Piekt. Nē. Sest. 5. marts 1983.
Redzēju skaistu un skumju sapni, esmu tā iespaidā vēl visu priekšpusdienu (varbūt visu dienu). Ar sapņiem man jāuzmanās – vairāk reizes tagad ir gadījies – ka es redzu to, vai līdzīgu tam, kas notiks. Dažreiz (un varbūt arvien, bet tomēr nē) nenozīmīgu kaut ko – tikai redzu to, kas dienā ir jāredz. Tagad – šai sapnī braucu kopā ar savu māti (mammu) vieglā droškā ar skaistu tumšu (melnu) jaunu zirgu. Zirgs skrēja ātri un viegli, kādā pagriezienā es pat nobijos! – tālāk – piezīmēju mammai – „cik gari viegli soļi ir zirgam, cik pavisam citāda ir braukšana ar tik jaunu, stipru, priecīgu zirgu!” Jūtu vēl tagad viņa gaitu, ātrumu.
Tad viņš klupa un kaut kā nevarēja atliekt un atrast līdzsvaru un atbalstu uz kreisās savas priekškājas. (Tā parādījās atlocīta, lielāka, smagāka, vairāk kā tādam smagam zirgam, ne vieglajam skrējējam kāds tas bija.)
Šī paklupšana gadījās pēc mūsu tālākās sarunas – ko es izteicu pēc pirmā teikuma – es it kā prasīju mammai, kā brīnījos: „Vai viņš nekad soļos neiet, tik skrien vien tik viegli?”
Zirgs uz maza uzkalniņa (itkā noledojuša) mazliet piestāja skriet, dažus soļus spēra neveiklāk, kā slīdot, un tālāk viņš klupa un nevarēja atgūt līdzsvaru – tad tā bija jau noslīdējusi no ceļa upē, straumē, (dziļā kalnu upē gluži blakus ceļam) un nākošā mirklī, itkā lai atspertos – zirgs iespēra arī otru priekškāju ūdenī – bet ūdens, aiza, upe, kas nu tas bija – bija dziļš, dziļāks nekā zirgs bija vērtējis – draudīgi dziļš un zirgs krita, iekrita pazuda ūdenī – baltā ledū un ūdens straumē vēl ūdens uzburbuļoja – kur straume to ievilka dziļumā. Zināju – ka tas ir neatsaucami, galīgi, kalnu bezdibenis, aukstais ūdens – palīdzība nesasniedzama un neiespējama. Nejutu kur bija mūsu ‘droška’ – bet – mamma bija pazudusi. Nedomāju ka viņa iemetusies pakaļ zirgam – jo es to neredzēju, bet viņas tur vairs nebija un es izmisusi saucu „mamma, mamma” un pamodos.
Vēl pirms šī noslēguma sapnī domāju – gan mums atbrauks pakaļ – bet žēl, tik žēl zirga un arī skaistā brauciena uz mājām.
Mums bija sadotas kādas dāvanas ko vest mājās, mēs atgriezāmies no kaut kurienes.
Ārkārtīgi dzīvi rādīja sapnis zirgu un braukšanu un arī ledaino straumi un zirga pazušanu.
Man šodien jāuzmanās – bet kaut es zinātu kā? No kā? Kad?
Ārā ir pavasars – auksts un slapjš Bet – kļūst jau zaļš un ziedains Un pumpuriem, ziediem nav baiļu Kā droši karavīri tie pulkiem atstāj zemes vārtus. Jau kuro gadu (!) to spēkiem ticot Es viņu pulkiem pievienojos bez baiļu!!!
Thomas, Lewis Thomas (scientist) New book ‘The Youngest Science’. 270 pag. $19.95. He is the chancellor of the prestigious Memorial Sloan-Kettering Cancer Centre, New York City (69 years old).
Piektdiena.
Īsta pavasara diena. Silta, saule.
Šai dienā – pavasars un vijolītes Un gars iesniedzas dziļi citos pavasaros Paņem jūras mitru oli no Kvalikumju liedaga Gliemežvāku, varbūt ar visu gliemezi Austeri cietu kā akmeni neatveramu Noliek to blakām vijolītēm Un gaida mīļu vārdu tuvuma Gaida runājam dienu no Berklej kalna... Ak balsis balsis, bērnu suņu putnu balsis No Berklejkalna pavasara Un soļi, skriešana, zemes dunēšana, Duksis iegrūda sejā savu mitro purnu Reiz, lai paliktu tā Tuvumā caur mūžu pavasariem.
Sestdiena.
Līst pavasara lietus ārā lēni īlgi Brūno zaļo pelēko pumpuru laime Mošanās, spēkošanās Ļauj plūst šiem ūdeņiem, apļiem Skaidrot veldzēt arī Tevi Pumpuros atspēkojies.
Otrdiena. 14. or 15 marts. 1983.
Es nīkstu te savā nevarībā, kaut kādā ‘pazemībā’ pret Gord. Izpatikt un darīt visu ok. un aiz muguras domāt visu laiku ka viņš nav vērts ne nieka par ko spriedelēt. Un gaidu – kad viņš būs prom. Un gaidu – visu nedēļu uz 1-2 dienām kad viņš būs prom. Un tad nekā nepadaru – priecājoties par brīvību…
Arī ar rakstīšanu – nav vērts tā prātot, kā es daru – pucē vaļā ja ko gribi – bet es bēdājos, baidos un bailēs nedaru nekā. Un galu galā – kas ir tāds ‘stāsts’ kā dēļ esmu atdevusi savu dzīvi? Un – ko citu, ko citu darīt? –
Trešdiena 16. marts. 1983.
Vakar G. parādīja Ines. foto (In. darbnīcā) ko saņēmis.
Vakarā traukus mazgājot es prasīju – vai viņš nupat to foto saņēmis? „Jā.” Viņš pienāca (bija faktiski pienācis kaut ko nolikt) un piemetināja „Es viņai nosūtīju paku, šodien.” Tas bija it kā paskaidrojums, it kā es būtu brīnījusies par Ineses foto sūtīš. Es patiesi domāju – vai viņa to sūtījusi uz G. dzimš. dienu un cik ilgi vēstule nākusi?
Tad protams (pēc paskaidrojuma – it kā Gord. lepns) es iekritu nepatikā pret to ja viņš tagad liels un domā – var darīties atkal kā grib ar Inesi. Es uzmetu gan viņam īgnu skatu, kad viņš otrā ist. pie galda rakstīja, bet es domāju – viņš to neredzēja. Kad gāju prom (vakars nodarīts) viņš nāca savādi smīnēdams vēl un vēl ņirgdams man sejā. Es ieprasījos – „Kas ir? What you laughing?” Bet viņš vēl neko neteica – tik ņirdza un es to nevarēju izturēt un pazudu aiz durvīm.
Naktī pamodos un nevarēju aizmigt. Gribētu izdzīvot mierā šos 3 mēnešus te.
Šod. latv. avīze no 19 janvāra. Vai tā varētu būt pirmā avīze pēc svētkiem? Nevarētu būt. Nezin kur tās avīzes klīst apkārt un liekas – nekad vairs nepienāk. Šī – ir tukša.
Ceturtdiena 17. marts.
Asaras spiežas acīs no savas nevarības. Lodā, meklējies savus dienas tukšuma labirintos. Un baidies (kā muļķis bez iemesla) no tā, ka tūlīt manu tukšumu pārtrauks normāls dienas notikums – G. nāks pusdienās. Tagad – ir mazliet vieglāk, ka neeju pusdienot kopā. Un tomēr nav liela ieguvuma. Mans tukšums ir tik liels, ka būtu vajadzīga milzīga koncentrācija – lai sameklētu kaut ko ko teikt. Vajadzētu mīlēt šo tukšumu un tā būt, lai tad to nepārtrauc ar traucējumu ja nav devuma ar to. O, Basta
Vakar atkal skatīju ledus hokeju. Pieeju viņiem tuvāk ik dienas – šiem varoņiem – nabaga cilvēkiem kas liek savu veselību, pat dzīvību uz spēli – naudas dēļ. Viņi man sāk atgādināt Romas gladiatorus – kas cīnījās līdz savai nāvei, (jaunai nāvei) par prieku valdniekiem.
Mēs arī tagad – skatāmies un kliedzam prieku, uzmudinājumu tiem kas tur svīzdami skrien, krīt, sitas cits citā, sitas sienās, krīt viens otram virsū beidzot saspīlējuma dusmās, nevarībā, uzvarēt vajadzībā, valstās pa zemi kā viens otrā iekodušies, sit dūrēm, žņaudz. Spēles asistenti pūlas tos atraisīt, atraut vienu no otra. Uz brīdi viņiem krist otram virsū, sažņaugties, sist ir vieglāk, kā saspīlētā uzmanībā dzīties pakaļ bumbiņai, vislielākā fiziskā kustībā – mērķtiecīgi to vadīt, uzmanīt, rīkoties sekundes sīkdaļas laikā – tā kā to vajaga. Kā? Tā, ka ir apsvērts virziens, attālums, draugs, uzbrucējs savas rokas vēziena spēks, savu kāju zibenīgais kustības ātrums. Ik brīdi sadurties ar otru, ar savu pretinieku, ar to kas izjauc ik mirkli iznīcina visu domāto, apsvērto, darīto, doto izdevību, momentu. Un tā bez mitas, visu laiku. Lielākai daļai – visu vakaru, katru vakaru. Pagurt no tā un izmisumā krist savā pretiniekā, sist, plēst, ņemt savas tiesības…
Tad kāds moments atvieglinājuma prieka, rokas paceltas augšā – uz mirkli – uzvarā! Iesisti vārti! Mirklis lidošanas kā putniem, īsa apkampiena draugam, vai tikai pieskāriena – un tūlīt cīņā tālāk, jau – vai nav nokavēts mirklis un pretinieks nav izmantojis šo mirkli savā labā!
Un pūlis 10, 15, tūkstoši – rēc apkārt. Uzvarām. Bet ne vienmēr Tavām uzvarām. Pūlis ir labvēlīgs tai kopai kuras pilsētā notiek sacīkstes. Tikai Tavs ‘koačs’, kopas treneris malā skatoties svīst dēļ Tavas uzvaras. Dēļ Tavas uzvaras savā labā.
Un tomēr šai visā ir kāda glorija, kāds panākums, cīņas slavas, uzvaras spožums, kas paliek klāt visu dzīvi. Ko neaizmirst – kas ir – pati dzīve, labākais kas bijis. Lai arī daudzus, ir samalis arī šis spēks, ja ne fiziskie ievainojumi, slavas spožuma spēks ir pārvērtis, licis tādas vērtības mīlēt, kas varbūt izjauc reālās dzīves pamatus. Labi ka tomēr pēc spēles grūtuma prasībām ir jāatstāj arēna ap gadiem 40. Var vēl atnākt atpakaļ dzīvē. Daži arī nevar. Bet līdz 40 gadiem, lai kāds ir bijis dzīves veids – tas jau ir samalis daudz no pašas dzīves.
Piekt. 25. marts
Nosūtīju paciņu Austrai
280 gr. kaf.
150 gr. šokolādes
Ar iepak. 500 gr.
Pār zemi te
Ar mūžīgo dzīvības spēku
Pavasars klājas
Lapas, pumpuri ziedi
Apkārt nāk, ielenc
Bet viņu deja piedaloties
Liekas tie izlieto mani
Kā savas zemes slāni.
Svētdiena 27. marts. In. dzimš. diena.
Piezvanīju no rīta. Domāju par to, kā bija tas – dzimš. dienā! Sniegs!
Šodien migla sedza kalnu un – atgādināja ziemu, citu kādu vietu, ne šo –
Bija domāts braukt uz Harrisonu – cheese + potato – bet Garijs atbrauca. Palikām mājās. Un es domāju ja Gord. ietu atpakaļ pie pirmās sievas – tas sāpētu. Ja viņš dauzās, kaut vai precē to S. – tas neliekas nekas tik sāpīgs. Bet – ja iet atpakaļ, ģimenē ‘dzīvo godīgi’…
Un tomēr noskatoties abus Gord + Garī – tomēr redzams viņu cietums viņu egoisms. Gariju – nepazīstu, bet viņš tā prot runāt Gord. līdzi…
28. marts. Pirmdiena.
Nosūtīju vēstules L. Kalniņai, Inesei, Dzidrai.
Domāju par to varbūtību ka G. atgriežas pie pirmās sievas – un – viņš ‘raudās kā bērns!’… no laimes.
Viņš ir rūpēs – kur un kā dzīvot? Te – tad būs ‘izdevīgi’. Un viens kas ir un paliek viņa meli vienmēr būs stiprāki par katru cita patiesību! Jo viņš dzīvo melos un neatšķir vienu no otra, kad kāda lieta skar viņu. Es nedodu ‘ne 5 kapeikas’ ka viņš meloja Inesei visu par 1) viņa šķiršanos no 1. sievas 2) par viņa precēšanās iemesliem ar Inesi 3) par to visu – ka viņš ir atstāts, ka In. karjera ir tā kas visu izjauca etc. etc. etc. Viņš ir bebis kam vajadzīga silta māja kur viņš var dzīvot un vienmēr ‘izmeloties’ ārā no tās, cik viņam vajaga. Sandrai jau ir samelots kalnu kalniem etc. etc. etc. Un uzrakstot to – kļūst mazliet vieglāk. Citādi – justies kā purvā – kur liec kāju – grimst!
Labi ka Inesei bija izdevība izrauties. Jo nonīkt varbūt līdz tam kā tas ir Norīnai – būtu traki! Labi – ka viņa brīva!!!
Vēls. Skatīju filmu par Austrāliju ‘Thorn Birds’.
Domas šaudās
Te vienā krastā te otrā
Pie velna sūta
Par savu sauc.
Kā pīpenes ziedlapas
Nākotni zīlējot
Te nicina, te žēlo.
Bet ir jāizšķiras
Kuru ceļu iet...
Jā, visvieglāk ir projām iet.
Nesakot ne jā ne nē.
Whatever will be will be. Man tikai jātaisās prom. Varbūt vēl tur varu ko padzīvot, pastrādāt. Ko?
Dienas spogulī
Gaismās vizēdamas
Neredzami lietus lāses līst
Ziedos pazūd
Jaunās lapās žūst.
Trešd. {30.3.83}
Prāts tik lēns un smags:
Vilks velkas pa grāvi gar meža malu
Pa dziļu atkušņos iekritušu iegrimušu
Nespodru sniegā grāvī
Pelēkā sniegu dienā.
Vilks gandrīz pazūd skatam kopā
Ar grāvi ar sniegu
Ar atkušņu ūdeņu iezīmētu gadu
Iet un stājās
Iegulstas pazūd
Pelēkā, iedzeltenā, blāvā gaismā.
Kur? Kādēļ? Kas?
Egļu zari salīgojas vējā
Vilks bēg pa grāvi sniegā.
