Piektdiena, 3. augusts. 1984.

Apmācies, beidzot! Maigs. Bez vēja. Naktī bija pērkons – laistījās gaismas logā, bet rūcieni bija (ilgi) tālu.
Piecēlos pirms 5. Izgulējusies. Vakar skatījos Olimp. spēlēs. Apbrīnojami cilvēki – jaunie, līdz 20 gadnieki – lec vijās gaisā kā no gumijas.
Šorīt un jau vakar apņēmos – Tagad es rakstīšu tikai sev – nedomājot ka to drukās, lasīs citi, spriedīs… Kopš es publicējos lasītājs kaut kur rēgojas, lai arī kā to atvaira! Tagad es drīkstētu rakstīt – bez viņa ēnas aizmugurē.

Šorīt atceroties šo to, es atcerējos un domāju par Buivida kundzi! [left] Senās Grētas dienas – jaunās dienas, mazie bērni, grūtības un vēl spēks un straujums. (Nav jau vēl gluži rimis tikai pašas apspiests jau tik sen…). Buivīša kundze (pareizi laikam Buivida) bija tik mīļa, izprotoša, mīlēja Inesi! Es jau redzēju no viņas un sapratu maz, viņa redzēja un saprata manu dzīvi vairāk. Reiz latv. namā, kad man bija kaut kas, (bet kas) avīzē drukāts viņa teica, vairāk pie sevis kā apbrīnot – „…Tāda uguns, kas nevar norimt. Kur atrod vēl tam laiku rakstīšanai?…” Vai viņa vēl ir dzīva? Sievās es pag. reizē (tā tad pirms vairāk kā 2 gadi) prasīju to Grīnberga kdzei un teicu lai pasveicina.

Tagad es jūtu, es redzu – cik tāla atpakaļ ceļa galā tas viss tur palicis, kas bija, kas tur vēl ir un ko tik tikko vēl gars var aizsniegt.
Grēta.
Vēl īsti latvieši, vēl trimdas dzīves nepārvērsti.
Nupat es domāju – varbūt es esmu mazāk pārvērsta kā daudz citi! Es vēl dzīvoju, eju, domāju tā – kā agrāk! Tie paši ideāli, tās pašas izdarības! Iet, braukt, neliekties.
Tiešām! Labi.
Es rakstu par to pašu ko es būtu rakstījusi ja es nebūtu trimdā! Nenicinu nepareizi cittautiešus, kustos apkārt, lasu pasaules rakstniekus (izstādes, teātrus) dzīvoju normālu dzīvi, bez tās čučināšanas – „Tikai pie mums.”

Trešdiena, 8. augusts 1984.

Debess ir kā stikls un kalni guļ viņā kā melna dzelzs.
Skaista vasara. Barga vasara. Kā mīlestība.

Jaunie iet atkailinātām miesas daļām, cik un kā to kurais var un uzdrošinās, vecie ieņem galvas sāpju pulverus. Saule spiežas ielejā līdz zemei, līdz pilsētiņas ceļu asfaltam, bet kalnu galos sniegs. Tie nav ne kādi augstie kalni, tikai pašas to galotnes ir kailas, kā večiem.

Ceļi ir tīri. Braucēji ātri.
Tuvākās mežmalas ir izrātas no negantajām kazenēm un ogot būs tālu ko iet.
Civilizācija nocietina un iecementē visu tuvu un tālu.
Bet pie visa pierod.
Lācis nonāk no kalna un pāriet lielo satiksmes ceļu bez kādas steigas.
Kā citādi lai dzīvo? Jāņem viss tā, kā tas ir.

Ir tā, ka ir Olimpisko spēļu dienas. Ne te, bet kaimiņu valstī. Un lai arī tās būtu kur, TV tās atnes katrā mājā.
TV ziņotāji skaita zelta medaļas tādā neatlaidībā it kā tiem Staļins stāvētu aiz muguras. Atgādina bankas ierēdņus kas kustās aiz sava stikla pie mazajiem caurumiem tanī skaitot kādas tikko iznākušas retas monētas.
Drīz tās būs ikdienišķas un čaukstēs atkal tikai papīris.

Nēģeri ir labākie skrējēji, par to skatītājam vairs nav šaubu. Retajiem baltajiem, kas vēl pa vienam pavīd viņu vidū, gribētos teikt – steidzies mājās un mēģinies citā sportā, vēl pie laika. (Te kā, latgalietis teiktu – „Laides dübenā, nasoldē koju.”) Kad pāriet pirmais nemiers par to un nākas ieraudzīt nēģeru meiteni, kas dabūjusi zelta medaļu 200 m. skrējienā raud! Kā viņas tumšā sejiņa ar tai iespiesto degunu, raustās un turas, bet asaras līst un līst un rit pār apturētu, neizplaukušu smaidu, – pēkšņi notiek kas, kas nekad nav noticis (man nav noticis) – sirds to paņem, ieslēdz to sevī tai līdzi raudot, kā māsu, kā meitu, un viņa skrien stadionā viegli kā stirna saņemot tūkstošu suminājumus, aplausus, saucienus. Saņem laimi no viņas bargās nežēlīgās dzimtenes, no viņas bargās pamātes.

Un šveicietes maratona skrējienu finālā liek grozīt galvu neaprakstāmā izbrīnā, apbrīnā, īstā jūtu un prāta apjukumu – ko cilvēks nedara? Ko cilvēks dara! Kāds apmēram varētu būt bijis skats pirmā maratona viņu – Maratona skrējienā. Bet kad pirms tam jaunā skrējēja pienāk platā, vieglā, pat ātrā solī – jāatzīstas tā nepārliecina. Rodas pat aizdomas – ka tā nu viņa visu laiku nav skrējusi visus 23 kilom. Bet – kā? Cilvēks ir tas, ko viņš domā. Kauna lieta šinī gadījienā. Bet ja viņa domas rodas pašas no sevis? Arī tāpat. Nelāga doma nāk no nelaba domātāja.

Un kas ir tas, kas izlien no ūdens – un paklanās? (Izskatās mazliet jocīgi ja to tā padomā.) Bet nekā jocīga tur nav. Tas ir ķīnietēns kas izdarījis komplicētu un lielisku ieniršanu nolecot no tramplīna nezin cik mezglos, līkumos un iztaisnojumos. Paklanīties tūkstošgalvainajam pūlim kas gavilē, viņš nevarēja tūlīt pēc sava priekšnesuma jo viņam bija jālec ūdenī.

Ir dažādi labi momenti Amerikas riteņbraucēju grupai. Teicēji jau piedēvē zelta medaļu. Kad Austrālieši ņem un aizbrauc tiem garām, tad dzīrdēja saucienus „Ossī, ossī!”
Austrāliešu svaru cēlējs arī pārsteidza ar kaut ko. Gandrīz rada rūpes, arī nezin sākumā īsti par ko.
Citi iznāk satītiem ceļiem, satītām kājām un roku locītavām, satītiem vēderiem (viens vēl turpat skatītāju priekšā savelk un sasprādzē platu jostu uz vēdera notinuma).
Austrālietis ir kā tāds agrāk pazīsts austrālietis, īsās biksītēs (šortēs un īsās zeķītēs.)

Liels gan, kā tāds senlatvietis. Vēlāk kļūst saprotamas neviļus uznākušās rūpes par viņu – ka tik viņš nepārstiepjas. Pat mūsu vecās mātes satinušas vidu ar jostu kārtu kārtām labi cieši zem garā slēžu krekla ejot siena kraušanas darbā.
Austrālietis uzceļ svaru (un noliek!) labi. Tikai viņš nedabū medaļu jo ir dažas mārciņas par smagu pats. Kā tas šos likumos ir, tas bija viņam jāzina. Resns viņš nemaz nebija.
Ja tas nebūtu tā, kā tas ar sportiem tagad ir, ka Tev ir jānocivilizējas pret visu, tad austrālietis deva patīkamu atmiņu par to, kā tas agrāk bija – viņš bija cilvēks, kas var pacelt lielu, ļoti lielu svaru.

Piekt. 10. august. 1984.

Nosūtīju Dēliņam vēstuli par Olimpiskām spēlēm. (Pačalojums) (kļūdījos dažā vietā…)
Šorīt piecēlos 5.30. 6 izgāju ogās uz ‘veco staciju’. Nav gatavas. Un arī tur – un visur – to maz, maz krūmu. Bet cik to ir – tie ir zaļu ogu pilni.

Sestd. 11. aug.

Tagad apm – Luce varētu saņemt manu sūtījumu!?
Turpinu skatīties – Olimp. spēles. Kaitina Kanādas medaļu skaitīšana, nepietiekami ziņojot par citiem. Īsts ūpis tas kāds tur Brians. Austrālija laikam saņem daudz bronzas medaļu – pēdējā laikā tos nemaz nerāda uz ‘medaļu listes’ –
Dienas – nejauki karstas. 1 ½ stundas intensīvi iet man nav īsti ieteicams – vakar tā bija. Sliktāk guļu. 1 stunda būtu pietiekami.
Sāk apmākties! 3-4 glaideri un mazās lidm. – kā odi. Tieši kā odi! Tādi mēs esam. 5 odi! gaisā zem vieglās mākoņu segas.
„In Greek art (and other good) the complex whole is evoked by means of a few perfectly chosen details.”

Pirmdiena – 13. aug. 1984.

Pārnācu no (gandrīz) 2 stundu gājiena blackberijās. Dabūju pavisam maz. Visi krūmi pazuduši. Izgāju 7.30 am. Ir apmācies – izstaigāju labi. Kājās tagad gan ‘siltums staigā’.
Vakar beidzās olimp. spēles. Iespaidīgi diezgan! It kā visa pasaule kopā mierā un priekā. Bet…? Bet? Pēdējā laikā vairs nerādīja uz listes – cik medalus Austrālijai! Kanādieši laikam baidījās – ka nav vairāk vai tikpat daudz kā kanādiešiem. Tie var pieņemt tikai Ameriku pārāku vai līdzīgu sev!

Nabaga De Costella laikam pārrēķinājās – palaida par tālu citus sev priekšā, vairs nevarēja noķert. Dabūja 6. vietu un tad viņš tur gāja ‘kā lauva’, bet par vēlu. Labi ka maratonu uzvarēja baltie! Tas nozīmē ka melnie nav labāki skrējēji – bet viņi vēl nav pielikuši tādas pūles, tādu sistemātisku darbu kā baltie. 107 skrējēji. Nezinu cik no tiem beidza.

Otrdiena, 14. aug.

Es ilgojos būt ‘savās mājās’. Kaut kur – kur es esmu bez – svešiniekiem un uz palikšanu. Ja arī pirmo es varu iegūt (pie Ineses un Dzidras) otro – es vairs neredzu. Es ciemojos vairs tikai, visur ciemojos. Nu tas nu tā manos gados būtu arī īstajās mājās. Un tomēr mazliet stabilāk, pastāvīgāk, ‘mūžīgāk’ – ‘viss vienā vietā’.
Vai es netraucēšu Inesi? Ciemojoties tur – bija labi. Varbūt būs arī tagad. ‘Iešu savās gaitās’ cik mierīgi to varēšu – priecāšos par visu kas ir, kas notiek, varbūt mēģināšu vēl ‘būt derīga’, palīdzēt.

Trešdiena 15. aug.

Domās formējas kāda miniatūra (Māte un meita). Rādot: „Cik līdz asarām viens tu esi savā gājienā, kāpienā. Bet kad būs gatavs tad liks pirkstu badīs ‘te’ un ‘tur’ un teiks savus vārdus.” Tagad tas stāv iekšā manī, tik esošs, ka to var just, gandrīz kā objektu, formu – un tas jādabū ārā tāds kā viņš tur ir, ne tāds kādu es to ‘izmoku’. –

Ceturtdiena 16. augusts.

Gordons atkal prom. Es palecos kā teļš izlaists no aploka! Bet ne tik daudz par to ka es viena, bet par to, ka es biju tikko pārlasījusi savas piezīmes par Davidu. Tur ir īsti ‘dārgakmeņi’! (ja ne citam tad man pašai, bet arī citam – droši vien) Tā es nekad vairs tagad atmiņās neuzrakstītu. Tur ir runāts – tieši pēc notikuma, pat it kā notikuma vidū. Un tur ir svaigums, varēšana. Ne jau visās lapas pusēs – bet tanīs – kur esmu runājusi ‘tikai pati sev’. Tur arī ir rindas, kas varētu likties iespaidotas no tā, ko es tikko tagad lasīju (nemaz nezinu vairs kurā grāmatā – par eksistenciālismu vai par eksistenciālisma rakstniekiem) tas ir – ka ‘patiesība’ kāda tā bijusi atmiņā (pat tūlītējā) vairs nav tāda, un uzrakstīta – tā ir vēl citāda.
Tur tieši šīs trīs dažādības esmu ļoti īsi, skaidri un nozīmīgi (tai lietai tur) pateikusi. Labi.

Vakar (jau aizvakar) arī iesāku, un vakar uzmanīgi domāju, par miniatūru – ar meitu un māti un dzīves nojautām, kas ir neizlietojamas.
Un vakar sāku (un šodien turpināju pirms Gordona aizbraukšanas, tas ir kopš viņš bija officē) – stāstu par Gordonu un viņa bērnu precēšanos. Varbūt tāds stāstiņš iznāks.
Tad – pārlasīju ‘Vītragu’ – labs diezgan! Jāsūta prom, Dēliņam.
Jā uzreiz – sāk radošās vēlmes un spējas darboties! Tikai slinkums un grūtums kavē. Bet jāklausās arī citu padomi, Stendāls laikam, saka – „nenotērē savu dzīvi bailēs un ienīšanā.” Man tas der atgādināt. Abās lietās esmu aprakusi daudz laika.
Tagad pat – tikai aiz bailēm es kavējos visu sākt, rakstīt, beigt, sūtīt prom. Un mazāk vērtīgo es ātrāk nobeidzu un drošāk aizsūtu, kā labāko!!

Tomēr vientulība ir tik tukša kā aka. Krīti tanī ik brīdi. Turies pie tukšiem akas grodiem, skaties debesīs un mudini, drošini, ierosini sevi.
Nu – dažas dienas grāmatas atkal palīdzēja. Bet – tās tomēr nav dzīvi draugi, cilvēki. Kur nu tādus daudz ņemt?! Tagad pavisam reti. Freimanis bija pēdējais nesavtīgais līdzjutējs. Kur tādu vairs ņemt! Kādēļ tas bija tik ātri jāzaudē!!
Vai es pati būtu labs draugs? Nebūtu. Tomēr piem. – Kreišmanes stilu es atzīstu un gribētu atbalstīt. (Zinot ka viņa mani neaizēnos! Haha)

Pēcpusdiena. Karsts. Mazliet strādāts. Bet – tik lēnām… Tik maz.
Debesīs savāds spožums, savādi viegli pūku mākonīši – it kā Seura tos būt maigi, rūpīgi gleznojis. Un formas mainās tik ātri.
Gaidīju Dzid. vēstuli – nav.
Man jātup te augšā (kur ir tik karsts) lai varētu skatīties šais debesīs. Gribi vai nē – tā ir mūzika tur debesīs! Kaut Dzidra būtu te. Viņa redzētu tos trīs mākoņus ko viņa uzgleznojusi aiz zirga un otrā gleznā aiz – trim animāļiem, tā ir uz klavierēm. Zirgu Gordons kaut kur aizveda – Kur?
Kur manī paliek šī mākoņu glezna? Kādēļ tā tik ļoti mani aizskar, ielīksmo, sāpina (viss reizē).

Piektdiena 17. aug. Rīts.

Vakar piezvanīju Inesei. Viņa ir izsūtījusi man (atkal) naudu! Cik viņa rūpīga un mīļa! Man grūti būtu bijis iztikt – man apm. 3-4 dolāri vēl bija. Ja jāpaņem pienu un kādu pastmarku (tikai Dzidrai) tad tas cauri. Tagad – jāsagatavo sūtījums Nīņai un Dēliņam.
„Do not waste your life in fear etc.”
Mācās. Mākoņi plūst. Bezgala ātri. Šorīt, nupat, viens kalns spēlēja uguns vēmēju – uzlicis uz gala mākoni – izverdāmu (pēc pareizā zīmējuma). Es domāju – vai viņš atceras to, kad tā bija? Te visi kalni esot – bijuši uguns vēmēji.

Vakars.

Gars ir pamodies radīšanai. Tikai nezin ar ko, un par ko, viņš tik ļoti pretojās, mokās, cīnās? –
Varbūt – tas tukšums apkārt – varbūt.
Bet tas ir – jāpārvar, ar to ir – jāsadzīvo. Pamazām jau es to daru, izdaru.

Sestdiena. Rīts.

Grūta nakts – nevarēju gulēt. Sirds lēca, spārdījās. Šorīt ok. Tikai miegains.
Mākoņi gandrīz pār kalniem. Mazliet lijis, un līst.
Bet 2 dāmas (vecas, platas) iet, staigā. Jā – patreiz skaidrojās. Mākoņi blāzmo, rāda zilu šur tur. Varbūt no tā, ka pēdējās dienās te lasu par visiem lieliem gariem (Tolstoy, Čehov, Stendhal, Göthe etc) skats aiz loga šķiet tāds – pārmūžīgs, senas, greznas, lielas dzīves pilns. Kas mani kavē būt – ‘lielai’? Katram savs mērs. Bet tas – ir jāpiedarina, jāpiedzīvo pilns.

Vakar nevarēju gulēt no tā – jāraksta – šorīt – nerakstu. Uzsāktais viens (par Gord.) liekas netīkams. Par Dz. rokām – grūts. Etc. Etc…. Kas ir tas – ko es gribētu rakstīt? Te lapa – kas sen iemesta kādā Camu grāmatā – tagad lasot atradās (līdz ar seniem Dzidras zīmējumiem) – un es redzu – tā ir dzeja! Spēlējoties rakstīta. Gandrīz gatava, svaiga.

Bet – es esmu kā tuksnesī, bez vienas balss kas atsauktos. Kam lai runāju? Beidzot šķieties muļķis. Un tas stāsts par G. uzsākts rakstīt – priekš muļķiem. Bet ja es rakstu, tur jāieliek kas labs arī.
Pārkopēju vakar ‘Vītragu’ un ‘Sābru’. Abi liekas labāki, nekā tad kad rakstīju. Vītrags – raupjāks, un tas tam der.
Nupat kaut kur lasīju (psicholog. žurnālā) – ka mēs varam domāt, pat atrisināt matemātikas uzdevumus – tikai intuitīvi, „domājot klusumā”. Nu tas laikam ir mans vienīgais domāšanas veids. Un ja tā – tad patreiz es diezgan intensīvi strādāju pie abiem iesāktiem stāstiem. Strādāju arī – pat domas vārdos un teikumus pa vidu uzpeld, parādās. Viss gatavojās. Bet to jau nedrīkst vilkt nezin cik ilgi, tas ārā ir jādabū.

Pirmdiena, 20. augusts 1984.

Šodien nosūtīju
E. Dēliņam un N. Lucei – Vītrags, Sābrs: 2 stāstus.
Saņēmu no Ineses $100.

Otrd. 21. aug. 1984.

Skaidrs – neticams laiks, saule un saule! Un šī māja augšstāvā – karsta kā krāsns.
Gaidu G. ierodamies, varbūt būs vēstule no Dzid. Arī – no Luces varētu būt.
Rīts dzidrs un ne vēl karsts. Varētu iet – bet kur? Un pēc nakts (savādi) jūt nogurumu vairāk kā dienā vēlāk, izņemot zināms, karstuma grūtības.

Pabeidzu lasīt Atwoodas ‘Life Before Man’. Nosaukums it kā neder tai grāmatai. Lai arī cik daudz tur Lesje runā par dinozauriem etc. – tas ir it kā piekārts – un varbūt tik daudz, ka cilvēki dzīvo, cīnās, ēdās – kā dinozauri. Bet dinozauri tā nedara. Nav zināms kā tie darījuši un – tie ēduši tikai papardes – ne taču – viens otru, kā cilvēki. Varbūt tā – tas salīdzinājums. Atwooda liekas sargājās būt poētiska. Viss iet kā kurmju un peļu valstībā, kā tā var dzīvot? Nekur neizgaismo redzami jūtami labās stundas. It kā – tādu nebūtu. Reti kādā vietā viņa notēlo – tā, ka tas rāda, tver dvēseli un garu…

Trešdien 29. augusts 1984.

Šodien nosūtīju Ausmai Mednei 60 lapas ar dzejoļiem + 3 lapas ar K. Freimaņa rakstu par mani. Nosūtīju arī vēstuli – bet tā iznāca diezgan kokaina – gribēju, domāju – rotaļīgāku – bet beidzot steidzu tikai pateikt to – business…

Vakar no rīta biju (atkal) blackberijās – ne daudz, bet diezgan – beidzot izdevās izvārīt – želeju, (1 krūzīti ha!) Uz ceļa mežā ejot atradu nomestu zaļu ābolīti – pacēlu – un to piegriezu, ļoti smalki pie želejas – lai sarec, (laikam jāpilina citrons, bet man tas nav palīdzējis). Galvenais laikam – gandrīz nemaz ūdeni nepieliet – tikai ogas savārīt, izkāst – tad pielikt cukuru (pēc pašas padoma) un pavārīt ne ilgi (depends arī – cik tās viras ir).
Šodien atkal paliek gandrīz karsts. Vakar Gord. atbrauca, šodien brauks prom. Nezinu kas ar Ineses prom pakošanos? Redzēs, kas būs.