Jūlijs 1985 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena 1. jūlijs 1985. (svētdiena, holiday)

Vakar koncerts Bell hallē.
Shauna + Gerg. Viņa – teatrāls sexpots.
Viņš – nobijies, nokaunējies, ļoti smalks, jauns.
Varbūt viņa ļoti jauna – spēlē ne mūziku bet lielu dāmu – salīdzinot ar citām čellistēm – cheap and poor.
Ko viņš labāku varētu atrast, ja domā par saistīšanos? Bet to jau ‘viņi’ famīlija – varbūt nemaz nedomā [right]. Viņš ir tāds izmantojams, padevīgs izpalīgs. Viņai O.K. Bet viņš tiek degradēts muzikālā pasaulē ja viņam jāpavada tikai viņa. Lai gan viņa direktora meita – mūzikas karjeru Gergelijam nespiedīs pēc tā.
Biju ‘laimīga’ vakar atkal redzot – lai gan viņš nesajūsmināja, bija vienaldzīgs – kaut kur zem visa tā, vecā uguns deg. Un šodien sāp.

Ceļš, kur tu ved, ceļš kur tu steidzies
Šeit kavēties, šai pilsētā
Zem debess šīs, šais zemes tavās
Man apstāties man ilgāk palikt ļauj
Te apkārt iet un mājās nākt.
Ceļš kur tu ved
Kur prom no visa ved?

Satiku (koncertu meklējot) 3 vecākus kungus. Kādēļ es nepratu ne ar vienu sociāli uzvesties. Viens Marg. teātri meklēja tāpat kā es. Tam pateicu nenozīmīgu „See you”. Tas sveicināja ieejot koncertā, sēdēdams starp jaunajām.
Otram prasīju – par to ‘intermission’ – ko nesapratu ziņojumā pie H2. Ar to kopā atnācām līdz koncert. Bell Hallā. Pat neatskatījos, kur viņš palika.

Pie durvīm apstājoties – tur tāda kā ‘špalera’ no important people man pretī uzsmaidīja no pret. puses – vecāks ‘feins’ kungs. Gluži ielīksmoja viņa laipnums. Tas vēlāk apsēdās tuvu. Vāju smaidiņu tam pratu pagriezt. Kādēļ ne labāku? Man bij labāks pret viņu neizteikts.
Es nemācos sabiedriski uzvesties – es pati eju savā vientulībā.
G + Sh. ienāca pirms pēd. priekšnesuma, uzgāja augstāk. Izejot pamanīju sarkano G šlipsi – bet nepacēlu uz to pusi acis. Nu – tas nekas. Bet arī – tiešām nekas, nekas. Visur tikai nekas.

Kā nerimdams strauts
Šī sāpe caur mani līst
Plūst lēnāk dažu brīdi
Tad brūk kā akmeņus skaldot
Un es skrienu simts gadus
Pa tukšiem ceļiem
Un tiepjos – Tev jānāk reiz pretī.

––––––––––––––––––

Karsta vasara iet
Neviens nenāk pretī jo
Neredzu neviena
Vienmēr garām eju
Es nevaru no savas vientulības iziet
Un Tu eji, staigā savā.

Otrdiena {2.7.85}

Lejas meitene uznāca vakar – par iešanu uz ‘reading’ centrā. Pareizi esmu nojautusi – viņas nosarkšanu kad Gerg. apskāva Shaunu. Viņa pazīst Fitzgeraldu, Blacha esot tā girlfriend – un sajauca mazliet savu stāstu – sākot par G. tad pārejot uz F. Un beidzot atgriežoties pie G – it kā nesvarīgi, it kā vārdu īsti neatceroties. Nieki. To spēlīti es zinu. Viņi tur veikalā gājuši. Kā nē! Viņi nav vientuļi. Pilsētiņa + meitenes. Tāpat kā Heidelbergā – studenti un meitenes.

Es jau ar varētu – self serv. st. zēni ir izmeklēti visi gari, jauni, tērpjas apm. vienādi – melnās biksēs un uzmana katru meklētāju skatu. Garais – (ne tas pirmais jaunais) kuru it kā ievēroju dažas dien. iepriekš, pēkšņi (aizvakar?) ‘iekrita acīs’ – es it kā nevarēju tūlīt novērst skatu – un viņš tūlīt šiverējās apkārt – aizlika ķēdi aiz manis itkā lai vairāk tur pircēju tai ailē nestājas – staigāja apkārt pa ārpusi, teica ko, apstājās pretī pie kasieres. Tik redzami trenēti siev. sexa uztrīsināšanas, ierosināšanas, iedrošināšanas. Daži no tiem tomēr staigā lēnīgi. Nemāk varbūt savu uzdevumu. Tā – pilsētiņa + zēni varētu būt un ir – sieviešiem. Tikai – ņem, ātri un droši.

„Uz jaunu zemi ceļotu mēs labprāt” Skalbe izteicis viegli tādu vēlēšanos – es drīz ceļošu līdz uz jaunu zemi. Vai – labprāt? Apmēram. Kā manī tas G. ir iesēdies – izdomāts radījums. Cik maz tā tad – es redzu īstenības, tādēļ es esmu dzīvē bailīgs kā zaķis – es neprotu tīri spriest, tikai ar savu iedomu. Nu gluži nepareiza vienmēr varbūt tā nav. Bet, bet, bet…

3. jūl. Trešdiena.

Nosūt. Vēst. Dzidr.

Jūlija siltums nu spiežas līdz kaulam
Līdz tam kaulam, kas
Visas sāpes saņēmis
Kas sāpējušas līdz kaulam.

Nu vasara atkausē
Mūžu klusumā iesalušās dienas
To gaisma labdarīgi
Ielīst šais tukšās dienās
Piegarojot tās ar labām domām
Kas mierinot gulst
Kā saites pār vainām
Un soļos iemetas ātrāki ritmi
Kur vēl?
Ko zaudēt, ja dienas ved
Vasaras dienas.

Ceturtdiena 4. jūl. 1985.

Nosūt. Vēst. + 3 stāstus Briedim.
No vec. dien grāmatas:

Šalc tumša balss
Pār nemierīgu mašīnu
Saraustītiem trokšņiem
Šalc vienmēr atrazdamās
– Jūras balss.

Piekt. 5. jūl.

Vakar pēc vakar. Inese palika mājā un bija – mazliet ‘sabiedriskāka’ it kā mierīgāka. Silts viss – vasara.
Vakar no rīta – nezin kā, pieliecot ātrāk galvu? Paskatoties pie loga kaut ko?? – pēkšņi reibonis un viss absolūti sajucis rādās dubultīgi, neskaidri, reibst – sevišķi it kā no labās acs – pilnīgi šķobās viss – beigts, nekontrolējams! Atsēdos uz gultas un gaidīju – līdz pāries. Pārgāja. Kas tas bija? Tas bija tik pārvarīgs – ka tas atstāja garīgi lielu šoku. Esi absolūti nevarīgs pēkšņi. Nekad nebiju tā jutusies.
Jau aizvakar ejot uz centru – saules brilles bija, bet kaut kāds gaismas zigzags – kā pātaga cirtās un cirtās pāri skatam – arī it kā no labās acs. Pārgāja.
Kreisā acs man rāda taisnu līniju – mazliet ielauztu, ielocītu vienā vietā. Un – melns, vai gaišs ovāls danco acis pieverot, atverot. Agrāk (dažus mēnešus?) – izlocīja it kā taisīja ovālu izcilni uz lapas, kad lasīju {sketch of oval shape} tagad nemana to tā.
Varu lasīt bez brillēm dažreiz labāk kā ar brillēm – varbūt brilles vainīgas?

Sestdiena. 7. jūl.

Rīts. Gandrīz jau pusd. laiks. 12 ir jau. ‘Šie’ vēl guļ.

Ārā mierīgs, kluss kā ūdenī grimis. Saule. Kalni, priedes, rūsganas te. Mājas, logi, mašīnas – guļ mierā – tikai vienā stūrītī, vienā vietā aiz kāda jumta, starp 2 priežu stumbriem maz plankumiņš pilsētas centru – un tur visu laiku kustās ielas dzīve. Tik ļoti atgādina kādas skudras vai blaktis – ka jāiesmejas. Tas ir ielu krustojums – tur viņi salasās šie insekti – un kustās visi kopā – un citi lido (mašīnās) gluži kā mušu vai citu insektu pūlis – citi rāpo, citi paceļas spārnos, paslīd ātrāk. Un bez mites – kustās un kustās. Tagad vasarā visi tie gaišās krāsās.

Viņi rāpo, lied un lied un daži palido ātrāk. Dzīvs pūlis.
Mākoņi nemanāmi, bet arī manāmi slīd pāri kalniem. Debesīs. Kalni bez kustības, kā dzelzs, kā akmens, kā – kalni.

Un lejā starp kokiem, apstādījumos uz kādas baltas mājiņas sienas šūpojas zaru ēnas, kas skatam sajaucas ar pašiem zariem bālā saulē, ir sācies neliels vējš. Viss elpo. Koku zari, galotnes, mākoņi slīd, ja arī acs tos nesalīdzina ar nekustīgajiem kalniem, tomēr kaut kādā veidā jūt mākoņu kustību, tie stumjās cits citam tuvāk, mainās, patiesi – ļoti ātri.

Vakar teātra izrādē. Stīvi te viņi vienmēr. Tāds teātris nevarētu izdzīvot Sidnejā. Kostīmi izņemot varbūt 2 bītnikus (nezin kā tos tagad sauc) – neintersanti, ikdienišķi. Moljera komēdija. Misantrops. Nekā komiska. Traucējošs šais apstākļos (no racism!) ārzemnieciskais, orientālais, vienas sievietes (moralistes) izskats. Rada nepatiku. Mazākais manī.
Es tiešām nezinu – kādēļ visas viņu izrādes mani kaitina, neapmierina, garlaiko.

Pirmdiena 8 jūl. 1985

Vakar sēdēju viņam blakus. Elektrisk. koncertā, viņš pienāca ar savu dāmu (tumšmate, lielu muti, līku degunu, simpāt. intel. skats diezgan) „vai te brīvs?” „Somebody went away…” „Somebody left?!” angļu akcents smalks tenors Kolistaruls{?}. Tad viņi ieraudzīja (puskrēslā) ka es tā esmu. Sadurstījās – bet saņēmās (es skatījos vēl) un apsēdās. Es neatradu iespēju teikt ko – viņš bija nobijies, neskatījās.

Mērkaķīgais pianists dauzīja klavieres – G. smējās – es tad atļāvos smaidīt līdz, bet saņēmos – sevī mierīgi. Vēlāk atzvēlos vairāk atpakaļ krēslā. Un pēc brīža – arī viņš atzvīla (tad arī viņa dāma) – šī brīvāka sēdēšana tad bija tā ‘sēdēšana blakus’. Bet – biju noslēgta arī pret sevi, neļāvu jūtām vaļu. Nekad arī nenotvēru viņa acis – uz savu pusi – tā man atlika tikai – klusēt.

Un tomēr – mēs sēdējam kopā. Nāca starpbrīdis – viņi aizgāja, man pretī apstājās Barbara [right] – biju priecīga, ka varbūt viņš to redzēja. Viņš neatgriezās pēc starpbrīža, ne tur, arī es – pēc norādījuma publikai – uzgāju augšā vidū sēdēt – viņu neredzēju, varbūt – kaut kur viņš tur bija – bet gandrīz liekas ka nē. –



Shauna [left] spēlēja OK. Es tik nevaru uz viņu skatīties kad viņa spēlē – man viņa liekas klaunīga. Šoreiz, šinī stilā, varbūt ne tik nepatīkami – tā bērnišķīgi dāmiski.

Tikko vakar pabeidzu lasīt (franču val. Durat?) par mīlestību it kā – mīlestības dēļ – kur nekāds ‘piepildījums’ nenotiek, bet mīlestība ir jūtama liela, un vienā tā rodas tādēļ – ka otrs to vēlās. Pievilkšanas spēks ir – viena kaislība, vēlēšanās. Tas te man var palīdzēt. Siltums, uguns deg, druzd, nebeidz – otrs nevar aiziet, jūt to, sildās. Varbūt iedegās, vēlās. –

Vakar sāpēja auss – no caurvēja istabā. Šorīt vēl atkal iedur. Vakar visu dienu. Ārstējos – vakarā tomēr uzšāvos kalnā – un redzi!!
Kaut kas ir šai mazā cilvēka kamolā kas mani nebeidz turēt un turēt. Uz mirkli pamanīju viņa roku – sīkāka, bērnišķīgāka, kā sveicienā to satiekot jutu.

Sirds dejo par
Kādu mazu brīdi
Mazu brīdi viņas laikā
Kas iekalts kā mīksta zelta
Melnas dzelzs ķēžu virknē.
Ja viņa dejo
Tas ir sāpot
It kā visa ķēde ilgā
Būtu šī mīkstā zelta
Kas piegulst kā glāstā
Gaismo un silda.
Ja viņa dejo tā
Īso brīdi
Viņa dejo
Par savu laimi
Nemērāmo, mūžīgo
Viņa dzīvo mūžību īsā brīdī.

Otrdiena.

Rīts. Kluss. Skaidrs. Durvis uz balkonu vaļā – dzedrs.

Tev blakām es (vai akmens jau
Un nakts?) Tu
Ar savu draugu viegli smejies
Tik klusējot mēs kopā esam
Viens otrā spēkus rodam,
Tu savam tālam ceļam.
Kam es – tuvu nezināmam?
Kad klusējam
Mirkli mūžībā mītam
No zemes likumiem esam
Atbrīvoti.
Tad šķiramies lai sāpētu
Lai meklētu, lai sauktu
Atkal.

Gulēju visu nakti no pus 11, un nupat no rīta pēc brokas. (+ kafijas!) ap pus 9 iekritu gultā un nogulēju līdz 11! Vakar pēcpusd. gulēju! Ik pēc katra labāka notikuma ar G – es guļu, guļu. No tā var saprast, cik ļoti viņš mani nogurdina, izsmeļ spēkus.
Karstas sausas dienas.

Piektdiena.

Zobs sāp. Pie daktera būts – pārmaiņas tiks izdarītas. Vajadzējis iet agrāk…
Raudu no vientulības no savas nespējas dzīvē sev iegrozīt kādu prieku. Te ko vēlos. Kas liekas ir tuvu bijis. Vel ir. Varbūt ir. Bet neticība vien visu iznīcina.

Te ir tādas spēcīgas egles ar smagiem bieziem tomēr ļoti brīviem zariem kas vējā šūpojas un pašas egles šūpojas, tas vienmēr aizkustina, šķiet ļoti skaisti. Dzīve šūpojas.
Un kaut kas man ir.
Mani šūpo kā vējš egli šī savādā pieķeršanās. Ak, tā nav nekas jauns, tā atkārtojas cik daudz reizes gados un gados. Un tomēr tā ir jauna, nebijusi, citāda. Vesela dzīva pasaule skaistuma kurā es eju, nāku. Staigāju, raugos, meklēju, ciešu un jūtu laimi. Man tas jāap[..]… Man jātuvojas, jāsaka, jādod, jāatzīst. Varbūt es mazliet to daru.
Cik tālu, kur iet, lai nezaudētu, neizjauktu bet radītu. Sāp tas, ka nekad es to nezinu. Vienmēr viss pāršalc pāri.

Vakar ar lejas meitām koncertā Karena jaunā frizūrā + auskariem, kakla rotas –
Redzēju G. foajē. ‘Neatstāja nekādu lielu iespaidu’. Varbūt tādēļ ka viņš nebija tur manis dēļ? Viņš gadījās arī tur kur mūsu vietas – it kā meklēja vietu ar kādu mazu melnu garmatainu (austrumnieku meiteni) + garāku kungu. Es neredzēju – kur viņš skatījās, redzēju tikai viņa jopķi kas viņu taisīja pēc žīda vai krieva.
Bet šodien viņš pavadīja labu vijolniecīti – Debussi! – un viņš ‘atstāja atkal to lielo iespaidu’. Viņš ir labs pavadītājs.

Otrdiena. 23. Jūl. 1985

Rīts.

Jauna diena sirds apstājas
Nevaru viņā bez vārda mesties
Kā mazu nolīgumu prasot:
Ko Tu man dosi?
Ko atvērs Tavas stundas?
Kāds būs Tavs
Vienreiz mūžā nāciens?
Rīts mierīgs jumtos guļ
Koku zaļos zaros ieplūst zūd.
Diena Tavām stundām pāri
Bez prāta auļo sirds
Pretī cerībai kāda
Prasībai – kā kodolam
Jāatraisās kādam brīdim
Tevī, diena, kā dāvanai jākrīt rokās.
Vai būs tas Tevī diena?
Pirms Tu aizvērsies mūžos?
Rīts plūst mierpilns,
Ko Tu dari sirds
Ko Tu palīdzi šai dienai?
Es esmu pilna lūgšanas
Pilna ticības līdz malām
Es eju lēnām
Bet, tad es metīšos acīm neredzīgām
Tad es kritīšu, dienā,
Vien Tavā žēlastībā.

–––––––––––

Un es atkal aujos
Sedzos, steidzos
Kur Tu, diena,
Kaisi gaismas graudus
Vai Tu sviedīsi man saujās
Mirdzumu no solījuma tā
Kas tik cieši jausmās iekalts
Mūžam neatstājās.

Pirmdiena 29. jūl. 1985.

Šodien koncerta (Max Bell) starpbrīdī apstājos pie trepju apļa – un Rolstons [right] ar kādu dāmu pianisti – pienāca viss vienos smaidos un es tāda pat viņu sagaidīju! Bet – bij jāatzīstas ka nu biju pie dentista – un nevaru parunāt. Owful.
Viņi visi beidzot ievērojuši ka esmu katrā koncertā. Varbūt tā ‘mistika’ zuda, ka esmu Ineses mamma, nekāda ‘sūtne’. –

Trešdiena 31. jūlijs 1985.

Vakar, pēcpusdienas koncertā, MB apskatīju izliktos ziņojumus par koncertiem – nekur neredzēju vairs vecos vārdus.
Iespējams ka es viņu vairs nedzirdu un neredzu un nesatieku, un man bija jāsaka paldies un atzinība – kā to saka pēc laba snieguma. Bet man nebija zobi kārtībā un es sēdēju, sēdēju.

Tagad es skraidu, skraidu. Vēl vairāk jāskrien. Jādzīvo tur pa Centru. Ko es te tupu! Un tas – ka viss pāri – mani skāra tik ļoti, ka naktī es modos ik pēc stundas, pēc divām. Labi ka es aizmigu tomēr atkal. Tas bija neapzinīgi, kā tas jau ir bijis, tikko ir šī bezcerība – tā ir ne tikai ārējā – domās, domājot par to, bet tā ir iekšā visā sistēmā, darbojas, iespaido: aptur labos mierīgos ceļus. Cik tā, tā tad ir īsta, šī laime un sāpe. Bet nojautas – vai tanīs ir kāda patiesība? Vai tās zīmes, kas ir redzētas ir ar tādu nozīmi, kā tās ir tulkotas? Ka manis vajaga, ka ir bijis kaut kas, meklēts, atsaucīgs. Tāds pat – ne domāts, bet esošs, justs, neiznīcināms (līdz zināmai maiņai – )
Tā ir tikai manas pašas – kas? Sistēmas vajadzība, mana dzīvība kas ceļās un ceļās pēc katra kritiena atkal no jauna, neatlaidīgi, pārvarīgi. Tagad stiprāk (aklāk? – lai) kā jebkad.

Vēl vasara, vasara spoža –
Putni, rozes un vējš
Bet kokiem lapas dreb tik ļoti?
Uz kalniem ir uznācis sniegs.

Mākons iet vientuļāks debesīs
Tam piemetusies kāda ēna.

Vēl vasara, vasara spoža.
Turi ciešāk roku rokā.

Un meklēt neapstājies
Tādēļ, ka ciet.
Tev vienmēr jāceļas
Un jāiet
Ar cerību –
Varbūt, varbūt.