Lielā piektdiena. {1.4.83}
Jau nakts. Protesta domas visu dienu – un nepatika rakstīt.
… Nu drīz es sākšu redzēt unikornu dārzā, jau – dzirdu balsis („How does your fabric softener smell?”…)
Spēlēju Skriabina prelūdes. Dažas jaunas burtoju – neparasti akordi, jaukta takts, neparasti gājieni, kad izburto un pieradina roku – tad jau var izspēlēt.
Tāds kristālīgs viss.
No pašreiz dzirdamiem dzīvajiem latv. dzejniekiem man ‘iet pie sirds’, tikai Gunars Saliņš, tas ir – no ‘šejieniešiem’.
Gribētu būt Kaut kur uz nekultivētas pļavas Kur visādas puķes zied Un zāle pēdām piekļaujas maigi Kur atgulties var zem smilgām Var pasēdēt – Nav nekādu melnu izrakumu Gar grāvmalām Un ceļš kas tur aizved Vidū ir iemīts ar zirgu pēdām – Zīmēts ar pakaviem... Tas viss ni sasiets, sasaiņots Aizzīmogots no rokām jau ņemts Kļūst nosūtīts Neatgriežami tā Radītājam.
1. Lieldienu svētki {3.4.83}
Viss ko es rokā ņemu Nes nāvi sevī: Noplūkta puķe Vai tauriņš notverts Tik stāvot pie dzīva koka Dzīvības svētkus svinu Ja arī tā noslēpumu Vārdos neuzzinu Tā zaru šalkšanā Mūsu visu kopību minu.
2. Lield. sv. {4.4.83}
Kopš tu esi miris... (Tā cilvēku neuzrunā Tā nesaka!) Saku patiesību Saku, jau vairāk gadus – Kopš Tu esi miris Neviens man neatbild. Es runāju un klausos – Viss kluss Neviens neatbild. Vai līdz ar savu balsi Citu balsis sev līdzi ņēmis? Ne atbalsi dzidru Tam ko saku Vēl tik koks un akmens skan.
Piektdiena 7.(?){8.} aprīlis.
Pabeidzu (hurrey!!) to veco lugu ‘Cilvēki Šķūnī’. (Man viņa liekas vērtīga, spēlējama vai nē, to es nezinu). Vakar nosūtīju 2 ex. Tad atcerējos ka aizmirsu pielikt skici, vai mazliet pastāstīt par skatuvi un kur tas notiek. Bija šodien (sāku jau vakar) jāraksta uz mašīnas vēl viens exempl. un piezīmēju mazu ‘drošu’ skici. Nokopēju pastā – un nosūtīju 3. ex. + tās skices visiem 3 ex. Bija prasīti – 3. Negribēju sūtīt vairāk kā 2. Beidzot – izdarīju ar!!! Bija ko ņemties!!
Pirmo – uztaisīju 2 ex. – vienu rakstu uz maš. Otrs – nokopējās. Bet – tad abi jāsūta prom?? Aizgāju nokopēt (foto) pastā. 15 centi lapa. 28 lapas!! – Un pasta madāmai jāpalīdz. Negribēju tagad trešo ex. tur atkal visu kopēt. Cīnījos ar rakstīšanu (uz maš.) kamēr dabūju visu gatavu. Nokopēju tikai to skatuves skici. Nu arī esmu izmācīta kā pati varu pastā nokopēt ko gribu. Labi! 30 lap.p. jau reti kad būs. Tikai nedabūju gatavu līdz pusdienas pasta sūtījumam. Bet gan jau nonāks tur – ceru laikā.
Ja laiks – 15 apr. – tad laikam ir tā, ka skaitās viss kas izsūtīts līdz tam datumam.
Traki veči viņi ir prasīdami 3 kop!! Katram spriedējam vai! Paši nevar nokopēt!! Bet – tā tas nu ir. Rakstnieki te trimdā ir kā tādi klēpja sunīši – Sitz! Hundchen – sitz! Un sunīts dara visu ko liek, par to vien ka uzliela – labs sunīts…
Bet – lai viņi izlasa manu – lai kāds no viņiem izlasa un varbūt redz – ka nav tikai ‘nacionālās idejas’ un tautiskās jostiņas. Lai ņem pretī vai nē – bet lai redz, lai izlasa. Daudz jau nesapratīs – lai gan kas tur ko saprast? Dzīve, tāda kā tā ir. Bet – mums vajaga Saules jostas!! Un tikai tās. Kaut būtu kāda cita nodaļa arī mūsu mantu kambaros!
Varbūt tomēr Šķipsna ņēma ko citādi! Varbūt tai nebija – nacionālās idejas vien!
Vispār – rakstnieki paši jau visi pēc tā nedzenās (nu Andr. Eglītis tas gan!!) bet viņus dzen. Ja gribi kaut sīkāko atbalstu no sabiedrības – pūt ragā! Un tās godalgas! – Nav neviena liela dzirdēta.
Ineses draudzene Märī reiz prasīja – vai Jums arī lielas godalgas – tā kā kādus gadus var dzīvot, braukt uz ārzemēm, etc! Dieviņ! Kāds kādai shacha spēlei bija ziedojis 10 tūkstoši – A! Latvieši. Nauda ir gan. Bet neies jau ‘par velti’ dot prom. Rakstniekam jau tas nekā nemaksā – rakstīt! Kas tur – papīrs un zīmulis!
Man patiesi kādreiz nebija papīru. Tagad man ir. In + Gord sagādāja. Ļoti labus papīrus! Un kādreiz Kārlis Freimanis atveda man kasti papīru – no skolnieku burtnīcu tukšajām lapām! Es tās uzmanīgi taupot lietoju!
Jā bija grūti šodien sadabūt visu gatavu. Bet tad bija prieks.
Un diena bija pēcpusdienā tik silta un maiga un mākoņgaismota, ka gribējās būt visās vietās uz reizi! Iet nezin kur! Bet kāja ir sāpīga. Viņai tomēr sāp arī – reimatisms. Kā nāk pavasars – vairāk logi vaļā – tā sāp vairāk. Būs grūti te arī izturēt līdz jūnijam, kad te lejā būs tik auksts. Ziemā ir labāk.
Nu – jāuzmana un jādzīvo.
Tagad, kad es varu staigāt Turp un atpakaļ pa savu dzīvi Kā pa Versaļas spoguļu zālēm, Redzu, atrodu ir daudz slēptu Noslēpušos brītiņu, vietiņu Ko spogulim atspoguļot, Gandrīz satveramu Kā slīdīšu skatīšanā Dažs var ieskatīties, kas tur reizēs gadās, Kas tur nav bijis Tik tie kam tas atgādina kaut ko Moži iesaucās – „tur vai tas nebija tas?” Bija. Varbūt bija. Vai nebija. Zūd un atrodas spoguļos Zūd un dzīvs atstaro gaismās.
Piektdiena 15 (?) apr.
Cīnos caur šīm dienām. Cīnos – laikam ar sevi; savas bailības dēļ ciešu, savas neaktīvā situācija pamestības dēļ ciešu – no jauna vienmēr izjūtu In. dzīves iršanu te, šīs dzīves, šīs viņas mājas, daudzo viņas krāto lietu pamestību, neziņu – un savu: kur likt grāmatas, drēbes – daudzās piezīmes? Kā pakot, stiept no vienas puses uz otru? Papīru kalni…
Sestdiena. 16. apr. 1983.
Biju līdz G. Abbotsfordā. Pavasars visur. Noguru – nezin no kā?
Latv. avīzē T. Tomsons ir kaut ko rakstījis par manu ‘ciemos braucienu’. Tik īsi un gudri – ka es īsti nesaprotu, kas tas ir – brīdinājums, nicinājums vai uzslava. Varbūt – viss kopā? Tas varētu būt par tām vārsmām – tur bija ‘dulls’ kā viņš saka sentiments u.tt. Bet! Bet. Jā – viņš jau nobeidz ar Shova vārdiem „He who can does.” Kas var to sentimentu veikt – tas to dara. Jeb tur ir mazliet citādi. Kas tic tam?
‘Pagājušā nedēļa’ nosūtīju vēstuli Rengai un Peter Pakalnam.
Pirmdiena 18. aprīlis
Nosūtīju 16 dol. un piesakņus ANZA. Nosūt. Pakalnam kafiju 300 gr.
Piektdiena 22 apr.
Vējš dzen ziedlapu mākoņus Pa ielām Piemākusies saule, iegrimusi Mīkstā lietu vēstošā Maigumā. Nevar vārdā Nosaukt – kas tas ir, kur Viņa peld? Debesis. Lietu Vēstošas debesis. Un vējš dzen ziedlapu barus Gājējiem līdz ielā.
Otrdiena 26. apr.
Šodien saņēmu ‘Laras Lapu’. Šai nedēļā saņēmu arī Jaun. Gaitu – mans dzejolis Roma un vakars. Roma – interesants. Neiespējams neievērot.
Uz kalnu galiem sniegs Kad pilsētiņa lejā Grimst ceriņziedos Un ābeļziedu mākoņi līst ielās Bet no kalniem lejā ved Tik baļķus, baļķus Smagi krautus baļķus. Kur vīriem un dēliem te Būtu laiks ceriņziedos vērties Tā sieviešu un bērnu daļa Gandrīz jānobīstas Un jautri jāpasmaida Iedomājoties pa feministi (to vērstu otrādi) Vai kom... ak, aklā mēle, To vērstu otrādi.
Trešdiena. {27.4.83}
Inese piezvanīja kā parasti. Parunājamies labi.
Gordons (nezin kādēļ???) iedeva izlasīt Trecijas viņam sūtīto zīmīti – atvainošanos par neierašanos uz vakariņām (‘out’), starp citu „sorry for you + Inese…” Tā tad pat bērni par to runā! A! Un vēl it kā nesaka neko Inesei skaidri. Viņš izgāja tad un ienesa man puķu pušķi no ārā – tulpes, viņš tur grieza mauriņu šodien. Ko viņš it kā ‘labinās’, labiņais. Kur tad viņš ies un paliks? Pie melnās – nē. To jau izteica skaļi reiz. Vai patiesi ‘ģimenē atpakaļ’? Lai, lai! Stupid!!!!
Piektdiena 29. apr. 1983.
Vēstule no Dzidras! Laba! Piezvanīju Qantas – tikai ar lielu piemaksu var mainīt lidoj. datumu. Jāpaliek te vēl 1 ½ mēneša. Jāstrādā!