Oktobris 1985 (Ķikure/Kikure)

1. okt. Otrdiena.

Vakar 3.30 pm. Atnāca mantas, līdz 5 pm bija viss iekšā. Palīgi – Ineses draugi gaidīja no 9 am. Citi jau aizgāja māja. 3 vīri un 3 siev. (ieskaitot Inesi) iznesa visas miljon boxes kā skudras. Good!!! Man milzīgs Angelikas rakstām galds – tomēr mazliet par zemu – bet mašīnrakstīšanai būs ok. Nogurums – garīgs, un tas top arī fizisks. Bezcerīga miegainība, bet gulēt nevar kopš Angelika te, miers, iekšējais, zudis, no manas neiecietības pret cilvēkiem, pret dažiem? Nezin par ko.

Pirmdiena 7. okt.

No mail! No check. Changed our travell. checks and opened accounts. Vēsāks, bet saule. Māja kļūst tīkama, pat ļoti omulīga, ar grāmatām klavierēm (tās noskaņoju) dažām grīdsegām un ar spožo grīdu! Nu – tikai jāstrādā, bet ‘spirts low’ – nevar vien saņemties. Izskats arī bēdīgs – vecs, nošļucis. Bet kustos.
Nosūtīju vēstuli Kreišmanei.

Trešdiena {9.10.85}

Lietus. Un miegs (īsts labs) no 9 pm līdz 7 am!! Un tukšums. Un tuvākais mierinājums – koks. Met lapas nost. Acīs, domās Banffas (tukšais) mīlētais ceļš. Tas viss aprakts. Jāaprok arī atmiņa. Un ir grūt. Jo kur iet? Ko dzīvot? Vēstule nenāk pat no Dzidras – aizver visas jūtu durvis – esi kā koks, kā akmens – un dzīvo, ej, smaidi. Pat spēlēt bail – māja skanīga, visur dzīvo. Jāapklāj klavieres ar segu [right], mazliet klusinot skanīgumu. Hell.

Ceturtdiena.

Lietus. Bet bez vēja un ne auksts. Rudens.
Vēstule no Zariņa (un tūlīt nosūtīju Zariņam vēst.) ar recenziju no Selgas Silkalnes. Ļoti laba!!

Lietus līst
Un lapām krāsainām
   
(dzeltenām? Skaņas dēļ jā, bet vai arī gleznas dēļ? Varbūt jā.)
Rudens, ilgs un lēns.

Zvana tie no kalniem –
Mēs jau baltā sniegā.
Un no aizjūras
Runā vēstulē
Par vistērijām, jasmīniem.

Vai gan mainīties ar tiem
Kāro sirds?
Kāro daudz tā
Bet tai jāizdzer vien pa vienai būs
Šīs slapjās tumšās dienas
It kā ciemojoties laikā
Senā, dzimtā sētā
Dzirdot soļus balsis
Rokā satverot vēso
Gludi nodilušo durvju kliņķi.

Piektdiena. 11. okt.

Atkal saule. Vēss bet ok. Daudz staigāts, jo sāku meklēt ‘Provigo’ nepareizā ielā.
Nosūtīju savu grāmatu Norai Kūlai. Nosūt. vēstuli Indr. Gubiņai, un vēstuli – Austr. Embas. Office of Finance – sakot ka vēl nav čeka par Sept.

Sestdiena 12. okt.

Saule. Eju iepirkties – bez īstas vajadzības… Bet iet pa ielu saulē, zem krāsainiem kokiem – tas mazliet tur garu virs ūdens.

Dzīvība siltā vēl aizsedz acis
Redzēt – cik vēls.
Vēl iet un iet velk soļi
Un izslīd no rokam
Raksts grūts ar kreiso roku
Rakstīts no skolas biedra
(Tā labo ņēmusi trieka).
Viņš raksta mierīgas ziņas
Par sešiem nāves gadiem, radiem
Draugiem, skolotājiem kad kuram.
Viņam pašam tā diena
Nāca pēc gada.
Asaras sariet acīs un žūst
Es neaptveru šīs ziņas.
Viņa pēdējie vārdi –
Lai labi man klājas
Vien liekas īsti –
Skar viegli un aizslīd
Rakstu aizverot, dodoties dienā
Kur dzīvība silta.
Nesaprast, nesaprast ir labi.

Dzīvība silta man aizsedz acis.
Par sešām nāvēm viņš raksta, par
Mūsu skolotājiem un draugiem
(Viņa diena nāca pēc gada)
Viņš raksta ar kreiso roku
Jo labo tam ņēmusi trieka.
Mierīgi teikti šķiet viņa vārdi.
Es neaptveru to ziņu.
Dzīvība silta man aizsedz acis
Kaut asaras sariet, tās žūst
Un iet un iet ved soļi
Viņa pēdējie vārdi
Lai labi man klājās
Vien liekas īsti.
Nesaprast, nesaprast ir labi.

Trešdiena. 16. okt. 1985.

Tā bija Liger Berta – (ne Elza, kā man nāca prātā un uzvārdu nevarēju atcerēties. Beidzot abi vārdi – izlec no atmiņas.)

Svētdiena 20 okt. 1985.

Iekrāmējos – (vēl arvien) un istaba kļūst labāka un labāka – viss atrod vietu. Tikai sirds mētājas un nevar (un nevarēs?) atrast mierīgu vietu. Un nevar strādāt, kāpj kaklā nelabums domājot par ‘nopietnu darbu’. Kāda vārsma kādreiz ieskanas un tai nav spēka.

Pirmd. 21. okt.

Nosūtīju vēstules Selgai S, un E. Ozoliņai.

Rudens. Ielā, logā, dzīvē, 
Sirdī – vasara, vasara vien.
Skan kādi soļi, ieskan, lai kā
„Heart has its reasons”?
Gudri vārdi, māca, ak
Nav tai protama, prātīga 
Iemesla, apdoms domā
Bet viņa neklausoties dzird soļus
Soļi skan ieskan viņā
Un dzīvo tur kā diena, kā vējš
Kā mūzika.

––––––––––––-

Laiks lēnām aizsedz Tevi, aiztīklo
Kā rudens zirneklis
Rasainus tīklus aužot,
Un sirds kļūst vieglāka,
Kā laiva iešūpojās
Pēc atbrīvotās kravas,
Bez vētras projām slīd
Un kaut kur atmetās
Kādā smiltī, kādā krastā.

Otrdiena

Un smiltis un vējš un koki
Tukšs ceļš, bet
Tas ved un ved
Un atrast liekas būs beidzot
Kāroto, ilgoto. Ko?

Trešdiena, 23 oct. 1985

Nosūtīju vēstuli Idai. Silts, kā vasarā!

Ceturtdiena – 24. oct.

Laiks mainās, rudens rīti nāk katrs ar citu gaismu
Vai apmākušos tumsu, riešot skumjas.
Koki atdod lapas, izģerbjas rādot spēku
Ziemā tiem jāstāv kailiem.
Vasaras svētki svinēti, sapņi vien izdreb.
Ziemas debesīs vēsās, kas tikai
Sniegu sūtīs, klās pār saknēm.
Vasaras atmiņas savas klāju kokiem zaros
Lēni izšūpot neatgriežamo laiku.
Bet atdot negribēdama, glābdama
(slēpdama) sirds sit Tavu soļu ritumu.

Sestdiena 26 okt. 1985.

Laikam ceturt. pirmo reizi aizbraucu viena pati uz pils. centru.
Ieraudzīju ‘jaku’ kas patika logā. Šodien ar Inesei aizbraucām – nopirkām. Liela, moderna un patīk! Tagad es brauktu uz Banffu, uz koncertu!
Vējains – bet vēl labs rudens laiks. Jau vēls.
Man visu laiku ļoti laba sajūta ka man būs tāds moderns, silts, ērts, izskatīgs apģērba gabals. Un vēl reiz – man gribās braukt uz Banffu. Haha!

Svētdiena. 27. okt. 1985.

Piemācies, vējš. Rudens! Skolas atmiņām… Tikai kāds vakars ātri aizbrists pa tumsu un puteni pēc vēlas klavieru spēlēšanas skolā.

Šis tukšais laiks
(bez Tevis) grimst plecos
Apstādina mierā.
Lapas brūnas
Vēdina logā zars.
Ar viņām aizbirst atpakaļ ceļš.
Slepeni prāts meklē un meklē
Kā, kad? Bet uz ko?

Pēcpusdiena. Biju parkā – salasīju 1000 lapas Ineses idejai sūtīt Nelsonam tās uz dzimšanas dienu. Atnācu – ēdu rudzu maizi, zilo sieru, medu, kafiju. Sēdu un lasu – ārā rudenīgs, bet nelīst, lai gan šķita – tūlīt līs. Rudens! Rudens! Un miers te.

Pirmdiena 28 okt. 1985.

Skaidrs, daži mākoņi peld, vējš, vēss.
Gaidu pastu. Jāraksta Dzidrai. Rudens. Vientulība. Vakar uzkārām galvenās bildes OK!!!

Labs miers te dažu stundu pasēd
Rudens vēju vēsums logā
Klusums, spožums, ēnu lēnums
Palodzēs un jumtos iegulst.
Lapas pēdējās ar putniem līdzi
Atstāj zarus.
Pilsēta aizvērusi vārtus
Kā vidus laikos
Ceļi atstāti ārpus tiem. Neejami.
Atbruņotu tur mani gūstā.

Kartiņa no Karenas. Tas labi. Draudzība turpinās. Mani māc tukšums te. Viss labi, pat ļoti skaisti sakārtots, dzīvoklī, pat apģērbā, bet dzīve, kur ir dzīve? Nav. Es eju, skrienu ‘šopīt’, bez vajadzības arī. Vakar Inesei lasīju kļavu lapas. Ja būtu nākotne, dzīve gaidāma pēc šī komforta miera, varētu to baudīt un strādāt. – Bet šķiet tā (un vai tā tas nav?) ka pēdējās dienas aizrit bez dzīves, bez cilvēku kopdzīves. Inesei mazākais – nākotne, nodomi, darbs darāms kas tur vedīs, lai arī te vientulība arī. Bet gandrīz nē, viņa nāca te lai dzīvotu.
Ko es lai dzīvoju? Nekur vairs nekā. Sidnejā vēl kaut kāda pagātne apkārt lai gan ko arī ar to? Tomēr. Ko iesākt te? Rakstīt? Kam? Uz ko tas vedīs mani? Kas man no tā būs? Man ir grāmata dzeju tagad. Kas man no tā?

Ceturtdiena 31 okt. 1985.

Vēstule no Kreišmanes. Viņa atkal pasaka labus vārdus par manu dzeju un tas – dara labu! Mēs esam izsalkuši pēc tiem! Hā! Un der arī tie, uzdrošina laist ārā to – ko pats esi domājis – ar visu sirdi – bet baidies rādīt citiem, nezini, nezini neko, kāds tas ir, kas tas ir, ko saki.