Ceturtdiena? 2. maijs 1985.
Bashevis Singer in Shadow of a Crib.
„Heaven and Earth conspire that everything which has been, be rooted out and reduced to dust.
Only the dreamers who dream while awake, call back the shadows of the past and braid from unspun threads – un woven nets.”
Kā viss kas aizgājis – Vasaras un puķes Tā tur nu staigā Tu Pa zaļiem uzkalniem Un gaišiem ceļiem kopā Ar dzejniekiem un draugiem Un pamāj, atskaties Un pasmaidi un stājies Un zūdi skaņās un Atnāc mūzikā Kas reizē krāšņa ir sveša tāla Kā debesis pāri Rokās izkusdama Paliek augstu pāri. Tu aizej tur Sīks, maldīdamies Un priecīgs meklēdams Un kaut ko ņemdams Savās dienās Savos gājienos.
Ceturtdiena – 9. maijs
Lielās (visu nedēļu) reimatisma (?) sāpes vakar ir mitējušās. Celis vēl sāp – bet mēreni.
Nosūtu Indrai Gubiņai vēstuli un grām.
Vai sāpju ciešana ir aizskalojusi manu pianistu? Būtu labi tā. Mazliet klusāks viņš ir kļuvis! Bet ‘šis ārprāts’ var mani sagrābt atkal tikko viņš parādīsies. Esmu noslimojusies pavisam bēdīgā skatā. Varbūt tas palīdzēs, bet tā [… ..] labāk palīdz spēks, drosme etc.
Vakar nopirku lielu bra. Kaut kas nemierīgs (jau vairāk kā nedēļu) ir tanī krūtī, kur reiz operēja. Naktī guļot (uz mutes, kā man bieži patīk) jau sen spieda tur. Ceru – tāds pats saspiedums kā iepriekšējo reiz, staigāju mājā bez ‘bra’, lai atpūtinātu. Labāk ir – bet ne pavisam??
Sestdiena 11. maijs. –
Snieg! Sniga no rīta un tagad (4 pm) atkal putenis – un kūst. Aizgāju no rīta staigāt – bet sāka snigt, aizgāju uz veikalu – ne pēc kā. Mans hero atkal tur, piebrauca ar savu trolleri – šoreiz – nekur ne garām. Vājš izskatījās. Labi, man ļoti vajaga kaut mazākā iedrošinājuma. Tas bija tik atspirdzinoši un varu mazliet saņemt dūšu.
Sildu savu labo krūšu pusi – it kā vajaga siltumu tam! Gribu – izārstēt! Varbūt tur iekšā kas saspiests. Vecā rēta.
Gribētu rakstīt par Vītradzieni bet nekas neveicās uzsākt.
Celis, paldies Dievam – ir labāks pēc gājiena vēsā vējā – OK!!
Snieg! Maijā – snieg.
Vakars.
Mazliet skatu (un domāju) piezīmes par Vītradzieni.
Varbūt sāpe krūtī(s) būs nomierināta ar – siltumu!! Ir – mierīgāka, kopš sildīju. Tas būtu labi.
Un tad – neaizmirsti mazo uzmanību un dzīvo kā cilvēks atkal.
Lasu Sartre La Nousee – vieta par svētdienu patīkama – un tādas svētdienas vairs nav. Visiem puslīdz vienāda atpūtas, miera, prieka sajūta. Nav vajadzīgs, jo nedēļa ir bijusi mierīga, darbs nav izsmēlis spēkus.
Kādēļ es neatsaucos? Kaut nedarīju šodien? Kaut ko.
Kāda substance ir apkārt Kas žēlo, paijā, sargā, veseļo Es veseļojos šo dienu.
Trešdiena 15 maijs 1985
Ineses vārda diena. Cepu kūku pēc vecas receptes – iznāca arī tāda – cieta un salda pārsaldu icingu! Kā vecos Wyongas laikos pēc austr. žurnālu receptēm. Bijā pie Janes [right] vakariņās – skatījām – Hockey Night in Canada. Visi vecie vārdi, un skati uz ledus! Prieks bij atcerēties! Tiešām siltu sajūtu vakars!
Vēst. no Dzid. un Kreišmanes, tā cītīgi studē manu dzeju! Labi! Bērziņas raksts avīzē – O.K., labs.
Ceturtdiena 16 maijs
Nosūtīju vēst. Zariņam, L. Bērziņai un Dzidrai.
Jūtos slikti – zobu sāpes!!!
Laiks – karsts, pēkšņi. O, zobu sāpes!!
Kā lapa iemesta viļņos Tu parādies un zūdi, Pametu un atrodu Tevi. Pie Tavas rokas sāpēm pāri Un grūtumiem pāreju – Cik illūzijas ir stipras. Pār bezdibeņiem kā tilti Tās pārnes, viegli kā sapnī. Es eju pie Tavas rokas – Daru Tevi drošu Un Tu – mani.
Jā – vēstule vakar no Zariņa un E. Lēmanes – aicin. uz rakstn. dien. komplimenti etc.
Svētdiena 19 maijs 1985.
„Vouloir – vous brule
Pouvoir – vous detruit ?!
Savoir – perpetuel état de calme” Balzac.
Otrdiena 21. maijs.
Silts. Silts. Par daudz saules, sevišķi pēcpusd. dzīvoklī… pienenes zied. Staigāju, velkos apkārt.
Beidzot – visas sāpes (zobs, ceļi, krūts) – ir pierimušas. Ja zobs nesāks atkal!!! Tad labi. Vēl – dzīvot apmēram normāli.
Daba dzīvo, pēkšņi viss dzīvs Zeme, koki mīkstās lapās Viss silst, veras vaļā. Liekas es kaut ko slepenu ceru Vēlos, meklēju, domāju Bet ceļš ir tukšs un sauss Visa līksmība ir kā aiz stikla Un soļi nogurst ejot, ejot. Liekas – es kaut ko gaidu Kaut ko ceru sev It kā uzmanos lai atrastu Nezaudētu, it kā kaut Kur kaut kas būtu man Mans. Ceļš ir sauss un ciets Turp un atpakaļ Ejot, un atgriežoties, viens Tukšā vietā. Liekas, es kaut ko gaidu Kaut ko ceru domāju Nojaušu, vēlos sev.
Piektdiena, 24. maijs.
Šorīt nosūtīju Dēliņam 2 pieclapp. prozu
1) Tulpes un rozes – (nora Chelmsf. Parkā)
2) Vītradziene mazā īrnieka sieviņa.
Vakar vakarā pērkona lietus. Laiks silts. Ievas zied.
Nopirku vasaras bikses. –
Ļoti laba vēstule no Jāņa Brieža – nepazīstu – Mētrenietis no Madonas skolas. Tagad Toronto.
Uz brīdi – atspēros (tanī kas esmu, bijusi, darījusi etc) un brūku atkal savās nedibinātās vēlmēs savā bezcerībā! Man vajaga – cilvēku. Varbūt ja ne tie un tā ko es iedomājos, varbūt citādi varētu atjēgties –
Pirmdiena 27. maijs. 1985
Vakar – Šeboka [left] koncertā. Ļoti labs. Tāds mazs vecītis sēd un spēlē tik lieliski. Tik daudz – dažādības!
Tas lika sevī solīties – strādāt, radīt kaut ko. Šorīt – nevarīgs. (Kalnā skrienot samocījos fiziski – man jāiziet ir agrāk! Un koncertā satraucos garīgi.) Nevarēju aizmigt, šorīt gurdens un …
Vakar ejot tur, gar kapsētu uz lielo ceļu nogriezās 2, viens garāks viens īsāks – un īsākais pēkšņi itkā sarāvās, kā aizslēpās aiz lielā un lielais kaut ko ieprasījās – man likās – What’s that? – vai tamlīdzīgi un vairāk reizes atskatījās, pētīja mani. Un es iedomājos – tie Andras un G. Bet Andras būtu mani pazinis, jeb viņš pazina un klausījās ko G. teica. Varbūt G bija ar citu – bet tad tā neiznāktu. Un – varbūt nebija ne A ne G. Bet mana fantāzija sāka darboties trakā ceļā. Ja G. tā salektos no manis? – Tad… Koncertā es tomēr to visu aizmirsu un reiz atkal īsti klausījos un guvu atbalstu no tā – vērtības pie kurām man jāturas. Vērtības.
31. maijs. 1985.
Vakar – grāmata + vēstule no Gubiņas. Daži labi vārdi par manu dzeju!
Vakarā – koncerts. Varbūt G. spēlēs? Nespēlēja. Miss Lust spēlēja Shūbertu.
Sēdēju vidū – (5? Rindā). Dzirdēju cietus, stiprus aplausus netālu aiz muguras. Ausījos – G? Biju atminējusi. Starpbrīdī – atgriezu galvu uz mirkli – viņa acīs; patumšs, nedabūju ne smaidīt, ne atzīt ka – pa pusei redzu, pazīstu – aizgriezu galvu – bet viss tas iznāca – kā neapjausts. Man bija piesēdies blakām – lai gan tukšas vietas apkārt – kāds garš, ne tik jauns cilvēks. Es paliku sēžot starpbrīdī. Pāris vārdu pārmainīju ar to.
Jutu – G. atgriezās, aplaudēja atkal sirdīgi. Beigās – uz brīdi paliku sēdot – citādi es pieceļos noreibusi un nevaru nostāvēt. Cēlos tad, viņa aile bija tukša – tikai pianistes apkārt. (Mans kompanjons bija pasmaidījis beigās, varbūt ko teicis – bet manas visas maņas bija – uz otru pusi). Es paspēru pāris soļu iziešanai uz viņa pusi (pa labi) – pamanīju viņu kāpnēs aiz citiem – skatoties atpakaļ – un pazūdot.
Manā ailē dāmas sēdēja, vēl necēlās. Es atgriezos izgāju pa kreisi. Neskatījos apkārt – un neko neredzēju.
Mans blakus sēdētājs sasaucās jau zālē ar mūzikas nod. vadītāju – tagad koridorā bija jau to saticis nāca pretī garām – jūtu ka mani pazīst cilvēki – mūz. vadītājs piem. – bet es jau esmu – outsiders.
Iespaidi – G baidās, slēpjās un pienāk mazliet tuvu un skatās, vēro. Kas viņu baida?
Teicu sev mājā nākot – man pietiek ar to, man pietiek. Man jāpietiek. Why?
Nakts.
Lietus un vēss. Aizgāju uz koncertu čābīgi ģērbusies (lai gan zinu tas – neko nenozīmē kur viss jau sācies). G. spēlēja – labi, solīdi, tas ir – bez liekiem žestiem. Ļoti ļoti nopietns. Gandrīz svešs. Paklanījās dziļi – bet – nezin kur – izskatījās absolūti skumīgs – bet tāds viņš dažreiz uz skatuves ir – bez mazākā smaida. Melnā ar sarkanu šlipsi! Un tagad es domāju par rozēm. Vai es reiz nevarētu liekties tā, kā šī vara mani loka?! Nekas no tā nevar mainīties. Nav nozīmes, tā tad.
Vakar redzēju ļoti skaistu un arī drausmu sapni – lietus nāca – tāds galīgi pasaules gala lieta! Kā siena (balta) no debesīm līdz zemei – nāca no Grīvnieku puses. Biju mājās. Kaut kas ziņoja – ka tā ir gandrīz neglābjama bojā eja.
Sāka straumes līt jau pār galvu, caur jumtu. Bēgām. Es un – manas meitenes etc. Bēgām uz Stiliņu kalnu, tālāk uz Auleciemiem.
It kā – izglābušies.
Te – lietus diena nāk atkal tikai it kā mazliet mazāk. Mēs gudrojam – vai varbūt varētu kaut kā palikt zem ūdens kādā stikla mājā. Tanī jau it kā bijām – it kā vēl tikai domājām par to.
Šīs baltās straumes Šīs skaņu straumes, Dzīve ir vientulības zeme.
Ja G. var par mani domāt (vakar tā šķita, šodien nekas nerunā ko citu) tad viņš ir ļoti vientuļš. Nieki.
Vārdu nav Tik Tava seja Kā iezīmēta Kā akmenī iecirsta Kā lapa uz viļņiem Tumsā aizšūpojas. Tu atrauj rokas No sava mūzikas instrumenta It kā tā būtu karsta dzelzs. Kur liksi tās? Tik turpat atpakaļ Sūrstošās melodijās Akordos kas krīt kā akmeņi Un sāp, un silda Un mierina kas nomierināms kad Kas aug. Sēj asaras, lai tās aug. –––––––––––––––– Kā pārgudrais zinātnieks (Laiks) iracionālā vidē Liktens mūsu laimi ieprojicējis.