Decembris 1985 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena 2. dec. 1985.

Vējš un lietus, īsti plosīgs, bet 7 gr. silts. So! Rudens, vēl rudens. Kurš franču rakstnieks dzejoja – ka pār laukiem skan ‘novembra vēja rags’? Daudzreiz mani tas aizkustina – šorīt ir tieši tāds rīts – vējš, lietus plosās, un tik labi ir siltā istabā!
Es, kā tam jābūt, vaimanāju pēc vairāk un vairāk, pēc tā un tā – bet būtu acis jātur vairāk vaļā – pret to, kas vēl ir? Nevarētu arī vairāk tās atplēst – skatos, skatos bet, bet, bet – nogurst acis skatot to vien lēno, tukšo ikdienu (ak labo ikdienu!) un pildot to ar illūzijām. Tā nevajag darīt. Ņem tikai labo, mazo ikdienu.

Otrdiena, 3 dec. 1985.

Nosūtīju kartiņu – Karinai Palm un vēstuli + kart. Mumfordiem.
Auksts, vējains, skaidrs.

Sestdiena.

Laiks burvīgs uz 0! Vēstule (aizvakar) no J. Brieža. Rakstu 3-4 lap. garu atbildi, viņa labās atsauksmes par visu ko rakstu. Pat dzeju piemin! Tas tomēr dara labu – ja kādam tas der. Bet kā var tā priecāties par notikumiem ko dzīvojis, piedzīvojis cits un apraksta? Ja apraksta labi – tad varbūt var. Kāpēc es lasu grāmatas?

Svētdiena

Maigs sniedziņš visu dienu un nu – nokūst!
Iemīcīju piparkūkas pēc īstās receptes ar – ‘briežraga sāli’ – cerams būs O.K.

Pirmd. 9. dec. 1985.

Nosūtīju vēst – kartiņu – Briedim, Mednei, Gubiņai un Dzidrai.
Izlasīju (‘vienā rāvienā’) Hamsuna ‘Panu’ un sāp lēni, dziļi aizgājušais laiks, dzīve, skaistums.

Otrdiena 10. dec. 1985.

Nosūtīju kart. – Kreišmanei, Freijiem, Gordonam.
Vakar un šodien cepu piparkūkas – cietas…

Ceturtdiena.

Nosūt. vēst. Dzidrai. Vakar vēst. no Dzidras – worried, worried. Tālis. Mazliet snieg. Skumīgi.

Piekt.

Nosūtīju kuponus 5 Hoļsarmu{?} ‘épargnez’.

Tas gaisā apkārt mīt
Tas – ko Tu domā.
Ko es domāju.
Es nedomāju
Es jūtu – tas gaisā mīt
Es to ieelpoju
Bet nevar izdzert jūru
Tas paliek apkārt
Tas gaisā mīt
Kā rožu smarža
Kā melodija iespēlēta
Kas ausīs iedziedās
Kad atver durvis
Pārnākot.

Piektd. Nakts. Snieg lēni, lēni. Katru rītu – sataisu [..] gultu. Katru vakaru to izjaucu, atklāju, saloku dienas pārsegu. Tas kā tāds ritms katru rītu, katru vakaru.
Un dienas ir izgleznotas Dz. gleznām. Izskatās ļoti labi. Vienā no tām ūdens un krāsa mainās no gaismas ūdens ir tumšāks vai gaišāks kur peldētāji peldas. Un meitene no pretējās sienas dažu rītu paskatās uz mani pavisam ar citādu seju, sejas izteiksmi kā dienā. Un grāmatu ir cik vajaga. Un egle ir aiz loga – tagad pilna ar sniegu. Katru dienu es eju staigāt – parasti arī ar kādu vajadzību – iepirkties vai uz pastu ko aiznest, vai pēc markām katru dienu. Un es jūtos kā cietumā. Ar visu to, ka es varu iet kur gribu (arī līdz bibliotēkām) un braukt uz pilsētas centru ko es reti daru. Ko tur darīt? Nopirkt notis? Ir jau diezgan. Ko tur darīt?

Banffā bij tomēr mazliet citādi. Pavisam citādi – koki tur dzīvoja intensīvāk, varbūt grūtāk, bet viņu dzīve bija brīvāka – viņi auga tikai savā personīgā mūžvecā cīņā – te viņi sastādīti. Protams – daudz starpības par to nav. Bet Banffā bija cilvēki. Sākumā. Beigās vairs nebija. Nu – jā es tikai to nezināju, ka sākumā arī to nebija. Jeb tomēr – mazliet bija.
Viss rit te tik labi. Kādēļ es nestrādāju? Es mazliet uzsāku. Dz. vēstule iztraucēja, pamodināja no miera. Varēšu atkal rakst. atzīmes. Ja – saņemšos.

Sest. 14. dec. 1985.

Vakar vakarā sāka snigt smalks, smalks sniedziņš. Līdz 12 naktī jau viss piesnidzis un, mašīnas iztīrīja trotuārus un ceļus – tad vēl šorīt bija silts – bet sāka pūst vējš – un tagad 10 mīnus un putenis! Bet labi ir sēdēt istabā. Saule arī sāk spīdēt. Vāvere paēda brokastis – “neuzvedās” – bet ko tur līdzēt – ēda beautifully.

Pirmā īstā ziemas diena – sniegs, putenis sals!! Iela klusa. Neviens nebāž degunu ārā. Man arī nekur nav jāiet – viss sašopīts… Un ziemsvētki jau galdā – piparkūkas, āboli, rieksti, pat vīnogas – labi ka vakar iepirkos. Grauz piparkūkas un dzer kafiju un slinko. Un vēl 1 ½ ned. līdz ziemsvētku dienai!

248 jauni amerikāņi no kara dienesta Ēģiptē – mājās uz svētkiem braucot nogāzušies Kanādas teritorijā. Neviens nav izglābies. Vēl klāt 8 – apkalpes ļaudis.
Ziemsvētki!
Ceru ka Dzidrai sākas vieglākas dienas – Tālis uz Melburnu. Viens idiots puika – nezin kā dzīvot – citu izciestā, izveidotā leiputrijā, viens idiots bērns… Protams – tēvs paraugam. Jau arī tēvs bez tās ciešanu ziņas ko cilvēki cietuši brīvībai. Pats jauc savu dzīvi viņš kā pig, izjaucis citu dzīves. Hehehe. Brauc valsts labākā mašīnā – prot rīkoties ar computeriem un cilvēkiem.

15. dec. 1985

Otrā ziemas diena! Cilvēki tīra, skrāpē ledu no mašīnām. Sniegs atkal sāk lēni nākt. 10 zem. Aizgāju staigāt līdz un mazliet pāri Mt. Royal ielai – tikai 34. min. labi ka Inesei maš. garāžā!!

16. dec.

Nosūt. vēst. Dzidrai.
„Acis, kas ir pēdējās kas aizsniedzās, pēdējās kas saka ardievas kad mēs šķiramies, un pēdējās kas liekas vēl cer kaut ko, kad vairs nekas nav viņām saredzams.” Hector Bianciotti – un „vismazākais logs spēj ietvert visas debesis.”

Otrdiena 17. dec. 1985.

Cilvēka bezcerīgo likteni (viņa mirstību) var izteikt vienā vārdā – bet dzīvot to nepieminot var ilgu labu mūžu. Un tomēr – tikai tad ja tas Tev ir ļauts.
„Par katru stundu Dievam pateicos ko tas/viņš? man dzīvot liek.”
Vientulība. Dienu iešana tukšā ceļā. Grāmata no Brieža. Kaut kas ko pacilāt. Vai – ja viņš redaktors – nevarētu cerēt ko iespiest??? Briesmīgs slinkums kas it kā tikai to gaida – kādu atbalstu, līdzdalību, vēl un vēl un vēl. Cilvēku bads? – Sarma teica. Varbūt. Protams. Briesmīgs cilvēku bads.
Putenis, stiprs vējš un temp. kritās uz dienas vidu, kas ir neparasti.

Tava seja – tikai meti
Kuros saaužu savas iedomas,
Iedomas, illūzijas ne tagad
Ne sen, nekad īsti,
Neesmu redzējusi Tavu seju.
Novēršu acis kad Tu tuvojies
Lai Tava īstenība neizjauktu
Manu iedomu audumu.
Un tomēr – kādēļ Tava seja
[..] šī auduma
Es varu rast metus
Kādēļ tā iededzina šīs žilbinošās gaismas
Kādēļ tā atrauj šo plūdu vārtus
Kādēļ Tu, ko es nepazīstu
Nekad neesmu redzējusi
Tavu īsto seju.

Ceturt. 19. dec. 1985.

Kartiņa + Latv. Māksla, žurnāls no Elvīras Arones Rengas. (Message on back of photo: “1974.g. aprīlī pēc Emīla Melngaiļa 100g. atceres koncerta Bostonā. Elvīra Arone-Renga.” +address & phone #)
Daudz komplimentu manai varēšanai – ‘spēcīgs gars’ es esot. Un – interesants piedāvājums – rakstīt (romānu, biogrāfiju) par viņas dzīvi. Gandrīz – gribētos! Jāpadomā veids – kā rakstīt?

Rītu te Inesei – partija! Liela pirkšanās un taisīšanās. Laiks no 22-16 zem. Tagad vakarā atkal laikam krītas – viss zaigo vien ārā!

No dienas šķiroties
Doma par Tevi
Citu domu vidū
Kā putns cenšas tuvu nolaisties
Sakļaut spārnus man saujā
Naktī ieejot
To pēdējo līdz lai ņem
It kā to pametot
Tā (citur) aizmaldīsies
Un Tu man zustu.

Svētd. rīts ap 3am.

Piekt. Vak. Ineses partija laba. Līdz 2 am. Kliņģeris ne visai labi izrūdzis uz pannas ilgāk vajadzēja atstāt rūgt – un raugu – vairāk kā 2 paciņas.
Citādi – viss o.k. Par daudz visa. Laiks auksts. Vientulība, lai gan daudz laipnu runāšanu.

Ziemsvētku vakars.

Viena mājās. Gadījās uzgriezt TV – kur Prinse Charles runā – interviju. Nesaprotu – kāds temats un nesaprotu – ko viņš gudri saka?? Liekas – viņš ir blandering – Diana – blakām. Viņai prasa par drēbēm – viņa runā loģiski. Charles – liekas dumb!! Un lai to neredzētu lieto – ‘lielu stilu’. She is very normal.

Pēc viņas daiļuma – nospriedu ka intervija izdarīta daudz gadus atpakaļ – bet te nāk viņu 2 bērni – tas notiek tagad. Viņa – burvīga. Jā – viņas tomēr labāk ir noskatīties kā tais līķos ko velk apkārt pa visām pasaules malām, kari, bumbas, ‘highjaking’, robbing, murdering – tumsa, melna čūska miltus mala – bezdarbs, bads – un miljonāri.

Nav svētku sajūtas lai gan ēdiens un dzēriens kā svētkos un viss – liekas arī cits labi. Dzidrai piezvanījām vakar. Viņa ok. Brauks uz Tasmāniju. Freija atrakstīja – un kļuva atkal siltāka sajūta pret viņu – veci draugi daudz kopā pavadītas dienas…
Kreišmane – neatrakstīja, tūļīgā! Neatsūtīja notikumus ar manu dzeju un manām domām par dzeju, ā!

Pirmie svētki 5 am. 1985.

Liekas, pēc sniega kušanas un ūdeņiem ielās vakar – šonakt salst 10-12 zem. Inese bij uz vakar. pie draugiem. Es pamodos (aizmigu ļoti vēlu) pirms 4 – kā viņa tiks mājās? – Viņa tagad, 5 am atnāca, (nezinu kā?) un ir gultā. Un man nav ko bēdāties.

Vienīgais kas man ko vēl dzīve var dot tas ir – ko es pati sev varu dot – ir rakstīt! Bet vai dzīve man nevarētu ko dot? Kaut vai naudu – tādā vairumā, ka es nebūtu bērniem uz kakla. Kur nu – kā nu dzīve man to var dot!!! Jā – viņa dod labus bērnus man. Vai man ar to nepietiek? Pietiek jau. Es jau daudz nevaimanāju. Es jau pateicos no sirds ik dienas. Tikai slepeni mazliet es kurnu – vai viņa man arī nevarētu ko dot!!
1 lidmašīna nogāzusies – 250 jauni cilv. beigti. Šaušana un līķi Romas lidostā. Šaušana un kritušie Vīnes lidostā.

Šī baltā svētku nakts
Tik melna
Nāve mēris un bads tumsa glūn lodā
Pa visiem ceļiem.
Simts nāves te, simts nāves tur.
Gloria aleluja aizsmok
Cilvēku rīkles un tie sniedzās
Pēc mirkļa sevī apklustot
Tik daži pārdrošie (un arī tie
Zem ložu drožām vestēm)
Pie saviem pazemes bunkuriem
Pie savas nākotnes plāniem
Izteic līdzjūtību, izteic solījumu metus
Mānoties dziedot
Glory glory alelujā.
Naids, nāve, mēris.
O sēdēt zem sausa zara
Vēl lielā žēlastībā šai naktī.
Un aiz laika kalniem skan
Tāli tālā gaisma
Klusa nakts, svēta nakts.

8 am. Sadzēros kafiju ar šokolādi un piparkūkām un tepat uz dīvāna aizmigu un nogulēju labas pāris stundas. Ja būtu gājusi atpakaļ gultā – nebūtu varējusi aizmigt. Miegs man nu bieži atkal ir kā bērns – ja ko tam liek darīt – tad to nedara.

Miers? Vai tukšums?
Baltā svētku dienā?
Tik diena te vēl – 
Svētki ceļmalās palikuši
Vai visu var līdzi paņemt?
Viss beidzot noplīst
Balts tukšums
Un miers, jā arī miers
Caursaldētājs miers.

Sākās auss sāpes, tad visa kreisā puse līdz kaklam – gultā ar biotic tablets.

Otrie svētki.

Tabletes visu laiku ik pēc 4 st. Šorīt – ausī un kaklā miers.
Ārā no 22 uz 19 zem. Tā tad – labi sēdēt iekšā. Inese arī neaizgāja uz Xmas dinner, jo es paliku mājā tad viņa arī. Varbūt labi arī viņai atpūsties jo ziemsv. vakarā dinner bij līdz 5 am…

Trešie svētki. 27. dec.

Dzeru tabl. Tinos. Lasu Sartre biogrāfiju visu laiku. Īsts mežonis. Divi karjeristi –- Sartr + Beauvoir.

30 dec. Priekšpēdējā šī gada diena.

Kartiņa no Karenes – ceļo laimīgi, vēl martā būs Bangkok – Thailandē. Varbūt tā tad – vasarā tiksimies.
Man jāatradinās garumzīmes un i punktus vienot ar nākošo burtu. Rokraksts tā ir (esot saka) nesalasāms.
Tukša diena. Lasu Sartra biogrāfiju. Es nevaru viņam uzticēties. Egocentriķis egoists.

Mans mīlētais ceļš
Ar viņa akmeņiem, asfaltu, smilti
Ar viņa sauli, dzīvību kluso
Sāk celmainē izvest
Vēl soļi meklē taku cieto
Vēl margā ēnā stājos
Vēl atpakaļ raugoties
Bīstoties tukšuma tālāk
Bet jāiet
Pie kādas rokas mirkli turos.

Kaut pie kādas rokas mirkli turos
Lai (laika soļus) savādo skrējienu gausinātu.

Mīlētais ceļš
Ar zemes rakstu
Oļos, asfaltā, smiltī
(Manus) soļus sāk projām raut
Skumīgi tukšās salās
Dairos soļus
Sērīgi tukšās salās

Kaut mirkli tveros
Pie kādas rokas
Lai savādo skrējienu
Gausinātu.

–––––––––––-

Īss rokas satvēriens
Zūdošs smaids
Dzirdams savās gaismās

Mirkļu mozaīka
Dzīvo tukšās sienās:
Īss rokas satvēriens
Ilgi sildams delnā
Zūdošs smaids
Dzirdams savās gaismās
Klusums vidū smags un viegls
Kā plūzdams vilnis.

Mirkļu mozaīka
Pēdējais kas krājas
Šais ātrās dienās
Rokas satvērienā
Kavējos kā mājās
Palieku atvadoties

Otrdiena 31. dec. 1985.

Pēdējā diena 1985. gadā.
Vēstule no Kreišmanes – Daudz par manu dzeju. Laikam tā dzeja mazliet dzīvo!