Piektdiena.
Vēl lasīju lapas.
Pascal – „Heart has its reasons, of which the reason is ignorant.”
Kailās gatvēs gar rudens dārziem/parkiem Vējš vērpetēm dzenā lapas Un raibu kļavu bezgalībā Un pasniedz manu ozollapu [......] Tas bij tik sen gandrīz vairs neatceros Sāk nemanot skaitīt lūpas Skan tumši vīru balsis (ozoli vēl Baltijā) Pēc brūnām zīlēm Meklē bērnu rokas Savādi izrobota šī lapa neredzētā.
Ceturtdiena 7. nov. 1985.
Vakar vēstule no Dzidras un no Gubiņas.
Šodien nosūt. vēst. Dzidrai.
Šī neziņa un zūdīšanās Par dzīvi nereālo Kādu vedu. Tā – pati mana dzīve Ar zūdīšanās, nav Jāpiemēra tā citu realitātei. Mana – ir pacelt ceļā Rudens krāsainu lapu Un izlasīt tās brūnos rakstos Kad ziema noraugās pār plecu Ar vēsu debess skaidrumu Un saprast, nesaprotot Ka lapai krāsainai Kas mirdzot dubļos gulstas Vasara ir aizgājusi.
Piektdiena – 8 nov.
Biju uz bibliotēku. Tur parks vēl skaists! Koki tik lieli, graciozi sniedz augstu pāri savus zarus un galotnes. Asaras sanāk acīs no tādas vientuļas varenības.
Svētdiena – 10 nov. 1985.
Pirmais sniegs! Sāka snigt vakar vakarā uz slapjas ielas – sīks. Bet šorīt ir noklājis viegli baltu visu. Ielā – jau kūst.
Pirmdiena. 11 nov. 1985
Sniegs mašīnu jumtos un koku zaros turas. Iela tīra. Saule.
Dzīvo nu dzīvo šo dzīvi. Ēd, dzer, tīri Apsver – vai nesāp kaut kas? Visu medicīnē. Velk sāpe slepeni dziļi Un – liec tai sāpēt.
Trešdiena. 13 nov. 1985.
Vakar visas ielas bija melnā ledū. Izgāju – iet staigāt – ne 5 soļi nepaspēru. Nācu iekšā. Neticami! Temp 5 zem. Šodien atkūst, mazliet – itkā līst.
Ceturtdiena, 14. nov. 1985.
Šodien nosūtīju J. Briedim rakstu par Madonu.
Biju pilsētā. Nopirku – Šop. Valšus – stupid. Nevarēju dabūt Mehegan. Out of print.
18. nov 1985. Pirmdiena.
Nosūtīju Dēliņam 7 dzejoļus:
Skaistā pilsēta (sveic. Sidnejai)
Arvien kāds koks
Cik maigi snieg
Saloki šo dzelzi
Laiks vieglāks kļuvis
Cik reizes man Tevis dēļ jāmirst
Vēl vasara, vasara spožā
19. nov.
Nosūtīju vēst. Dzidrai. Nosūtīju Stravinska grām. ‘The Poetics of Music’ – G. Szokolejam. Pirmais pakojums neizdevās (nepareizu vārdu uzrakstīju…) un es teicu – ok. Es paturu grāmatu sev un basta! Un gribēju sākt to lasīt. Bet – asaras mācās virsū! Un es zināju ka – es nevarēšu neko darīt aiz bēdām. Heart has its reasons… Sameklēju citu konvertu, citus apsv. vārdus – un aiznesu, ātri, nosūtīju. Un miers!
Un nu es varēšu (varbūt!) strādāt. Jāraksta, jāpārraksta tēlojums – Dub. Logu Likš. Un jāraksta par dzeju – Kreišmanei, jo vēst no Kreišmanes.
20. nov. trešdiena.
Tava paša sirds Tev svešāka kā tu domā Tā savus ceļus iet Un tikai dažubrīd’ Kad tā pēkšņi smieties Vai raudāt sāk Tu apstājies, kā izbrīnā „Vai patiesi Tu jūti tā?”
21. nov. cetur.
Nosūtīju Dēliņam 4 lap.p. prozu – ‘Dubultlogu likšana’
22. piekt.
Bijām grāmatu izstādē – bezgalīgi daudz grāmatu!!! Inese nopirka grāmatu par Sārtru. (Es vēl arvien domāju – ka viņš nav mākslinieks, varbūt – filozofs)
Koki te sastājušies rindās (O, vareni, vareni varbūt kā karapulki). Tur tie krustu šķērsu turoties Kāpa klintīs, akmeņos Debesīs meklēdami Vējos balstīdamies, cīnīdamies lēzeni. Te kokiem lapu klāsti Kā krāsu mākoņi, kā Daudz dažādi glāsti. Tur tiem bij skuju adatas melnas Tik tumšas tik asas Ar šalkšanu savādu. Te soļi mani aizved un atved Pa taisnām, paralēlēm un diagonālēm Kā ģeometrijas burtnīcā senā. Tur tie kāpa pret kalnu Savās takās un līkumos augšup Brukdami arvien pret kalnu Pret debesi zvīļus.
Sestdien, 23. nov.
Ineses paziņa Janis ciemos. To gaidot nosēdēju mājā visu dienu. Mazliet izniekots laiks. Tikai – mazliet, es jau to niekoju vienmēr.
Kopš Tu atkal man tuvu Es atrodos no kādas pazušanas, Iziršanas. Es atkal esmu. Iznāku no ielu asfalta No nebeidzamās iešanas No monotonas soļošanas No ieplūšanas pelēkā bezlaikā Apstājos, gandrīz brīnoties – Es atkal esmu.
Svētdiena 24. nov.
Runājot par Kafku (tulkojusi to 30 gadus) Alexandre Vialatte saka:
„ja kāda vista dēj zelta olas, viņai nav jāuzgriež vēders.”
Otrdiena 26. novembr.
8 gr. zem, bet labs laiks, sauss, bez vēja.
Nosūtīju Ellai Kreišmanei dzejoļus:
Rīts
Vienmēr no jauna
Un rīts (ar 2 variācijām) +
‘Kaut ko par dzeju’, not very good.
Vakar vēstule no Dzidras, gara – ir depresijā, bad! Izgriez. no avīzes dzejolis ‘Tavi soļi neies vairs pār manu sirdi’ un Vītradziene!
Šodien te Inesei viesi no Banffas – Fibre Galva + Rays [left] + Michele [right].
Inese labu lunchu izgatavoja – bietes + burk biezas viras vienuzotras un dip (a anchovie!) un saknes. Michele atnesa gabaliņu salmon paté – un tas tīri derēja.
Sestdiena 30. nov. 1985.
Laiks ap 2-6 min. eju savus gājienus – Nu būtu jāstrādā. Dzidr. atbilde nosūtīta uz viņas garo vēstuli.
Ceturtd. apmeklēju Klimovu. Mazliet apsaldēju ceļus busus gaidot. Bet – ir O.K. atkal!
Sirds Izsalkums Trenc, seko kā zvērs, Liek skriet kā zvēram. Vāveres augšā lejā Pa koku stumbriem skrien. Ziema sāk dedzināt bēdas Sniegs – krīt, kūst un ledū vēršas Tā laiks vai beigsies vairs – Ar sīkām saulstaru drumslām Jāklusina sirds ēdas. –––––––––––––––––––––––- Gar mimozu dārziem atmiņās dienas Klusos līmeņos līgo, pumpurus Jaunas lapas liek pie lūpām Nestājot apkārt šūpo Līdz raugoties viņās sirds Reibst, krīt aizslēgtā Klusumā ienirs Atmosties nevēlās, nevar. ––––––––––––- Monotonia? Nē. Stipra kā tumšs sazāļots dzēriens Kā Bacha mūzika Vecā mīla rit dzīslās, Nevari dzīvot bez tās Ne ar to Tā aizvērta smagas grāmatu vākos Ko neatver, Aiz pietātes pret ko? Pret skaistumu reiz ņemto Un atdoto.