
Piektdiena 6. septembris
Banffa – zem sniega! Viss balts. Kas to bija domājis redzēt vēl ziemu! Pakojamies. Grāmatas jau kastēs. Mani papīri arī gandrīz salikti. Sad, stupid feeling! Bah, bah, black sheep!…
Sestdiena 7. sept. 1985
Šodien – mūsu tirgus diena. Dzīv. ist. izskatās kā secondhand shop vai – anticshop – miljons of ‘bargain’! ziema turpinās, uzsalis, slidens, ‘ziemas riepas nav uzliktas’…
Otrdiena 10 sept.
Atkal saule un silts, lai gan kalni sniegaini.
Bija liela sēņošana un glumo sviesta beciņu ēšana.
Šodien arī staigāju (pa ceļu tad pa mežu, caur Centru un lejā pa stigu) – garo loku – nemeklēju sēņu un tās vairs tik daudz neredz.
Pakošanās – nebeidzama smaguma stiepšana Inesei, vēl tas ies un ies tā. Mazliet par traku, Inese nedabūs ne vienu dienu elpu atvilkt – līdz braukšanai – tas ir vēl visa nedēļa tā.
Trešdiena. 11. sept. 1985.
Pakošanās. Dabūju savus zobus – varbūt O.K. Dienas atkal saulainas – un jābrauc prom. Vakar izgāju savu meža ceļu – bij skaisti.
Ceturtdiena 12 sept. 1985
Pēdējās dienas te. Vai viņas lēnāk nevarētu iet? Lietus šodien. Vakar vēlu jau, vēl gāju lielo ceļu un skatījos skatījos kokos, augšā pār akmeņiem klintīm. Šie koki man sāk izteikt kaut ko vai neizsakāmu. The life, the existence. The hardships, the beauty, the eternal, the heavy, beautiful rule and desire – to live.
Maigi līst. Viss pelēks kluss, mierā varētu gaidīt te Tavu atnākšanu. Tomēr – nemiera asaras lītu līdz. Visa sarūgtinot. Lielā mazvērtības, neticības doma ir, ir visu saindējusi. Tik maigi līst.
Raud logu rūtis vieglām asarām Un sirds to pieņem noklusdama Kā lapa rudenī, kad līst.
14. sept. 1985.
Sally Borden lounge.
3.p.m. Visas mantas laimīgi prom.
Inese uz Edmontonu.
Mežs un ceļš — pēdējo dienu saturs. Ceļš jau tā bijis gadu gadiem — mežs tagad atkal nācis klāt — tas jau tā bija Qualicum Beachā. Vēl meklēju, vēl dzenu soļus, lai gan zinu, jūtu saprotu, viss ir cauri. Bet ir vajadzīgs vēl ieelpot, elpot un elpot šo tukšo ziemas gaisu — auksts šodien. Jāpadodas. Un ko es svinu? Man šķiet — es svinu ar kokiem šīs stundas. Skaists, saulains, olīvzaļš zaļš ir koku masās aiz loga. Remdējoši zaļš. Acs ņem un ņem to. Grimst krēslā. Tik [..] jāceļas un jāiet. Pieelpots diezgan šī tukšuma
22 sept. 1985 g.
Montreālā jaunā ‘mājā’ – dzīvoklī, vakar atbraucām – pāri Albertai, Saskačhewanai, Manitobai uz Ontārio! Ar ātrumu pāri par 100 kil. Stundā 5 dienas 4130 kilom. Izdots ap $100 dienā.
Māja te – ļoti laba!
Pilsēta – vēl nezināma. Te apkārt – ļoti patīkama – iela liela ar kokiem, kā bulvāris.
Vēl – nāks mēbeles un mantas.
Savāda sajūta būt tik vecam tik jaunā pasākumā.
Where are you, my love?
Where are you, my love?
Vēstule te no Dzidras. Labi ka viņa izklausās kaut cik apmierināta, nodarbināta, kopā ar cilvēkiem.
Manu kalnaino, klinšaino ceļu, kas tur staigā?
Savos krastos turies sirds, savos krastos.
Kaut kas lūzt, kas?
Kā to labot? Glābt?
Kaut kas kā zem velēnām slogots
Grimst zem līmeņiem. Kas?
Un kas vēl paliek?
Varbūt visu atdodot – vieglums būs, nesīs.
Kā aizsietām acīm taustos, atduros žogos.
23. sept. Pirmd.
Inese – Unī, appoint.
Viss rādās pārāk grūts – kā sākt? Iet? Klausos Griegu – Gergely + Japānis bet tas palīdz maz.
Jānogaida, līdz tumšie ūdeņi nostājās. Tie jau arvien nu tuvi. Grūt. Grūti.
Sept. 24. otrdiena.
Lietus. Silts. Vientulība. Jārokas sevī. Tur vēl tikai Gerg. pretī.
Nosūt. vēst. Dzidrai.
Koks aiz loga uztur pie dzīvības. Vakar vakarā, lēnā vējā, izskatījās ka koki paši kustina zarus, ka viņi ir dzīvi. Dzīvi viņi ir – bet viņi paši tā nekustina zarus. Silti ir no koka tuvuma aiz loga. Otrs – pāri ielai, arī tuvu. Vakars nāk. Rudens, lietus, vējš, lapas dzeltenas lido gaisā, krīt slapjā ielā, krēslo. Sen nejusta noskaņa. Laba. Tikai kā savu vietu, savu dzīvību rast? Labi ka koki apkārt! Varbūt tikai šūpoties kā kokam, kokiem līdz.
25. sept. Trešdien.
Rūpju pilna vēst. no Dzid. Tālis, atkal Tālis! Inese tieši tagad 7 pm. Sāk savu 1. stundu Uni.
Es nevaru neko. Sāku rakstīt vakar par Banffu 3. pers. Tas neies. Vai tas ies 1. pers? Nezinu.
Vakars – skaidrs aiz kokiem, pār mājām. Absolūta izolācija no visa. Neko nevar aizsniegt.
26. sept 1985 ceturtdiena.
Saule! Apgāju lielu riņķi, ap parku uz bibliotēku. Nosūtīju vēl vienu v. Dzidrai. Jātur priecīgāks prāts – veselības dēļ vien vai.
Mazs putniņš rosījās pa lielā koka lapām un tas man kaut ko deva – atbalstu, uzmudinājumu, mierinājumu, mazu prieku. Caur mazo īso ainu iespīdēja gaisma no senām tādām ainām. Kādām? Labām. Dzīves pilnām.
Vējains, silt rudens vakars.
Bērni spēlējas, plūcās, skraida uz ielas. Mammas sēd un stāv mierīgas. Papi nāk mājās ar iepirkumiem. Mašīnas stāv abās ielas malās, dažas paslīd garām. Koks otrpus ielai – nodzelt sākot no viena sāna.
Vējš kustina zarus, izskatās it kā koki paši cilātu zarus – dzīvi.
Bāls zeltainums vakar debesīs. Žužo koki. Murd pilsēta tālāk kaut kur. Lidmašīna aizdārd pāri – trīs reiz miers, divreiz kairs manā dzīvē. Zelts pēkšņi atspīd spožs caur zariem. Miers. Trešo reiz miers manā dzīvē. Zelts uzspīd spoži. Un dziest. Un bērni pazūd aiz visām durvīm. Tik krēsla nāk un vējš kokos.
27. piektdiena.
Lietus. (visu dienu).
Sestdiena 28. sept.
Saule! Visu dienu. Viesi – nogurdina viņu valoda! Inese pie Misheles. Es nevarēju iet, par nogurušu.
Spēlēju savu Griga sonātu – rekord. no G + japānis. Skanēja labāk kā jebkad. Viņi spēlē tur tiešām ‘no sirds’. Dīka diena man – tādēļ ka Angelika [below left] apkārt un ciemojās Cloudine – šoreiz kaut kā – skaļa.
29 sept 1985 svētdiena.
Saule. Bijām pie Misheles [right] pēc ‘huvera’, ēdām brokastis ar viņiem. In + Ang. ilgi runāja ar Misheles vīru par – naudas lietām, [..] etc. Viņiem arī studija basementā. So – Inesei tagad, o.k. Kamēr Angelika [below] te – es vairs neguļu tik mierīgi, viss mani nervozē. Labi ka viņa te – rītu lielā krava nāks. „…Where are all my spirit gone?”




