{New notebook}
Banffā 1984. g. 11. septembrī.
Jauna lapas puse Inesei un man.
„Oh, as I was young and easy in the mercy of his means
Time held green and dying
Though I sang in my chains like the sea.”
– Dylan Thomas.
Maigs gurdenums, rudens diena, miers
Mazā ieliņā, kokos un debesīs
Tumši nomutuļo rimdamies nemiers
No dzīves sajauktām dienām.
Pūzdamies, slēpdamies, raisīdamies
Gars saņemas jaunām dienām
Priecādamies, pateikdamies,
Taustīdamies pa jaunām pēdām ar vecu ziņu.
Labi, pārgulēta otrā nakts. Nedēļa, gandrīz nedēļa gaidīšanas uz vedējiem Hopē. Saiņošanās, baiļošanās, nīkšana un uzdrošināšanās (Inesei) beidzot sestdienā viņi ieradās (11.30) sakrāva, iebāza visu (!) ap 4 pm. gatavi un prom. Mēs sekojām atstājot atslēgas uz galda – 6 p.m.
Labs brauciens caur Frazer Canyon (dabas brīnumus skatot) – tad pilna mēness pavadību līdz Kamlūp’am. Vakariņas (kā nākas, Chineses restor.) un laba guļa (atsevišķās istabās), brokastis (pēc pēkšņas iedomas – auzu pārslu putra, ļoti garšīga, jo rīts pavēss) tad labs ceļojums garām Salmon Arm, garām Revelstoke’ai līdz Goldenei. ‘Lunchs’ (East indiāņu apkalpojumā) un tad pirms 5 pm. Ierodamies jaunajā dzīvoklī.
Atkal gaidīšana uz vedējiem ar mantām. Vēl lielās briesmas – vai viss saies dzīvoklī.
Vedēji atbrauca otrā dienā (pirmdienā) līdz 4 izsaiņoja, vienu istabu burtiski piebāza līdz griestiem, otras 2 līdz pusei pilnas – bet beigas labas – viss ‘zem jumta’, vedējiem dzeram nauda un labs prāts.
Un tagad – jāmēģina Inesei tikt vaļā (pārdot) dažas mēbeles etc.
Man – laiks brīvs. Logs gaišs, mazliet no pilsētas, bet ne tieši jālūr otra logā. Kalni, debesis, koki – labāk nevarētu izvēlēties. Telpa ne liela bet viss apkārt ērti, rakst. galds, plaukti, gulta, sienas skapis. –
Gaiss silts, grīda mīksta – dzīvo! Un strādā! Un dari labu! [right]
Es atvīstos lēnām, ļoti lēnām,
Stādamies, pretodamies, atkal
Cenzdamies, tiekdamies, domājot
Kaut kur, kaut kam pretī ejot,
Laužoties, pieturoties
Un atkal kā vēzis atpakaļ
Kādā alā rāpdamies.
Pēcpusdiena sākas. Iejaucu rupjo ‘kukulīti’, tas rūgst, bet paceļot kādu gruzi no manas istabas grīdas, nodauzīju galvu uz durvju kliņķa tik stipri, ka nevaru atjēgties, gribās gāzties gar zemi… Un sāpe staigā virs un zem acīm un ‘dūša švaka’. Ja nu atrastu mani pagalam – tad būtu liela izmeklēšana – kas iedevis viņai ar kaut ko cietu pa galvu? Kā ticis iekšā? Pirmais ‘suspects’ – pašas meita. Tad – kāds meitas atriebējs (par kaut ko varbūt aplaupītais vīrs) – pārskatīšanās dēļ negāzis pa galvu ne meitai, bet mātei, aizbēdzis bez pēdu. Tomēr – tas varbūt var uzrādīt ‘alibi’. Tad kāds cits, etc etc.
Trešdiena 12. sept. 1984.
Šorīt krīt (nāk, lido) pirmais slapjais sniedziņš. Mazliet iekrāso jumtus – un tūlīt pazūd. Slapjdraņķis – mājās teica, jo tas nekādu ziemu nenes – tikai slapjus ceļus.
Ir mana vārda diena. Inese uzdāvināja man stādiņu ar zaļām lapām un dzelteniem raibumiņiem uz tām.
Izgāju līdz pastam un veikaliem.
Es te kustēšos, (to ceru un jūtu) savos darbos. Varbūt ļoti lēnām, bet kustēšos. Vispirms un pa vidu visam – kārtošu vecos darbus.
Ceturtdiena. 13. sept.
Bijām Calgarijā – (ar Barbaru [below right]) – nevarējām vēl ‘kašīt’ čeku. Jāzvana viņiem uz Toronto, mums jābrauc vēl reiz. Bijām pie Nelsona – (Barbarai jāpaņem viņas foto kartes).
Nelsons uzaudzējis bārzdu [left]. Izskatās vecāks, solīdāks, tumšāks (mati ne tik gaišsarkani).
Inese izskatījās ļoti labi.
Barbara – jocīgi, sēdēja ‘tik brīvi’ ka visas biksītes redzamas. Arī citādi – stiepa un plēta kājas, ‘juzdamies ļoti komfortabli’. (?)
Ja Inese tā uzvestos – es līstu vai zemē!
Bet kanādietes tā uzvedās – Susan piem. Arī Karena un tās draudzene.
piektdiena 14. sept. 1984.
Saule! Daži balti mākoņi.
Sirds nedroša, reibst, un ‘spēka nav’, pirmo reiz to jūtu – spēka nav! Pārmaiņa laikā arvien man fiziski kļūst vairāk jūtama, lai arī laiks mainās uz sausu, skaidru – jūtu smagumu. Tad atkal – tas pāriet – pierodu, nostabilizējos un ir labi. Biju lejā šo to nopirkt.
Jāpazīstas ar šiem kalniem – skatos caur savu logu uz tiem saulē, tagad. Neko lielu tie man nesaka, vairāk varbūt pasaka koku, reto priežu galotnes, vasaras saulē apbrūnējušas.
Tomēr – uzskatot plašo skatu kalnu spožumu, tālumu, telpu – gribētos izplēst spārnus un laisties pāri tur visā iekšā – Bet var tikai (saģērbties ne par siltu ne par vieglu…) un noiet lejā, iet lejā ielās, pilsētiņā, aiziet – nopirkt kaut ko. Parasti kaut ko – ēdamu. Atnākt mājās. Skatīties atkal logā un just – būtu jāizplēš spārni, jadodas tur visā iekšā.
Jaunie iet ar mugursomām plecos, kalnu zābakiem kājās, kāpj kaut kur. Arī – tikai ‘kaut kur’. Kādā kalnu sānā, dobumā, reti galotnē, no kuras atkal – var tikai redzēt citas galotnes, tālumus, ielejas. Varbūt tik jauns var iegūt no tā visa vairāk. Apmānīties vairāk. Izprast mazāk. Jā tomēr – iegūt vairāk, just apmierinājumu, piepildījumu. Un ticēt nebeidzamam solījumam – nākotnē vēl vairāk, vairāk!!
Lejā uz sētas sakrāvušies zaļo apiņi. Aizskrien pelēks kaķis. Dzīve rit. Dzīve rit tālāk.
Sapnī.
Staigāju pa sapņiem satiekot
senas sejas
Nezinot kādēļ sapnis tās
izvēlējies
Vai lai atgādinātu aizmirstas
mīlas lielumu
Atklājot nezinātu, slēptu patiesību
Ka toreiz sakāpinātas jūtās, aklībā
novestais prāts
Nav redzējis
otra pretimnākšanu
Mīlēšanu, ilgas?
Pa sapņiem staigājot satieku
Senas sejas kā toreiz,
tagad mainītas, zudušas
Dzīves nerimtīgā pārvērtībā
Mūžīga maldīšanās ir
dzīves straumju spēks.
Svētdiena.
Pēdējā brīdī Kad liki Tu jau atslēgu uz galda Piesardzība mūs beidzot atstāja – Un mēs guvām Mirkli mūžības – Slēgtām lūpām Muti pie mutes Dzerot tumši starojošo Sirds sauli.
Melns debess nāk ar sīkām baltām pārslām.
Otrdiena 25. sept. 1984.
Īsta ziema no vakardienas. Sniegs kā ziemsvētkos.
Nosūtīju Dz. vēstuli.
Inese nosūtīja vēstuli Austr. Embassij. par manu pensionu kas nenāk.
Ceturt. 27. sept.
Čeks atnāca vakar. Šodien nosūtīju karti Gordonam (thank you) un kad tikko atnācu no pasta – Gordons piezvanīja. Grib runāt ar Inesi. Inese vēl Kalgarijā. Gord. palikšot turpat mājā, ne dzīvoklī citur.