1985 Kanādā (Banffā + Montreālā) 

.Svētd. 7 janv. 1985.

Neviens vārds nav te teikts – un Dzidra jau – cik? – trīs nedēļas te!! Labs laiks! Vēl reiz dzīves dots liels skaists labs laiks.

Šorīt visi (Nelsons te arī no vakar vakara) guļ! Vakar spēlēja kārtis līdz 6 a.m.
Ienāca prātā Ķikuros kāda caurbraucēja radinieka atstāta tautas dziesma:

Pelīt brauc
Vāģi čīkst
Ar to miega vezumiņ
Brauc pelīte mūsmājās
Mums ir maza gulētāja
Atvedusi/atvilkusi saldu miegu
Guli pati pagalvī.

Vakar 6. janv. piezvanīju Zariņam – grāmata (mana) būs gatava līdz 28 febr. Būšot – laba! Zariņš izklausījās ļoti priecīgs.

Vai laime bij tik liela
Ko Tu man devi
Kā sāpes tagad ir
Kad man Tevi ņem?
Šīs lietas ir līdzsvarotas
Un tomēr –
Kad tuvuma gaisma laistās
Tad ir tik viegli
Ka to nejūt
Pilnam nejūt cik viegli ir.
Jūt to
Kad atdodot ir tik grūt.
Šīs lietas ir līdzsvarotas
Un tomēr –
Tagad būt, palikt,
Kā izbāztam putnam
Pie sienas?
Kā klusēt tā,
Kad jūt vēl tik ilgi jūt to
Kā siltās asins izņem
Un to vietā piebāž, piebāž
(Bāž un bāž) ar salmiem.
Tiek atņemts tikai kas dots.
Vai laime bij tik liela?
Tās atspīdums nu
Uz akmeņiem guldams
Mūzikā pārvērties sāk
Skanēt sāk
Kā tāla, mūžīga jūra
Tumši murminot
Sevi runāt sāk.
(Ko teica?)
„Nomirt, nomirt ir grūt”
Uz manām rokām
Savas rokas liec
Zuzdams, aiziedams
Tā vēl tuvu paliec.
Tev tāpat uzlidot un krist
Savā lokā.
Nav nekā vairāk
Ne mazāk.

––––––––––––-

Tu izņēmi manu prieku 
Kā kailu putnu no ligzdas
Un tur tas nosalst
Uz manas diendienā ejamas takas.

Sestdiena, 19. janv. 1985.

Otrā diena kopš Inese un Dzidra ir prom Ņujorkā!
Un jau kura diena kopš mani velk uz moku rata… Velk un velk, lai gan es cīnos un pretojos un nospļaujos – patiesi to izdaru ko neesmu nekad varbūt darījusi, pēkšņi jūtu vajadzību to darīt it kā kas nelāgs būtu ieņemts mutē, ierīts, kaut kas ļoti nelāgs. Jātīra un jātīra tas viss ārā, kas pēkšņi kļuvis nelāgs, tas kas bija redzēts, domāts tik labs.

Izlasīju grāmatu par Katrīnu II. Šī grāmata saka, ka viņa nav mirusi zem zirga… Mirusi no triekas, ko izsaukusi zviedru jaunā karaļa Gustava (17.g.) atteikšanās izdot, parakstīt rakstu, ka viņš princesei Alexandrai atļaus pilnīgu reliģijas brīvību ja viņš to precēs, bet pats paturēs savu luterānismu. Ka šis septiņgadīgais tik noteikti teicis nē lielajai Katrīnai – tas tūlīt devis tai pustriekas un otrā dienā – visu trieku. Es nezinu vai Katrīnai var piešķirt vārdu – ‘lielā’ par ko autors domā (un piešķir to) bet 17.padsmitgadīgam Gustavam gan es piešķirtu vārdu ‘lielais’ – ka viņš tur, ciemos pie Katrīnas, iemīlējies mazajā Alexandrā, varēja noraidīt un atteikt – pretoties Lielajai Katrīnai. (Saņem kopā savu dižciltību, es sev saku).
Autors tur saka, ka Katrīna ar saviem 11 mīļākiem un diviem vīriem, neesot bijusi kaislīga sieviete.
Pārdomājot to – es pirmo reizi īsti apzinos – ka es esmu kaislīga sieviete.

Un mēs visas trīs esam – un tāpēc mums nav 11 mīļākie un vīri pazūd. Arī Katrīnai 6 no 11 mīļākiem – aizgājuši, ‘pazuduši’. Hm? Tāpēc ka mēs esam kaislīgas dabas – tomēr tāpēc mums nav 11 mīļākie. Mūsu kaislība ir ziemeļnieku (Hamsuna aprakstītā) trakā lepnā kaislība, uzmanīga kā meža zvērs! Un – nograuž savu ķepu, bet nepaliek slazdā.

Tavs tēls domās
Vēl raustās, dejo
Kā liesma pār eglēm
Kas taisās dzist
Kam jādziest jo
Nepiemet vairs jaunu pagali
Degšanai.
Vēl uzplaukst un dziest
Atnāk un zūd
Un tad būs pelni.
Tu kļūsi pārpelnots...
Mēģinu Tevi pārpelnot.

Pirmd.

Vakar bij trešā diena zem ‘nelaimes mākoņa’. Es nebiju zinājusi, ka garīga depresija tik ļoti iespaido fizisko ‘mašīnēriju’. Pēcpusdienā gāju staigāt un nevarēju patiesi nevarēju kāju pavilkt. Man ‘gribējās’ nomirt, tur gar kapsētu ejot es domāju – ieiet un apgulties tur sniegā un nosalt. Bet laiks bija silts (ap 0). Gāju tālāk pa ceļu. Daži bērni drāzās no kalna pa stāvo stigu. Kāds mežā, kalnā gāja ar skis, gāju tālāk, lēni, automātiski velkot soļus.

Nu lejā – tur nāca pretī kāda mašīna, paejot pie malas es kaut kā ieraudzīju ceļu, ceļmalas krūmus, kokus un kaut kas manī pavērās no šī skata, tas it kā atvēra kaut ko senu, manis dzīvotu – un gars man kā uz brīnuma mājienu man atdzīvojās šī cita dzīve, bijusi vai jausta saņēma mani un manas ‘nelaimes migla’ zuda – burtiski īsā brīdī – zuda bija nenozīmīga, un ārā, prom no manis.

Pārsteidzošākais bija tas ka no slimi nogurušas vecas sievas soļa – es pēkšņi atguvu spraigu brīvu spēcīgu soli, iešanu. Tā es pārnācu mājās. ‘Pārcēlusies pāri’ tam visam. Iemetās vēl pa skumjai domai – bet tā ir normāla un tai nav tā iznīcinātāja tumšā spēka. Ceru ka tā paliks. Es eju kā agrāk. Vakarā vēlu ap 10 nejauši ienāca Klodīne (ar pudeli vīna Inesei). Norunājam visu stundu. Viņa izskatījās depressed, nāca no dejas stundas –

Pirmd.

Nosūtīju vēstules Zariņam un Ozoliņai. Vienmuļa diena. Izmazg. matus atkal ar olu… biju šopīt. Lasu – Klée. Spēlēju. Mazliet pārrakstīju piezīmes.

Trešd.

Esmu aizmirsusi ka pirmd. bij filma – nekur neesmu bijusi. Klodīne atnāca pirmd. vakarā. Vakar piezv. Diana – ka atnāks. Un Barbara [left] piezv. lai eju uz vakariņām un uz filmu šodien. ‘Pikīs’ mani up. Diana – nav zvanījusi. Lasu Klee dien. grām.
Mans ‘mākons’ uznāk arvien no jauna – un atkal pāriet, bet ne pavisam. Owful thing.

3.30 p.m. Diana atnāca.

Cienāju ar sataisītām egg + carri maizēm un īsto kafiju.
Tagad smaržo visa māja.
Un pēkšņi (uz brīdi) esmu skaidrā prātā – jūtos labi. Sarunas bij ātras, nenozīmīgas – bet varbūt tieši tā kafija – ko atļāvu sev pēc Dian. aiziešanas saldu, baltu, karstu. Vakara gaisma logā – un miers. Jāpārraksta būs visādi nieki no dien. gr. un jāsūta Dēliņam. Bet ne tūlīt. Ne tūlīt. Jāslinko. Jākauj laiks. Neglābjami jākauj laiks. Saule jau aiz kalna.
Dz. + In – atgriezās OK no Ņujorkas.

Sestdiena 26 janv. 1985.

Šodien Dzidra aizbrauca.
Visādi gājis. Viņa ‘kādā iemīlējusies’ laikam (gleznotāju darbnīcas) – vakar bij tur partija – dejojusi, bijusi, bet lai arī agrāk viņi runājuši un arī vakar bijis ok – bet viss palicis bez kādām tuvākām beigām. Aizgāja vēl šodien tur uz Centru – nebija satikusi. Ļoti bēdīga. Tāpat kā es, jāatmostas kā no pasakas.

Vakar aizsūtīju vēstuli Rengai, (viņa atrakstīja).
Vakar negulēju līdz Dz. pārnāca. Domāju ka tur viena mežā nākot nepaslīd uz tām trepēm… Tagad ļoti nelabs nogurums. Kopā ar visu – ne vienmēr vieglo ciemošanos un kā parasti – skumjo šķiršanos.
Lai arī laba diena bij, te bija dāma apskatīt Dz. darbus – izstādei ko Nels. domā. Un man tomēr kaut kā jādzīvo, kaut kas jāfantazē lai varētu dzīvot – jāsaņemas, jāiet uz koncertiem un filmām (tas nu viegli) un lekcijām un visu.
Bez tam – tagad jākārto dzejas. Jāsūta kāds raksts Dēliņam. Bet negribās ne kustēt.