrod ceļš, jāmācās šinī daktera, ārsta sociālajā laukā.
Nevajadzētu būt grūtībām – viņa pacienti viņu mīlēja. Laba nav par daudz, laba nevar būt par daudz. Mīlestības – nevar būt par daudz. Tomēr – viņam bija jāsargājas – lai tas nekļūst – par daudz. Ne viņa dēļ, par daudz viņam tas nevarētu kaitēt. Viņš bija drošs, viņam bija sava dzīve. Vispirms viņam bija jāsargā savi pacienti, savas pacientes lai tām nerodas – mīlestības par daudz. Tas nāktu par ļaunu viņu veselībai, viņu dzīvēm, viņa, daktera attiecībām ar tiem, tām. Jā, visvairāk viņa pacienti bija sievietes. Varbūt vairāk, jā vairāk vecas kā jaunas. Vecie slimoja vairāk. Un bērni. Bija jaunās sievietes, kas nāca ar saviem bērniem. Savādā kārtā, ja viņam sāka rasties problēmas, tās bija – vairāk ar vecām sievietēm. Vientuļie, dzīves pamestie radījumi pietvērās viņam, nāca, žēlojās, runāja, runāja. Runāja – kā – tā varēja būt. Jā sākās skatīšanās, meklēšana ar acīm pēc nezin kā, vai pēc zinām kā, tas bija grūt panest.
Bet viņš sāka pierast, norūdīties un izprast.
D. uztrūkās viņš par ilgu bija sēdējis dīkā.
19. febr. Ceturtdiena 1987
Vakar vienu, šodien otru vēstuli nosūtīju Dzidrai. Vakar pienāca viņas vēst. + Cheks! Šodien vēst. no Freijiem – Esera kundze nomirusi.
Grūti man izspiest asaras – kā koks, kā akmens jūtos – nevaru, atkust – tomēr taisni tā: izžņaudza no manis kādu asaru saviebtā sejā.
Nupat nesen – kad rakstīju citiem – domāju ka būtu jāuzraksta Esera kundzei. Neuzrakstīju.
Domāju – ka būtu jāuzraksta Misiņam, viņam 80 gadu. Bet – vai ir tā – jāatvadās? Tas varbūt nekā laba nedotu. Sūti dzīves ziņu, (savos rakstos) ne personīgu it kā – atvadīšanos.
Dažreiz domājot, dzīve rādās redzama kā plašs lauks. Līdz horizontam. Mazliet kā kādās Sirreālistu gleznās, kas nekad nav īsti patīkamas, bet tomēr — fascinējošas. Un es eju viņā raugoties, it kā pēc ēnainiem kokiem, meklējot, vēloties satikt, apstāties pie dzīvē satiktajiem tuvajiem, labajiem. Draugiem.
Lūk tur — tas!
Nē, tā vairs nav. Tas miris. Tas — zem… zem šī lauka.
Un tas? Tā vairs nav. Tas arī — zem. Tā vairs nav.
Un tas tur, un tas, kas bija… to vairs nav. Viss ir izretināts. Lauks ir kļuvis tukšs, tik reti kur vēl kāds pie kā varētu apstāties. Bet vai es to daru? Es eju. Tāpat kā agrāk. Jo, ja tā tas ir, ja tā tam jābūt, ja tur man jāmeklē… Nevajadzētu būt — grūti. Jo tā — vientulības nav,
20. febr.
Siltāks.
Biju pie daktera – un šoreiz vairāk nebūs jāiet. Ļoti vesela laikam esmu. Zāles – negrib nekādas dot. Ēd (daudz!) piena produktus, staigā, esi – aktīva – Labi – tas viegli pildāms. Mugurkauls un kājas veselas – OK. Esi aktīva. Kā? Staigā. O.K.
21 febr. Sestdiena
Nu dienas iet ātri! Varbūt būs jau ziemai pāri. Ilgākais (gandrīz nedēļu) lielais aukstums uzvarēts. Kā tas var būt – bez flū!
Jā, man patīk tas dakterītis – gribētos lai viņš ir draugu pulkā, nāk uz ‘partijām’, bet varbūt viņš šķiet interesants, runāties, dzirdēt to – tādēļ ka tās ir daktera ziņas ko viņš runā, padomi, iedrošinājumi, līdz ar to arī tas ko viņš izsaka ārpus medicīnas lauka, šķiet interesants.
Varbūt viņam, un ne tikai – varbūt, viņam ir sava metode, kā tikt galā ar savu uzdevumu. Ņemot asins spiedienu, kas ir viegla procedūra, viņš arvien izsaka kādu personīgu piezīmi – jautājienu – kas uzmundrina cilvēka garu, ierosina uz dzīvi. „No kurienes Jūs esiet?”
„Ko Jūs lasiet?”
„Cik Jums gadu” – pirmo reiz jautāts tas gan varbūt bija jājautā pie galda, papīrus kārtojot, pierakstot. Bet pirmā vizītē tas vēl nebija prasīts.
Svētdiena 22. febr.
Ļoti skaista diena – saule, silts bez vēja. Ielas puslīdz tīras tikai dārziņi vēl pilni sniega pāri sētām.
Inese vakar aizbrauca uz Toronto. Šodien brauks mājās.
Es staigāju, varbūt par ātru, par nepacietīgi. Spēlēju. Bachs uzlabo pirkstu veiklību vairāk kā jebkāda cita spēlēšana. What for? Par slavu Dievam, dzīvībai.


