.
.
.
.
.
.
Ceturtdiena 1. augusts 1985.
Fibre – izstādes atklāšana [above] – skaista izstāde, laba atklāšana – omulīga, priecīga.
Un neievēroju – ka šodien MB lielais Kalg. simf. ork. koncerts ar slav. čellistu. Biju par nogurušu (no izstādēm) lai vēl skrietu uz intermission. Varbūt pēdējā reize… Vairs tikai 1 mēness te. Un viss top jau tukšs.
Kā būs iekrist šai tukšumā Kas draud, kas nāk Tuvāk ved tam soļi Pa vasaras ceļiem Zem drebošiem kokiem Zem Tavas saules.
Pirmdiena 5. augusts 1985
Vakar Betty Walker (!) bija te uz tea! pēc koncerta. ‘Winds un winds’ vien tagad koncertos. Dažas lietus straumes. Vēsāks.
Saloki šo dzelzi Saloki viņu mierīgi, gludi, Tu to svied, dauzi – Tu zaudē savu dārgo laiku, Loki to kārtām, kārtu kārtām Ar savām rokām Ar savu laiku – liekot to lietā, Vienmēr no jauna Šo dzelzi.
Jaunā adrese
3487 DES ERABLES
Montreāl, P.Q.
H2K 3V6.
9. aug. 1985. Piekt.
Koncerts pēdējais vakarā (noraida ik [..]eringum)
Nu šķiršanās skumjas sākās
Un sirds grib lai tās nāk
Lai pārņem visu
Lai pielīst ik loceklis, nogrimst, zūd
Lai esi izkausēts, bez veida kļuvis
Aizplūsti pats no sevis šai
Bezmērķa, bezziņas sāpēšanā.
Tik mazi gaismas viļņi pašķeļas
Klusā tuksnesībā – tie mirkļi dzīvotie
Irstošas gaismas bildes.
Vakar – ‘Princess of Stars’ bij labs viss kopā – nakts, rīts, daba – iešana pa šauro taku krasta kraujā tumsā no spuldzes uz spuldzi kadetu rokās, jauno, maskēto Centra ‘jaunavu’ apburtā klusēšanā.
Ezers, ūdens, kalni, skaņas.
Sestdiena 10.aug. 1985.
Migla uz kalniem. Vakar pēd. lielākais koncerts. Tikai svešinieki. Pat Broughs nepavadīja nevienu. Sēdēja apm. turpat kur pag. reizē, rind. 20 kreisā, mēs ar Jeans mammu vienu rindu augstāk, vidū. Es skatījos, skatījos. Viņš nopietni nekustīgs – tik kādu laiku sēdēja tālu atstūmis krēslu. Mēs negājām pa savu rindu ārā, ne pa viņa, bet rindu zemāk. Viņš cieši vēroja rindas uz augšu. Mēs (atstumtas) aizsteidzāmies ārā. Ja grib ko sākt un izzināt – vai ir – ko sākt – ir jāiet tieši virsū! Tagad – (vai viņam mugurā ir acis?) vai viņš redzēja kur mēs ejam? Vai viņš vispār – mūs redzēja? Kādēļ man liekas – ka jā?
Karen vakar uznāca – „brauksim kādā kalnā uz lunch” – Es biju tik nogurusi – ka es nevarēju. Šodien miglains – citādi varētu braukt – kaut gan es negribēju līdz 4.30 – iedomājos ka In + Nel varbūt brauks uz ezera izrādi, celsies 4, sāku domāt – un varēju klausīties tukšā naktī. G. ‘nav pilsētā’ – tāpat nav Rolstoni. Un – tūlīt – visi būs prom. Un tad nāks – kad mēs būsim prom.
Princess izr. 1 diena 960 cilv. Otrā pāri par 1000 – nezinu cik vakar – tas ir – šorīt. Pienācu te ne šo ziņojumu rakstīt – bet izteikt kādu saucienu kas deg domās:
Saki vārdu, atrodies
Rādies, ved, un dod
Pielej/pildi šo gaidošo tukšumu
Kā ieleju kalnu vidū
Kā Dieva delnu auglīgu
Dzīvei sagatavotu
Tik aizveras vārti.
Ceturtd. 15. augusts.
Lietains. Tukšums apkārt. Falstaff – opera – plāni un pretīgi joki. Šodien pēdējais koncerts – Kalgarij orķestris + mazie mūziķi.
Visādas vainiņas mani ēd. Zobi… beidzot liekas par mani rūpēsies un neatstās gluži tā – ka ne runāt, ne ēst.
Jāsamierinās. Jāapdomājas.
Bet – nav jāapstājas meklēt gaidīt ––
Mūžība ir mirklī. Tā jāprot tvert, vērtēt, nest līdz.
Sestdiena 16. aug. 1985.
Egles un priedes, egles un priedes Saules agra rudens diena Tik skaista diena Vai nenes tā sevī tās citas Senās skaistās dienas? Vai nenesu es sevī līdz Šais vientuļos skanošos ceļos Vai nenesu es māmiņu, vecmāmiņu? Vai varbūt neesmu tik vientuļa Šais vientuļos ceļos kā man tas šķiet? Jau pīlādžogas sarkanas metās Vasara apmetusi laikā savu cilpu.
Sestd. 24.
Vakar 23. aug. 1985.
Apciemoja (no 3.30 – 9 pm) Indra Gubiņa + viņas vīrs – no Toronto. Skaists laiks un pavadījām to labi. Viņi – sirsnīgi, runīgi – latvieši. (Es tikai esmu atmācīta visiem ēdienu skubināt un beidzot – sirsnīgi ardievoties…) Būs jāsarakstās – dzīva, inteliģenta sieviete. Ar mašīnu visas vietas ātri var izskraidīt – uz centru, lejā uz ūdens kritumu, augšā atkal uz ‘manu ceļu’. Gubiņa – sīka, viegla, garāka par mani, bet tikai vidēja auguma, ne gara. Vīrs garš – patukls, palēns – viņa ātra.
Vakarā ar Inesi runājām par pārcelšanos uz Montreālu – klavieres būs jāpārdod. Žēl, žēl – bet laikam ar viņām ir kaut kas bēdīgs noticis – stīgas neturas, un ja tā, ko vairs tālāk mocīties – jo – kā lai tās dabūt prom – ar to ļoti jārēķinās – Ja tur būtu kā Sidnejā – noīrētu no veikala labas klav. Par $5 nedēļā pāris $100 gadā – mīnus $60 skaņošana!
Svētdiena 25 aug.
Mostoties domājot par šo dienu par viņa gaidīšanu, iešanu, staigāšanu – es redzu sevi metamies rāpus – rāpojam pa šiem ceļiem!
Un es nevaru sagaidīt brīdi kad tikšu ārā (šie guļ) un varēšu darīt to – rāpot pa zvirgzdiem un akmentiņiem kas izsisti no asfalta ripo apkārt, skan, dur.
29. aug. 1985
Zinu, ka Tevis te nav, šai apkārtnē, šai pilsētiņā, šais ielās un ceļos. Tu būsi te atkal. Tu esi tikai izlidojis kā putns šai gada laikā. Tu atgriezīsies līdz ar jaunu sezonu. Bet tad — es vairs te nebūšu. Varbūt, varbūt, ja Tu atgriezīsies dažas dienas agrāk un ja mana aiziešana nokavēsies, kas nebūt nebūs mūsu pašu radītie apstākļi, bet sagadīšanās, lielā varenā sagadīšanās, varbūt tad — mēs satiksimies. Bet arī tādā gadījienā mēs varam pazust viens otram garām kaut kā.
Zinu, ka Tevis te nav. Bet katru dienu es izeju ielās un ceļos, [..] zālēs, kafejnīcās — it kā Tu te vēl būtu, it kā es varētu Tevi satikt. Iziet šais [nereālos?] gājienos ir tomēr viegli, soļi kas it kā Tev pretī, lai gan es zinu — atgriežoties tukšums apkārt būs — liels lielāks nepie[..]apjamāks, necaurejamāks un grūts.
Bet pēc nostaigātām stundām, ir tomēr vieglāk, ir iespējams gaidīt rītdienu un iet atkal. Sākumā, kad Tu biji aizceļojis, Tavs tuvums vēl bija tik ļoti jūtams, ka Tevis redzēšana un Tevis sajušana apkārt klāt, bija gandrīz tikpat stipra, varbūt stiprāka pat, reālāka kā realitāte. Es redzēju tevi nekad neredzētās situācijās. Tu kustējies, dzīvoji man apkārt manās iedomās tāpat it kā Tu patiesi to darītu, te būtu. Un es teicu sev — Tev patiesi nav ko noskumt, tikai mīlēt šo dzīvo savu iedomu tēlu, kas turpina būt ap tevi gluži tāpat kā tad, kad patiesi viņš te bija. Starp iedomu un īstenību nav starpības.
Bet tagad, pēc dažām nedēļām, pēc šīm skrejošām dienām, viņš vairs nav tik skatāms un jūtams. Tas nedzīvo notikumus tālāk un viņa parādīšanās ir sastingusi atmiņā kādā senā ainā, un sāpina.
Un es raisos vaļā dažu brīdi no tā visa un saku, ka tā ir bijusi kāda apmātība, aizsapņošanās, nezinu kas nereāls, arī tas patiesi bijušais reālais. Viss kāda gaismēnu spēle. Bet tas protams neko nelīdz. No jauna tas nostājas viss savā pārvarīgā spēkā, savā īstenībā un es zinu — tā ir mana dzīve. Tā ir daļa manas īstās reālās vienreizējās dzīves. Šī spēle ir mana dzīve un tā nevar atkārtoties, tas nav nekāds mēģinājums. Tās ir manas īstās dzīves stundas, neatgriežamās, vienreiz dotās stundas, ko es esmu atdevusi šai sapņošanai, šai iztēlei, šai reālai lietai.
Es eju katru dienu un zinu, ka es uz Tevis nevaru aiziet. Es atgriežos ietos ceļos un vietās, kur Tu biji, kas ir vēl pilnas Tevis. Bet Tevis tur nav un šīs vietas tādēļ ir arī vienmēr jaunas. Varbūt ar to iespējamību, ka Tu tur atkal būsi.
Gaidīšana un meklēšana dažubrīd kļūst ļoti smaga. Sabiezē kā ziemas mākons un nevar izlīt, nedrīkst izlīt. Smagums ir jānes, jāturpina nest, tas ir visa esence, tas ir viss, tas ir saite, ceļš uz vieglumu. Noliekot to, atmetot to, ja to var, varbūt to varētu vairāk, lai gan to nevar nolikt pa daļām, tas jānoliek viss, vai jānes viss, un ja to nomestu — es Tevi nekad vairs neatradīšu. Arī ar to, vēl tad tā būs likteņa lieta, pret ko nav nekādas iespējas sacelties, ja Tu atgriezīsies te, kad es nebūšu te. Bet sagaidīt Tevi, es varu tikai ciešot šo smagumu nešanu.
Ejot un meklējot un zinot, ka tagad Tevis te nav, arī viss cits ir pārvērties, ir kāds pārmaiņu laiks. Visas sienas ir tumšas, pat puķes pazudušas no puķu podiem, tik krēsli vēl stāv, tukši krēsli kā lugā. Apses dreb aiz lielajiem logiem. Vasaras kursi beigsies, ziemas sāksies. Viss te pildīsies ar jaunām sejām, soļiem, balsīm, kā ar palu ūdeņiem. Vai Tu arī nemeklēsi vecās zināmās pazīstamās sejas, kā es meklēju Tavējo?
Nu šie zaļie parki, kur Tavi soļi steidzās pāri un šīs koncertzāles blāzmodamas maigās ugunīs — aizveras, zūd uz laikiem, vēl kavējas acīs grimstot kā saulē vizoši augļi, caurspīdīgi, sulas pilni. Mūzikas plūdi, rimst, nenāk man līdz, un man ir jāiet. Vai tā Tava laime, kas pagāja man garām, baltās zeķēs, sarkanās kurpītēs? Vai tas būs Tavs sapņu dēmons? Sapņu nav bez laimes, viss nāks Tev pāri.
Mostoties jaunai dienai, es pēkšņi redzu šo Tevis meklēšanu tā, it kā es mestos rāpus un rāpotu pa šiem tukšiem ceļiem, kur smilts un asi oļi atdauzīti no asfalta ripo, birst, jūk zem kājām — zem ceļiem, zem delnām ja es rāpoju. Bet ir saulaina rudens diena, augusta karsti vēsā elpa. Kur man celties un iet? Vēl brīdi es varu kavēties un tad satikt Tevi pēc 100 gadiem.
Nāku diendienā te, kur Tu nāci man pretī, mēģinu līdzsvaru atrast sev, savai dzīves izjūtai, (dzīvei?). Jūtos kā izļodzīts izšķobīts krēsls, grozi kā gribi, tas neatrod savu taisno, drošo stāvokli. Liekas — es to meklēju, pūlos? Jeb nē? Es gaidu Tevi. Bet Tu neatnesīsi līdzsvaru, viss sasvērsies greizāk vēl greizāk. Vai varbūt tomēr ir tikai kāds mazs tvēriens jāpieliek, varbūt tikai kāds vārds — un viss kristalizēsies. Bet, kad pēdējais akords ir piesists, pēdējais teikums, tad lapu aizšķir, tas ir pabeigts un vējš to aiznes.
Zinu, ka Tevis te nav, bet šos ceļus, kur Tu staigāji un kurus Tu atkal iesi, manai nakts pārstaigā nenogurstoši ik reiz paceļot acis no darba Tava prombūtne ir nereāla. Un patiesi tā ir tikai uz īsu laiku šai apkārtnei, šiem zaļiem dārziem, bet man tā ir uz mūžu. Un ja arī es Tevi vēl satiktu uz brīdi…