Logā maigs piemācies rīts, aust lēni.
Dzimtenes egles, debess. Viss ko es domāju ir skaisti.
Skaisti, kā svētki. Šī pasaule, koki debess.
Labi ir mīlēt.
Tik tālu ir aizdzīvots nu manās domās un jūtās.
Nekas nav mainījies man liekas ir tikai audzis un skaidrojies.
Vilciens sauc -- gari un muzikāli. Sasien kopā laikus un vietas.
Kaut ar būtu vairāk strādājusi -- es domāju.
Es dzīvoju tā it kā šī dzīvošanas dienu nākšana un iešana nenolīktu.
Es pateicos un lūdzos piedošanu.
Elpot ir viegli šai rītā ir ļoti labi elpot ir labi iet ir labi skatīties, dzirdēt.
Mīlēt un iekārot vēl iekārot un iekārot šīs dzīves.
Vēl kaut ļautu strādāt, nobeigt, izdarīt visu.
[Oct. 4, 1982]
Savā 76. dzimšanas dienas rītā.
Modos — labi gulējusi. (Ne katru nakti te tā, šorīt viegls miers.)
Liela vēstule — dāvana HAPPY BIRTHDAY — Atverot — iesaiņojums sarkani oranži krāsains ar sirsniņām sašiferināts[?], elegants, tik skaists, ka nedrīkst zīdpapīru vaļā raisīt. Mākslas foto kalend. Ineses drauga darbs. Tikai palūru — nesaplēšu saiņojumu.
T.V.
Miljoni (zirgu) pakauvēži nāk ārā no jūras un 5 stundās, līdz bēgums velkas, pārojas un sadēj savas olas krasta smiltīs. Tad steidzas atpakaļ jūrā līdz ar paisuma vilni.
Un tā tas iet jau 700 miljon gadus.
Skaitlis mūsu realitāte.
Bet ir universa realitāte.
9. okt. 1982
Brīnišķīga rudens diena. Saule. Miers. Kalni iededzināti ar sarkanīgiem plankumiem. Gaiss vidū vizmo. Varētu laisties no kalna uz kalnu un būt visās vietās uz reiz.
Biju mežā, sēnēs. Man nav kur tās likt. G. baidās ēst.
Biju Banffā 2 nedēļas. Tur fiziski nejūtos tik labi. Bez tam, kalni tur (tuvumā) sausi. Te mežs rudens lapu un valgmes pilns. Lielā upe plūst vidū. Tilts. Ej pāri un liekas – kaut kas notiek, tu šķērso lielu ūdeni, tiltu. Nekas nenotiek.
Biju rūpēs un bailēs par Inesi (+G.) Bet nupat viņš teica – „Nākošā gadā pavasarī – aizbrauksim uz Manning Parku” – Nākošā… Tā tad tepat. Likās – viņš taisās prom, vai kas – tik auksts pret to kas saistās ar In. In. rūpēs – kas būs? Kur varēs dzīvot un strādāt! Kādas mums visām tās dzīves – In. Dz. man. Arī vec. mammai tā bija īsa. Nedaudz gadi un beigts viss. Tad vecvecai mammai ilgāka dzīvošana. Bet grūta darba pilna sākuma. Pirmais vīrs zaudēts. Bērni slimoja. Viens nekad neizveseļojās – sāpe visam mūžam. Tad otrs vīrs beigās lielinieku nobendēts – viss galā bēdīgs.
Tādas ir dzīves. Varbūt visiem tāpat. Kam citādi gludāka dzīve – slimības citas nelaimes, neviens nav lutināts vien. Bet tā liekas – labais citur… Ja tik var panest – labi kā ir. Un – jāpanes.
Skaista diena!
Debess te zila gaiša
Kalns (aizmugurē) zils, tumšāks
Koku lapotnes brūnas
Cits olīvzaļš – jauna krāsu gamma logā.
Zilums, ko tas saka? Tas ņem pārvarīgi ar to ka nekā nesaka. Un liekas saka. Saka tā, ka sirds laužas, lūzt.
Lai kaut cik laimīgs justos – pašam ir jādod (jādara, jāizgudro) vērtība visam, viss jāapaudzē ar nozīmi, lielumu, daiļumu, dārgumu. Arī dimants ir tikai – akmens. Un vienkāršs akmens var būt kāda dimants. Viss ir kļūdains, nepilnīgs, divdabīgs, pašam ir jāpieņem, jāpārrada, jārada, jāglābj un jātur cieņā, mīlestībā. Vecas tradīcijas ir kopējs šāds domāšanas veids, tām padodoties automātiski rada svētības un – tā nav slikti, ir vieglāk kā pašam vien. Un labāk kā ciniķim. Galu galā tam sāk rūgts mesties rīklē beidzot no rīšanas peļot.
13. okt. 1982. Trešdiena.
Inese zvanīs…
Jūniji iet. Septembri, oktobri pienāk. Un ir brīnum skaidras, mierīgas dienas. Gaiss virmo kalnu vidū kā zītars. Ceļ augšup, kā ūdeņi vecās jūniju labās dienās dienasvidūs tais dziļi brienot. Gaiss ceļ it kā Tev spārnus meklēdams lai nestu. Lai Tu būtu visos kalnos uzreiz. Kā vecās jūniju dienās. Spārni putniem. Un kas zin, vai tiem labāk. Labi ir – mierīgi iet. Ceļi tīri, sausi. Dubļaini ceļi pazuduši līdz ar jūniju dienām. Mazākais šai pasaules daļā. Tomēr – jāiet glīti gar ceļa maliņu, lai netraucē braucējus – ceļi celti būvēti plati jo plati – braucējiem, ratiem, riteņiem. Arīt tā te vēl brīvības diezgan. Var aizsniegt mežmalas, mežus, kalni nosargā vēl labu daļu zemes neieskrāpētā vaiga. Meži krāsojas kā gadsimteņos paraduši. Vāveres lēkā. Un tad ir laiks bradāt dziļāk mežā iekšā meklēt un saukt sēnes to vārdos. Vai katru gadu te cilvēki noindējas ar sēnēm. Vai tās tik indīgas kļuvušas? Kurvju kurvjus pielauzām ar cūcenēm, rudmiesēm, bekām, krimildēm. Tās vai visas, sarkanas bērzlapes ieskaitās sazīmētos grāmatas indīgo sēņu pulkā. Sēnes – jānosutina! Ko par to runāt, nevienam to nevar iestāstīt, kas sēnes nav ņēmis, lauzis, turējis rokās no bērnu dienu.
Jānosutina. Un pat glumais, tumšais nokāstais virums nav jālej prom – zīmaļas, raibaļas to izdzer nāsis ieplētušas, steigā strēbdamas – „kārāk kā vecais Vītrags šņabi,” Vilma teica. Protams mušmires, piepes, raganu vēmekļi jāatstāj mežā. Ir brīnums ka visas viņas labās un negantās spiežas no zemes ārā, ceļ sūnas un skujas augšup, vienā naktī mežs uzkūsā kā katls.
Mežs gaismas pilns no dzeltenām lapām augšā un lejā. Vasarā to nemaz nemanīja, cik daudz starp eglēm un priedēm lapu koku. Tik septembrī, oktobrī tie uzblāzmo piedegdami tumšo mežu kā gaismas lukturiem. Krāsu ņirbēšana un klusums. Sēnes ceļ bez skaņas sūnu klājienus augšup. Un saplok atkal zem tiem. Tomēr mežos ir takas. Kas tās min? zvēri – stirnas, lapsas, lāči staigā savās zināmās gaitās, savā noteiktā laikā. Cilvēks iemaldījies no sava asfaltēta ceļa, ej uzmanīgi šīs tikko samanāmās takas. Klausies. Slēpies vai esi cīņai gatavs. Liec savu varēšanu, pret lielo meža varēšanu un jūti savu spēku. Jūti savu spēku? Jā nebaidies pazust koku, zaru, sūnu un taku spēkā. To vari tikai tad, kad nebaidies.
Baidīties ir tomēr saprātīgi. To ieteic arī vietējie, zinātāji – dziļi mežā takas pazūd, krītoši koki sagāzušies cits pār citu, jauni auguši pāri, sūnas noklājušās pār bedrēm un āliņģiem, vari pazust, lauzt locekļus, neviens neatradīs. Ja baidies, ir jānāk ārā, uz drošāka ceļa. Tomēr izejot no varenās valstības delna pieskaras vienam un otram stumbram un šķiet siltums, labestība pulsē, iedreb delnā. „Kam koki aug? Kam?” Neļaujas, vai atminams. Un tomēr – ne tikai baļķiem un lietas kokiem…
Ceturtdiena 14. okt.
Samaksāju Gord. 125 par – ‘dzīvošanu’. Laiks visu nedēļu tāds pats – silts, mierīgs, saulains.
Miers tik dziļš un liels no kalna uz kalnu, ka liekas to var dzert. Kalni kā ogles deg – tumši zilganmelni, pelēki, ar sarkaniem plankumiem, kā dzelzs. Bet tas pāries, šī degšana beigsies un tie kļūs tumši bezkrāsaini. Šis ir ilgs, silts rudens (arī pag. gadā bija tāpat, bet šogad vēl siltāks.)
Neviens neraksta. Vientuļi. Nevar neko darīt aiz pamestības. Nav kam pietverties. Un būtu jāturas. Jāturas tukšā gaisā un jāraksta varbūt tad rastos kāpslis kur uzlikt kāju, kāpt. Varbūt nē. Kam kāda bēda. Katrs domā par sevi. Jaunie iet visam pāri. Nav kā agrāk, kad es sāku, kad no manis gaidīja. Miruši visi gaidītāji. Kam kāda daļa. „Apklusušā (izdegušā?) skumju mežā, klaigā? saukā (?) viena vālodzīte…”
Bet man šķiet ka būtu Jāpārceļ šo kalnu grēdas Jāpārkārto, jāpārcilā Jāizlīdzina šis ne tas citādi Jāsauc vēji, vētra, krusa Jāstabulē burvju skaņām Jāliek krist un jāliek celties Jāliek just un jāliek rasties Atrasties no ēnām ārā Atkal jānāk, atkal jābūt Jāver mūsu māju vārti... Rudens miers guļ dziļš guļ vizmīgs Vīzdegunīgs kalns lejā Lielmanīgs... Varbūt ka sāpīgs? Varbūt sāp tas atšķirībā Savā mūžīgā No ļaužu dzīvēm, cīņām Mokām, laimes. ––––––––– Logs viss norasojis – vējš un lietus Tumšrudens tukšums laukos auro Lai jūk, lai dejo skaudras dejas Atvadu sāpes jāizcieš pussāpot Pusprieku slepen jūtot Pat to kas neapgulsies, nezudīs Un ja ar – dzīvots, pulsēts ilgi Tik daudz, ka apklust nav vairs just Šais kosmosa elementos ietvēries Uz palikšanu Tavs dzīvais gars.
Svētd. 17. okt. 5 p.m.
Rudens dārzā ieraugu nespodri Krāsainas lapas Un uz brīdi atrodas – īsta dzīve, Kāda tā bija bērnu dienās un Par kādu vēlāk ir lasīts Grāmatās. Moments miera un skaidrības, Kas zudīs. Kāda melodija skan ausīs kaut Kad dzirdēta – bezcerīgu sāpju Pilna, atteikšanās un izpratnes Pilna par zūdamību. Var klausīties to, var to panest Klausīties ar rudens lapu Dziestošo daiļumu. Nav nekā. Tik mīlestība kaut Kur ir.
Pirmdiena, 18. okt. 1982.
Nosūtīju vēstuli Plaudim un Dzidrai.
Absolūta slinkošana.
Otrdiena 19. okt. 1982
Tava seja man pretī raugās No portretām pie sienām Tava dvēsele pavada mani (ik soli) no Tavas rokas no Tavas otas vilcienu ik vienā triepienā dzīvā. Klusumā skan man Dzīvo ar mani un Dzīvo līdz te ar tiem No kuru sienām arī pretī raugās Tavas otas Krāsu triepieni – Tava dvēsele Tava dzīve. Tava seja mani pavada Man pretī raugās no sienām Pilda klusumu ar ceļiem, dārziem un ielām Ar citām dienām Bijušām, nākošām dienām, stundām. Tava seja Ar zemes un jūras dienām Dzīve manās sienās.
Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem kas pēc trīsdesmit gadiem vēl ikvienam ir skaidri redzams – emigrants, otra kara pārvietota persona. Mētājas šai pilsētiņā kā veca nauda. Viņš vairs nekur nestrādā, ir jau pensionārs. Dzīvo vieninieks kādā telpā, piebūvē, pie vienas no pilsētiņas garāžām, kur viņš sācis dzīvot pirms gadiem divdesmit vai vairāk. Toreiz tāds kakts atrasts bija laba lieta un tur viņš ir palicis, visus šos gadus. Logs uz tukšu sētu, gulta, galds, pavārdiņš. Labs pavārdiņš ko viņš tur iebūvējis jau pirmos darba gados, 2 krāni un izlietne. Un aiz tās atvelkamiem un aizvelkamiem [..] aiz priekškariem bleķa vanna arī ierīkota jau pirmajos darba gados. Tās ūdens novads savienots, sabūvēts ar publisku labierīcību pie garāžas, kas ir arī viņa vajadzībām (pašam sava atslēga). Daži nedaudzie kas pilsētiņā viņu pazīst, pēc vārda Grabo, neatceroties kad atmesta, vai vispār vārdam bijusi galotne ovski, Grabovski. Nezinot arī, ka šī galotne ir neliels norādījums uz viņa izcelsmes vietu. Aizmirsti arī viņa stāsti par to. Viņš ir beidzis runāt. Nav kas klausās.
Viņš saņem savu pensijas naudu un iepērkas pils. pašapkalpes veikalā. Tur kases meitenes viņam tāpat, kā ikvienam citam (tā ir maza pilsētiņa, lielu ceļu krustcelēs kur daudz svešinieku apgrozās) pirkumus plastika turzā metot pajautā kā jūtaties šodien un ātri novēl – labu dienu. Nekāda cita runāšana neiznāk. Bez tam, lai gan viņš pats to neapjauš, ir labāk ja viņš never muti. Mute ir neapkoptākā lieta viņa dzīvē – zobi vai visi izkrituši un angļu valoda tur iedzīvojusies tikai nedaudz, vāja pidžen english pakāpē.
Viņš redzams klaiņojot apkārt pa ceļiem, pāri tiltam dažreiz vairāk kilometrus ārpus pilsētiņas ar zaļo plastika atkritumu maisu pie rokas, viņš uzlasa alus pudeles. Par tām maksā 5 centi gabalā un ja iziet agri no rītiem, pirms skolas puikas pudeles nav sadauzījuši, viņš katru dienu salasa pa dolāram. Ja ne gluži katru dienu tad katrā ziņā pirmdienas rītos, un tad gadās – krietns stiepiens, pudeles ir smagas…
22. okt. piekt. 1982.
Nosūtīju (šodien) vēstuli – atbildi R. Krūklītim, ka man pienākas 158 grām. (ne 300) kuras viņš var nosūtīt uz agrāko adre. Austrālijā, bet par sūtījumu lai maksā Riekst kgs. Man arī nav naudas. Un – ka man ir manuskr. (20 stāsti) pie Rieksta kga.
Un 2 (dzejas un stāsti) mājās, kas nav solīti R. kg. Bet viņš tos varēs dabūt – ja nevilks lietas garumā… Atvieglota sirds uz brīdi – šai ‘editoru’ lietā.
Labākais darbs šai dienā – šīs vēstules nosūtīšana. Nebij viegli to uzrakstīt. Kādēļ tik grūti? Kavēju to vai visu mēnesi?
Viņu visu (editoru) negodība kas stāv priekšā kā purvs. Meli. Aizmugures izdarības – mazas viltībiņas naudas lietās un labā izlikšanās, solījumi. Īsts purvs.
Skaistākais notikums šai dienā – pievakarē, lietus gāzes un dažu brīdi īsta vētra. Skaisti bij to redzēt pa logu – lietus stabus vēja grūstas kopā ar lapām un koku līgošanās. Ilgi nebij dzirdēts pērkons un īsts plūstošs lietus.
Labs darbs arī – franču valodā lasīšana. Mazliet Bacha studēšana, tikai mazliet.
Bet – slinkošana tomēr liela nelaba slinkošana. Biju bankā, izņēmu mazliet naudu. Pasūtīju – kūku, ko rītu braukt vest uz Robin + Denis jaunpiedzimušo meitu Madlēnu! Bez īsta prieka izdarība kas it kā jādara.
Labi ka vakar Ineses piezvanīja un izklausījās ok.
Vēstuli gaidu no Dzid.
Un vēl kādu ko, mierinājumu? Atalgojumu? Prieku kādu?
Ir sajūta visu laiku, ka no manis ņem un ņem un nedod neko. Nedod materiālu atalgojumu un bez tā tomēr beidzot izsīkst darba spēks, jēga, griba, prieks.
23. okt. 1982 sest.
Bijām apciemot Magdalenu-Barbaru Smith! Dūšīgs bērns, glīta sejiņa (bet savādas lielas, negraciozas rokas, pavisam citādas kā delikātās Ineses rociņas). Mana pasūtītā kūka bija laba – un pašā laikā, garšoja bērniem un lieliem!
Bij labi, līdz sirdij dziļi, labi Redzēt vētrā liecamies kokus Straumēs plūstam rautas lapas Rudens vētra postu kas nenes Dzīvību neaizskar. Miers pēc tās dziļš no kalna uz kalnu Retās greznās lapās pēdējās Rotājas bronza gaismas Miers kas nesāp.
Svētd. 24. okt. 1982
Kalns man lejā sūta Miglu lietu Ja te vientulība grūta Teic lai ietu Nokāptu pie viņa – Draugos būtu. Ne to varu, Tikai ar acīm skaru Balto sniegu viņā – Miera ziņu Savā tālumā. ––––––––––––––– Apšu kroņu drebēšanā Vai ezers tur atspoguļojās? Tie vasaru sijā mums ceļā Sauli, mīlu, laimi Vai Tu to jūti (kritiķi prasiķi?) –––––––––– Kaimiņmājas jumts tur blāv Vizuļo mēnesnīcā bet aiz tā Pilsēta savas ugunis iededz No tāliem ceļiem mājās nāk Lidmašīnas kā lēnas zelta bites Pēkšņi smagas no savas kravas Pār jumtiem meklē mājas. Tur augstais mājas logs Patvērums drošs kur sēsties Sērst vakara stundu un svētīt Just pasaules ceļojumu kosmosā Līdz ar sevi tur visā. Parks lejā sāk skaļruņu balsīs Saukt šīs dzīves saukļus, saucienus. Savā logā gūlies Vērtē un izlem Kaimiņmājas jumtu, mēnesnīcu Pilsētas ugunis, pasaules ceļus. ––––––––––––– Vakars, miers kokos Debess elpo vieglus mākonīšus Augstu vēlā gaismā. Kalni guļ, tumši, svina smagi Jāpieņem viņu tuvums Vienmēr, neatstumjams. Jāpieņem dienas tukšums nepiepildīts Vēlmēm, nodomiem nepiedarināts. Palikts viss – zem kalniem Viņu smagums neatstumjams Neatceļams vienmēr tā.
26. okt. 1982, otrd.
Vakar nosūtīju vēstuli Mumfordiem un kartiņu Gailīša kundzei.
Šodien vēstule no Dz. Laba. Tikai sāk baidīties un šaubīties – ko darīt ar skolas atstāšanu? Jāgudro ir. Bet es domāju – ka jāatstāj. Jāriskē dzīvē kaut ko citu darīt. Es atstāju – skolu. Daudz neieguvu, bet nezaudēju arī. Sāku vairāk apkārt raudzīties. Un – apprecējos. Skolā paliekot – varbūt to nebūtu izdarījusi. Apprecējos – dumi, bet savā ziņā labi, skat kas par bērniem! Lai tik cīnās pa dzīvi. Dz. varētu labi apgrozīties ja māja izmaksāta. Pašai studija kur rīkot mazas izstādes un kaut kā kļūt pazīta.
28. okt. ceturt. 1982.
Visi apkārt – kliedz Bet Tu prasi Lai es dziedu Balsī gludiņā! (Kam? Veciem dieviem) Tu gribi izkasīt Katru disonanci Vēlies, prasi Izskaņu, noskaņu. Ak, es dziedu, dziedu jau Vīteroju liegi. Kaut vai tik kā vālodze Iesaukties es prastu Kaut pasistu kā dzenis Draudīgāku rakstu. Visi apkārt kliedz Bet Tu prasi Lai es dziedu Labā saskaņā – Ar ko? –––––––––– Rudens bērzā Lietus lāsēs retinātās lapās Krāsās dažādi bālās Maigumā šūpodamās Redzu Tavu tuvumu Tavas sirds Tavu domu maigumu Slēptu pasaules raupjām acīm Atveramies ar kautru Laimīgu smaidu par dzīvi par daiļumu Par Tavu pasauli ilgotu.
Svētdiena 31. okt. 1982.
Vakarnakt nosapņoju – redzēju to, ko šodien redzēju īstenībā:
Sapni visu neatceros – tik to, ka man bija it kā kāda kaste pilna ar kaut ko, kas mainījās, kļuva redzams ka viņā ir sapakots vēl un vēl kas. Un it kā negaidīti, nepiemēroti citam – tur uzvijās plata čūskas mugura, tikai tāda cilpa, ko varēja redzēt kā viņa, zem cita saiņojumā lied –
Šodien uz televīzijas (kastes) tieši tā džungļu skatā starp citu, lapām, zariem, zālēm, dzīvniekiem kreisā stūrī (tāpat kā sapnī) aizlīda čūska – tikai neliela daļa no tās redzama. Jāpiezīmē ka vienīgā starpība – ka sapnī čūska bija resnāka un no tās varēja redzēt mazāk un televīzijā tā bija tievāka un no tās varēja pamanīt mazliet garāku gabalu.
Tā tad – var nosapņot. Ir jau man tas agrāk gadījies, tikai šodien – ļoti ‘burtiski’.
Brūnajā smalklapu krūmā Japānas ķirsī, dārzā pie loga, Vakarē maigs, silts rudens Bet spoži [..]ajā gaismā Aiz sniegota kalngala Skan tuvodamies ziema.