Sestdiena 4. sept. 1982.
Biju līdz Gordonam Missionā un Abbotsfordā – dabūju biļeti uz Banffu pēc 3 nedēļām.
Skaista daba – piemācies, maigas krāsas un gaismas. No rīta te lija.
Ceļi, kalni, meži, lauki.
Viss kas nav bijis, kas nojausts. Domās, sapņos rādījies – nāk pretī un dejo garām. Maigas laimes nojautu drumslas. Mirkļi un krāsas kas pavīd. Ceļš, smilts, kalni, zari iet caur ķermeni, plūst pretī, pāri, cauri kā straume. Dzīvība. Dzīve.
Kā var to tik ļoti slavināt, tik ļoti pēc tā slāpt?
Nāk prātā tas aklais, kas savā acī atradis sīkdaļu redzes spējas, rāpojis pa zāli mēģinādams dažreiz uztvert šai redzīgā punktā zaļu zāles krāsu. Kad viņa meitene atnākusi – pēc ilgas piepūlīgas skatīšanās tas beidzot laimīgs saucis: „Tava kleita ir zila!”
Lūdzos – kaut ko labu dod man, diena! Tukšs viss. Vientulība. Ārā vējš un mākoņi un saule Zaru šūpošanās dzīvīgā. Eju ceļā ārā, vējā Zaru šūpošanos sevī sakrāt, Ņemt un ņemt Ko dod šī diena.
Sestdiena, 11. sept. 1982.
Šodien piezvanīju Dzidrai. Viņa jūtas O.K. Ar zobiem (pie zobārsta) daudz troubble. Kā parasti.
Kādēļ es paņēmu šo grāmateli atkal rokās – tas bija lai mēģinātu izteikt cik bezgala mīļa man Dzidra. Un tūlīt – un Inese! Un viss tas ir tik dziļi izaudzis cauri dzīvei – tā dzīve pati, šī mīlestība.
Savādi – kā es gribu to izteikt, tam man tomēr – nav vārdu. Tas var izteikties tikai – starp vārdiem, kā mēdz teikt, kaut kā netieši. Bet – tā vien teikt – tas ne tikai nedodas rokā, tas noslēpjas.
Un mirkli iepriekš, apstājoties (pie zeķēm ko gribēju viņai sūtīt) tas gāja caur mani tik stiprs kā salauzējs rats kas griežas, šī tuvība, mīlestība.
Pēc nedēļas es varēšu braukt uz Inesi. Varbūt varēšu arī rakstīt. Kas man te liedz to darīt? Kauna lieta, ka es tik maz daru!
Pirmdiena 13. sept.
Un tad es domāju, es velti tik daudz reiz gaudoju, ka esmu vientuļa, ka nav neviena spēka kas mani atdzīvinātu darbam, ķerties klāt, darīt, es domāju, ka savas mīlestības dēļ pret bērniem, šī liela spēka dēļ – es varu atmest (ja ne pa visam, tad biežāk) savu gaudošanu – un ķerties klāt un darīt! Es tagad, šodien, vakar, to mēģinu, to atceros un daru, rakstu.
Otrdiena 14. sept. 1982.
Tāds es esmu Kā koks cirvju skarts Vēju izlauzts, izlocīts Tāds es esmu Ciets vātains saaudzis. Lokaties smuidrie Savās kalnu birzēs Tie kas neesat skārti Lokaties slavinot Savu lokanību. Un ko? Es slavinu to Kāds es esmu Turējies, nemiris Audzis, saaudzis Dzirkst vējš, spēlē man zaros. Tāds es esmu.
Trešdiena 15. sept. 1982.
Kartiņa no Elvīras Arones – jāatbild jo arī vēstule nav atbildēta.
Kur Tavas tiesības? Tava drosme, stāja – Tu? Liecies, izlokies, pateicies Arvienu – pateicies Saki paldies, bērns, Taisi kniksi, bērns... Jau līdz ceļiem zemē Kādu kniksi taisīt?
Ceturtdiena 16. sept. 1982.
{Katru rītu (kad māja vēl guļ) es nāku ar savām grāmatām pie sava galda un raugos prom ārā pa lielo logu (visas istabas sienas garumā). Pretī (aiz ķiršu kociņa dārzā, aiz kaimiņa lielas ciedra egles, aiz tālāko kaimiņu eglēm un pīlādžiem) aiz lielā kalna smagā sāna, kas guļ aiz pilsētiņas, ir augstais svētā krusta kalns. Varu redzēt tā galotni, ar krusta zīmi, ko rada divas krustojošās ielejas.
*****} [published as Kalni un cilvēki in Ceļa akmeņu raksts]
18. sept. Sestdiena.
Saņēmu vēstuli no Austras (māsas). Gara vēstule. Raudāju. Pēc tam tā kā no zemes pacelts, kā bez domām un bez varēšanas nostaigāju visu dienu.
Jāraksta viņai. Ko tā Freija (madāma) man neraksta? Tik sen tik ļoti gaidu. Dzidras vēstule arī nepienāk. Te ir viens tālumnieku stūris, pasts iet tik ilgi. (Tikai kauj cits citu. Hopē nupat nogalināti 2 kādā mājā, vīrietis 50 g. sieviete 70. Vainīgais jau saņemts 21 g.!!) Vēl kādi 2 līķi esot kaut kur te atkal atrasti, Gord. teica.
Un tālāk kaut kur – 2 ģimenes – 6 cilvēki (4 pieaugušie 2 bērni) 2 mašīnās kampijot – nošauti, sadedzināti ar vienu mašīnu, otra (kampers) aizbraukta. Kas tā par pasauli?
Un – vainīgos apbrīno psichologi un kopj un baro!
Ja tagad vēl neievedīs ‘decapito’ man viņu psichol. nav saprotama. Viņi – dzīvo kā uz skatuves un izrādās pasaulei – mēs tādi, kulturāla zeme – patiesībā – viss iet uz elli, sex un dolārs, vieglums un izprieca. TV brēc un kliedz un lec un ņemas tā, ka ausis jātur ciet, un tāda ir ‘tautas dvēsele’.
„Pasauli izglābs nedaudzie” – kāds ir teicis un tā tas ir.
Nedaudzie kaut kur strādā, citi pļēguro. Citi ir jau trūkumā.
Dāma uz TV jūsmoja un muldēja, cik viss burvīgi. Runāja, intervēja visādus slavenos – mūziķus, architektus un vairāk reizes atkārtoja, lai iet „have one drink” vēl atkal pirms dodas uz skatuves, lai dodas klausīties.
„Have a drink!!!”
Viņa arī stāstīja, kā viņa gājusi tur cauri jaunajai celtnei to apskatīt – kāds kaut kur no kaut kurienes saucis – „Hallo”. Skatījusies – „tikai – logu mazgātājs” (ne kāds, kas mazgā logus, kā mēs būtu teikuši savā zemē bet logu mazgātājs – kā agrāk kāds ielas laternu iededzinātājs, sētnieks vai kaut kas kā amats un līdz ar to viss viņš, visa viņa dzīve ir tas – logu mazgātājs.) Viņi izstaigājuši un izrunājušies (pat kaut kur sēdējuši) un apskatījuši skaisto celtni un šķiroties viņš (logu mazgātājs) prasījis vai viņa ir precējusies? Viņa smējās, skaidroja – Ar to viņa gribot teikt – cik visi viņi esot tuvu kopā kā viens strādājuši un jutušies šai celšanā.
Mans jautājiens ir – vai viņa būtu tā vārdus atkārtojusi ja tas būtu bijis kāds architekts? Nē. Viņa būtu bijusi – delikātāka pret citu intīmāku valodu. Viņa to varēja atļauties teikt tādēļ, ka tas bija ‘tikai logu mazgātājs’ un lai gan viņa ar savu stāstu gribēja, kā viņa to teica, rādīt cilvēku nešķirotu sabiedrību – viņa parādīja tieši pretējo. Ar tā stāstīšanu un vēl ar tādu smaidu, kā viņa pielika tam – cik tas ir tomēr tālu no īstenības – ka viņa un logu mazgātājs – būtu kopā liekami.
Jāpaprasa vēl Gordonam cik liela sabiedrības dāma tā bija. Viņa uzvedās taisni tā, kā te sievietes uzvedās – muld un izrāda sevi, flirtē cik spēj un dara to – karaliskā veidā, it kā tādā.
Tur piegāja arī Marietta (Kanād. francūziete) [left] – un tai ir cita kultūra, cita stāja. Bet protams kas var noēnot šos pseidokaraļus?

