Maijs 1983 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena, 9 maijs.

Piezv. vēlreiz Qantas – 70 mārc. var vest. So – mazliet vairāk tas ir!
Gord. palikšot te – vēl 1 gadu! Es varot atstāt lietas… Labi! Viņš bija laikam pārsteigts, ka es taisos prom uz ilgāku un nezināmu laiku. Bet starp viņu un In. – no hope. Viņš ir absolūti aut. Viņa ir to ievainojusi arī dziļāk, kā var domāt. Viņš ir nespēcīgāks, – mazāk drošs par sevi un grib palikt savās robežās. Iekšēji, kaut kādā veidā viņš nevar sacensties ar Ineses garu. Un tas laikam ir tas. Viņam vajaga – meitenītes. Un daudzas. Jo – tās apnīk. Tās prasa vairāk, ja jāpaliek pie vienas. Cik ilgi tā viņam ies? Ilgi! viņš izskatās labi.

Kā lielīdamies viņš atklāja, ka dzīvojot te nedēļām mierīgi – bet tad uz Vancouveru! Un „having good time. Very good time!…” O.K. Inese „neesot ar siltu sirdi” – ja viņam tā tāda nav, Inesei nav jāpaliek pie viņa (un viņa arī to vairs nevar jo Gord. to negrib) lai viņa patiesi nekļūtu ar ‘cietu, ļaunu sirdi’, jo viņai ir mīksta, silta sirds. Bet dzīve nav bijusi viegla un viņai ir jācīnās ar zobiem un nagiem noslēpjot savu sirdi.
Vakar – bijām Harisonā uz sieru vakariņām. Vai Inese zvanīja – nezinu. Gaidu šodien.
Šodien – nosūtīju vēstuli E. Rengai – lūdzu atsūtīt ‘Ceļa Zīmju’ adresi. Nosūtīju viņai arī vienu ‘žurnālu’ kur mans stāsts (‘Vecu lietu izsole’) ir iekšā.
Esmu pārkārtojusi grāmatu plauktu. Tās tik smagas – ka vai visas jāatstāj te.

Vasara. Pārlasīju Gunara Saliņa pēdējo dzeju grāmatu – to neapzinoties esmu dzejojusi savu ‘Ciemos braukšanu vilcienā’ laikam viņa iespaidā. Bet man ne prātā nenāca – ka viņš arī ir rakstījis līdzīgi – ceļojumu pa Eiropu – dzejoli, pa dzejolim. Never mind! Saliņam ir sava ‘toņkārta’, kurā viņš dzied gandrīz visu laiku. Lai cik tā laba un lai cik viņš labs, labākais no visiem – šī toņkārta dažreiz liek brīnīties un gandrīz vēlēties – „paņem citā melodijā arī”.

Tas tā man dažreiz ir nācis prātā par maniem stāstiem. Un esmu domājusi jāuzmanās, nav jāieslīgst vienā toņkārtā. Varbūt tas stāsts ko nosūtīju Dēliņam – ‘Saules brālis’ – ir citāds? Varbūt ‘Ziemsv. pusdienas’ – ir citāds? Varbūt nē. Esi tāds kā esi. Tomēr – nepieņem sev kādu ierastu tērpu. Runā tā, kā liek temats, un izvēlies, mīli tēmatus ne vienmēr tos pašus, redzi daudz ko.
Un
Dēliņš ir ielicis Ineses studijas foto un apakšā ziņas – bet ne vārda par Banffas lielumu un izstāžu panākumu lielumu un – scolaršipu daudzumu – var just – ko? Nemierā būšanu ar veidu kā In. strādā? Mazliet ‘žēlumu’ (ha!!) ka ‘labie aiziet no latviešiem’. Kā ‘labs’ var izaugt tikai pie latviešiem? Bet Austr. Latvietis un visi citi raksti, to bazūnē skaļāk kā jebkad. Latvietiskais, latvietiskums, latviešiem!…

Otrd. 10 maijs 1983.

Kalns šorīt aplicies baltu miglas krādziņu
Kā tāds spāņu grands
Raugās tai pāri ar sniega iesirmu ūsiņu,
Zils miers pār galvu
Stabila stāja
...Raugies līdz sausa top acs
Mitra top acs?

Būtu jauki aizvest Tāli atpakaļ uz (brīvo) Latviju, nolikt (Ķikuros) lai dzīvo! Latvietis. Cik daudz tādu būs? Viens? Divi? Latvieši ir un būs Latvijā. Mēs te paliekam viņu – izpalīgi. Un to būs daudz diezgan, un tie palīdzēs arī. To darbi palīdzēs – visvairāk.

Trešdiena 11 maijs.

Nosūtīju vēstules: Tomsonam un Luc. Kalniņai.

Vasara ārā. Siltums plūst no zemes un debesīm. Ja arī nav nekā man cita – ceļš vēl gulstas zem soļiem paklausīgi, diezgan paklausīgi un siltums. Izgāju minūt. 20 pasauļoties. Tagad mācās, vētras mākoņi visās pusēs. Kalnā līst. Un – glaiders laižās!! Pirms lietus strāvām. Drīz būs lāses klāt! Tā liekas, kaut nebūtu krusa. „Man puķu zirnītis iestādīts…”
Tas lietus neatnāk, aizgriežas no pretvēja.

Ārā Ineses vecais zilais (folks v.) beatle aiz tā (gandrīz pāri tam) savādi dzeltena krūma zari un tālumā pāri divi melnzilie kalni ar sniegu galos. Tagad pār tiem svina pelēkais lietus debess. Bet lejā te – gaisma, gandrīz pussaule. Ineses zilais beatlis un dzeltenie zari – Inese, tad tālu, bet tuvu – mana māte – un te es. Visi mēs.
Šie zari tikko plaukst – tiem savāds dzeltenums – īsts zelts.


Saules spožums, saule – spīd kādā zilā beatļa punktā, apaļš tā liektajā degunā. Ines ilgus gadus mašīna tas – pazīstamais gaišais un tomēr košais, bet arī mierīgais zilums. Un es jūtu, redzu –

              šis mirklis 
              ar viņas mašīnu zilo
              ar zelta zaru
              ar kalnu tumšu un sniegotu
              kas ir tur bet neskar šo silto stūrīti
              pār bītli ar zaru –
              tas ir īss brīdis un tas ir mans.
              Pilnīgi nedalāms, personīgi mans.

Dzīve. Trauslā dzīve. No paaudzes uz paaudzi – ar mani no mātes uz meitu no tur un te – īss mirklis uz ko es skatos un kā es jūtu bezgala trausls, īsts, dzīvs bet netverams, lai gan rokas šķiet to noglāsta, tāpat kā to acis glāsta un sildās, es sildos šais krāsās.
Klusajā dzīvajā dzīve lietās kas pavada, kas satur kas ir mūsu dzīve.

Zilajā mašīnas metāla degunā 
ir metāls no manas
mātes jaunības laika
zelta zarā gaisma no
mana jaunības laika
un kopā Ineses jaunība
              tur līdz.

Beatls stāv tik mierīgi ar vieglu sauli degunā.
Runājot par visu to – es izstiepju šo brīdi manu personīgo, nedalāmo piedzīvojumu, izjūtu, bet es to nedaru intensīvāku.
Tas parādījās momentā, tā intensitāte ar savu vēsti.

Tomēr, kad es turpinu uz to skatīties, tas piesātinās vēl ar citiem pārdzīvojumiem – nojautām, atmiņām – (tam nav vārda, tā ir kāda dzīves esence) par mūsu kopīgiem ceļojumiem, dzīvojumiem, paver senus ceļus un atkal aizver – un vecais Beatls mierīgi stāv ārā. Bet tik sprigans, tik silts, dzīvs, it kā viņš runātu pie sevis runātu un būtu gatavs – doties ceļā ja mēs visi tur būtu klāt. Viņš nesaka nekā par to, ka tas katru rītu (šodien nē) ved Gordonu uz darbu.

Viņš runā par citiem un citu laiku un liekas viņš domā – tas varētu būt atkal mūsu laiks. Viņš dzīvs. Es tomēr varēju to ieraudzīt, man atvērās acis jo sirdi bija atvērusi palasīšana grāmatā par Dylan Thomasu.
Es kļuvu dzīva, jo saskāros ar dzīvu cilvēku, ar cita cilvēka dzīvi.
Runā krāsas un līnijas, vecā Beatļa līnijas, zilie izlīkumi un palsā saule kas tos silda, šīs aizmiglotās saules palsais zelts un zara jauno lapu neticami zeltīgais zelts.
Tas ir kāds rets krūms. Viņam visu laiku lapas ir dzeltenīgas ar savu īpatnēju toni un tagad plaukstot tas jo vairāk silda, tīrs savā zelta nespodrībā un spodrībā. Tāpat kā saule.

Tavas acis, acis vien
Pagrozījās, papeldēja, apstājās pretī
Kā it kā tās saules zaķīšus kāds laistu
Ar spoguli
Tā tavas acis palidoja, apstājās
Aizlidoja, zuda
Tā vai es laidu
Saules zaķīšus ar spoguli?

–––––––––––

Mans tuvums Tev rāva
Trakus smieklus no krūtīm
Kā aizsmokot, iekaucoties
Iejodlerējoties, iekliedzoties
Tu smējies.
Dzēru Tavus smieklus
Pārvarīgā labsajūtā
Bet sargājos
Pamest ne pusskatu uz Tavu pusi
Bailes ka Tu savu smieklu
Pārspēts aizsmaktu
Nosmaktu
Varbūt sāktu raudāt.

12. maijā 1983.

Un šorīt, sēžot tepat kur vakar, un skatoties pāri uz kalniem, kas šodien guļ tīrā zilā debesī, manī pēkšņi – kāds skatās, kāda skatā es krītu – tas nāk no zilā beatla loga, tā ir bāla ēnu seja (no lapām, no koka ēnām) bet tā ir seja, suns ne cilvēks, vecs ne jauns, viss kopā tas mainās kustās, skatās, pat runā. Otra galva tālāk turpat, pilns beatls ar spokiem, ko lai es saku (vai nesaku???) par to?
Šai beatlī neviens nav nosities. Tam nav neviena pašdarīta spoka. Tanī braukuši cilvēki – kas ir jau pazuduši. Ir – ‘ēnu valstībā’, un tanī braukuši cilvēki kas darījuši dzīvajiem tik gauži – itkā tie būtu ko kāvuši. Bet tie ir dzīvi. Kāda beatlim daļa gar tiem? Seja daudzreiz mainījusies, pat pazudusi, tagad atkal raugās jauna. Tikai ēnu plankumi?

Jauna diena! Saulaina. Skaidra. Pilna zaļu koku, kalnu, upju, debess ziluma. Ko vēl! Miers apkārt. Neviens netraucē. Tikai paša domas urdās un jauc visu. Aprok visu, neļauj dzīvot. Strādāt.
Tā nu esi izceļojis, ieceļojis kur esi. Ir jau labi. Daudz labāk jau nevarētu būt iekārtojies, izkārtojies. Tas grūtums kas spiež, par to jābrēc uz Dievu. Bet to nevar – Dievam jāpateicas.

13. maijs.

Aizbraukt atļauja rokā! Bijām pie robežas, ofice – atļauja uz gadu!
Bij lietus no rīta.

Vējš, vasara, mākoņi, kalni
Lapu biezokņi plosāmi, saudzāmi
Nobirdina ziedus, briest šūpojas pāri
Stundām, zaļās gaismas saldi sejās
Rokās sasveicinās nestājās
Un nepaliek nedodās tverami
Saturami, līdzi ņem laika ceļos
Zūdamas ceļojumos savu laiku.

––––––

Kalni ar mākoņiem jūk vasaras vējos
Ar lapu klēpjiem zaros klātos

–––––

Vēl arvien lido, atlido, aizlido vēstules
Okeāni, padebeši, stepes, kalna gali pārvarēti
Iekrīt rokās kā putns maiga bezdelīga
Piesakas aizmirstās skaņas
Ieskanās jaunas skaņas
Liek pie lūpām pie pieres veldzi
Spēka dzērienu, iesaucās daudzbalsīgi
Un krīt no rokām rakstulapu kaudzē.
Apklust
Aizveras aiz savas iegrozītās ziņas
Tikai vārds, vārdi.
Un tomēr – kustība
Kā zobena vēziens, kā
Karoga kārts celšana
Kā rokas tvēriens, mājiens
Paliek dzīvs apklusušā lapā.

Pirmdiena, 16. maijs 1983.

Vakar Inese zvanīja – iecelta par Head of the Fibre Departm!
Labi, labi, labi! Darbs uz ilgāku laiku ja vēlas! Ja tā labi iet tālāk.
Priecīga.
Gord. arī ‘iespaidots’, bet citādi – „no”. Inese varot katrā laikā iet atpakaļ franču valodu mācīt. Viņa nekad nevarot būt bez darba un drošības. „Don’t worry, come after 25 years and you will find her as well as always (there, here in the world).” Varbūt.

Bet kad viņai bija jāiet prom no šejienes – viņa braucot uz Banffu dziļā drūmē teica – „es karājos mazā mazā diedziņā.” Un G. aizbrauca dziedādams uz Kimberleju neatskatīdamies kur Inese palika uz Banffas ielas stūra baiļu, bēdu un neziņas asarās. – Neko nevar darīt – ja nevar sadzīvot. Bet to viņš toreiz nedomāja nepētīja – vai Inese varēs noturēties. Aizbrauca ‘paknaibīt’ Kimberlejas meitenes. Brauca atpakaļ te uz Hope spēlēdams saldās (sievietes balss) iedziedātas ‘mīlas’ jubilejas…

Un te – melnā lēdija – zvana katru nakti, un kad Inese apciemoja (piedalījās Vancouveras izstādē) tad tur bija ‘pie sevis’ izteikti vārdi ‘faded’ (away) kad bija kāda saruna vai melnā vēl nav fadījusi. Nē – In. ir ‘faded’ – un ar lielu apmierinātību teikts tas.

Ko viņš jūt un domā – to es vēl arvien absolūti nezinu. Lai gan tagad dzīvojam ļoti labi. Tā jau visu laiku, bet tagad vēl it kā sirsnīgāk, varbūt priekā par to, ka viss tagad beigsies te arī ar manis te dzīvošanu. Nu – tas ok. Šā jau arī nav – nekā. Jābūt viņam brīvam pilnīgi. Bet – kur viņš skatās, kā dzīvos – ko jūt ko vēlās – nav ne jausmas. „Good time in Vancouver” – Kas? Vai tā bija viņa pirmās sievas māja kur mēs Abbotsf. pabraucām garām?

Anyway – man te nu vairs nav mēnesis ko dzīvot. Jeb ir? Ir vēl! Bet es būšu viena te tagad 5 dienas un pēc tam uz Inesi – un tad vairs paliks tikai pāris nedēļas, vai ne tik daudz.
Muļķīgā kārtā es apstājos atkal kaut cik uzsākta stāsta rakstīšanā. Pārrakstīšanā. Tas par Carr jkdzi. apstādināja uz reiz neizdodoties. Uch!
Es tikai skatos pa logu un domāju, domāju, domāju – un tas ir – nedomāju neko. Neizdomāju.

Un nu – jūtu (uz brīdi, neviļus…) prieku, aizmirstu īsto prieku, ieviļņojamies sevī, kā, ne nav ne ar ko jāsalīdzina – prieks, kas nav ‘prieks par kaut ko’, tas ‘kaut kas’ ir nācis un prieks, prieks pats par sevi, prieks (sen aizmirsta sajūta!!) prieks kas ir salda dzīvība.
Jā varbūt es modīšos kaut ko uzrakstīt, vai – tikai pārrakstīt, un ar drosmi, ka tas ir kaut kas.
Es spītība gaidīju mēnešus, visu gadu – šī prieka, tas ir – gaidīju prieka par kaut ko, kaut kā gaidīju.
Un tagad tas nāca. Ineses prieks. Un manī iedzīvinās prieka vēsma. Dzīvība!
Dārga, dārga lieta, vairs tikai caur deviņiem plīvuriem samanāma un tomēr, tomēr te!

Vēl tā pati pirmdiena. Nakts jau. Skatījos TV ‘My Fair Lady’ – vecs, vecs tas slavenais tās lomas aktieris. Bet tā ‘tie vīrieši’ drīkst būt veci. G. aizgāja uz ‘vakariņām’ pie Helenas. Viņš to var atļauties, mazu romantiku – viņš izskatās 30 gadīgs. Tomēr – ne vairs vienmēr. Bet – tad kad vajaga!!

Noreene piezvanīja – lūdz apciemot. Esmu domājusi – ka labi būtu pastaigāt tur pa Qualicum Beach. Bet – viena. Iziet pa mežu. Un – tas būtu pusdienai ko darīt – bet braukt pāris dienām un kopā tai barā? Varbūt…
(Nopirku šo rakstamo šodien, tāds pabāls. Jāpamēģina otrs – liekas tāds pats nabags. What the devil is that?? Jāierakstās? Varbūt.)
Piešvīkot lapu pēc lapas… Esmu apstājusies to darīt. Un – tukšs viss. Nav ko teikt. (Lucei taisnība) Nav ko teikt.

Manas dienas. ‘Dylan Thomasa dienas’ – lasu to un virsrakstā vien – ‘Dylan Thomasa dienas’ ir vesela jūtu lavīne. Kalns. Dzīve. Es saku – manas dienas un tur nekas daudz neparādās. Es domāju – vai ir cits vārds lietojams man? Ceļš? Mūžīgais ceļš. Nē nē ‘Mūsu mūža dienas’ – bij kāda luga man liekas, un kad māmiņa to teica, tad šais vārdos bija tas pats, kas ir – vārdos ‘Dylan Thomasa dienas’. Patiesi tur tas ir – dzīvotās, bijušās, izdzīvotās, dzīvojamās, zūdošās un tik ļoti bijušās, ka tās ar visu to zušanu nav zudušas. Ir un nav, un ir. Un tas sāp un aplaimo, tas dod to, kas tur ir.
Tā ir tikai valoda, ko tagad vairs nedzird. Vairs nevienam nav tik dziļi nopietnas, tik krāšņas un tik zūdošas dienas.
Manas dienas. Man tas jāatceras. To es daru no rīta līdz vakaram. Un tās aiztek kā ūdens. Plūst un plūst un es raugos šausmās cik ilgi tā var plūst?
Manas dienas. Pilnas zaļām zālēm. Zvirgzdu. Vēja.
Daudz dienu. Kalnā lejā.

1 Ko grieze grieza vasaras naktīs
2 Aiz miglas zaļtumsas pļavās
3 Nekad tas nav atnācis vaigu vaigā
4 Pa zīmei vien ieaudies dienu krāsās
5 Vistuvāk satikts bezmiega pusnaktīs
6 Kā tuvojies droši, kā garam gājis
7 Pa ziedam, pa skarai, pa gaismas spīdumam
8 Vilnī un vaigā aizplūstot skāris
9 Tu kā lielīts kā norāts atstāts
10 Kā tēva dārzā kad ābolus zadzis.
   a Pa zīmei, pa rakstam vien ieaudies dienās
   b Pa zīmei vien ieaudies dienu rakstos
9 Tu kā norāts kā uzlielīts brīnies
7 Ziedam pa skarai pa gaismas strēlei/staram
8 Vilnī un vaigā aizplūzdams metis
9
11 Rokām rīst/izraisās zari un augļi
8 Vilnī iemetis vaigu skāris
12 Tu kā norāts kā uzlielīts stāvi
14 Kas bija tai balsī ko grieze grieza
13 Pār galvu aizraisās āboli, zari

Šodien 20. maijā

Nosūtīju ‘Ceļa Zīm.’ Andrupam 3 stāstus:
1 Viņas piezīmes
2 Sābrs
3 Aprikozu kociņš

Logā zaļš miers lapu virmošanā
Vieglā vējā, savā dzīve vasarā
Šai vasarā, jau daudzas tā vasaras
Un vēl citas nāks pēc ziemām
Vienmēr pēc ziem, dažām zari 
Pumpuri, ziedi apsalst nosalst dažreiz
Citreiz sals labs, tārpus apkož
Tīrus izglābj augļus, sēklas.
Zaļš vasaras miers logā
Lapu nerimtīgā līgošanā
Savas dzīves šūpošanā.

Šodien 21. maijā

Nosūtīju Austr. Latv. Dēliņam 2 stāstus:
1. Kalniņu māte (Tikiņmāte)
2. No vecām piezīmēm (Brauciens uz Saikavu koncertēt)

Aprīlis 1983 (Ķikure/Kikure)

Lielā piektdiena. {1.4.83}

Jau nakts. Protesta domas visu dienu – un nepatika rakstīt.
… Nu drīz es sākšu redzēt unikornu dārzā, jau – dzirdu balsis („How does your fabric softener smell?”…)
Spēlēju Skriabina prelūdes. Dažas jaunas burtoju – neparasti akordi, jaukta takts, neparasti gājieni, kad izburto un pieradina roku – tad jau var izspēlēt.
Tāds kristālīgs viss.
No pašreiz dzirdamiem dzīvajiem latv. dzejniekiem man ‘iet pie sirds’, tikai Gunars Saliņš, tas ir – no ‘šejieniešiem’.

Gribētu būt
Kaut kur uz nekultivētas pļavas
Kur visādas puķes zied
Un zāle pēdām piekļaujas maigi
Kur atgulties var zem smilgām
Var pasēdēt –
Nav nekādu melnu izrakumu
              Gar grāvmalām
Un ceļš kas tur aizved
Vidū ir iemīts ar zirgu pēdām – 
Zīmēts ar pakaviem...

Tas viss ni sasiets, sasaiņots
Aizzīmogots no rokām jau ņemts
Kļūst nosūtīts
Neatgriežami tā Radītājam.

1. Lieldienu svētki {3.4.83}

Viss ko es rokā ņemu
Nes nāvi sevī:
Noplūkta puķe
Vai tauriņš notverts
Tik stāvot pie dzīva koka
Dzīvības svētkus svinu
Ja arī tā noslēpumu
Vārdos neuzzinu
Tā zaru šalkšanā
Mūsu visu kopību minu.

2. Lield. sv. {4.4.83}

Kopš tu esi miris...
(Tā cilvēku neuzrunā
Tā nesaka!)
Saku patiesību
Saku, jau vairāk gadus –
Kopš Tu esi miris
Neviens man neatbild.
Es runāju un klausos –
Viss kluss
Neviens neatbild.
Vai līdz ar savu balsi
Citu balsis sev līdzi ņēmis?
Ne atbalsi dzidru 
Tam ko saku
Vēl tik koks un akmens skan.

Piektdiena 7.(?){8.} aprīlis.

Pabeidzu (hurrey!!) to veco lugu ‘Cilvēki Šķūnī’. (Man viņa liekas vērtīga, spēlējama vai nē, to es nezinu). Vakar nosūtīju 2 ex. Tad atcerējos ka aizmirsu pielikt skici, vai mazliet pastāstīt par skatuvi un kur tas notiek. Bija šodien (sāku jau vakar) jāraksta uz mašīnas vēl viens exempl. un piezīmēju mazu ‘drošu’ skici. Nokopēju pastā – un nosūtīju 3. ex. + tās skices visiem 3 ex. Bija prasīti – 3. Negribēju sūtīt vairāk kā 2. Beidzot – izdarīju ar!!! Bija ko ņemties!!

Pirmo – uztaisīju 2 ex. – vienu rakstu uz maš. Otrs – nokopējās. Bet – tad abi jāsūta prom?? Aizgāju nokopēt (foto) pastā. 15 centi lapa. 28 lapas!! – Un pasta madāmai jāpalīdz. Negribēju tagad trešo ex. tur atkal visu kopēt. Cīnījos ar rakstīšanu (uz maš.) kamēr dabūju visu gatavu. Nokopēju tikai to skatuves skici. Nu arī esmu izmācīta kā pati varu pastā nokopēt ko gribu. Labi! 30 lap.p. jau reti kad būs. Tikai nedabūju gatavu līdz pusdienas pasta sūtījumam. Bet gan jau nonāks tur – ceru laikā.

Ja laiks – 15 apr. – tad laikam ir tā, ka skaitās viss kas izsūtīts līdz tam datumam.
Traki veči viņi ir prasīdami 3 kop!! Katram spriedējam vai! Paši nevar nokopēt!! Bet – tā tas nu ir. Rakstnieki te trimdā ir kā tādi klēpja sunīši – Sitz! Hundchen – sitz! Un sunīts dara visu ko liek, par to vien ka uzliela – labs sunīts…

Bet – lai viņi izlasa manu – lai kāds no viņiem izlasa un varbūt redz – ka nav tikai ‘nacionālās idejas’ un tautiskās jostiņas. Lai ņem pretī vai nē – bet lai redz, lai izlasa. Daudz jau nesapratīs – lai gan kas tur ko saprast? Dzīve, tāda kā tā ir. Bet – mums vajaga Saules jostas!! Un tikai tās. Kaut būtu kāda cita nodaļa arī mūsu mantu kambaros!
Varbūt tomēr Šķipsna ņēma ko citādi! Varbūt tai nebija – nacionālās idejas vien!
Vispār – rakstnieki paši jau visi pēc tā nedzenās (nu Andr. Eglītis tas gan!!) bet viņus dzen. Ja gribi kaut sīkāko atbalstu no sabiedrības – pūt ragā! Un tās godalgas! – Nav neviena liela dzirdēta.

Ineses draudzene Märī reiz prasīja – vai Jums arī lielas godalgas – tā kā kādus gadus var dzīvot, braukt uz ārzemēm, etc! Dieviņ! Kāds kādai shacha spēlei bija ziedojis 10 tūkstoši – A! Latvieši. Nauda ir gan. Bet neies jau ‘par velti’ dot prom. Rakstniekam jau tas nekā nemaksā – rakstīt! Kas tur – papīrs un zīmulis!
Man patiesi kādreiz nebija papīru. Tagad man ir. In + Gord sagādāja. Ļoti labus papīrus! Un kādreiz Kārlis Freimanis atveda man kasti papīru – no skolnieku burtnīcu tukšajām lapām! Es tās uzmanīgi taupot lietoju!

Jā bija grūti šodien sadabūt visu gatavu. Bet tad bija prieks.
Un diena bija pēcpusdienā tik silta un maiga un mākoņgaismota, ka gribējās būt visās vietās uz reizi! Iet nezin kur! Bet kāja ir sāpīga. Viņai tomēr sāp arī – reimatisms. Kā nāk pavasars – vairāk logi vaļā – tā sāp vairāk. Būs grūti te arī izturēt līdz jūnijam, kad te lejā būs tik auksts. Ziemā ir labāk.
Nu – jāuzmana un jādzīvo.

Tagad, kad es varu staigāt
Turp un atpakaļ pa savu dzīvi
Kā pa Versaļas spoguļu zālēm,
Redzu, atrodu ir daudz slēptu
Noslēpušos brītiņu, vietiņu
Ko spogulim atspoguļot,
Gandrīz satveramu
Kā slīdīšu skatīšanā
Dažs var ieskatīties, kas tur reizēs gadās,
Kas tur nav bijis
Tik tie kam tas atgādina kaut ko
Moži iesaucās – „tur vai tas nebija tas?”
Bija. Varbūt bija. Vai nebija.
Zūd un atrodas spoguļos
Zūd un dzīvs atstaro gaismās.

Piektdiena 15 (?) apr.

Cīnos caur šīm dienām. Cīnos – laikam ar sevi; savas bailības dēļ ciešu, savas neaktīvā situācija pamestības dēļ ciešu – no jauna vienmēr izjūtu In. dzīves iršanu te, šīs dzīves, šīs viņas mājas, daudzo viņas krāto lietu pamestību, neziņu – un savu: kur likt grāmatas, drēbes – daudzās piezīmes? Kā pakot, stiept no vienas puses uz otru? Papīru kalni…

Sestdiena. 16. apr. 1983.

Biju līdz G. Abbotsfordā. Pavasars visur. Noguru – nezin no kā?
Latv. avīzē T. Tomsons ir kaut ko rakstījis par manu ‘ciemos braucienu’. Tik īsi un gudri – ka es īsti nesaprotu, kas tas ir – brīdinājums, nicinājums vai uzslava. Varbūt – viss kopā? Tas varētu būt par tām vārsmām – tur bija ‘dulls’ kā viņš saka sentiments u.tt. Bet! Bet. Jā – viņš jau nobeidz ar Shova vārdiem „He who can does.” Kas var to sentimentu veikt – tas to dara. Jeb tur ir mazliet citādi. Kas tic tam?
‘Pagājušā nedēļa’ nosūtīju vēstuli Rengai un Peter Pakalnam.

Pirmdiena 18. aprīlis

Nosūtīju 16 dol. un piesakņus ANZA. Nosūt. Pakalnam kafiju 300 gr.

Piektdiena 22 apr.

Vējš dzen ziedlapu mākoņus
Pa ielām
Piemākusies saule, iegrimusi
Mīkstā lietu vēstošā
Maigumā. Nevar vārdā
Nosaukt – kas tas ir, kur 
Viņa peld? Debesis. Lietu
Vēstošas debesis.
Un vējš dzen ziedlapu barus
Gājējiem līdz ielā.

Otrdiena 26. apr.

Šodien saņēmu ‘Laras Lapu’. Šai nedēļā saņēmu arī Jaun. Gaitu – mans dzejolis Roma un vakars. Roma – interesants. Neiespējams neievērot.

Uz kalnu galiem sniegs
Kad pilsētiņa lejā 
Grimst ceriņziedos
Un ābeļziedu mākoņi līst ielās
Bet no kalniem lejā ved
Tik baļķus, baļķus
Smagi krautus baļķus.
Kur vīriem un dēliem te 
Būtu laiks ceriņziedos vērties
Tā sieviešu un bērnu daļa
Gandrīz jānobīstas
Un jautri jāpasmaida
Iedomājoties pa feministi
(to vērstu otrādi) 
Vai kom... ak, aklā mēle,
To vērstu otrādi.

Trešdiena. {27.4.83}

Inese piezvanīja kā parasti. Parunājamies labi.
Gordons (nezin kādēļ???) iedeva izlasīt Trecijas viņam sūtīto zīmīti – atvainošanos par neierašanos uz vakariņām (‘out’), starp citu „sorry for you + Inese…” Tā tad pat bērni par to runā! A! Un vēl it kā nesaka neko Inesei skaidri. Viņš izgāja tad un ienesa man puķu pušķi no ārā – tulpes, viņš tur grieza mauriņu šodien. Ko viņš it kā ‘labinās’, labiņais. Kur tad viņš ies un paliks? Pie melnās – nē. To jau izteica skaļi reiz. Vai patiesi ‘ģimenē atpakaļ’? Lai, lai! Stupid!!!!

Piektdiena 29. apr. 1983.

Vēstule no Dzidras! Laba! Piezvanīju Qantas – tikai ar lielu piemaksu var mainīt lidoj. datumu. Jāpaliek te vēl 1 ½ mēneša. Jāstrādā!

Marts 1983 (Ķikure/Kikure)

Piekt. Nē. Sest. 5. marts 1983.

Redzēju skaistu un skumju sapni, esmu tā iespaidā vēl visu priekšpusdienu (varbūt visu dienu). Ar sapņiem man jāuzmanās – vairāk reizes tagad ir gadījies – ka es redzu to, vai līdzīgu tam, kas notiks. Dažreiz (un varbūt arvien, bet tomēr nē) nenozīmīgu kaut ko – tikai redzu to, kas dienā ir jāredz. Tagad – šai sapnī braucu kopā ar savu māti (mammu) vieglā droškā ar skaistu tumšu (melnu) jaunu zirgu. Zirgs skrēja ātri un viegli, kādā pagriezienā es pat nobijos! – tālāk – piezīmēju mammai – „cik gari viegli soļi ir zirgam, cik pavisam citāda ir braukšana ar tik jaunu, stipru, priecīgu zirgu!” Jūtu vēl tagad viņa gaitu, ātrumu.

Tad viņš klupa un kaut kā nevarēja atliekt un atrast līdzsvaru un atbalstu uz kreisās savas priekškājas. (Tā parādījās atlocīta, lielāka, smagāka, vairāk kā tādam smagam zirgam, ne vieglajam skrējējam kāds tas bija.)
Šī paklupšana gadījās pēc mūsu tālākās sarunas – ko es izteicu pēc pirmā teikuma – es it kā prasīju mammai, kā brīnījos: „Vai viņš nekad soļos neiet, tik skrien vien tik viegli?”

Zirgs uz maza uzkalniņa (itkā noledojuša) mazliet piestāja skriet, dažus soļus spēra neveiklāk, kā slīdot, un tālāk viņš klupa un nevarēja atgūt līdzsvaru – tad tā bija jau noslīdējusi no ceļa upē, straumē, (dziļā kalnu upē gluži blakus ceļam) un nākošā mirklī, itkā lai atspertos – zirgs iespēra arī otru priekškāju ūdenī – bet ūdens, aiza, upe, kas nu tas bija – bija dziļš, dziļāks nekā zirgs bija vērtējis – draudīgi dziļš un zirgs krita, iekrita pazuda ūdenī – baltā ledū un ūdens straumē vēl ūdens uzburbuļoja – kur straume to ievilka dziļumā. Zināju – ka tas ir neatsaucami, galīgi, kalnu bezdibenis, aukstais ūdens – palīdzība nesasniedzama un neiespējama. Nejutu kur bija mūsu ‘droška’ – bet – mamma bija pazudusi. Nedomāju ka viņa iemetusies pakaļ zirgam – jo es to neredzēju, bet viņas tur vairs nebija un es izmisusi saucu „mamma, mamma” un pamodos.
Vēl pirms šī noslēguma sapnī domāju – gan mums atbrauks pakaļ – bet žēl, tik žēl zirga un arī skaistā brauciena uz mājām.
Mums bija sadotas kādas dāvanas ko vest mājās, mēs atgriezāmies no kaut kurienes.
Ārkārtīgi dzīvi rādīja sapnis zirgu un braukšanu un arī ledaino straumi un zirga pazušanu.
Man šodien jāuzmanās – bet kaut es zinātu kā? No kā? Kad?

Ārā ir pavasars – auksts un slapjš
Bet – kļūst jau zaļš un ziedains
Un pumpuriem, ziediem nav baiļu
Kā droši karavīri tie pulkiem atstāj zemes vārtus.
Jau kuro gadu (!) to spēkiem ticot
Es viņu pulkiem pievienojos bez baiļu!!!

Thomas, Lewis Thomas (scientist) New book ‘The Youngest Science’. 270 pag. $19.95. He is the chancellor of the prestigious Memorial Sloan-Kettering Cancer Centre, New York City (69 years old).

Piektdiena.

Īsta pavasara diena. Silta, saule.

Šai dienā – pavasars un vijolītes
Un gars iesniedzas dziļi citos pavasaros
Paņem jūras mitru oli no Kvalikumju liedaga
Gliemežvāku, varbūt ar visu gliemezi
Austeri cietu kā akmeni neatveramu
Noliek to blakām vijolītēm
Un gaida mīļu vārdu tuvuma
Gaida runājam dienu no Berklej kalna...
Ak balsis balsis, bērnu suņu putnu balsis
No Berklejkalna pavasara
Un soļi, skriešana, zemes dunēšana,
Duksis iegrūda sejā savu mitro purnu
Reiz, lai paliktu tā
Tuvumā caur mūžu pavasariem.

Sestdiena.

Līst pavasara lietus ārā lēni īlgi
Brūno zaļo pelēko pumpuru laime
Mošanās, spēkošanās
Ļauj plūst šiem ūdeņiem, apļiem
Skaidrot veldzēt arī Tevi
Pumpuros atspēkojies.

Otrdiena. 14. or 15 marts. 1983.

Es nīkstu te savā nevarībā, kaut kādā ‘pazemībā’ pret Gord. Izpatikt un darīt visu ok. un aiz muguras domāt visu laiku ka viņš nav vērts ne nieka par ko spriedelēt. Un gaidu – kad viņš būs prom. Un gaidu – visu nedēļu uz 1-2 dienām kad viņš būs prom. Un tad nekā nepadaru – priecājoties par brīvību…
Arī ar rakstīšanu – nav vērts tā prātot, kā es daru – pucē vaļā ja ko gribi – bet es bēdājos, baidos un bailēs nedaru nekā. Un galu galā – kas ir tāds ‘stāsts’ kā dēļ esmu atdevusi savu dzīvi? Un – ko citu, ko citu darīt? –

Trešdiena 16. marts. 1983.

Vakar G. parādīja Ines. foto (In. darbnīcā) ko saņēmis.
Vakarā traukus mazgājot es prasīju – vai viņš nupat to foto saņēmis? „Jā.” Viņš pienāca (bija faktiski pienācis kaut ko nolikt) un piemetināja „Es viņai nosūtīju paku, šodien.” Tas bija it kā paskaidrojums, it kā es būtu brīnījusies par Ineses foto sūtīš. Es patiesi domāju – vai viņa to sūtījusi uz G. dzimš. dienu un cik ilgi vēstule nākusi?

Tad protams (pēc paskaidrojuma – it kā Gord. lepns) es iekritu nepatikā pret to ja viņš tagad liels un domā – var darīties atkal kā grib ar Inesi. Es uzmetu gan viņam īgnu skatu, kad viņš otrā ist. pie galda rakstīja, bet es domāju – viņš to neredzēja. Kad gāju prom (vakars nodarīts) viņš nāca savādi smīnēdams vēl un vēl ņirgdams man sejā. Es ieprasījos – „Kas ir? What you laughing?” Bet viņš vēl neko neteica – tik ņirdza un es to nevarēju izturēt un pazudu aiz durvīm.
Naktī pamodos un nevarēju aizmigt. Gribētu izdzīvot mierā šos 3 mēnešus te.
Šod. latv. avīze no 19 janvāra. Vai tā varētu būt pirmā avīze pēc svētkiem? Nevarētu būt. Nezin kur tās avīzes klīst apkārt un liekas – nekad vairs nepienāk. Šī – ir tukša.

Ceturtdiena 17. marts.

Asaras spiežas acīs no savas nevarības. Lodā, meklējies savus dienas tukšuma labirintos. Un baidies (kā muļķis bez iemesla) no tā, ka tūlīt manu tukšumu pārtrauks normāls dienas notikums – G. nāks pusdienās. Tagad – ir mazliet vieglāk, ka neeju pusdienot kopā. Un tomēr nav liela ieguvuma. Mans tukšums ir tik liels, ka būtu vajadzīga milzīga koncentrācija – lai sameklētu kaut ko ko teikt. Vajadzētu mīlēt šo tukšumu un tā būt, lai tad to nepārtrauc ar traucējumu ja nav devuma ar to. O, Basta

Vakar atkal skatīju ledus hokeju. Pieeju viņiem tuvāk ik dienas – šiem varoņiem – nabaga cilvēkiem kas liek savu veselību, pat dzīvību uz spēli – naudas dēļ. Viņi man sāk atgādināt Romas gladiatorus – kas cīnījās līdz savai nāvei, (jaunai nāvei) par prieku valdniekiem.

Mēs arī tagad – skatāmies un kliedzam prieku, uzmudinājumu tiem kas tur svīzdami skrien, krīt, sitas cits citā, sitas sienās, krīt viens otram virsū beidzot saspīlējuma dusmās, nevarībā, uzvarēt vajadzībā, valstās pa zemi kā viens otrā iekodušies, sit dūrēm, žņaudz. Spēles asistenti pūlas tos atraisīt, atraut vienu no otra. Uz brīdi viņiem krist otram virsū, sažņaugties, sist ir vieglāk, kā saspīlētā uzmanībā dzīties pakaļ bumbiņai, vislielākā fiziskā kustībā – mērķtiecīgi to vadīt, uzmanīt, rīkoties sekundes sīkdaļas laikā – tā kā to vajaga. Kā? Tā, ka ir apsvērts virziens, attālums, draugs, uzbrucējs savas rokas vēziena spēks, savu kāju zibenīgais kustības ātrums. Ik brīdi sadurties ar otru, ar savu pretinieku, ar to kas izjauc ik mirkli iznīcina visu domāto, apsvērto, darīto, doto izdevību, momentu. Un tā bez mitas, visu laiku. Lielākai daļai – visu vakaru, katru vakaru. Pagurt no tā un izmisumā krist savā pretiniekā, sist, plēst, ņemt savas tiesības…

Tad kāds moments atvieglinājuma prieka, rokas paceltas augšā – uz mirkli – uzvarā! Iesisti vārti! Mirklis lidošanas kā putniem, īsa apkampiena draugam, vai tikai pieskāriena – un tūlīt cīņā tālāk, jau – vai nav nokavēts mirklis un pretinieks nav izmantojis šo mirkli savā labā!

Un pūlis 10, 15, tūkstoši – rēc apkārt. Uzvarām. Bet ne vienmēr Tavām uzvarām. Pūlis ir labvēlīgs tai kopai kuras pilsētā notiek sacīkstes. Tikai Tavs ‘koačs’, kopas treneris malā skatoties svīst dēļ Tavas uzvaras. Dēļ Tavas uzvaras savā labā.

Un tomēr šai visā ir kāda glorija, kāds panākums, cīņas slavas, uzvaras spožums, kas paliek klāt visu dzīvi. Ko neaizmirst – kas ir – pati dzīve, labākais kas bijis. Lai arī daudzus, ir samalis arī šis spēks, ja ne fiziskie ievainojumi, slavas spožuma spēks ir pārvērtis, licis tādas vērtības mīlēt, kas varbūt izjauc reālās dzīves pamatus. Labi ka tomēr pēc spēles grūtuma prasībām ir jāatstāj arēna ap gadiem 40. Var vēl atnākt atpakaļ dzīvē. Daži arī nevar. Bet līdz 40 gadiem, lai kāds ir bijis dzīves veids – tas jau ir samalis daudz no pašas dzīves.

Piekt. 25. marts

Nosūtīju paciņu Austrai
280 gr. kaf.
150 gr. šokolādes
Ar iepak. 500 gr.

Pār zemi te
Ar mūžīgo dzīvības spēku
Pavasars klājas
Lapas, pumpuri ziedi
Apkārt nāk, ielenc
Bet viņu deja piedaloties
Liekas tie izlieto mani
Kā savas zemes slāni.

Svētdiena 27. marts. In. dzimš. diena.

Piezvanīju no rīta. Domāju par to, kā bija tas – dzimš. dienā! Sniegs!
Šodien migla sedza kalnu un – atgādināja ziemu, citu kādu vietu, ne šo –
Bija domāts braukt uz Harrisonu – cheese + potato – bet Garijs atbrauca. Palikām mājās. Un es domāju ja Gord. ietu atpakaļ pie pirmās sievas – tas sāpētu. Ja viņš dauzās, kaut vai precē to S. – tas neliekas nekas tik sāpīgs. Bet – ja iet atpakaļ, ģimenē ‘dzīvo godīgi’…
Un tomēr noskatoties abus Gord + Garī – tomēr redzams viņu cietums viņu egoisms. Gariju – nepazīstu, bet viņš tā prot runāt Gord. līdzi…

28. marts. Pirmdiena.

Nosūtīju vēstules L. Kalniņai, Inesei, Dzidrai.
Domāju par to varbūtību ka G. atgriežas pie pirmās sievas – un – viņš ‘raudās kā bērns!’… no laimes.
Viņš ir rūpēs – kur un kā dzīvot? Te – tad būs ‘izdevīgi’. Un viens kas ir un paliek viņa meli vienmēr būs stiprāki par katru cita patiesību! Jo viņš dzīvo melos un neatšķir vienu no otra, kad kāda lieta skar viņu. Es nedodu ‘ne 5 kapeikas’ ka viņš meloja Inesei visu par 1) viņa šķiršanos no 1. sievas 2) par viņa precēšanās iemesliem ar Inesi 3) par to visu – ka viņš ir atstāts, ka In. karjera ir tā kas visu izjauca etc. etc. etc. Viņš ir bebis kam vajadzīga silta māja kur viņš var dzīvot un vienmēr ‘izmeloties’ ārā no tās, cik viņam vajaga. Sandrai jau ir samelots kalnu kalniem etc. etc. etc. Un uzrakstot to – kļūst mazliet vieglāk. Citādi – justies kā purvā – kur liec kāju – grimst!
Labi ka Inesei bija izdevība izrauties. Jo nonīkt varbūt līdz tam kā tas ir Norīnai – būtu traki! Labi – ka viņa brīva!!!
Vēls. Skatīju filmu par Austrāliju ‘Thorn Birds’.

Domas šaudās
Te vienā krastā te otrā
Pie velna sūta
Par savu sauc.
Kā pīpenes ziedlapas
Nākotni zīlējot
Te nicina, te žēlo.
Bet ir jāizšķiras
Kuru ceļu iet...
Jā, visvieglāk ir projām iet.
Nesakot ne jā ne nē.

Whatever will be will be. Man tikai jātaisās prom. Varbūt vēl tur varu ko padzīvot, pastrādāt. Ko?

Dienas spogulī
Gaismās vizēdamas
Neredzami lietus lāses līst
Ziedos pazūd
Jaunās lapās žūst.

Trešd. {30.3.83}

Prāts tik lēns un smags:
Vilks velkas pa grāvi gar meža malu
Pa dziļu atkušņos iekritušu iegrimušu
Nespodru sniegā grāvī
Pelēkā sniegu dienā.
Vilks gandrīz pazūd skatam kopā
Ar grāvi ar sniegu
Ar atkušņu ūdeņu iezīmētu gadu
Iet un stājās
Iegulstas pazūd
Pelēkā, iedzeltenā, blāvā gaismā.
Kur? Kādēļ? Kas?
Egļu zari salīgojas vējā
Vilks bēg pa grāvi sniegā.

Februāris 1983 (Ķikure/Kikure)

Ceturtdiena 3. februāris

Katru dienu – tomēr nerakstu…
Meklēju kādreiz rakstīto ‘logu ielikšanu’ rudeņos mājās un atradu kādas citas piezīmes – pārrakstīju tās. Rītu jāmeklē par tiem – logiem.

Vakar te bija atkal vakariņās un slides Helen from Afrika. G. taisīja vakariņas – hamburgers. Viņš bija nopircis agrāk, īsto kafiju, teica itkā priekš vakardienas, bet nelietoja. Dzērām tēju. Inese piezvanīja. G. aizveda H. mājās un nedabūja runāt ar Inesi. Bija mazliet kreņķīgs, ka tā bijusi ļoti intensa saruna. Varbūt viņš kādu brīdi klausījās. Tā bija tāda. Es biju mazliet uztraukusies. Savāda sajūta bija skatīt slides un kur Inese – tur tanīs, tad – tāda savāda, it kā neizteikta situācija. Patreiz bijām visi lielajā istabā te lejā tur ejot es izsaucos – and here they all are – par Inesi un Dz. foto un portr. uz sienas. Gribēju lai H. tās redz – uz slidēm Inese sarāvusies un kāda kurā vietā, ne tāda kā viņa ir, bet varbūt tāda kā viņa savās cīņās tur kļuva.

Anyway. Kādēļ man šodien it kā priecīgs prāts?? Nezinu! Varbūt tādēļ – ka drīz, pēc nākoš nedēļas – visu nedēļu G. būs prom! Jūtu ka mani nervi cieš šīs kopdzīves. Es baidos, viņš mani traucē, man mūžīgi jābūt kā tādā stīvā sabiedrībā, viltotā arī – nezini kas ir kas nav.
Tikai istaba te man laba strādāšanai. Tas ir – ja savelk daudz bikses un zeķes un ietinas vēl segā kad sēž pie rakstāmmašīnas. No zemes vienmēr nāk vēsums un ja aizmirst satīties – reimatisms moka.

G. vakar pirmo reizi neizskatījās jauneklīgs. Varbūt tikai mana iedoma. Viņš sevišķi gribēja tāds izskatīties. Izgludināja tumšās (melnās) jaunās džīnes un uzvilka violeto lielo džemperi – ar rakstu uz vēdera. Un pirmo reizi es iedomājos: – vecs, kājas tievas un vēders apaļš. Tāds viņš nemaz nav – bet džīnes un džemperis tādu iztaisīja – un es domāju – aha! Tā gan. Bet parasti citās drēbēs viņš var spēlēt 30.g.

Es uzklāju atkal glītu galdu – šoreiz ar zaļām servjetēm (tagad jāmazgā un labi jāgludina). Gribēju ienest un uzlikt uz galda sniegpulkstenīšus – būtu bijis jauki. Bet tiešām nedarīju to tādēļ, ka domāju – viņš ņems un kādu ziedu bāzīs H. matos vai dekoltē – un tas būs tik embarassing, viņai, man un beidzot viņam pašam, ko viņš protams nejustu. Noglaudīja atkal H. galvu, tā smagi, uzvelkot matus uz pieres – H. bija ok, īsts meitēns. Un G. interese varbūt rims, ja viņa ir tik nekoķetīga kā vakar. Poor G. var teikt.

9. febr. Trešdiena.

Vakar saņēmu vēst. no māsas. Šodien – checks – pielikums $A 37.20. kāds pielikums?

Svētdiena. – vēla nakts.

Sestdienas rītā G. aizbrauca. Jūtos lieliski, (izņemot pārmetumus ka tomēr vēl nekā nerakstu…) Citādi – brīnišķīga brīvības sajūta – kā no svara, no saitēm atraisīts – daru visu to pašu – bet ar mieru un patiku un labsajūtu.
Nezinu kādēļ viņš mani tā nospiež. It kā – mūžīgi – jāspēlē kāda loma. Sakārtoju istabu – papīrus, vēl tomēr nekā nedaru. Pārrakstīju pāris lapas puses no vecas dien. grām. lapas. Saīsināju. Domāju – salabot lugu – bet tur būs daudz darba. Iepriekš varbūt jāuzraksta cits kas – tā 2 sieviešu saruna – etc.
Jau pazibēja bailes – ka G. drīz atkal atbrauks…

Pirmd.

Saņēmu vēstuli no ‘Jaunās Gaitas’ iespiežot patreiz manas dzejas?? Prasa kādu – garāku prozu. OK!
Nosūtīju vēstules:
Bielam,
Lūcijai Kalniņai
Norai Kūlai.
Šodien nosūtīju 2 adītas cepures Inesei kopā ar viņas prasītiem vācu žurnāl. skolai – tas ir vācu valodai. Sūtīju ar autobusu.
Vēstule no Dzidras – viņai jaunas klavieres! Pārkrāsos māju. Aicina – lai dzīvoju tur. Jūnijā – būs jābrauc, ja nevaru dzīvot te tuvāk Inesei – tad ar Gordonu – pietiek.

Līst
Līst uz jaunās ielas
Uz zilganpelēka lējuma
Līst ziemas lietus
Debess ne ko lej ne domu man
Tik līst pelēkam cementam.
Nemānies ļauni ne žēlojies:
Līst zemei, saknēm pumpuriem
Līst kalnos sniegu kausēšanai
Līst savu noliktu gadskārtu
Smalks lietus nemitīgi 
Līst uz zilganpelēka ielas cementa.

Sestdiena.

G. prom jau no vakar rīta. Vajadzētu strādāt. Bet sirds gaudo pēc kāda prieka! Kāda? Kur? Kad?
Vakar īsu brīdi bija prieks par 2 latv. avīzēm kur mani dzejoļi – (‘Brauciens uz Banffu’) un īsstāsts (Ar daudz sveicieniem…). Dzejoļi likās labi. Pat ļoti labi. Bet kad izlasīju visu citu avīzēs – iegrimu atkal kādā kopējā smagā masā.
Inese liekas – domā, ka varu braukt uz Austrāliju. Te – patreiz nevajag. Nauda izies. Bet – varbūt kaut kas jauns radīsies. Te – visu gadu līdz Inese nāks (jādomā – nenāks!) es nespētu izturēt ar godu.

Man nav no kā dzīvot un rakstīt. Jau tagad – man būtu jādara iesāktie, bet malties un malties pa vecajiem darbiem – ir nejauki. Tā nobeigšana nopulēšana – un galvenais tīrā pārrakstīšana kauj nost. Un tik briesmīga vajadzība pēc kāda tuva cilvēka. Pat nīksti pie TV lai justu cilvēkus, ne vairs kādu mākslu vai ko.
Cietumi ir tomēr gara nokaušanai ne izveseļošanai. Kā cilvēki to neatjēdz? Kaut kā citādi ir jāsoda. Jāper. Bet tad jāliek dzīvot kopā ar cilvēkiem kaut kādā nebūt veidā tas jāizgudro, jāiztaisa iespējams.

{Mūsu lielās istabas, sauktās zāles vienā galā ziedēja kristus roze….
****} [included in Kā plūsti Aiviekste?]

Lapa pāršķīrusies nepareizi [double blank page in middle of text – small violet taped to it]

Janvāris 1983 (Ķikure/Kikure)

1983 Kanādā (Hopē) + Austrālijā

1. janvāris 1983.

Gribi negribi, kad nāk šie reizgadā rīti, jāatsakās ir no kāda ieraduma, ierastā kustība jāpietur, maza sīka lieta, bet jāiemācās ar to jāsarod, jāsadzīvo līdz citai reizei, citā rītā, pēc – gada. Viena maza zīme, jāvelk mazliet citādi, dienu rakstos
Varbūt tas lai ir mājiens, ka jāpārveido mazliet arī citas ierastas lietas, kas kļuvušas nelietas laika tecējumā. Jāatjaunojas.
(Spēlējot vecus mūzikas gabalus)

... Un pa vecām pēdām
Mazliet pieklibojot
Draugi, Jums pie rokas,
Izstaigāju vecus ceļus
It kā mantu lādi izcilājot,
Mazliet apsūbējušās
Dārgās mīļās, krātās
Lietas, rotas atrodot.
Kaut ko varētu vēl lietā likt
Apzināties – neesi gluži nabags.
Vēl tās turi rokās
Mazliet sadrebot
Mazliet krampjaini tās tverot.
Kā pa plašām kāpnēm
Kaut kur ceļoties un zūdot
Saules gaismai apžilbstot
Zināmās un nezināmās
Nebeidzamās ejās
Mazliet atkal kāpjot
Mazliet pieklibojot
Draugi, Jums pie rokas.

––––––––––––

Vējš ārā ass. Ir ziema.
Dažs solis iets
Un iekšā jānāk glābties.
Te silts gaišs un tukšs
Un kluss tik kluss –
Tik domām izšūpoties.

––––––––––-

Visvairāk gribētos vaimanāt
Klaigāt, saukt – tā nevar būt.
Tā nevar palikt!
Tā ir. Vaimanās neviens negrib
Klausīties. Dzīve zaļo pāri.
Zem visa zūdot Tu vari
Vaimanāt bet ne pārāk
Skaļi, ne skaļi. Tad Tevi 
Apklusinās. Varbūt labos
Klusi pats.

Trešd. 5. janv. 1983.

Inese piezvanīja.
Vēstule no Ozoliņas, karte no Elvīras Rengas. Sievas, vecās sievas savā vientulībā atceras. Kaupmanis esot ļoti nevarīgs, Ozoliņa raksta. Nevarot atstāt bez cilvēka tuvumā. Domāju, ka viņš daudz jaunāks par mani.
Man arī šodien grūt. Sāp galva. Naktī nevarēju gulēt. Rītu – Gord. nebūs mājās, būs brīvāka diena.
Lietus, sniegs, migla – šķīdonis! Ilgi nedzirdēts vārds. Jāatcerās, jālieto.

Sest. 8 janv 1983.

Ko teikt – nav īsti padoma,
Bet domas vārdus lūdz
Lai prasītu un sūdzētos
Vēl reiz klauvētu
Varbūt pat dūrēm sistu
Durvis atlauztu.
„Nomierinies, nomierinies,
Kūtī neviens vēl nav nosities...”
Es noraudu šo dienu
Līdz ar lietu logā
Jo – raudāt ir labi
Vieglām asarām ar vēju logā.
Vai zaros lietus raud?
Vai mazgā pumpurus
Kas ieslēpušies ilgai ziemai?
Ne ilgai – tiem nekas nav ilgs
Tiem laiks ir gaidīt
Laiks ir vaļā vērties.
Vai brūnie ziedi
Zīda maigie ziedu kauli skeleti
Raud, miruši, nemirdami?
Tie klanās vējā
Maigi vizuļo, dreb ziemas
Lietus dienā.
Viņiem viss viens.
Cilvēks tik raud
Par to kas tam nebijis, bijis
Kā raud kā vizuļo
Šī ziemas diena logā!

Vēstule no Kūlas – laba, patīk mani raksti, solās drukāt vēlāk (jau nākošie numuri pilni). Jāsūta vēl kaut kas un ‘Latvju māksla’ – žurnāls No. 9 – par Akadēmiju, arī es tur redzama – dāvana no Elvīras Rengas-Freimanes! Pasūtījums – dāvana, pavadu vēstule no izdevēja Arnolda Sildega.

Svētdiena.

Gord. ņēma līdz vakariņās uz Agazize? kur viņš gribēja izvest jauno atbraucēju no South Āfrikas – viņa ‘maiņas’ skolnieci. Inteliģenta meitene. Un tomēr G. nevar iztikt bez tā – ka izstiept roku itkā lai aizskārtu un apstājas neaizskarot – ‘dodot svētību viņas nodomam’ – joks, kas tomēr izsauca viņas sejā dziļu nosarkumu. Tas ir viņa paņēmiens vienmēr līdz galam – mēģināt iespaidot, valdzināt ar fizisko saskari un tas tomēr iznāk viņam tikai tādā veidā – ka neaizskārti aizskartais nosarkst un kaut kā kļūst pakļauts kaut kam, ko nav ne izsaucis ne vēlējies. –

Sagatavoju un jau aizlīmēju vēstuli un materiālus par Inesi – Dēliņam – foto no darbiem, Banfas bukletu, viņas ‘izziņas’ lapas. Ceru viņš pats saliks to stāstu kopā labāk kā es to varētu. Varbūt vajadzēja vairāk rakstīt? Vadošās līnijas uzrakstīju. (Nosūtīts!!)
Sagatavoju arī 2 miniatūras ‘Latvija’ avīzei uz Vāciju
1) Par pīlēm un sievietēm zem virsraksta sarunas dzimš. dien. svinībās.
2) Draudzīgas pārrunas (Par Loretu.)
Rītu cerams pielikšu vēl īsu tēlojumu par Kanādas mežu, lai būtu kaut kas – maigāks arī.

Pirmd. 10. janv. 1983.

‘Latvija’ avīzei nosūtīju
1) (Par Pīlēm) sarunas dzimš. dienas svinībās
2) Draudzīgas pārrunas (par Loretu)
3) Kanādas meža (sēnes kūsā no sūnām)

Rudens vējš un lietus un vientuļais gājējs ar tukšām alus skārdenēm plastika maisā iet sāņus sagriezies pār tiltu. Iet laimīgs, jo ir salasījis daudz skārdeņu. Domā un aplēš, cik to varētu būt. Bet nezinādams to skaidri ir nepacietīgs un soļo cik ātri spēdams caur lietu un vēju uz mājām, uz savu stūri līdzās garāžai, lai izskaitītu tur skārdenes un aplēstu – cik dabūt par tām. Maksāja 45 centi par kilogramu (viņi tās sver) bet esot cena samazināta uz 35 centi. Tas rūgti. Bet, kaut ko dabūs arī tā vēl. Ja diendienā cītīgi staigā un lasa, daža mēneša beigās iznāk vairāk kā cerēts: 4, 9, 11 dolāri. Pat 14 dolāri. Bet tas ir vasarā, pēc lielajiem sportiem stadionā. Rudenī tagad skārdenes grūti sameklējamas. Ļaudis nedzer auksto alu. Dzer vodku, dzer viskiju. Viena glāzīte derētu tagad. Sasilt, apsvilt un sasilt.

The Great Books Club books for 1982 {83?}:
The River – O’Conner (or?)
Stress Without Distress – Selye or Selze
Letters From The Earth – M. Twain
Love in the Ruins – Percy

Piekt. 14. janv. 1983.

Characteristiks of this time observed by Saul Bellow:
Pride
Anger
Excessive rationality
Homosexual inclinations
Inability to bear criticism
Hostile projections
Competitiveness
Mistrust of emotions
Delusion etc.

Uz kalna saule sniega baltums
Baltās debesīs, gaiša svītra
Un vēsta tas uz mirkli
Vismaigo laimi jaustu, 
Dzīvi, vasaru
Kā putna spārna glāsts
Pār sadrūmušo stundu
Domu gaišums lidodams
Viscauri dzīvi
Apklusti laimes aijājienā.

Aiz loga ziemas vējā zilā skaidrumā dreb gaišbrūni zīda ziedu čemuri. Ziedu atliekas, vasarā izdzīvotas, daudz pārvērtībās mainījušās, savādi daiļas ziedu atliekas harmonija ar visu kā mūzika skan. Šķiet šai ziedu atlieku ziemīgā vizēšanā ir visa dzīves esence un vēsture, pierādījums, apgalvojums mūsu esmei cauri gadsimtiem. Mums pieder tas kas piederējis kādam vidus laikos, mēs dzīvojam turp un atpakaļ. Bet mēs mirstam. Kā mēs mirstam? Tie kas ir miruši neskar mūs savām rokām vairs ne uz mirkli.
Ar savām rokām.
Skaistums ir mūsu rokās.

Mūsu klausīšanās un mūsu skatīšanās ir tas, kas mums ir. Un – domas. Mūsu domas. Mūsu pašu, mūsu vienu vienīgās domas. Mūsu domas šūpojas visas kopā miljoniem dzīviem to domātājiem, aug kopā. Kā koks, pasaules koks.

Svētdiena. {16.1.83}

Mana šausmīgā rakstīt negribēšana (stāstu rakstīšanas) ēd mani tā, ka man būtu jāsaņemas. Bet…. Buros pamazām – ar stāstu angļu v. Varbūt rītu nobeigšu. Hate it all!
Ņēmu šo grāmatu rokā lai rakstītu kādu domu, kas it kā izskrēja caur galvu – bet nav! Tukšs viss. Kaut kam jānotiek, lai domas rastos.

Otrdiena. 18. janv. 1983.

Smagāk nekad nav bijis jāvelk paša slinkums, vai nespēja, vai kas tas ir. Un nav nevienas citas izejas tikai šī šaurā rakstīšanas sprauga, caur kuru Tu lied un lied gadiem – un nekas īsti nemainās.

Ceturtdiena 20.I.83

Nosūtīju garu vēstuli Freijiem.

Svētdiena 23.

Sniegs, (mīksts un slapjš) bij naktī uzsnidzis. No rīta – balts gaišums logā. Un zari pilni, līkst. Bet tagad vējiņš nopurināja un viss jau nokusis.
Kā atmiņu gars izstaigāja māju. Tas viss.
Vakar nosūtīju vēstuli Krūklītim. (apņēmos maksāt pēdējo grāmatu pārsūtīšanu – lai miers).
Aizvakar ‘izkausēju tējas katlu’ – Vakar nopirku jaunu. Rūpes, mazliet. Gord. prom no piektdienas, bet šis laiks tik īss, tik ātri aiziet – pasvētīšanā vien.

Kāds sniega gars, dzejas gars 
Staigā istabās bet nestājās
Nekairās doties rokās
Klausos, ieklausos 
Tā nedzirdamos soļos
Un skumstu
Aizskarot klavieru taustiņus
It kā to saucot, apstādinot.
Tas aizslīd viegls, netverams.
Naktī uzsnidzis sniegs
Ko diena nopurina no zariem
Izkausē melnās ielās
Sniegu vairs nemīl, kā agrāk.

24. janv. Pirmdiena.

Šodien vēstule (īsa) no Dzidras, holidejo lejā no Brisbenes, tas ir – Quinslandes krastiem.

Otrdiena. 25. janv. 1983.

Katru dienu – 2 l.p. (būtu) jānoraksta par kaimiņiem, mājam, cilvēkiem, likteņiem, par visu. Tad līdz jūnijam būtu – ‘manuskripts’ romānam.
Vakarā. Liekas – cilvēks nekad īsti nezina, ko viņa rīcība (uzvešanās) izdara otrā cilvēkā: es domāju, ka es vakar esmu apvainojusi Gordonu un viņš ir noskaities ka es maisos viņa darīšanās (resp. marriage lietās) bet šodien viņš ir ‘mīksts kā lūks’, kā saka, un izpatikdams lej vīnu etc.

Sabirzt rokās, kā stikli kā ziedi
Stundas pāri iedamas.
Atplēstām acīm raugies
Tver tās gūsti un zaudē
Nepaturamas.
Un tomēr bijušas skarušas
Tavu vaigu nākušas
Tavā ceļā.
Vai viņu zaudēšana
Vaina Tava vai Tava gudrība?

Trešdiena 26. janv.

Dienas iet un es katru dienu kaut ko rakstu – romānam. Kas tur iznāks – kā to var zināt. Grūtākais – kā tādu lielāku darbu dabūt – tīru un domas koncentrētas?
Bet kāda ‘koncentrētība’ ir Nob. Prem. ‘Hundred Years of Solitude’, ko tikko beidzu lasīt. Tas ir vienāds no viena gala līdz otram, tik aug un aug kā koks, viens zars izaug varens, viens nolūzt, cits nokalst.
Tā tad – mēģini. Iznāks katrā ziņā kaut kas, bet cik vērtīgs? Un kas tad noteic vērtību? Tagad – neviens īsti.

Decembris 1982 (Ķikure/Kikure)

7. nov {dec?} 1982

Nosūtīju Jaunai Gaitai (Mr. Beiriņam):
2 miniatūras:
Par ērgļiem
Par mežu (sevi liekot pret mežu)

Kā sauc šīs puķes dārzos – lielie krūmi, ziedi – milzīgi apaļi čemuri, sākumā – zaļi, tad kļūst pamazām violeti vai zili, neganti tintes zili, tad pārzied bāl, atkal kļūst zilgan zaļi. Tagad, tuvu pirms ziemsvētkiem, tie ir maigi brūni, pret ziemas debesīm viegli līgojas kā no zīda, brūnos toņos lapas, kāti ziedi, dažādos brūnos elegantos toņos kā smalku drānu veikalos. Grezni, brūni ziedi, sen miruši ziedi. [below]



Labi ir šie lielie Kanādas māju logi, visi kalni, dārzi, debesis, koki, dzīvo logā. Pat aukstā ziemas dienā, kad jau krēsla zila un zaļa nāk, žēl šos logus aizsegt.

Ceturtdiena 16. dec. 1982.

Ziemassvētki tuvu
Vai tur aizsalusi upe senā, labā
Dārza malā.
Zelta staru zvaigzne
Vēstīja reiz tur
Lēni mirgodama
Liekas nu jau tuvu
Tam ko viņa teica – 
Ceļu tālu grūtu.

–––––––––––

Smagumu dienas krauj
Uz rokām uz sirds
Un vārdi klusē.
Runā, runā vēl
Klausies, ieklausies labi
Teic vēl – ko dzirdi
Ko sadzirdi?
Balsis, soļus?!

Piektdiena 17. dec. 1982.

Paciņa – 2 grāmatas + vēstule no Dzidras!
Inesei gara vēstule no Austras. Austras vēstulē teikums, kas apstiprina to, pēc kā es te gaudoju:
– „ir jādomā. Un domas ir jādala ar otru!”
Un tā kā es te visu gadu to nevaru nevaru darīt – manas domas guļ cietu miegu. Pamostas mazliet no kokiem mežā. Bet par maz tas ir. Un tomēr – no nepacietīgās sūdzēšanās un veltas gaidīšanas nekas nenāk. No paša sevis vien vēl jāvelk ārā katrs mazākais domas graudiņš. No tā paša jādzīvo.
Un grāmatas! Ilgāku laiku mazāk lasīts kā vajadzētu.

Trešdiena 22. dec. 1982.

Rītu braukšu (ar autobusu!) uz Inesi – uz Banffu! 13 stundas iet autobuss.
Tik daudz esmu ‘baidīta’, ka nebūs viegli – ka tagad – nav viegli, gatavojoties…
Izcepu maizi, ogu maizi – patiesi burvīgu maizi var cept ar to ‘sourdough’ – (skābmīkla?) raudzēšanu. Un viegli! Rūgst bez bēdām, mīksta un laba! Tā cepšana – vairāk – priekš Gordona. Un noadīju viņam jaunas čības. (Mazliet par lielām, kad atbraukšu – salabošu.) Viņš liekas – jūtās labi par to! Apgādāja mani ar citron dzērienu lai varu gulēt.
Un no Ineses – viņas 2 izstāžu atsauksmes – labas! Un abās foto no viņas darbiem! Good! Jāsūta būs Dēliņam, lai liek avīzē!

Lamājos un lādējos vairāk kā jebkad maizi krāsnī liekot, jau mīcot etc. Biju aizmirsusi ka Gordons teica ka uz lunču nebūs mājās – un es baidījos – ka es netikšu ar savu ķēpāšanos galā un viņš nāks un kā parasti – viņa nākšana ir kā traucējums. Un tad, kad biju steigusi un rāvusi pa galvu pa kaklu – atcerējos, ka varu strādāt mierīgi, neviens netraucēs – un tad – lādējos, ka es savu dienu sabeidzu – kas man brīva! Tā tas man iet – es nejūtos ‘kā mājās’ ar viņu. Tikai ‘Scrabble gamā’ ir miers. Varbūt viņš arī nejūtas visai labi ar mani (kritizējušā bez gala…), bet jūtas labi Scrabble gamā.
Es jau varētu gan labāk izmantot laiku un nejusties traucēta – jo neviens mani nedomā traucēt.

Novembris 1982 (Ķikure/Kikure)

2. nov. 1982. Otrdiena.

Sakaitināja kalendāri – un mana sentimentālā tautiskā-politiskā – sirds dzeja pazuda. Fū! Nu te:

Kad uz brūnām lapām
Pirmo ledu jūtu
Sirds kā ziemas priekus 
Jaušot iedrebās (salecās?)

It kā vecais bēris
Atkal jājūdz būtu
Un no ilgiem ciemiem
Mājās jādodas.

Sienu siksnas
Audējmezglos ciešos
Zīlēju – kur ziemeļi
Kur dienvidi reiz bij

Ilgi tā jau ceļā 
Taisos, pošos
Nezinot kur pajūgs
Vedīs, nevedīs?

Kad zem soļiem
Pirmo ledu jūtu...
Četru debess pušu 
Ceļos apstājos

Tik ar gājputniem
Vēl kādu vārdu sūtu
Šķiet tie iet
Uz rietiem, ziemeļiem.

––––––––––––-

Rudens vakars
Ziemas vēsums vējā
Krēslā dūmus jūt
Kaut kur cilvēki
Dienai aizver durvis
Pretī uguni
Pret otru cilvēku 
Pastiepj rokas.
Laiks ir tuvāk sanākt
Kopā saspiesties
Apzināt un sargāt
Dzīvoto un krāto.

Vakars. Uz TV redzēju tikko visjocīgāko izrādi: „Worm Dance” – mālā veidoti tārpi (visādos veidos) krāsoti – lodāja ‘dejoja’ visneiedomājamos veidos – ‘mūzika’ visādi jocīgi neveikli, ritmiski bet skaņās nabagi – plakšķi, iesvilpieni etc.

Putnu bari šūpojas
Vakara debesīs vēsās –
Rudens, aizlidošana tuvu.
Putnu bari 
Uzspurdz vakara debesīs
Kā melnas uguņošanas dzirkstis
Pamirdzot sudrabā – tad – 
Grimst, izzūd zemes ēnās
Atkal ceļas uzplaukst
Uzbirst, uzzied.
Putnu bari vakara debesīs
Rudenī, aizlidošanas stundā.

Pirmdiena 8. nov. 1982.

Biju 3 dienas viena. Mocīju – pārrakstīt kādu rakstu un atradu piezīmēs ‘gluži labi’ uzrakstītu (tik jāpārlabo…) par Augustu-ģitāristu. Un mocīju tikai pa lapas pusei dienā, pa pusotras… Sit mani nost, man nav prieka rakstīt, man – riebjās visa tā migrantu būda! Bet no tās ārā netiek.
Mūsu uzrakstītais – varbūt tiks un tiktu ārā – ja būtu labi uzrakstīts! Jau tagad tiktu – tulkojumā.

Oļi uz ceļa mierina Tavu skatu:
Ir labi, droši te
Un Tu vedi mirkļus kas līst pāri
Vadi/laid kā oļus citpiecita aizplūstam
Raugies diendienā oļos uz ceļa
Lej bez žēlas savu dzīvi pār tiem
Tie rasas vēsi, saules silti
Tavas dzīves mirkļi oļi uz ceļa.

––––––––-

Kur Tu esi? Saucu katru brīdi.
Kur Tu esi?
Man viss! Kur Tu esi?
Saucu katru brīdi.
Sauciena smagums jūtu
Diendienā ik brīdi
Kur Tu esi.
Un uzmanos, lai saukt to nepieklustu.
Kur Tu esi?

––––––––––––-

Rudens vakara debess – 
Gaišs metāls aiz kalniem
Tur būt! Kur atveras tālums
Pilsētas ceļi...
Tukšums tur atveras
Sniega zuzēšana vējā
Akmens aukstums
Auksts mūžīgs tukšums.
Pacel lapu no ceļa te lejā
Tā dzīvāka trūdot
Kā kalngalā atvēries plašums.

–––––––––

Pēkšņi
Vienā dienā te ziemas baltums
Ir atnācis logā, ārā
Auksts miers egles zaros.
Ko par to teikt
Tas smagumu neņem no sirds
Tas iepriecina pamaz
Varbūt tik, lai pasmaidītu
Varbūt tas daudz
Kādā spēkā ne tā
Kā grožos iešūpojos
Ietveros.
Balts ziemas miers
Ne palikšanai
Tik saite, sauciens ceļā.

14. nov. 1982. Svētdiena.

Inese piezvanīja dienā – dabūju parunāt viena ar viņu.
Viņa mierīga un domā ka ejami būs šķirti ceļi. Man kļuva viegli, jo viņa likās mierīga! Tā tad – beigas šai daļai. Atvieglinājuma sajūta tomēr, jo pēdējo gadu smagums bijis liels. Un arī pirms tam grūtumi. Bet bijis iegūts arī un dzīvots un labi ka vesels un dzīvs vēl un darbs un draugi! Tomēr – bagāts dzīves posms lai arī ne maigs un laimīgs vien. Cīņas un meklēšana un izciešana un izturēšana ir beidzot bijušas lielākās pazīmes šais dienās.

Izlietots arī viss, kas bijis iespējams – darbs, ārzemes etc. Kaut tik nu turētos tā – prom, jo lai kas un kā – šis laiks ir atšķirtībai. Es biju te, kad nopietnā palikšana kopā, kļuva izlemta. Es esmu te, kad tā tiek anulēta. Es jutu – kāda smaguma noņemšanu! Lai kā visu labo savelk kopā, cik tā ir bijis – tas ir izdzīvots un tā vairs nav, un tas no kā toreiz bija bailes, nav zudis, bet audzis un nav vairs pārvarams.

19. nov. 1982. Piektdiena.

Maz darīts. Vēstule no Elviras un no Biela.
‘Jātaisa’ ziemsv. stāsti! Jātaisa un es netaisu. Gaidu nezin ko.

Laiks iet, skaisti laiks iet
Ar gaismām tumsām pāri
Nes, aiznes, nes un nes
Kā ledi pavasarī iet
Iet vizēdami aiziet
Kur upe nes tos pāri
Ārē projām.
Vairs maz kas cits
Vēl ceļa, vairs maz kas
Cits
Tik laiks iet
Ar gaismām tumsām pāri.

––––––––

Ir naktī snidzis
Daudz sniega pienācis
Un snieg vēl rāmi
Debess pilna
Tuvu nāk.
Un domas brien
Kā jokodamies
Sāk aizbrist 
Prom zem zariem
Zem sniega debesīm
Kas aizskar seju
Kas noglauda 
Ar lēnām pārslām
No tālu mežu zariem.
Jau drīz būs robežgrāvis
Tad lauks un dārzs
Logs gaišs tur gaidīdams
Palodzēm aizsnigušām
Un dažām ledus puķēm.
Logs tur iedegts gaišs
Gaidīdams pa svētvakariem
Dārgo/mīļo ceļinieku.
Kāds ir tas logs?
Kur gaidītājs?
Kur ceļinieks?

22. nov. 1982 pirmdiena.

Šodien nosūtīju E. Dēliņam
5 dzejoļus:
Tāds es esmu
Visi apkārt kliedz
Tur (viņa baltu galdautu klāja)
Tavas mājas logā
Sēkla lido
un
2 īsas prozas:
Kalni un cilvēki
Ar daudz sveicieniem.

Kaili koku zari
Tinas kamolos
Glabā pumpurus.
Izšūpojies ziemas zīlīte
Pasalsti, pabadojies glīti 
Uzvedies – vienu sēklu vienu
Otru met sniegā
Egles čiekuram izlobītu.

–––––––––

Kalns, liec pār mani 
              savu vēsumu
Savu akmens dabu
Negrozāmību
Nosvaro nozvāro nemiera 
              neziņas garu
Tāliem pleciem 
Sedz man savu gaismu.
Kalns, turi, saturi mani 
              šodien
Un rīt
Saturi mani vēl kādu 
              dienu.
Bet tad, tad atkal – 
Laid mani
Laid mani prom, mans
Lielais, smagais, varenais 
              kalns.

–––––––

Grib no akmens ūdeni izspiest
Saujā to sagrābt ar savu spēku
Pasauli, tos elementus citādos vērst
Pēc savas gribas. Kādas gribas?
Kā citādi – vērst?

–––––––––

Un tur ziemeļ blāzma
Kādu nakti pāri laukiem
Pāri mežu
Rudens naktī ziemas naktī
Ziliem stariem balti dega.

Pirmd.

Sestd. vēstule no Freijas. Gara, laba! Un no Dzid. priecīga.
Maza uzduršanās ar Gord. apakšzemes mīnām – vēl par „Tikko mēs runāsim par?…” „Mēs vairs nerunāsim!!” (mazliet izspiegtā balsī. Ha) Tad klusums OK. Bet vakar pie TV. kur kāds pūķis šņāca uguni – „like Latv. vooman”. Izlikos neņemam vērā. Kas viņu ēd? Viņš gribētu visu laiku turēt te sev ‘kājslauķus’? Jeb – tāpat vien. Mēs visi esam mazi. Bet daži ir lielāki.

Kā 
Svina pielijis ik loceklis
Un gars
No viena vārda
Vaļā atārdīts labi slēptais...
Kas?
Ne gluži naids
Tik vainu samistrojums.
Noslodzīt atkal to klusēšanā
Noklāt ar labdabību, laipnību
Saprašanas mazās sēklas pārkaisīt
Un noaudzēt ar mieru
Doto dienu
Atkausēt svinu.

29.{30} nov. otrdiena 1982.

Nosūtu E. Dēliņam:
Pūķu svētki – stāsts
Mātes diena – pusdzeja
Kad uz brūnām lapām – dzejolis
Kalns, liec – dzejolis.

Tu neesi viens ne tik mazs, ne 
                  tik varens
Tev līdzinieki visapkārt 
              kā zivis viļņos slēpti
Kā putni mežā
Pa skaņai saklausi, pa 
              sudraba vizmai vilnī pamani
Un brīžam tad izaudz liels 
                  lielāks vēl lielāks
Un zūdi atkal vienatnes 
                  apsegts un slēpts
Esi vien, mēģini augt 
              bez sazināšanās.

Pirmd. Nosūtīju R. Krūklītim:
Ziemsvētki tur
Kanādas skices par svaini Gustu (dēle ūdens bedrītē)
Vakar un šodien atkal gāju pār tiltu – jo laiks sauss. Ja tāds būtu svētkos kad gribu – uz Banffu.

Oktobris 1982 (Ķikure/Kikure)

Logā maigs piemācies rīts, aust lēni.
Dzimtenes egles, debess. Viss ko es domāju ir skaisti.
Skaisti, kā svētki. Šī pasaule, koki debess.
Labi ir mīlēt.
Tik tālu ir aizdzīvots nu manās domās un jūtās.
Nekas nav mainījies man liekas ir tikai audzis un skaidrojies.
Vilciens sauc -- gari un muzikāli. Sasien kopā laikus un vietas.
Kaut ar būtu vairāk strādājusi -- es domāju.
Es dzīvoju tā it kā šī dzīvošanas dienu nākšana un iešana nenolīktu.
Es pateicos un lūdzos piedošanu.
Elpot ir viegli šai rītā ir ļoti labi elpot ir labi iet ir labi skatīties, dzirdēt.
Mīlēt un iekārot vēl iekārot un iekārot šīs dzīves.
Vēl kaut ļautu strādāt, nobeigt, izdarīt visu.

[Oct. 4, 1982]

Savā 76. dzimšanas dienas rītā.
Modos — labi gulējusi. (Ne katru nakti te tā, šorīt viegls miers.)
Liela vēstule — dāvana HAPPY BIRTHDAY — Atverot — iesaiņojums sarkani oranži krāsains ar sirsniņām sašiferināts[?], elegants, tik skaists, ka nedrīkst zīdpapīru vaļā raisīt. Mākslas foto kalend. Ineses drauga darbs. Tikai palūru — nesaplēšu saiņojumu.
T.V.
Miljoni (zirgu) pakauvēži nāk ārā no jūras un 5 stundās, līdz bēgums velkas, pārojas un sadēj savas olas krasta smiltīs. Tad steidzas atpakaļ jūrā līdz ar paisuma vilni.
Un tā tas iet jau 700 miljon gadus.
Skaitlis mūsu realitāte.
Bet ir universa realitāte.

9. okt. 1982

Brīnišķīga rudens diena. Saule. Miers. Kalni iededzināti ar sarkanīgiem plankumiem. Gaiss vidū vizmo. Varētu laisties no kalna uz kalnu un būt visās vietās uz reiz.
Biju mežā, sēnēs. Man nav kur tās likt. G. baidās ēst.
Biju Banffā 2 nedēļas. Tur fiziski nejūtos tik labi. Bez tam, kalni tur (tuvumā) sausi. Te mežs rudens lapu un valgmes pilns. Lielā upe plūst vidū. Tilts. Ej pāri un liekas – kaut kas notiek, tu šķērso lielu ūdeni, tiltu. Nekas nenotiek.

Biju rūpēs un bailēs par Inesi (+G.) Bet nupat viņš teica – „Nākošā gadā pavasarī – aizbrauksim uz Manning Parku” – Nākošā… Tā tad tepat. Likās – viņš taisās prom, vai kas – tik auksts pret to kas saistās ar In. In. rūpēs – kas būs? Kur varēs dzīvot un strādāt! Kādas mums visām tās dzīves – In. Dz. man. Arī vec. mammai tā bija īsa. Nedaudz gadi un beigts viss. Tad vecvecai mammai ilgāka dzīvošana. Bet grūta darba pilna sākuma. Pirmais vīrs zaudēts. Bērni slimoja. Viens nekad neizveseļojās – sāpe visam mūžam. Tad otrs vīrs beigās lielinieku nobendēts – viss galā bēdīgs.
Tādas ir dzīves. Varbūt visiem tāpat. Kam citādi gludāka dzīve – slimības citas nelaimes, neviens nav lutināts vien. Bet tā liekas – labais citur… Ja tik var panest – labi kā ir. Un – jāpanes.

Skaista diena!
Debess te zila gaiša
Kalns (aizmugurē) zils, tumšāks
Koku lapotnes brūnas
Cits olīvzaļš – jauna krāsu gamma logā.
Zilums, ko tas saka? Tas ņem pārvarīgi ar to ka nekā nesaka. Un liekas saka. Saka tā, ka sirds laužas, lūzt.

Lai kaut cik laimīgs justos – pašam ir jādod (jādara, jāizgudro) vērtība visam, viss jāapaudzē ar nozīmi, lielumu, daiļumu, dārgumu. Arī dimants ir tikai – akmens. Un vienkāršs akmens var būt kāda dimants. Viss ir kļūdains, nepilnīgs, divdabīgs, pašam ir jāpieņem, jāpārrada, jārada, jāglābj un jātur cieņā, mīlestībā. Vecas tradīcijas ir kopējs šāds domāšanas veids, tām padodoties automātiski rada svētības un – tā nav slikti, ir vieglāk kā pašam vien. Un labāk kā ciniķim. Galu galā tam sāk rūgts mesties rīklē beidzot no rīšanas peļot.

13. okt. 1982. Trešdiena.

Inese zvanīs…

Jūniji iet. Septembri, oktobri pienāk. Un ir brīnum skaidras, mierīgas dienas. Gaiss virmo kalnu vidū kā zītars. Ceļ augšup, kā ūdeņi vecās jūniju labās dienās dienasvidūs tais dziļi brienot. Gaiss ceļ it kā Tev spārnus meklēdams lai nestu. Lai Tu būtu visos kalnos uzreiz. Kā vecās jūniju dienās. Spārni putniem. Un kas zin, vai tiem labāk. Labi ir – mierīgi iet. Ceļi tīri, sausi. Dubļaini ceļi pazuduši līdz ar jūniju dienām. Mazākais šai pasaules daļā. Tomēr – jāiet glīti gar ceļa maliņu, lai netraucē braucējus – ceļi celti būvēti plati jo plati – braucējiem, ratiem, riteņiem. Arīt tā te vēl brīvības diezgan. Var aizsniegt mežmalas, mežus, kalni nosargā vēl labu daļu zemes neieskrāpētā vaiga. Meži krāsojas kā gadsimteņos paraduši. Vāveres lēkā. Un tad ir laiks bradāt dziļāk mežā iekšā meklēt un saukt sēnes to vārdos. Vai katru gadu te cilvēki noindējas ar sēnēm. Vai tās tik indīgas kļuvušas? Kurvju kurvjus pielauzām ar cūcenēm, rudmiesēm, bekām, krimildēm. Tās vai visas, sarkanas bērzlapes ieskaitās sazīmētos grāmatas indīgo sēņu pulkā. Sēnes – jānosutina! Ko par to runāt, nevienam to nevar iestāstīt, kas sēnes nav ņēmis, lauzis, turējis rokās no bērnu dienu.

Jānosutina. Un pat glumais, tumšais nokāstais virums nav jālej prom – zīmaļas, raibaļas to izdzer nāsis ieplētušas, steigā strēbdamas – „kārāk kā vecais Vītrags šņabi,” Vilma teica. Protams mušmires, piepes, raganu vēmekļi jāatstāj mežā. Ir brīnums ka visas viņas labās un negantās spiežas no zemes ārā, ceļ sūnas un skujas augšup, vienā naktī mežs uzkūsā kā katls.

Mežs gaismas pilns no dzeltenām lapām augšā un lejā. Vasarā to nemaz nemanīja, cik daudz starp eglēm un priedēm lapu koku. Tik septembrī, oktobrī tie uzblāzmo piedegdami tumšo mežu kā gaismas lukturiem. Krāsu ņirbēšana un klusums. Sēnes ceļ bez skaņas sūnu klājienus augšup. Un saplok atkal zem tiem. Tomēr mežos ir takas. Kas tās min? zvēri – stirnas, lapsas, lāči staigā savās zināmās gaitās, savā noteiktā laikā. Cilvēks iemaldījies no sava asfaltēta ceļa, ej uzmanīgi šīs tikko samanāmās takas. Klausies. Slēpies vai esi cīņai gatavs. Liec savu varēšanu, pret lielo meža varēšanu un jūti savu spēku. Jūti savu spēku? Jā nebaidies pazust koku, zaru, sūnu un taku spēkā. To vari tikai tad, kad nebaidies.

Baidīties ir tomēr saprātīgi. To ieteic arī vietējie, zinātāji – dziļi mežā takas pazūd, krītoši koki sagāzušies cits pār citu, jauni auguši pāri, sūnas noklājušās pār bedrēm un āliņģiem, vari pazust, lauzt locekļus, neviens neatradīs. Ja baidies, ir jānāk ārā, uz drošāka ceļa. Tomēr izejot no varenās valstības delna pieskaras vienam un otram stumbram un šķiet siltums, labestība pulsē, iedreb delnā. „Kam koki aug? Kam?” Neļaujas, vai atminams. Un tomēr – ne tikai baļķiem un lietas kokiem…

Ceturtdiena 14. okt.

Samaksāju Gord. 125 par – ‘dzīvošanu’. Laiks visu nedēļu tāds pats – silts, mierīgs, saulains.
Miers tik dziļš un liels no kalna uz kalnu, ka liekas to var dzert. Kalni kā ogles deg – tumši zilganmelni, pelēki, ar sarkaniem plankumiem, kā dzelzs. Bet tas pāries, šī degšana beigsies un tie kļūs tumši bezkrāsaini. Šis ir ilgs, silts rudens (arī pag. gadā bija tāpat, bet šogad vēl siltāks.)

Neviens neraksta. Vientuļi. Nevar neko darīt aiz pamestības. Nav kam pietverties. Un būtu jāturas. Jāturas tukšā gaisā un jāraksta varbūt tad rastos kāpslis kur uzlikt kāju, kāpt. Varbūt nē. Kam kāda bēda. Katrs domā par sevi. Jaunie iet visam pāri. Nav kā agrāk, kad es sāku, kad no manis gaidīja. Miruši visi gaidītāji. Kam kāda daļa. „Apklusušā (izdegušā?) skumju mežā, klaigā? saukā (?) viena vālodzīte…”

Bet man šķiet ka būtu
Jāpārceļ šo kalnu grēdas
Jāpārkārto, jāpārcilā
Jāizlīdzina šis ne tas citādi
Jāsauc vēji, vētra, krusa
Jāstabulē burvju skaņām
Jāliek krist un jāliek celties
Jāliek just un jāliek rasties
Atrasties no ēnām ārā
Atkal jānāk, atkal jābūt
Jāver mūsu māju vārti...
Rudens miers guļ dziļš guļ vizmīgs
Vīzdegunīgs kalns lejā
Lielmanīgs... Varbūt ka sāpīgs?
Varbūt sāp tas atšķirībā
Savā mūžīgā 
No ļaužu dzīvēm, cīņām 
Mokām, laimes.

–––––––––

Logs viss norasojis – vējš un lietus
Tumšrudens tukšums laukos auro
Lai jūk, lai dejo skaudras dejas
Atvadu sāpes jāizcieš pussāpot
Pusprieku slepen jūtot
Pat to kas neapgulsies, nezudīs
Un ja ar – dzīvots, pulsēts ilgi
Tik daudz, ka apklust nav vairs just
Šais kosmosa elementos ietvēries
Uz palikšanu Tavs dzīvais gars.

Svētd. 17. okt. 5 p.m.

Rudens dārzā ieraugu nespodri 
Krāsainas lapas
Un uz brīdi atrodas – īsta dzīve,
Kāda tā bija bērnu dienās un
Par kādu vēlāk ir lasīts
Grāmatās.
Moments miera un skaidrības,
Kas zudīs.
Kāda melodija skan ausīs kaut
Kad dzirdēta – bezcerīgu sāpju 
Pilna, atteikšanās un izpratnes
Pilna par zūdamību.
Var klausīties to, var to panest
Klausīties ar rudens lapu
Dziestošo daiļumu. 
Nav nekā. Tik mīlestība kaut
Kur ir.

Pirmdiena, 18. okt. 1982.

Nosūtīju vēstuli Plaudim un Dzidrai.
Absolūta slinkošana.

Otrdiena 19. okt. 1982

Tava seja man pretī raugās
No portretām pie sienām
Tava dvēsele pavada mani
(ik soli) no Tavas rokas no
Tavas otas vilcienu ik vienā triepienā dzīvā.
Klusumā skan man 
Dzīvo ar mani un
Dzīvo līdz te ar tiem
No kuru sienām arī pretī raugās
Tavas otas 
Krāsu triepieni – Tava dvēsele
Tava dzīve.
Tava seja mani pavada
Man pretī raugās no sienām
Pilda klusumu ar ceļiem, dārziem un ielām
Ar citām dienām
Bijušām, nākošām dienām, stundām.
Tava seja
Ar zemes un jūras dienām
Dzīve manās sienās.

Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem kas pēc trīsdesmit gadiem vēl ikvienam ir skaidri redzams – emigrants, otra kara pārvietota persona. Mētājas šai pilsētiņā kā veca nauda. Viņš vairs nekur nestrādā, ir jau pensionārs. Dzīvo vieninieks kādā telpā, piebūvē, pie vienas no pilsētiņas garāžām, kur viņš sācis dzīvot pirms gadiem divdesmit vai vairāk. Toreiz tāds kakts atrasts bija laba lieta un tur viņš ir palicis, visus šos gadus. Logs uz tukšu sētu, gulta, galds, pavārdiņš. Labs pavārdiņš ko viņš tur iebūvējis jau pirmos darba gados, 2 krāni un izlietne. Un aiz tās atvelkamiem un aizvelkamiem [..] aiz priekškariem bleķa vanna arī ierīkota jau pirmajos darba gados. Tās ūdens novads savienots, sabūvēts ar publisku labierīcību pie garāžas, kas ir arī viņa vajadzībām (pašam sava atslēga). Daži nedaudzie kas pilsētiņā viņu pazīst, pēc vārda Grabo, neatceroties kad atmesta, vai vispār vārdam bijusi galotne ovski, Grabovski. Nezinot arī, ka šī galotne ir neliels norādījums uz viņa izcelsmes vietu. Aizmirsti arī viņa stāsti par to. Viņš ir beidzis runāt. Nav kas klausās.

Viņš saņem savu pensijas naudu un iepērkas pils. pašapkalpes veikalā. Tur kases meitenes viņam tāpat, kā ikvienam citam (tā ir maza pilsētiņa, lielu ceļu krustcelēs kur daudz svešinieku apgrozās) pirkumus plastika turzā metot pajautā kā jūtaties šodien un ātri novēl – labu dienu. Nekāda cita runāšana neiznāk. Bez tam, lai gan viņš pats to neapjauš, ir labāk ja viņš never muti. Mute ir neapkoptākā lieta viņa dzīvē – zobi vai visi izkrituši un angļu valoda tur iedzīvojusies tikai nedaudz, vāja pidžen english pakāpē.

Viņš redzams klaiņojot apkārt pa ceļiem, pāri tiltam dažreiz vairāk kilometrus ārpus pilsētiņas ar zaļo plastika atkritumu maisu pie rokas, viņš uzlasa alus pudeles. Par tām maksā 5 centi gabalā un ja iziet agri no rītiem, pirms skolas puikas pudeles nav sadauzījuši, viņš katru dienu salasa pa dolāram. Ja ne gluži katru dienu tad katrā ziņā pirmdienas rītos, un tad gadās – krietns stiepiens, pudeles ir smagas…

22. okt. piekt. 1982.

Nosūtīju (šodien) vēstuli – atbildi R. Krūklītim, ka man pienākas 158 grām. (ne 300) kuras viņš var nosūtīt uz agrāko adre. Austrālijā, bet par sūtījumu lai maksā Riekst kgs. Man arī nav naudas. Un – ka man ir manuskr. (20 stāsti) pie Rieksta kga.
Un 2 (dzejas un stāsti) mājās, kas nav solīti R. kg. Bet viņš tos varēs dabūt – ja nevilks lietas garumā… Atvieglota sirds uz brīdi – šai ‘editoru’ lietā.
Labākais darbs šai dienā – šīs vēstules nosūtīšana. Nebij viegli to uzrakstīt. Kādēļ tik grūti? Kavēju to vai visu mēnesi?
Viņu visu (editoru) negodība kas stāv priekšā kā purvs. Meli. Aizmugures izdarības – mazas viltībiņas naudas lietās un labā izlikšanās, solījumi. Īsts purvs.

Skaistākais notikums šai dienā – pievakarē, lietus gāzes un dažu brīdi īsta vētra. Skaisti bij to redzēt pa logu – lietus stabus vēja grūstas kopā ar lapām un koku līgošanās. Ilgi nebij dzirdēts pērkons un īsts plūstošs lietus.
Labs darbs arī – franču valodā lasīšana. Mazliet Bacha studēšana, tikai mazliet.
Bet – slinkošana tomēr liela nelaba slinkošana. Biju bankā, izņēmu mazliet naudu. Pasūtīju – kūku, ko rītu braukt vest uz Robin + Denis jaunpiedzimušo meitu Madlēnu! Bez īsta prieka izdarība kas it kā jādara.
Labi ka vakar Ineses piezvanīja un izklausījās ok.
Vēstuli gaidu no Dzid.
Un vēl kādu ko, mierinājumu? Atalgojumu? Prieku kādu?
Ir sajūta visu laiku, ka no manis ņem un ņem un nedod neko. Nedod materiālu atalgojumu un bez tā tomēr beidzot izsīkst darba spēks, jēga, griba, prieks.

23. okt. 1982 sest.

Bijām apciemot Magdalenu-Barbaru Smith! Dūšīgs bērns, glīta sejiņa (bet savādas lielas, negraciozas rokas, pavisam citādas kā delikātās Ineses rociņas). Mana pasūtītā kūka bija laba – un pašā laikā, garšoja bērniem un lieliem!

Bij labi, līdz sirdij dziļi, labi
Redzēt vētrā liecamies kokus
Straumēs plūstam rautas lapas
Rudens vētra postu kas nenes
Dzīvību neaizskar.
Miers pēc tās dziļš no kalna uz kalnu
Retās greznās lapās pēdējās
Rotājas bronza gaismas
Miers kas nesāp.

Svētd. 24. okt. 1982

Kalns man lejā sūta
Miglu lietu
Ja te vientulība grūta
Teic lai ietu
Nokāptu pie viņa –
Draugos būtu.
Ne to varu,
Tikai ar acīm skaru
Balto sniegu viņā –
Miera ziņu
Savā tālumā.

–––––––––––––––

Apšu kroņu drebēšanā
Vai ezers tur atspoguļojās?
Tie vasaru sijā mums ceļā
Sauli, mīlu, laimi
Vai Tu to jūti (kritiķi prasiķi?)

––––––––––

Kaimiņmājas jumts tur blāv
Vizuļo mēnesnīcā bet aiz tā
Pilsēta savas ugunis iededz
No tāliem ceļiem mājās nāk
Lidmašīnas kā lēnas zelta bites
Pēkšņi smagas no savas kravas
Pār jumtiem meklē mājas.
Tur augstais mājas logs
Patvērums drošs kur sēsties
Sērst vakara stundu un svētīt
Just pasaules ceļojumu kosmosā
Līdz ar sevi tur visā.
Parks lejā sāk skaļruņu balsīs
Saukt šīs dzīves saukļus, saucienus.
Savā logā gūlies
Vērtē un izlem
Kaimiņmājas jumtu, mēnesnīcu
Pilsētas ugunis, pasaules ceļus.

–––––––––––––

Vakars, miers kokos
Debess elpo vieglus mākonīšus
Augstu vēlā gaismā.
Kalni guļ, tumši, svina smagi
Jāpieņem viņu tuvums
Vienmēr, neatstumjams.
Jāpieņem dienas tukšums nepiepildīts
Vēlmēm, nodomiem nepiedarināts.
Palikts viss – zem kalniem
Viņu smagums neatstumjams
Neatceļams vienmēr tā.

26. okt. 1982, otrd.

Vakar nosūtīju vēstuli Mumfordiem un kartiņu Gailīša kundzei.
Šodien vēstule no Dz. Laba. Tikai sāk baidīties un šaubīties – ko darīt ar skolas atstāšanu? Jāgudro ir. Bet es domāju – ka jāatstāj. Jāriskē dzīvē kaut ko citu darīt. Es atstāju – skolu. Daudz neieguvu, bet nezaudēju arī. Sāku vairāk apkārt raudzīties. Un – apprecējos. Skolā paliekot – varbūt to nebūtu izdarījusi. Apprecējos – dumi, bet savā ziņā labi, skat kas par bērniem! Lai tik cīnās pa dzīvi. Dz. varētu labi apgrozīties ja māja izmaksāta. Pašai studija kur rīkot mazas izstādes un kaut kā kļūt pazīta.

28. okt. ceturt. 1982.

Visi apkārt – kliedz
Bet Tu prasi
Lai es dziedu
Balsī gludiņā! (Kam?
Veciem dieviem)
Tu gribi izkasīt
Katru disonanci
Vēlies, prasi
Izskaņu, noskaņu.
Ak, es dziedu, dziedu jau 
Vīteroju liegi.
Kaut vai tik kā vālodze
Iesaukties es prastu
Kaut pasistu kā dzenis
Draudīgāku rakstu.

Visi apkārt kliedz
Bet Tu prasi
Lai es dziedu
Labā saskaņā –
Ar ko?

––––––––––

Rudens bērzā
Lietus lāsēs retinātās lapās
Krāsās dažādi bālās
Maigumā šūpodamās
Redzu Tavu tuvumu
Tavas sirds Tavu domu maigumu
Slēptu pasaules raupjām acīm
Atveramies ar kautru
Laimīgu smaidu par dzīvi par daiļumu
Par Tavu pasauli ilgotu.

Svētdiena 31. okt. 1982.

Vakarnakt nosapņoju – redzēju to, ko šodien redzēju īstenībā:
Sapni visu neatceros – tik to, ka man bija it kā kāda kaste pilna ar kaut ko, kas mainījās, kļuva redzams ka viņā ir sapakots vēl un vēl kas. Un it kā negaidīti, nepiemēroti citam – tur uzvijās plata čūskas mugura, tikai tāda cilpa, ko varēja redzēt kā viņa, zem cita saiņojumā lied –

Šodien uz televīzijas (kastes) tieši tā džungļu skatā starp citu, lapām, zariem, zālēm, dzīvniekiem kreisā stūrī (tāpat kā sapnī) aizlīda čūska – tikai neliela daļa no tās redzama. Jāpiezīmē ka vienīgā starpība – ka sapnī čūska bija resnāka un no tās varēja redzēt mazāk un televīzijā tā bija tievāka un no tās varēja pamanīt mazliet garāku gabalu.
Tā tad – var nosapņot. Ir jau man tas agrāk gadījies, tikai šodien – ļoti ‘burtiski’.

Brūnajā smalklapu krūmā
Japānas ķirsī, dārzā pie loga,
Vakarē maigs, silts rudens
Bet spoži [..]ajā gaismā
Aiz sniegota kalngala
Skan tuvodamies ziema.

Septembris 1982 (Ķikure/Kikure)

Sestdiena 4. sept. 1982.

Biju līdz Gordonam Missionā un Abbotsfordā – dabūju biļeti uz Banffu pēc 3 nedēļām.
Skaista daba – piemācies, maigas krāsas un gaismas. No rīta te lija.
Ceļi, kalni, meži, lauki.
Viss kas nav bijis, kas nojausts. Domās, sapņos rādījies – nāk pretī un dejo garām. Maigas laimes nojautu drumslas. Mirkļi un krāsas kas pavīd. Ceļš, smilts, kalni, zari iet caur ķermeni, plūst pretī, pāri, cauri kā straume. Dzīvība. Dzīve.
Kā var to tik ļoti slavināt, tik ļoti pēc tā slāpt?
Nāk prātā tas aklais, kas savā acī atradis sīkdaļu redzes spējas, rāpojis pa zāli mēģinādams dažreiz uztvert šai redzīgā punktā zaļu zāles krāsu. Kad viņa meitene atnākusi – pēc ilgas piepūlīgas skatīšanās tas beidzot laimīgs saucis: „Tava kleita ir zila!”

Lūdzos – kaut ko labu dod man, diena!
Tukšs viss. Vientulība.
Ārā vējš un mākoņi un saule
Zaru šūpošanās dzīvīgā.
Eju ceļā ārā, vējā
Zaru šūpošanos sevī sakrāt,
Ņemt un ņemt
Ko dod šī diena.

Sestdiena, 11. sept. 1982.

Šodien piezvanīju Dzidrai. Viņa jūtas O.K. Ar zobiem (pie zobārsta) daudz troubble. Kā parasti.
Kādēļ es paņēmu šo grāmateli atkal rokās – tas bija lai mēģinātu izteikt cik bezgala mīļa man Dzidra. Un tūlīt – un Inese! Un viss tas ir tik dziļi izaudzis cauri dzīvei – tā dzīve pati, šī mīlestība.
Savādi – kā es gribu to izteikt, tam man tomēr – nav vārdu. Tas var izteikties tikai – starp vārdiem, kā mēdz teikt, kaut kā netieši. Bet – tā vien teikt – tas ne tikai nedodas rokā, tas noslēpjas.
Un mirkli iepriekš, apstājoties (pie zeķēm ko gribēju viņai sūtīt) tas gāja caur mani tik stiprs kā salauzējs rats kas griežas, šī tuvība, mīlestība.
Pēc nedēļas es varēšu braukt uz Inesi. Varbūt varēšu arī rakstīt. Kas man te liedz to darīt? Kauna lieta, ka es tik maz daru!

Pirmdiena 13. sept.

Un tad es domāju, es velti tik daudz reiz gaudoju, ka esmu vientuļa, ka nav neviena spēka kas mani atdzīvinātu darbam, ķerties klāt, darīt, es domāju, ka savas mīlestības dēļ pret bērniem, šī liela spēka dēļ – es varu atmest (ja ne pa visam, tad biežāk) savu gaudošanu – un ķerties klāt un darīt! Es tagad, šodien, vakar, to mēģinu, to atceros un daru, rakstu.

Otrdiena 14. sept. 1982.

Tāds es esmu
Kā koks cirvju skarts
Vēju izlauzts, izlocīts
Tāds es esmu
Ciets vātains saaudzis.

Lokaties smuidrie
Savās kalnu birzēs
Tie kas neesat skārti
Lokaties slavinot
Savu lokanību. Un ko?

Es slavinu to
Kāds es esmu
Turējies, nemiris
Audzis, saaudzis
Dzirkst vējš, spēlē man zaros.
Tāds es esmu.

Trešdiena 15. sept. 1982.

Kartiņa no Elvīras Arones – jāatbild jo arī vēstule nav atbildēta.

Kur Tavas tiesības?
Tava drosme, stāja – Tu?
Liecies, izlokies, pateicies
Arvienu – pateicies
Saki paldies, bērns,
Taisi kniksi, bērns...
Jau līdz ceļiem zemē
Kādu kniksi taisīt?

Ceturtdiena 16. sept. 1982.

{Katru rītu (kad māja vēl guļ) es nāku ar savām grāmatām pie sava galda un raugos prom ārā pa lielo logu (visas istabas sienas garumā). Pretī (aiz ķiršu kociņa dārzā, aiz kaimiņa lielas ciedra egles, aiz tālāko kaimiņu eglēm un pīlādžiem) aiz lielā kalna smagā sāna, kas guļ aiz pilsētiņas, ir augstais svētā krusta kalns. Varu redzēt tā galotni, ar krusta zīmi, ko rada divas krustojošās ielejas.
*****} [published as Kalni un cilvēki in Ceļa akmeņu raksts]

18. sept. Sestdiena.

Saņēmu vēstuli no Austras (māsas). Gara vēstule. Raudāju. Pēc tam tā kā no zemes pacelts, kā bez domām un bez varēšanas nostaigāju visu dienu.
Jāraksta viņai. Ko tā Freija (madāma) man neraksta? Tik sen tik ļoti gaidu. Dzidras vēstule arī nepienāk. Te ir viens tālumnieku stūris, pasts iet tik ilgi. (Tikai kauj cits citu. Hopē nupat nogalināti 2 kādā mājā, vīrietis 50 g. sieviete 70. Vainīgais jau saņemts 21 g.!!) Vēl kādi 2 līķi esot kaut kur te atkal atrasti, Gord. teica.

Un tālāk kaut kur – 2 ģimenes – 6 cilvēki (4 pieaugušie 2 bērni) 2 mašīnās kampijot – nošauti, sadedzināti ar vienu mašīnu, otra (kampers) aizbraukta. Kas tā par pasauli?
Un – vainīgos apbrīno psichologi un kopj un baro!
Ja tagad vēl neievedīs ‘decapito’ man viņu psichol. nav saprotama. Viņi – dzīvo kā uz skatuves un izrādās pasaulei – mēs tādi, kulturāla zeme – patiesībā – viss iet uz elli, sex un dolārs, vieglums un izprieca. TV brēc un kliedz un lec un ņemas tā, ka ausis jātur ciet, un tāda ir ‘tautas dvēsele’.
„Pasauli izglābs nedaudzie” – kāds ir teicis un tā tas ir.
Nedaudzie kaut kur strādā, citi pļēguro. Citi ir jau trūkumā.

Dāma uz TV jūsmoja un muldēja, cik viss burvīgi. Runāja, intervēja visādus slavenos – mūziķus, architektus un vairāk reizes atkārtoja, lai iet „have one drink” vēl atkal pirms dodas uz skatuves, lai dodas klausīties.
„Have a drink!!!”
Viņa arī stāstīja, kā viņa gājusi tur cauri jaunajai celtnei to apskatīt – kāds kaut kur no kaut kurienes saucis – „Hallo”. Skatījusies – „tikai – logu mazgātājs” (ne kāds, kas mazgā logus, kā mēs būtu teikuši savā zemē bet logu mazgātājs – kā agrāk kāds ielas laternu iededzinātājs, sētnieks vai kaut kas kā amats un līdz ar to viss viņš, visa viņa dzīve ir tas – logu mazgātājs.) Viņi izstaigājuši un izrunājušies (pat kaut kur sēdējuši) un apskatījuši skaisto celtni un šķiroties viņš (logu mazgātājs) prasījis vai viņa ir precējusies? Viņa smējās, skaidroja – Ar to viņa gribot teikt – cik visi viņi esot tuvu kopā kā viens strādājuši un jutušies šai celšanā.

Mans jautājiens ir – vai viņa būtu tā vārdus atkārtojusi ja tas būtu bijis kāds architekts? Nē. Viņa būtu bijusi – delikātāka pret citu intīmāku valodu. Viņa to varēja atļauties teikt tādēļ, ka tas bija ‘tikai logu mazgātājs’ un lai gan viņa ar savu stāstu gribēja, kā viņa to teica, rādīt cilvēku nešķirotu sabiedrību – viņa parādīja tieši pretējo. Ar tā stāstīšanu un vēl ar tādu smaidu, kā viņa pielika tam – cik tas ir tomēr tālu no īstenības – ka viņa un logu mazgātājs – būtu kopā liekami.

Jāpaprasa vēl Gordonam cik liela sabiedrības dāma tā bija. Viņa uzvedās taisni tā, kā te sievietes uzvedās – muld un izrāda sevi, flirtē cik spēj un dara to – karaliskā veidā, it kā tādā.


Tur piegāja arī Marietta (Kanād. francūziete) [left] – un tai ir cita kultūra, cita stāja. Bet protams kas var noēnot šos pseidokaraļus?

Augusts 1982 (Ķikure/Kikure)

3. augusts, otrdiena.

Biju prom tur visu nedēļu. Bija ļoti labi.s
Inī izskatījās labi (daudz labāk) kad braucu prom, nekā to satiekot. Viņa izskatījās ļoti nobēdājusies, vai G. to zināja, vai viņš to bija ‘upsetijs’, vai tas to nozīmēja ka viņš teica lai es ‘rekonstruēju’ viņu? Viņa – rekonstruējās. Kaut tik varētu nosargāt atkal viņu. Gord. beidzot ‘melnās vīrs’ taisa nepatikšanas, lielākas vai mazākas. Un tad – tādā gadījienā G. nedomā stāties melnai par sargu. A? G. vairāk reizes prasīja ko es domāju par N.? Varbūt man vajadzēja atklātāk to lielīt? Bet ja to daru – G. vairāk uzbruks In. Viņa ‘darbs’ tagad tikai ‘upsetīt’ viņu, tā tas nu tādās lietās iznāk.
Šodien nosūtīju Dēliņam
‘Poēmu’ (vēl viens) Brauciens vilcienā tālos ciemos (pāri Kanādai).
16 dzejoļi, vai kas nu tie ir
16 ainiņas pusdzejā, kas notēlo braucienu vilcienā pāri Kanādai. Intīms, neprenciozs mazs gabaliņš – ‘no sirds’. Kaut zinātu, kā tas Dēliņam patiks?

4. augusts trešdiena.

Vakar vakarā samaitājās gara stāvoklis. No viena maza nepareiza izdarījiena (ar to pankūku) kaut kas iekšā tā sarāvās, ka tas palika visu nakti – viss ķermenis iekšējos, stīvos krampjos. Vēl nav atraisījies jau tagad pēc brokastīm. Tas ir tas – augstais asins spiediens kas uzskrien augšā no nerviem un to nevar nekā nomierināt. Vēl nav nedēļa te un jau tā! Nejūtos brīva. Nekā to nevar atraisīt sevī.

Nu gara stāvoklis vien ja būtu – tas nāk un iet. Piemēram – vārna šorīt sāka kaut kur neatlaidīgi brēkt un tas izklausījās kā no Tilla Pūces Spieģeļa laika. Tas darīja labu – labi ir dzīvot līdz ar vidus laikiem, just Pūces Spieģeli staigājam kur jaukas mājiņas un zaļas pļavas un akmeņainas ielas pilsētiņās un pakārtie karājas laukumos un ceļmalās. Vai es to varu – iedomāties? Nē. Patiesībā nē. Es iedomājos – bildītes. Nu suņu mēslus es varu iedomāties, to ir pilnas Paddingtonas ielas un zaļie laukumi. Suņu mēsli tur ir dievišķa lieta. Kādreiz arī neaizvāktās un suņu apgāztās atkritumu tvertnes. Smaka. (Piesmaciņa, teica mans svainis, labais cilvēks).
Bet pakārto Paddingtonā nav. Vazaņķi, mūžīgie solos gulētāju gan. Dzīves vēl dzīvie pakārtie.

Piektdiena. {6.8.82}

„Vai nu nedomā un dari un nedomā arī pēc tam. Vai domā – un dari. Ja tu nedomā un dari un domā vēlāk – viss ir ačgārni, tava darīšana tāpat kā tava domāšana.”
Tas ir – ja tu nedomā pirms to dari, tad nedomā arī pēc tam. Jo tādai domāšanai nebūs nekādas nozīmes. Vai mācība nākotnei tomēr? Varbūt. Varbūt.

Ārā karsts. Karstuma migla. Haze. Neesmu bijusi staigāt. Smaga sajūta. Nevaru uzsākt rakstīt. Nevaru iegrimt tēmā, ko gribu rakstīt. Biju tanī visa iekšā ‘karstās jūtās’ pirms Austr. brauciena, bet neko nepabeidzu uzrakstīt. Tagad kļūst skaidrāks – ko es tur gribētu teikt, bet nav vēlēšanās to pārdzīvot. Tas ir Anglijas laiku. –
Ko citu? Domāt rakstīt ko citu. Es iekritu te kā ledusskapī. Viss sasalst un apstājās.
Biju Banffā – un viss likās dzīvs, darbs iespējams. Pārrakstīju vilcienā rakstīto – un – tas viss. Atkal – apstājies. Gan jau varbūt sāksies. Dārziņu kopu. Caurspīdīgas salātlapiņas!

10. augusts 1982.

Šodien nosūtīju Am $15. Laras Lapai abonēšanai – cik ilgi?

Maigs vēsais ziemeļ vasaras gaiss
Smilts un oļi zem soļiem
Svina pelēki ūdeņi, mežu smarža
Ir jāpateicas par to ko dod
Zem mākoņiem vēl dod šī diena.

––––––––––

Jūtu Tavu atnākšanu tuvu
Un putnu bars zem vakara mākoņiem
Apgriežas jautrāk
Egļu galotnes debesīm tuvāk
Un drošāk sniedzās pretī
Un zilais skaidrums atklādamies
Mākoņu vidū – redz mani.
Ak, šie putnu bari
Viņu parādīšanās un pajukšana
Atkal viņu dreboša spārnu atnākšana
Sniedzas vidū, līdz.

Pirmdiena, 16. augusts 1982.

Esmu viena uz nedēļu.
G. vakar aizlidoja (aizbrauca no 9 a.m.) uz Kimberleju. Tur būs Inese vakarā no Banff. un viņi ceļos uz U.S.A.
Nosūtīju Dzidrai Tshirtu ar indian ērgli un Hope B.C. priekšā un ‘footprints’ funny baltas čībiņas ar sark. bumbuļiem just little fun.


Ar Gord. [left] bija laba diena sestdien – bijām blackberijās uz kādu stundu, vakarā uz Agasiz – uz kausētā siera vakariņām.

Sākām trakās debates. Es jau viņu arī purinu ārā no ādas! Tad vakarā jau pie scrabble vēl to pašu diskusijām. Līdz viņš – bet ko viņš teica – es nevaru atcerēties – tikai tas bija kā pērkona spēriens, kas absolūti izjauca visu līdz šim teikto. Un pirmo – ne mani bet viņu pašu. Pēkšņi es viņa domu celtnē, viņa visa garīgā satura vietā – ieraudzīju tukšumu. Absolūti visu aizslaucītu. Ja es sāktu diskutēt jauno teiktu (velns, kas tas bija?) es būtu out of track, cīnītos zaudējot jēgu, jo runātu pretī un apkārt tam kas teikts.

Kas tas bija viss – es tiešām nezinu, es tikai aizmiedzu acis un iebļāvos: „What??? If you start, say so was, I am not talking a word more” –
Es to izteicu ar tādu sašutumu, (bet ne dusmām) ka viņš skatījās kā apdullis un es skatījos pretī un pieliku pirkstu pie pieres – „You are crazy” – viņš lēni papurināja galvu, un vēl pēc brīža skatījās un viņa seja bija savāda no parastās, pelēkāka, pelavaināka, dull vai savāda izbrīnīta, aizdomīga, vai viss kopā. Un es tanī noskatījos kā kaut kamā svešā un nederīgā bet bez mazākās bijības.

Bet es biju vēlāk satraukta no savas izdarības un no ārkārtīga pārsteiguma un – izglābšanās. Man bija tāda sajūta – ka viņš tīši bija gribējis nokaut manu loģisko domu celtni, samulsināt un iznīcināt manu domāšanas gājienu.

Ja es nebūtu ieraudzījusi kā viņa domu celtne, viņš pats tā – sabrūk no tā – es būtu iekritusi un sākusi aizstāvēt neloģiskas lietas vai velti tām pretoties. Neloģiku ar loģiku nevar uzvarēt, tas gribētu neloģiku. Kā tas viss bija, bet tas mani izglāba. Tas mani arī apliecināja manu prāta asumu un kaut kādu necerētu skaidra prāta aizstāvēšanas drosmi. Vai tas bija gribēts viņa manevrs? Viņš kļuva sirsnīgāks uz brīdi. Bet es kaut kā nespēju un nevēlējos vairs domāt. Biju nobijusies arī no savas drosmes!

Pabeidzām scrabble spēli, viņš uzvarēja (pirmo – es) 6 pret 6 šai nedēļā, tas labi – pēc viņa domām. Tad it kā iekšēji atvainodamās, uzmanīga vai līdzjūtīga pret viņa neveiksmi mani izprovocēt – es gāju lejā. Bija jau vēls.

Negulēju visu nakti. Viņš arī augšā daudz jo daudz reizes staigāja. Pus miegā, un tomēr ne miegā, es redzēju šīs viņa divas sejas – tā pelēkā izbrīnīta plakanā man rādījās evil un devilish. Otra pirms tam gandrīz asaraina no vīna un diskusijām, mīksta. Es nevarēju tikt vaļā no šī savādās sajūtas, parādības, savādas savas visa redzēšanas, es skatījos tanīs un domāju, par viņa divkosību, viņa ļauno, cieto, egotisko viņa labā, un otru – mīksto, vienkāršo, gandrīz nevarīgo.

Un es domāju – vai tas patiesi tā ir, ka viņā ir šis devil, velnišķais un vai tas bija viņa domāšanas trulums (kam grūti ticēt) kas devās neloģikā, vai tas bija ļauns gribēts manevrs, kā uzvarētu manu skaidru, loģiskā prāta spēku???
No rīta viņš bija tāpat kā pēc tā mana ‘pērkona un zibena’ – atturīgi padevīgs. Man kādu laiku bija viņa žēl, kad viņš aizbrauca.
Tagad es nocietinos.

Es zinu, ka In. spēkojas domu izmaiņā ar viņu un laužas un sabrūk un raud – šādās otra savādās izsišanas no sliedēm, šādās mulsināšanās lēkmēs. Es tomēr vēl nezinu – vai tas ir viņa domāšanas ierobežotība – (bet nevarētu taču būt!) vai ļauns manevrs. Es to kā tādu sen esmu nojautusi viņu cīņās un tas ir mani baidījis un es esmu bijusi priecīga, ka Inese ir prom no tā. Tas ir kaut kas līdzīgs brainwashing paņēmienam. Labi, arī tagad es saku, labi, ka Inese vēl gadu būs tur. Un tad arī – labāk varbūt būtu ja viņa kaut kā būtu ļoti neatkarīga.

Savādais, šinī grūti aprakstāmā piedzīvojumā, ir tas, ka manai domāšanai palīgā nāca redzēšana, es redzēju to tukšumu loģiskā prāta celtnes vietā, kas bija bijis viņš man pretī ar savu debatēs teikto celto – redzēju to acumirklī pazūdam un tas man deva spēku, rīkoties vārdos tik ātri, kā es būtu rīkojusies darbos ja viņš fiziski pēkšņi būtu nogāzies, gāzies tas ir, bezdibenī.

Līdz ar to, es domāju, es aizstāvēju arī savu domu celtni, jo ja es nebūtu pretojusies un sākusi runāt viņa iemesto tematu – es būtu iznīcējusi arī savu domu celtni. Es gandrīz gribētu uzzīmēt kā tas bija.
Vēl par to redzēšanu – es savādā veidā redzēju viņa seju, naktī vēl un vēl, un vēl ļaunāk tad.
Domas diviem diskutējot izaug kā divas celtnes – no viena un otra teiktā loģiskas uzbūves. Teiksim, katrs teikums ir viens dēlītis (vai ķieģelis) un tas iet tā.

Patiesi vajadzētu 2 krāsās jo viena un otra krāsas buildijās kopā. G. izrāva vienu dēli (un viņa celtne sabruka pazuda). Viņš bija gribējis šo dēli (tas ir varbūt) izraut no manas celtnes to nojaucot, bet izrautais dēlis vispirms nojauca viņa celtni – un es to pamanīju.
Savādais ir un paliek, ka es redzēju šo tukšumu, šo domu celtnes, šo viņa cilvēka esences pazušanu. Tas bija tumšs b tukšums. Un es redzēju šo viņa pārmainīto seju, šo trulo pelēko idiotiska iemiesojuma seju.

Sestdiena.

Vakar Inese + Gord. atbrauca.
Lasot par Anšl. Eglīti piezīmēju sev: lieto drošāk un vairāk Ļaudonas apvidus vārdus. Eglītis to dara. Viņam pat piedēvē tos – kā viņa radītus: piem. Kuriķis, briesmeklis, sūdzinieks, lupatnieks.
Atceries – (pie Eglīša vēl nav lasīts) – dieninieks, ‘uz visām četrām’ viņš sakot – ‘četriski’, man būtu ‘četrāpus’ no vecās valodas. Viņš lietojot – ‘sīkblēdība’, atceries savu ‘sīkmanība’. Viņa izgudrots esot ‘krietnelis’, pretī palaidnim, kā tad ar veco vārdu: nekrietnelis?
Kritiķei trūkst zināšanu par latv. valodu. Tas viss.
Un Eglītim ir zināšanas un viņš tās lieto. Ir zināms jaunvārdi ko viņš radījis, bet ne visi, ko kritiķe tam pieraksta.

Ceturtdiena 26. augusts 1982

Nosūtīju Norai Kūlai 3 stāstus Rozes, Siļķu Zveja, Par Gliemežiem.

Vasaras vēji
Putekļi, ziedi
Zaru šūpas un putni
Prieks viņiem celties krist
Baros salasīties
Un jukt kā lapām (uz visām pusēm)
Vasaras ceļos.
Vasaras vēji
Un putni
Egļu zaru šūpas
Cik citādi, savādi, senatnes
Vasaras vēji te,
Tie aijā.

piektdiena 27. aug. 1982.

Cēlos agri šorīt. Lai gara diena. Dārgs ciemiņš te šodien. Cēlos agri, lai man gara šī diena. Lai izciemojos.
Ciemiņš vēl guļ. Vēl jāļauj tam gulēt ilgi. Tālu ceļu braucis. Piekusis. Tālā ceļā jādodas rītu.
Cēlos agri, izciemoties ilgi un gari šo dienu. Staigāt uz pirkstgaliem klusu apkārt pa māju. Visur apkārt miers.
Prieks. Svētdiena. Mīlestība guļ uz visām lietām.
Staigāju uz pirkstgaliem. Aizskaru lietas viegli ar acīm, ar pirkstgaliem, grāmatas pašķirstu. Skatos pa logu.
Domāju ko klāt brokastīs. Ciemiņš un vēlas brokastis kas iesniedzas pusdienā, dienā.
Svētdienas brokastis kas iesniedzas mūžā.
Virinu durvis lēnām. Klausos trokšņus no āra, tie piekļaujas, pavada šī rīta laika lēno ritēšanu.
Kad ciemiņš celsies, laiks tikai īsu brīdi apstāsies, varbūt pie brokastu galda, tad ritēs, lidos, aizskries diena.
Vēl ciemiņš guļ. Un diena gaida.
Cēlos agri, lai man gara šī diena.

Sestd. 28. aug. 1982

Cēlos agri šorīt. Man dārgs ciemiņš. Tas dosies tālā ceļā.
Cēlos agri klusi klāt brokastu galdu, tad modināt. Lai ceļas, lai aujas. Lai vēl apsēžas mierīgi pasēdēt. „Nu celies. Celies ar!”
Gan grozos mierīgi. Laika diezgan vēl. Viss likts un sakārtots. Gan daros mierīgi tak sprūk no rokām vāks – cukurs izbirst.
„Nesteidzies, nesteidzies tā. Apsēdies vēl brīdi. Man visa diezgan. Tik vēl tuvuma.”
Cēlos agri šorīt.
Ciemiņš aizvadīts.
Vēl rīts. Rīts vien vēl stāv apkārt, kavējas.
Diena? Cik nu šīs dienas.
Ir vēl – vakardiena.

Svētd. 29. aug.

Bija it kā bailes – ko Gord. teiks? Viņš nezvanīja, kā parasti to darīja. Bet viņš ienāca – un bija kā arvien. Bāls, noguris un – klibs! Kājā vecā vaina sākusi sāpēt.
Atbrauca pēcpusdienā.

Pirmd. 30. aug.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Netiku bankā – nevarēju nosūtīt Tālim dolārus.
Gordons down ar gout! Klibs un stīvs, jau sākās vakar. Šodien vēl ļaunāk. Bija pie daktera. Dzer pilles – dakteris solījis, ka rītu būs labāk. Esot no pārpūlēšanās (strain) darbā, lai nedzerot un nesmēķējot…
Savādi – vecos romānos ar gout (kā latviski? Vārds parādās un pazūd un nedodas rokā! Atkal pavīd un atkal noslēpjas.) vienmēr slimo izvirtuļi un uzdzīvotāji. Half of that? Tas vārds bija – ģikts.

Kādu brīdi es domāju, ka es esmu ragana, uzdzenu cilvēkiem nelaimes ar ļaunām domām. Skrastiņam un G. Tāpat kā ar veco Dzelmi, beidzot pienāk pie tā, ka aiz visa lieluma, ļaunuma un varonības ir – sīkums, mazums un nevarība. Jo nevarīgāks kāds ir iekšēji jo vairāk viņš vēlās un iemācās valdīt pār citiem. Cilvēki tomēr liecās egotisma priekšā. Dažs aiz bailēm, cits aiz vainas cerības – pievarēt iegūt to ar mīlestību. Iegūt varbūt to var pašās beigās – kad tas jau ir pats sava (radīta?) likteņa salauzts, kad tas jau ir – vraks.
Varbūt tā ir, varbūt tā nav, kā es te izprātoju. Bet – to es atkal redzu.
„Ej kauties ar lauvu, redzi ka nosistais ir tārps.”
Tā tad – neej kauties. Bet kā nekausies ja lauva Tevi plosa gabalos?