Piektdiena, 2. nov. 1984.
Inese uz Newy{orku} jau 5 dien.
Snieg visu dienu jau otru trešu dienu Mierīgi birst sīks sniegs Sīkas, neredzamas pārsliņas Snieg mierīgi, paputeņo, Noskaidrojas, atkal piemācas un snieg. Nosnieg kalni, jumti, piesnieg, meži, ceļi Dārzs, ielas, sētas, palodzes Viņiem tas nekas – Saģērbj satuntuļo bērnus Brien visi pa sniegu Notīra ietves, ceļus, sakrauj sniega kalnus Viņiem tas nekas. Snieg priedes zaros aiz loga Visu dienu un vakarā un naktīs Tas kas redzēts, zināts, justs Trīsdesmit gadus nav snidzis Nav saprasts ka ir snidzis Trīsdesmit gadus. Priede aiz loga tuvojas, runā, atgādina Redzēt zināt Just uz sevis šo snigšanu kā Viņa to jūt, zināt kā viņas Zaros snieg trīsdesmit gadu.
Inese piezvanīja no Newyorkas! Viņai ejot labi! Tikai īss laiks. Svētdien brauks uz Washingtonu pāris dienas tur – atkal atpakaļ uz Newyorku un mājās.
Eju caur sniegotu mežu
Eju un ieeju
Stājos brīnoties
Meklējot īstenību
Kuras nav (lai arī eju īstenībā)
Ir pēcspēle
Kā dažās filmās mēdz rādīt
Kad dzīvot beidzies
Rāda vēl pusspokaini ainas
No tā kas beidzies, rāda to
It kā lielā mīlestībā.
Eju lielā mīlestībā
Nereāla realitātē
Eju pa īstu dzīvu sniegu
Nē, neeju, eju pusspokaini,
Garām gājēji
Iet pa dzīvu īstu sniegu
Un neapstājas sniega dēļ.
Sestdiena.
Nakts atnes sapnī tēlu
Par kuru vairs nesapņoju dienā
Ar vaļējām acīm, sen vairs nē,
Bet nakts atnes laimi ar šo tēlu
Dažreiz tikai nojautu par to
Viņa nemaz tur [...]edot
Tikai sapnis ir pilns viņa tuvuma
Piesātināts, ar laimi.
Vai tas bija bijis tik īsts patiess
Ka pēc gadiem un gadiem
Tas var izgaismot nakti
Pieliet to ar to nekad neatrasto
Dzīves īstenības jēgu
Ka tas var parādīt laimes krāsu
Gaismu, citu pasauli,
Vai viena paša jūtas to spēj
Vai tas nav divu indivīdu
Kopīgs jūtu, domu ietais ceļš
Austais audums, pavadonis
Vērdamies vēl cauri gadiem
Naktī sapņos rāda savu spēku.
Dienas vientuļas ir
Un snieg un snieg.
Naktī sapnis kādreiz atnes
Tālu par kuru dienā
Vaļējām acīm vairs nesapņoju.
Un dienas ir sausas kailas
Un snieg, un līst
Un saule karsē akmeņus
Kuri pat sāpes nedara
Tik apkārt ir
Un klāju tos ar mīlestību
Ar acīm garām ejot.
Tu svešinieks tagad
Mēs pārmaināmies
Tu svešinieks biji arī tad.
Bet kaut ko mēs mijām
Dodot un ņemot
Kā spēlē aizklātā
Kaut ko mēs iemainījām
Un tagad izbrīns ņem
Vai tas tik daudz ir bijis?
Tik daudz ka pēc gadiem
To naktī sapnis atnes
Visu izgaismojot
Dzīvē ievedot.
Bet dienās snieg un salst uz akmeņiem.
Tev tuvojos to jūtu
Jau balsi dzirdu
Domājot tik intensīvi
Par laiku bijušo
Ko naktī sapnis atnes
Parādot tā spēku
Aizmesto, kas mums bijis.
Tev tuvojos
Jau balsi dzirdu
Vai teiksi Tu
Ka tas kas bija
Ir bijis patiess
Īsts un dzīvs
Tā spēks tik zemapziņā
Mums ceļus mazliet
Noteic, vada
Mūs mums pašus veido.
Svētdiena 4. nov. 1984.
Nelsons palika pa nakti te [right]. Darīšanās ceļo turp atpakaļ. Vēl rīts. Skatos logā. Kā parasti. Vakar bij atkusnis bet sniegs vēl paliek.
Pēc 30 gadiem (vai apmēram tā) sāku dzīvot cauri vienu gadu vienu īstu, aukstu, sniega ziemu varbūt 4-5-6 mēneši garu un aukstu. Jau pirmās 20 grādu zem nulles dienas pārlaidu. Pirmajā to nezinot aizgāju caur puteni uz pastu, uz veikalu. Auksts – bet labi, labi. Visi skrien cepurēs šallēs, visādos vatētos vai ādiņās – te tikko aiz kādām durvīm (pastā veikalā bankā) sasilsti atpogājies attinies – tad atkal vieglāk mesties aukstumā ārā.
Otru dienu, vienīgo visā dienu gaitā, paliku mājās neizejot ārā, nobijusies ka 20 zem nulles vai 21 vai vairāk. Tad atkal saņēmos – man nekas ‘nekaiš’, pat ‘kakls nesāp’ – šis parastais aukstā laika signals – elpoju brīvi. Tā es turpinu dienu pēc dienas iet ziemā, kā visi iet, kā bērnībā, jaunībā gāju. Sniga un snieg un bija jābrien te pa ceļiem kurus mazajās ielās nenotīra – vēl it kā īstā ziema nav klāt, vēl šis sniegs pats mazliet nokusīs. Varbūt nē.
Nav nokusis un kalns tinas miglā, mākonī, kas var atkal sāk snigt.
Šī ziema jāmācās izdzīvot, jāmācās, jāatceras, kā jādzīvo.
Varbūt nesīs man pasakas varbūt modinās, mudinās iesnaudušos radīšanas garu. Kam? Dzīvei. Vēl dzīvei. Un dzīvē satiktiem cilvēkiem ko sapņi naktīs dažreiz atnes. Varbūt mani aiznes tur arī. Un kas tad es esmu?
Nelsons [right] aizbrauca. Bija labi (labāk kā domāju) ar viņu parunāties – mazliet iekustināja manu flegmatismu. Viņš domā ka Inese ir ļoti gudra, un ka viņai ir top jobs te visā Kanādā! Un viņa visur survaivīs! Jā – tas ir ko visi domā un it kā neredz, cik grūti viņa cīnās, kā pārvar visu maigo, bērnīgo sevī – lai survaivītu! Bet – O.K. Un ar mazu smaidu vaigā (kas tā kā negribēts tur tādās reizēs iezagās) viņš teica – ka Inese mīl braukt uz Newyorku. Un ka tur viņai ir ļoti daudz draugu. Labākie draugi tur – O.K.
Varbūt visdziļākais un labākais ir dalīšanās prieks.
Ik guvums, atradums kļūst auksts, akmeņains, nomirst īsti vēl nedzīvojis, ja to nevar dalīt, ja tanī nevar dalīties, kā to mēdz teikt, ar … cilvēku, kas dažu ko redz līdzīgi.
Būtu prieks dalīties ar Jums šai dienā. Ne visā dienā, varbūt tikai dažās pēcpusdienas stundās.
Par Jums es sen vairs vaļējām acīm nesapņoju. Kādreiz to darīju. Sevišķi ieteicu to sev darīt lai glābtos. Ir dažs laiks, kad pats vien vairs nezin kā glābties. Meklē visdažādākās palīdzības. Kādreiz arī tādu, kas ieved jaunā pazušanā. Bet jāuzmanās. Un ir jāuzmanās. Varbūt Jūs man palīdzējāt uzmanīties. Apstādinājāt kad es sāku Jums soļot līdz, nestāties. Nu tas viss izvērtās labi. Varbūt var teikt – skaisti. (Gudrie ir teikuši ka vārds skaists, skaisti – neko neizsaka, ka tas ir bezkrāsains tukšs vārds. Tas tā ir un nav. Katrs vārds var kļūt izsmelts. Tad tas atkal ir no jauna jāpielej, jāpiepilda. Ja paskatās mūsu tautas dziesmās, tur šis vārds ir izteicis daudz, tur ir daudz kas skaists. Un ja to tagad saka drošāk un skaļā balsī, tad tas nevar skanēt gluži tukšā.* Vai tas izvērtās skaisti? Tas bija arī sāpīgi, muļķīgi, tukši, vienpusīgi. Bet vai tas nevar iebaroties ar vārdu – skaisti? Var.
Dienās es sen vairs Jūs neatceros. Bet ir brīnums, gandrīz brīnums, ka dažreiz pēc tik daudz gadiem nakts atnes sapņus par Jums. Neko reālu, neko ļoti skaidru, dažreiz tikai kādu nojautu par Jūsu tuvumu kaut kur, dažreiz reti pavisam, arī tādu saudzīgu saskarsmes tuvumu, kāds mūsu vidū nekad nav bijis. Lai kā tas ir – šiem retiem sapņiem visiem ir viena krāsa, ja sajūtas var saukt par krāsām – tā ir gaiša laimes krāsa. Tās ir laimes, īstas dzīves izjūtas, lai arī sapnis kādreiz nav ‘skaists sapnis’ un ir tikpat grūts kā dzīve.
Mēs maināmies. Jūs sen man esat svešinieks. Bijāt arī tad. Mēs maināmies. Bet kaut kas mūsos, mums to nezinot, dzīvo nemainījies, jo kā citādi tas varētu atspīdēt sapnī? Paša neizdomātā, neizvēlētā sapnī.
Izklausās ka es sapņoju par Jums bieži.
Nē, ne bieži. Varbūt – nē pat ne reizi gadā. Gadu, pār to mūsu vieglās pazīšanās laiku, ir sakrājies ļoti daudz. Es nevarētu saskaitīt tik daudz reizes sapņotus sapņus par Jums. Bet tie atkārtojas pa retam ar to pašu agrāko intensitāti. Tā tad, kaut kas mūsos dzīvo nemainīgs.
Tagad šīs pārdomas manī ierosina ziema. Pirmo gadu pēc vairākiem šad un tad ziemeļpuslodē pavadītiem gadiem, es sāku dzīvot, sagatavojos dzīvot visu gadu zemes malā – kur būs īsta, auksta pat ļoti auksta ziema. Ne tāda, kā iepriekšējos kaut kur te pavadītos gados – kur sniegs uzsnieg, pajokojās, pasalst – un nokūst, vēl uzsnieg, vēl nokūst. Ir vēl kāda pavasara salna jumtos un tas viss – ziemas nav bijis.
Bet tagad būs.
Ir novembra pirmās dienas un jau pāris nedēļas ir dziļa ziema. Bija jau – ‘20 gr. zem nulles’, un ir snidzis, snidzis, snidzis! Varbūt kaut kas, vēl daudz kas mūsos nemainās – šī snigšana, salšana, šīs ziemas bargums pārsteidzējā kārtā šķiet labs, pieņemams, visa fiziska ķermeņa (un gara protams) apsveikts tuvinieks. Ir bauda ieelpot vēso gaisu, elpot un elpot.
Ir zināms sāpīgas izjūtas – par to ka neesi bijis klāt, kad ir snidzis gadu pēc gada trīsdesmit gadus. Esi bijis ārā no savas noliktās vietas zemē, dzīvē. Esi izkritis no savas dzīves 30 gadus.
Protams tas tā nav.
Bet kad apstājies piesnigušā mežā un ziemas baltums un klusums mīksti apņem – tad dažu brīdi tā liekas. Un tu kļūsti pārcelts atpakaļ 30 gados, atpakaļ savā vietā, dzirdi balsis, jūti durvju kliņķi (kloķi, mēs teicām kliņķi), aizskar zirga purnu nojūdzot, dzirdi veco sienas pulksteni, svētku lapmas gaismu u.tt.t.t.
Un tad sāc iet tālāk šīs zemes ziemas baltajā takā – un zini ka tā īstenība, nav īstenība un šī īstenība arī nav… vai ir īstenība? Tā baltā taka ir – skaista. Un sakarā ar to, ka nesen redzēju reto sapni par Jums, es domāju – būtu labi aicināt Jūs ciemos uz šo ziemu, uz šo taku, uz pāris stundām šai diena.
Jūs nevarētu nākt viens. Droši vien nevarētu. Jūs neesat viens. Un tas netraucētu, ka Jūs nenāktu viens.
Mēs maināmies. Tagad sen tas netraucētu. Un tomēr būtu labi dalīties ar Jums. Pa pusei ar Jums.
Jūsu gars ir dzīvs, ziņkārs un bagāts, zinīgs un nerimtīgs (tāpēc jau Jūs sapņos kādreiz redzu). Jūs labprāt pavadītu pāris stundas šai ziemā, šai dienā, šai vietā. Un šai īstenībā.
*Ir gan tā, ka aiz vārda skaists kaut kam ir jāstāv, (vai jāseko tam) kaut kam kas ir teikts, runāts vai zināms, zināms tā, ka patreiz tas vārds nav jāizsaka, tad vārds skaists kļūst vērtīgs, izteiksmīgs. Piemēram – skaista diena, skaista meita, skaista ziema utt. Diena meita ziema vasara – tie jau ir vārdi paši par sevi pilni mums zināmu bagātību, vārds skaists tām dod tikai noslieci. Vārds skaists nav tāds kā ir vārdi, gaišs, tumšs, labs. Tiem jau ir sava īpaša vienreizēja ziņa, kas vieni paši bez citu vārdu palīdzības šo ziņu mums spēj dot. Vārds skaists viens par sevi… bet tā ir valodnieku daļa un ar tiem ir bīstami sākt valodas.
Viņiem tas nekas. Bet kādam no 30 gadu saules zemes kā būtu iet šo taku ar tādu? Ar Jums. Un tagad man jāsauc lietas īstā vārdā – jārunā par īstenību te nav nekāda sapņu zeme.
Vadīšu šo ziemu Rockiju vidū Albertā, (man ir savādā kārtā apnicis atkārtot vārdu – Kanādā) Banffā, (15 min. gājienā pa taku caur mežu, pret kalnu, kalnā) līdz sauktajam Banffas Centram (kaut gan ģeogrāfiski tas nav Banffas centrs) līdz visu mākslu koledžai. Tur notiek daudz labas lietas.
[Photo: Erna, Inese]
Pirmdienās – filma, vakarā
Trešdienās – pusdienas laikā koncerts
Trešdienās – filma, vakarā
Ceturtdienās – pēcpusd. koncerts
Piektd. – vakarā koncerts
Sest. – teātra uzved.
Svēt. – brīvkoncerts pilsētas bibliotēkā.
3 brīvkoncerti nedēļā. Uz vienu (piekt vakara) jāpērk biļete, ja meitenei nav laika pagādāt brīvbiļeti. Arī teātrī tāpat. Vidū – visādas lekcijas no studējošiem un viesiem un izstādes visu laiku koledžā un pils. bibliotēkā.
Var ‘dzīvot – no mākslas’. Arī tādēļ taka tik pievilcīga. Bet taka arī bez tā, nē varbūt tomēr kopā ar to un ar ziemu veda uz domām par Jūsu ciemošanos.
Īstenība ir un nav gluži īstena vajadzīga. Dažu stundu dēļ nevarētu braukt gandrīz diennakti lidmašīnā (arī pārsēžoties no slavenā Qantas uz Air Canada) tad vēl vairāk kā stundu no lidlauka ar mašīnu no Kalgarijas uz Banffru – šis brauciens tomēr vēlams – pēc tāliem līdzenumiem no Kalgarijas – tuvojies kalniem, jau tālu redzi to masas, bet tad kaut kā neticami – piebrauc tiem gluži klāt, (pa plašu tikai viegli viļņojošu līdzenumu) tie sākas uz reiz visi no pamales līdz pamalei, it kā kādas varenas rokas atstumti – „līdz šejienei un ne tālāk!”
Brauciens Qantas džetā – arī kaulu nelauž.
Bet celties no siltas vasaras un braukt uz aukstu ziemu! Uz dažām stundām to var pusīstenībā.
Taka kalnā ved ieslīpi, lēzeni un mierīgi, diviem blakām iešanai ērta un plata diezgan, trijiem ne tā. Kalna koledžas ēkas un lejā pilsē. ielas ir noslēptas ar eglēm un priedēm – lai arī taka nav nekāda garā, tā tomēr dod pilnīgu un vientuļu netraucēta meža gājiena pārdzīvojumu, tagad ziema nu satikt vāverītes. Pirms sniega varēja satikt briežus. Tie ganās, pa vienam, pa vairākiem, kādreiz kāds vecs liels ragainis ar plašu ģimeni. Ja apstājies un skaties un brīnies, tie arī paceļ galvas un skatās – brīnās ko Tu brīnies? Kādreiz kāda kojote aiztek, apstājas. Apstājas ne lai uzbruktu, bet ar tādu zvēra skatu kas saka – ja Tu gribi kauties, esmu gatavs!
Lāči nav redzēti. Bet pāri upei pie liela hoteļa tie dažreiz apgāžot atkritumu tvertnes. Tā ir hoteļa apkalpes vaina – atkritumu tvertnes nevajaga atstāt ārā, labāk tā arī labi noslēgtas. Lācim ir labs deguns. Nevajaga iet mežā kā no maltītes ēdies pilns ar ēdienu smaržām. Ziemā lācis guļ. Nav ko bēdāt vai priecāties to satikt.
Kalnu lauva – tik tuvu cilvēku mitekļiem nenāk.
Tā tad paliek tikai vāverītes un susuriņi. Un ziemas baltums, iesnigušas eglītes, lielo priežu zari ar zaļām, maigām skuju adatām – liekas var just uz ādas to sniegoto pieskārienu, stumbri un visas tās ziemas noskaņas izjūtas iesnigušas iesalušas aizvērušās atmiņas.
Galā taka noved pie straujāka kāpiena dēļ iebūvētiem pakāpieniem, pa nedaudz uz reiz – tad atkal daži soļi līdzenuma, un atkal pakāpieni, tā līdz augšai – un tad pēkšņi esam koledžas celtņu vidū – laukumi, koki, celiņi līku loču šurpu turpu. Apgaismotu logu rindas, lejāk galvenā ofice, ēdamzāles, vaļēja kafejnīca, tālāk dažādas lekciju halles, pretī tālākā celtnē ar augšstāvu lielo spožo logu rindu ir no fibre, no keramikas, no glezniecības un citām vizuālo mākslu darbnīcām. Pa labi studējošo dzīvokļu celtnes, aiz tām teātru, filmu, koncertu zāles – tur šais izdomātās pāris stundas jādodas uz koncertu. (Vēlāk pēc tam uz dīvainajām celtnēm kur mūziķi vingrinās, studē un ražo. Turpat arī lielā atpūtas – sporta celtne tikko pabeigta ar stikla sienām un peldbaseiniem, veselas miesas uzturēšanai gara vajadzībām).
Sniegota taka kalnā caur mežu
Gaismota dzeltenām sērīgām lampiņām
Kā Anglijas mazpilsētiņas vecās ieliņās.
Taka maiga savā zeltainā baltumā
Starp krūmiem stumbriem
Klusumā, ziemā, vientulīga un droša
Iešanai puskrēslā turp pret kalnu
Nākot pusnaktī no kalna mājās
No mākslas koledžas no šīs zemes jaunās sirds
Nākot pusneapzinīgiem soļiem ātri
Un apstājoties kā dažreiz sapņos
No koncerta mūzikai dūcot vēl ausīm
No filmas ar pasaules ārēm vai teātra pārdomu
Sadarbīgā varā
Stājoties uz mirkli zaru ēnā
Uz baltas takas starp melniem stumbriem.
Mana taka kalnā, (ne man tā gaismota)
Tā tomēr mana.
Kāds brīnums vēl arvien atrodams
Ceļā. Svešajā ceļā, ko iemīl
Kas jāiemīl, lai dzīvotu.
Nav grūti Tevi iemīlēt baltā taka kalnā
Atrasta, dāvināta man šai ziemā.
–––––––––––––-
Mēness noriet
Iet gulēt, aiz priedes
Iespiež vaigu melnā kalnā
Atstāj tik pilsētas gaismas
Asas necivilizētas
Sāpot acis to izvairās
Aizvērdamies līdz ausīs rīts.
Bet vakaros ugunis aicinātājas
Ir labi iejukt viņās
Pašam spīdēt to gaismu
Un sākt ap kādu deju
To arī izgaismojot šķiet labs
Kādu kas kā kalns
Kur mēness iespiež vaigu
Kad tas riet.
Un tā iet līdz rītam
Tad norietēt ar vaigu
Savā atrastā kalnā
Kļūt spožai – planētai
No viņu gaismām
Sākt ap kādu riņķot
To arī izgaismojot.
–––––––––––––––––
Mums māju nav
Un nebūs vairs
Jo mēs tās neņemsim
Ja arī mums tās dos
Tās sveši izmainīsim
Kā mainīja ik seja
Ik pilsēta
Kalns ar mež taku
Pat atmiņas
Mūs drāž šai maiņā.
Bet spītīgie bērni
Brēcam pēc tā
Kas zudis
Citāds vecā veidā
Pāraudzis
Mēs tie
Ar varu izrautie
No dzīves lēnās plūsmas
Un pārāk redzīgi
Un pārāk akli
Ciešam bet atstāts ir
Neatņemts ir darbs
Kaut dziļi vainots dažam
Tas tomēr dzīvs tas mūsu
Tas mūsu mājas mūsu ceļš.
Piektdiena 9. nov. 1984.
Rītu Inese būs klāt!
Neesmu daudz (neko!) padarījusi. Pēdējās dienas rokos vēl pa dzejām. Nu jāsūta drīz. Vēstule no Mednes – tie grib taisīt ātri. O.K.
Kā saudzīga roka
Likta uz vainas
Sāpi nomierinot
Tava nebēdīgā nākšana
Ziemas vidū
Vēju klusinātāja.
Brīnies zied dīvaini
Mazi sveši ziedi
Nezini vārdā saukt.
Nesauc, lai salā
Mimoza neaizveras
Lai zied
Kā aiz stikla
Ziemā.
Pirmd. 12 nov.
Nosūtīju vēstuli Ausmai. Parakājos pa dzeju kravu! Grūti sadalīt 2 daļās!!!
Inese atbrauca (+ Nel.) laimīga un labā izskatā!
Šodien atkal snieg Briedis staigā dārzā, Ragi tik tāli plati Brīnies kā tas tiek ar Zariem ar stumbriem galā? Atnāk noguļ savu brīdi Apsnieg. Dzīvojam te kā Ziemsvētku pastkartē nebēdājot Ka kaimiņi ievēlējuši To pašu prezidentu To pašu jaunā vietā Un ko nu? Kur nu mūsu ziemsvētku Pastkartīte?
Sestdiena 17. nov. 1984.
Vakar saņēmu Austras rakstu! Labs un labi 3 dzejoļi tulkoti angļu val. ‘Kad uz br. lapām’ – tomēr mazliet savādāku domu dabū, lai gan dzejolī arī ir tik apslēpta otra doma, ka to nevar varbūt atšķirt. Dzejolī ir daudz vairāk komplicētāku izjūtu kā – mājas ilgas. Austra kaut ko līdzīgu arī saka. Bet tas nav Kanādas ledus kur es apstājos un gribu palikt. Tas ir manas dzīves ‘pirmais ledus’ un es apstājos tikai pārsteigumā par to un lai apdomātu – ko nu? Uz mājam sūtu tikai vārdu – message – jo lielākas atgriešanās nav un tas, vārds, ir labākais ko es varu aizsūtīt – es pati neskaitos tur vairs un es nejūdzu veco bēri, es jūdzu – nezin ko. Es pirmā (otrā) pantā izsaku to, ka man būtu jājūdz vecais bēris, es to gribētu – bet viņa vairs nav – viņš nav vecs tādēļ ka tik ilgi neesmu atgriezusies kā Austra domā… tomēr šī viņas doma ir pareiza. Bēris var būt vecs arī tādēļ – mana pirmā doma par viņa vecumu bija tā – ka viņš ir toreizējais bēris kura tagad vairs nav, lai arī viņš tur būtu – tas ir, bijušais laiks etc.
Austra darījusi tik daudz!
Pirmd.
Inese mājās, laimīgi, es mazliet bēdājos.
Vakar izgrūdu ar lielu varu un spēku divreiz cauri Šūberta otro impromt. To mācījos (tāpat kā 4.) pie Demanta. Tas bija tagad par grūtu fiziski un vakar naktī un šodien sāpēja visa kreisā puse ķerm. Vēl sāp un staigāju – ‘kā uz naga’. Nevaru tik ļoti vairs uzspiest sev tādas pūles. Šūberta impromptu mani vienmēr fiziski nokausē.
Trešdiena, 21. nov. 1984.
Šodien nosūtīju Ausm. Mednei pēdējo (?) dzejoļu kravu, vāka zīmējumu un satura sarakstu. Ceru – ka daudz man tur vairs nebūs jācīnās.
Jūtos kā iekritis vaļējās durvīs – dauzos no kakta kaktā un nevaru atpūsties.
Ilgi jau nebūs miera – kaut kas būs atkal ‘jātaisa’! Lai gan gribētu absolūti – neko nerakstīt – bet nevar ‘atpūsties’.
Un to vāku viņi droši vien ‘saķēpās’. Būtu jādod tiešāks paraugs – kā tie burti, tie vārdi jāraksta etc. Un tas urda. Vakar jutu vairāk miera zinot un domājot – nu beidzot tūlīt viss cauri, pabeigts!
Augšā uz kalnu
Sniegota taka
Mežā – ko tā man saka
Man dara?
Stāv prātā
Ved, apstādina, daudz
Sola, kaut ko, uz kaut ko
Ved. Pati stāv ne šai laikā
Stāv kādā man zudušā laikā
It kā satikta, ieta un
Zaudēta, neapjausta.
Tagad to dod un ņem,
Žēlo un ievaino.
23. nov. 1984.
Šodien pēcpusd. koncerta 2 pianisti (abiem arī Debussi) Kevina Fitz-Geralda asais (kā ledus!) tonis beidzot uzvarēja (man) Hanri Paula Sicsic’a – mollīgo toni. Tomēr FitzGeralda asums – patika, satrauca. Divi ļoti ļoti pretēja piesitiena pianisti – kristāls un samts.
Vēl vakar, aizvakar
Tu svešinieks. Tev
Šodien zvaigznes no debesīm
Tev nonestu turēt.
Parādā nevaru palikt
Tu pasauli man dod.
Pa manām rokām
Kā tiltiem ūdeņiem pāri
Tu atnāc, kā lidojot
Cauri man izej
Un baiļu klusām lūpām
Mani līdzi ņem.
Illūzijām mēs apmaināmies
Šīm bagātībām
Kas pelēkā zemē mūs nosit
Liek salasīties atkal
Un celties
Mūsu nereālai realitātei iet
Ar lūpām klusām.
Vakar aizvakar svešnieks
Tu neatņemams un
Līdzi man nāc.
––––––––––––––
Lēnām bet neatlaidīgi/nerimtīgi
Viss slīd no rokām, jo
Tu viens tur gribi iemājot
Tur būt kā zemē plašā
Ar kalniem, upēm
Ceļiem zem debesīm drošām
Uz pilsētām pāri noraudzīties
Saulē (zvilnot) kavējoties
Vējos kad jāklausās
Pāri kas dzied
Ar ziņām vēl nezināmām
Pusnojaustām
Kas Tevī lai krājās (kristalizējās)
Par to Tu tikai
Nevērīgus mazus skūpstus liec
Uz ziediem uz lapām
Un celies kā vējš
Ar ātru skatu vienu atsviestu
Atpakaļ kā pieturoties
Lai tūlīt nepazustu.
––––––––––––––––––––
Vēl vienmēr
Nemitīgi Tu atgriezies
Jaunos veidos, citās sejās,
Daudzreiz atrastais un
Iegūtais
Ar Tev Sizifa akmens
Augšup veļams
Atkal no jauna.
Dienas nāk un dienas riet
Bailēs nogriežos, stājos,
Piesardzīgi slēpju acis –
Pamanu izstiepto roku.
Tu atnāc
Esi klāt
Un kalns gaismās zvīļo
Kur mums iet
Bet pusceļā
Akmens lejup slīd
Vai smags pārlieku kļuvis
Vai pēkšņi neīsts liekas
Spēks Tavs vai mans?
Tas lejup slīd ir
Prom dziļā ielejā
Neglābjams
Līdz Tu no jauna atnāc.
Citā balsī pazīstu es Tevi
Tu esi klāt
Kalns gaismās zvīļo
Sizifa liktenis nu ir ņemams
Akmens pret
Kalnu veļams.