Piektdiena. 1. marts 1985.
Vakar G. aizgrieza galvu ieraugot mani nākam iekšā (no āra durvīm 28 foajē.) mans skats arī tvēra tieši viņu citu vidū) un vēlāk nogāja garām demonstratīvi (?) neskatoties, neizvēloties sēsties tur tukšā vietā netālu man priekšā.
Un es jutu to – finish.
Un es jutos vieglāk un gulēju labāk un man sāp mazāk. Vai neziņa un rūpes par otru ir smagākas kā paša pamestība? Vakar tā šķita, pieņemot pat to – ka nav nekā un nekas nav bijis. Šodien tā žēlotāja, iekšējā daba (Mauriaks būtu teicis – žēlotāja) saka – ka ir kaut kas bijis un paliek un ir un tam jāzūd kā viss zem šīs saules zūd.
Sestdiena 2. marts.
Vakar – vakariņas te ar Eva un koncertā sēdēju kopā ar Evu un pēc ilga laika (?) laikam pirmo reizi te Kanādā – jutu tuvību, saprašanos, garīgu kontaktu un draudzīgu siltumu ar sievieti. Jutos labi un ja viņa teica atvadoties – varbūt satiksimies Austrālijā – tad tagad domāju – tas varētu notikt, es labprāt viesotos pie viņas, nē labprāt gribētu lai viņa pie manis viesojās, kaut kas, ko es tik ļoti reti jūtu un nekur labprāt – neviesojos. Iespējams ka garais trompetists noklausījās ‘manu dzīves stāstu’, ko mēs runājām ar Evu. Viņš apakšējā sēdeklī pieliecies tur bija. Šodien ielā viņš uzsauca priecīgi – hai! Es neredzēju viņu nākam.
Vakarā koncertā – Andras piegāja runāties ar kādiem netālu no manis, tad garām ejot pagriezās un sveicināja. Man blakus gadījās kās igauņu izcelsmes jauns cilvēks – brīdi intensīvi runājām – un vinņš kādam vecam ar bārzdu – sauca „Tā ir a Latvian”. Varbūt Andras to dzirdēja. Gergely neredzēju, bet es neskatījos atpakaļ uz publiku. Vakar koncertā Andras kādam pāršķīra notis.
Svētdiena. 3 marts.
Saule! Auksts (16) Bez vēja.
G. ir atkal ienācis manās domās (iedomās?) ka gandrīz jau esmu gatava bēgt – neiet uz koncertu. Bet šoreiz – jāiet, jāsaņemas turēties kaut cik noble… Kā? Sēdēt tai pašā vietā? Jā! Bet būsim citā zālē –
Lasu ‘The Chelsea Way’ – André Maurois, viņš piemetina, (ne tieši saka): runājot par dziesmu ‘Plaisir d’amour ne dure q’un moment…’ Ka tas prieks nav nemaz tik īss, jo tas sastāv – [..] īsts etc. (since it consists not in the pleasure of making love, as is generally supposed, but in that suffering from love) Tā tad es esmu laimīgākā sieviete pasaulē!
To es domāju izdomāt tās daudzās jūsmu reizes. Un es nevēlos reality – un tomēr vēlos un kaucu pēc tās un zinu – ka tā nav tā, ko es vēlos.
Nakts no svēt. uz pirmd. No 3-4 martu. Atmodos – nevaru aizmigt. Gribētu – iet uz mežu. Ko citu? Ejot uz konc. stāvēju uz meža takas – „vai es esmu koks” prasīju kokiem. Tik vientuļš kā koks. Tikai koku vidū dzīvoju. Izaugs ragi kā briedim? Vai lapas vai skujas kā kokam?
Koncerta starpbrīdī (pirmo reizi) izgāju ārā – tas bārdainais bija sveicinājis ienākot ar ko igaunis iepazīstināja. Domāju tas arī igaunis, gāju parunāties. Tas tikai ceļojis – pats anglis un sieva klāt – no Edmontonas. Parunājos – mīl Somiju, patīk Sidneja, bijis Sidnejā 2.g. atpakaļ.
Uz vietu, iekšā atgriežoties gandrīz saskrējos ar G. viņš nāca ārā lēnām (es nācu ātri) viņš nogriezās, nobijies, ar to saraušanos kas ir neērti satiekoties un izliekoties nesatiekam. Viņam ir neērti no manis. Kādēļ? Kāda ir viņa sajūta, kas tik redzami izpaužas? Tā ir ja ne sāpīga, tad nebrīvi radoša viņam.
Pēc pusdienas konc. bibliotēkā [left] (pirmo reizi) viņš klanoties skatījās pretī un otreiz neskatījās jo es pacēlu acis uz Andr. – viņi klanījās par savu Beethovena spēlēšanu.
Un es nepaliku dzert kafiju. Aizskrēju. Tas tomēr iedzimts. Ja mana māmiņa nebūtu tā reiz aizskrējusi – es nebūtu pasaulē! Savādi!!!
Mana šī lieta ar G. – tomēr tikai mana ‘heat’ – rezultāts. Nebūtu viņš – būtu cits. Un nekāda dvēseļu tuvība to nebūtu radījusi kā es arvien to gribu iztēlot. Zināms – kaut kāda izlase notiek. Nezināma prātam.
Neredzēju (un nemeklēju redzēt) Andri kad tas spēlēja savu čello – Beethovenā – kāda liela sieviete (veca) sēdēja man priekšā.
Tikai reiz pametu acis – pamanīju Andra plecu un roku viņas spēles kustībā – un nobijos – mana jūsma no G. varēja kļūt pārnesta uz A. Pret G. tā tagad kļuvusi tāda apdzīvota – kā pieņemta, ilgi dzīvota mīlestība – pret A. tā tur varēja uzliesmot citāda. Tomēr vakarā, otrā koncertā, Andra balss aiz muguras kaut kur – mani neaizskāra un gandrīz saskrienoties ar G – mani turēja mēmu. Un es sēdēju sastingusi nezinot no kuras puses mani redz G., kur viņš sēž? Andras ārā ejot jau pie durvīm man nogāja garām uzsaucot – Hi! – Gribēju sekot (viņš pagriezās mājā iekšā, es biju ceļā ārā durvīs) un teikt atzinību par viņa japānisko klanīšanos – viņš šai koncertā spēlēja Tahamitsu! Bet – gāju savās durvīs! Kur citur!
Varbūt tomēr mans vienīgais ceļš – kā dot kādu mieru un mīlestības ziņu G. ir – caur Andri.
Pirmdiena – 4. marts.
Nosūtīju vēstuli Ausmai Mednei.
Izlasīju André Maurois The Chelsea Way – parodija par Prustu, viņš saka, ko es te nupat teicu – ka, mūsu jūtas ir neatkarīgas no tā objekta kas tās modina.
Tas ir – mūsu jūtas ir mūsos, gatavas mosties, kad mēs ilgojamies to dzīvības. Tā tad G. nav sakara ar to ko es par viņu iztēlojos un jūtu. To jau es zinu.
Un paliek tomēr vēl tas – kādēļ izvēlos to un ne citu?
Trešdiena 6. marts. 1985.
Sapnī kaut kur (ceļā dodoties un jau ceļu sākušai) apstājos atpūsties it kā Ķikuru klētī – sirds uzmanīšanai, nākot (itkā citā apkārtnē tur) nopirku pudeli medic. – domāju – sirdij kordiāl’u.
Klētī ienāca arī kāda cita sieviete – atpūsties. Apskatīju savu zāļu pudeli – tā bija krietni pārvērtusies, it kā 2 kopā kā apbružāta brūna plastika – un nosaukums Peril! Jā, tas esot ļoti labs sirdij, sieviete teica.
Brīnījos kā man nezinot ir gadījies to nopirkt. Peril!? Izklausās – kā visa tā pazušana kas patreiz notiek te apkārt. Pēc 3 ned. vai pat tik 2 – būs te viss kluss – viss prom!
Vakar vēlu pēc saules gāju staigāt, egles bija tik neticami melnas gar lielo ceļu. Kāda mašīna apstājusies, 2 cilv. fotografēja ugunīs mirdzošo hoteli. Teica klusu good evening kad es krēslā gāju garām.
Tik skaisti, ‘peril dramatisks’ bija skats tur visu laiku eglēs, klintīs debesīs. Un pāri ielejai aizsalušai upei lejā, ugunīs mirdzošā milzu pils – tur ēd un dzer un dzer un ēd un muld un mīl un mīlējas un garlaikojas un cieš un kāro.
Bet lielāko daļu – ēd un dzer un domā ka tā ir dzīve. Varbūt ir. Ceļš un melnās egles un nakts un tukšums arī ir dzīve.
Viss ir – Peril.
Viss arī existē, ir.
Lēni, vai vēl aizsapņojušās sāk lidot sīkas sniega pārsliņas, lied gar jumtsmalu, kavējas, kā negribot zemē gulties. Bet rodas to vairāk un pulkā tās paklausīgāk slīd uz zemi.
Pēcpusdiena.
Tagad es zinu ko nozīmē – Peril.
1) Gerg. Nespēlēja – viņa vietā bija cits.
2) Aiznesu nelietotos zābakus pārdot – dab. 2 doll.
3) Tad aizgāju uz ‘senjoru clubu’ – un tas bij lielākais – Peril. Šie vecie! Sēd ap garu galdu un dzer tēju, kafiju, ēd sakaltušas kūkas.
Varbūt es daudz neatšķiros no tiem. Bet – es jutos nevietā un jauna.
Tur ir kādas eksersizes – viena siev. par to runājot tūlīt piemetināja – esot it kā dažādākiem vecumiem. Tas iezīmēja mani it kā citā grupā.
Visvecākā izskata dāma sēdēja man blakus. Tā bija vis dzīvākā un līdz ar to – pēkšņi izskatījās vis – jaunākā, vēl – kā cilvēks.
Kapsētas priekšpilsēta.
Lielais flīģelis apsegts – tas tikai koncertiem. Kaut kur būtu kas ne tik liels. Biju iedomājusies šīs pēcpusdienas līdzīgas koncertu pēcpusdienai – ar eleganci, dzīvību.
Bet te bija – Peril.
Jāpaliek pēc koncerta uz kafiju – redzēt, kā tad viss tas izskatās. Varbūt labāk.
Vakars nāk. Skaists marta laiks. Ilgi neviena šķiršanās tā nav sāpējusi un tomēr tā ir tik nereāla, jo tikšanās bijusi tik gaisīgi nereāla.
Vai uz visiem laikiem es izstumta no dzīves? Vai tā ir bijusi prātīga atmošanās no illūzijām.
Tomēr – man liekas, šodien tur senioros – es nebiju savā vietā. To it kā sajutu kā pāri darījumu viņiem. Kaut tur būtu tās (vai citas) klavieres lietojamas, vai kaut kas dzīvāks. Viņi spēlējot kārtis. Esot arī izbraukumi. Tas jau labāk. Bet, bet. Tā ir izprieca – kādas dzīve, nodarbības vajadzētu. Kaut ko – strādāt, taisīt, darīt.
Piezīmes. Es nezinu viņa sejas vaibstus, viņa sejā nekad neesmu skatījusies tieši. Nav bijis iespējams skatīties saulē. Viss pilns pārāk spožuma, jūtu pārvarīgās starošanas. Es redzu laikam tikai savu īpašajo tēlu par viņu.
Šodien redzu kādu viņa fotogrāfiju un – nepazīstu viņu. Sveša seja. Un tomēr – es viņu pazīstu no viena viņa sejas muskuļa pazibēšanas citu vidū.
Un tā tomēr ir viņa seja ko es redzu. Varbūt es pazīstu tikai viņa profilu. Bet es nezinu viņa deguna formu, kā es varu pazīt viņa profilu. Viņš man ir laikam kā kāda dubultfotogrāfija no tā – kāds viņš ir ne no tā – kādu es to uzlieku no savas iztēles. No savas vajadzības.
Sestdiena 9 marts 1985.
Šodien (negribēju nekur iet) nogāju uz selfservise nopirkt krackers – ja te kāds viesis ienāktu. Paņēmu 2 pac. krackeru, un 1 Earl Grey tea.
Pirms liku mantas uz letes – pamanīju kādu stāvam – aiz liela cilvēka kas stāvēja aiz manis. Vai tas varbūt, vai tas ir…? Gergely? Es noskatīju viņa violetās parkas malu ko varēja redzēt aiz lielā cilvēka un kādu sejas sīkumu, matu šķipsnu – tas bija viņš. Samaksājusi es kaut kā (lai pārliecinātos, vai kaut ko darītu?) atgriezu galvu atpakaļ – tagad viņa seja bija tieši man pretī (uz otru pusi kā pirmāk, kad viņš skatījās ko es lieku uz letes) – tā bija bāla, gaiša, laikam zilas acis un vēsa kā ledus, sastingusi, ļoti ļoti jauna, gandrīz nepazīstama seja. Viņā bija tāds sastingums – kā ledus, jau teicu – jeb es to tā jutu – tāds, ka es aizgriezos un aizgāju. Ko es varēju darīt ka es biju tikpat sastingusi? Vai viņš bija tik noraidošs – jeb viņā ir tāda pat neziņa? Nu – es varēju runāt, (nāktu te varbūt, garām ejot ieaicinātu paklausīties manu rekordu, cilvēcīgi.) Nevarēju. Un – kā lai varu? Taisnība ir šai ‘nevarēšanas pusē’. Kas mums ko runāt, kas ko pazīties? Es klausos, man jāklausās, kad to tā gribu, viņa spēlēšana un tas ir viss, kas tur ir.
Un tas nedrīkst būt citādi. Bet tas ir citādi. Viņš mani saviļņo kā personība – ko es arī varbūt tikai iztēlojos, ko es zinu par viņu? Ka viņš visur vienmēr ir laipns, pieklājīgs, darbīgs, gandrīz pazemīgs, kautrīgs, bez bravūras. Es tādu to redzu. Un viņš atsaucās manam skatam, kad man patika aplaudēt viņa sekmēm. Un es (un bez iemesla) kļuvu greizsirdīga uz savu meitu! Un cietu un lādējos un kauns, ne gluži kauns, bet nelabi no tā.
Svētdiena. 10. marts. 1985.
Uzvilku ‘austo kreklu’ – silts diezgan [left]. Un – lai gan vakar izlēmu neiet uz svētd. koncertu (tā grupa man nepatīk) es varbūt tomēr iešu. Cik ilgi vairs! Vēl dažas reizes – un viss būs tukšs! Varbūt tad – ir vienalga? Un tomēr – nē. Jo viss jau sastāv tikai no šīm dažām, vienām reizēm.
Pārlasīju savu dzej. grāmatu – liekas laba, prozaiska dzeja, vai tikai proza. Apzināti izvairīga no dzejiskā, atklāti dzejiskā.
Nu redzēs, varbūt arī neredzēs, nedzirdēs, ko citi teiks.
Izlasīju otrreiz Janelsiņas – ‘Kaķi’ – lasīju ar patiku.
Kalns (ar mežu, sniegu, iedobumiem) ir uztaisījies ar tādu kā mirušā galvu un guļ un skatās uz mani – varbūt jāiet uz koncertu.
Tā tad – ar savu austo rotu – es ierados. Viņš + viena jauna meiča (no tautas…) bija pie galda. Un viņš neaizgāja. Un es paņēmu programmu un gāju viņam garām – ja viņš nebūtu tik busy sarunā (bet viņš bija) es būtu teikusi hi – es tikai vēroju viņu un viņa acis uz mirkli pienāca varbūt ne līdz manām, bet gandrīz. Un tas bija OK – tas bija tas lielais OK priekš visas šīs dienas un vēl vairāk. Un tas bija viss. Varbūt apsēžoties lapas šķirot – viņš atrada kur sēžu.
Pirmd. 11. marts. 1985.
Inese aizbrauca uz savu izstādi (Montreālā). Nelsons [right] palika pa nakti, varbūt arī šonakt. Man sāp celis. Laikam no istabas vēdināšanas caurvēja.
Un dūša papēžos. Mūžīgā, nepārkāpjamā vientulība. Un ne jau ‘visādas sabiedrības es kaucu’. Es kaucu romantikas? Tuvības? Velns zin kā. Vakar es tomēr biju laimīga. Vakarā vēl izgāju pastaigāt – ar dziļu mieru, labsajūtu, pateicību. Bet – dzīve prasa aktivitātes. Un ko es varu darīt šai lietā???
Trešdiena.
Lunchtime koncertā, spēlēja Andras + Gergely ungāru kādu rapsodiju. Es neuzmeklēju (aiz muguras tālāk apsēdos) izteikt atzinību. „Viss pagalam, ziema klātu…”
Satiku Barb. Teicu lai nak svētdien vakariņās abi ar Miku – varbūt nāks. Jāņem ko var – domā tikai tam – ko nevar visu – tam.
Mana sirds ir spītīga un stūrgalvīga, tā neatteiksies, neņems citu līdz pēdējai elpai. Nu labi. Ko es tur varu darīt!
Ja Mikels [left] nāktu te – tad varētu aicināt pāris mūziķu! Varbūt rītu – koncertā. Ar Lust kdzi un Patty Goodwin – esam pazīstamas.
Cohens spēlēja Listu. Viņš ir mazs, kā melns pērtiķēns (devils) – spēlēja labi.
Lust arī spēlēja – viņa man liekas robusta, sit kā katlus un pannas.
Aizgāju uz ‘inside’ filmu – Burnju Hanta – Mocarta – Bergmaņa etc. Bet tik slikta ķērcoša mūzika – un tomēr – tā sweet pagātne – nenoskatījos līdz galam. Barbara jau agrāk aizlaidās.
Hoocked. Yes. Absolutely.
Bet ja sliktajam sapnim taisnība (kreisās rokas pirksti nokaltuši… [..] Un ja G. klanījās tur šķībi prom. Ja tā bij mazā angliete (man no viņas jau ir bijušas šādas bailes – viņa ir different – tad – jā tad – neko. Vairs tāda kompetišana un viss – nebūs kā ar D.
Ceturtdiena. 14. marts.
In house room 28 – biju koncertā – viens logs bija aizklāts ar caurspīdīgu mazliet tumsinošu plastiku – kas ļoti tīkami mīkstināja gaišo āru taisot to vakarīgu – kur krūmi koki līgojās vējā un tālu horizontā kāpa augšā tumšs mākons ar gaišu putu malu. Skaists vakarīgs skumīgs dzīvs skats. Un es domāju – baudi vēl šo stundu.
Gaidīju G. nākam (pavadīt – vijolei Bartoku) – domāju – nu jau viss ir puslīdz nodzisis, tāls. Bet kad viņš nāca iekšā – savā pieliektu plecu un galvas gaitā – man aizsitās elpa. Viss kā bijis un vairāk. Ļoti maz varēju redzēt viņa seju kad viņš spēlēja. Bet – pamanīju viņā – Dz. zīmējumu (ko – es vēl it kā biju brīnījusies – ir vai nav? Protams ir. Ļoti raksturīga viņa poza un ieplestā acs.) un sirds man sagriezās bezcerībā, tai arī – sava daļa pieder man. Varbūt vairāk kā es domāju. Bet – viss ir izjaukts tomēr un nonests nepareizās izjūtās. Kāpēc tā vajadzēja būt?
Es sāku redzēt viņā daudz no Artura. Nu esmu – 16 g.v.
Logs bija ļoti skaists. Koki vējā, visu laiku kustībā, debesis, tumšais vakarīgais zilums.
Dezzones{?} kompozīcija – romance – ko viņš pavadīja flautai – bija piemērots loga noskaņai – smeldzīgs, skumīgs (romantisks).
Šodien self.serv. šopā bij sarkanas tulpes. Es skatījos… Bet kā???
Tur pie loga
Ar vakara debesīm
Un kokiem vējā
Liku cieši rokas
Tev ap pleciem
Uz krūtīm
Lai Tu jūti
Ka Tevi neatdodu
Ka Tu piederi man
Ka Tu padodies, vēlies
Piederēt man
To ciešo īso un ilgo mūžību
Kad kāds pieder kādam
Un atkal – skatījos prom
Logā kur zari aizšūpoja
Šo īso mūžības brīdi
Kopā ar flautas skaņu
Ilgu un izgaistošu.
Piektdiena. 15. marts.
Raudu šorīt. Lai gan modos un gribēju justies priecīga, laimīga. Bet – raudu un sūdzos Dievam – (kā jau dažreiz) – kādēļ man atņem pēdējo, līdz pēdējai iespējai atņem to no kā citi dzīvojas dienām naktīm! Tik maz tik maz maz es prasu un prasītu. Bet – durvis aizkrīt ikreiz, kad sniedzos pēc šī mazuma. –
Raudu un nevaru ticēt, ka tas tā patiesi ir un būs un paliek. Vienmēr es – kaut ko ticu, ceru zem šīm zaudēšanas un tukšuma sāpēm. Un laikam – es pateicos par tām. Vai tas nav briesmīgi?!
Karoju, raudu, cīnos
Ar savu sirdi
Izvedu kārtējo tīrīšanu
Vīstošu rožu un putekļu
Aizslaucīšanu.
Tā noklausās padomus
Kā apņemdamies
Tos vērā ņemt. Bet
Tikko aizveru tās kambara durvis
Dzirdu tos pašus vārdus
Aiz tām čukstam
Tā pati spēle turpinās
Nāk ārā noslēptās rotaļlietas
Tās pašas
Tā nelabojama
Jāatstāj savām ciešanām.
––––––––––––
Viss dziļā jūtu miglā.
Slīd stundas neatgriežami
Ne dzīvotas, nedzīvotas.
Sirds savās takās skrien
Ar idiota stūrgalvību.
Jāgaida, jāpaciešas
Jāredz laika aizmešana
Nelietīga izšķiešana.
Jāsaņem tukšās rokas
Kā bailēs, kā brīnumā
Kā pateicības lūgšanā
Sestdiena 16. marts.
Nolieku to visu prom – kā absurdu. Nomierinos. Sāku savu veco skaidro, (tukšo tīro) dienu. Bet nākošā brīdī – tas viss ir manī kā sulas kokā kāpj, briest, reibst, dzīvo, sāp. Visu ko daru – daru viņam. Viņa vaibsti, acis staigā iekšā ārā, pāri apkārt izjaucot un pildot manu veidu plūdinot mani kā upi, kā straumi ar lapām, ar ziediem.
Tas ceļas viss augšā no manis, no slēptiem dziļumiem, par kuriem man nav ziņas ne īstas varas. Tas ir dzīvs un dzīvo. Un es domāju par klēpjiem rožu. Gatavoju svētkus.
Pēc brīža to visu likt zem akmeņiem?
Svētdiena 17. marts.
Ļoti agrs. Ceļos lēnām. Un pēkšņi jūtu – mana mīlestība (to sauc par aizraušanos, o.k.) ir kļuvusi prātīga. Es redzu, ka nav nekā tik dievīga. Viss ir vienkārši. Pat skumji vienkārši. Viņš ir mazs, centīgs, labs, pazudis (kā mēs visi) vientuļš cilvēks, cilvēciņš, bērns. Ko es viņam varētu dot tā varētu būt – liela cilvēka, pieauguša cilvēka labvēlība, mīlestība, draudzība, mīlestība. Tā tāda arī bij. Ir. Tikai tā pieņēma pazuduša bērna seju, kādi arī mēs visi esam. Nometos ceļos, bērna lomā. Nu – palīdz tas arī. Bet nedrīkst ilgi tas turpināties. Tādēļ varbūt esmu bēgusi, apzinoties savu nonākšanu nevarībā. Tagad izjūtas (kaut kā negribās teikt – prāts) skaidrojās. Kādu brīdi biju pieaugušais cilvēks. Bet – grūt būt pieaugušam. Tagad ja mums vēl būtu laiks un tuvums – būtu jāatrod tas līdzsvars starp to – kur mēs esam bērni, kur pieaugušie un cik mums katram no tā jāņem un jādod.
Vēl šī rītā man rādās – ka tas kā mēs mēdzam teikt par iemīlēšanās stāvokli – par to – kā mēs redzam, ko visu mēs redzam kādā cilvēkā – ka tā ir mūsu iztēle, un pēkšņi man šķiet – tas tomēr nav gluži tik vienkārši un pareizi. Mēs redzam tad – to kas otrā cilvēkā ir, kas viņš varētu būt, gribētu būt – visu to viņā kas ir viņa dievišķā daļā. Un tomēr tas ir tad mūsu uzdevums – palīdzēt šai daļai dzīvot, plaukt un būt.
Bet tas nav tik viegli. Tas nav tik vienkārši. Tas tad varbūt ir mūža darbs. Varbūt kādu daļu var no tā veikt īsā laikā. Varbūt tā pat vieglāk ir nezaudēt. Iedot – ceļa maizi un laist lai iet, lai cīnās, lai dzīvo. Tāds atkal reiz apmēram ir mans uzdevums. Nezinu vai jau šodien esmu gatava tam. Turos un brūku sevī. Un jāstāv (kaut īsu brīdi) pretī otram – ir ar visu to – turos un brūku! Ar savu vājību un savu spēku izlīdzināti nebaidoties.
Bet kā? Nebēgot. Apzinoties.
Viņš gāja pār manu sirdi, pār mani, ik reizi (un sevišķi pēdējo reizi) kad viņš gāja uz klavierēm, un nāca no tām.
Pilns savu baiļu, savas apņemšanās, savas vēlēšanās, savas drosmes un apziņas un atkal pilns savas kautrības un sava uzdevuma.
Viens kas attur tuvoties ir arī tomēr tas – ka žēl ir sagraut, pārvērst, atdot to – iztēloto, dārgo personu, iedomu tēlu, kas tomēr – ir iedomu tēls, lai arī celts uz īstenības metiem – ir žēl atdot šo dārgumu, kas iet pār Tavu sirdi, soļo pār Tevi – ik brīdi kad tas iet garām, kas dod laimību un ciešanas, kas mutuļo kā atvars Tevī dienu un nakti. Atdot to par pieklājīgu, patīkamu, skumju, nenozīmīgu īstenību! Tomēr nevajadzētu tādam egoistam – kopīgo ražojumu – šo iztēli + īstenību – vajadzētu dalīt – dot īstenībai brīdi tās iztēles mirdzuma, ko tā ir palīdzējusi celt. Iekrāsot to, iesildīt, bagātināt, palīdzēt tai iet tālāk savā ceļā.
Tā tad! Jātuvojas. Jāsaka kāds vārds. Jāiet šodien. Jābūt tik spēcīgam. Mēs visi gaidām tā – tā mazā saulainā komplimenta.
15 min pirms 3.
Es tur nebūšu. Mazliet žēl – mūzikas arī viņa. Bet – kāja sāp. Jūtos izjukusi. (No rīta tik labi…) Un zinu, ka es citu neko tur nepadarīšu – tik sēdēšu, un – klausīšos. Bet kas zin – kas tur būs. Šonings? Būtu žēl. Poentinens? – Žēl. Jau gribu skriet…
Galds saklāts – viņam. Ēdieni gatavoti – viņa tautas – viņam, viņš to nekad nezinās un viņš nekad nebūs aicināts. Beidzot – tas ir smagi. Iešu šovakar uz koncertu. Bet – tur tie divi zaldāti – tās divas duo pianistes. Varbūt mainīts? Būs kas vairāk. Bet kas – ir tur, kas sākas tagad? Varbūt kas cits labs – pēdējais koncerts…
5 min. pirms sākuma… Man nav spēka. Modos cēlos puspiecos – kādēļ? Man ir spēka diezgan – aizskriet ar visu sāpošo kāju – ja zinātu – ka tā vajag, galu galā – tas prasa daudz ‘mūsu attiecības’. Lai viņš arī atpūšas. Un jūt ka labāk bez manis?? Pēdējais koncerts tur. Varbūt būs svinības! Seniori taisīs kaut ko. Lai. Tur es negribu piedalīties. Varbūt tādēļ es neeju? Nebūs – kā agrāk. Vispār te nav kā agrāk bija – tuvi un intīmi. Te kā idiotiem skaidro mūziku, smaidot ņem un dod. –
„…Šķiršanās sākas pamazām… Dzīves dzelzs vārti jau bija aizkrituši un sāka aizrūsēt.” Akuraters?
Un tagad grūtums un nemiers un nepatika un jāsaņem būs tūlīt viesi, kuriem nav šie svētki taisīti.
Nemiers. Jūtos ieslogota. Kā arvienu kad rīkojos kaut cik prātīgi. Ja dara kādas apslēptas muļķības – un skrien, meklē – noskrējies nāk mājās tomēr vieglāks, bet rīkojoties prātīgi – paliekot pie tā kas tu esi, kam tev jābūt – visi kalni apkārt dzied savā tālā laimē, no kuras tu esi izmests, izslēgts. Un liekas – tu varēji! Tu esi labs tam diezgan, kur tu negāji un tu varētu tūlīt iet – bet nu ir par vēlu.
Vēl pāris dienas šī spēle, šī dzīve te tāda ar iespēju kaut kur skriet. Tad būs kā mārkā.
Trešdiena.
Sapņi ko nozīmē… Sapnī redzēju ka viņš man uzlēja ūdeni uz galvas un es (kā?) to pašu ūdens straumi uzlēju viņam uz galvas. It kā atvainojos, ka nu man tas vairāk nav jādara jo tas bij pārbaudījums ka viņam tas vajadzīgs, ne kaitīgs.
Dienā, konc. es viņu nepazinu (kā arvien) un blenzu viņā kā brīnoties, kā svešā sejā, tad – pazinu. Novērsos. Viņš ļoti īsi, labi stipri (gandrīz basa balsī) iesmējās, jādomā runājot ar savu dāmu.
Mana kāja ļoti nelaba. Tagad sāpe celī iekšā, grūt iet. Sākumā bija it kā – ārpusē tā sāpe.
Vēst. no Dzid. vakar!
Ceturtdiena 21 marts.
Manas sajūtas mainās no vienas galējības otrā: dažu brīdi es esmu pilnīgi ārā no tā, viss tas jūtu un izdomu mākonis ir prom, es stāvu savā skaidrā, tukšā, saprotamā un labā ceļā, pat bez nožēlām, pat bez kādas līdzdalības ar to. Tad pēkšņi es esmu atkal iekšā tanī līdz acīm – tas ir ap mani, manī, nozīmīgs, vienreizīgs, dārgs, liels, nezin kas viss tas ietin, pielej mani smagi un pilnīgi. Un es esmu pilna neziņas un rūpju – kā to glābt, darīt kaut ko, piepildīt, atmaksāt otram, aplaimot. Bet ir jābrien ārā no tā. Ceļa tur nav. Varbūt ir kaut kāds vidus ceļš – mazliet sociālas attiecības – nē tās vairs nevar būt. Esmu tās aprakusi savā jūtu smagumā.
Šodien koncerts ko gribu dzirdēt. Bet – kā tur būt? Pieņemt to ko viņš var domāt netīkamu, to ka viņš var just apgrūtinājumu, pat pretīgumu? Es to nekā apzinīgi nevaru mainīt. Es varu būt tur – tā kas es esmu. Un es pati nezinu kas es esmu. Varu sēdēt un laist visu pār galvu. Un šodien bija tā diena kad es domāju par rožu došanu. Tas nevar notikt. Varbūt labi ka bija vakardiena, kas to man dara skaidru.
Neuzbāšanās nevienu nevar traucēt. Pielūgsme var. Tā tikai to var. Tā nevienam nav vajadzīga. Droša atzinība. Atzinība no drošā – tā ir kārota un vajadzīga. Jāsēd mierīgi. Es jau gribu dzirdēt šo koncertu. Viņu skatīties es šodien neietu. Bet jāskatās man tomēr arī būs. Un no tā man ir bailes.
Man ienāk prātā definējums no kādas grāmatas – redzēt, skatīties uz iemīlēto „ir tik liels piepildījums, ka tikai varbūt mīlas akts var tam līdzināties, vai to pārspēt”. Tā tad. Laime ir bijusi pilnīga. Ir arī. Un uzmanīgi neievainojot, to var ņemt vēl.
Es nepazīstu atgriešanos, tikai šķiršanos, aiziešanu. Paliek, atgriežas tie, kas nekad nav aizgājuši, kas ir bijuši klāt vienmēr, un tie, kas nekad nav tuvi bijuši. Tie kas satikti svešinieki un kļuvuši tuvi – ir nolemti aiziešanai. Šķiršanās ir tā ko dzīve ar savu vilni izmet arvien no jauna. Laime ir jāatrod neiegūstot. Laime nav iegūšanā bet apzināšanās, nojaušanā.
Brīdi pārliku iet vai neiet? Protams – gāju. Bet viss velti. Konc. noturēts jau 12. Kā es to varēju zināt? – un – tad varbūt nebūtu gājusi. Skumji tomēr. Izkūst pēdējās dienas. Skumji. Jau šodien tur likās viss ļoti kluss, tukšs. Lai gan – patreiz vēl ir liela rosība. Mežā zeme rādās ārā no sniega. Mani tukšie kalni. Mani nemitīgie gājieni. Mana taka tur. Ieta neapzinoties. Tad apzinoties, sāpot un reti, bet tomēr – labsajūtā. Tik daudz sāpošu stundu, tik daudz reālu nenovēršamu sāpīgu elementu! –
Tev jāiet, nu jau
Pasaule asi izgaismota
Sāk atkal rādīt
Aizslēgtas mājas, ielas
Sāk klāties (diena pēc) dienas
Ar tukšu dobumu
Ik vienā, ar skaņu dobju
Kas ieskanas griežot.
Sāpes Tevis radītās
Bij maigas, glāžainas
Un mainīgas un jaunas.
Sapņos kāpu no augstumiem pa kādu simzu, sekoju gan kādam, kas kāpa pirmais. Nokāpām. Tad vēroju, kādu it kā nokāptu kalnu un teicu, domāju – to varbūt varētu nokāpt tāpat ejot, kājām, varbūt nē? Tad sēdos kādā ‘kalnu krēslā’ lai mani velk atkal kalnā augšā… Krēsls ne visai drošs, šūpojās gandrīz gāza ārā – jāturas stingri tā virvēs –
(Vai vēl kas nāks rītu. Šodiena tukša bez nekā) –
Tavi soļi neies vairs
Pār manu sirdi
Tie apklusīs jau rīt
Cik tas vēl daudz
Ilgs tas mirklis
Laika rats kad griezīsies
Un aizsēs Tava laika
Kā tas senos rakstos,
Vecās senās bildēs tēlots.
Min arī vēl šos soļus pēdējos
Lai zīmes atstāj
Deg tie dziļi, lai sāp vēl tā
Ka jāšūpo to atbalss gaisā
Jāšūpo vēl rokās ilgi
Un Tavas rokas glāsts tur līdz.
Sestdiena, 23 marts
Vakar uz koncertu ejot uz lielo ar Calgary Philharmonic simph. liftā iesteidzās Patty Goodwin – pateikt – ka rekordi būs nākošnedēļ, viņai vēl nav laika. Jā – viņa tagad spēlē koncertos.
Koncerts šķita labāks kā iepriekšējais ar Calgary. Diriģents ļoti mierīgs, ļauj vaļu solistiem un tie deva labāko. Pianiste Blaha – bija apbrīnojami simpātiska savā priekšnesumā. Viņai tik gari pirksti – ka liekas – par gariem, kā tādas bārkstis! Garš Šopēna koncerts (No 1 in E minor Op 11)
Tāpat māzā Elizabeth Layton – čīkstināja savu mazo vijolīti ar lielu švunku. Man vienmēr liekas ka viņas vijolei nav toņa. Viņa spēlē apbrīnojami smalkus sīkus augstus toņus – bet it kā pietrūkst pa brīžam (kaut) toņa. Mani tas pārsteidza jau pašu pirmo reizi kad viņu dzirdēju (sen rudenī). Varbūt tā ir viņas specialitāte šie virtuozie smalkie zīda pavedieni un cilpas. Visi kopā (oboja – angliete, un Francois Houle klarnete) – beidzot man deva tādu īstu tuvības sajūtu ar visu un visiem. Priecājos par visiem. Ievēroju ka Trevor-Smith trompetists (kas klausījās mūsu sarunu ar polieti viesi) redz un liekas pat seko ‘manai darbībai’. Gribētu viņam iedot latv. taut. dziesmas – papūst savā taurē!
Labsajūta laikam no tā, ka es sāku savu uzmanību un mīlestību atkal likt uz visiem, ko es biju kādu laiku devusi par daudz tikai vienam. (Un no tā – ka koncerti turpināsies vēl vienu nedēļu, vai pusnedēļas, skaitot tos kur spēlē mūsējie vien).
Blahai bija skaista rozā (šifona ar sudraba kroni ap vidu) kleita. Izskatījās eleganti. Vijoliste Layton – izskatās apsegta nabadzība – sarkana špica kleita – ok, bet kurpes zem tās un rozā zeķes izskatījās nodriskātas, pat nekoptas. Līdzās turpat Calgarijas 1. vijolistes eleganta skaistā, melnā zīda zeķē tērpta kāja – bija gandrīz kā pretstats. Layton ir mīksta kā lelle, bet dainty – ne resna – īsti vecmodīga skaistule! Angliete labā kleitā (ne tik smalkās kurpēs – bet varbūt tām kājās stāvētājām mūziķēm koncertā ir jāstāv labi ievalkātās kurpēs – citādi ar mūziku būtu beigas) un ļoti spožā kakla rota ar kādu ķekaru priekšā – kas spožumā sacentās ar oboja metālu un nezin ko vēl. Viņa izskatās labi tikai tad kad nepūš un atvelk elpu. Tad jau nekas – gara lepna seja.
Kādas tautības ir Patty Goodwin? Jāpaprasa.
(sestdienā, vēl tā pati)
Kad viss ir domās (jūtās) it kā izlīdzināts, visiem dots vienādi un pieņemts ka tas tā patiesi ir – kā vilnis izmet virspusē atkal vienu tēlu, (viņa vaibstus nevaru atcerēties, tik nenotverts, nenotverams tas, pat svešs?) tas uzpeld nenoslīcināmi citu vidū, tas ir te, kā agrāk.
Kaut būtu tā sapņu grāmata
Kas Mīlei stāvēja plauktā
Māte tik nosmējās neticot
Bet mēs jaunie domājām – varbūt
Varbūt var gan ko izzīlēt
Par lielo brīnumu kas nāks.
Kaut būtu tā sapņu grāmata,
Ne Jungs un Freuds
Tā vecā grāmata
Ar vākiem norautiem un lapām
Dzeltenām kā bišu vaska
Ar siena smaržu no kūts augšām
Ar āboliņa gružiem, ar
Govju īdēšanu un trešiem gaiļiem
Ar Mīles ne Mades baso soļu
Steidzīgo dipēšanu
Rīta rasā pēc zaļum balles
Pēc īsās miega stundas:
„Ko tas var nozīmēt
Tas sapnis zīmīgs!
Tas visu pasaka
Tik jāpaskatās būs
Dienas vidū sapņu grāmatā.
Varbūt tas Siliņ Vilis...?
Ūjū, ūjū, nelec Duksi, nelec.”
Jau pussimts gadu klājies
Kur Mile, Made, Siliņ Vilis
Un Duksis, labais Duksis,
Spožs rasains rīts...
Bij sapnis naktī
Bet grāmatplauktā tik
Jungs un Freuds –
Ko cilvēks zin par sapņiem?
Tik īstā sapņu grāmatā.
Bet tā pie Miles, Mades bij
Un vai vairs ir?
Svētdiena 24. marts 1985.
Es tomēr aizgāju uz koncertu. Lūdzu Dievu pēc kādas palīdzības. Patty runāja ar Gerg. kad gāju koridorā. Pat pacēla roku sveic. Un – nāca uz mani! Teica – nāk. nedēļ būs rekordi! Galvenais viņš redzēja, ka es neesmu kāds spoks!
Lust labi spēlēja Šopēnu. Schönings burvīgi nospēlēja 2 gabalus. Varbūt otrs bij no Bacha 5 sw. Nedzirdēju ko viņš teica. Un – es jau neatceros melodiju – tikai to, kā viņš spēlēja – viņš rada – pasauli ar savām skaņām.
Andras + vēl kāds nedzirdēts čellists ļoti labi spēlēja 2 gab. Brīnišķīgi – sonori. Un Andras izskatījās izgrimējies kā īsts skaistulis. (Bet pavilka Gerg. uzstādīto) krēslu mazliet sāņš. Skan viņam labi. Bet Schöningam skan kaut kā – nedzirdēti – viņš īsti modelē, taisa skulptūru, rada kādu eksistenci.
Pirmd. 25. marts.
Viņš parādījās rokas izplētis it kā lidotu, kā nāktu (es steidzos prom ārā pa kreisi) mēs bijām aci pret aci vienu mirkli vēl ne tik tuvu, bet skatu atklātu seju saskaršanās bija tieša, es savā gājienā (kā domāts) sviedos pa kreisi – (vai es pirmā, vai viņš? Es laikam) viņš sviedās savukārt pa kreisi, prom pa gaiteni. Atskatījos (ne tūlīt) viņš jau bija otrā gaiteņa galā rokām un svārku stūriem plandoties (kā viņš skrien) ielidoja durvīs pa labi, uz zāli. (Aiztaisīt klavieres, novilkt pie malas krēslus…) Kur viņš bija domājis iet? Viņš nāca taisni. Skatījās taisni. Tad bēga, kad es griezos prom. Situācija ir gluži Becketiska, tik jāprot uztvert. Droši jādara viņa pirmā labā izdevība man pēdējā.
Otrdiena 26. marts 1985.
Ļoti skaists laiks – saule, bez vēja, silts, kalni mirdz.
Mana kāja – ne pārāk sāpīga, aizgāju iepirkties OK. Puķes bija – bet nepaņēmu – grūt atnest ar iepirkum. Rītu – In. dzimš. diena. Taisu cheesecake à Inese. Sākums neiet labi – Graham drupačas nelīp kopā un nevar iztaisīt – formu, kaut kā (saliku veselos bisk. gar malām) būs.
Jūtu savas rokas brīnoties
Visu sevi, Tu esi visā līdz
pirkstu galiem.
Kā liktens Tevi ņems ārā
Raks kā dziļas saknes?
Iztīrīs pēdējo atrauto šķipsnu
Vai atstās trimēt vai varbūt
Augt, dzīt atvases?
Sastīgot tās ap akmeņiem
Saturēt drupas lauskas
Visu neatraisāmu neatlaužamu
Gremdējamu kopā.
27. marts 1985.
Rīts (agrs) piemācies, kluss bez vēja.
Ausīs skan tā humoriskā ‘serenāde’, ko spēlēja 2 čellisti, Andras + tas otrs, kas nezinu. Tas bija ‘lustīgs’ gabaliņš!
Pirms 43 gadiem notika tas brīnums.
Ja būtu mācējuši dzīvot…
Nemāku vēl tagad.
Ja būtu mācējusi dzīvot šo ziemu, šoziem – tepat bija kāds (notika/notiktu) brīnums.
Nedzirdami un nesaredzami – snieg, tik jumti pamazām kļūst baltāki un lejā ielas, takas, kas bija jau saulē nožuvušas pelēkas.
Un kāda Mocarta melodija nāca un nāca pie manis tikko. Atšķīru sonātas un to atradu – kāds teikums no kāda Adagio (ko vakar spēlēja).
Vēl otru gadu tā ar 50-60 koncertiem vai varbūt ir jau 70-80 – tad es sāktu ko saprast no mūzikas. Man būs mani rekordi!
Pēc lunchb. concerta.
Es skatījos kaut kur taisni (varbūt izlpatījumā) kad viņš bija ienācis. Mans skats bija tad pagriezies un apstājies uz viņa un kā parasti – pagāja labs brīdis līdz es to pazinu – citās drēbēs, tumšu seju. Beidzot es pazinu – viņš bija brīdi stāvējis lūkodamies pāri zālei. Viņam priekšā bija tukši krēsli viņš apsēdās līdz ar Ms. Lust. ne pirmā, bet otrā rindā aiz manis. Sicsics spēlēja ilgi Bachus (manus spēlētus arī).
Es pa brīžam ļāvu skatu palikt uz viņa pleca (rūtainā kreklā) un tad es ievēroju, redzēju – kā viņš elpo! Tas bija liels pārdzīvojums. Viņš tik tuvu, dzīvs cilvēks, dzīvo un mūzikas klusumā es jūtu, redzu viņu elpojam.
Angliete ienāca (kā transā) nomālējusies pēc traka ar visiem briljantiem. Apsēdās pēd. rindā. Ko G. gaidīja – nezinu. Ms Lust draudzīgai laipnībai viņš neatbildēja, nepagriezās ne par matu. Viņai aizejot palika krēslā – izstaipījās (pakasīja matus uz kakla) tad atskatījās (pēc anglietes?) pagrieza galvu atkal atpakaļ kad es tur kāpu pāri apgāztai kafijas tasei. Protams – es nevarēju pagriezt seju uz viņu. Lai gan – atzinu, domāju – viss ir vienkārši, ikdienišķi, nav nekādu brīnumu.
Brīnums ir ieslēpts dziļi ik šūnā. Sirds ir apbrīnojama savās gaitās. Un viņa ir padzērusies no brīža tuvuma vienā telpā, no viņa elpošanas tuvumā. Cik mierīgs viss apklust manī, kad viņš ir tuvumā. Kādu laiku – es neko nevēlos, nedomāju, pat nezinu, vai viņš man ko nozīmē, viss ir iespējams – projām iešana, nekas.
Tad kāda (slepena?) doma, skats sāk ilgāk apstāties pie viņa. Meklē, acis ver, klausās, tad – gūst, iegūst, ņem. izskatu, balsi, kustības. Ņem visu ko atrod, viss akumulējās, sakrājas, sakāpj, kūsā pāri un tik ir brīdis, kad izdevība būtu reāli ko darīt, tuvoties, teikt ko, kaut tikai uzsmaidīt – tad to nevar – tad aiziet garām kaut vai caur uguni un ūdeni.
Trevors tā šodien pēc koncerta nāca gaitenī pretī un garām – tik stīvi? Nepaskatoties. Man vajadzēja apsveikt par spēlēšanu – bet tik brīnišķīgi ietērpta, tāda elegance un neaizskaramība, vēsums. Aizgāju garām. Vajadzēja atskatīties ātri.
Ceturt. 28. marts. 1985
Vakar nākot no Janes [right] partijas Inesei, kritu uz ceļa (tīši gāju pa maš. sliedi un tā nebij ledu salauzusi). Diezgan stipri roku sasitu. Sākumā neko nesāpēja. Tikai locīt ne tik labi. Vēlāk sāpēja. Šorīt atkal labāk – bet tagad sāk rādīties iekšējais bruize un celt neko nevar, locīt var – bet sāpīga. Ceru – nebūs nekas plīsis ne lūzis.
Kāja turpina sāpēt. Vakar bij labāk – atvēru logu – beigts atkal! Šorīt šopīt un uz koncertu – par daudz sastaigāta.
Koncertā jutos out of power! Beidzot arī – out of interest. Viņš spēlēja bramanīgi. Itkā ne tik smalki, kā agrāk. Angliete ir – heat. Vakar ienāca pārmālējusies pēc traka! Šodien ienāca – normālāk un smalka. 2 (sveši) katrs savā pusē amizieris ļoti akūts. Liekas ka mazais – ieinteresēts varbūt – tādēļ jūtos bezspēcīga. Paklanīšanās nebij uz mani, tad – bija arī! Pat it kā sasmaidīšanās. Viņš ir – drošāks. Viņš (lai arī ieinteresēts un varbūt varīgs) tomēr tagad šķita tas mazais, kas sākumā viņš man likās, un kādēļ viss sākās – jo es viņu sāku mīlēt aiz iežēlas. Viņš tomēr vairs no manis nebaidās. Garām ejot nejauši saskatījos ar Shoningu! Viņš bija grupā kopā ar Poentinenu + citi pēc tā uzstāšanās dzinās apspriedēs. Es Shoningam vēl reiz gribētu apliecināt ticību viņa īpatnējam talantam. Bet – nevarēju tagad iet klāt. Nevarēju. Nevarēju arī mazajam pieiet – kaut uz mirkli, izdevība bija – viņš apstājās pie Patty – es domāju anglieti gaidot – Es varēju pieiet tik uz mirkli – tas viņam nāktu par labu arī anglietes acīs, ja tas viņam vajadzīgs – Bet – es varu tikai aizskriet. Un pret to es laikam nespēšu cīnīties.
Piektdiena 29. marts 1985.
Vakar naktī negulēju no kā? Varbūt no iekšējas priekšnojautas. No tā, ka man būtu bijis jābūt tur – ne te tukšā izolētā telpā kur sevi ieslēdzu. Naktī negulēju no kādu spēku cīņas sevī.
Dienā neparasti liels nogurums. Tomēr – kustējos kā mašīna. Arī gāju uz koncertu. Ģērbos – varbūt izjutu to spēku kas man bijis vēl dažas dienas iepriekš. Izjutu visu to varu, kas cilvēkā ir, kad viņš ir ‘izgaismots’ kā urna Becketa lugā. Viņš ir izgaismots un gaismas spēks līst uz otru. Varbūt pat dažreiz sāņus, uz citiem, negribot, nedomājot. Es ģērbos un domāju par Trevoru, ka tam varbūt ir ķēris šis manas gaismas spēks, negribot. Un tad – tuvojoties tur, pēkšņi es jutu, ka mans spēks mani atstāj. Es sēdēju – gaidīju un izdzisu. Un kļuvu pelēka. Mazākais sev tāda. Un viņš nāca un gāja un es viņu aplūkoju kā svešu. Viņa sejā nebija nekāda brīnuma kas skārtu mani. Viņa spēlēšana bija sveša, cieta pat ne visai laba. Sevišķi – Mocartā, viņš – sita, dauzīja, liekas ar lielu pārliecību, gribu. Jutu, minēju – viņš nespēlē man, viņš kaujās par kaut ko, vai gavilē nebēdīgi, negavilē ar savu mūziku bet ar kādu kara gājienu sevī. Viņa vēders mazumazliet mīksti stāvēja pār jostu. Protams to visu var redzēt un pamazām – ieņemt sevī kā visu citu labo. Dvoržakā viņš tomēr bija labs. Jeb – tas bija Dvoržaks.
Trevors ienāca drūms, kā parasti, apsēdās kaut kur man aizmugurē. Cilvēku maz. Angliete ienāca, redzēju to vēlāk cieši starp 2 jauni ko nepazinu. Jā, to es vakar jau piezīmēju.
Reiz G. uztvēra manu smaidu, kad viņš soļoja no skatuves. Viņš bija drošāks. (Mans spēks zudis). Beigās viņš (apsēdās arī otrā pusē, ne tur kur Trevors) nāca garām un piemeta īsu skatu man sejā kuru es tikpat īsi, gandrīz slepeni uztvēru. Viņš aizgāja pie Patty. Tur es varēju iet, runāt ar viņu ar Pattiju – bet es domāju (zināju) ka viņš gaida anglieti – un es zināju ka mans iekšējais izgaismojums, mans spēks noslēpies vai zudis. Gāju mājās. Trevors gaitenī runāja (izteica atzinību) trompetistam. Tālāk 2 zviedri un vēl kādi – ciešā ķekarā ap Poentinenu pēc viņa uzstāšanās – tur pāri citu galvām uzskatīju un satiku gaišu Shoninga seju un skatu.
Vakar, aizvakar es domāju – kā man viņu varēs izņemt, izraut – tagad es zinu – ka tas notiek kādu ārēju un iekšēju spēku sadarbībā.
Un ja dienām un dienām G. bija viens, viens vienīgs visur apkārt – tagad sāk tūlīt parādīties citas sejas. Shonings. Lai arī tas nav tanī plāksnē, tomēr seja, cilvēks, attiecības, kopība. Un par G. es jūtu (jutu?) atkal to, savā ziņā – līdzjūtību ar viņa lielo cīņu, ar to ka viņš ir mazs neapbalvots tādām priekšrocībām kā lielie, slaidie varoņi, ka viņš cīnās tāds kā viņš ir un cieš arī varbūt jau šorīt cieš. Tā angliete ir droši vien viltīgs, aprēķinātājs radījums. Nu – viņas aprēķinātāja īpašība – te tomēr var palīdzēt G. varbūt ir materiāli drošākā pozīcijā un arī darbā – viņai ir vajadzīgs pavadītājs. Viņai bija (bet vai vēl ir) līdz tāds no Anglijas. Un te G. ir labs pavadītājs un tas ir burvīgi spēlēt kopā. Tas ir dievišķīgi. Un tas ir izdevīgi. Varbūt G. nepievilsies, ja viņš tā domās un darīs? To neviens nekad nezina. Tas nekad nav kaut kas zināms, paredzams, pastāvīgs. Tas var būt, nebūt būt atkal. Zust un atrasties, aplaimot, mocīt – dot dzīvi. Mazais G. Aizvakar mans gaismas spēks krita uz viņu, es viņu pat nepazinu uz reiz, tik savāds un pārvarīgs tas modināja manu aizdomājušos skatu – uztvert to, uz ko tas nejauši pagriezts, aptvert, izprast, izjust tā burvību un tā tālāk un tā tālāk. Redzēt viņa plecu lēni elpas šūpotu – tas bija neredzēts piedzīvojums. Bija. Un tāds tas paliek.
Bet vakar, šodien – redzu to ikdienišķām acīm. Tikai mana vēlēšanās, mans maigums pret viņu ir tik liels, ka mans skats var tūlīt atkal krist atpakaļ bijušās gaismas apmulsumā.
Bet vai šis apmulsums atgriezīs manu spēku, kas bija agrāk šinīs dienās, nācis tam līdz? Laikam ne gluži vairs tādā veidā. Bet varbūt es viņam būšu vajadzīga citā veidā. Cik laimīgs vai nelaimīgs būs viņa gājiens ar anglieti.
Pēcpusdiena. Viegli snieg (un kūst). Ja man kāja vēl nebūtu tik vārīga es droši vien ‘skrietu apkārt’ šīs pēdējās dienas, meklējot nezin kur – un kā parasti – neatrodot. Bet esmu saistīta uz vietas, lai laiks plūst pāri ar savu likteni.
Un debesis ir pilnas mākoņu nākšanas masām, miglām no kalnu ielejas un saule tur grimst un ceļas, parādās un zūd, slēpjas un Tu vēl esi te. Ir tas laiks pirms šķirašanās ka tā tuvojās, nāk pāri kā vilnis nāk tuvāk un tuvāk, bet vēl nav klāt, vēl zem tās atnākšanas, notikšanas mēs kustamies savos ceļos, savās domās un jūtās un vēlmēs un cerībās kā mazi vārguliņi, kā skudras varbūt pirms liktens, neatvairāmais spers soli pār mums, izmīdīs tukšu visu, tukšu, mēmu. Vēl ir tas brīnumainais laiks pirms šķiršanās.
„Cik daudzreiz vilnis skūpstīja
Tur krasta velēnu, tik
Daudzreiz sapnī kavējos
Pie Tevis mīļākā”.
Iešu uz teātra izrādi. Un man ir prieks man ir prieks par šo brīdi, kad es iešu, varbūt Tu tur būsi, varbūt ne. Visus citus, ko redzēšu, varbūt kādu satikšu, runāšu – visus es mīlēšu Tevis dēļ. Tāpat kā acis paceļot tikko, es mīlu vakara debesis, brīnos un brīnos par tām, par visu to, jo kas cits – tas viss ir sapnis un brīnums. Un kāja ir puslīdz pārstājusi sāpēt un rokā laikam nebūs nekas salūzis jo tā raksta patreiz ātri un droši, un pirms brīža (ne sliktāk kā Beckets es domāju) spēlēja klavieres. Jā, ja roka un kāja nerādītu izveseļošanās zīmes – debesis nevarētu būt tādas, kā brīnums. Tomēr nevarētu.
Un varbūt es klibošu nākot mājās…
Sestd. 30 marts.
Izbrīnīta es nācu mājās… Gāju turp caur L.H. Redzēju visas tās sejas tur apkārt kādas ikdienišķas viņu spēles, nodarbības es iedomājos varbūt redzēt, veldzēties viņās, izrādē – Patty Shönings.
Izrāde – visi sveši, cik var redzēt no priekšrindām. Tad Andras apsēžas kaut kur pa labi. Glīts puisis tomēr, viņš vēro nopietni izrādi. Daudz nesmejas. Lai arī komēdija – nav daudz ko smieties. Spēle laba. Daži aktieri īsti īpatnēji, skatuviski, ar labām balsīm. Visumā tomēr visas šīs izrādes ir bijušas man svešas raksturā – raibas, pārslogotas komiskas bez īsta humora pārslogotas. Šī tomēr varbūt labākā no visām – dekorācijas labas. Nākot mājās – gribēju iet apkārt celtnei pa āru, pa parking ceļu lejā. Bet jutu vēju par stipru. Atgriezos gāju caur L.H. Liftā sāku lasīt tur izliktos sludinājumus, neizkāpu laikā, uzbraucu vēlreiz augšā – tad atkal lejā – un šī nejaušā manevra dēļ nonācu un gāju pa gaiteni uz āra durvīm taisni tai brīdī, kad viņš ar kādu nāca no dzīvokļu gaiteņa (kur Patty) pa labi, manu uzmanību piegrieza tam – skaļā balss, viņa skaļā balss – es nepazinu viņa balsi bet izbrīnā mans skats atrada uztvēra palika kādā sejā – beidzot pazina, ka tā ir viņa seja, viņa balss, kas pēkšņi apklusa un viņš raudzījās man pretī, kā vienmēr.
Dzirdēju viņa pēdējo vārdu skaļu, savādi intensīvu, itkā viņš būtu piedzēris, vai citādi iekarsis dusmīgs, vai saviļņots „…everything” viņš teica.
Varbūt „you have to know everything, have lost everything”.
Tūkstoš varbūtības ko viņš būtu varējis tur teikt – es dzirdēju tikai – everything – ar kādu tiepīgu uzsvaru.
Kas bija viņam līdzās? Nezinu – nekad nezinu, nespēju ieraudzīt, kad es nejauši ieraugu viņu, notikums ir tik negaidīts, seja tik sveša un tomēr acumirklī pierauj sev manu uzmanību tā, ka es neredzu absolūti neko citu. Es varu raudzīties ilgas sekundes viņā un neredzu kas sēd tam blakām, kas ienāk un stāv ar viņu, kas nāk viņam līdzās.
Viss apkārt ir pilnīgi izdzēsts tukšs, existē tikai viņa seja ko es atvīstu no kādas nepazīšanas tumsas un – pazīstu un pielīpu tai ar acīm. Un viņš raugās pretī. Tagad viņš apklusa savā skaļumā. Nu – varbūt viņa teikums bija pateikts. Bet jauns nenāca, ne arī atbilde nāca, kamēr es gāju garām. Atrāvu arī beidzot savu skatu no viņa.
Pēdējie novērojumi rāda ka viņš ir fiziski daudz robustāks, spēcīgāks, nekā tas sākumā ir licies. (Varbūt viņš ir spēkā pieņēmies…) Viņa rokās ir spēcīgākie aplausi, īsti stipri (Shoningam arī ir tādi) viņa smiekli varbūt skaļi, cieti, negaidīta spēka pilni. Tagad viņa balss – bija skaļa, temperamentīga pārlieku viņa trauslums, kas mani saistīja, iežēlināja ir varbūt tikai viņa iekšējais, nedrošības rezultāts, kad viņš cīnās ar savu nelielo augumu citu lielo vidū. Daudzreiz tomēr viņa sejā ir šis bērnišķīgums, maigums, kautrība – neapslēpts no cīņas aktivitātes. Viņš ir man saprotams. Varbūt viņā ir tas, kas ir manī. Mūsu situācijas un cīņas līdzība un tā arī sākotnējā cilvēka rakstura, brīvības līdzība. Es domāju – ka es esmu no zemes. Un pilna debess tieksmju, vēlmju un dotību. Savādi ir tas, ka vienmēr mūsu (jādomā mūsu abu) tiekšanās pēc savādā, pēc cita, pēc izskatā vieglā zemes nesaistītā veida, kā mēs esam atraduši pievilcību, tuvošanos, tuvumu viens otram! Tas tomēr ir bijis. Varbūt kādas ilgas pēc jaušanās mājās, kāda saprašanās, kāda atpūšanās.
Savādi – ka vakar šīs satikšanās moments kļuva realizēts. Sagadīšanās.
Svētdiena.
Vakar labs koncerts izstādē. Shonings + Poentinen. Abi zviedri ‘taisīja’ patiešām labu mūziku. Kā Shönings spēlē tas ir tiešām pavisam citādi, kā citi. Ar iekšēju, drošu (skaņu, izteiksmes) kaislību. No ļoti ļoti zemā tumšā līdz oda sīciena smalkumam. Varbūt maniere? Bet nē – tā ir ja, kaislība temperamenta izteikšanās.
Un es ? –
Esmu turpat kur biju. Es jūtu to pašu – uzticību, ticību tam mazam cilvēkam, kas varbūt ir tiešām daudz mazāks, kā es to gribu redzēt. Un – tad viņam būs te jācīnās smagi – un varbūt tādēļ, tāpat kā sākumā, manu jūtu pamatā ir žēlums, līdzjūtība. Man liekas pēdējo reiz viņš sāka dauzīt klavieres lai lauztos tais ceļos kas te tomēr viegli nepaveras, lai ņemtu tos pašus līdzekļus kā karo citi – ar skaļumu ar kliegšanu – te es esmu! Dzirdiet!
Klausoties Shöningu es arī kaut kādā veidā (ne tieši kliegšanā) domāju – ka man ir jārāda drošāk – te esmu! Dzirdiet! – Es domāju ‘Vecais Vītrags’ – stāsts ir rakstīts uz to pusi, kā Shönings spēlē. Bet ja es būtu dzirdējusi viņa spēli pirms rakstīju šo stāstu – varbūt es būtu varējusi to darīt drošāk, vēl drošāk.
Man atliek vēl turpat otrs stāsts – Vītradziene – kas ir domās jau agrāk ievirzīts ar ‘stiprām krāsām’. Jāturpina ar Shöninga līdzgaitnieka iedrošinājumu.
Nebraukāt lietām pa virspusi, griezt cauri, neapslēpt bet atklāt droši – jo viņu īstajā būtībā ir viņu īstais skaistums, to vērtība, to vieta dzīvē kur tās ir.
