3 zem zero. Pēc nedēļas uz 10 12 17 – etc. Nosūtīju Gunai Ikonai – 1 dzejoli Tad vēl pilnam neuzrakstīta dzeja ‘beigās nu zirgi mīkstām lūpam ilgi dzer pie akas.’ Un prozu par Jaudzumietes un Upeslejas saimn. zirgiem. Pag. nedēļā nosūtīju Dzidrai vēstuli ar lūgumu izsūtīt grāmatas. Saule! Mazliet vējš. Nedrīkstu vēl iet ārā, uz lūpas izsitums un mazliet ‘vājums’… Bet ir labāk!! Biju ārā – (līdz Rashelle, tad līdz Metro) Liekas – colds pāri, lūpā izsitums zūd. Pavasarīgs ārā – saule, un dienā līdz zero!
Man šķiet šī pilsēta mani cietumā tur Ar savu līdzenumu, komfortu, mājīgumu. Staigāju pazūdot viņas mierā (Viņas putnos un vāverēs un diendienā Jaunās cenu atlaidēs, izpārdošanās). Tikai koki ļoti augstu debesīs sniegdamies Dažreiz kā sāpēs iekliedzoties aizskar Sirdi – kur viņi tā stiepjas, tā aug Zarus kā rokas izmisīgi celdami, Tikai koki. Arī tur tuvu apkārt bija Koki, ne stīvās rindās stādīti, kā te – Klintīs tverdamies turēdamies Vējos, salā, karstumā Slāpēs, badā, melni dzelžaini Cilpodami, dzīvodami savu Dzīvi augstu, vēju plosīti Kalnu mugurās, ar šausmām un Spēku viņi pildīja garu, mūžīgās Sāpīgās cīņas meta domās, Lielā priekā iededzināja. Un Biedēja, draudēja, lika zūdīties, bet Arī varēt tapt, būt neatlaisties Neļimt līka. Te tikai brīžam koku zaros spēks Parādās un it kā veltīgās cerībās Augstākie zari sāp – te zemāk Dārzu, parku lapotnes, zaru Režģos laimības gaisma Pavirdz. Saule ilgi rietēdama, ilgi Ausdama – par gūstamu laimi runā. Runā. Norimt liek. Kaut kam Solītam ticēt liek. Tur tikai savu spēku jauti, Klinšu krauju melnās priedēs eglēs.
–––––––––––––-
Nāc vārds un atbrīvo Izverd dusmas Nosvied iekāri Uz ielas akmeņiem Riteņiem zem tiem Kas ved uz svētkiem Svied naktī, mierā. Ak kā tā var lūgt Kad līdz svētkiem Rauj ik asins lāse Līgot laimībā Skaņās plūst kopā Ar debesīm Uz tavām rokām.
Atkal tu lūdz.
Nosūtīju G. Ikonai prozu un dzeju – ok. Tas jau uzrakstīts iepriekšējā lapā. Sorry.
2. martā, svētdien
Nosūtīju ‘Latvijai’ Erikai? Prozu ‘Lokasti’, 3 dzejas – Tulpes, Tai stundā, Kā zibens mākonī.
Kalni, straumes un ūdens kritums
Tur balti ceļi
Rožu plaukšana
Tur balti ceļi un lapkritnis
Apšu drebēšana visu vasaru
Tur prieks kā pārlidodams putns
Un sāpes liec līdz zemei
Līdz akmenim cietam kur
Piesitas solis.
Tur straumes, ūdeņi un balti ceļi.
Tie ūdens kritumi tie krīt no jauna.
6 marts, ceturt.
Ne no šā – pēkšņi labs gara stāvoklis. Varbūt uz mirkli. Laiks atkal auksts. Dabūju savu čeku šodien. Sapirku mazliet treat – jo biju dzīvojusi pag. mēnesi bez ‘aizņēmuma’. Varbūt labs gara stāv. no tā – ka ceru ka Inesei būs laba izstāde! Un žurnālā redzu kādu gleznotāju (vārds dzirdēts?) Thiebeon{?} – ciets kā ‘bluķis’ viņa pliknis. Un es saku – impresionisms ir tomēr lielākais labākais posms mod. glezniecībā – un vispār glezniecībā – prieks, jūtas, dzīve, skaistums. Ko līdz minēt mīklas? Ko līdz ka mums rāda šausmas? Varbūt jāpārmāca cilvēki? Varbūt es esmu dzīves lutināta – neredzu tās briesmas?? Varbūt. Kraft durch Freude – es laikam ticu. Vakarā. Inesei jau labas atsauksmes par izstādi no galerijas vadītājiem. Jau aicinājums rīkot nāk. gadā kaut kur citā pilsētas daļā izstādi. O.K.!! Snieg atkal
Snieg visu garu ziemu
kā neaizsnieg
atmiņu ceļš uz vietu to?
viss ir teikts jau
viss ko dzīve vēl
dzīvo tālāk negurdama
vēl ikdienas sāk no jauna
veco pārmalt
un kliedz to vienu
kas nav izkliegts
kas bij klusēts.
Piekt. 7. marts.
Auksts un vētra – sniega vētra – putenis visu dienu.
[Photos: Dancers performing with Inese’s work at opening of exhibition]
Inese uzņem video savu izstādi + dejotājas. Nostrādājusies bāla, rītu vēl tāpat. Atradu – ka man daudz jau uzrakstīts – lai uztaisītu stāstu par Dāvi. Vakar pabeidzu – vēl nezinu kāds iznāca – stāstu par krūmu violeto. O.K. piektdiena – un vēstules nevienas. Dz. varētu rakstīt – Pavasars šķita jau klāt – un nu 12-24 etc un vētras. Cīruļu putenis?
Pirmdiena. 17. marts.
Inese bija Ņujorkā – šodien atbrauca. Nosūtīju vēstuli Austrai uz Latviju. Prāts tāds bēdīgs. Es laikam tur tomēr neaizbraukšu. Itkā vēl to neticēju un itkā vēl neticu.
Trešdiena 19. marts.
Nosūtu 20 dol. Montr. Ziņotājam.
Sestdiena.
Inese prom Banffā. Laiks – kļuva ļoti auksts (no 15+ dienā uz 15- naktī) Tagad – atkal maigāks! Man ‘nosea’ – tā, taisni tā nosodītā par kuru raksta Sārtrs! Es nevaru rakstīt! Bet – nupat sāk rādīties vēl viena tēma – logs! Mans logs! Tur varētu šo to!! Un jāpabeidz – tas ‘Nē kundze, tas nebija sapnī’ – Tas!! Varbūt, varbūt! Es tik briesmīgi gaidu, man tik briesmīgi vajadzētu kādu prieku! Kādu – cerību, kādu tukšu iedomu – kas izaugtu manī bet ar ierosmi no ārienes. Es tik pacietīgi eju dienu dienā tukšā vientulībā eju un eju un viss mans es, pat nabaga ķermenis – gaida pacietīgi, turās nesabrukt. Bet tā – ir jau ne tikai gadi, jau gadi desmiti – aizlaisti tukšumā.
Wollongongā es vēl dažā skaistā dienā, novakarē – domāju – šī stunda, Tava vēl spēkpilna, Tu nedrīksti tā palaist. Tev jāpilda ar kaut ko, jāmeklē lai kaut kas notiek. Tagad es pat to jau sen vairs nedomāju – es noskatos savā noziedēšanā. Un ne par ko nevar žēloties – viss notiek, cik un kā es to varu izdarīt. Un tagad – es pat rakstīt nevaru. Bet arī to es – gaidu uz mošanos, uz saņemšanos, uz darīšanu, radīšanu. It kā – tā vēl nāks! Tai vēl jānāk. Daudz esmu nu izlasījusi no Sārtra – cik tomēr daudz viduvējības, kaut kādas domu lētības – ir arī tādā lielā izdaudzinātā garā. Ākstība, godkāre, manevri etc etc.
Svētdiena.
Martina bija ciemos no rīta. Grūti man iet franču val. runāšana, bet – mazliet iet.
Man ir šis lielais logs. Es sēdu pie viņa pusgadu. Viņš ir ļoti liels logs. Tik liels logs vēl nekad man nav bijis pie kura dzīvot. Augsts un plats, četras garas rūtis var atvērt. Bet pusgadu viņas ir labāk neatvērt. Ne uz ilgu brīdi, aiz loga salst, snieg, puteņo. Man nekad nav bijis tik liels logs un ziema nekad nav bijusi tik auksta un gara. Bet [..] pie loga nesalst. Logs ir [..] stingri, cieti noslēdzās. Augšējās rūtīs gandrīz pie griestiem ir krāsainu stiklu iekrustācija, īsti krāsainu stiklu gabali ziedā, lotus veidīgā, varbūt arī mazliet līdzīgā franču galma, Burboņu bites zīmei. Katrs, gandrīz katrs, kas kādreiz te ienāk nopriecājas par šo krāsainu ziedu daiļumu. Par stikla glezniecības daiļumu.
Pusgadu es raugos šais ziedos un nezinu, vai man tie šķiet daiļi vai nē? Pamazām es pie tiem pierodu. Viņi ir lielā loga augšējā daļā un netraucē man loga izrādēm, kurās es noskatos dien dienā. Kurās man ir jānoskatās. Jo man te jābūt. Katram kaut kur jābūt. Es te gribu būt. Esmu te no savas brīvas gribas. Tas nenozīmē to, ka šis logs nav arī cietuma logs. Kurš logs tāds nav?
Šis logs ir ļoti liels un viņa izrādes ir pievilcīgas. Tās pārņem mani savā varā, tās mani ielīksmo, mierina, pārsteidz. Tikai retu reizi logs noved mani nemierā, dusmās, izmisumā. Varbūt ne gluži izmisumā. Logā ir labs dziedinātājs spēks.
Viņa izrādes sākās ar krāsām kokos, namu sienās, debesīs. Ar krāsainu lapu vētrām, rotaļām, saulē, lietū ar lapu gulšanos mitros ielas akmeņos, ar padevīgu, laimīgu nolaišanos apgulšanos, kas šķita nekad nebeigsies šī maigā visa aplipšana ar dzeltenām lapām.
Tā beidzās. Loga izrādēs nāca sniegs. Stundām var raudzīties kā sniegs nāk, kā snieg. Snieg un snieg. Snieg gadiem, mūžiem cauri, snieg no tāluma, no laikiem. Atsnieg ar visu to ar ko agrāk sen sen ir snidzis. Šais sniega izrādēs var raudzīties nebeidzami. Tikai pa retam, ļoti reti kādreiz saraujās sirds. Gribētu izrauties, būtu jāizraujas, bet nevar izrauties no šīs izrādes.
Snieg dažādi. Dažreiz kā balti ziedi jūk, brūk, nāk, lido nebeidzami, citreiz snieg tik smalki, ka snigšanu nevar redzēt ne pret māju sienām pāri ielai, ne pret koku zariem, ne debesīm, var redzēt tikai nelielā aplī pret tuvāko ielas lampas gaismu – ka sniegi sijā smalki kā miltus. Un līdz rītam ir piesnidzis dziļām kupenām. Mašīnas iesnigušas, [..] kāpnes, kas te ārā ved līdz otram trešam stāvam, ir apsnigušas, visādas verandas māju sienās, zīmes palodas viss ir nosnidzis kaudzēm, kupenām un sniegu tīrītāju mašīnas jau agru steidzas izbraukt, izstumt ielas vidu šīm auto mašīnām un protams ļaudīm kur iet. Iet uz darbu, uz autobusu, uz Metro, uz veikalu pēc kruasantiem brokastīm. Tas ir viegli iet pēc kaut kā laba brokastīm pa izstumto gludo taku. Tiem kam jādabū auto mašīnas ārā no sniega, tiem ir vairāk darba. Tiem ir daudz darba. Loga izrādē tā ir sava interesanta daļa.
Pie mana loga ārā ir jauna egle. Ļoti kupla, resna, īsa egle. Logā tā uzstiepjas ne līdz loga pusei, logs stāv no zemes labi vien pāri cilvēka augumam. Egle nav sevišķi gracioza, pat ne īsti daiļa, bet mana loga izrādēs tai ir sava laba loma – tā aizsedz manu sēdēšanu pie loga, ielas gājēju acīm, bet neaizsedz ielas gājējus manām acīm, es tos varu redzēt pirms tie pazūd aiz egles un kad tie parādās no egles. Tāpat tā aizsedz mani no mašīnu braucējiem, ielas malās. Varbūt skaistākās izrādes logā ir tās, kad ir īsti neredzēti puteņi, augu dienu vējš dzen sniega mākoņus no jumtiem no kokiem, ceļ atkal augšā no zemes, „zeme ar debesīm jūk kopā” es dzirdu balsis kas patiesi ir ļoti sen apklusušas, skanējušas citās ziemās, citā zemē. Logam ir šī spēja kā ik labai skatuvei – rādīt ne tikai to, ko tas patreiz rāda.
Kad ir tādas puteņu dienas tad nejūt, ka logs ieslēdz, ka logs aizliedz, tad logs sargā, īsti lutina un vējā ir maigākā mūzika un miers, miers. {continued April 5}
Kad manā logā vējš Es redzu to logu, zilumu tumstošu lēnu Kad manā logā vējš Es esmu tai telpā Atkal vēlreiz, daudzreiz To vienreizīgo reizi Kur zilā logā glaudās vējš Kur zilums logā Tumsdams, būdams zuda Kā vilnis plūzdams lēni Ar mūziku kas kļuva klusa Tavā tuvumā vieglumā visapkārt
Kad manā logā vējš Kad klusums liels Man pretī atkal tas logs Kad manā logā vējš Kad manā logā tukšums Man pretī atkal Brīdis zūdošais Kur zilā logā vējš Kur zilums gūlās zuzdams Tumsdams kavējās vējā Aiz loga logā
––––––––––––––-
Mūzika skāra jūtamāk Un aizvērās Tava tuvuma Tuvumā, kas zuda Līdz ar tumsu logā Kas logā ieslēpās Uz mūžību Tavs tuvums apkārt Uz ilgu brīdi mūžīgs
––––––––––––-
Logā nāca vakars Zilums zuzdams kļuva zilāks Zuzdams vējā Lēni nākdams iedams Būdams logā Mūzika tuvam darot Un pazudinot Tavs tuvums jūtams Visapkārt tik brīdim Tveros zūdošo zilum logā.
––––––––––––-
Vakara zilums logā, vējā Top mūzika Tavs tuvums Viss tverams cits citā Atrodoties, zūdot Vakara zilums vējā.
––––––––
Skūpsts uz vaiga Tik tuvu lūpām Kaisli trīdams No paraduma Veidodamies notikumā No mirkļa Laikā iesniegdamies Līdz nesams Neaizmetams.
Aizsviežot vecus papīrus, te kāda piezīme, no pag. gada Banffā: „Pēc gājiena pa ‘apburto mežu’ sēdot vientuļi peldbaseina kafejnīcā un dzerot rūgtu, ne visai garšīgu kafiju, redzot tūristu pulciņu ejot prom pa celiņu uz Loid Hall – es pēkšņi jutu prieku vērot viņus, skatīties viņos, redzēt tos un apkārtni un iedomāties dzīvi, jo viņu galvas, mati pret gaismu atgādināja Tevi – dzīve uz brīdi šķita bagāta, laba, krāšņa.”
Lieldienu sestdiena {29.3.86}
Tukša diena. Tikko lasīju Dialogue in the Void – Becket and Giacometi, by Matti Megged – un nevarēju līdz beigām aiz nepatikas pret to aprakstīto – it kā ‘izvilkto’ cūcīgo pesimismu. Runā par totālu cilvēku dzīves attēlošanu mākslā – un runā tikai par vientulību (OK) bailēm, kapiem nāvi miršanu bezgalīgu miršanu nāvi, kapiem. Gandrīz nācu pie pārliecības – ka Beckets nekad nav pazinis mīlestību. Ģimenē, vai illūzijās. Tāda gaudošana! Protams tagad tā sāk aizskārt tādēļ – ka šīs lietas jāsaprot – tuvojas. Bet. Tas nav jāstiepj garumā.
1. lield. sv.
Viss zūd, aizplūst, bet – ir
Šis brīdis – mūžīgs –
Kur telpā mūzika, zils vakars, Tavs tuvums.
2. lieldienu svētki.
Silts. Martina piezvanīja iesim uz Botānisko dārzu. Vēl par agru – viss pelēks – bet. iesim… Un pēkšņi kļūst žēl tukšās dienas kas būtu te jāvada, ja nebūtu jāiet. Mūžīgā vajadzība pēc negribētas vientulības –– 3 stundas iets – ½ st. varēja būt mazāk. Mazliet piepūlētas kājas vecajās kurpēs. Botn. dārzs plašs – vēl pilnīgi kails un pelēks – bet pavasara vējš un saule.
Nosūtīju Dzidrai vēstuli – ar lūgumu pasūtīt šurp avīzi no 1. marta.
13. febr.
Nosūt. vēst. Briedim (īsu, pateicību) un E. Kreišmanei (+ Mednes recenziju.)
20. febr. Ceturt.
Nosūtīju atbildi Gunai Ikonai. Silts uz ‘nulles’. „Nothing happens”.
21. febr. Piektdiena.
Līst. Ielas malas pludo no kūstoša sniega. It kā pavasars. Bet laikam – tas vēl ‘false alarm’. Viss tukšs un plakans… 5 min vēlāk – snieg!!! Taisni, mierīgi, ūdeņains sniegs grezno skatu aiz loga. Jāskatās…
Šī līdzenuma plakanība sāk nospiest, kļūst smaga, lai negribētu to atzīties, jo – tai vajadzēja būt bagātai. Slavējamai vien.
Dzīvojot kalnos, īstos pasaules slavenos kalnos ar viņu vieglo gaisu, aukstumu kas nesaldē, siltumu kas nekarsē u.tt. u. tt. dažu rītu ceļoties un iemetot acis logā – jau šķita – man viņu nevajaga, varētu labi iztikt bez viņiem. Bez apmānīšanās. Dzīvot prātīgu dzīvi. Jā, viņi katru rītu pārsteidza – sārti, zili, zaļgani, sudrabā vai melni, arī melni citreiz, kā mūžīgi aktieri mainot savus kostīmus. Protams – tas saviļņo, nosvied segas, steidzies, nezini ko īsti darīt, tas ir darīt mierīgi nevar neko, jākustas, jāskrien, jāiet.
Staigāšana ir laba lieta, vai ir kāds suņu īpašnieks kas cītīgi nestaigā? Protams sava suņa dēļ, dzīvniekam ik dienu ir jāizkustas, dzīvu radījumu ķermeni var saglabāt veselu liekot tam darboties fiziski, ne pārpūlēties protams, bet vienmēr no jauna iedarbināt, turot mašīnu kārtībā. Kustības, gaiss, kustības tīrā gaisā – katrā medicīnas grāmatā, no katra daktera to var klausīties. Protams – ne sunim vien tas vajadzīgs, bet cilvēks pats sevi drīkst arī aizmirst, ja modernā dzīve to prasa ieņem vitamīnus, sēsties savā mašīnā steidzies. Tas tā tiem, kas nevar atļauties iet un kam nav suņu.
Bet ja kalni kādu tā satrauc kā tie dara ar kādu skaistuma izslāpušu līdzenumu cilvēku, tad tas ceļas un iet, atstāj māju, darbu, nodomus – meklē tos kalnu greznības solījumā. Dabū kustēties, dabū labo kalnu gaisu, pārnāk priecīgi satraukts (tāpat kā māju atstājot) bet tad saplok. Nekas nav īsti padarīts un vairs nepatīk darīt, jo ko var padarīt? Neko tik lielu kā kalni. Tik spožu, krāšņu.
Es sāku tos mazliet apsmiet – mūžīgi viņu greznošanās. Cieti, nekustīgi, nevajadzīgi, tukšs luksus, ne pat ne īsts luksus, tikai acu apmānīšana, izlikšanās, plātīšanās ar debess gaismām. Es gluži labi varētu tos atstumt prom. Redzēt horizontus. Just zemes plašumu, tālumu, cilvēka darba ritmu uz zemes.
Tagad rītos sākot dienu, savāds slepens smagums dažreiz jūtams – sāc, ej, sūdzies, velc. Jā velc! Viss līdzens, ne kur pakāpties pamest skatu. Viss plakans, ej, uz visām pusēm ejot liec soli pēc soļa gluži tāpat – mājas, koki, logi, rati. Ļoti skaistas mājas. Koki. Ielas aizslīd bez traucējuma. Ej. Ņem. Velc. Strādā. Gādā. Zini kas kur lēts šodien. Vienmēr kaut kur kaut kas ir lēts, pus par velti, tikai uz pāris dienām tā, tad atkal cits kas lēts, atkal citā vietā. Staigā – uzmani, zini. Dzīvo prātīgu dzīvi.
Vai man prāts atpakaļ uz kalniem? Nezinu. Pie jūras arī labi. Mežā arī. Pilsētā arī. Un dzīvē vienmēr visur dzīvē. Redzi kā cilvēki šķirās.
Tā pati piektdiena. Tas pats ūdeņainais sniegs. Tā pati plakanība. Tas pats mans slinkums, lietuvēns guļ plecos. Nevar to nokratīt. Un varbūt tad – runāt tikai par to? Par to kā nav, par to nevar runāt. Tā ir fiction tad. Vai entertainment. Nopietnam, īstam dzīves pārstāvim – nosodītas, mērim līdzīgas lietas. Ar garīgu piepūli (līdz alerģijā mati sāk celties stāvus, prāts aizmiglojas) izlasīju Ņujorkas mod. mākslas izstādes katalogu. Vesela maza glīta grāmata – (kaut mēs vecās sugas rakstnieki tādu varētu atļauties un tādu prastu iztaisīt, un tādu prastu novērtēt, cienīt. Mēs cienām visu cietos vākos.) Tas bija par mākslu, kurā mākslinieks darbojas līdz kā fiziska tās sastāvdaļa, lai gan mākslas darbs nav objekts, nav pat redzama, ne taustāma lieta, mākslas darbs ir ideja – kuru izdzīvo dzīvais mākslinieks un telpa laikā, laikā līdz 7 gadi. Dzīvo un dzīvo.
Nebija minēts kas ar mākslas darbu notiek tad, ja mākslinieks šai laikā nomirst. Droši vien tas dod lielāku kāpinājumu, bet tikai tai audiencei, kas vēl par to dzird vai to redz. Redzēt arī to būtu iespējams ja mākslinieks Tehching Hsieh savā ‘cietumā’, aiz restēm, protams viņš aiz tām labprātīgi tur iegājis lai paliktu tur – vienu gadu, un ja viņa nodomu tur pārtrauktu vai papildītu viņa nav. Tas pats mākslinieks bijis piesiets ar striķi (diezgan garu, daži (2?) metri) pie otra mākslinieka, š. gad. – mākslinieces Linda Montāno 7 gadi? Jeb? Nē? Nē – 1 gadu. 7 gadi bija kāds cits viņai mākslas darbs.
Sniegs! 13 zem. Puteņoja no rīta, tagad ap (11am) mierīgs. Vakar lasīju Dzidr. atsūtītas vecas piezīmes no Wyongas! (Papa nozagtās man). Vakar lasīju par vēlu naktī. Nomācoši! Kur es esmu? Turpat gandrīz! Neveiksmes, neveiksmes ar grāmatu iespiešanu – vēl reiz – briesmīgais zaglis Skrastiņš! Tad gandrīz tāds pats otrs Aka – kas mānās un nevar sarunāt un apkrauj Tevi ar negribētiem nevajadzīgiem izdevumiem Āā!! Nav jārunā šis vecais naids, nevarība! Es tomēr kaut ko esmu izdarījusi. Mazu mazu daļiņu no iespējamā, ja būtu citādi. Žēl ka mani apstādinājis ir vairāk cilvēku nejaucība, kā vēl naudas trūkums. Zariņš būšot Toronto nāk vasaras dziesmu svētkos rakstnieku nedēļā! Man nav vēl nekas par to zināms. Jā tikai Briedis mani atceroties!!
5. janv. 1986. Svētdiena.
Rīts. Smalki, lēni snieg – bet piesnieg dziļi.
Apsnieg lēnām arī lēnām Kāds jūtu vilnis Kāds cinis, kāds zieds Aizsnieg lēnām kāda seja Saku – kāda seja Nesaku vairs sava. Vaids pat noslēpjas Kā putns zem sniega zariem. Lēni snieg Tikai zvana skaņas Nāk no Tevis iet uz Tevi Noklustot bez vēsts.
Vakar 14-15 zem, bez vēja – aizgāju (mazliet par vēlu) uz bibliotēku – nebija laika vairs labu ko samaklēt. Tagad snieg. 12-13 zem. Bet būšot siltāks. Ja vēja nav – var staigāt bez bēdu. Cik mana egle aiz loga ir grezna! Balti balta!
Nakts. (jau uz rīta pusi!)
Nosūtīju vēstuli (ar viņas vēst. citātiem) Kreišmanei. Aizgāju līdz M. Roy ielai – daudz sniega piepūlējos brienot – nevaru gulēt! Tūlīt kaut kas būtu jādara! Un neko īsti nevarētu padarīt ja arī kaut tūlīt sāktu. Viss tomēr iet lēnām.
7. janv. 1986. Otrdiena.
20-21 gr. zem. „Lai iztīrītu Montreālu no sniega – vajadzētu 4 dienas un 4 milj. dolāru” – avīžu ziņa. Vakar sāka izvest sniegu no ielām viss ir iesnidzis, ieputināts. Šodien skaidrs un miers.
9. janv. 1986. (6 am)
Vakar nosūtīju vēstuli Mednei. Vakar saņēmu vēstuli no J. Brieža. Šī viņa staigāšana bijušajā laikā! Arī es sāku tur staigāt. Un tas ir nederīgi (man). Tā ir apstāšanās. Bet es gribēju rakstīt romānus par to laiku????!! Jau pēdējie darbiņi visi par to! Man nav vairs citas vides. Vēl pag. gadā bija – bet tikai tās fantāzijas… Tagad tikai vāvere pie loga.
‘uz nulles.’ „Comme tous les livres de critique veritable c’est un portrait monumental de Sartre, dont Genet n’est que la pierre ou le bronze”… J. Cocto par Sartra grāmatu par Genet.
Haiku – japāņu poem 1) 17 jap. balsieni 5-7-5 2) Satur kaut ko no dabas, kas nav cilvēka pārvaldīta(?) 3) Attiecas uz vienu atsevišķu notikumu (ne vispārinošs) 4) Notiek – tagad (ne pagātnē stāstīts) Padomi kā haiku ‘taisīt’. 1) pamati dzīves notikumi 2) Ikdienišķa dzīve. Vienkāršie notik. 3) Novēro visu – izsmeļoši, mazo ikdienu 4) Identifē sevi ar to. Tu esi tas. 5) Domā vienatnē. 6) Nepārgrozi īstenību lietās 7) Dod lasītājam diezgan, neskaidrība (minējumi…) neder 8) Haiku ir intuitīva ne intelektuāla, nesatumšo neizgudro 9) Humors var būt, bet ne pārgudrs 10) Atskaņas un cita poetrija – lai nav priekšplānā, redzama bet iekšā, saturā 11) Vārdiem lai ir viņu nozīmes 12) Vienkārši, vienkārši, vienkārši. Tas ir haiku – bet ar mani – tikai līdzība. Ir iespējams ka mana dzeja iedarbojas uz šiem likumiem – līdzība brīvībā, līdzība iespaidā.
16. ceturt.
Nosūtīju vēstuli Briedim – biezu! Ar Ineses darbu fotogr. Pārdzīvots atkal viens aukstuma vilnis 27 zem, tagad 10 zem – jauks, mierīgs. Būšot tūlīt atkal vēl siltāks. Samaitājies fridžs! Inese skrien, meklē citu! Negals!! Man aicinājums lasīt Toronto rakstn. ‘cēlienos’. Nepatīk, ka viņiem – ‘losungi’ – kā krieviem ‘ar kaujas saucieniem uz lūpām’ – Te „Ar drosmi brīvu” un „vārda spēks” – tas nu vēl kā nekā iet.
Sestdiena, 18. janv. 1986.
Fridžam ielika jaunu motoru – heart transplantion. Silts 2 virs 0. Jocīgi! Kā te mainās!
Viss ir izdedzis nu
Pelnains katrs ceļš
Kas ejams velti meklējot
Pēc zara zaļojošā
Tak soļi nerimst.
„Reiz bij – vēl ir.”
„Ja sāp – vēl ir.”
Un sāp, deg kopā
Laime, skumjas
Kā kamols rit
Pie viegla pavediena
Turoties var iet
Diendienām vēl
Kur izdedzis kur
Pelnains ceļš.
21. janv. 1986.
Vakar nosūt vēst Dzidrai Šodien Toronto rakstn. D. un Karinai.
23. janv. Trešdiena.
Jāatceras – un jāraksta vēl, stāts par skatīšanās uz koku ar aizv. acīm – + piev. cilv. attiec. notikumu – slēdzien. varbūt dažreiz ir jāaizver acis, lai ‘labāk redzētu’. –
24. janv. Ceturtdiena.
Auksts atkal. Vakar +5 šod. -15! Bet saule! Melns ledus ielu malās.
Ziemas melancholija Dienpēcdienas Domas lēni pārstaigā Dzīves izklāstu: Tik daudz kapu Vēl nekad nav bijis Kur lai stājas Kur lai durvis ver Tik daudz klusēšanas Ko lai runā Domas izstaigājot Ziemas dienu? Saule palodām Uzliek siltu roku Kaut ko sakot Mierinot.
Vēstulešodien un grāmata. J. Medeņa dzejas no Elvīras Rengas + jau 7 dol. Par kartiņām. Ja varētu kaut ko darīt ar viņu?…
Svētdiena – 26. janv.
„Sniegi sniga putināja!”
Mēs aizsniegam te svešā malā Pasaules malā Kur viņas vidus – tēva mājas? No kupenām mums jāizraujas Bet tik daudz draugiem Jau apsnieg ceļi Tad kur vairs iet? Tik putni prom pāri lidinājās Tik jaunās balsis un Jaunās balsis.
Saņem zem padusēm mani Un izcel no aizsnigšanas Tik mazu mazliet pacel Tad spēšu atkal iet.
Būtu vairāk spēka, ja Nebūtu tik labi zem sniega!
Pirmdiena 27. janv. 1986.
Vēstule + grām. J. Medeņa dzejas + $7 – par kartiņām no Elvīras Rengas! Putenis ārā – sacēlās pēkšņi pēc rīta miera ap 9.30 viss ‘iet pa gaisu’. Sniega pilnas ielas kā pasakā. Un nāk vēl, temp. ‘uz nulles’.
Manā tukšumā Tavi vārdi Solījumu ienes It kā vēl visu pildīt varētu Ar dzīvi, rosību! Ceļa gaismu – Kā senas pagātnes.
Otrdiena 29. janv. 1986.
Šodien Amerikā explodēja ‘space ship’ pēc 2 min. gaisā, ar 7 cilvēkiem. Auksts. Pilsēta pilna piedzīta ar sniegu. Neticami izskatās ielas. Puteņo, smalki snieg arī vēl. Naktī 23, dienā – līdz 18. Tagad – 17? zem.
Trešdiena 30 janv.
Vēst. no Dzidr. un nosūtīju vēst. Dzidrai. Un Elvīrai Arone + 3 atsauksmes (cop.) Inese nokopēja arī Dzid. kartiņu – ļoti labi izskatās!
Vējš un lietus, īsti plosīgs, bet 7 gr. silts. So! Rudens, vēl rudens. Kurš franču rakstnieks dzejoja – ka pār laukiem skan ‘novembra vēja rags’? Daudzreiz mani tas aizkustina – šorīt ir tieši tāds rīts – vējš, lietus plosās, un tik labi ir siltā istabā! Es, kā tam jābūt, vaimanāju pēc vairāk un vairāk, pēc tā un tā – bet būtu acis jātur vairāk vaļā – pret to, kas vēl ir? Nevarētu arī vairāk tās atplēst – skatos, skatos bet, bet, bet – nogurst acis skatot to vien lēno, tukšo ikdienu (ak labo ikdienu!) un pildot to ar illūzijām. Tā nevajag darīt. Ņem tikai labo, mazo ikdienu.
Laiks burvīgs uz 0! Vēstule (aizvakar) no J. Brieža. Rakstu 3-4 lap. garu atbildi, viņa labās atsauksmes par visu ko rakstu. Pat dzeju piemin! Tas tomēr dara labu – ja kādam tas der. Bet kā var tā priecāties par notikumiem ko dzīvojis, piedzīvojis cits un apraksta? Ja apraksta labi – tad varbūt var. Kāpēc es lasu grāmatas?
Svētdiena
Maigs sniedziņš visu dienu un nu – nokūst! Iemīcīju piparkūkas pēc īstās receptes ar – ‘briežraga sāli’ – cerams būs O.K.
Nosūt. vēst. Dzidrai. Vakar vēst. no Dzidras – worried, worried. Tālis. Mazliet snieg. Skumīgi.
Piekt.
Nosūtīju kuponus 5 Hoļsarmu{?} ‘épargnez’.
Tas gaisā apkārt mīt
Tas – ko Tu domā.
Ko es domāju.
Es nedomāju
Es jūtu – tas gaisā mīt
Es to ieelpoju
Bet nevar izdzert jūru
Tas paliek apkārt
Tas gaisā mīt
Kā rožu smarža
Kā melodija iespēlēta
Kas ausīs iedziedās
Kad atver durvis
Pārnākot.
Piektd. Nakts. Snieg lēni, lēni. Katru rītu – sataisu [..] gultu. Katru vakaru to izjaucu, atklāju, saloku dienas pārsegu. Tas kā tāds ritms katru rītu, katru vakaru. Un dienas ir izgleznotas Dz. gleznām. Izskatās ļoti labi. Vienā no tām ūdens un krāsa mainās no gaismas ūdens ir tumšāks vai gaišāks kur peldētāji peldas. Un meitene no pretējās sienas dažu rītu paskatās uz mani pavisam ar citādu seju, sejas izteiksmi kā dienā. Un grāmatu ir cik vajaga. Un egle ir aiz loga – tagad pilna ar sniegu. Katru dienu es eju staigāt – parasti arī ar kādu vajadzību – iepirkties vai uz pastu ko aiznest, vai pēc markām katru dienu. Un es jūtos kā cietumā. Ar visu to, ka es varu iet kur gribu (arī līdz bibliotēkām) un braukt uz pilsētas centru ko es reti daru. Ko tur darīt? Nopirkt notis? Ir jau diezgan. Ko tur darīt?
Banffā bij tomēr mazliet citādi. Pavisam citādi – koki tur dzīvoja intensīvāk, varbūt grūtāk, bet viņu dzīve bija brīvāka – viņi auga tikai savā personīgā mūžvecā cīņā – te viņi sastādīti. Protams – daudz starpības par to nav. Bet Banffā bija cilvēki. Sākumā. Beigās vairs nebija. Nu – jā es tikai to nezināju, ka sākumā arī to nebija. Jeb tomēr – mazliet bija. Viss rit te tik labi. Kādēļ es nestrādāju? Es mazliet uzsāku. Dz. vēstule iztraucēja, pamodināja no miera. Varēšu atkal rakst. atzīmes. Ja – saņemšos.
Sest. 14. dec. 1985.
Vakar vakarā sāka snigt smalks, smalks sniedziņš. Līdz 12 naktī jau viss piesnidzis un, mašīnas iztīrīja trotuārus un ceļus – tad vēl šorīt bija silts – bet sāka pūst vējš – un tagad 10 mīnus un putenis! Bet labi ir sēdēt istabā. Saule arī sāk spīdēt. Vāvere paēda brokastis – “neuzvedās” – bet ko tur līdzēt – ēda beautifully.
Pirmā īstā ziemas diena – sniegs, putenis sals!! Iela klusa. Neviens nebāž degunu ārā. Man arī nekur nav jāiet – viss sašopīts… Un ziemsvētki jau galdā – piparkūkas, āboli, rieksti, pat vīnogas – labi ka vakar iepirkos. Grauz piparkūkas un dzer kafiju un slinko. Un vēl 1 ½ ned. līdz ziemsvētku dienai!
248 jauni amerikāņi no kara dienesta Ēģiptē – mājās uz svētkiem braucot nogāzušies Kanādas teritorijā. Neviens nav izglābies. Vēl klāt 8 – apkalpes ļaudis. Ziemsvētki! Ceru ka Dzidrai sākas vieglākas dienas – Tālis uz Melburnu. Viens idiots puika – nezin kā dzīvot – citu izciestā, izveidotā leiputrijā, viens idiots bērns… Protams – tēvs paraugam. Jau arī tēvs bez tās ciešanu ziņas ko cilvēki cietuši brīvībai. Pats jauc savu dzīvi viņš kā pig, izjaucis citu dzīves. Hehehe. Brauc valsts labākā mašīnā – prot rīkoties ar computeriem un cilvēkiem.
15. dec. 1985
Otrā ziemas diena! Cilvēki tīra, skrāpē ledu no mašīnām. Sniegs atkal sāk lēni nākt. 10 zem. Aizgāju staigāt līdz un mazliet pāri Mt. Royal ielai – tikai 34. min. labi ka Inesei maš. garāžā!!
16. dec.
Nosūt. vēst. Dzidrai. „Acis, kas ir pēdējās kas aizsniedzās, pēdējās kas saka ardievas kad mēs šķiramies, un pēdējās kas liekas vēl cer kaut ko, kad vairs nekas nav viņām saredzams.” Hector Bianciotti – un „vismazākais logs spēj ietvert visas debesis.”
Otrdiena 17. dec. 1985.
Cilvēka bezcerīgo likteni (viņa mirstību) var izteikt vienā vārdā – bet dzīvot to nepieminot var ilgu labu mūžu. Un tomēr – tikai tad ja tas Tev ir ļauts. „Par katru stundu Dievam pateicos ko tas/viņš? man dzīvot liek.” Vientulība. Dienu iešana tukšā ceļā. Grāmata no Brieža. Kaut kas ko pacilāt. Vai – ja viņš redaktors – nevarētu cerēt ko iespiest??? Briesmīgs slinkums kas it kā tikai to gaida – kādu atbalstu, līdzdalību, vēl un vēl un vēl. Cilvēku bads? – Sarma teica. Varbūt. Protams. Briesmīgs cilvēku bads. Putenis, stiprs vējš un temp. kritās uz dienas vidu, kas ir neparasti.
Tava seja – tikai meti Kuros saaužu savas iedomas, Iedomas, illūzijas ne tagad Ne sen, nekad īsti, Neesmu redzējusi Tavu seju. Novēršu acis kad Tu tuvojies Lai Tava īstenība neizjauktu Manu iedomu audumu. Un tomēr – kādēļ Tava seja [..] šī auduma Es varu rast metus Kādēļ tā iededzina šīs žilbinošās gaismas Kādēļ tā atrauj šo plūdu vārtus Kādēļ Tu, ko es nepazīstu Nekad neesmu redzējusi Tavu īsto seju.
Ceturt. 19. dec. 1985.
Kartiņa + Latv. Māksla, žurnāls no Elvīras Arones Rengas. (Message on back of photo: “1974.g. aprīlī pēc Emīla Melngaiļa 100g. atceres koncerta Bostonā. Elvīra Arone-Renga.” +address & phone #) Daudz komplimentu manai varēšanai – ‘spēcīgs gars’ es esot. Un – interesants piedāvājums – rakstīt (romānu, biogrāfiju) par viņas dzīvi. Gandrīz – gribētos! Jāpadomā veids – kā rakstīt?
Rītu te Inesei – partija! Liela pirkšanās un taisīšanās. Laiks no 22-16 zem. Tagad vakarā atkal laikam krītas – viss zaigo vien ārā!
No dienas šķiroties Doma par Tevi Citu domu vidū Kā putns cenšas tuvu nolaisties Sakļaut spārnus man saujā Naktī ieejot To pēdējo līdz lai ņem It kā to pametot Tā (citur) aizmaldīsies Un Tu man zustu.
Svētd. rīts ap 3am.
Piekt. Vak. Ineses partija laba. Līdz 2 am. Kliņģeris ne visai labi izrūdzis uz pannas ilgāk vajadzēja atstāt rūgt – un raugu – vairāk kā 2 paciņas. Citādi – viss o.k. Par daudz visa. Laiks auksts. Vientulība, lai gan daudz laipnu runāšanu.
Ziemsvētku vakars.
Viena mājās. Gadījās uzgriezt TV – kur Prinse Charles runā – interviju. Nesaprotu – kāds temats un nesaprotu – ko viņš gudri saka?? Liekas – viņš ir blandering – Diana – blakām. Viņai prasa par drēbēm – viņa runā loģiski. Charles – liekas dumb!! Un lai to neredzētu lieto – ‘lielu stilu’. She is very normal.
Pēc viņas daiļuma – nospriedu ka intervija izdarīta daudz gadus atpakaļ – bet te nāk viņu 2 bērni – tas notiek tagad. Viņa – burvīga. Jā – viņas tomēr labāk ir noskatīties kā tais līķos ko velk apkārt pa visām pasaules malām, kari, bumbas, ‘highjaking’, robbing, murdering – tumsa, melna čūska miltus mala – bezdarbs, bads – un miljonāri.
Nav svētku sajūtas lai gan ēdiens un dzēriens kā svētkos un viss – liekas arī cits labi. Dzidrai piezvanījām vakar. Viņa ok. Brauks uz Tasmāniju. Freija atrakstīja – un kļuva atkal siltāka sajūta pret viņu – veci draugi daudz kopā pavadītas dienas… Kreišmane – neatrakstīja, tūļīgā! Neatsūtīja notikumus ar manu dzeju un manām domām par dzeju, ā!
Pirmie svētki 5 am. 1985.
Liekas, pēc sniega kušanas un ūdeņiem ielās vakar – šonakt salst 10-12 zem. Inese bij uz vakar. pie draugiem. Es pamodos (aizmigu ļoti vēlu) pirms 4 – kā viņa tiks mājās? – Viņa tagad, 5 am atnāca, (nezinu kā?) un ir gultā. Un man nav ko bēdāties.
Vienīgais kas man ko vēl dzīve var dot tas ir – ko es pati sev varu dot – ir rakstīt! Bet vai dzīve man nevarētu ko dot? Kaut vai naudu – tādā vairumā, ka es nebūtu bērniem uz kakla. Kur nu – kā nu dzīve man to var dot!!! Jā – viņa dod labus bērnus man. Vai man ar to nepietiek? Pietiek jau. Es jau daudz nevaimanāju. Es jau pateicos no sirds ik dienas. Tikai slepeni mazliet es kurnu – vai viņa man arī nevarētu ko dot!! 1 lidmašīna nogāzusies – 250 jauni cilv. beigti. Šaušana un līķi Romas lidostā. Šaušana un kritušie Vīnes lidostā.
Šī baltā svētku nakts Tik melna Nāve mēris un bads tumsa glūn lodā Pa visiem ceļiem. Simts nāves te, simts nāves tur. Gloria aleluja aizsmok Cilvēku rīkles un tie sniedzās Pēc mirkļa sevī apklustot Tik daži pārdrošie (un arī tie Zem ložu drožām vestēm) Pie saviem pazemes bunkuriem Pie savas nākotnes plāniem Izteic līdzjūtību, izteic solījumu metus Mānoties dziedot Glory glory alelujā. Naids, nāve, mēris. O sēdēt zem sausa zara Vēl lielā žēlastībā šai naktī. Un aiz laika kalniem skan Tāli tālā gaisma Klusa nakts, svēta nakts.
8 am. Sadzēros kafiju ar šokolādi un piparkūkām un tepat uz dīvāna aizmigu un nogulēju labas pāris stundas. Ja būtu gājusi atpakaļ gultā – nebūtu varējusi aizmigt. Miegs man nu bieži atkal ir kā bērns – ja ko tam liek darīt – tad to nedara.
Miers? Vai tukšums?
Baltā svētku dienā?
Tik diena te vēl –
Svētki ceļmalās palikuši
Vai visu var līdzi paņemt?
Viss beidzot noplīst
Balts tukšums
Un miers, jā arī miers
Caursaldētājs miers.
Sākās auss sāpes, tad visa kreisā puse līdz kaklam – gultā ar biotic tablets.
Otrie svētki.
Tabletes visu laiku ik pēc 4 st. Šorīt – ausī un kaklā miers. Ārā no 22 uz 19 zem. Tā tad – labi sēdēt iekšā. Inese arī neaizgāja uz Xmas dinner, jo es paliku mājā tad viņa arī. Varbūt labi arī viņai atpūsties jo ziemsv. vakarā dinner bij līdz 5 am…
Trešie svētki. 27. dec.
Dzeru tabl. Tinos. Lasu Sartre biogrāfiju visu laiku. Īsts mežonis. Divi karjeristi –- Sartr + Beauvoir.
30 dec. Priekšpēdējā šī gada diena.
Kartiņa no Karenes – ceļo laimīgi, vēl martā būs Bangkok – Thailandē. Varbūt tā tad – vasarā tiksimies. Man jāatradinās garumzīmes un i punktus vienot ar nākošo burtu. Rokraksts tā ir (esot saka) nesalasāms. Tukša diena. Lasu Sartra biogrāfiju. Es nevaru viņam uzticēties. Egocentriķis egoists.
Mans mīlētais ceļš Ar viņa akmeņiem, asfaltu, smilti Ar viņa sauli, dzīvību kluso Sāk celmainē izvest Vēl soļi meklē taku cieto Vēl margā ēnā stājos Vēl atpakaļ raugoties Bīstoties tukšuma tālāk Bet jāiet Pie kādas rokas mirkli turos.
Kaut pie kādas rokas mirkli turos Lai (laika soļus) savādo skrējienu gausinātu.
Mīlētais ceļš Ar zemes rakstu Oļos, asfaltā, smiltī (Manus) soļus sāk projām raut Skumīgi tukšās salās Dairos soļus Sērīgi tukšās salās
Kaut mirkli tveros Pie kādas rokas Lai savādo skrējienu Gausinātu.
–––––––––––-
Īss rokas satvēriens Zūdošs smaids Dzirdams savās gaismās
Mirkļu mozaīka Dzīvo tukšās sienās: Īss rokas satvēriens Ilgi sildams delnā Zūdošs smaids Dzirdams savās gaismās Klusums vidū smags un viegls Kā plūzdams vilnis.
Mirkļu mozaīka Pēdējais kas krājas Šais ātrās dienās Rokas satvērienā Kavējos kā mājās Palieku atvadoties
Otrdiena 31. dec. 1985.
Pēdējā diena 1985. gadā. Vēstule no Kreišmanes – Daudz par manu dzeju. Laikam tā dzeja mazliet dzīvo!
Vēl lasīju lapas. Pascal – „Heart has its reasons, of which the reason is ignorant.”
Kailās gatvēs gar rudens dārziem/parkiem
Vējš vērpetēm dzenā lapas
Un raibu kļavu bezgalībā
Un pasniedz manu ozollapu
[......]
Tas bij tik sen gandrīz vairs neatceros
Sāk nemanot skaitīt lūpas
Skan tumši vīru balsis
(ozoli vēl Baltijā)
Pēc brūnām zīlēm
Meklē bērnu rokas
Savādi izrobota šī lapa neredzētā.
Ceturtdiena 7. nov. 1985.
Vakar vēstule no Dzidras un no Gubiņas. Šodien nosūt. vēst. Dzidrai.
Šī neziņa un zūdīšanās
Par dzīvi nereālo
Kādu vedu.
Tā – pati mana dzīve
Ar zūdīšanās, nav
Jāpiemēra tā citu realitātei.
Mana – ir pacelt ceļā
Rudens krāsainu lapu
Un izlasīt tās brūnos rakstos
Kad ziema noraugās pār plecu
Ar vēsu debess skaidrumu
Un saprast, nesaprotot
Ka lapai krāsainai
Kas mirdzot dubļos gulstas
Vasara ir aizgājusi.
Piektdiena – 8 nov.
Biju uz bibliotēku. Tur parks vēl skaists! Koki tik lieli, graciozi sniedz augstu pāri savus zarus un galotnes. Asaras sanāk acīs no tādas vientuļas varenības.
Svētdiena – 10 nov. 1985.
Pirmais sniegs! Sāka snigt vakar vakarā uz slapjas ielas – sīks. Bet šorīt ir noklājis viegli baltu visu. Ielā – jau kūst.
Pirmdiena. 11 nov. 1985
Sniegs mašīnu jumtos un koku zaros turas. Iela tīra. Saule.
Dzīvo nu dzīvo šo dzīvi.
Ēd, dzer, tīri
Apsver – vai nesāp kaut kas?
Visu medicīnē.
Velk sāpe slepeni dziļi
Un – liec tai sāpēt.
Trešdiena. 13 nov. 1985.
Vakar visas ielas bija melnā ledū. Izgāju – iet staigāt – ne 5 soļi nepaspēru. Nācu iekšā. Neticami! Temp 5 zem. Šodien atkūst, mazliet – itkā līst.
Ceturtdiena, 14. nov. 1985.
Šodien nosūtīju J. Briedim rakstu par Madonu. Biju pilsētā. Nopirku – Šop. Valšus – stupid. Nevarēju dabūt Mehegan. Out of print.
18. nov 1985. Pirmdiena.
Nosūtīju Dēliņam 7 dzejoļus: Skaistā pilsēta (sveic. Sidnejai) Arvien kāds koks Cik maigi snieg Saloki šo dzelzi Laiks vieglāks kļuvis Cik reizes man Tevis dēļ jāmirst Vēl vasara, vasara spožā
19. nov.
Nosūtīju vēst. Dzidrai. Nosūtīju Stravinska grām. ‘The Poetics of Music’ – G. Szokolejam. Pirmais pakojums neizdevās (nepareizu vārdu uzrakstīju…) un es teicu – ok. Es paturu grāmatu sev un basta! Un gribēju sākt to lasīt. Bet – asaras mācās virsū! Un es zināju ka – es nevarēšu neko darīt aiz bēdām. Heart has its reasons… Sameklēju citu konvertu, citus apsv. vārdus – un aiznesu, ātri, nosūtīju. Un miers! Un nu es varēšu (varbūt!) strādāt. Jāraksta, jāpārraksta tēlojums – Dub. Logu Likš. Un jāraksta par dzeju – Kreišmanei, jo vēst no Kreišmanes.
20. nov. trešdiena.
Tava paša sirds
Tev svešāka kā tu domā
Tā savus ceļus iet
Un tikai dažubrīd’
Kad tā pēkšņi smieties
Vai raudāt sāk
Tu apstājies, kā izbrīnā
„Vai patiesi Tu jūti tā?”
Bijām grāmatu izstādē – bezgalīgi daudz grāmatu!!! Inese nopirka grāmatu par Sārtru. (Es vēl arvien domāju – ka viņš nav mākslinieks, varbūt – filozofs)
Koki te sastājušies rindās
(O, vareni, vareni varbūt kā karapulki).
Tur tie krustu šķērsu turoties
Kāpa klintīs, akmeņos
Debesīs meklēdami
Vējos balstīdamies, cīnīdamies lēzeni.
Te kokiem lapu klāsti
Kā krāsu mākoņi, kā
Daudz dažādi glāsti.
Tur tiem bij skuju adatas melnas
Tik tumšas tik asas
Ar šalkšanu savādu.
Te soļi mani aizved un atved
Pa taisnām, paralēlēm un diagonālēm
Kā ģeometrijas burtnīcā senā.
Tur tie kāpa pret kalnu
Savās takās un līkumos augšup
Brukdami arvien pret kalnu
Pret debesi zvīļus.
Sestdien, 23. nov.
Ineses paziņa Janis ciemos. To gaidot nosēdēju mājā visu dienu. Mazliet izniekots laiks. Tikai – mazliet, es jau to niekoju vienmēr.
Kopš Tu atkal man tuvu
Es atrodos no kādas pazušanas,
Iziršanas. Es atkal esmu.
Iznāku no ielu asfalta
No nebeidzamās iešanas
No monotonas soļošanas
No ieplūšanas pelēkā bezlaikā
Apstājos, gandrīz brīnoties –
Es atkal esmu.
Svētdiena 24. nov.
Runājot par Kafku(tulkojusi to 30 gadus) Alexandre Vialatte saka: „ja kāda vista dēj zelta olas, viņai nav jāuzgriež vēders.”
Otrdiena 26. novembr.
8 gr. zem, bet labs laiks, sauss, bez vēja. Nosūtīju Ellai Kreišmanei dzejoļus: Rīts Vienmēr no jauna Un rīts (ar 2 variācijām) + ‘Kaut ko par dzeju’, not very good. Vakar vēstule no Dzidras, gara – ir depresijā, bad! Izgriez. no avīzes dzejolis ‘Tavi soļi neies vairs pār manu sirdi’ un Vītradziene!
Šodien te Inesei viesi no Banffas – Fibre Galva + Rays [left] + Michele [right]. Inese labu lunchu izgatavoja – bietes + burk biezas viras vienuzotras un dip (a anchovie!) un saknes. Michele atnesa gabaliņu salmon paté – un tas tīri derēja.
Sestdiena 30. nov. 1985.
Laiks ap 2-6 min. eju savus gājienus – Nu būtu jāstrādā. Dzidr. atbilde nosūtīta uz viņas garo vēstuli. Ceturtd. apmeklēju Klimovu. Mazliet apsaldēju ceļus busus gaidot. Bet – ir O.K. atkal!
Sirds
Izsalkums
Trenc, seko kā zvērs,
Liek skriet kā zvēram.
Vāveres augšā lejā
Pa koku stumbriem skrien.
Ziema sāk dedzināt bēdas
Sniegs – krīt, kūst un ledū vēršas
Tā laiks vai beigsies vairs –
Ar sīkām saulstaru drumslām
Jāklusina sirds ēdas.
–––––––––––––––––––––––-
Gar mimozu dārziem atmiņās dienas
Klusos līmeņos līgo, pumpurus
Jaunas lapas liek pie lūpām
Nestājot apkārt šūpo
Līdz raugoties viņās sirds
Reibst, krīt aizslēgtā
Klusumā ienirs
Atmosties nevēlās, nevar.
––––––––––––-
Monotonia? Nē.
Stipra kā tumšs sazāļots dzēriens
Kā Bacha mūzika
Vecā mīla rit dzīslās,
Nevari dzīvot bez tās
Ne ar to
Tā aizvērta smagas grāmatu vākos
Ko neatver,
Aiz pietātes pret ko?
Pret skaistumu reiz ņemto
Un atdoto.
Vakar 3.30 pm. Atnāca mantas, līdz 5 pm bija viss iekšā. Palīgi – Ineses draugi gaidīja no 9 am. Citi jau aizgāja māja. 3 vīri un 3 siev. (ieskaitot Inesi) iznesa visas miljon boxes kā skudras. Good!!! Man milzīgs Angelikas rakstām galds – tomēr mazliet par zemu – bet mašīnrakstīšanai būs ok. Nogurums – garīgs, un tas top arī fizisks. Bezcerīga miegainība, bet gulēt nevar kopš Angelika te, miers, iekšējais, zudis, no manas neiecietības pret cilvēkiem, pret dažiem? Nezin par ko.
Pirmdiena 7. okt.
No mail! No check. Changed our travell. checks and opened accounts. Vēsāks, bet saule. Māja kļūst tīkama, pat ļoti omulīga, ar grāmatām klavierēm (tās noskaņoju) dažām grīdsegām un ar spožo grīdu! Nu – tikai jāstrādā, bet ‘spirts low’ – nevar vien saņemties. Izskats arī bēdīgs – vecs, nošļucis. Bet kustos. Nosūtīju vēstuli Kreišmanei.
Trešdiena {9.10.85}
Lietus. Un miegs (īsts labs) no 9 pm līdz 7 am!! Un tukšums. Un tuvākais mierinājums – koks. Met lapas nost. Acīs, domās Banffas (tukšais) mīlētais ceļš. Tas viss aprakts. Jāaprok arī atmiņa. Un ir grūt. Jo kur iet? Ko dzīvot? Vēstule nenāk pat no Dzidras – aizver visas jūtu durvis – esi kā koks, kā akmens – un dzīvo, ej, smaidi. Pat spēlēt bail – māja skanīga, visur dzīvo. Jāapklāj klavieres ar segu [right], mazliet klusinot skanīgumu. Hell.
Ceturtdiena.
Lietus. Bet bez vēja un ne auksts. Rudens. Vēstule no Zariņa (un tūlīt nosūtīju Zariņam vēst.) ar recenziju no Selgas Silkalnes. Ļoti laba!!
Lietus līst Un lapām krāsainām (dzeltenām? Skaņas dēļ jā, bet vai arī gleznas dēļ? Varbūt jā.) Rudens, ilgs un lēns.
Zvana tie no kalniem – Mēs jau baltā sniegā. Un no aizjūras Runā vēstulē Par vistērijām, jasmīniem.
Vai gan mainīties ar tiem Kāro sirds? Kāro daudz tā Bet tai jāizdzer vien pa vienai būs Šīs slapjās tumšās dienas It kā ciemojoties laikā Senā, dzimtā sētā Dzirdot soļus balsis Rokā satverot vēso Gludi nodilušo durvju kliņķi.
Piektdiena. 11. okt.
Atkal saule. Vēss bet ok. Daudz staigāts, jo sāku meklēt ‘Provigo’ nepareizā ielā. Nosūtīju savu grāmatu Norai Kūlai. Nosūt. vēstuli Indr. Gubiņai, un vēstuli – Austr. Embas. Office of Finance – sakot ka vēl nav čeka par Sept.
Sestdiena 12. okt.
Saule. Eju iepirkties – bez īstas vajadzības… Bet iet pa ielu saulē, zem krāsainiem kokiem – tas mazliet tur garu virs ūdens.
Dzīvība siltā vēl aizsedz acis Redzēt – cik vēls. Vēl iet un iet velk soļi Un izslīd no rokam Raksts grūts ar kreiso roku Rakstīts no skolas biedra (Tā labo ņēmusi trieka). Viņš raksta mierīgas ziņas Par sešiem nāves gadiem, radiem Draugiem, skolotājiem kad kuram. Viņam pašam tā diena Nāca pēc gada. Asaras sariet acīs un žūst Es neaptveru šīs ziņas. Viņa pēdējie vārdi – Lai labi man klājas Vien liekas īsti – Skar viegli un aizslīd Rakstu aizverot, dodoties dienā Kur dzīvība silta. Nesaprast, nesaprast ir labi.
Dzīvība silta man aizsedz acis. Par sešām nāvēm viņš raksta, par Mūsu skolotājiem un draugiem (Viņa diena nāca pēc gada) Viņš raksta ar kreiso roku Jo labo tam ņēmusi trieka. Mierīgi teikti šķiet viņa vārdi. Es neaptveru to ziņu. Dzīvība silta man aizsedz acis Kaut asaras sariet, tās žūst Un iet un iet ved soļi Viņa pēdējie vārdi Lai labi man klājās Vien liekas īsti. Nesaprast, nesaprast ir labi.
Trešdiena. 16. okt. 1985.
Tā bija Liger Berta – (ne Elza, kā man nāca prātā un uzvārdu nevarēju atcerēties. Beidzot abi vārdi – izlec no atmiņas.)
Svētdiena 20 okt. 1985.
Iekrāmējos – (vēl arvien) un istaba kļūst labāka un labāka – viss atrod vietu. Tikai sirds mētājas un nevar (un nevarēs?) atrast mierīgu vietu. Un nevar strādāt, kāpj kaklā nelabums domājot par ‘nopietnu darbu’. Kāda vārsma kādreiz ieskanas un tai nav spēka.
Pirmd. 21. okt.
Nosūtīju vēstules Selgai S, un E. Ozoliņai.
Rudens. Ielā, logā, dzīvē,
Sirdī – vasara, vasara vien.
Skan kādi soļi, ieskan, lai kā
„Heart has its reasons”?
Gudri vārdi, māca, ak
Nav tai protama, prātīga
Iemesla, apdoms domā
Bet viņa neklausoties dzird soļus
Soļi skan ieskan viņā
Un dzīvo tur kā diena, kā vējš
Kā mūzika.
––––––––––––-
Laiks lēnām aizsedz Tevi, aiztīklo
Kā rudens zirneklis
Rasainus tīklus aužot,
Un sirds kļūst vieglāka,
Kā laiva iešūpojās
Pēc atbrīvotās kravas,
Bez vētras projām slīd
Un kaut kur atmetās
Kādā smiltī, kādā krastā.
Otrdiena
Un smiltis un vējš un koki
Tukšs ceļš, bet
Tas ved un ved
Un atrast liekas būs beidzot
Kāroto, ilgoto. Ko?
Trešdiena, 23 oct. 1985
Nosūtīju vēstuli Idai. Silts, kā vasarā!
Ceturtdiena – 24. oct.
Laiks mainās, rudens rīti nāk katrs ar citu gaismu Vai apmākušos tumsu, riešot skumjas. Koki atdod lapas, izģerbjas rādot spēku Ziemā tiem jāstāv kailiem. Vasaras svētki svinēti, sapņi vien izdreb. Ziemas debesīs vēsās, kas tikai Sniegu sūtīs, klās pār saknēm. Vasaras atmiņas savas klāju kokiem zaros Lēni izšūpot neatgriežamo laiku. Bet atdot negribēdama, glābdama (slēpdama) sirds sit Tavu soļu ritumu.
Sestdiena 26 okt. 1985.
Laikam ceturt. pirmo reizi aizbraucu viena pati uz pils. centru. Ieraudzīju ‘jaku’ kas patika logā. Šodien ar Inesei aizbraucām – nopirkām. Liela, moderna un patīk! Tagad es brauktu uz Banffu, uz koncertu! Vējains – bet vēl labs rudens laiks. Jau vēls. Man visu laiku ļoti laba sajūta ka man būs tāds moderns, silts, ērts, izskatīgs apģērba gabals. Un vēl reiz – man gribās braukt uz Banffu. Haha!
Svētdiena. 27. okt. 1985.
Piemācies, vējš. Rudens! Skolas atmiņām… Tikai kāds vakars ātri aizbrists pa tumsu un puteni pēc vēlas klavieru spēlēšanas skolā.
Šis tukšais laiks (bez Tevis) grimst plecos Apstādina mierā. Lapas brūnas Vēdina logā zars. Ar viņām aizbirst atpakaļ ceļš. Slepeni prāts meklē un meklē Kā, kad? Bet uz ko?
Pēcpusdiena. Biju parkā – salasīju 1000 lapas Ineses idejai sūtīt Nelsonam tās uz dzimšanas dienu. Atnācu – ēdu rudzu maizi, zilo sieru, medu, kafiju. Sēdu un lasu – ārā rudenīgs, bet nelīst, lai gan šķita – tūlīt līs. Rudens! Rudens! Un miers te.
Pirmdiena 28 okt. 1985.
Skaidrs, daži mākoņi peld, vējš, vēss. Gaidu pastu. Jāraksta Dzidrai. Rudens. Vientulība. Vakar uzkārām galvenās bildes OK!!!
Labs miers te dažu stundu pasēd Rudens vēju vēsums logā Klusums, spožums, ēnu lēnums Palodzēs un jumtos iegulst. Lapas pēdējās ar putniem līdzi Atstāj zarus. Pilsēta aizvērusi vārtus Kā vidus laikos Ceļi atstāti ārpus tiem. Neejami. Atbruņotu tur mani gūstā.
Kartiņa no Karenas. Tas labi. Draudzība turpinās. Mani māc tukšums te. Viss labi, pat ļoti skaisti sakārtots, dzīvoklī, pat apģērbā, bet dzīve, kur ir dzīve? Nav. Es eju, skrienu ‘šopīt’, bez vajadzības arī. Vakar Inesei lasīju kļavu lapas. Ja būtu nākotne, dzīve gaidāma pēc šī komforta miera, varētu to baudīt un strādāt. – Bet šķiet tā (un vai tā tas nav?) ka pēdējās dienas aizrit bez dzīves, bez cilvēku kopdzīves. Inesei mazākais – nākotne, nodomi, darbs darāms kas tur vedīs, lai arī te vientulība arī. Bet gandrīz nē, viņa nāca te lai dzīvotu. Ko es lai dzīvoju? Nekur vairs nekā. Sidnejā vēl kaut kāda pagātne apkārt lai gan ko arī ar to? Tomēr. Ko iesākt te? Rakstīt? Kam? Uz ko tas vedīs mani? Kas man no tā būs? Man ir grāmata dzeju tagad. Kas man no tā?
Ceturtdiena 31 okt. 1985.
Vēstule no Kreišmanes. Viņa atkal pasaka labus vārdus par manu dzeju un tas – dara labu! Mēs esam izsalkuši pēc tiem! Hā! Un der arī tie, uzdrošina laist ārā to – ko pats esi domājis – ar visu sirdi – bet baidies rādīt citiem, nezini, nezini neko, kāds tas ir, kas tas ir, ko saki.
Banffa – zem sniega! Viss balts. Kas to bija domājis redzēt vēl ziemu! Pakojamies. Grāmatas jau kastēs. Mani papīri arī gandrīz salikti. Sad, stupid feeling! Bah, bah, black sheep!…
Sestdiena 7. sept. 1985
Šodien – mūsu tirgus diena. Dzīv. ist. izskatās kā secondhand shop vai – anticshop – miljons of ‘bargain’! ziema turpinās, uzsalis, slidens, ‘ziemas riepas nav uzliktas’…
Otrdiena 10 sept.
Atkal saule un silts, lai gan kalni sniegaini. Bija liela sēņošana un glumo sviesta beciņu ēšana. Šodien arī staigāju (pa ceļu tad pa mežu, caur Centru un lejā pa stigu) – garo loku – nemeklēju sēņu un tās vairs tik daudz neredz.
Pakošanās – nebeidzama smaguma stiepšana Inesei, vēl tas ies un ies tā. Mazliet par traku, Inese nedabūs ne vienu dienu elpu atvilkt – līdz braukšanai – tas ir vēl visa nedēļa tā.
Trešdiena. 11. sept. 1985.
Pakošanās. Dabūju savus zobus – varbūt O.K. Dienas atkal saulainas – un jābrauc prom. Vakar izgāju savu meža ceļu – bij skaisti.
Ceturtdiena 12 sept. 1985
Pēdējās dienas te. Vai viņas lēnāk nevarētu iet? Lietus šodien. Vakar vēlu jau, vēl gāju lielo ceļu un skatījos skatījos kokos, augšā pār akmeņiem klintīm. Šie koki man sāk izteikt kaut ko vai neizsakāmu. The life, the existence. The hardships, the beauty, the eternal, the heavy, beautiful rule and desire – to live. Maigi līst. Viss pelēks kluss, mierā varētu gaidīt te Tavu atnākšanu. Tomēr – nemiera asaras lītu līdz. Visa sarūgtinot. Lielā mazvērtības, neticības doma ir, ir visu saindējusi. Tik maigi līst.
Raud logu rūtis vieglām asarām
Un sirds to pieņem noklusdama
Kā lapa rudenī, kad līst.
14. sept. 1985.
Sally Borden lounge. 3.p.m. Visas mantas laimīgi prom. Inese uz Edmontonu.
Mežs un ceļš — pēdējo dienu saturs. Ceļš jau tā bijis gadu gadiem — mežs tagad atkal nācis klāt — tas jau tā bija Qualicum Beachā. Vēl meklēju, vēl dzenu soļus, lai gan zinu, jūtu saprotu, viss ir cauri. Bet ir vajadzīgs vēl ieelpot, elpot un elpot šo tukšo ziemas gaisu — auksts šodien. Jāpadodas. Un ko es svinu? Man šķiet — es svinu ar kokiem šīs stundas. Skaists, saulains, olīvzaļš zaļš ir koku masās aiz loga. Remdējoši zaļš. Acs ņem un ņem to. Grimst krēslā. Tik [..] jāceļas un jāiet. Pieelpots diezgan šī tukšuma
22 sept. 1985 g.
[Bottom left]
Montreālā jaunā ‘mājā’ – dzīvoklī, vakar atbraucām – pāri Albertai, Saskačhewanai, Manitobai uz Ontārio! Ar ātrumu pāri par 100 kil. Stundā 5 dienas 4130 kilom. Izdots ap $100 dienā. Māja te – ļoti laba! Pilsēta – vēl nezināma. Te apkārt – ļoti patīkama – iela liela ar kokiem, kā bulvāris. Vēl – nāks mēbeles un mantas. Savāda sajūta būt tik vecam tik jaunā pasākumā. Where are you, my love? Where are you, my love? Vēstule te no Dzidras. Labi ka viņa izklausās kaut cik apmierināta, nodarbināta, kopā ar cilvēkiem.
Manu kalnaino, klinšaino ceļu, kas tur staigā? Savos krastos turies sirds, savos krastos. Kaut kas lūzt, kas? Kā to labot? Glābt? Kaut kas kā zem velēnām slogots Grimst zem līmeņiem. Kas? Un kas vēl paliek? Varbūt visu atdodot – vieglums būs, nesīs. Kā aizsietām acīm taustos, atduros žogos.
23. sept. Pirmd.
Inese – Unī, appoint. Viss rādās pārāk grūts – kā sākt? Iet? Klausos Griegu – Gergely + Japānis bet tas palīdz maz. Jānogaida, līdz tumšie ūdeņi nostājās. Tie jau arvien nu tuvi. Grūt. Grūti.
Sept. 24. otrdiena.
Lietus. Silts. Vientulība. Jārokas sevī. Tur vēl tikai Gerg. pretī. Nosūt. vēst. Dzidrai. Koks aiz loga uztur pie dzīvības. Vakar vakarā, lēnā vējā, izskatījās ka koki paši kustina zarus, ka viņi ir dzīvi. Dzīvi viņi ir – bet viņi paši tā nekustina zarus. Silti ir no koka tuvuma aiz loga. Otrs – pāri ielai, arī tuvu. Vakars nāk. Rudens, lietus, vējš, lapas dzeltenas lido gaisā, krīt slapjā ielā, krēslo. Sen nejusta noskaņa. Laba. Tikai kā savu vietu, savu dzīvību rast? Labi ka koki apkārt! Varbūt tikai šūpoties kā kokam, kokiem līdz.
25. sept. Trešdien.
Rūpju pilna vēst. no Dzid. Tālis, atkal Tālis! Inese tieši tagad 7 pm. Sāk savu 1. stundu Uni. Es nevaru neko. Sāku rakstīt vakar par Banffu 3. pers. Tas neies. Vai tas ies 1. pers? Nezinu. Vakars – skaidrs aiz kokiem, pār mājām. Absolūta izolācija no visa. Neko nevar aizsniegt.
26. sept 1985 ceturtdiena.
Saule! Apgāju lielu riņķi, ap parku uz bibliotēku. Nosūtīju vēl vienu v. Dzidrai. Jātur priecīgāks prāts – veselības dēļ vien vai. Mazs putniņš rosījās pa lielā koka lapām un tas man kaut ko deva – atbalstu, uzmudinājumu, mierinājumu, mazu prieku. Caur mazo īso ainu iespīdēja gaisma no senām tādām ainām. Kādām? Labām. Dzīves pilnām. Vējains, silt rudens vakars. Bērni spēlējas, plūcās, skraida uz ielas. Mammas sēd un stāv mierīgas. Papi nāk mājās ar iepirkumiem. Mašīnas stāv abās ielas malās, dažas paslīd garām. Koks otrpus ielai – nodzelt sākot no viena sāna. Vējš kustina zarus, izskatās it kā koki paši cilātu zarus – dzīvi.
Bāls zeltainums vakar debesīs. Žužo koki. Murd pilsēta tālāk kaut kur. Lidmašīna aizdārd pāri – trīs reiz miers, divreiz kairs manā dzīvē. Zelts pēkšņi atspīd spožs caur zariem. Miers. Trešo reiz miers manā dzīvē. Zelts uzspīd spoži. Un dziest. Un bērni pazūd aiz visām durvīm. Tik krēsla nāk un vējš kokos.
27. piektdiena.
Lietus. (visu dienu).
Sestdiena 28. sept.
Saule! Visu dienu. Viesi – nogurdina viņu valoda! Inese pie Misheles. Es nevarēju iet, par nogurušu. Spēlēju savu Griga sonātu – rekord. no G + japānis. Skanēja labāk kā jebkad. Viņi spēlē tur tiešām ‘no sirds’. Dīka diena man – tādēļ ka Angelika [below left] apkārt un ciemojās Cloudine – šoreiz kaut kā – skaļa.
29 sept 1985 svētdiena.
Saule. Bijām pie Misheles [right] pēc ‘huvera’, ēdām brokastis ar viņiem. In + Ang. ilgi runāja ar Misheles vīru par – naudas lietām, [..] etc. Viņiem arī studija basementā. So – Inesei tagad, o.k. Kamēr Angelika [below] te – es vairs neguļu tik mierīgi, viss mani nervozē. Labi ka viņa te – rītu lielā krava nāks. „…Where are all my spirit gone?”
Fibre – izstādes atklāšana [above] – skaista izstāde, laba atklāšana – omulīga, priecīga. Un neievēroju – ka šodien MB lielais Kalg. simf. ork. koncerts ar slav. čellistu. Biju par nogurušu (no izstādēm) lai vēl skrietu uz intermission. Varbūt pēdējā reize… Vairs tikai 1 mēness te. Un viss top jau tukšs.
Kā būs iekrist šai tukšumā
Kas draud, kas nāk
Tuvāk ved tam soļi
Pa vasaras ceļiem
Zem drebošiem kokiem
Zem Tavas saules.
Pirmdiena 5. augusts 1985
Vakar Betty Walker (!) bija te uz tea! pēc koncerta. ‘Winds un winds’ vien tagad koncertos. Dažas lietus straumes. Vēsāks.
Saloki šo dzelzi
Saloki viņu mierīgi, gludi,
Tu to svied, dauzi –
Tu zaudē savu dārgo laiku,
Loki to kārtām, kārtu kārtām
Ar savām rokām
Ar savu laiku – liekot to lietā,
Vienmēr no jauna
Šo dzelzi.
Nu šķiršanās skumjas sākās Un sirds grib lai tās nāk Lai pārņem visu Lai pielīst ik loceklis, nogrimst, zūd Lai esi izkausēts, bez veida kļuvis Aizplūsti pats no sevis šai Bezmērķa, bezziņas sāpēšanā. Tik mazi gaismas viļņi pašķeļas Klusā tuksnesībā – tie mirkļi dzīvotie Irstošas gaismas bildes.
Vakar – ‘Princess of Stars’ bij labs viss kopā – nakts, rīts, daba – iešana pa šauro taku krasta kraujā tumsā no spuldzes uz spuldzi kadetu rokās, jauno, maskēto Centra ‘jaunavu’ apburtā klusēšanā. Ezers, ūdens, kalni, skaņas.
Sestdiena 10.aug. 1985.
Migla uz kalniem. Vakar pēd. lielākais koncerts. Tikai svešinieki. Pat Broughs nepavadīja nevienu. Sēdēja apm. turpat kur pag. reizē, rind. 20 kreisā, mēs ar Jeans mammu vienu rindu augstāk, vidū. Es skatījos, skatījos. Viņš nopietni nekustīgs – tik kādu laiku sēdēja tālu atstūmis krēslu. Mēs negājām pa savu rindu ārā, ne pa viņa, bet rindu zemāk. Viņš cieši vēroja rindas uz augšu. Mēs (atstumtas) aizsteidzāmies ārā. Ja grib ko sākt un izzināt – vai ir – ko sākt – ir jāiet tieši virsū! Tagad – (vai viņam mugurā ir acis?) vai viņš redzēja kur mēs ejam? Vai viņš vispār – mūs redzēja? Kādēļ man liekas – ka jā?
Karen vakar uznāca – „brauksim kādā kalnā uz lunch” – Es biju tik nogurusi – ka es nevarēju. Šodien miglains – citādi varētu braukt – kaut gan es negribēju līdz 4.30 – iedomājos ka In + Nel varbūt brauks uz ezera izrādi, celsies 4, sāku domāt – un varēju klausīties tukšā naktī. G. ‘nav pilsētā’ – tāpat nav Rolstoni. Un – tūlīt – visi būs prom. Un tad nāks – kad mēs būsim prom. Princess izr. 1 diena 960 cilv. Otrā pāri par 1000 – nezinu cik vakar – tas ir – šorīt. Pienācu te ne šo ziņojumu rakstīt – bet izteikt kādu saucienu kas deg domās:
Saki vārdu, atrodies Rādies, ved, un dod Pielej/pildi šo gaidošo tukšumu Kā ieleju kalnu vidū Kā Dieva delnu auglīgu Dzīvei sagatavotu Tik aizveras vārti.
Ceturtd. 15. augusts.
Lietains. Tukšums apkārt. Falstaff – opera – plāni un pretīgi joki. Šodien pēdējais koncerts – Kalgarij orķestris + mazie mūziķi. Visādas vainiņas mani ēd. Zobi… beidzot liekas par mani rūpēsies un neatstās gluži tā – ka ne runāt, ne ēst. Jāsamierinās. Jāapdomājas. Bet – nav jāapstājas meklēt gaidīt –– Mūžība ir mirklī. Tā jāprot tvert, vērtēt, nest līdz.
Sestdiena 16. aug. 1985.
Egles un priedes, egles un priedes
Saules agra rudens diena
Tik skaista diena
Vai nenes tā sevī tās citas
Senās skaistās dienas?
Vai nenesu es sevī līdz
Šais vientuļos skanošos ceļos
Vai nenesu es māmiņu, vecmāmiņu?
Vai varbūt neesmu tik vientuļa
Šais vientuļos ceļos kā man tas šķiet?
Jau pīlādžogas sarkanas metās
Vasara apmetusi laikā savu cilpu.
Sestd. 24.
Vakar 23. aug. 1985.
Apciemoja (no 3.30 – 9 pm) Indra Gubiņa + viņas vīrs – no Toronto. Skaists laiks un pavadījām to labi. Viņi – sirsnīgi, runīgi – latvieši. (Es tikai esmu atmācīta visiem ēdienu skubināt un beidzot – sirsnīgi ardievoties…) Būs jāsarakstās – dzīva, inteliģenta sieviete. Ar mašīnu visas vietas ātri var izskraidīt – uz centru, lejā uz ūdens kritumu, augšā atkal uz ‘manu ceļu’. Gubiņa – sīka, viegla, garāka par mani, bet tikai vidēja auguma, ne gara. Vīrs garš – patukls, palēns – viņa ātra. Vakarā ar Inesi runājām par pārcelšanos uz Montreālu – klavieres būs jāpārdod. Žēl, žēl – bet laikam ar viņām ir kaut kas bēdīgs noticis – stīgas neturas, un ja tā, ko vairs tālāk mocīties – jo – kā lai tās dabūt prom – ar to ļoti jārēķinās – Ja tur būtu kā Sidnejā – noīrētu no veikala labas klav. Par $5 nedēļā pāris $100 gadā – mīnus $60 skaņošana!
Svētdiena 25 aug.
Mostoties domājot par šo dienu par viņa gaidīšanu, iešanu, staigāšanu – es redzu sevi metamies rāpus – rāpojam pa šiem ceļiem! Un es nevaru sagaidīt brīdi kad tikšu ārā (šie guļ) un varēšu darīt to – rāpot pa zvirgzdiem un akmentiņiem kas izsisti no asfalta ripo apkārt, skan, dur.
29. aug. 1985
Zinu, ka Tevis te nav, šai apkārtnē, šai pilsētiņā, šais ielās un ceļos. Tu būsi te atkal. Tu esi tikai izlidojis kā putns šai gada laikā. Tu atgriezīsies līdz ar jaunu sezonu. Bet tad — es vairs te nebūšu. Varbūt, varbūt, ja Tu atgriezīsies dažas dienas agrāk un ja mana aiziešana nokavēsies, kas nebūt nebūs mūsu pašu radītie apstākļi, bet sagadīšanās, lielā varenā sagadīšanās, varbūt tad — mēs satiksimies. Bet arī tādā gadījienā mēs varam pazust viens otram garām kaut kā.
Zinu, ka Tevis te nav. Bet katru dienu es izeju ielās un ceļos, [..] zālēs, kafejnīcās — it kā Tu te vēl būtu, it kā es varētu Tevi satikt. Iziet šais [nereālos?] gājienos ir tomēr viegli, soļi kas it kā Tev pretī, lai gan es zinu — atgriežoties tukšums apkārt būs — liels lielāks nepie[..]apjamāks, necaurejamāks un grūts.
Bet pēc nostaigātām stundām, ir tomēr vieglāk, ir iespējams gaidīt rītdienu un iet atkal. Sākumā, kad Tu biji aizceļojis, Tavs tuvums vēl bija tik ļoti jūtams, ka Tevis redzēšana un Tevis sajušana apkārt klāt, bija gandrīz tikpat stipra, varbūt stiprāka pat, reālāka kā realitāte. Es redzēju tevi nekad neredzētās situācijās. Tu kustējies, dzīvoji man apkārt manās iedomās tāpat it kā Tu patiesi to darītu, te būtu. Un es teicu sev — Tev patiesi nav ko noskumt, tikai mīlēt šo dzīvo savu iedomu tēlu, kas turpina būt ap tevi gluži tāpat kā tad, kad patiesi viņš te bija. Starp iedomu un īstenību nav starpības. Bet tagad, pēc dažām nedēļām, pēc šīm skrejošām dienām, viņš vairs nav tik skatāms un jūtams. Tas nedzīvo notikumus tālāk un viņa parādīšanās ir sastingusi atmiņā kādā senā ainā, un sāpina.
Un es raisos vaļā dažu brīdi no tā visa un saku, ka tā ir bijusi kāda apmātība, aizsapņošanās, nezinu kas nereāls, arī tas patiesi bijušais reālais. Viss kāda gaismēnu spēle. Bet tas protams neko nelīdz. No jauna tas nostājas viss savā pārvarīgā spēkā, savā īstenībā un es zinu — tā ir mana dzīve. Tā ir daļa manas īstās reālās vienreizējās dzīves. Šī spēle ir mana dzīve un tā nevar atkārtoties, tas nav nekāds mēģinājums. Tās ir manas īstās dzīves stundas, neatgriežamās, vienreiz dotās stundas, ko es esmu atdevusi šai sapņošanai, šai iztēlei, šai reālai lietai.
Es eju katru dienu un zinu, ka es uz Tevis nevaru aiziet. Es atgriežos ietos ceļos un vietās, kur Tu biji, kas ir vēl pilnas Tevis. Bet Tevis tur nav un šīs vietas tādēļ ir arī vienmēr jaunas. Varbūt ar to iespējamību, ka Tu tur atkal būsi.
Gaidīšana un meklēšana dažubrīd kļūst ļoti smaga. Sabiezē kā ziemas mākons un nevar izlīt, nedrīkst izlīt. Smagums ir jānes, jāturpina nest, tas ir visa esence, tas ir viss, tas ir saite, ceļš uz vieglumu. Noliekot to, atmetot to, ja to var, varbūt to varētu vairāk, lai gan to nevar nolikt pa daļām, tas jānoliek viss, vai jānes viss, un ja to nomestu — es Tevi nekad vairs neatradīšu. Arī ar to, vēl tad tā būs likteņa lieta, pret ko nav nekādas iespējas sacelties, ja Tu atgriezīsies te, kad es nebūšu te. Bet sagaidīt Tevi, es varu tikai ciešot šo smagumu nešanu.
Ejot un meklējot un zinot, ka tagad Tevis te nav, arī viss cits ir pārvērties, ir kāds pārmaiņu laiks. Visas sienas ir tumšas, pat puķes pazudušas no puķu podiem, tik krēsli vēl stāv, tukši krēsli kā lugā. Apses dreb aiz lielajiem logiem. Vasaras kursi beigsies, ziemas sāksies. Viss te pildīsies ar jaunām sejām, soļiem, balsīm, kā ar palu ūdeņiem. Vai Tu arī nemeklēsi vecās zināmās pazīstamās sejas, kā es meklēju Tavējo?
Nu šie zaļie parki, kur Tavi soļi steidzās pāri un šīs koncertzāles blāzmodamas maigās ugunīs — aizveras, zūd uz laikiem, vēl kavējas acīs grimstot kā saulē vizoši augļi, caurspīdīgi, sulas pilni. Mūzikas plūdi, rimst, nenāk man līdz, un man ir jāiet. Vai tā Tava laime, kas pagāja man garām, baltās zeķēs, sarkanās kurpītēs? Vai tas būs Tavs sapņu dēmons? Sapņu nav bez laimes, viss nāks Tev pāri.
Mostoties jaunai dienai, es pēkšņi redzu šo Tevis meklēšanu tā, it kā es mestos rāpus un rāpotu pa šiem tukšiem ceļiem, kur smilts un asi oļi atdauzīti no asfalta ripo, birst, jūk zem kājām — zem ceļiem, zem delnām ja es rāpoju. Bet ir saulaina rudens diena, augusta karsti vēsā elpa. Kur man celties un iet? Vēl brīdi es varu kavēties un tad satikt Tevi pēc 100 gadiem.
Nāku diendienā te, kur Tu nāci man pretī, mēģinu līdzsvaru atrast sev, savai dzīves izjūtai, (dzīvei?). Jūtos kā izļodzīts izšķobīts krēsls, grozi kā gribi, tas neatrod savu taisno, drošo stāvokli. Liekas — es to meklēju, pūlos? Jeb nē? Es gaidu Tevi. Bet Tu neatnesīsi līdzsvaru, viss sasvērsies greizāk vēl greizāk. Vai varbūt tomēr ir tikai kāds mazs tvēriens jāpieliek, varbūt tikai kāds vārds — un viss kristalizēsies. Bet, kad pēdējais akords ir piesists, pēdējais teikums, tad lapu aizšķir, tas ir pabeigts un vējš to aiznes.
Zinu, ka Tevis te nav, bet šos ceļus, kur Tu staigāji un kurus Tu atkal iesi, manai nakts pārstaigā nenogurstoši ik reiz paceļot acis no darba Tava prombūtne ir nereāla. Un patiesi tā ir tikai uz īsu laiku šai apkārtnei, šiem zaļiem dārziem, bet man tā ir uz mūžu. Un ja arī es Tevi vēl satiktu uz brīdi…
Vakar koncerts Bell hallē. Shauna + Gerg. Viņa – teatrāls sexpots. Viņš – nobijies, nokaunējies, ļoti smalks, jauns. Varbūt viņa ļoti jauna – spēlē ne mūziku bet lielu dāmu – salīdzinot ar citām čellistēm – cheap and poor. Ko viņš labāku varētu atrast, ja domā par saistīšanos? Bet to jau ‘viņi’ famīlija – varbūt nemaz nedomā [right]. Viņš ir tāds izmantojams, padevīgs izpalīgs. Viņai O.K. Bet viņš tiek degradēts muzikālā pasaulē ja viņam jāpavada tikai viņa. Lai gan viņa direktora meita – mūzikas karjeru Gergelijam nespiedīs pēc tā. Biju ‘laimīga’ vakar atkal redzot – lai gan viņš nesajūsmināja, bija vienaldzīgs – kaut kur zem visa tā, vecā uguns deg. Un šodien sāp.
Ceļš, kur tu ved, ceļš kur tu steidzies
Šeit kavēties, šai pilsētā
Zem debess šīs, šais zemes tavās
Man apstāties man ilgāk palikt ļauj
Te apkārt iet un mājās nākt.
Ceļš kur tu ved
Kur prom no visa ved?
Satiku (koncertu meklējot) 3 vecākus kungus. Kādēļ es nepratu ne ar vienu sociāli uzvesties. Viens Marg. teātri meklēja tāpat kā es. Tam pateicu nenozīmīgu „See you”. Tas sveicināja ieejot koncertā, sēdēdams starp jaunajām. Otram prasīju – par to ‘intermission’ – ko nesapratu ziņojumā pie H2. Ar to kopā atnācām līdz koncert. Bell Hallā. Pat neatskatījos, kur viņš palika.
Pie durvīm apstājoties – tur tāda kā ‘špalera’ no important people man pretī uzsmaidīja no pret. puses – vecāks ‘feins’ kungs. Gluži ielīksmoja viņa laipnums. Tas vēlāk apsēdās tuvu. Vāju smaidiņu tam pratu pagriezt. Kādēļ ne labāku? Man bij labāks pret viņu neizteikts. Es nemācos sabiedriski uzvesties – es pati eju savā vientulībā. G + Sh. ienāca pirms pēd. priekšnesuma, uzgāja augstāk. Izejot pamanīju sarkano G šlipsi – bet nepacēlu uz to pusi acis. Nu – tas nekas. Bet arī – tiešām nekas, nekas. Visur tikai nekas.
Kā nerimdams strauts Šī sāpe caur mani līst Plūst lēnāk dažu brīdi Tad brūk kā akmeņus skaldot Un es skrienu simts gadus Pa tukšiem ceļiem Un tiepjos – Tev jānāk reiz pretī.
––––––––––––––––––
Karsta vasara iet Neviens nenāk pretī jo Neredzu neviena Vienmēr garām eju Es nevaru no savas vientulības iziet Un Tu eji, staigā savā.
Otrdiena {2.7.85}
Lejas meitene uznāca vakar – par iešanu uz ‘reading’ centrā. Pareizi esmu nojautusi – viņas nosarkšanu kad Gerg. apskāva Shaunu. Viņa pazīst Fitzgeraldu, Blacha esot tā girlfriend – un sajauca mazliet savu stāstu – sākot par G. tad pārejot uz F. Un beidzot atgriežoties pie G – it kā nesvarīgi, it kā vārdu īsti neatceroties. Nieki. To spēlīti es zinu. Viņi tur veikalā gājuši. Kā nē! Viņi nav vientuļi. Pilsētiņa + meitenes. Tāpat kā Heidelbergā – studenti un meitenes.
Es jau ar varētu – self serv. st. zēni ir izmeklēti visi gari, jauni, tērpjas apm. vienādi – melnās biksēs un uzmana katru meklētāju skatu. Garais – (ne tas pirmais jaunais) kuru it kā ievēroju dažas dien. iepriekš, pēkšņi (aizvakar?) ‘iekrita acīs’ – es it kā nevarēju tūlīt novērst skatu – un viņš tūlīt šiverējās apkārt – aizlika ķēdi aiz manis itkā lai vairāk tur pircēju tai ailē nestājas – staigāja apkārt pa ārpusi, teica ko, apstājās pretī pie kasieres. Tik redzami trenēti siev. sexa uztrīsināšanas, ierosināšanas, iedrošināšanas. Daži no tiem tomēr staigā lēnīgi. Nemāk varbūt savu uzdevumu. Tā – pilsētiņa + zēni varētu būt un ir – sieviešiem. Tikai – ņem, ātri un droši.
„Uz jaunu zemi ceļotu mēs labprāt” Skalbe izteicis viegli tādu vēlēšanos – es drīz ceļošu līdz uz jaunu zemi. Vai – labprāt? Apmēram. Kā manī tas G. ir iesēdies – izdomāts radījums. Cik maz tā tad – es redzu īstenības, tādēļ es esmu dzīvē bailīgs kā zaķis – es neprotu tīri spriest, tikai ar savu iedomu. Nu gluži nepareiza vienmēr varbūt tā nav. Bet, bet, bet…
3. jūl. Trešdiena.
Nosūt. Vēst. Dzidr.
Jūlija siltums nu spiežas līdz kaulam Līdz tam kaulam, kas Visas sāpes saņēmis Kas sāpējušas līdz kaulam.
Nu vasara atkausē Mūžu klusumā iesalušās dienas To gaisma labdarīgi Ielīst šais tukšās dienās Piegarojot tās ar labām domām Kas mierinot gulst Kā saites pār vainām Un soļos iemetas ātrāki ritmi Kur vēl? Ko zaudēt, ja dienas ved Vasaras dienas.
Ceturtdiena 4. jūl. 1985.
Nosūt. Vēst. + 3 stāstus Briedim. No vec. dien grāmatas:
Šalc tumša balss Pār nemierīgu mašīnu Saraustītiem trokšņiem Šalc vienmēr atrazdamās – Jūras balss.
Piekt. 5. jūl.
Vakar pēc vakar. Inese palika mājā un bija – mazliet ‘sabiedriskāka’ it kā mierīgāka. Silts viss – vasara. Vakar no rīta – nezin kā, pieliecot ātrāk galvu? Paskatoties pie loga kaut ko?? – pēkšņi reibonis un viss absolūti sajucis rādās dubultīgi, neskaidri, reibst – sevišķi it kā no labās acs – pilnīgi šķobās viss – beigts, nekontrolējams! Atsēdos uz gultas un gaidīju – līdz pāries. Pārgāja. Kas tas bija? Tas bija tik pārvarīgs – ka tas atstāja garīgi lielu šoku. Esi absolūti nevarīgs pēkšņi. Nekad nebiju tā jutusies. Jau aizvakar ejot uz centru – saules brilles bija, bet kaut kāds gaismas zigzags – kā pātaga cirtās un cirtās pāri skatam – arī it kā no labās acs. Pārgāja. Kreisā acs man rāda taisnu līniju – mazliet ielauztu, ielocītu vienā vietā. Un – melns, vai gaišs ovāls danco acis pieverot, atverot. Agrāk (dažus mēnešus?) – izlocīja it kā taisīja ovālu izcilni uz lapas, kad lasīju {sketch of oval shape} tagad nemana to tā. Varu lasīt bez brillēm dažreiz labāk kā ar brillēm – varbūt brilles vainīgas?
Sestdiena. 7. jūl.
Rīts. Gandrīz jau pusd. laiks. 12 ir jau. ‘Šie’ vēl guļ.
Ārā mierīgs, kluss kā ūdenī grimis. Saule. Kalni, priedes, rūsganas te. Mājas, logi, mašīnas – guļ mierā – tikai vienā stūrītī, vienā vietā aiz kāda jumta, starp 2 priežu stumbriem maz plankumiņš pilsētas centru – un tur visu laiku kustās ielas dzīve. Tik ļoti atgādina kādas skudras vai blaktis – ka jāiesmejas. Tas ir ielu krustojums – tur viņi salasās šie insekti – un kustās visi kopā – un citi lido (mašīnās) gluži kā mušu vai citu insektu pūlis – citi rāpo, citi paceļas spārnos, paslīd ātrāk. Un bez mites – kustās un kustās. Tagad vasarā visi tie gaišās krāsās.
Viņi rāpo, lied un lied un daži palido ātrāk. Dzīvs pūlis. Mākoņi nemanāmi, bet arī manāmi slīd pāri kalniem. Debesīs. Kalni bez kustības, kā dzelzs, kā akmens, kā – kalni.
Un lejā starp kokiem, apstādījumos uz kādas baltas mājiņas sienas šūpojas zaru ēnas, kas skatam sajaucas ar pašiem zariem bālā saulē, ir sācies neliels vējš. Viss elpo. Koku zari, galotnes, mākoņi slīd, ja arī acs tos nesalīdzina ar nekustīgajiem kalniem, tomēr kaut kādā veidā jūt mākoņu kustību, tie stumjās cits citam tuvāk, mainās, patiesi – ļoti ātri.
Vakar teātra izrādē. Stīvi te viņi vienmēr. Tāds teātris nevarētu izdzīvot Sidnejā. Kostīmi izņemot varbūt 2 bītnikus (nezin kā tos tagad sauc) – neintersanti, ikdienišķi. Moljera komēdija. Misantrops. Nekā komiska. Traucējošs šais apstākļos (no racism!) ārzemnieciskais, orientālais, vienas sievietes (moralistes) izskats. Rada nepatiku. Mazākais manī. Es tiešām nezinu – kādēļ visas viņu izrādes mani kaitina, neapmierina, garlaiko.
Pirmdiena 8 jūl. 1985
Vakar sēdēju viņam blakus. Elektrisk. koncertā, viņš pienāca ar savu dāmu (tumšmate, lielu muti, līku degunu, simpāt. intel. skats diezgan) „vai te brīvs?” „Somebody went away…” „Somebody left?!” angļu akcents smalks tenors Kolistaruls{?}. Tad viņi ieraudzīja (puskrēslā) ka es tā esmu. Sadurstījās – bet saņēmās (es skatījos vēl) un apsēdās. Es neatradu iespēju teikt ko – viņš bija nobijies, neskatījās.
Mērkaķīgais pianists dauzīja klavieres – G. smējās – es tad atļāvos smaidīt līdz, bet saņēmos – sevī mierīgi. Vēlāk atzvēlos vairāk atpakaļ krēslā. Un pēc brīža – arī viņš atzvīla (tad arī viņa dāma) – šī brīvāka sēdēšana tad bija tā ‘sēdēšana blakus’. Bet – biju noslēgta arī pret sevi, neļāvu jūtām vaļu. Nekad arī nenotvēru viņa acis – uz savu pusi – tā man atlika tikai – klusēt.
Un tomēr – mēs sēdējam kopā. Nāca starpbrīdis – viņi aizgāja, man pretī apstājās Barbara [right] – biju priecīga, ka varbūt viņš to redzēja. Viņš neatgriezās pēc starpbrīža, ne tur, arī es – pēc norādījuma publikai – uzgāju augšā vidū sēdēt – viņu neredzēju, varbūt – kaut kur viņš tur bija – bet gandrīz liekas ka nē. –
Shauna [left] spēlēja OK. Es tik nevaru uz viņu skatīties kad viņa spēlē – man viņa liekas klaunīga. Šoreiz, šinī stilā, varbūt ne tik nepatīkami – tā bērnišķīgi dāmiski.
Tikko vakar pabeidzu lasīt (franču val. Durat?) par mīlestību it kā – mīlestības dēļ – kur nekāds ‘piepildījums’ nenotiek, bet mīlestība ir jūtama liela, un vienā tā rodas tādēļ – ka otrs to vēlās. Pievilkšanas spēks ir – viena kaislība, vēlēšanās. Tas te man var palīdzēt. Siltums, uguns deg, druzd, nebeidz – otrs nevar aiziet, jūt to, sildās. Varbūt iedegās, vēlās. –
Vakar sāpēja auss – no caurvēja istabā. Šorīt vēl atkal iedur. Vakar visu dienu. Ārstējos – vakarā tomēr uzšāvos kalnā – un redzi!! Kaut kas ir šai mazā cilvēka kamolā kas mani nebeidz turēt un turēt. Uz mirkli pamanīju viņa roku – sīkāka, bērnišķīgāka, kā sveicienā to satiekot jutu.
Sirds dejo par Kādu mazu brīdi Mazu brīdi viņas laikā Kas iekalts kā mīksta zelta Melnas dzelzs ķēžu virknē. Ja viņa dejo Tas ir sāpot It kā visa ķēde ilgā Būtu šī mīkstā zelta Kas piegulst kā glāstā Gaismo un silda. Ja viņa dejo tā Īso brīdi Viņa dejo Par savu laimi Nemērāmo, mūžīgo Viņa dzīvo mūžību īsā brīdī.
Otrdiena.
Rīts. Kluss. Skaidrs. Durvis uz balkonu vaļā – dzedrs.
Tev blakām es (vai akmens jau Un nakts?) Tu Ar savu draugu viegli smejies Tik klusējot mēs kopā esam Viens otrā spēkus rodam, Tu savam tālam ceļam. Kam es – tuvu nezināmam? Kad klusējam Mirkli mūžībā mītam No zemes likumiem esam Atbrīvoti. Tad šķiramies lai sāpētu Lai meklētu, lai sauktu Atkal.
Gulēju visu nakti no pus 11, un nupat no rīta pēc brokas. (+ kafijas!) ap pus 9 iekritu gultā un nogulēju līdz 11! Vakar pēcpusd. gulēju! Ik pēc katra labāka notikuma ar G – es guļu, guļu. No tā var saprast, cik ļoti viņš mani nogurdina, izsmeļ spēkus. Karstas sausas dienas.
Piektdiena.
Zobs sāp. Pie daktera būts – pārmaiņas tiks izdarītas. Vajadzējis iet agrāk… Raudu no vientulības no savas nespējas dzīvē sev iegrozīt kādu prieku. Te ko vēlos. Kas liekas ir tuvu bijis. Vel ir. Varbūt ir. Bet neticība vien visu iznīcina.
Te ir tādas spēcīgas egles ar smagiem bieziem tomēr ļoti brīviem zariem kas vējā šūpojas un pašas egles šūpojas, tas vienmēr aizkustina, šķiet ļoti skaisti. Dzīve šūpojas. Un kaut kas man ir. Mani šūpo kā vējš egli šī savādā pieķeršanās. Ak, tā nav nekas jauns, tā atkārtojas cik daudz reizes gados un gados. Un tomēr tā ir jauna, nebijusi, citāda. Vesela dzīva pasaule skaistuma kurā es eju, nāku. Staigāju, raugos, meklēju, ciešu un jūtu laimi. Man tas jāap[..]… Man jātuvojas, jāsaka, jādod, jāatzīst. Varbūt es mazliet to daru. Cik tālu, kur iet, lai nezaudētu, neizjauktu bet radītu. Sāp tas, ka nekad es to nezinu. Vienmēr viss pāršalc pāri.
Vakar ar lejas meitām koncertā Karena jaunā frizūrā + auskariem, kakla rotas – Redzēju G. foajē. ‘Neatstāja nekādu lielu iespaidu’. Varbūt tādēļ ka viņš nebija tur manis dēļ? Viņš gadījās arī tur kur mūsu vietas – it kā meklēja vietu ar kādu mazu melnu garmatainu (austrumnieku meiteni) + garāku kungu. Es neredzēju – kur viņš skatījās, redzēju tikai viņa jopķi kas viņu taisīja pēc žīda vai krieva. Bet šodien viņš pavadīja labu vijolniecīti – Debussi! – un viņš ‘atstāja atkal to lielo iespaidu’. Viņš ir labs pavadītājs.
Otrdiena. 23. Jūl. 1985
Rīts.
Jauna diena sirds apstājas Nevaru viņā bez vārda mesties Kā mazu nolīgumu prasot: Ko Tu man dosi? Ko atvērs Tavas stundas? Kāds būs Tavs Vienreiz mūžā nāciens? Rīts mierīgs jumtos guļ Koku zaļos zaros ieplūst zūd. Diena Tavām stundām pāri Bez prāta auļo sirds Pretī cerībai kāda Prasībai – kā kodolam Jāatraisās kādam brīdim Tevī, diena, kā dāvanai jākrīt rokās. Vai būs tas Tevī diena? Pirms Tu aizvērsies mūžos? Rīts plūst mierpilns, Ko Tu dari sirds Ko Tu palīdzi šai dienai? Es esmu pilna lūgšanas Pilna ticības līdz malām Es eju lēnām Bet, tad es metīšos acīm neredzīgām Tad es kritīšu, dienā, Vien Tavā žēlastībā.
–––––––––––
Un es atkal aujos Sedzos, steidzos Kur Tu, diena, Kaisi gaismas graudus Vai Tu sviedīsi man saujās Mirdzumu no solījuma tā Kas tik cieši jausmās iekalts Mūžam neatstājās.
Pirmdiena 29. jūl. 1985.
Šodien koncerta (Max Bell) starpbrīdī apstājos pie trepju apļa – un Rolstons [right] ar kādu dāmu pianisti – pienāca viss vienos smaidos un es tāda pat viņu sagaidīju! Bet – bij jāatzīstas ka nu biju pie dentista – un nevaru parunāt. Owful. Viņi visi beidzot ievērojuši ka esmu katrā koncertā. Varbūt tā ‘mistika’ zuda, ka esmu Ineses mamma, nekāda ‘sūtne’. –
Trešdiena 31. jūlijs 1985.
Vakar, pēcpusdienas koncertā, MB apskatīju izliktos ziņojumus par koncertiem – nekur neredzēju vairs vecos vārdus. Iespējams ka es viņu vairs nedzirdu un neredzu un nesatieku, un man bija jāsaka paldies un atzinība – kā to saka pēc laba snieguma. Bet man nebija zobi kārtībā un es sēdēju, sēdēju.
Tagad es skraidu, skraidu. Vēl vairāk jāskrien. Jādzīvo tur pa Centru. Ko es te tupu! Un tas – ka viss pāri – mani skāra tik ļoti, ka naktī es modos ik pēc stundas, pēc divām. Labi ka es aizmigu tomēr atkal. Tas bija neapzinīgi, kā tas jau ir bijis, tikko ir šī bezcerība – tā ir ne tikai ārējā – domās, domājot par to, bet tā ir iekšā visā sistēmā, darbojas, iespaido: aptur labos mierīgos ceļus. Cik tā, tā tad ir īsta, šī laime un sāpe. Bet nojautas – vai tanīs ir kāda patiesība? Vai tās zīmes, kas ir redzētas ir ar tādu nozīmi, kā tās ir tulkotas? Ka manis vajaga, ka ir bijis kaut kas, meklēts, atsaucīgs. Tāds pat – ne domāts, bet esošs, justs, neiznīcināms (līdz zināmai maiņai – ) Tā ir tikai manas pašas – kas? Sistēmas vajadzība, mana dzīvība kas ceļās un ceļās pēc katra kritiena atkal no jauna, neatlaidīgi, pārvarīgi. Tagad stiprāk (aklāk? – lai) kā jebkad.
Vēl vasara, vasara spoža – Putni, rozes un vējš Bet kokiem lapas dreb tik ļoti? Uz kalniem ir uznācis sniegs.
Mākons iet vientuļāks debesīs Tam piemetusies kāda ēna.
Vēl vasara, vasara spoža. Turi ciešāk roku rokā.
Un meklēt neapstājies Tādēļ, ka ciet. Tev vienmēr jāceļas Un jāiet Ar cerību – Varbūt, varbūt.
Nevarēju gulēt (jau 3 nakts) G dēļ. Es pati (kas cits nu G tomēr) manī sabiezina šīs domas, vēlmes, iedomas. Bet – es netieku vaļā. Izlasīju Gubiņas grāmatu – romānu. Viņa nav dzejniece – Sarma teiktu. Viņa nav arī neko īsti – māksliniece, šinī grāmatā. Varbūt tomēr ir kaut kā kaut kas ko es neredzu – varbūt viņa ir absolūti iekšā tanīs ļaudīs par ko viņa raksta – viņa runā tikai tā – kā viņi. Varbūt – nofotografē viņus. Bet tā ir – garlaicīga fotogrāfija. Nav arī īsta fotogrāfija. Tā arī tomēr nerunā – lai gan viņi izsaka varbūt tās domas, ko tādi cilvēki domā. Bet – kaut kā tie cilvēki – runātu citādi, dažreiz viņu garajās runās. Un to ir daudz šo garo runāšanu.
Otrdiena 4. jūnijs. 1985.
Vēstule no Dzidras. Skumīga. Latv. avīzē mans dzejolis ‘Vīzija’ rakstīts ātri to kas ‘nāk prātā’ izskatās O.K. Runājāmies ar Inesi pēc labām vakariņām. Viņa – raizējas un bēdājas. Mariette – uz kādu konferenci, bet Inesi laikam nemēģina satikt. Kaut Inesei kāds varētu iestāstīt neņemt neko tā pie sirds. Un es – kad kādu stundu neesmu domās bijusi pie G – es plūstu kā aizturēta straume – it kā kas nokavēts, novārtā atstāts, nerūpēts, nepareizi tā – etc. Traki. Dz. liekas depressed pēc sava ceļojuma Austrālijā un brīvlaika. Viena un viena.
Trešdiena 5. jūnijs.
Tu uzliki (savas) rokas uz klavierēm (taustiņiem)
(ļoti mierīgi)
Un skaņas sāka (vibrēt) drebēt
Kā apšu lapas vēsmās
Kā ezers, kā sirds.
Pilnā balsī Tādēļ ka rīt, vai kaut kad nākošnedēļ es viņu redzēšu. Prāta man nav. Kāpēc es nesūtīju rozes? Lai – tad nav ar prāta! Vakar visu dienu, sāpēja zobs – tas bija grūti. Šodien nesāp – lai gan, jābūt ļoti uzmanīgai ar aukstu, karstu, cietu, ātru, etc etc.
Svētdiena 9. jūnijs 1985.
Citu vidū
Atrodu Tavu seju kā svētbildi.
Tās attēlu savās acīs
Turu dienām naktīm
Tuvu klāt to turu.
Dažreiz to nomainu
Kad Tevi atkal redzu.
Jau vesela galerija
Mazs muzejs man Tavu seju.
––––––––––––-
Ceriņi zied.
Siltas rasas pilnas ir Aiviekstes pļavas
Pieliec galvu ejot gar bišu stropiem
Viegli izņem bites no matiem
Un steidzies tad
Kurp?
Atpakaļ jānāk uz tālu malu
Tur neviena nav mājās.
No koncerta pag. ned. (Šeboka studenti) Standchen by Strauss – G. Szck. Mani ‘vajāja’ viņa seja uz skatuves – saspringta, asāka vaibstos kā jebkad, gandrīz sveša (kā parasti, ar viņa tūkstoš sejām) – (Tā dziļie, mīkstie gandrīz nelaimīgie, pazemīgie ‘paklani’…) [Right: Sebok teaching].
Tagad vakar – izejot viņš stāv. durvju tuvumā pretī (arī Sicsics groz.) – un manas acis to sameklēja, ‘kā no miglas’ – Viņš, tas, jā. Nopietns. Viņš taču neskat. tieši – bet – nevar būt ka viņš neredzēja. (Ko viņš gaidīja, viņš nekad nestāv pie durvīm tik ilgi.) Otrs skatiens uztvēra viņa seju pieliektu, smaida siltā gaismā sārtu, jā sārtu??!! Un tā tas palika. Es aizdrāzos tīrā gaisā, tukšā mežā, tukšā ceļā.
Koncerta sākumā, jau viss pildījās ātri, es atskatījos ilgāk meklējot augšas rindās. Tumšs. Pēc aplausiem zīlēju – tur pa labi, kaktā kaut kur. Pamanīju izejam Sicsicu – un aiz citiem, aiz tā – nojautu (redzēju, nē?) G. ienākot pēc starbr. tāpat. Izejot – jau it kā skaidrāk – bet arī nē, publikas daudz – viņš tik sīks un mazs.
Bet lai arī ilgi gāja līdz es tiku pa durvīm – viņš bija tur pretī citu vidū. Aizmirsu, ka gribu to satikt, runāt prasīt par solo koncertu, smaidīt… Viss pazuda tai mirklī, kas saskatīju viņu tur stāvam, delikātu, klusu (neviens jau nekliedza, ha ha) Izejot pirms es vēl ko biju pamanījusi, es biju sataisījusi gaišu, laimīgu, varbūt pat viegli smaidošu seju… Varbūt – tā palika pie viņa.
Tas bija traki priecīgs koncerts – tas mazais pianists Menahem Pressler ir absolūta karikatūra – un visi publikā tikko valda smieklus – un iemīl bez gala viņa spēli un viņu – īsts retums. Lielu ovālu seju, ļoti mazs, resns, vecs diezgan – neglīts, plāta muti kā zivs visu laiku spēlējot, vaibstās, lēkā, svaida rokas pa gaisu, trinas uz krēsla, skatās ik pa laikam dievišķīgā priekā uz solistu! Tas ciets, stīvs, solīds.
„...an inner roar and
Darkness shrouds my ears and eyes.”
Tas ir tik pareizi teikts par to stāvokli kādā es atrodos tikko es jūtu vai pamanu viņu. Un pa lielākai daļai viņš man liekas tikpat sastindzis pretī, izņemot to laiku kad viņš sāka bēgt. Varbūt galvenais pārdzīvojums – notikums, bija tas – ka sēdu koncertā – es nejutu, neatradu kontaktu ar viņu – es itkā zaudēju viņu, atteicos un kļuvu atstumta. Tad – „es nometos ceļos viņa priekšā, pie viņa kājām, ieslīdēju klēpī uz viņu – un mēs bijām kopā kā agrāk.”
Pirmd. 10 jūnijs 1985.
Izlasīju H. Hesses ‘Rosshalde’ – faktiski – nespēju beigās visu lasīt – tik bēdīgs. Mirst kāds mīļš bērns ar menigīti – (smadz. plēves iekaisums) – neglābjami. (Mana māzā 2 g.v. māsiņa Mirdza mira ar to.) Un pēc šīs grāmatas es (uz brīdi…) kļuvu prātīgāka – jāpieņem ar mieru un pateicību tas ja liktens vēl ļauj dzīvot un kustēties tā, kā tas ļauj – un jāiet ar atklātāku un neprasīgu sirdi pretī tam kas vēl apbur. Nav jāprasa. Tikko neiekāro savtīgi, tā lielākais saspringums (bailes, kauns) atslābst – kļūst normālāks. Tas – jāvar! Lai gan liekas un ir tas – tik neiespējami. Jāatgādina sev mūsu trauslums šai dzīvē, mūsu (mana) iznīcība un jābūt saulainākai, mierīgākai, līdz ar to – drošai – es to jau sen zinu – bet tagad it kā to pieņemu dziļāk. Kaut varētu noturēties šai saprātā – kaut cik!
Otrdiena.
6 pm. Paēdu vakariņas – pienenes, zemenes… Inese ap 4 pm. aizbrauca uz Calgary – 10 pm. lidos uz Angliju + uz Šveici uz Lozannu! Izgāju paieties pa ‘lielo ielu’ – vasara – pirmo reiz jūtu vējš silts, vasara, koki (tumši tur vecie) šūpojas, līgojas, debess starp mākonīšiem – ļoti zila, zemenes zied – vēl zied un zied.
Absolūta vientulība. Baigi! Varbūt būtu jāiesēžas busā (rītu) un jāaizbrauc uz Kalgariju! Lai justos normālāk. Bet varbūt jutīšos vēl nenormālāk… Vienu Bacha grāmatu varētu nopirkt. (It kā man nebūtu nošu diezgan it kā – man vajadzētu muļķoties ar spēlēšanu.) Vasara! Mana dzīve. Es nevaru rakstīt! Riebjās domāt par to – gribētos – vēl dzīvot, pēdējo laiku kad dzīvs un – vasara… Where to??
Viss tas man nu rokās
Kā pārāk liels pacelts
siena klēpis
Tas smaržo, tas smaržo
Tas karsts smacē elpu
Aizsedz acis, kļūst smags
Reibst viss
Ar to vairs tik krist
Smejoties krist
Kaut varētu smieties vien,
smieties.
––––––––––––––
Satiku ievas šai pavasarī
Ievas pēc simts gadiem
Un meža zemenes zied
Gar visiem ceļiem
Pār sausām anemonēm
Pār briežu pēdām
Pār neizbēdajamām bēdām
Kas cauraug ar prieku
Pār klintīm un veciem kokiem
Pār ejamu ceļu, pār ceļu.
–––––––––––––
Tagad es – varu jau smaidīt
Bet Tu – raudāt sāc!
Varbūt es izraudājos tad
Kad nevarēju vēl smaidīt
Ar asarām neredzamām
Kā akmeņiem krūtīs.
Tagad es varu jau smaidīt
Kad Tu te garām nāc.
Ceturtdiena 13. jūnijs 1985.
Vakar nosūtīju vēstuli Dz. un Aki sackTālim. Krāsainu – zil-sark. beidzot… Jūtos slikti šorīt – sāpe kreisā sānā zem ribām. – Mākoņains. Jāiet ārā tomēr. Jākustas. Vakarā koncerts + lejas girl, satiku to uz ielas.
Piektdiena – rīts.
Vakar koncertā ar lejas meiteni. Es biju nervoza un tas izpaudās visādā muldēšanā, kad runā skaļi – bet prāts ir nezin kur. Apģērbu pirmo reiz baltās bikses – izskatījās O.K. G. necerēti bija pašā pirmā mūz. gabalā. Mēs bijām vēlu – vietas 1. rindā sānos. Viņš ienāca – ielīda gar piano aizmuguri. Viņš nāca tieši pretī, bet liekas – tumsā viņš neko neredzēja. Viņa acis meklēja citur – augšā – parastā (manā?) vietā.
Viņa seja bija tik šaura, tik bāla, tik tumša un ‘sažņaugta’, ka es tikko viņu varēju pazīt. (Viņa seja ir neiespējami mainīga.) Viņš kaut kā lika redzēt – ka viņš ir žīds. Varbūt viņš ir. Vakar viņš izskatījās ļoti tipisks žīds. Kā viņa seja varēja būt tik šaura? Jau pirmā koncertā redzot viņu tikai profilā viņa seja likās asa, novājējusi. Stāvot ar Sicsicu tur ārā foajē viņš brīdi smaidīja un – (manā iztēlē) bija rožains un bērnišķīgs. Šoreiz viņu ārā neredzēja. Varbūt viņš palika sēžot kaut kur kaktā varbūt zālē nebija. Pie durvīm Sicsics runājās ar kādu girl. Es ar savu girl apstājos tam aiz muguras. Mēs triecām, smējāmies par prec. un šķiršanos. Sicsicam es ‘nemanāmi’ viegli uzsmaidīju. Vēlāk viņš pagriezās iet – un jutu pavēroja mani. Vai būtu tā – ka viņš zināja par mani un G.? Ko zināja? Tik traki nevar būt.
Daiļa čelliste (kas pirmā konc. man prasīja kur tikt uz skatuves) un kurai es pateicos pēc spēles ‘swimming pūlā’ – garām ejot teica nice hallo! Viņa gāja jauniešu komp. Vakar – koncertā jauka chamb. m. grupa. Ģitārists – OK – G. neredzēju. Un – kaut kas grimst tālāk… Vēstule no Brieža. Komplimenti manai rakstīšanai. Toronto – Madoniešusanāksme dziesm. sv. 1986. What? Tikko kāds ‘savāds gaismas stariņš’ pazibēja izjūtās – it kā no loga uz kaut ko citu prom no G. Skumjie aiziešanas ceļi.
Sestdiena – 15 jūn. 1985.
Vakar Barbara [left] piezv. atbrauca aizveda (un atveda) uz koncertu. G. pavadīja kādu 18 g. čellisti un viņi izskatījās kā – pārītis. Vēlāk nāca zālē kopā sēdēja un G laikam neredzēja mani. Bet Pointinens redzēja – sveicināja īsi trepēs satiekot un viņa sejā atspīdēja izbrīns, pārsteigums. Vēlāk pretī atrodoties viņš arī noskatīja – varēju iet parunāties. Nē. Kā parasti.
Varēju iet tālāk – kur bija cerība redzēt G. Reiz izgāju. Otrreiz nē, jau viņš tur nāca augšā pa trep. vēlāk ar savu dāmu. viņš visu laiku izskatījās laimīgs, ne sarāvies kā citreiz. Es stāvēju tālu – un – neparādījos savā baltā godībā kas iespaidoja Pointinenu un man pašai dāmistabā spogulis pārsteidza (tik reti, nekad tas vairs nenotiek) ar ļoti labu izskatu. Bang! Viss par velti. Man nav jādomā par G. Tas mani nomoka. Tas man dod tik grūtu prieku. Un tomēr – vakar dienā arī es varēju uzsmaidīt puisim veikalā. Nē. Nevarēju. Peh, a? Šorīt vēl – domāju – met prom!! Bet tas kā dadzis, kā tāds jūras vēzis – jūtams – ieķēries krūtīs. Fiziski jūtams. Un vēlāk – nāk un nāk domās. Kā tik ļoti var pieķerties. ‘Sadomāties’ ir teiciens, kas to izsaka. Es pati to radījusi ar – domāšanu pastāvīgi!
pm. Salīmēju sev rakstus no avīzēm. Tomēr – es mazliet it kā mostos no savas apsēstības ar G. Ja nebūtu vakar bijusi koncertā – dzīvotu tālāk savās illūzijās. Tomēr pēd. laikā, kopš viņa atnākšanas un tuvošanās, dzīvoju nemierā – ka man kaut kas jādara – jāsatiek, jārunā, ‘jāsūta rozes’, jāraksta etc etc. Neko nedarīju. Tikai to vajadzēja – pēc pirmā koncerta noiet lejā un izteikt atzinību, prieku.
Neko darīt. Skumji. Bet – tā tas bijis… Gulēju visus 2 mēn slikti. Tagad apm 2 nedēļas labi – pēc viņa atgriešanās, (mani atceroties, tuvojoties). Vakar nakt – atkal slikti. So – Tā tas ir, tik dziļi tas skar. Neiedomājami ko tādas iedomas – illūzijas visā konstitūcijā rada. Pilnīgi sabeidz. Un tik maz prieka viņš devis. Tikai pirms z.svētkiem un pēc ziem. pirmo reizi redzot. Tad nāca greizsirdība un īsts melnums mēnešiem – un nē, nedēļām. Man – jātiek ārā – man ‘jāatdod šīs rotaļlietiņas’ – Viņa dēļ es atkal varēju iemācīties šo to spēlēt no galvas.
Marvellous! Tagad es spēju dietēt. Viņa dēļ. Tikai rakstīt es nevaru – nav tēmas. Es nevaru rakstīt par viņu, lai gan es mazliet to daru. Šodien es esmu tik smaga, visi locekļi pielieti kā svina – es laikam nevarēšu izvilkties ārā! Bet – gan varbūt sevi piespiedīšu… Uz priekšu! Soļo, soļo! Vakars vēls. Lāpu drēbes. Biju staigāt. Salīmēju stāstus cik varēju avīzēs atrast. Ēdu – apdomīgi! Un – jūtu arī (ne visu laiku!) it kā atvieglojumu, it kā kāds pienākums no manis noņemts ar G. varbūtēju ‘aiziešanu no manis’.
Pirmdiena
Lasu franču val. par Montreālu. No fun… Man ir – it kā vieglāk! Haha! Es atkal – ceru vairāk no ārpasaules – ko?? Un tomēr ceru arī no G. – ko?? Tikai – pienākuma it kā mazāk. Kāda pienākuma? Pret sevi un G. – iztaisīt kaut ko no mūsu simpātijām. Tagad – tas atkrīt. Cits – tāpat. Viņš nāk prātā. Gatavojos viņam. Bet – tam jābeidzas. Un – slinkums, tas šo jūtu radīts – ‘neko citu negribās darīt’ un nekas cits nenāk domās. Un taču – viss ir un bija – tīra illūzija. Es redzu viņā to – kas viņš ir uz skatuves un gandrīz nevaru pazīt viņu citur. Un tomēr – viņš ir abās vietās tas pats – un es nepazīstu ne vienu ne otru. Un tomēr – kaut ko es redzēju un viņš kaut kā – reaģēja. Vēl tagad atgriežoties vas. kursā pēc 2 mēnešiem. Es biju viņam vajadzīga – un tas mani turēja visvairāk. Viņam vajadzēja – tik karsta pielūdzēja viņam, viņa spēlei etc.
Otrdiena, 18. jūnijs 1985.
Uzgāju pēc pasta – no Dzidr. slaides. Pasēdēju galerijā – pie luxus grāmatām. Jāiet vēl atkal. Where do I belong? In the bush.
Man šķiršanās bēdas sāp
No kādas laimes beigas
Jāaiziet, skumjas smagas
Bet dzirdu pēc mēnešiem gariem
Atkal vilcienu svilpi
Ilgi caur kalniem skanam
Sirds pazīst šīs skaņas
Klausās ar klusu prieku
Tālums grib šūpot atkal
Jaunas svešas dienas aizvest
Kā vilnis lapu aiznes
Man jāceļo ar prieku
Atkal reiz vēl reiz atkal
Jāiet.
–––––––––––
„Par dienām kad mani mīlēji
Tev mīļu paldies saku...”
Šīs dienas – nav vēl galā
Vēl nē. Rozes vēl Tev neatdotas
Tie rožu klēpji
Tagad ceriņi zied.
Trešdiena. 19. jūnijs 1985
Vasaras vējš ceļmalas klintīs
Melnajās priedēs mierpilnās
Vasaras mākoņi galotnēm pāri
Diendienu eju šo ceļu
(un skatos) augšā uz (klints) akmeņeim
Pie cietajiem stumbriem
(Kur) divi mežrozes sārtie ziedi
Vai Tu nestāvēsi tur gaidot reiz
Kad es eju un lēnu smaidu
Kā slēpjot kā dāvinot
Metīsi man no savas mīļās sejas
Ar vienu slepenu skatu
Kā Tu to proti?
Bet nesatieku es Tevi diendienās ejot.
Simts gadus es tā ietu
Soli pa solim cēlo akmeņu ceļu
Simts gadus. Un tad reiz Tu nāktu
Man pretī, sīks, mazs vecītis
Ierastā kustībā atstumtu baltus matiņus
Kā tagad Tu atmet tumšo cirtu
Pēc tās es pazīstu Tevi.
„Vai Tu vēl spēlē?” es teiktu
„Jā, dažreiz” Tu atsmaidītu
Ar mīlīgu bezzobu muti
Un sniegtu man savas rokas
Drebošas un balsi lēnu:
„Tu teici, ka Tu mīli manas rokas”
„Tu atceries?! Simts gadus...”
„Spēlēju ar tām savas dienas”
„To Strausa Standchenu
Kā apšu lapu ritmu?”
„Tu atceries? Simts gadus...”
„Dzirdēju to visās dienās...”
Jauni ļaudis trauktos tur garām
Kāds teiktu divi akmeņi
Gandrīz vai ceļa vidū!
Un viss atkal sāk likties labs,
Daiļš, pilns slepenas dzīvības.
Ceļā staigāju lēni, noliektu galvu,
Tur atkal stājoties un raugoties
Melnajos kokos – kas cieti
Kā no dzelzs, un 2 mežrozes
Ziedi – rozā pie dzīva lapu
Zariņa krastā – kam tie zied?
Tam – kam es eju. Tam ko
Es drīzi redzēšu. Un es to
Nedomāju – bet tā tas ir.
Kaut kas nāks, būs, gadīsies.
Ceturtdiena 20. jūn. 1985.
Maigs siltums kas manī saplūst
Kā vasaras lietus pali
Es nevaru neko pret to
Es šodien redzēšu Tevi.
Pointinens spēlēja + čello + vijole. Ir gan viņam rokas!!! Laikam tomēr te nevienam citam nav tādas – smalkas, vieglas, ātras un arī drošas, spēcīgas. Un man tomēr liekas (vai maldi) ka izejot pūlī G. atskatījās un meklēja mani. Nevar būt. Blondā pienāca, paķēra (roku uz pleca uz muguras) un aizveda viņu. Bet mēs satvērāmies acīm, vēl aizejot. Viņš tur bija apstājies – man bija laiks piesteigties runāt – kaut tikai sveicināt – bet, bet, bet kā vanags viņa aizrāva viņu. Vai – kā citādi mūsu acis būtu satikušās vairāk reiz īsus mirkļus – ja mēs nemeklētu. Kā tas var būt? Nevar būt. Vai var būt. Vēstule no Kreišmanes – viņa studē dzeju – manu un 30 grāmatas citu.
Piektdiena. {21.6.85}
Skaista šī vasara, tā
Līst kā mūzika no jauniem pirkstiem
Kas nobirst kā Tavi ziedi
Pār mūzikas instrumentiem
Pār stīgām kas skan
Un skan un trūkst,
Apklust. Bet san vēl
Vēl dienām, naktīm cauri san
Kā vasarā smilgas koku galotnēs
Skan Tavos soļos
Pār manu sirdi.
Nevaru strādāt aiz bēdām – un nevaru strādāt aiz laimes. Jāiet tik staigāt, tik klejot tukšos ceļos ar savu – savādo vientuļo laimi.
Sestdiena {22.6.85.}
Labs koncerts – labs ģitārists.
Kas mani ievainoja!?
Kā bija par daudz!?
Šīs miršanas
Cik reiz man Tevis dēl jāmirst?
Kaut kas manī ir aizvēries.
Šai brīdī – es nevēlos vairāk
Šī grūtuma.
Zinu – Tu visu vari atdzīvināt
Viss var liesmot no jauna
Bet šai brīdī – es nevēlos Tevis
Es vēlos atstumt Tevi, vēlos
Aizvērt durvis. Es zinu cik tas
Neapdomīgi, neprātīgi.
Bet – brīdi es gribu iet taisni
Droši savā atšķirībā
Es gribu iet ar vaļā acīm.
Niknums ir ienācis manī
Es negribu vergot
Es pazaudēju tad visu maigo
Kāroto dzīvību, siltumu
Akmeņos es izeju...
Ak, nekur es neizeju es
Esmu Tev pie kājām, bet ja
Lieksies celt mani es varbūt
Būšu beigts akmens, varbūt čūska?!
Sirds nobīstas sava lepnuma bet
Lūdzās brīvības, sev lūdzās
Sevi māca sevi glābjot
Lepnojas un redz sexa
Mīlestības līmeņus un valgas.
(Es domāju ka Tu strādā, bet Tu
Mērkaķojies pa tālruņu būdām).
Gāju caur L. Hall no lifta iznākot redzēju viņu omulīgi tupam tel. būdā. Starpbrīdī – gāju, pastāvēju brīdi korid. Pointinens otrā pusē iestutējies kaut kur skatījās – uz citiem (neredzēju kas tie) gāju pa kreisi – varbūt uz Erik Harvie – aiz citiem pamanīju ļoti elegantu, ļoti sīku, smārtu (kā mans skats to dažreiz redz) baltu figūru – vai tas viņš? Jā, paejot garām kādai citai figūrai kas viņu aizsedza skatam pa pusei – redzu tas viņš ar kādu skābu savilktu smaidiņu sejā – kā ejoši vilcieni, kā mašīnas – mēs neapstājāmies. Es tomēr īsi paskatījos. Nogāju dāmistabā, neko tur īsti ko darīt. Izskats puslīdz OK (zila blūze zem bogy shirt, viss – tumšs, elegants.) Nācu atpakaļ viņš stāv ar muguru pret ietvi, skatās un runājās ar jauniešu grupu (vidū Pointenens) kas nometies uz grīdas. Pointenens skatījās kā es iegāju lejā durvīs. Kāda gaiša figūra tad brīdi man sekoja – es jutu, domāju – tas viņš. Bet – neatskatījos. Kad atskatījos – tā bija pazudusi. Kur? – atpakaļ. Atskatoties (ejot savā ailē) redzēju viņa profilu, vai viņš stāvēja tā, kad gāju garām? Liekas nē. Viņš pavirzījies. Vai viņš sekoja un atgriezās – viņš jau nezin manu vārdu ko uzrunāt –
Un tagad es domāju – vai viņš sekoja? Vai skābais smaidiņš bija man? (Es jau biju tālāk nodomājusi ka tas grupai ar blondo un Pointeneni – greizsirdības ēdas viņā.) Tagad es domāju – viņš nevarēja darīt vairāk. Un es arī nevaru darīt vairāk, beidzot, uz brīdi pavisam nevaru, nevaru pat vēlēties darīt. Nu ko tad mēs varam darīt? Neko. Laba ir atbrīvošanās skaidrība – ja tā nāk, ja tā ir, ja nekrīt vaimanās! Ja nekrīt??
Vēlāk dienā.
Un lai kā es vēlētos visu to ko es vēlējos līdz šim ar G. par G. etc. Es it kā jūtu tagad – mums nebūtu ko runāt, man nebūtu ko prasīt, ko teikt, un visa tā tuvošanās mistika – pēkšņi pazudusi un tas kas viņš bija un ko manī izraisīja – tas viņš it kā – vairs nav. Tas kas stāvēja te un tur – un (šķība man) – mulsa, gaidīja ko. Kaut kāda vizma no viņa ir noslaucīta. Un es nezinu – ko viņš no manis varētu gribēt un – ko es no viņa? Realitāte ir iestājusies tiešāk visā.
Varbūt tas ir tikai no tā – ka es domāju – ka viņam manis pavisam tā nav vajadzīgs, kā tas šķita, ka es viņu neiespaidoju tā – kaut kas ir izdzēsts. Lai gan nekas jau nav mainījies – vienmēr tas pats viss ir bijis. Varbūt tomēr sākumā viņš bija vientuļāks, mana uzmanība balstīja, drošināja viņu.
Viņa roku es vēl gribētu saņemt, paturēt, viņa rokas kaut ko man nozīmētu. Bet arī aiz tām nevar tālāk stāvēt, nākt tas, kas tēlojās agrāk. Viņš mani ar tām varbūt iespaidotu, vestu kaut kur – kur man nebūtu kur iet. Viņam manis nevajaga, jau līdz ar to viņš vairs nav tas kas viņš bija, kad viņam manis vajadzēja, vai es to iedomājos un radīju viņā šo vajadzību –
Šī spriedelēšana un runāšana mani iedzen atpakaļ turpat kur es biju. (jā – jo man viņš ir vajadzīgs…) Un es spēlēju, situ, triecu – it kā viņš to lai varētu dzirdēt. Es visu jau vairāk kā pusgadu – esmu darījusi – viņam! Viņam ģērbusies, kārtojusies, vārījusi, tīrījusi u.tt. u. tt. Un kad es slimoju – viņš man palīdzējis ciest. Es domāju par viņu un man bija vieglāk. Sāpes aizmirsās.
Tas nav tik vienkārši visu nolikt, ja ir tik viens kā es. Cita nekā nav. Neviena cilvēka. Ne Ineses jau 2 ned. Lai gan viņa šai intīmā dzīvē manā, kas patiesi ir viss ko es vēl dzīvoju – nenāk līdz. Kad atceros – visas manas ‘trakās iemīlēšanās’ ir notikušas tais periodos kad esmu dzīvojusi pilnīgi viena. Kad mazliet ļaudis (jaukta publika) apkārt, kā tas bija Missenā – man tas negadījās.
Viņi apkampās visu vidū, koridorā, starpbrīdī. Viņa izpucējusies pavisam koķeti (balts krekls pār dibenu uz tumš. biksēm un tumša gurte uz krekla astes – ļoti koķets dibeniņš grozās) – viņa tur jau skraidīja un gaidīja. Es ar lejas meit. sēdējām (es – beka sakņupusi) neredzēju viņu nākam, tik to kad viņš paskrējis garām izplēstām rokām, uzklupa, apskāva viņu, kas gaidīja – es novērsu acis, neredzēju vai viņi skūpstījās – it kā nē, bet kā tas citādi varētu būt. Viņš neizskatījās elegants savā apkampienā, bet – papiņveidīgs.
Mēs nācām vēlāk mājās pa kreisi un es atskatījos jo dzird. intensīvas sarunas – viņš nāca visas ‘famīlijas vidū’ – labi ka lejas meitene ierāva mani pa kreisi. Man liekas viņa nosarka redzot G. apkampienu un pag. reiz viņa teica – ka „tas ilgi te apkārt…” Varbūt viņš ir tik acīgs, ka visas un daudzas ir ‘apskrējis’. Kā viņš Dzidru bij tik ātri ‘apguvis’? Labi. Man laba acs tad arī un viņš izskatījās – ‘kā jēriņš’. Man viss liekas neticami, es pati un viņi un viss. Un – es necietīšu tā kā kad Dz. bij te. Jau pierasts? Varbūt. Pa gabalu – viņa šodien izskatījās ļoti skaista. Ļoti maiga, skaista seja un – īsti sik{?} koķets augums un apģērbs. Laimīgs zellis, so fār! Un ko vairāk.
1 ½ pēc pusnakts.
Nevaru tomēr aizmigt. Lai gan – nesāp, tikai viss itkā pārakmeņots vai tukšs iztukšots, tukšs trauks. Kā es to varēju – sapņot??
Svētdiena {23.6.85}
Cik reiz man Tevis dēļ jāmirst?
Šī varbūt – pēdējā reize
Jo nejūtu vairs sāpes
Un esmu – akmens.
Un ja es vēl reiz sadrupšu
Vērsīšos auglīgā zemē –
Tad tā zem cita rokām
Zem cita smaida gaismas.
To gaidīt man ilgi
Un klusi
Vējos neklausīties
Tie Tavu balsi vēl šūpo
Vēl Tavas vasaras pilni.
Ilgi gudroju – iet vai nē uz konc. Lieti arī staigā. Beidzot – es gribu iet, dzirdēt mūziku – neviens neliksies par mani ne zinis – vai es esmu vai nē. Ja būs G – man jāsaņemas – un jāiztur. Aizgāju, G. nebija. Viņš vienmēr bija, vai viņš spēlēja vai nē – viņš visu rīkoja un tur bija. Tā tad – viņš tagad savā augstajā ģimenē… Viņa trūka, pierasts, trūka notikumam kur – man vieglāk ka nav, lai arī skumjāk. Tad, klausoties vijolistu, laikam Brāmsā tas sākās – es sāku atcerēties (brīvi) G. Un tad ar viņa tēliem bija pilnas visas telpas tur – visādās viņa pozās, kustībās, sejas izteiksmēs etc. Tik dzīvi es viņu skatīju. Tik bagāti, kā es vienā dienā to nekad īstenībā nespētu redzēt.
Cik ārkārtīgi dziļi un dzīvi viņš ir manī! Un tad es domāju – tas pieder man! Es viņu mīlēju visās šīs situācijās – tas bija mans dārgums un prieks visu gadu – un to man nevar atņemt, tas paliek mans. Un tā ir dāvana no viņa no likteņa – ka es tā jutu, ka viens cilvēks tā bija mans un paliek manī.
Un lai es nekad tagad to neaizmirstu – ka esmu tikpat laimīga tagad kā agrāk. Ka es esmu guvusi ar visu to! Un es vēl viņu redzēšu. Zinu – kaut kā tas būs sāpīgāk – bet tā tam nevajadzētu būt ar prieku lai es viņu redzu atkal kad es to vēl redzēšu. Tas bija brīnišķīgi viņu tā redzēt un just. Es jau varu to izsaukt vienmēr – bet tur, kur viņš redzēts dzirdēts, tur tagad ar mūziku – tas risinājās tik viegli.
Pēc visas šīs pieredzes un apsvēršanas – sāp, tagad sāp. Tukšums, tomēr tukšums kas paliek, kas ir apkārt bez viena rokas pieskāriena, bez vārda, bez balss […] mēmi atmiņu tēli – un tā tas ir – tukšums beidzot no visa, viss ir jāatdod, stundu pēc stundas, dienu pēc dienas maina un atņem visu. Dzīvo – ja ir dots kāds brīdis. Gadiem nav dots. Nekad nav īsti dots.
No lielās sadomāšanas – no vieglās dzīvās iedomu pasaules tur – kas bij pilna ar viņu – nemiers lielāks atkal. Kā arvien – sākas izjūta ka viss tas jau gluži tā pazudis nav, sāk ticēt tam, ka viss ir kā bijis. Jākaro visu laiku un arī – jāpatur laimīgā, mierīga sajūta – ka nekas jau nav zudis – jo nekas nav paturams tā kā tā. Arī mana aizbraukšana tuvu. Ņem dienas ar mieru un laimīgu izjūtu.
Pirmdiena. {24.6.85}
Ļoti auksts! Kaujos ar to pašu. Kādēļ es gribu tik ļoti tikt no tā vaļā, ja es izlemju – ir labi ar to, ka tas ir? Un viņš vēl mani ir paņēmis tikai ar savu pianista skatuves personas daļu – kad dažreiz redzu (jā bet tikai dažreiz) runājot ar citu, man viņš svešs, nesaista. Jā – tikai dažreiz. Nē – nav jāpūlas tikt vaļā. Tas ņem pārāk daudz enerģijas un dara nelaimīgu – pieņem un priecājies. (Es jau laikam priecājos šodien redzot koncertā, un veikalā satiku Barbaru – tās vīrs aizbrauks 2 ned. konc. ceļojumā – mana iztēle gatava – G + viņa arī…) Un mūžam arī vēl tās no jauna domas: vajadzēja darīt tā, nevajadzēja darīt tā…
Var tikai vienā veidā katru situāciju darīt. Protams es daru dumji un nedaru arī nekā – bet ne tad, ne tagad es zinu – kā vajadzēja darīt vai nedarīt. To kas tur G. nācis ir pāri – nekas nevarēja apturēt. Un labi (atkal spriedelējums…) varbūt ka es izglābos ar tik vien darīšanas… Nepareizi, nepareizi – kā nevar sevi izmācīt! Nevar. Varbūt – nevajaga arī.
Otrdiena. {25.6.85}
Doody atnāca uz brīdi. Es iešu uz Barbaru [right] – būšot tur vēl 2 sievas. Krītu un ceļos savās trakās sirds ceļos. Uz brīdi – atbrīvojos. Tad atkal brienu kā apburta mežā. Jāsaņemas. Neesmu neko traku izdarījusi. Var viņš domāt ka tā – bet viņam nav tagad domu citur kā pie sevis. Mani neskar nekas ārējs. Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Drīz būs jāiet – kaut nāktu kāds cilvēks manā ceļā, kaut kāds līdzgaitnieks. Vai nekad? Kur meklēt? [..] viss?
Salasi avarējušās laivas atliekas
Sasien kādu plostu
Turies straumēs, ūdeņos
Tu negribi grimt vēl.
Tad cīnies, ciet, zemojies
Liecies, aizgriezies, slāpies
Un ej acīm pievērtām
Atkal reiz ej šo ceļu.
Trešdiena. {26.6.85}
Vēst. no I. Gubiņas. Daudz spriedumu – bet kaut kāds cietums. Kreišmane – it kā maigāka. Liela tukšuma sajuta pārņēma pēc vēstules – jutu savu vientulību pārāk dziļu! Redzēju G. meiteni (+ mother) gāja uz peldbaseinu [right]. Es pat saulē nevēlos iziet. Inese laikam dabū – tieši dzīvokli kādu grib! Labi. Sāksim tur atkal!!
– Izlasīju Gub. vēstuli otrreiz – un iegribās runāties. Bet ko nu vēstulēs klāstīsies. Būtu jāraksta, jāraksta…
Vai jūrā, okeānā krītu – te
Vilnis gaismas uznes
Viegli šūpo, te
Kā svina smaguma pilnu
Dziļumos rauj
Cīņa un neziņa.
Ceturtdiena {27.6.85}
Vakar koncertā – G atnāca ar savu Shauna [left] – ļoti grezna, gara (svītraina?) siltās krās. kleita, kaili pleci rokas dekoltē – kādi spīdumi rotas, īsa horstaile vienīgais meitenīgais – citādi dāma maz. 25 g. (viņa 18) bet tiešām – viņa ir pasakaini skaista – īsta nevainojama skaistules seja – stingri bet maigi arī vaibsti, izkrāsota protams – (bet tā viņi uz skatuves visi) – uzstāšanās dāmīgi droša – filmai derīga! Bet īsti valdzinoša bija tomēr viena viņas sejas kustība un īsti skaista: kad viņa pielieca galvu uz leju un uzmanīgi skatījās notīs – ilgi, viņas tumši zilais (?) skats un seja – bija ļoti pārvarīgi šarmanta. Kaut ko tādu es pamanīju viņā arī toreiz kad viņa stāvēja koridorā un G. nāca (skrēja?). Tas viņā vēl ir bērnišķīgs, savs! Citādi – viņa it kā pārāk apzinās savu skaistumu un kļūst šabloniska. Bet viņa ir tik skaista, ka tas netraucēs bet saistīs, ja iekšēji viņa nekļūs tukša no savas varas un spēlēšanās kāres. G. bija savā brūnā uzv. ar sarkano šlipsi kā parasti – (melnajā viņš ir elegantāks – bet kaut kādā vecmodīgā veidā, laikam brūnais ir jaunāks uzv.) viņš smaidīja, smaidīja – viņa smaids tad arvien ir sastindzis un tāds, kas man liek domāt, ka viņš ir žīds, vai ar žīdu piemaisījumu. Citreiz to viņa sejā nemana.
Viņš (aplausos) skatījās žēlīgi pazemīgi arī uz sav. dārgās sargājamās tēvu – Mr. Rolston [left], pāri stūrī. Viņš redzēja (pretī) arī mani – bet es vairāk (un vairāk kā to gribēju, kāpēc tā?) skatījos un smaidīju viņa dāmai. Es smaidīju arī viņam un liekas, viņš to saņēma. Viņam ir tas vajadzīgs tagad – tomēr viņam tas daudz vajadzīgs. Atbalsts viņa personai kam jābūt spēcīgai saņemt savu laimi. Un atbildību. To droši vien liek slavenā famīlija.
Varbūt viņš ir pilnīgi laimīgs. Viņš – (man tikai tāda iedoma) izskatījās vecāks, mierīgāks un arī nepretenciozāks savās kustībās, savā izskatā. Spēlējot – mazās maigās līdzdalības, uzmanības, rūpības – ar savu spēlētāju – vairāk strādāja pats savu – viņa jau bija droša un varena noņemot pēdējā žestā rociņu aizvēdināja to līdz pusskatuvei, zālei.
Arī Barbara [right] (ko satiku ārā – viņa ūhīnāja pie savas mājas) teica ka – viņa ļoti skaista. So. Viņš ir lielā laimē un pienākumos.
Piektdiena. {28.6.85}
Vakar ½ no koncerta, pēc tam ar Barb. un citiem Fiberistiem – uz Miniwanku ezeru [below]. Skaista, it kā sērīga apkārtne – sausi, augsti krasti, akmeņi, klintis, egles – tad moderni, kopti ceļi, soli, pajumtes ar uguns pavardiem. Tālāk pāri ezeram – lielie kalni, ciets, tukšs klusums. Gar ceļiem dažu lapu koku maigums. Skumīgs iespaids (tādēļ ka skumīga sirds). Iekr. mazliet matus – ar to pašu ash – gaišs, mazliet ne tik balts… Gaidu Inesei, 10 am. un vēl kas.
Svētdiena
Piektdienas koncerta Pointinens – ugunīgs, viņa ‘Epos’ trio – rāva neticami. Publika – svilpa, kliedza, vētra no aplausiem. Vijolists – smaidīja un es pirmo reiz aizmirsu G. Pointenens arī pēc pirmā gab. sazīmēja mani – visiem viņiem vajaga tuva kontakta lai spēlētu labāk un labāk. Bet es nenogāju lejā – pateikties. Un – vakar (oficē uzzināju) viņi aizceļojuši. Gribēju ar Pointenenu par Zviedriju par Latv. parunāt kādu vārdu. Nekā. Vienmēr par vēlu izkustos. Bij laika un izdevības jau agrāk – nekā. Un vakar staigājot – pasaule vēl tukšāka.
Šorīt atkal gāju pa krasta ceļu. Tā būs vieta, kuras man būs žēl – to kailo klinšu un tumšo egļu un priežu uz tām – izšķobījušos, cietu, negraciozu, stipru, vecu koku – melnu tumšu pret debesīm – laika, mūžības pilnu. Vientuļu, bez cilvēku pasauli. Mēs ceļosim uz Montreālu. Man takas kalnā arī būs žēl, bet tā dod savādāku izjūtu – cilvēku laimes pilnu.
Pa tālām pasaules takām
Gars sevi izklājis
Daudz projām atdevis
Un ņēmis, daudz ņēmis
Sāpes mīlestībā pārvēršot
No visa guvis.
Gan skumjās satumst
Atceroties, bet tikai tādēļ
Ka vēlētos šais takās
Vēl reiz izklāties, vēl reiz stāties.
Bet likums citāds ir –
Ka jāatstāj, viss jāatstāj –
Tā lēmējs it kā smaidot jautā
Vai viss Tev nav jau paņemts līdz?
Vai viss – Tev nav līdz?
Un acis atveru
Un ņemu, vēl ņemu.
