Pirmdiena, 9 maijs.
Piezv. vēlreiz Qantas – 70 mārc. var vest. So – mazliet vairāk tas ir!
Gord. palikšot te – vēl 1 gadu! Es varot atstāt lietas… Labi! Viņš bija laikam pārsteigts, ka es taisos prom uz ilgāku un nezināmu laiku. Bet starp viņu un In. – no hope. Viņš ir absolūti aut. Viņa ir to ievainojusi arī dziļāk, kā var domāt. Viņš ir nespēcīgāks, – mazāk drošs par sevi un grib palikt savās robežās. Iekšēji, kaut kādā veidā viņš nevar sacensties ar Ineses garu. Un tas laikam ir tas. Viņam vajaga – meitenītes. Un daudzas. Jo – tās apnīk. Tās prasa vairāk, ja jāpaliek pie vienas. Cik ilgi tā viņam ies? Ilgi! viņš izskatās labi.
Kā lielīdamies viņš atklāja, ka dzīvojot te nedēļām mierīgi – bet tad uz Vancouveru! Un „having good time. Very good time!…” O.K. Inese „neesot ar siltu sirdi” – ja viņam tā tāda nav, Inesei nav jāpaliek pie viņa (un viņa arī to vairs nevar jo Gord. to negrib) lai viņa patiesi nekļūtu ar ‘cietu, ļaunu sirdi’, jo viņai ir mīksta, silta sirds. Bet dzīve nav bijusi viegla un viņai ir jācīnās ar zobiem un nagiem noslēpjot savu sirdi.
Vakar – bijām Harisonā uz sieru vakariņām. Vai Inese zvanīja – nezinu. Gaidu šodien.
Šodien – nosūtīju vēstuli E. Rengai – lūdzu atsūtīt ‘Ceļa Zīmju’ adresi. Nosūtīju viņai arī vienu ‘žurnālu’ kur mans stāsts (‘Vecu lietu izsole’) ir iekšā.
Esmu pārkārtojusi grāmatu plauktu. Tās tik smagas – ka vai visas jāatstāj te.
Vasara. Pārlasīju Gunara Saliņa pēdējo dzeju grāmatu – to neapzinoties esmu dzejojusi savu ‘Ciemos braukšanu vilcienā’ laikam viņa iespaidā. Bet man ne prātā nenāca – ka viņš arī ir rakstījis līdzīgi – ceļojumu pa Eiropu – dzejoli, pa dzejolim. Never mind! Saliņam ir sava ‘toņkārta’, kurā viņš dzied gandrīz visu laiku. Lai cik tā laba un lai cik viņš labs, labākais no visiem – šī toņkārta dažreiz liek brīnīties un gandrīz vēlēties – „paņem citā melodijā arī”.
Tas tā man dažreiz ir nācis prātā par maniem stāstiem. Un esmu domājusi jāuzmanās, nav jāieslīgst vienā toņkārtā. Varbūt tas stāsts ko nosūtīju Dēliņam – ‘Saules brālis’ – ir citāds? Varbūt ‘Ziemsv. pusdienas’ – ir citāds? Varbūt nē. Esi tāds kā esi. Tomēr – nepieņem sev kādu ierastu tērpu. Runā tā, kā liek temats, un izvēlies, mīli tēmatus ne vienmēr tos pašus, redzi daudz ko.
Un
Dēliņš ir ielicis Ineses studijas foto un apakšā ziņas – bet ne vārda par Banffas lielumu un izstāžu panākumu lielumu un – scolaršipu daudzumu – var just – ko? Nemierā būšanu ar veidu kā In. strādā? Mazliet ‘žēlumu’ (ha!!) ka ‘labie aiziet no latviešiem’. Kā ‘labs’ var izaugt tikai pie latviešiem? Bet Austr. Latvietis un visi citi raksti, to bazūnē skaļāk kā jebkad. Latvietiskais, latvietiskums, latviešiem!…
Otrd. 10 maijs 1983.
Kalns šorīt aplicies baltu miglas krādziņu Kā tāds spāņu grands Raugās tai pāri ar sniega iesirmu ūsiņu, Zils miers pār galvu Stabila stāja ...Raugies līdz sausa top acs Mitra top acs?
Būtu jauki aizvest Tāli atpakaļ uz (brīvo) Latviju, nolikt (Ķikuros) lai dzīvo! Latvietis. Cik daudz tādu būs? Viens? Divi? Latvieši ir un būs Latvijā. Mēs te paliekam viņu – izpalīgi. Un to būs daudz diezgan, un tie palīdzēs arī. To darbi palīdzēs – visvairāk.
Trešdiena 11 maijs.
Nosūtīju vēstules: Tomsonam un Luc. Kalniņai.
Vasara ārā. Siltums plūst no zemes un debesīm. Ja arī nav nekā man cita – ceļš vēl gulstas zem soļiem paklausīgi, diezgan paklausīgi un siltums. Izgāju minūt. 20 pasauļoties. Tagad mācās, vētras mākoņi visās pusēs. Kalnā līst. Un – glaiders laižās!! Pirms lietus strāvām. Drīz būs lāses klāt! Tā liekas, kaut nebūtu krusa. „Man puķu zirnītis iestādīts…”
Tas lietus neatnāk, aizgriežas no pretvēja.
Ārā Ineses vecais zilais (folks v.) beatle aiz tā (gandrīz pāri tam) savādi dzeltena krūma zari un tālumā pāri divi melnzilie kalni ar sniegu galos. Tagad pār tiem svina pelēkais lietus debess. Bet lejā te – gaisma, gandrīz pussaule. Ineses zilais beatlis un dzeltenie zari – Inese, tad tālu, bet tuvu – mana māte – un te es. Visi mēs.
Šie zari tikko plaukst – tiem savāds dzeltenums – īsts zelts.
Saules spožums, saule – spīd kādā zilā beatļa punktā, apaļš tā liektajā degunā. Ines ilgus gadus mašīna tas – pazīstamais gaišais un tomēr košais, bet arī mierīgais zilums. Un es jūtu, redzu –
šis mirklis
ar viņas mašīnu zilo
ar zelta zaru
ar kalnu tumšu un sniegotu
kas ir tur bet neskar šo silto stūrīti
pār bītli ar zaru –
tas ir īss brīdis un tas ir mans.
Pilnīgi nedalāms, personīgi mans.
Dzīve. Trauslā dzīve. No paaudzes uz paaudzi – ar mani no mātes uz meitu no tur un te – īss mirklis uz ko es skatos un kā es jūtu bezgala trausls, īsts, dzīvs bet netverams, lai gan rokas šķiet to noglāsta, tāpat kā to acis glāsta un sildās, es sildos šais krāsās.
Klusajā dzīvajā dzīve lietās kas pavada, kas satur kas ir mūsu dzīve.
Zilajā mašīnas metāla degunā
ir metāls no manas
mātes jaunības laika
zelta zarā gaisma no
mana jaunības laika
un kopā Ineses jaunība
tur līdz.
Beatls stāv tik mierīgi ar vieglu sauli degunā.
Runājot par visu to – es izstiepju šo brīdi manu personīgo, nedalāmo piedzīvojumu, izjūtu, bet es to nedaru intensīvāku.
Tas parādījās momentā, tā intensitāte ar savu vēsti.
Tomēr, kad es turpinu uz to skatīties, tas piesātinās vēl ar citiem pārdzīvojumiem – nojautām, atmiņām – (tam nav vārda, tā ir kāda dzīves esence) par mūsu kopīgiem ceļojumiem, dzīvojumiem, paver senus ceļus un atkal aizver – un vecais Beatls mierīgi stāv ārā. Bet tik sprigans, tik silts, dzīvs, it kā viņš runātu pie sevis runātu un būtu gatavs – doties ceļā ja mēs visi tur būtu klāt. Viņš nesaka nekā par to, ka tas katru rītu (šodien nē) ved Gordonu uz darbu.
Viņš runā par citiem un citu laiku un liekas viņš domā – tas varētu būt atkal mūsu laiks. Viņš dzīvs. Es tomēr varēju to ieraudzīt, man atvērās acis jo sirdi bija atvērusi palasīšana grāmatā par Dylan Thomasu.
Es kļuvu dzīva, jo saskāros ar dzīvu cilvēku, ar cita cilvēka dzīvi.
Runā krāsas un līnijas, vecā Beatļa līnijas, zilie izlīkumi un palsā saule kas tos silda, šīs aizmiglotās saules palsais zelts un zara jauno lapu neticami zeltīgais zelts.
Tas ir kāds rets krūms. Viņam visu laiku lapas ir dzeltenīgas ar savu īpatnēju toni un tagad plaukstot tas jo vairāk silda, tīrs savā zelta nespodrībā un spodrībā. Tāpat kā saule.
Tavas acis, acis vien
Pagrozījās, papeldēja, apstājās pretī
Kā it kā tās saules zaķīšus kāds laistu
Ar spoguli
Tā tavas acis palidoja, apstājās
Aizlidoja, zuda
Tā vai es laidu
Saules zaķīšus ar spoguli?
–––––––––––
Mans tuvums Tev rāva
Trakus smieklus no krūtīm
Kā aizsmokot, iekaucoties
Iejodlerējoties, iekliedzoties
Tu smējies.
Dzēru Tavus smieklus
Pārvarīgā labsajūtā
Bet sargājos
Pamest ne pusskatu uz Tavu pusi
Bailes ka Tu savu smieklu
Pārspēts aizsmaktu
Nosmaktu
Varbūt sāktu raudāt.
12. maijā 1983.
Un šorīt, sēžot tepat kur vakar, un skatoties pāri uz kalniem, kas šodien guļ tīrā zilā debesī, manī pēkšņi – kāds skatās, kāda skatā es krītu – tas nāk no zilā beatla loga, tā ir bāla ēnu seja (no lapām, no koka ēnām) bet tā ir seja, suns ne cilvēks, vecs ne jauns, viss kopā tas mainās kustās, skatās, pat runā. Otra galva tālāk turpat, pilns beatls ar spokiem, ko lai es saku (vai nesaku???) par to?
Šai beatlī neviens nav nosities. Tam nav neviena pašdarīta spoka. Tanī braukuši cilvēki – kas ir jau pazuduši. Ir – ‘ēnu valstībā’, un tanī braukuši cilvēki kas darījuši dzīvajiem tik gauži – itkā tie būtu ko kāvuši. Bet tie ir dzīvi. Kāda beatlim daļa gar tiem? Seja daudzreiz mainījusies, pat pazudusi, tagad atkal raugās jauna. Tikai ēnu plankumi?
Jauna diena! Saulaina. Skaidra. Pilna zaļu koku, kalnu, upju, debess ziluma. Ko vēl! Miers apkārt. Neviens netraucē. Tikai paša domas urdās un jauc visu. Aprok visu, neļauj dzīvot. Strādāt.
Tā nu esi izceļojis, ieceļojis kur esi. Ir jau labi. Daudz labāk jau nevarētu būt iekārtojies, izkārtojies. Tas grūtums kas spiež, par to jābrēc uz Dievu. Bet to nevar – Dievam jāpateicas.
13. maijs.
Aizbraukt atļauja rokā! Bijām pie robežas, ofice – atļauja uz gadu!
Bij lietus no rīta.
Vējš, vasara, mākoņi, kalni
Lapu biezokņi plosāmi, saudzāmi
Nobirdina ziedus, briest šūpojas pāri
Stundām, zaļās gaismas saldi sejās
Rokās sasveicinās nestājās
Un nepaliek nedodās tverami
Saturami, līdzi ņem laika ceļos
Zūdamas ceļojumos savu laiku.
––––––
Kalni ar mākoņiem jūk vasaras vējos
Ar lapu klēpjiem zaros klātos
–––––
Vēl arvien lido, atlido, aizlido vēstules
Okeāni, padebeši, stepes, kalna gali pārvarēti
Iekrīt rokās kā putns maiga bezdelīga
Piesakas aizmirstās skaņas
Ieskanās jaunas skaņas
Liek pie lūpām pie pieres veldzi
Spēka dzērienu, iesaucās daudzbalsīgi
Un krīt no rokām rakstulapu kaudzē.
Apklust
Aizveras aiz savas iegrozītās ziņas
Tikai vārds, vārdi.
Un tomēr – kustība
Kā zobena vēziens, kā
Karoga kārts celšana
Kā rokas tvēriens, mājiens
Paliek dzīvs apklusušā lapā.
Pirmdiena, 16. maijs 1983.
Vakar Inese zvanīja – iecelta par Head of the Fibre Departm!
Labi, labi, labi! Darbs uz ilgāku laiku ja vēlas! Ja tā labi iet tālāk.
Priecīga.
Gord. arī ‘iespaidots’, bet citādi – „no”. Inese varot katrā laikā iet atpakaļ franču valodu mācīt. Viņa nekad nevarot būt bez darba un drošības. „Don’t worry, come after 25 years and you will find her as well as always (there, here in the world).” Varbūt.
Bet kad viņai bija jāiet prom no šejienes – viņa braucot uz Banffu dziļā drūmē teica – „es karājos mazā mazā diedziņā.” Un G. aizbrauca dziedādams uz Kimberleju neatskatīdamies kur Inese palika uz Banffas ielas stūra baiļu, bēdu un neziņas asarās. – Neko nevar darīt – ja nevar sadzīvot. Bet to viņš toreiz nedomāja nepētīja – vai Inese varēs noturēties. Aizbrauca ‘paknaibīt’ Kimberlejas meitenes. Brauca atpakaļ te uz Hope spēlēdams saldās (sievietes balss) iedziedātas ‘mīlas’ jubilejas…
Un te – melnā lēdija – zvana katru nakti, un kad Inese apciemoja (piedalījās Vancouveras izstādē) tad tur bija ‘pie sevis’ izteikti vārdi ‘faded’ (away) kad bija kāda saruna vai melnā vēl nav fadījusi. Nē – In. ir ‘faded’ – un ar lielu apmierinātību teikts tas.
Ko viņš jūt un domā – to es vēl arvien absolūti nezinu. Lai gan tagad dzīvojam ļoti labi. Tā jau visu laiku, bet tagad vēl it kā sirsnīgāk, varbūt priekā par to, ka viss tagad beigsies te arī ar manis te dzīvošanu. Nu – tas ok. Šā jau arī nav – nekā. Jābūt viņam brīvam pilnīgi. Bet – kur viņš skatās, kā dzīvos – ko jūt ko vēlās – nav ne jausmas. „Good time in Vancouver” – Kas? Vai tā bija viņa pirmās sievas māja kur mēs Abbotsf. pabraucām garām?
Anyway – man te nu vairs nav mēnesis ko dzīvot. Jeb ir? Ir vēl! Bet es būšu viena te tagad 5 dienas un pēc tam uz Inesi – un tad vairs paliks tikai pāris nedēļas, vai ne tik daudz.
Muļķīgā kārtā es apstājos atkal kaut cik uzsākta stāsta rakstīšanā. Pārrakstīšanā. Tas par Carr jkdzi. apstādināja uz reiz neizdodoties. Uch!
Es tikai skatos pa logu un domāju, domāju, domāju – un tas ir – nedomāju neko. Neizdomāju.
Un nu – jūtu (uz brīdi, neviļus…) prieku, aizmirstu īsto prieku, ieviļņojamies sevī, kā, ne nav ne ar ko jāsalīdzina – prieks, kas nav ‘prieks par kaut ko’, tas ‘kaut kas’ ir nācis un prieks, prieks pats par sevi, prieks (sen aizmirsta sajūta!!) prieks kas ir salda dzīvība.
Jā varbūt es modīšos kaut ko uzrakstīt, vai – tikai pārrakstīt, un ar drosmi, ka tas ir kaut kas.
Es spītība gaidīju mēnešus, visu gadu – šī prieka, tas ir – gaidīju prieka par kaut ko, kaut kā gaidīju.
Un tagad tas nāca. Ineses prieks. Un manī iedzīvinās prieka vēsma. Dzīvība!
Dārga, dārga lieta, vairs tikai caur deviņiem plīvuriem samanāma un tomēr, tomēr te!
Vēl tā pati pirmdiena. Nakts jau. Skatījos TV ‘My Fair Lady’ – vecs, vecs tas slavenais tās lomas aktieris. Bet tā ‘tie vīrieši’ drīkst būt veci. G. aizgāja uz ‘vakariņām’ pie Helenas. Viņš to var atļauties, mazu romantiku – viņš izskatās 30 gadīgs. Tomēr – ne vairs vienmēr. Bet – tad kad vajaga!!
Noreene piezvanīja – lūdz apciemot. Esmu domājusi – ka labi būtu pastaigāt tur pa Qualicum Beach. Bet – viena. Iziet pa mežu. Un – tas būtu pusdienai ko darīt – bet braukt pāris dienām un kopā tai barā? Varbūt…
(Nopirku šo rakstamo šodien, tāds pabāls. Jāpamēģina otrs – liekas tāds pats nabags. What the devil is that?? Jāierakstās? Varbūt.)
Piešvīkot lapu pēc lapas… Esmu apstājusies to darīt. Un – tukšs viss. Nav ko teikt. (Lucei taisnība) Nav ko teikt.
Manas dienas. ‘Dylan Thomasa dienas’ – lasu to un virsrakstā vien – ‘Dylan Thomasa dienas’ ir vesela jūtu lavīne. Kalns. Dzīve. Es saku – manas dienas un tur nekas daudz neparādās. Es domāju – vai ir cits vārds lietojams man? Ceļš? Mūžīgais ceļš. Nē nē ‘Mūsu mūža dienas’ – bij kāda luga man liekas, un kad māmiņa to teica, tad šais vārdos bija tas pats, kas ir – vārdos ‘Dylan Thomasa dienas’. Patiesi tur tas ir – dzīvotās, bijušās, izdzīvotās, dzīvojamās, zūdošās un tik ļoti bijušās, ka tās ar visu to zušanu nav zudušas. Ir un nav, un ir. Un tas sāp un aplaimo, tas dod to, kas tur ir.
Tā ir tikai valoda, ko tagad vairs nedzird. Vairs nevienam nav tik dziļi nopietnas, tik krāšņas un tik zūdošas dienas.
Manas dienas. Man tas jāatceras. To es daru no rīta līdz vakaram. Un tās aiztek kā ūdens. Plūst un plūst un es raugos šausmās cik ilgi tā var plūst?
Manas dienas. Pilnas zaļām zālēm. Zvirgzdu. Vēja.
Daudz dienu. Kalnā lejā.
1 Ko grieze grieza vasaras naktīs
2 Aiz miglas zaļtumsas pļavās
3 Nekad tas nav atnācis vaigu vaigā
4 Pa zīmei vien ieaudies dienu krāsās
5 Vistuvāk satikts bezmiega pusnaktīs
6 Kā tuvojies droši, kā garam gājis
7 Pa ziedam, pa skarai, pa gaismas spīdumam
8 Vilnī un vaigā aizplūstot skāris
9 Tu kā lielīts kā norāts atstāts
10 Kā tēva dārzā kad ābolus zadzis.
a Pa zīmei, pa rakstam vien ieaudies dienās
b Pa zīmei vien ieaudies dienu rakstos
9 Tu kā norāts kā uzlielīts brīnies
7 Ziedam pa skarai pa gaismas strēlei/staram
8 Vilnī un vaigā aizplūzdams metis
9
11 Rokām rīst/izraisās zari un augļi
8 Vilnī iemetis vaigu skāris
12 Tu kā norāts kā uzlielīts stāvi
14 Kas bija tai balsī ko grieze grieza
13 Pār galvu aizraisās āboli, zari
Šodien 20. maijā
Nosūtīju ‘Ceļa Zīm.’ Andrupam 3 stāstus:
1 Viņas piezīmes
2 Sābrs
3 Aprikozu kociņš
Logā zaļš miers lapu virmošanā Vieglā vējā, savā dzīve vasarā Šai vasarā, jau daudzas tā vasaras Un vēl citas nāks pēc ziemām Vienmēr pēc ziem, dažām zari Pumpuri, ziedi apsalst nosalst dažreiz Citreiz sals labs, tārpus apkož Tīrus izglābj augļus, sēklas. Zaļš vasaras miers logā Lapu nerimtīgā līgošanā Savas dzīves šūpošanā.
Šodien 21. maijā
Nosūtīju Austr. Latv. Dēliņam 2 stāstus:
1. Kalniņu māte (Tikiņmāte)
2. No vecām piezīmēm (Brauciens uz Saikavu koncertēt)

