Tad sākums bija jau pāri – brīvā dzīvošana pa pagalmu, pļavu, lauku; pāri arī pirmie skolas gadi, viss, kas bija jau klāt, un viss, kas nāks tālāk, vērās kā tas rīts, kad pulkstenis spēlēja un spēlēja, bija uzvilkts, lai spēlē ilgi, lai var atmosties un doties uz vilcienu. Kur? Uz kurieni? Pie draudzenes uz Madonu? Uz Rīgu? Uz – Rīgu!

Pulkstenis spēlēja un spēlēja, un viņa spēlēšana bija bezgala ilga, lēna, salda. Vēl brīdi un tūlīt celsies, tūlīt jau… Skaņas lija, lipa, loloja, viss aizvērās tik dziļā miegā, ne pirkstu pakustināt… Vēl, vēl, tad tūlīt…

Pulkstenis spēlēja. Pulkstenis spēlēja lēnāk, lēnāk, gandrīz jau apstājās, tad vēl un vēl gausi, kā ar lielām pūlēm notrimšķināja pēdējo teikumu – aizmigšanā.

Gulētājs miegā – jau cēlās, āvās… Tad – patiesi no miega dziļumiem tas mostas, ceļas, vieglajā vasaras segā tinies, piestreipuļo, atver durvis: silts vasaras rīts, viss baltā miglā, rasā, saules siltumā, tā spožums vaigā, acīs ieslīd ūdens šūpošanās zem ābeļu zariem, upes plūdums… “Mēs esam jau pie Kokneses…” lūpas čukst, tad beidzot atmostas pilnīgi, atraisās no pārvarīgā miega: pulkstenis vairs nespēlē, aizgājis jau nezin kur. Viss nokavēts. Ne vairs ģērbties, steigties. Viss gaidītais lielais, labais neatgūstams. Nevar ne dienai acīs skatīties aiz rūgtuma. Tik agri jau arī nekad neceļas. Var vai raudāt, krist uz vaiga atpakaļ gultā. Bet miega saldums ir zudis.

Jāsavāc izliktās svētku drānas, lai kā tas sāp, jāsāk diena, kurā zaudējums ir tik briesmīgs.

.

Bet ir redzēts rīts ar miega pilnām acīm, tik neredzēti burvīgs vasaras rīts, tas paliek uz mūžu miņā, pulksteņa iespēlēts, jaunības miega un vasaras pilns pāri malām.