Pirmdiena. 1. aprīlis! Ha!

Vakar konc. bibl. pēdējais. Aizgāju agri. Ejot zālē (tukšā tikai ar 1 lediju pirmā solā) G. nāca ar kafijas tasi, pagriezās strauji un gāja prom pa vidu tik tuvu, ka es gribēju saukt un sākt savu good luck, addio penteri. Bet – noturējos. Viņš apsēdās pie vecas ladijas un runājās. Nezinu – vai viņš aiznesa kafiju ladijai. Tā pati ārā bija brīdi runājusi ar mani – droši vien ļoti important, ļoti veca, ļoti izkrāsota, ļoti safrizēta – īsts vecuma ērms! G. runājās ar seju pret mani (jo es apsēdos savā 3 rindā pirmā krēslā otrpus ieliņas) un ļāva man sevi tiešām apskatīt. Ne visu laiku, bet es skatīju to pēc patikšanas un brīnījos ‘in face’ viņš ir plānāku, mazu neinteresantu seju, mazu bērnu muti, gan lielām bērna acīm. Es raudzījos un brīžam domāju – ak vai, kāds viņš ir – neinteresants, ikdienišķs, nepievilcīgs. Viņš nepaskatījās ne reizi. Kad es biju raudzījusies kaut kur sāņus viņš bija piecēlies un aizgāja (pa skatuves durvīm).

Es biju sapērta, zināju ka man būs jāiet, jāsaka kāds vārds – es domāju arī, ka viņš varbūt kā daudzi – kursu beidz. Koncertā viņa + čellista gabals kam bija jābūt otram, kļuva atcelts kā trešais. Man liekas, ka es dzirdēju, ka čellists stāstīdams kaut ko par komponistu – Dvoržaka vietā izteica Čaikovskis – es par to viegli pasmaidīju, var teikt pat sasmaidījos ar G. Gabals bija lielisks, šis čellists ir garās meitenes čellistes draugs. Abi spēlēja ļoti labi – pianists ir čellists!
Garš labs koncerts – Poentinens pēdējais ar Šopēnu.

Ļoti liels vējš ir šodien un es pa savas isatabas logu redzu – cik skaisti koki šūpojas un saulē ir skaisti kalni.
Tā laba zīme. Ja es mierināšos dabā, ja es redzētu skaistumu apkārt – tad es turpināšu O.K. Savā ziņā – arī atbrīvošanās vieglums. Ja tik es varēšu ‘atbrīvoties’. Bet varbūt – mazliet. Palīdzēs arī – situācija – visa kārdinātāja prombūtne.
Jāmeklē – kaut kas jāmeklē. Varbūt nāks tomēr rakstīšana. Sākot ar – vēstulēm.
Vējš patiesi svelpj un kauc un gaudo. Labi ka nekur nav jāiet…
Un tālāk tomēr –
Do not go gentle
In that dark night!
Rave, rave…

Es varu tikai izsliet galvu un iet taisni garām, uzsmaidot ja tā gadās, aci pret aci.
Kādreiz es gāju garām 2 gadi kādam autobusam, neuzsmaidot. Kā katrs ir pelnījis. Varbūt te var šad tad uzsmaidīt to smaidu kas nekā nemaksā. Tāda gan man nebūs. Man katrs no tiem maksās piepūli. Bet kas jādara tas jādara.
Vakardien spertais solis tomēr beidzot mazliet spēku parādījis.

Otrdiena. 2. apr. 1985.

Pārdomājot – G. taču nenolika tur pirmā solā to visvecāko ‘personu’ ar ko pārmācīt mani. Viņa vēl pirms mirkļa runāja ar mani pie durvīm – viņa bija iegājusi tur ‘kafijas daļā’ un G. bija apņēmies iznest viņai kafiju, jo viņš bija bijis tur. Un viņa bija apsēdusies savā pirmā rindā (kā arvienu) un G. taisni tai brīdī, kad es devos zālē, nāca ar kafijas tasi nobijās un asi aizgriezies turpināja nest kafiju. Tā tas bija un es kaut kā jutu to – kā momentā viņa aranžēts rādot man manu vietu vecās dāmas vietā. Viņš runāja ar to rādot man savu seju – ne pārmācot, bet varbūt – meklējot izeju no mūsu saspīlētā stāvokļa. Tas viss nebija tik ļauni, kā man tas šķita. Nebija arī droši vien – nekas ļoti glaimojošs. Labi ka es saņēmos un klausīju viņa – tomēr kā aicinājumu – uz normālām attiecībām. I love your hands. O.K. izteikusi savas pateicības es apklusu un noliecu galvu, pārdomājot kā (angliski) izteikt – vai viņš paliek uz vas. kursu. Šai mana klusuma brīdī (kas tomēr bija samulsuma zīme lai arī jautājiens, vai apgalvojums pēc tam bija vienkāršs) viņš teica jautāja – „What?” Tas tomēr izsaka ziņkāri vai kaut kādas aizdomas par to ko es gribētu teikt un pēkšņi nevaru izteikt… Es pacēlu galvu un prasīju „Are you staying…” nedabūju nobeigt „…for summer” kad viņš ļoti spridzīgi un priecīgi teica „Yes for winter course. And summer.”
Tad es iesaucos „Then I will see you again” un devos prom. Nekad ieinteresētais nevar atminēt otra domas. Tik neitrāls klausītājs vai vērotājs var varbūt redzēt dzirdēt, kas slēpjas aiz vienkāršiem vārdiem.

Miers ir noslēgts. Mēs esam sabiedriski normāli situēti.
Man nav vairs spiedīgais smagums jājūt diennakti. Es gulēju ilgi un labi šonakt – sapņojot tik daudz, ka viss notikušais vienkārša sagadīšanās, izdevība, mierīgāks brīdis uz normālo ko abi izmantojām. Un tagad pēc tālākām neziņas ciešanām manī ir – miers. Un tukšums. Nav ko domāt, ko iedomāties un labi būtu – nesākt ko vēlēties, nefantazēt muļķības atkal. Bet ir – gandrīz garlaicīgi bez ‘šīm ciešanām’.

„Plaisir d’amour ne dure qu’un moment” (since it consists not in the pleasure of manking love, as is generally supposed, but in that suffering from love). It’s not too short….
P.S. Kādēļ nekur nav atzīmēts sapnis (pirms svētd. pēd. martā) – atradu aizmirstu kādā apģērba gabalā (baltā) iespraustu (manu) brīnišķīgi skaistu saktu, kā silta sudraba ‘roze’ ar kaut kādu dārg. vidū. Vēlāk to skaidroju nozīmi.
Kur iet? Kur doties? Kur to meklēt?
Jāraksta būs.
To varēs arī. Tikai vēl grūt pie tā ķerties. Tomēr – jāvar, pirms kādas cerības sāk sakāpt kalnā un kādas fantāzijas sāk aizmiglot dienas.

Vecos ceļa biedrus uzmeklē
Jaunai vasarai
Tos, ar vieglāku soli
Kas pārāk netur uz vietas
Un pārāk nerauj pār klintīm.

Trešdiena.

Sēdu mājās pēdējā pusd. laika koncerta stundā. Sapņoju ka man uzbruka savādas melni rakstaini spīdīgas garas ķirzakas. Neievainoja – bet sapnis mani atbaidīja no iešanas uz koncertu. Bez tam – kāja, celis sāp. Atkal vairāk kā vakar. Jāglabā. Un uz ledus sasistā roka sāp, arī vairāk kā vakar – rakstīju garas vēstules, spēlēju, liku kārtis – locītavas kustība tai kaitē. Ceru gaidu – pāries. Šorīt – uzsnidzis sniegs. Vai šī ir tā ‘sakņu tīrīšana’? „Ar visām saknēm jāizrauj…”

Mīļā pilsēta
Ar saules pilnām ielām
Baložiem un kaijām
Tavos tiltos
Gribētu es glābties
Ielu krustojumos
Gaidot sāpēt.
Kaut kam līdzi soļot
Kaut ko iekārot
Kaut kur doties
Varbūt beidzot tikai
Tavu parku solos sēdot
Līdz ar klaidoņiem 
Dienas ziņas izlasīt
Un mājās doties.

Sapnis ir pareģojis pareizi – ejot uz pastu te Otter ielā no kalna, no kapsētas puses kāds nāca. Es gāju uz lielo ielu un paskatījos uz nācēju. Nepazinu. Turpināju iet. Viņš panāca, gāja garām ar iztapīgu „good morning” – Hallo – es atbildēju – viņš slidinājās pa jauno naktī uzsnigušo sniegu kas kusa uz ceļa – viņš slidinājās, kā izaicinot – es gāju ‘normāli’ neko nesakot. Viņš sāka iet ātrāk un aizgāja pa lielo ielu. Vēlāk es domāju – tas laikam bija tas vijolists, kas redzēja manus izlēcienus kad vīņš spēl. un G. pavadīja – un vakar koncertā biļeti pērkot viņš pienāca grupā ar Lust un vēl kādu – un viņa smaids bija ‘jocīgs’ – vēlāk es par to domāju. Un tikai vēlāk šodien visu savirknēju – viņš bija redzējis manu ‘ālēšanos’ teicis varbūt G. jo G toreiz nāca savādi smaidīdams zālē (un es tam aizšāvos garām) un tas vijolists varbūt nēsā storijas apkārt.

Un šorīt – viņš apskatīja, izpētīja domāja ‘uzķert uz āķa’ – neizdevās. Viņš bija tā spīdīgā ķirzaka (ar savām brillēm) kas gribēja uzklupt izdomājot visu pēc sava ciniskā viedokļa un pēc savas iekāres pēc senzācijas. Es izglābos. Es būtu varējusi sākt runāt – cilvēki tā runā – bet tas varēja tad izvērsties man par ļaunu. Patreiz esmu apmāta. Jānomierinās un jāceļ galva droši. Es nevienu neesmu aizskārusi. Ilgāk paskatījusies?

Ceturtdiena 4. apr. 1985.

Roka vēl sāp, bet ļaunāk it kā nav. Kāja – labāka!
Nomazgāju traukus, padzēru kafiju, apsēdos ‘dziļkrēslā’ un vienu brīdi jutu atmošanos skaidrības labsajūtu! It kā es būtu ārā no apmātības laimes un nelaimes, nelaimes – gluži tāda izveseļošanas sajūta. Gan jau vēl kritīs atpakaļ, bet kaut kas ir audzis uz labu!

Sapņoju daudz, bet neatceros, atcerējos naktī un nelikās nekas svarīgs. Pēdējās ainas no rīta bija – mēs trīs it kā mēs In + Dz + es – bet mamma arī klāt tā bezpersonīgi, vai varbūt tā viena no mums. Gājām ogās – mellenēs (!). Dz. (vai tā bij Austra?) aizgāja gar pļavas malu, es un In. (vai tā bij mamma?) gājām pa ceļu aiz klēts un prātojām iet taisni mežā – pa Aroniešu ceļu. Dz. ietu – pa malas ceļu… Tad sasaucāmies ar Dz. – pāri tīrumam, zaļā pļavmalā, it kā maigā miglainā gaismā – un viņa nāca uz mums, nolēmām iet pāri mūsu un Aroniešu daļai uz mežu pret lielo šķūni. Vai es tā gribot – man viņas jautāja? Es teicu jā – tālu jau jāiet, bet citur ar tālu un lasīšana grūta, bet tā tas ir. Un mēs it kā sākām iet bet sapnis tālāk neveda.
Bija skaists senās pasaules īsts attēls redzams un izjūtams.

Ir saulainā, mierīgs rīts.
No pirmāk sapņotā tikai drumslas – kāda darīšana ar lielu (labu) resnu sievieti, kāds jauns sīkāks tievāks cilvēks ieinteresēts novēroja apkārt, it kā domādams kaut kādu dalību. Bet – ko darīju kur gāju prom – nezinu.

… Bet kādu laiku es biju jauna sieviete neprātīgi iemīlējusies, cietu un biju laimīga un viņš bij īsts cilvēks kas dažubrīd kļuva apmāts. Nu var teikt viņš beidzot novērsās no manis, bet tāds ir pa lielākai daļai mīlētāju liktenis un tomēr, viņš neaizgāja pavisam, viņa skats vēl atgriezās. Un mani pēdējie vārdi viņu tomēr iepriecināja.
Ko vairāk kāda mīlestība var panākt? Taisnība, tas viss bija manī (var teikt manā galvā, nē) bet viņš to pamodināja, viņš bija tanī visā, viņš darbojās līdz no paša sākuma.

Tikai – jāizmanto tas, jāraksta stāsts. Bet kad? Bet kā? Jāturpina būt tai sievietei. Bet neesot vairs tai, kā es varu turpināt būt un strādāt? Patiesi jau labu laiku ar to strādāju. Tikai atkal tad – tik ļoti jāizģērbjas! Bet tāds jau ir mākslinieka liktenis. Ja Tu gribi kas būt, jā Tu gribi būt sev tad jāriskē citiem varbūt nebūt tas Tavs pats, jo citi nav es.

Pēdējais inhouse koncerts tūlīt sāksies – un es tur neesmu un nevaru būt. Un es slīdu lejā, lejā ar pēcpusdienu. Inese atnāca ar iepirkumiem, rītu ies pie dāmām uz brokastīm. Visi kaut kur ies! Es esmu šausmīgi viena. Un tomēr – mana vaina, mana vaina kas iznākusi negribot bet arī – mana liktenīgā, kroplīgā dzīves daba. Un – es, vai es to būtu varējusi mainīt? Tur pēdējā laikā viss bija – akla sagadīšanās. Izņemot to vienu reizi, tai vijolnieka priekšnē – dumā, kad es ļāvos kādai spēlētai, vairāk spēlētai, neīstai, kā īstai kaprīzei – vaibstījos tur… Tā vienīgā mana vaina. Un protams – mana kaislība. Bet to es nevaru skaitīt kā vainu. Tā ir neprāts, bet tā kaut kas ir, jo es tomēr itkā izvēlos, riskēju, metos tanī iekšā. Zināms – vajaga apdomāties – jeb esi izmestais, atmestais. Lasi spēkus kopā – taisi kaut ko no tā… „Meties tai dejā, nosisties, nemirsti sēdot…”

4.30 pm. Viņi visi klapē un sākas spēlēšana. Gunaram Saliņam (viņa dzejās) kāds režisors saka „Patiesība ir teatrāla”. Labi! Mana patiesība ir teatrāla. „viņa divas reizes apskrien apkārt dzīvei kuras vairs nav” – turpat. Es skriešu tā.

Lielā Piektdiena. {5.4.} 1985.

Rīts. Saule.

Uz šiem priedes zariem
Vieglā rīta vējā
Pēkšņi atmirdz rozes
Manu dienu rozes 
Un es smejos
Iesmejos izsmejos.
Bet rozes šūpojas
Uz priedes zariem.
Varu ņemt vai neņemt
Un es ņemu
Līdz ar priedes zariem
Skujām maigi asām.

Lielā Piektdiena, klusā piektdiena. Ir patiesi klusa. Tikai paša neapmierinātība ar sevi, mūžīgā analizēšana brīžam gremdē dziļi. Tad atkal nes augšā apņēmība – dzīvot labāk, gudrāk. Bet tieši no tā nāk viss, ka visi dzīvo tik gudri un nedomājot sāc dumpoties.

Gribēju Tevi izdzēst
Kā nepareizi ievilktu švīku
Labā zīmējumā.
Tu – nepadodies.
Tu palieci kā bijis –
Lai tad esi –
Svinu svētkus
Par to ka esi
Ka palieci tā
Kaitīgs vai nekaitīgs
Ne man to izlemt.
Svētkus svinēt
Ir labi, un ņemt
Dienu pilnu 
Zūdīšanās un prieka.

Pārlasīju un nolēmu – ka varu sūtīt Dēliņam mazu rakstiņu – tādu kāds tas ir un kļuva labi! Šķirstu diengrām. – vēl ko atrast!
Un viss ir viegli un viņš ir labs un es neesmu nelaba!!! –––
Bet no ‘miglas’ nav viegli tikt ārā…

Ir tik lielas un pretējas gara stāvokļa maiņas, ka liekas – tās nāk kaut kur no ārienes – kādi labvēlīgi vai nelabvēlīgi spēki, domas, vai pareģojumi, tās maina, liekas arī ka šīm maiņām ir kāds pamats, kaut kur kaut kas notiek man par ļaunu vai labu un sakarā ar to, to jūtot, mainās manas izjūtas.
Nupat dažas sekundes iepriekš – es iekšēji gavilēju par to, ka viss man iet.
Drīz – var nākt pretējais. Neatceros kad man būtu tāda nestabilitāte savas situācijas apsvērumā.

7. aprīlis 1985.

Pirmie lieldienas svētki. Vakar Vinipegas baleta izrādē – pilna zāle, Nels. aizveda, Inese savā banketā. Vakar dienā – Lake Luise.
[Photo: Erna, Inese at Chateau Lake Louise]

Garām braucot aiz bibliotēkas krasta kāda maš. un 3 cilv. Viens likās G. Bet varbūt tikai iedoma, kas nelaiž atsvabināties. Esmu nabaga katrai afērai. Būtu mašīna, būtu nolikusi eks. braukšanā – būtu cita persona. Tagad – nekas. Ja tā grāmata vēl iznāktu. Bet tas arī – nieks vien, moments. Gara stāvoklis zem nulles. Bet gan jau atkal celsies. Biļešu kases ‘girl’ vakar iedeva labas biļetes – arī tāds sīkums dara mazliet labu manā tukšumā.

Roka mazliet labāka. Kāja arī, to siltāks laiks varbūt salabos. Ceru! Tad – varēšu atkal klejot.
G. neiet vēl ārā. Reiz jau to pieņēmu. Atkal tas dara rūpes – kā ar viņu? Un kā bez viņa? Jāraksta – vienīgais pieturas punkts, lai cik vājš.
Vakar baletā bija vesels cēliens ‘The Hands’ – par rokām… Un es domāju ka tas lieliski – „I love your hands”… Bet ko tas līdz. –

8. apr. Otr. Lield. rīts.

Dz. piezvanīja – paps vakar nomiris.

Kā gaiss, kā vējš viegls
Kāda dzīve nu zudusi.
Tukšs dzidrums tikai
Ne vairs ko teikt tam
Ne ko dzirdēt.
Gaiss zils ar megpaja 
Balsi, vai pat ne to, ar
Tukšs skaidrums
Sevī, savās atmiņās
Vari ieiet sākt tur staigāt
Un tas ir savāds sāpiens.

Vakardiena, pat tuvā
Vakardiena ir tāda
Kur – ir mūsu dzīve?
Kā gaiss, kā viegla vēja 
Zūdošs skāriens.
Un tomēr kā siltums dzīvs
Atnāk doma – ir labi
Just mīlestību
Domāt labi par kādu
Dot, dot – ir viss ko mēs
Varam pret dzidrumu
Pret tukšo gaisu.

–––––––––––––

Tagad sen būtu laiks apstāties
Un celt, radīt, iztaisīt kaut ko
No dzīvotā un piedzīvotā.
Bet nevar, dzīve vēl turpina plūst
Un smelties lūpas ar saviem ūdeņiem
Vēl jāpeld un jāpeld un
Jāplunčojas.

Biju pie daktera – un xray. Celis ļoti sāpīgs pēc staigāšanas. Roka liekas – labāka. Pie Barbaras [right] – vakariņas, bet kāja it kā izmocījusi – ka gribētu palikt mājās. Šī sāpēšana krīt uz sirdi.

Un – jādara labu un jāsaka labi vārdi un jāsaka patiesība – cik vien to var. Kad kāds ir prom – tad to vairs nevar un arvien liekas – varēji vaļsirdīgāks, sirsnīgāks būt pret otru, lai vairāk tam dotu.
Vajadzīgs vai nē – jādos no visas sirds. Dodot Tu pats taču nekad nezaudē, lai arī bieži tieši tā liekas, ka dodot – tu lūdz. Ir jādod ne lūdzot, jādod dāvinot.
Ņems kas atdos, veiks kas zaudēs
Pastāvēs kas pārvērtīsies –

Ceturtd. 11. aprīlis.

Sajūta it kā es būtu sevi padarījusi neexistējošu. Es nezinu kas es esmu, kur stāvu, kā man jāuzvedas? Jāpārvēršas.

From Denise Levertov book – poem from Galway Kinnell:
I know there is so much of me wasted
So much we could have been or done
That we held ourselves back from,
Out of fear,
Or out of the dream we had but one thing to be or to do,
Or out of the faith a life is richer lived
Among paths not taken.

Jā, labi teikts par to ko mēs (es?) darām un nedarām. Un ja tā būtu, kāda ir doma pēdējā rindā?! Bet tālāk, nobeigumā:
Yet now
Is seems nothing
Nothing that once touched the web of possible
Could keep itself
Right down to the last, beyond knowing,
And how clear tha air becomes, before dark.

So? What? How?
Jāmācās staigāt (kā) pēc katastrofas, vienmēr jāmācās staigāt.

Piektdiena 12 apr.

„Dieu ne donne pas la passion à tout le monde.” Jean Anoulh
– Ciešanas arī nedod katram. –

Pa brīžam, kaut kur iela
Pāri mājām, dārziem
Izšaujas gaisā zaru kūļi
Pilni debess, pilni vēju
Pilni dzīvotā un izsapņotā
Paceļ spārnus...
Kā tur palikt?
Tukšā ielā tālāk jāiet.

–––––––-

Atkal kā akmens iemests
Kā zieds zarā šūpojies
Un sirds Tevi glabā.

Sestdiena 13 apr. 1985.

Vējš, daži mākoņi. Sapnī atrakām (es, Dzid.? Austr? Ines? Mamma? Paps arī?) vecas rotas. Bija daudz mazāk kā cerēts. 4 saktas apm.
Man varbūt jāpieņem, ka sapnis rāda manis pašas domāšanas + jušanas maiņas, ne faktiskus notikumus. Šodien izgāju staigāt dienā – noguru, citādi būtu aizgājusi uz White galeriju (paskatīties vai tur klavieres nav vaļā…) Pārnācu mājā – domāju varbūt iešu vēlāk. Bet biju nogurusi arī vēlāk un spoguļi rādīja bēdīgu attēlu.

Beidzot, kad viss par vēlu, spogulis rādīja necerēti labu seju – skaistu! Kā dažreiz tas rāda. Izmetos ārā – līdz pastam, gar galeriju apkārt mājās. Es neredzēju, neskatīju neko, bet savās domās es ieņēmu no jauna ‘veco vainu’ ar mīlestību un pateicību. Varbūt tās ir tās saktas. Arī toreiz – es pati rīkojos, pati domāju, pati iztēloju viņu – lovable + loving. Te nu bija.

Bet šis spogulis un šis gājiens – man darījis labu. Atdevis daļu paļāvības kas bij zudusi. Protams – tā ir zūdoša lieta, bet labs katrs brīdis, kad viņa ir mājās. Ja man ir, kaut dažreiz, tāda seja – tad es varu kaut cik saprast savu identitāti, ticēt tam, kā es jutu sevi esam. Bet – savādās ķirzakas ko es reiz redzēju sapnī un satiku pēc tam to ‘vijolnieku’ ar viņa aizdomām? Tas arī tikai manā galvā. Jo es vispār īsti nezinu vai tas bija tas vijolnieks un ne pavisam – ko viņš domā. So. All in my head.
Tā tad pēc šī parauga – sapnis pareģo tava paša domas un varbūt arī darbošanos. Te nu bij…

Skumji top dzīvot
Tik vientuļu dzīvi
Tikai paša domas 
Iedomas, iztēles
Illūzijas.
Jā, tā liela šķiet
Katra mazāka pretspēle
No kāda garāmgājēja.
Skumīgi, skumīgi
Jābūt ļoti uzmanīgam
Jāvēro katrs kas pienāk tuvāk
Jāvēro ko viņš domā
Kas maļas viņa galvā
Kas ir viņa illūzijas
Fantāzijas. Vai kaut kas
Nesaskarās?

Sestdiena 21 aprīlis 1985

Biju sapnī Ķikuros. Nācu pa Aroniešu ceļu pie ‘grāvīša’ – tur arvien sapnī ir mežs tūlīt aiz grāvīša, maziem uzkalniņiem un baravikām. Tā zināju arī šoreiz – ka tur pilns ar cietām baravikām. Jādabū tikai trauks – rokās kāds katls, it kā skalojams, izskalots jau – tanī pašā varētu likt, bet jāaizskrien līdz mājai pēc vieglāka trauka.
Tad biju pārskrējusi mājā, viss zaļš apkārt gaišs. Runāju ar mammu par sēnēm par trauku, varbūt kādu spaini.
Tad redzēju – cik skaisti ir Ķikuri. Teicu sev – „Nu, skaties, skaties! Tie ir Ķikuri. Skaties! Lai zini, atceries.” Lai arī sapnī jutu kā īstenību – aiziešanas, prombūšanas doma bija arī klāt.
Biju tad iekšā – it kā agrākā virtuvē – sienas visapkārt ka gaiši filigrāni. Skaisti.
Ko nozīmē sapnis?

Vakar (‘aiz gara laika’) izcepu rupjas ķimeņmaizes – un ēdu ēdu – domāju – „ēd, tā kā mājās ar prieku, ne skaitot – kalorijas, ēd cik gribās, esi, kas esi”. Jutos labi. Gulēju labāk. Varbūt tas sapnis aizveda mājās. Tumšas ķimeņmaizītes bija kā beciņas, baravikas.

Do not waste your life in fear.
Šie labie padomi kas palīdz dzīvot ir izkaisīti piezīmēs un aizmirstās…
Esmu tik viena te, ka nakts sapnis ir devis spēku. Mazliet aktivitātes. Tas jāizmanto! Jāraksta, jāsūta, arī kāda vēstule etc. Un tomēr – uz to vien ‘nesās prāts’ – gaidīt, kaut ko gaidīt no nezin kurienes… gaidīt domāt par to – kas nav nekas. Kam nav pat sapņa realitātes.

Vakars nāk. Vess, vējains. Mākons – paskatījos uz to (tumšs pilns sniega) un teicu – I am happy. Ja mākons dara happy – tad es izveseļojos! (pamazām)! Pārrakstīju pāris lappuses no dien. grām. Rītu jāpārlasa jāsūta prom –
Šodien uzkāpu klanā gar kapsētu no lielā ceļa, nonācu pa stigu lejā – gāju atpakaļ kalnā pa stigu un nācu lejā pa kalnu gar kapsētu – bez pūlēm! Liekas – esmu atpūtusies, kāja labāka.
No piezīmēm:
„When in love, the sight of the beloved has a completeness which no words and no embrace can match: a completeness which only the act of making love can temporarily accommodate.” John Berger – ‘(The) Ways of Seeing’

Otrdiena 22. apr. 1985.

Uzrakstīju Indrai Gubiņai vēstuli + Ineses katalogs. Uzrakstīju – bez pārrakstīšanas! Ha. Apraudājos aiz kāda nelabuma par – it kā ubagošanu pie mīļiem latviešiem. Cik saskaldīti mēs esam – cits citu nepazīstam – dučiem mazas Latvijas sadrumstalotas, sīkas –

Anyway – tad piesēdos pie klavierēm un nodauzīju Mocarta Fantāzija tā – ka rokas sāp. Atceros ka Dzidra (Austra?) pēc tādas manas reiz jūtu versmes uz klavierēm, pēc manas beigšanas ieprasījās: „Sāp nagi?” Tas bij tik labi, īsti, ka tas palicis prātā visu mūžu. Jeb tā bija Dzidra? Jau citā gadu dekādē? Nē – tas bija Ķikuros. Bet itkā – pie vecajām klavierēm. Tas – nevarētu būt. Ak – viss sāk saplūst vienu viet.
Jāaiziet uz pastu. Bet jālabo jākārto (uch!!) Dēliņam kādi raksti.
Elvīra vakar atrakstījusi karti vēstuli. Viņiem jau pavasars.

Trešdiena 23. apr. 1985.

Nosūtīju Dēliņam:
Piezīmes
1) Par dzīvošanu ar dzīv. + mirušiem.
2) Jutos kā skudra
Dzejoļi
1) Sāpes ir nomods
2) Kad vakars nāk pēc aizlijušās dienas
3) Tavi soļi vairs neies pār manu sirdi
4) Vīzija – Pa visiem Ļaudonas lielceļiem
5) Kaut būtu tā sapņu grāmata.
Un Ineses lielo katalogu par 2 izstād. Un Ineses – Cresalis (‘tīklā’)

Vakar šausmīgi sāpēja celis. Šorīt taisīju sāls vannu – pēc staigāšanas – sāp.

Sestdiena – 26. apr. 1985.

Vakar vēstule no Dzidras un Ozoliņas, arī avīzes. Mans ‘Vītrags’ man pašai iet pie sirds. Vai to neviens neredz ka tas ir labi rakstīts? Vērtīgs, skaists, patiess, pilns īstenības un folkloras arī.
Lasu Fowles, French Leut. Woman – vakar nolasīju (nezinot) līdz 2 naktī. Pēc vēstulēm un avīzēm – jutos atkal kā normālāks cilvēks – ar savu es, ar savu seju, darbu etc.
Un tomēr – G. paliek manī. Nav arī ko karot. Ir ko bēdāt par kāju, roku un kādu sāpi lab. krūtī. Uch?
Aizgāju ar Ineses klogām līdz selv serv. veikalam – not too bad. Kāja jāpieradina pie cita apava.

Fowl. Grām. Catullus tulkojums no Sapho – (kas esot ‘labākais klīniskālais mīlas apraksts Europas medicīnā’)
„Whenever I see you
Sound fails, my tongue falters,
Thin fire steals through my limbs,
An inner roar and darkness
Shrouds my ears and eyes.”

Svētdiena, 27 apr. 1985

Lasu to Fowl’a. Daža vieta liekas ‘dumja’. Bet – ir labi būt līdz garā romānā.
No rīta piecēlos – slima visos kaktos – kāja, roka, krūts, sirds –
Ņēmu sāls vannu (ne tik karstu kā pag. reiz) un nu sēdu labsajūtā – viss ir itkā nomierinājies. Vakar es kāju pārpūlēju nesot smagus pirkumus – man būtu ‘jāpaliek mierā’ kādu nedēļu. Bet – es jau mēģinu.
G. ir vēl manī. Un vai tā nav dāvana ka es varu tā just? Tikai – kā to iztaisīt par lielu labu ‘paliekamu’ vērtību? Tādas nav – vērtība ir tanī labajā un grūtajā – kādas šīs jūtas ir un kā tas mani valda – vazā (aiz deguna) ceļ, bojā un atjauno – viss kopā, juku – jukām.

Otrdiena.

„Silence is good for the wise and even better for the stupid”.