Svētdiena 9. dec. 1984.

Sirds apmulsusi tālumu un ceļu
Ko meklējusi atrodot –
Nu dzirās neņemt, ņemt?
Un baltu ziemas svētku
Ar īstu skuju elpā smaržu
Pēkšņi prasa
– Ak, kā tas ir, kad 
              Ziemassvētkos iet uz jūru?
Un saule no kurienes tā nāk
Saulgriežos kad atgriežas te?
Atbilde un prāts
To nesvērdams viegli izteic
Nav tur un te
Nav tuvu, un tālumu ir tikai
Grūtums un tas 
Ir jāpanes 
Tas vienmēr tā bijis tā būs.
Uz sniega baltas takas
Egles zaru lauz un liec 
Pie lūpām
Lai viņa vēsumā asā jūti
Saulstarus 
Uz jūras viļņu šūpām.

Pirmdiena 11. dec. 1984.

Cik maigi snieg
Cik maigi snieg
Un domas mieg
No tāda sniega.
Tās neklejo pa kalniem vairs
Bet sēd pie loga istabā
Un klausās, ilgi noklausās
Cik maigi snieg 
Cik maigi snieg
Un viņas snieg
Pār Tavu vaigu
Pār Tavām rokām
Kas skar tik viegli
Kā skropstīs sniegs
Kas silti kūst pār vaigu.

–––––––––––––

Arvien kāds koks
Labs koks
Raugās manā logā
Dala stundas ar mani
Dažreiz eikalipts
Saulē karstu elpu
Dažreiz priede
Sniegotām adatām
Un man top labi
Acis paceļot
Kur logā koks
Dala ar mani savu dienu.

–––––––––-

Nosūtīju kartes –
Kreišmanei
Mednei
Gailītei, Zariņam
Eglītim, Freijiem.

Piektdiena 14. dec. 1984.

...”Ak kas gan sūta
Šīs baltās (maigās?) pārslas Tev
Kad sirds tik grūta?”...
Sirds vairs nav grūta
Ne smaga.
Tā ir tukša un viegla
Tā lido te še te tur telpā
Kā pārsla.
Kaut kur stājas, kaut ko 
Atceras
Pabrīnās, pasmaida
Tālāk iet. 
Vairs nav ko krāt ko cerēt
Ko lauzt un gāzt.
Varbūt vēl viņā mazliet
Ir nevainīgas spīts
Bet kūst arī tā pamazām.
Sirds ir tukša
Nav viņai ne kam ko dot
Ne ņemt.
Viņa aizver visas durvis
Jūt kā logā snieg
Un teic – reiz nu
Es slinki svētīšu
Ziemassvētkus – 
Un tad – no šiem meliem
Izrokas kā asns no trūdu lapām
Kāda illūzija
Bezprāta, bezsāta reāla illūzija
Un sirdij ir jāatzīstas
– Tā ir pilna no šī negantā
Stāda krāsas un smaržas
Un tumsas un gaismas
Ko tas audzē savās
Lapās.
Kas ir, kas ir
Šī stāda sēkla no 
Kā tas dīdzis?
Kas ir tas spēks 
Kas liek tam sasakņoties
Atkal vēl sirds Toričelli
Tukšumā?

Sestdiena 15. dec. 1984.

Vakar sniga lēnām, sīki, nemitīgi visu dienu – piesniga 12 cent. Pilnas egles, priedes – burvīgs skats atkal ejot caur centru, nākot pa taku no koncerta. Tagad puteņo, nedaudz. Apmācies.
Inese (ar pūlēm un otras mašīnas vilkšanu) tika ārā uz ceļa – aizbrauca uz Kalgariju sagaidīt lidostā Dzidru no Austrālijas, šorīt – no Los Angelosas – tur palika pa nakti [at Nelson’s, right].
Cerams Inese tiks līdz Kalg. (tur neesot sniega) – un tad + Nelsons, viņi pēcpusdienā būs klāt. Vakarā – uz balli! Vai tas neizklausās pēc veciem labiem laikiem!!! Visi kopā uz svētkiem un sāk tūlīt ar balli!

Pēdējo reizi ballē es laikam biju reiz Sidnejā – un man gāja labi! Es dejoju ar Mr. Ķīseli un viņš bija labs jūsmīgs kavalieris – tā bij varbūt kāda jauna gada balle? Bet ne latv. namā. Masulāns nesen bija kļuvis atraitnis, kādas dāmas viņu pieveda pie galda (noguršu beigtu no bēdām un vīna) – pie manis, bet es nesapratu kā likt roku un mierināt – viņš krēslā iebīdīts sašļuka kā beigts uz galda, gulēja? Kāda deja bija arī ar Graudu, bet lielā tērzēšana un dejošana ar Ķīseli. Viņš beidzot izveda Tu brāl. sadzeršanu – lai pamatīgi saskūpstītos. – viņš bija čarmings! Ne čābīgs! Man bija melnā kleita (ar sarkan. cauri spīd. puķītēm!) šūta uz Ineses kāzām.
Jādabū nost kādas mārciņas (2-3 jau tagad ir nost!) lai tanī tiktu iekšā – un varbūt vēl reiz ‘kaut kur kaut kad’ – jāuzvelk.

Vakar koncerts bija interesants. Gerg. [Gergely Szokolay] baltā džemperī (parasti viņš ir tikai tumšā uzvalkā) izskatījās jocīgs. Profilā – teenagers, en face – kaut kā nomocīts, mazākais – vakar tāds! – Iepriekš. naktī es domāju par viņu intensīvi un tad – es redzēju viņu raudam. Vakar uz skatuves ‘klanoties’ – viņš tiešām izskatījās noraudājies. Spēlēja ļoti labi! Man viņa spēle tiešam liekas ļoti laba.

Vecais Šeboks [left] (+ čello + vijole) trillināja apnicīgi maigi un tukši nobeidzot pēkšņi ar lieliem bums bum! Tas likās (man) smieklīgi! Visu Beethovena garo sonātu trinkšķina tik viegli un gludi – un beigās tikai beigās – ff bums! Bums.
Kāda tam nozīme? Ko tas izsaka?
Pat ne kādu spēka, kaislību kāpinājumu – tikai kā no zila gaisa (prieks ka beigas!!!) pāris spērienu.

Jau pusčetri, ‘plācenītis’ – izcepts (un galdā) – šo vēl nav. Teica jau lai agri negaida – kad būs tad būs. Kaut jau labāk neklejotu pa Kalgariju, bet brauktu caur kalniem kamēr tos vēl var redzēt. Bet kā jau viņi darīs – tā darīs. Viņi – svarīgāki liekas, kā kalni.

———————–

[Late 1984]

Par Banffu un pianistiem

Rudens. Saule. daži slapji mākoņi. Sveši ceļi. Pilsētiņa. Piespiesta, bet neatlaidīga staigāšana. Tam jāpadodas, tam jāatveras. Kaut kas jāiegūst, ar kaut ko jāsadzīvo.
Negribīgi un ilgi un lēnām piespiežu sevi iziet rudens vakaros tumšās ielās, ceļos, lietū, slapjdraņķī. O iet meklēt atrast koncerta zāli, teātra zāli. Smagi izejot no mājas. Bet katru ar soli kļūst mazliet ciešamāk.
Pārnākot ir viegli. Nakts gaisā, iet, nākt ir labi.

Visas koncertu zāles ir tuvu, ne stundas ceturksni, ko iet. Un tās ir gaišas un siltas. Var atrast vietu, kur sēdēt cik tuvu grib. Un viņi spēlē labi. Jauni. Arī vecāki. Veci darbā, skaņās iegrimuši, ierausušies varbūt. Mūziķi šķiet modernisma mazāk skarti kā gleznotāji. Gleznotāji šķiet pavisam zaudējuši galvas meklējot — pēc jaunā, pēc jauniem ceļiem. Neglezno, bet izstāda visādus iekārtojumus, ņem telpu savos ražojumos, ņem “dabu, ceļot iesaista to jaunā nodomā, skatījumā” idejas. Izstāda idejas. Skatītājam jāmulst. Jālasa arī gari rakstiski skaidrojumi, vai jābrīnās. Mūziķi spēlē vecos vairāk kā jaunos komponistus. Bet vēl tikai rudens, te, sezonas sākums. Bachs, Bēthovens, Debissi, Brahms. Diezgan daudz Brahmsa. Varbūt seko devīzei — četri B — Bachs, Bēthovens, Brahms, Bartoks. Jā arī Bartoks. Visai mākslu koledžā te daudz mūziķu no Ungārijas. Kā viņi tiek pāri? Mazais, labais pavadītājs visu vidū, kas man saistīja ar savu mieru, uzmanību, delikāto piekļaušanos solistiem un savam labam skatuves uznākšanas un atstāšanas manierēm, arī ungārs.

Sākumā es domāju, ka viņš ir bērns, gadi 15 sešpadsmit. Tāds bērnišķīgs matu sasukājums, vienmēr tas pats, sīkais augums. Tad otro trešo reiz to redzot, ieskatījos viņa mūzikas vēsturē, katra koncerta programmas lapās ir katra tā vakara debitanta īsa biogrāfija. Mazais ungārs ieguvis kādā sacensībā pirmo vietu 15 gadus atpakaļ. Sācis mācīties klavierspēli 7 gadi vecumā. Lai cik jauns viņš ieguvis būtu godalgu — liekot 15 gadus pie 7 gadiem — arī iznāktu, ka viņš ir pieaudzis, dodot tomēr dažus gadus klavieru spēles apgūšanai — viņam jābūt ap 26 – 7 vai pat trīsdesmit gadi vecam.

Apsverot to mani pārņēma nožēla pret viņu. Mazs. Neizskatīgs. Muļķīgā kārtā nēsā savu bērnu dienu frizūru. Varbūt lai maldinātu publiku, turētu viņu par jaunu — par jaunu daudzsološu talantu. Bet viņš ir pieaudzis. Nabags, kā viņš lai sacenšas romantikas lietās. Citi, sevišķi vijolisti nāk, stāv kā jauni dievi. Liek savu instrumentu pie krūtīm, rāda, cilā savas brīnišķīgās rokas. Nu rokas pianists arī var parādīt. Un mazajam ungāram ir labas rokas. Bez liekiem žestiem, klusas un pēkšņi arī spēcīgas. Bet iekārojams, apjūsmojams tēls, kā tam gandrīz tā uz skatuves jābūt, viņš tik nabadzīgs. Mani tas patiesi iežēlināja. Bet katram jādzīvo, jācīnās kāds tas ir. Tagad nesaprotu — kā viņš man varējis likties tik nožēlojami neglīts? Kādēļ viņš mani iežēlināja? Un — tad pēkšņi es viņā iemīlējos.

——————

Snieg. Un tas ir aizkustinoši. Var skatīties stundām, it kā pildot ar kaut ko lielu, kādu brīnumu. Varbūt krītot tikai tukšumā. Šī diendienā gaidīšana (uz ko?), lai vēl dziļāk izjustu tās ilgumu, ir jāpavada dīkdienā, just laika aiziešanu ar nīkšanu, laiskošanos, ar sajūtu, it kā tas nenotiktu tā, it kā ka nebūtu īstenība, it kā būtu cita īstenība paslēpta, kas nezudīs, kas atklāsies — un apzināties, ka tie ir meli, un izjust šīs za[..]šanas saldumu ar to, ka esi apstājies dzīvot, lai izjustu savu esamību, savu dzīvošanu.

Pēc divdesmit gadiem, sāku dzīvot te cauri vienu īstu, aukstu, sniega ziemu. Varbūt 4-5-6 mēneši garu. Pirmajās divdesmit grādu zem zero dienās, sāku palikt aiz durvīm. Bet redzot, kā viņi iet — cepures, šalles, visādos vatētos mēteļos, jakās, ādiņās, apsvēru, ka man nekas nekait es arī varu iet — ieelpot dziļi auksto tīro gaisu ir labi. Liekas plaušas atceras šo labsajūtu cauri divdesmit gadiem. Tikai jāmācās, jāatceras, ka ja[..] sniegs un ledus ir pazīstami tā tad, bet cilvēki ir sveši. Un tā tomēr ir tikai tiepība un kūtrums. Mocies vientulībā aurojošā tukšumā, bet izvairies sabiedru sarunu, smaidu, savās mūžīgās bailēs zaudēt savu dārgo laiku. Un patiesi — nav citam te vairs laiks: Pirmdien vakarā — filma. Trešdien — pusdienas laikā koncerts, vakarā filma. Ceturtdienās — pēcpusdienas koncerts. Lekcijas, visās nozarēs pa vidu tam, un izstādes. Bet izstādes — kā tas nāk, ka viņi tik maz var padarīt. Jābrauc uz otru pilsētu uz lielākiem notikumiem — Amerikas māksla. pēd. divsimt gados, Franču (daži) impresionisti. Zīmējumi — ļoti neredzēti. Indiāņu kurvji, audumi, apģērbi — pasakaini roku darbi. Patiesi — roku darbi, darbi bez gala. Foto izstādes. Svētdienās brīvkoncerts pilsētas bibliotēkā — tas ir atpakaļ tepat mājās. Man viss te ir brīvs — tikai jāpasūta biļetes, ja grib dabūt kārotās speciālās sēdvietas, tomēr lielākā daļa koncertu bez tā, apmeklētāju nav tik, cik telpas plašas. Var dzīvot — “no mākslas”. Viņi — viss lielais viņu pūlis radošie mākslinieki no malu malām dzīvo katrs savā mākslā. Sevišķi mūziķi maz maisās citu vidū. Tēlotāji mākslinieki arvien — visos laikos, ir vai tā tvēruši citas mākslas. Te tikai viens mūziķis arvien ir redzams arī izstādēs. Ar uzgleznotu puķi uz vaiga… Vēl kāds otrs. Un dažreiz tie, kas spēlē izstādes laikā. Bet tiem varbūt gan nav laika skatīties izstādītajā mākslā, tomēr tās tuvums varbūt var mazliet ieplūst viņos. Citādi — Bachs un Bēthovens.

Bet Hindemith. Kas ar Hindemith, ne gluži no Bacha dienām. Un kā Peters [..h..] Schonings (zviedrs) spēlē, spēlē uz sava čello Bach? Brīnums, kā var tik nedzirdēti izspēlēt pazīstamu sen dzirdētu mūziku? Tā kļūst trīsdimensionāla, tā kļūst ķermeniska tanī var ieiet, tā rūc un džinkst un Bachs staigā pa vecām grīdām. Iekšā ārā. Un ārs ir savādāks… Schonings arī Hindemithu spēlē nedzirdēti. Bet Hindemiths nav citādi dzirdēts. Mazākais ne man… Otrs zviedrs tikpat jauns un tikpat apbrīnojams — pianists Pointinene. Viņa rokas tik ātras un smalkas gandrīz nevar saprast, vai kristāls birst no mūzikas [n..] vai no viņa pirkstiem, tas ir — viņa pirksti birst kopā, skan līdz. Viņiem abiem nav aizrautīgu kustību, žestu, ķermeniskas izteiksmes, viņi ir par daudz mūzikā iegrimuši, lai spētu dot ķermeņa kustības. To spēj daži citi. Dažiem tas šķiet tā vajadzīgs, viņi tā dzīvo, to ko spēlē, bet daži cilā rokas tā, ka var ticēt, ka tik daudz glāstu ir jādod instrumentam, lai tas skanētu. Tomēr, tomēr — varbūt arī tas ir tā kā vajaga. Par dažiem jauniem zirgiem tauta teica, uzlielot to gaitu — “kājas kā medū mērcē”. Zirgs jel neizliekas, zirgs savas kājas cilā priekā, ja viņš ir tik jauns, tik labi turēts. Varbūt tāpat šie daži mūziķi, sevišķi dāmas. Tomēr ne arvien tam var ticēt. Nav jāskatās uz rokām. Spriedumi par viņiem visiem, rodas gandrīz neticami ātri. Tas ir — personiski nekam neizteiktie spriedumi, mazas simpātijas un nesimpātijas un tas ir sevī jāizsver, jo tas ne arvien sakrīt ar mākslinieku cēlu vēsturi, viņu panākumiem, par ko ziņo programmās. Jaunā pianiste Monika, ar savu pastāvīgo vijoles solistu, kurai liela nākotne paredzēta, kas jau ļoti daudz panākusi, man ir gandrīz neciešama, viņas pēkšņie kritieni no piano pianissimo uz forte, fortissimo, viņas apzinīgais drošais žests, viņas solista lielā locīšanās — liek iz[..]ties, kaut arī nedzirdāmi — lēnām pār tiltu. Hold your horses … Varbūt tikai skaudība? Pats sevi ne arvien var pazīt. Labi, ka savas domas ir jātur pie sevis. Melnacaino pianistu, kas parasti spēlē solo, (Debussy) gandrīz varētu aizdzīt no klavierēm, kad tas reiz (arī vienīgo reizi) pavadīja kādu čellisti Bacha gabalā. Gluži tik plakani, kā aizmugures solī dažreiz izsteidzoties priekšā, it kā nobijies no aizgulēšanās — tā tomēr nevar. Var tai pusdienas laika koncertā, kas parasti nav tik liels notikums, mazais ungārs pavadītājs nebija mājās. Labi pavada arī Fitzgeralds, tikai pirmo reiz, kad viņš bija pavadītāja lomā, liekas viņš aizmirsa, ka nav solists, viņš sonātas pirmās daļas beigās sacirta savus akordus tādā stiprumā un asumā, čelliste (un arī klausītāji) sastinga kā gaidīšanā — kas nu būs? Nekas nebija. Viņa apdomājās, nogaidīja. Fitzgeralds aplaida skatu apkārt kā atmodies — viņi sāka sonātas otru daļu. Tā arī palika pēdējā reize, ka Fitzgeralds savu brāzmīgumu, ko tas sekmīgi var dot savos solo gabalos, viņš vairs pavadītāja lomā nelietoja. Viņš ir labs mūziķis, ļoti laba technika, piedzīvojis pianists ar grūti valdāmu temperamentu, kas dažreiz rada brīnumus. Viņi ir tik dažādi viņu ir tik daudz. Apmēram 120 mūziķi šai ziemas periodā.

Mazais ungārs [Gergely Szokolay] viņu vidū ne ar ko neievērojams, izņemot tā labo pavadīšanu un to, ka viņam arī gandrīz katrā koncertā kāds jāpavada. Kautrīgs dažreiz viņš uzlied aiz flīģeļa, ar savu komisko bērna frizūru, neglītēns… Tāds manā apsvērumā tas šķita un tad pēkšņi — es viņā iemīlējos. Ne viņa mūzikā (nebiju dzirdējusi viņa solo) es iemīlējos viņā, tanī, ko es redzēju nākam un ejam uz skatuves. Bet tas tomēr notika tad, kad viņš reiz tur nāca garām, pretī kur es gaidīju koncerta sākuma. Viņš nāca, ar gaismu aizmugurē, uz pleciem, un es viņu pazinu, lai arī to biju redzējusi tikai arvien tālu uz skatuves, es redzēju to arī ne vairāk kā reizes trīs un novērtējusi tā necilumu un nojautusi tā bezcerīgo stāvokli romantikas nozarē. Moments bija negaidīts un īss, es tikko spēju iejautāties, vai tas ir viņš, vai es to pazīstu, un tad sajūta par to, ka tas tā ir un ka es viņu pazīstu un varbūt kāds negaidīts glorijas tuvums. Daudzus citus no viņiem es biju satikusi tuvumā un tas nebija mani ne ar ko skāris — cilvēkiem tuvumā [..] mazāk saistoši, kā uz skatuves. Kas viņa nācienā bija tāds — šarmants, karalisks, princisks, ? — drīzāk pabailīgs, kā arvien, kā bieži — arī uz skatuves. Bet viņš nāca un tas deva man pēkšņu prieku, tas bija kāda tuvums, ko es kādreiz (jaunībā) redzam, domājam ka redzam — slavenības? Savādi, tas bija šī momentā, viņa nākšanas radīts, tas nebija bijis agrāk manī pret viņu, tikai — tomēr prieks, it kā viņš būtu tik negaidīti gaidīts. Pēkšņi es vēlējos viņu paturēt ilgāk. Lai gan es teicu, mēģināju kaut ko teikt tādu, kā kāda mierīga dāma, koncertā gājēja laipni varētu viņam teikt. Kaut ko par šo koncertu svētību klausītājam, bet es gandrīz paliku pusvārdā — šķita es pēkšņi biju uzņēmusies kādu sev svešu lomu to sakot. Manī nebija šīs apzinīgās, mierīgās, gandrīz vienaldzīgās dāmas, kas varētu laipni runāt labu brīdi. Un es nevēlējos tā būt, pa[..]šu — es nevēlējos tā būt un nožēloju sākto teikumu. Un apklust bija vēl labākais, ko es varēju darīt, lai paliktu tā, kas es pēkšņi biju — sieviete, kas bija skarta no viņa šarma un ko viņš — neredzēja pirmo reizi, ko viņš šķita — pat ko viņš bija redzējis klausītāju rindās, uzskatījis paklanoties un mūsu abu vidū bija šis tuvums, kas kristalizējas mirkli un palika un mēs apklusām to apzinoties.

Koncerts tūlīt vēl nevarēja sākties. Mazais pianists kādu zīmi uz atvērtām zāles durvīm. Tas bija koncerts pilsētas bibliotēkā [left]. Tur arvien viss noritēja ļoti mājīgi. Flīģelis bija turpat zālē, bez skatuves, viss tuvu klausītājiem, priekštelpās bija pastāvīga maza gleznu skate, tur arī varēja dzert kafiju vai tēju, satikties, aprunāties. Pie zāles durvīm priekštelpā bija galds un sēdekļi ar programmām, ar citiem pēdējiem ziņojumiem par mākslas dzīves norisēm pilsētiņā. Koncerti tanī vienmēr nāca no mākslas koledžas. Tas bija brīvkoncerti. Tikai ar vietējiem, koledžas māksliniekiem. Šoreiz mazais pianists, kā parasti ne tikai pavadīja lielāko daļu no solistiem, bet arī iekārtoja aparātus, kas uzņēma skaņu lentās koncertu. Un tas vēl nevarēja sākties, kādu technisku sarežģījumu dēļ. Atsauktie mechāniķi šķetināja stieples uz grīdas, pianists stāvēja un gaidīja. Nedaudzie klausītāji, tur nekad nebija to vairāk kā divdesmit, reti trīsdesmit, jau sēdēja un svētdienīgā mierā gaidīja. Kur citur lai es būtu gaidot skatījusies (es parasti sēdēju ieliņas malā, trešā rindā) ja ne uz tiem, kas rīkojās uz grīdas pirms flīģeļa. Jā — uz tiem, kas rīkojās. Un uz viņu, kas stāvēja un gaidīja. Varbūt tikpat dabīgi bija, ka viņš redzēja, paskatījās uz mani. Tas tomēr bija kā — mazs aizliegts moments, kas pats ņēma savas tiesības — šī skatīšanās. Nenozīmīga, ikdienišķa, tomēr kaut ko apzīmogodama.

Būtu dabīgi, ja mēs būtu pēc tam sākuši sasveicināties. Es biju neiztrūkstoši visos koncertos, jau no paša sākum tā. Tādēļ es tur biju to ziemu. Un bibliotēkas svētdienas koncerti bija visintīmākie, kur visbrīvāk varēja satikties klausītāji ar mūziķiem. Mēs arī dažas reizes sasveicinājāmies, sasmaidījāmies, bet tad pamazām apklusām. Kaut ko es nevēlējos padarīt ikdienišķu, kaut kas manī bija iekritis negaidīts, neticams, varbūt neeksistējošs, vai eksistējošs tikai neskarts, ikdienišķās situācijās neievests. Ja mēs sāktu parastās sarunas, kas tur mazākais sākumā varēja būt īsas, saraustītas, nenozīmīgas, mazas pieklājības frāzes, tad mūsu attiecības būtu drīz vien ievedis dabīgās nenozīmīgās sabiedriskās formās.

Es nevēlējos neko ikdienišķu, es vēlējos šī aizraušanās brīnuma, un tas klusumā auga, pieauga, bija jau klāt no tās reizes, un es nezināju arī, kā tālāk risināt. Realitātes mums nekādas nevarēja būt. Ikdienas dzīvē mēs patiesi bijā svešinieki. Bet mēs satikāmies viņa skatuves darbībā, viņa muzicēšanā, manā interesē par mūziku, dzīvošanā ar to — un tālāk ja tālāk tas tr[..] un bija vairāk kā tikai šī mūzikas pasaule, tā bija tomēr iekāre, mīlestība, aizraušanās, divu dzīvu cilvēku sakļaušanās nereālitātē. Koncerti nāca viens pēc otra. Es sēdēju patiesi tik tuvu skatuvei, tik tuvu mūziķiem, tikai tādēļ, ka es koncertos nevalkāju brilles, kā to citkārt daru savas tuvredzības dēļ, es viņa sejas izteiksmēs varbūt sāku kļūdīties. Es neredzēju skaidri. Un nevēlējos arī pārāk skaidri redzēt. Tomēr kādu laiku man sāka likties, ka kaut kas mūsu vai ka es kaut ko izaudzinu, ne ka kaut kas izaug, un man būtu kaut kas jādara, kaut kas jārealizē. Es sekoju ar acīm katrai viņa kustībai, es biju tur vienmēr, es saņēmu viņa paklanīšanās, viņa pateikšanās brīžu, es aplaudēju smaidīju smējos, viņš noliecās, un man šķita, viņš noliecās pret mani, viņš uznākot un noejot sveicināja mani, spēlēja man. O, tas nenotika tikai man un viņam — daudzi mūziķi spēlēja kādam, vai kādai klausītājai un tā tie vienu un to pašu mūzikas gabalu dažreiz nospēlēja pavisam citādā jūtu skalā, iekaroja, deva tiem visu sajūsmas spēku. Bet tālāk, man šķita pēkšņi — ka es viņu iznīcinu, ka es atņemu viņam kādu spēku tādēļ, ka… kādēļ?

Tādēļ, ka es kaut ko izaudzēju, ka kaut kas mūsu vidū izaug tāds, kas būtu jāved jāpiepilda reālajā plāksnē. Kaut kā es to ievēroju par vēlu. Es arvien kavējos. Man šķita pēkšņi — ka viņš ir no kaut kā noguris, viņš kaut ko gaida un… jā un es palieku ārpus kaut kā, un nogrūžu viņu ārpus kaut kā…