Pirmdiena 3. jūnijs 1985.
Nevarēju gulēt (jau 3 nakts) G dēļ. Es pati (kas cits nu G tomēr) manī sabiezina šīs domas, vēlmes, iedomas. Bet – es netieku vaļā.
Izlasīju Gubiņas grāmatu – romānu. Viņa nav dzejniece – Sarma teiktu. Viņa nav arī neko īsti – māksliniece, šinī grāmatā. Varbūt tomēr ir kaut kā kaut kas ko es neredzu – varbūt viņa ir absolūti iekšā tanīs ļaudīs par ko viņa raksta – viņa runā tikai tā – kā viņi. Varbūt – nofotografē viņus. Bet tā ir – garlaicīga fotogrāfija. Nav arī īsta fotogrāfija. Tā arī tomēr nerunā – lai gan viņi izsaka varbūt tās domas, ko tādi cilvēki domā. Bet – kaut kā tie cilvēki – runātu citādi, dažreiz viņu garajās runās. Un to ir daudz šo garo runāšanu.
Otrdiena 4. jūnijs. 1985.
Vēstule no Dzidras. Skumīga. Latv. avīzē mans dzejolis ‘Vīzija’ rakstīts ātri to kas ‘nāk prātā’ izskatās O.K.
Runājāmies ar Inesi pēc labām vakariņām. Viņa – raizējas un bēdājas. Mariette – uz kādu konferenci, bet Inesi laikam nemēģina satikt. Kaut Inesei kāds varētu iestāstīt neņemt neko tā pie sirds.
Un es – kad kādu stundu neesmu domās bijusi pie G – es plūstu kā aizturēta straume – it kā kas nokavēts, novārtā atstāts, nerūpēts, nepareizi tā – etc. Traki.
Dz. liekas depressed pēc sava ceļojuma Austrālijā un brīvlaika. Viena un viena.
Trešdiena 5. jūnijs.
Tu uzliki (savas) rokas uz klavierēm (taustiņiem) (ļoti mierīgi) Un skaņas sāka (vibrēt) drebēt Kā apšu lapas vēsmās Kā ezers, kā sirds.
Piektdiena 7. jūnijs 1985.
Es dziedu –
Sur le pont d’Avignon
On dansez on dansez
Pilnā balsī
Tādēļ ka rīt, vai kaut kad nākošnedēļ es viņu redzēšu. Prāta man nav. Kāpēc es nesūtīju rozes? Lai – tad nav ar prāta!
Vakar visu dienu, sāpēja zobs – tas bija grūti. Šodien nesāp – lai gan, jābūt ļoti uzmanīgai ar aukstu, karstu, cietu, ātru, etc etc.
Svētdiena 9. jūnijs 1985.
Citu vidū Atrodu Tavu seju kā svētbildi. Tās attēlu savās acīs Turu dienām naktīm Tuvu klāt to turu. Dažreiz to nomainu Kad Tevi atkal redzu. Jau vesela galerija Mazs muzejs man Tavu seju. ––––––––––––- Ceriņi zied. Siltas rasas pilnas ir Aiviekstes pļavas Pieliec galvu ejot gar bišu stropiem Viegli izņem bites no matiem Un steidzies tad Kurp? Atpakaļ jānāk uz tālu malu Tur neviena nav mājās.
No koncerta pag. ned. (Šeboka studenti) Standchen by Strauss – G. Szck. Mani ‘vajāja’ viņa seja uz skatuves – saspringta, asāka vaibstos kā jebkad, gandrīz sveša (kā parasti, ar viņa tūkstoš sejām) – (Tā dziļie, mīkstie gandrīz nelaimīgie, pazemīgie ‘paklani’…) [Right: Sebok teaching].
Tagad vakar – izejot viņš stāv. durvju tuvumā pretī (arī Sicsics groz.) – un manas acis to sameklēja, ‘kā no miglas’ – Viņš, tas, jā. Nopietns. Viņš taču neskat. tieši – bet – nevar būt ka viņš neredzēja. (Ko viņš gaidīja, viņš nekad nestāv pie durvīm tik ilgi.) Otrs skatiens uztvēra viņa seju pieliektu, smaida siltā gaismā sārtu, jā sārtu??!! Un tā tas palika. Es aizdrāzos tīrā gaisā, tukšā mežā, tukšā ceļā.
Koncerta sākumā, jau viss pildījās ātri, es atskatījos ilgāk meklējot augšas rindās. Tumšs. Pēc aplausiem zīlēju – tur pa labi, kaktā kaut kur. Pamanīju izejam Sicsicu – un aiz citiem, aiz tā – nojautu (redzēju, nē?) G. ienākot pēc starbr. tāpat. Izejot – jau it kā skaidrāk – bet arī nē, publikas daudz – viņš tik sīks un mazs.
Bet lai arī ilgi gāja līdz es tiku pa durvīm – viņš bija tur pretī citu vidū. Aizmirsu, ka gribu to satikt, runāt prasīt par solo koncertu, smaidīt… Viss pazuda tai mirklī, kas saskatīju viņu tur stāvam, delikātu, klusu (neviens jau nekliedza, ha ha) Izejot pirms es vēl ko biju pamanījusi, es biju sataisījusi gaišu, laimīgu, varbūt pat viegli smaidošu seju… Varbūt – tā palika pie viņa.
Tas bija traki priecīgs koncerts – tas mazais pianists Menahem Pressler ir absolūta karikatūra – un visi publikā tikko valda smieklus – un iemīl bez gala viņa spēli un viņu – īsts retums. Lielu ovālu seju, ļoti mazs, resns, vecs diezgan – neglīts, plāta muti kā zivs visu laiku spēlējot, vaibstās, lēkā, svaida rokas pa gaisu, trinas uz krēsla, skatās ik pa laikam dievišķīgā priekā uz solistu! Tas ciets, stīvs, solīds.
„...an inner roar and Darkness shrouds my ears and eyes.”
Tas ir tik pareizi teikts par to stāvokli kādā es atrodos tikko es jūtu vai pamanu viņu. Un pa lielākai daļai viņš man liekas tikpat sastindzis pretī, izņemot to laiku kad viņš sāka bēgt.
Varbūt galvenais pārdzīvojums – notikums, bija tas – ka sēdu koncertā – es nejutu, neatradu kontaktu ar viņu – es itkā zaudēju viņu, atteicos un kļuvu atstumta. Tad – „es nometos ceļos viņa priekšā, pie viņa kājām, ieslīdēju klēpī uz viņu – un mēs bijām kopā kā agrāk.”
Pirmd. 10 jūnijs 1985.
Izlasīju H. Hesses ‘Rosshalde’ – faktiski – nespēju beigās visu lasīt – tik bēdīgs. Mirst kāds mīļš bērns ar menigīti – (smadz. plēves iekaisums) – neglābjami. (Mana māzā 2 g.v. māsiņa Mirdza mira ar to.)
Un pēc šīs grāmatas es (uz brīdi…) kļuvu prātīgāka – jāpieņem ar mieru un pateicību tas ja liktens vēl ļauj dzīvot un kustēties tā, kā tas ļauj – un jāiet ar atklātāku un neprasīgu sirdi pretī tam kas vēl apbur. Nav jāprasa. Tikko neiekāro savtīgi, tā lielākais saspringums (bailes, kauns) atslābst – kļūst normālāks. Tas – jāvar! Lai gan liekas un ir tas – tik neiespējami. Jāatgādina sev mūsu trauslums šai dzīvē, mūsu (mana) iznīcība un jābūt saulainākai, mierīgākai, līdz ar to – drošai – es to jau sen zinu – bet tagad it kā to pieņemu dziļāk. Kaut varētu noturēties šai saprātā – kaut cik!
Otrdiena.
6 pm. Paēdu vakariņas – pienenes, zemenes… Inese ap 4 pm. aizbrauca uz Calgary – 10 pm. lidos uz Angliju + uz Šveici uz Lozannu!
Izgāju paieties pa ‘lielo ielu’ – vasara – pirmo reiz jūtu vējš silts, vasara, koki (tumši tur vecie) šūpojas, līgojas, debess starp mākonīšiem – ļoti zila, zemenes zied – vēl zied un zied.
Absolūta vientulība. Baigi! Varbūt būtu jāiesēžas busā (rītu) un jāaizbrauc uz Kalgariju! Lai justos normālāk. Bet varbūt jutīšos vēl nenormālāk… Vienu Bacha grāmatu varētu nopirkt. (It kā man nebūtu nošu diezgan it kā – man vajadzētu muļķoties ar spēlēšanu.) Vasara! Mana dzīve. Es nevaru rakstīt! Riebjās domāt par to – gribētos – vēl dzīvot, pēdējo laiku kad dzīvs un – vasara… Where to??
Viss tas man nu rokās Kā pārāk liels pacelts siena klēpis Tas smaržo, tas smaržo Tas karsts smacē elpu Aizsedz acis, kļūst smags Reibst viss Ar to vairs tik krist Smejoties krist Kaut varētu smieties vien, smieties. –––––––––––––– Satiku ievas šai pavasarī Ievas pēc simts gadiem Un meža zemenes zied Gar visiem ceļiem Pār sausām anemonēm Pār briežu pēdām Pār neizbēdajamām bēdām Kas cauraug ar prieku Pār klintīm un veciem kokiem Pār ejamu ceļu, pār ceļu. ––––––––––––– Tagad es – varu jau smaidīt Bet Tu – raudāt sāc! Varbūt es izraudājos tad Kad nevarēju vēl smaidīt Ar asarām neredzamām Kā akmeņiem krūtīs. Tagad es varu jau smaidīt Kad Tu te garām nāc.
Ceturtdiena 13. jūnijs 1985.
Vakar nosūtīju vēstuli Dz. un Aki sack Tālim. Krāsainu – zil-sark. beidzot… Jūtos slikti šorīt – sāpe kreisā sānā zem ribām. – Mākoņains. Jāiet ārā tomēr. Jākustas.
Vakarā koncerts + lejas girl, satiku to uz ielas.
Piektdiena – rīts.
Vakar koncertā ar lejas meiteni. Es biju nervoza un tas izpaudās visādā muldēšanā, kad runā skaļi – bet prāts ir nezin kur.
Apģērbu pirmo reiz baltās bikses – izskatījās O.K.
G. necerēti bija pašā pirmā mūz. gabalā. Mēs bijām vēlu – vietas 1. rindā sānos. Viņš ienāca – ielīda gar piano aizmuguri. Viņš nāca tieši pretī, bet liekas – tumsā viņš neko neredzēja. Viņa acis meklēja citur – augšā – parastā (manā?) vietā.
Viņa seja bija tik šaura, tik bāla, tik tumša un ‘sažņaugta’, ka es tikko viņu varēju pazīt. (Viņa seja ir neiespējami mainīga.) Viņš kaut kā lika redzēt – ka viņš ir žīds. Varbūt viņš ir. Vakar viņš izskatījās ļoti tipisks žīds. Kā viņa seja varēja būt tik šaura? Jau pirmā koncertā redzot viņu tikai profilā viņa seja likās asa, novājējusi. Stāvot ar Sicsicu tur ārā foajē viņš brīdi smaidīja un – (manā iztēlē) bija rožains un bērnišķīgs. Šoreiz viņu ārā neredzēja. Varbūt viņš palika sēžot kaut kur kaktā varbūt zālē nebija. Pie durvīm Sicsics runājās ar kādu girl. Es ar savu girl apstājos tam aiz muguras. Mēs triecām, smējāmies par prec. un šķiršanos. Sicsicam es ‘nemanāmi’ viegli uzsmaidīju. Vēlāk viņš pagriezās iet – un jutu pavēroja mani. Vai būtu tā – ka viņš zināja par mani un G.? Ko zināja? Tik traki nevar būt.
Daiļa čelliste (kas pirmā konc. man prasīja kur tikt uz skatuves) un kurai es pateicos pēc spēles ‘swimming pūlā’ – garām ejot teica nice hallo! Viņa gāja jauniešu komp.
Vakar – koncertā jauka chamb. m. grupa. Ģitārists – OK – G. neredzēju.
Un – kaut kas grimst tālāk…
Vēstule no Brieža. Komplimenti manai rakstīšanai. Toronto – Madoniešu sanāksme dziesm. sv. 1986. What?
Tikko kāds ‘savāds gaismas stariņš’ pazibēja izjūtās – it kā no loga uz kaut ko citu prom no G. Skumjie aiziešanas ceļi.
Sestdiena – 15 jūn. 1985.
Vakar Barbara [left] piezv. atbrauca aizveda (un atveda) uz koncertu. G. pavadīja kādu 18 g. čellisti un viņi izskatījās kā – pārītis. Vēlāk nāca zālē kopā sēdēja un G laikam neredzēja mani.
Bet Pointinens redzēja – sveicināja īsi trepēs satiekot un viņa sejā atspīdēja izbrīns, pārsteigums. Vēlāk pretī atrodoties viņš arī noskatīja – varēju iet parunāties. Nē. Kā parasti.
Varēju iet tālāk – kur bija cerība redzēt G. Reiz izgāju. Otrreiz nē, jau viņš tur nāca augšā pa trep. vēlāk ar savu dāmu. viņš visu laiku izskatījās laimīgs, ne sarāvies kā citreiz. Es stāvēju tālu – un – neparādījos savā baltā godībā kas iespaidoja Pointinenu un man pašai dāmistabā spogulis pārsteidza (tik reti, nekad tas vairs nenotiek) ar ļoti labu izskatu. Bang! Viss par velti. Man nav jādomā par G. Tas mani nomoka. Tas man dod tik grūtu prieku. Un tomēr – vakar dienā arī es varēju uzsmaidīt puisim veikalā. Nē. Nevarēju. Peh, a?
Šorīt vēl – domāju – met prom!! Bet tas kā dadzis, kā tāds jūras vēzis – jūtams – ieķēries krūtīs. Fiziski jūtams.
Un vēlāk – nāk un nāk domās. Kā tik ļoti var pieķerties. ‘Sadomāties’ ir teiciens, kas to izsaka. Es pati to radījusi ar – domāšanu pastāvīgi!
pm. Salīmēju sev rakstus no avīzēm. Tomēr – es mazliet it kā mostos no savas apsēstības ar G. Ja nebūtu vakar bijusi koncertā – dzīvotu tālāk savās illūzijās. Tomēr pēd. laikā, kopš viņa atnākšanas un tuvošanās, dzīvoju nemierā – ka man kaut kas jādara – jāsatiek, jārunā, ‘jāsūta rozes’, jāraksta etc etc. Neko nedarīju. Tikai to vajadzēja – pēc pirmā koncerta noiet lejā un izteikt atzinību, prieku.
Neko darīt. Skumji. Bet – tā tas bijis… Gulēju visus 2 mēn slikti. Tagad apm 2 nedēļas labi – pēc viņa atgriešanās, (mani atceroties, tuvojoties). Vakar nakt – atkal slikti. So – Tā tas ir, tik dziļi tas skar. Neiedomājami ko tādas iedomas – illūzijas visā konstitūcijā rada. Pilnīgi sabeidz. Un tik maz prieka viņš devis. Tikai pirms z.svētkiem un pēc ziem. pirmo reizi redzot. Tad nāca greizsirdība un īsts melnums mēnešiem – un nē, nedēļām. Man – jātiek ārā – man ‘jāatdod šīs rotaļlietiņas’ – Viņa dēļ es atkal varēju iemācīties šo to spēlēt no galvas.
Marvellous! Tagad es spēju dietēt. Viņa dēļ.
Tikai rakstīt es nevaru – nav tēmas. Es nevaru rakstīt par viņu, lai gan es mazliet to daru.
Šodien es esmu tik smaga, visi locekļi pielieti kā svina – es laikam nevarēšu izvilkties ārā! Bet – gan varbūt sevi piespiedīšu… Uz priekšu! Soļo, soļo!
Vakars vēls. Lāpu drēbes. Biju staigāt. Salīmēju stāstus cik varēju avīzēs atrast.
Ēdu – apdomīgi!
Un – jūtu arī (ne visu laiku!) it kā atvieglojumu, it kā kāds pienākums no manis noņemts ar G. varbūtēju ‘aiziešanu no manis’.
Pirmdiena
Lasu franču val. par Montreālu. No fun… Man ir – it kā vieglāk! Haha! Es atkal – ceru vairāk no ārpasaules – ko?? Un tomēr ceru arī no G. – ko?? Tikai – pienākuma it kā mazāk. Kāda pienākuma? Pret sevi un G. – iztaisīt kaut ko no mūsu simpātijām. Tagad – tas atkrīt. Cits – tāpat. Viņš nāk prātā. Gatavojos viņam. Bet – tam jābeidzas. Un – slinkums, tas šo jūtu radīts – ‘neko citu negribās darīt’ un nekas cits nenāk domās. Un taču – viss ir un bija – tīra illūzija. Es redzu viņā to – kas viņš ir uz skatuves un gandrīz nevaru pazīt viņu citur. Un tomēr – viņš ir abās vietās tas pats – un es nepazīstu ne vienu ne otru.
Un tomēr – kaut ko es redzēju un viņš kaut kā – reaģēja. Vēl tagad atgriežoties vas. kursā pēc 2 mēnešiem. Es biju viņam vajadzīga – un tas mani turēja visvairāk. Viņam vajadzēja – tik karsta pielūdzēja viņam, viņa spēlei etc.
Otrdiena, 18. jūnijs 1985.
Uzgāju pēc pasta – no Dzidr. slaides. Pasēdēju galerijā – pie luxus grāmatām. Jāiet vēl atkal.
Where do I belong? In the bush.
Man šķiršanās bēdas sāp No kādas laimes beigas Jāaiziet, skumjas smagas Bet dzirdu pēc mēnešiem gariem Atkal vilcienu svilpi Ilgi caur kalniem skanam Sirds pazīst šīs skaņas Klausās ar klusu prieku Tālums grib šūpot atkal Jaunas svešas dienas aizvest Kā vilnis lapu aiznes Man jāceļo ar prieku Atkal reiz vēl reiz atkal Jāiet. ––––––––––– „Par dienām kad mani mīlēji Tev mīļu paldies saku...” Šīs dienas – nav vēl galā Vēl nē. Rozes vēl Tev neatdotas Tie rožu klēpji Tagad ceriņi zied.
Trešdiena. 19. jūnijs 1985
Vasaras vējš ceļmalas klintīs Melnajās priedēs mierpilnās Vasaras mākoņi galotnēm pāri Diendienu eju šo ceļu (un skatos) augšā uz (klints) akmeņeim Pie cietajiem stumbriem (Kur) divi mežrozes sārtie ziedi Vai Tu nestāvēsi tur gaidot reiz Kad es eju un lēnu smaidu Kā slēpjot kā dāvinot Metīsi man no savas mīļās sejas Ar vienu slepenu skatu Kā Tu to proti? Bet nesatieku es Tevi diendienās ejot. Simts gadus es tā ietu Soli pa solim cēlo akmeņu ceļu Simts gadus. Un tad reiz Tu nāktu Man pretī, sīks, mazs vecītis Ierastā kustībā atstumtu baltus matiņus Kā tagad Tu atmet tumšo cirtu Pēc tās es pazīstu Tevi. „Vai Tu vēl spēlē?” es teiktu „Jā, dažreiz” Tu atsmaidītu Ar mīlīgu bezzobu muti Un sniegtu man savas rokas Drebošas un balsi lēnu: „Tu teici, ka Tu mīli manas rokas” „Tu atceries?! Simts gadus...” „Spēlēju ar tām savas dienas” „To Strausa Standchenu Kā apšu lapu ritmu?” „Tu atceries? Simts gadus...” „Dzirdēju to visās dienās...” Jauni ļaudis trauktos tur garām Kāds teiktu divi akmeņi Gandrīz vai ceļa vidū! Un viss atkal sāk likties labs, Daiļš, pilns slepenas dzīvības. Ceļā staigāju lēni, noliektu galvu, Tur atkal stājoties un raugoties Melnajos kokos – kas cieti Kā no dzelzs, un 2 mežrozes Ziedi – rozā pie dzīva lapu Zariņa krastā – kam tie zied? Tam – kam es eju. Tam ko Es drīzi redzēšu. Un es to Nedomāju – bet tā tas ir. Kaut kas nāks, būs, gadīsies.
Ceturtdiena 20. jūn. 1985.
Maigs siltums kas manī saplūst Kā vasaras lietus pali Es nevaru neko pret to Es šodien redzēšu Tevi.
Pointinens spēlēja + čello + vijole.
Ir gan viņam rokas!!! Laikam tomēr te nevienam citam nav tādas – smalkas, vieglas, ātras un arī drošas, spēcīgas.
Un man tomēr liekas (vai maldi) ka izejot pūlī G. atskatījās un meklēja mani. Nevar būt.
Blondā pienāca, paķēra (roku uz pleca uz muguras) un aizveda viņu. Bet mēs satvērāmies acīm, vēl aizejot. Viņš tur bija apstājies – man bija laiks piesteigties runāt – kaut tikai sveicināt – bet, bet, bet kā vanags viņa aizrāva viņu. Vai – kā citādi mūsu acis būtu satikušās vairāk reiz īsus mirkļus – ja mēs nemeklētu. Kā tas var būt? Nevar būt. Vai var būt.
Vēstule no Kreišmanes – viņa studē dzeju – manu un 30 grāmatas citu.
Piektdiena. {21.6.85}
Skaista šī vasara, tā Līst kā mūzika no jauniem pirkstiem Kas nobirst kā Tavi ziedi Pār mūzikas instrumentiem Pār stīgām kas skan Un skan un trūkst, Apklust. Bet san vēl Vēl dienām, naktīm cauri san Kā vasarā smilgas koku galotnēs Skan Tavos soļos Pār manu sirdi.
Nevaru strādāt aiz bēdām – un nevaru strādāt aiz laimes. Jāiet tik staigāt, tik klejot tukšos ceļos ar savu – savādo vientuļo laimi.
Sestdiena {22.6.85.}
Labs koncerts – labs ģitārists.
Kas mani ievainoja!? Kā bija par daudz!? Šīs miršanas Cik reiz man Tevis dēl jāmirst? Kaut kas manī ir aizvēries. Šai brīdī – es nevēlos vairāk Šī grūtuma. Zinu – Tu visu vari atdzīvināt Viss var liesmot no jauna Bet šai brīdī – es nevēlos Tevis Es vēlos atstumt Tevi, vēlos Aizvērt durvis. Es zinu cik tas Neapdomīgi, neprātīgi. Bet – brīdi es gribu iet taisni Droši savā atšķirībā Es gribu iet ar vaļā acīm. Niknums ir ienācis manī Es negribu vergot Es pazaudēju tad visu maigo Kāroto dzīvību, siltumu Akmeņos es izeju... Ak, nekur es neizeju es Esmu Tev pie kājām, bet ja Lieksies celt mani es varbūt Būšu beigts akmens, varbūt čūska?! Sirds nobīstas sava lepnuma bet Lūdzās brīvības, sev lūdzās Sevi māca sevi glābjot Lepnojas un redz sexa Mīlestības līmeņus un valgas. (Es domāju ka Tu strādā, bet Tu Mērkaķojies pa tālruņu būdām).
Gāju caur L. Hall no lifta iznākot redzēju viņu omulīgi tupam tel. būdā. Starpbrīdī – gāju, pastāvēju brīdi korid. Pointinens otrā pusē iestutējies kaut kur skatījās – uz citiem (neredzēju kas tie) gāju pa kreisi – varbūt uz Erik Harvie – aiz citiem pamanīju ļoti elegantu, ļoti sīku, smārtu (kā mans skats to dažreiz redz) baltu figūru – vai tas viņš? Jā, paejot garām kādai citai figūrai kas viņu aizsedza skatam pa pusei – redzu tas viņš ar kādu skābu savilktu smaidiņu sejā – kā ejoši vilcieni, kā mašīnas – mēs neapstājāmies. Es tomēr īsi paskatījos. Nogāju dāmistabā, neko tur īsti ko darīt. Izskats puslīdz OK (zila blūze zem bogy shirt, viss – tumšs, elegants.) Nācu atpakaļ viņš stāv ar muguru pret ietvi, skatās un runājās ar jauniešu grupu (vidū Pointenens) kas nometies uz grīdas. Pointenens skatījās kā es iegāju lejā durvīs. Kāda gaiša figūra tad brīdi man sekoja – es jutu, domāju – tas viņš. Bet – neatskatījos. Kad atskatījos – tā bija pazudusi. Kur? – atpakaļ. Atskatoties (ejot savā ailē) redzēju viņa profilu, vai viņš stāvēja tā, kad gāju garām? Liekas nē. Viņš pavirzījies. Vai viņš sekoja un atgriezās – viņš jau nezin manu vārdu ko uzrunāt –
Un tagad es domāju – vai viņš sekoja? Vai skābais smaidiņš bija man? (Es jau biju tālāk nodomājusi ka tas grupai ar blondo un Pointeneni – greizsirdības ēdas viņā.)
Tagad es domāju – viņš nevarēja darīt vairāk. Un es arī nevaru darīt vairāk, beidzot, uz brīdi pavisam nevaru, nevaru pat vēlēties darīt. Nu ko tad mēs varam darīt? Neko.
Laba ir atbrīvošanās skaidrība – ja tā nāk, ja tā ir, ja nekrīt vaimanās! Ja nekrīt??
Vēlāk dienā.
Un lai kā es vēlētos visu to ko es vēlējos līdz šim ar G. par G. etc. Es it kā jūtu tagad – mums nebūtu ko runāt, man nebūtu ko prasīt, ko teikt, un visa tā tuvošanās mistika – pēkšņi pazudusi un tas kas viņš bija un ko manī izraisīja – tas viņš it kā – vairs nav. Tas kas stāvēja te un tur – un (šķība man) – mulsa, gaidīja ko. Kaut kāda vizma no viņa ir noslaucīta. Un es nezinu – ko viņš no manis varētu gribēt un – ko es no viņa? Realitāte ir iestājusies tiešāk visā.
Varbūt tas ir tikai no tā – ka es domāju – ka viņam manis pavisam tā nav vajadzīgs, kā tas šķita, ka es viņu neiespaidoju tā – kaut kas ir izdzēsts. Lai gan nekas jau nav mainījies – vienmēr tas pats viss ir bijis. Varbūt tomēr sākumā viņš bija vientuļāks, mana uzmanība balstīja, drošināja viņu.
Viņa roku es vēl gribētu saņemt, paturēt, viņa rokas kaut ko man nozīmētu. Bet arī aiz tām nevar tālāk stāvēt, nākt tas, kas tēlojās agrāk. Viņš mani ar tām varbūt iespaidotu, vestu kaut kur – kur man nebūtu kur iet.
Viņam manis nevajaga, jau līdz ar to viņš vairs nav tas kas viņš bija, kad viņam manis vajadzēja, vai es to iedomājos un radīju viņā šo vajadzību –
Šī spriedelēšana un runāšana mani iedzen atpakaļ turpat kur es biju. (jā – jo man viņš ir vajadzīgs…) Un es spēlēju, situ, triecu – it kā viņš to lai varētu dzirdēt. Es visu jau vairāk kā pusgadu – esmu darījusi – viņam! Viņam ģērbusies, kārtojusies, vārījusi, tīrījusi u.tt. u. tt. Un kad es slimoju – viņš man palīdzējis ciest. Es domāju par viņu un man bija vieglāk. Sāpes aizmirsās.
Tas nav tik vienkārši visu nolikt, ja ir tik viens kā es. Cita nekā nav. Neviena cilvēka. Ne Ineses jau 2 ned. Lai gan viņa šai intīmā dzīvē manā, kas patiesi ir viss ko es vēl dzīvoju – nenāk līdz. Kad atceros – visas manas ‘trakās iemīlēšanās’ ir notikušas tais periodos kad esmu dzīvojusi pilnīgi viena. Kad mazliet ļaudis (jaukta publika) apkārt, kā tas bija Missenā – man tas negadījās.
Viņi apkampās visu vidū, koridorā, starpbrīdī. Viņa izpucējusies pavisam koķeti (balts krekls pār dibenu uz tumš. biksēm un tumša gurte uz krekla astes – ļoti koķets dibeniņš grozās) – viņa tur jau skraidīja un gaidīja. Es ar lejas meit. sēdējām (es – beka sakņupusi) neredzēju viņu nākam, tik to kad viņš paskrējis garām izplēstām rokām, uzklupa, apskāva viņu, kas gaidīja – es novērsu acis, neredzēju vai viņi skūpstījās – it kā nē, bet kā tas citādi varētu būt.
Viņš neizskatījās elegants savā apkampienā, bet – papiņveidīgs.
Mēs nācām vēlāk mājās pa kreisi un es atskatījos jo dzird. intensīvas sarunas – viņš nāca visas ‘famīlijas vidū’ – labi ka lejas meitene ierāva mani pa kreisi. Man liekas viņa nosarka redzot G. apkampienu un pag. reiz viņa teica – ka „tas ilgi te apkārt…” Varbūt viņš ir tik acīgs, ka visas un daudzas ir ‘apskrējis’. Kā viņš Dzidru bij tik ātri ‘apguvis’?
Labi. Man laba acs tad arī un viņš izskatījās – ‘kā jēriņš’. Man viss liekas neticami, es pati un viņi un viss. Un – es necietīšu tā kā kad Dz. bij te. Jau pierasts? Varbūt.
Pa gabalu – viņa šodien izskatījās ļoti skaista. Ļoti maiga, skaista seja un – īsti sik{?} koķets augums un apģērbs.
Laimīgs zellis, so fār! Un ko vairāk.
1 ½ pēc pusnakts.
Nevaru tomēr aizmigt. Lai gan – nesāp, tikai viss itkā pārakmeņots vai tukšs iztukšots, tukšs trauks. Kā es to varēju – sapņot??
Svētdiena {23.6.85}
Cik reiz man Tevis dēļ jāmirst? Šī varbūt – pēdējā reize Jo nejūtu vairs sāpes Un esmu – akmens. Un ja es vēl reiz sadrupšu Vērsīšos auglīgā zemē – Tad tā zem cita rokām Zem cita smaida gaismas. To gaidīt man ilgi Un klusi Vējos neklausīties Tie Tavu balsi vēl šūpo Vēl Tavas vasaras pilni.
Ilgi gudroju – iet vai nē uz konc. Lieti arī staigā. Beidzot – es gribu iet, dzirdēt mūziku – neviens neliksies par mani ne zinis – vai es esmu vai nē. Ja būs G – man jāsaņemas – un jāiztur. Aizgāju, G. nebija. Viņš vienmēr bija, vai viņš spēlēja vai nē – viņš visu rīkoja un tur bija. Tā tad – viņš tagad savā augstajā ģimenē… Viņa trūka, pierasts, trūka notikumam kur – man vieglāk ka nav, lai arī skumjāk. Tad, klausoties vijolistu, laikam Brāmsā tas sākās – es sāku atcerēties (brīvi) G. Un tad ar viņa tēliem bija pilnas visas telpas tur – visādās viņa pozās, kustībās, sejas izteiksmēs etc. Tik dzīvi es viņu skatīju. Tik bagāti, kā es vienā dienā to nekad īstenībā nespētu redzēt.
Cik ārkārtīgi dziļi un dzīvi viņš ir manī! Un tad es domāju – tas pieder man! Es viņu mīlēju visās šīs situācijās – tas bija mans dārgums un prieks visu gadu – un to man nevar atņemt, tas paliek mans. Un tā ir dāvana no viņa no likteņa – ka es tā jutu, ka viens cilvēks tā bija mans un paliek manī.
Un lai es nekad tagad to neaizmirstu – ka esmu tikpat laimīga tagad kā agrāk. Ka es esmu guvusi ar visu to! Un es vēl viņu redzēšu. Zinu – kaut kā tas būs sāpīgāk – bet tā tam nevajadzētu būt ar prieku lai es viņu redzu atkal kad es to vēl redzēšu. Tas bija brīnišķīgi viņu tā redzēt un just. Es jau varu to izsaukt vienmēr – bet tur, kur viņš redzēts dzirdēts, tur tagad ar mūziku – tas risinājās tik viegli.
Pēc visas šīs pieredzes un apsvēršanas – sāp, tagad sāp. Tukšums, tomēr tukšums kas paliek, kas ir apkārt bez viena rokas pieskāriena, bez vārda, bez balss […] mēmi atmiņu tēli – un tā tas ir – tukšums beidzot no visa, viss ir jāatdod, stundu pēc stundas, dienu pēc dienas maina un atņem visu. Dzīvo – ja ir dots kāds brīdis.
Gadiem nav dots. Nekad nav īsti dots.
No lielās sadomāšanas – no vieglās dzīvās iedomu pasaules tur – kas bij pilna ar viņu – nemiers lielāks atkal. Kā arvien – sākas izjūta ka viss tas jau gluži tā pazudis nav, sāk ticēt tam, ka viss ir kā bijis. Jākaro visu laiku un arī – jāpatur laimīgā, mierīga sajūta – ka nekas jau nav zudis – jo nekas nav paturams tā kā tā. Arī mana aizbraukšana tuvu. Ņem dienas ar mieru un laimīgu izjūtu.
Pirmdiena. {24.6.85}
Ļoti auksts!
Kaujos ar to pašu. Kādēļ es gribu tik ļoti tikt no tā vaļā, ja es izlemju – ir labi ar to, ka tas ir? Un viņš vēl mani ir paņēmis tikai ar savu pianista skatuves personas daļu – kad dažreiz redzu (jā bet tikai dažreiz) runājot ar citu, man viņš svešs, nesaista. Jā – tikai dažreiz. Nē – nav jāpūlas tikt vaļā. Tas ņem pārāk daudz enerģijas un dara nelaimīgu – pieņem un priecājies. (Es jau laikam priecājos šodien redzot koncertā, un veikalā satiku Barbaru – tās vīrs aizbrauks 2 ned. konc. ceļojumā – mana iztēle gatava – G + viņa arī…)
Un mūžam arī vēl tās no jauna domas: vajadzēja darīt tā, nevajadzēja darīt tā…
Var tikai vienā veidā katru situāciju darīt. Protams es daru dumji un nedaru arī nekā – bet ne tad, ne tagad es zinu – kā vajadzēja darīt vai nedarīt. To kas tur G. nācis ir pāri – nekas nevarēja apturēt.
Un labi (atkal spriedelējums…) varbūt ka es izglābos ar tik vien darīšanas… Nepareizi, nepareizi – kā nevar sevi izmācīt! Nevar. Varbūt – nevajaga arī.
Otrdiena. {25.6.85}
Doody atnāca uz brīdi. Es iešu uz Barbaru [right] – būšot tur vēl 2 sievas.
Krītu un ceļos savās trakās sirds ceļos. Uz brīdi – atbrīvojos. Tad atkal brienu kā apburta mežā. Jāsaņemas. Neesmu neko traku izdarījusi. Var viņš domāt ka tā – bet viņam nav tagad domu citur kā pie sevis. Mani neskar nekas ārējs. Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Drīz būs jāiet – kaut nāktu kāds cilvēks manā ceļā, kaut kāds līdzgaitnieks. Vai nekad? Kur meklēt? [..] viss?
Salasi avarējušās laivas atliekas Sasien kādu plostu Turies straumēs, ūdeņos Tu negribi grimt vēl. Tad cīnies, ciet, zemojies Liecies, aizgriezies, slāpies Un ej acīm pievērtām Atkal reiz ej šo ceļu.
Trešdiena. {26.6.85}
Vēst. no I. Gubiņas. Daudz spriedumu – bet kaut kāds cietums. Kreišmane – it kā maigāka. Liela tukšuma sajuta pārņēma pēc vēstules – jutu savu vientulību pārāk dziļu!
Redzēju G. meiteni (+ mother) gāja uz peldbaseinu [right]. Es pat saulē nevēlos iziet. Inese laikam dabū – tieši dzīvokli kādu grib! Labi. Sāksim tur atkal!!
– Izlasīju Gub. vēstuli otrreiz – un iegribās runāties. Bet ko nu vēstulēs klāstīsies. Būtu jāraksta, jāraksta…
Vai jūrā, okeānā krītu – te Vilnis gaismas uznes Viegli šūpo, te Kā svina smaguma pilnu Dziļumos rauj Cīņa un neziņa.
Ceturtdiena {27.6.85}
Vakar koncertā – G atnāca ar savu Shauna [left] – ļoti grezna, gara (svītraina?) siltās krās. kleita, kaili pleci rokas dekoltē – kādi spīdumi rotas, īsa horstaile vienīgais meitenīgais – citādi dāma maz. 25 g. (viņa 18) bet tiešām – viņa ir pasakaini skaista – īsta nevainojama skaistules seja – stingri bet maigi arī vaibsti, izkrāsota protams – (bet tā viņi uz skatuves visi) – uzstāšanās dāmīgi droša – filmai derīga! Bet īsti valdzinoša bija tomēr viena viņas sejas kustība un īsti skaista: kad viņa pielieca galvu uz leju un uzmanīgi skatījās notīs – ilgi, viņas tumši zilais (?) skats un seja – bija ļoti pārvarīgi šarmanta. Kaut ko tādu es pamanīju viņā arī toreiz kad viņa stāvēja koridorā un G. nāca (skrēja?). Tas viņā vēl ir bērnišķīgs, savs! Citādi – viņa it kā pārāk apzinās savu skaistumu un kļūst šabloniska. Bet viņa ir tik skaista, ka tas netraucēs bet saistīs, ja iekšēji viņa nekļūs tukša no savas varas un spēlēšanās kāres. G. bija savā brūnā uzv. ar sarkano šlipsi kā parasti – (melnajā viņš ir elegantāks – bet kaut kādā vecmodīgā veidā, laikam brūnais ir jaunāks uzv.) viņš smaidīja, smaidīja – viņa smaids tad arvien ir sastindzis un tāds, kas man liek domāt, ka viņš ir žīds, vai ar žīdu piemaisījumu. Citreiz to viņa sejā nemana.
Viņš (aplausos) skatījās žēlīgi pazemīgi arī uz sav. dārgās sargājamās tēvu – Mr. Rolston [left], pāri stūrī. Viņš redzēja (pretī) arī mani – bet es vairāk (un vairāk kā to gribēju, kāpēc tā?) skatījos un smaidīju viņa dāmai. Es smaidīju arī viņam un liekas, viņš to saņēma. Viņam ir tas vajadzīgs tagad – tomēr viņam tas daudz vajadzīgs. Atbalsts viņa personai kam jābūt spēcīgai saņemt savu laimi. Un atbildību. To droši vien liek slavenā famīlija.
Varbūt viņš ir pilnīgi laimīgs. Viņš – (man tikai tāda iedoma) izskatījās vecāks, mierīgāks un arī nepretenciozāks savās kustībās, savā izskatā.
Spēlējot – mazās maigās līdzdalības, uzmanības, rūpības – ar savu spēlētāju – vairāk strādāja pats savu – viņa jau bija droša un varena noņemot pēdējā žestā rociņu aizvēdināja to līdz pusskatuvei, zālei.
Arī Barbara [right] (ko satiku ārā – viņa ūhīnāja pie savas mājas) teica ka – viņa ļoti skaista. So. Viņš ir lielā laimē un pienākumos.
Piektdiena. {28.6.85}
Vakar ½ no koncerta, pēc tam ar Barb. un citiem Fiberistiem – uz Miniwanku ezeru [below]. Skaista, it kā sērīga apkārtne – sausi, augsti krasti, akmeņi, klintis, egles – tad moderni, kopti ceļi, soli, pajumtes ar uguns pavardiem. Tālāk pāri ezeram – lielie kalni, ciets, tukšs klusums. Gar ceļiem dažu lapu koku maigums. Skumīgs iespaids (tādēļ ka skumīga sirds).
Iekr. mazliet matus – ar to pašu ash – gaišs, mazliet ne tik balts…
Gaidu Inesei, 10 am. un vēl kas.

Svētdiena
Piektdienas koncerta Pointinens – ugunīgs, viņa ‘Epos’ trio – rāva neticami. Publika – svilpa, kliedza, vētra no aplausiem. Vijolists – smaidīja un es pirmo reiz aizmirsu G. Pointenens arī pēc pirmā gab. sazīmēja mani – visiem viņiem vajaga tuva kontakta lai spēlētu labāk un labāk. Bet es nenogāju lejā – pateikties. Un – vakar (oficē uzzināju) viņi aizceļojuši. Gribēju ar Pointenenu par Zviedriju par Latv. parunāt kādu vārdu. Nekā. Vienmēr par vēlu izkustos. Bij laika un izdevības jau agrāk – nekā. Un vakar staigājot – pasaule vēl tukšāka.
Šorīt atkal gāju pa krasta ceļu. Tā būs vieta, kuras man būs žēl – to kailo klinšu un tumšo egļu un priežu uz tām – izšķobījušos, cietu, negraciozu, stipru, vecu koku – melnu tumšu pret debesīm – laika, mūžības pilnu. Vientuļu, bez cilvēku pasauli.
Mēs ceļosim uz Montreālu.
Man takas kalnā arī būs žēl, bet tā dod savādāku izjūtu – cilvēku laimes pilnu.
Pa tālām pasaules takām Gars sevi izklājis Daudz projām atdevis Un ņēmis, daudz ņēmis Sāpes mīlestībā pārvēršot No visa guvis. Gan skumjās satumst Atceroties, bet tikai tādēļ Ka vēlētos šais takās Vēl reiz izklāties, vēl reiz stāties. Bet likums citāds ir – Ka jāatstāj, viss jāatstāj – Tā lēmējs it kā smaidot jautā Vai viss Tev nav jau paņemts līdz? Vai viss – Tev nav līdz? Un acis atveru Un ņemu, vēl ņemu.







