3. augusts, otrdiena.
Biju prom tur visu nedēļu. Bija ļoti labi.s
Inī izskatījās labi (daudz labāk) kad braucu prom, nekā to satiekot. Viņa izskatījās ļoti nobēdājusies, vai G. to zināja, vai viņš to bija ‘upsetijs’, vai tas to nozīmēja ka viņš teica lai es ‘rekonstruēju’ viņu? Viņa – rekonstruējās. Kaut tik varētu nosargāt atkal viņu. Gord. beidzot ‘melnās vīrs’ taisa nepatikšanas, lielākas vai mazākas. Un tad – tādā gadījienā G. nedomā stāties melnai par sargu. A? G. vairāk reizes prasīja ko es domāju par N.? Varbūt man vajadzēja atklātāk to lielīt? Bet ja to daru – G. vairāk uzbruks In. Viņa ‘darbs’ tagad tikai ‘upsetīt’ viņu, tā tas nu tādās lietās iznāk.
Šodien nosūtīju Dēliņam
‘Poēmu’ (vēl viens) Brauciens vilcienā tālos ciemos (pāri Kanādai).
16 dzejoļi, vai kas nu tie ir
16 ainiņas pusdzejā, kas notēlo braucienu vilcienā pāri Kanādai. Intīms, neprenciozs mazs gabaliņš – ‘no sirds’. Kaut zinātu, kā tas Dēliņam patiks?
4. augusts trešdiena.
Vakar vakarā samaitājās gara stāvoklis. No viena maza nepareiza izdarījiena (ar to pankūku) kaut kas iekšā tā sarāvās, ka tas palika visu nakti – viss ķermenis iekšējos, stīvos krampjos. Vēl nav atraisījies jau tagad pēc brokastīm. Tas ir tas – augstais asins spiediens kas uzskrien augšā no nerviem un to nevar nekā nomierināt. Vēl nav nedēļa te un jau tā! Nejūtos brīva. Nekā to nevar atraisīt sevī.
Nu gara stāvoklis vien ja būtu – tas nāk un iet. Piemēram – vārna šorīt sāka kaut kur neatlaidīgi brēkt un tas izklausījās kā no Tilla Pūces Spieģeļa laika. Tas darīja labu – labi ir dzīvot līdz ar vidus laikiem, just Pūces Spieģeli staigājam kur jaukas mājiņas un zaļas pļavas un akmeņainas ielas pilsētiņās un pakārtie karājas laukumos un ceļmalās. Vai es to varu – iedomāties? Nē. Patiesībā nē. Es iedomājos – bildītes. Nu suņu mēslus es varu iedomāties, to ir pilnas Paddingtonas ielas un zaļie laukumi. Suņu mēsli tur ir dievišķa lieta. Kādreiz arī neaizvāktās un suņu apgāztās atkritumu tvertnes. Smaka. (Piesmaciņa, teica mans svainis, labais cilvēks).
Bet pakārto Paddingtonā nav. Vazaņķi, mūžīgie solos gulētāju gan. Dzīves vēl dzīvie pakārtie.
Piektdiena. {6.8.82}
„Vai nu nedomā un dari un nedomā arī pēc tam. Vai domā – un dari. Ja tu nedomā un dari un domā vēlāk – viss ir ačgārni, tava darīšana tāpat kā tava domāšana.”
Tas ir – ja tu nedomā pirms to dari, tad nedomā arī pēc tam. Jo tādai domāšanai nebūs nekādas nozīmes. Vai mācība nākotnei tomēr? Varbūt. Varbūt.
Ārā karsts. Karstuma migla. Haze. Neesmu bijusi staigāt. Smaga sajūta. Nevaru uzsākt rakstīt. Nevaru iegrimt tēmā, ko gribu rakstīt. Biju tanī visa iekšā ‘karstās jūtās’ pirms Austr. brauciena, bet neko nepabeidzu uzrakstīt. Tagad kļūst skaidrāks – ko es tur gribētu teikt, bet nav vēlēšanās to pārdzīvot. Tas ir Anglijas laiku. –
Ko citu? Domāt rakstīt ko citu. Es iekritu te kā ledusskapī. Viss sasalst un apstājās.
Biju Banffā – un viss likās dzīvs, darbs iespējams. Pārrakstīju vilcienā rakstīto – un – tas viss. Atkal – apstājies. Gan jau varbūt sāksies. Dārziņu kopu. Caurspīdīgas salātlapiņas!
10. augusts 1982.
Šodien nosūtīju Am $15. Laras Lapai abonēšanai – cik ilgi?
Maigs vēsais ziemeļ vasaras gaiss
Smilts un oļi zem soļiem
Svina pelēki ūdeņi, mežu smarža
Ir jāpateicas par to ko dod
Zem mākoņiem vēl dod šī diena.
––––––––––
Jūtu Tavu atnākšanu tuvu
Un putnu bars zem vakara mākoņiem
Apgriežas jautrāk
Egļu galotnes debesīm tuvāk
Un drošāk sniedzās pretī
Un zilais skaidrums atklādamies
Mākoņu vidū – redz mani.
Ak, šie putnu bari
Viņu parādīšanās un pajukšana
Atkal viņu dreboša spārnu atnākšana
Sniedzas vidū, līdz.
Pirmdiena, 16. augusts 1982.
Esmu viena uz nedēļu.
G. vakar aizlidoja (aizbrauca no 9 a.m.) uz Kimberleju. Tur būs Inese vakarā no Banff. un viņi ceļos uz U.S.A.
Nosūtīju Dzidrai Tshirtu ar indian ērgli un Hope B.C. priekšā un ‘footprints’ funny baltas čībiņas ar sark. bumbuļiem just little fun.
Ar Gord. [left] bija laba diena sestdien – bijām blackberijās uz kādu stundu, vakarā uz Agasiz – uz kausētā siera vakariņām.
Sākām trakās debates. Es jau viņu arī purinu ārā no ādas! Tad vakarā jau pie scrabble vēl to pašu diskusijām. Līdz viņš – bet ko viņš teica – es nevaru atcerēties – tikai tas bija kā pērkona spēriens, kas absolūti izjauca visu līdz šim teikto. Un pirmo – ne mani bet viņu pašu. Pēkšņi es viņa domu celtnē, viņa visa garīgā satura vietā – ieraudzīju tukšumu. Absolūti visu aizslaucītu. Ja es sāktu diskutēt jauno teiktu (velns, kas tas bija?) es būtu out of track, cīnītos zaudējot jēgu, jo runātu pretī un apkārt tam kas teikts.
Kas tas bija viss – es tiešām nezinu, es tikai aizmiedzu acis un iebļāvos: „What??? If you start, say so was, I am not talking a word more” –
Es to izteicu ar tādu sašutumu, (bet ne dusmām) ka viņš skatījās kā apdullis un es skatījos pretī un pieliku pirkstu pie pieres – „You are crazy” – viņš lēni papurināja galvu, un vēl pēc brīža skatījās un viņa seja bija savāda no parastās, pelēkāka, pelavaināka, dull vai savāda izbrīnīta, aizdomīga, vai viss kopā. Un es tanī noskatījos kā kaut kamā svešā un nederīgā bet bez mazākās bijības.
Bet es biju vēlāk satraukta no savas izdarības un no ārkārtīga pārsteiguma un – izglābšanās. Man bija tāda sajūta – ka viņš tīši bija gribējis nokaut manu loģisko domu celtni, samulsināt un iznīcināt manu domāšanas gājienu.
Ja es nebūtu ieraudzījusi kā viņa domu celtne, viņš pats tā – sabrūk no tā – es būtu iekritusi un sākusi aizstāvēt neloģiskas lietas vai velti tām pretoties. Neloģiku ar loģiku nevar uzvarēt, tas gribētu neloģiku. Kā tas viss bija, bet tas mani izglāba. Tas mani arī apliecināja manu prāta asumu un kaut kādu necerētu skaidra prāta aizstāvēšanas drosmi. Vai tas bija gribēts viņa manevrs? Viņš kļuva sirsnīgāks uz brīdi. Bet es kaut kā nespēju un nevēlējos vairs domāt. Biju nobijusies arī no savas drosmes!
Pabeidzām scrabble spēli, viņš uzvarēja (pirmo – es) 6 pret 6 šai nedēļā, tas labi – pēc viņa domām. Tad it kā iekšēji atvainodamās, uzmanīga vai līdzjūtīga pret viņa neveiksmi mani izprovocēt – es gāju lejā. Bija jau vēls.
Negulēju visu nakti. Viņš arī augšā daudz jo daudz reizes staigāja. Pus miegā, un tomēr ne miegā, es redzēju šīs viņa divas sejas – tā pelēkā izbrīnīta plakanā man rādījās evil un devilish. Otra pirms tam gandrīz asaraina no vīna un diskusijām, mīksta. Es nevarēju tikt vaļā no šī savādās sajūtas, parādības, savādas savas visa redzēšanas, es skatījos tanīs un domāju, par viņa divkosību, viņa ļauno, cieto, egotisko viņa labā, un otru – mīksto, vienkāršo, gandrīz nevarīgo.
Un es domāju – vai tas patiesi tā ir, ka viņā ir šis devil, velnišķais un vai tas bija viņa domāšanas trulums (kam grūti ticēt) kas devās neloģikā, vai tas bija ļauns gribēts manevrs, kā uzvarētu manu skaidru, loģiskā prāta spēku???
No rīta viņš bija tāpat kā pēc tā mana ‘pērkona un zibena’ – atturīgi padevīgs. Man kādu laiku bija viņa žēl, kad viņš aizbrauca.
Tagad es nocietinos.
Es zinu, ka In. spēkojas domu izmaiņā ar viņu un laužas un sabrūk un raud – šādās otra savādās izsišanas no sliedēm, šādās mulsināšanās lēkmēs. Es tomēr vēl nezinu – vai tas ir viņa domāšanas ierobežotība – (bet nevarētu taču būt!) vai ļauns manevrs. Es to kā tādu sen esmu nojautusi viņu cīņās un tas ir mani baidījis un es esmu bijusi priecīga, ka Inese ir prom no tā. Tas ir kaut kas līdzīgs brainwashing paņēmienam. Labi, arī tagad es saku, labi, ka Inese vēl gadu būs tur. Un tad arī – labāk varbūt būtu ja viņa kaut kā būtu ļoti neatkarīga.
Savādais, šinī grūti aprakstāmā piedzīvojumā, ir tas, ka manai domāšanai palīgā nāca redzēšana, es redzēju to tukšumu loģiskā prāta celtnes vietā, kas bija bijis viņš man pretī ar savu debatēs teikto celto – redzēju to acumirklī pazūdam un tas man deva spēku, rīkoties vārdos tik ātri, kā es būtu rīkojusies darbos ja viņš fiziski pēkšņi būtu nogāzies, gāzies tas ir, bezdibenī.
Līdz ar to, es domāju, es aizstāvēju arī savu domu celtni, jo ja es nebūtu pretojusies un sākusi runāt viņa iemesto tematu – es būtu iznīcējusi arī savu domu celtni. Es gandrīz gribētu uzzīmēt kā tas bija.
Vēl par to redzēšanu – es savādā veidā redzēju viņa seju, naktī vēl un vēl, un vēl ļaunāk tad.
Domas diviem diskutējot izaug kā divas celtnes – no viena un otra teiktā loģiskas uzbūves. Teiksim, katrs teikums ir viens dēlītis (vai ķieģelis) un tas iet tā.
Patiesi vajadzētu 2 krāsās jo viena un otra krāsas buildijās kopā. G. izrāva vienu dēli (un viņa celtne sabruka pazuda). Viņš bija gribējis šo dēli (tas ir varbūt) izraut no manas celtnes to nojaucot, bet izrautais dēlis vispirms nojauca viņa celtni – un es to pamanīju.
Savādais ir un paliek, ka es redzēju šo tukšumu, šo domu celtnes, šo viņa cilvēka esences pazušanu. Tas bija tumšs b tukšums. Un es redzēju šo viņa pārmainīto seju, šo trulo pelēko idiotiska iemiesojuma seju.
Sestdiena.
Vakar Inese + Gord. atbrauca.
Lasot par Anšl. Eglīti piezīmēju sev: lieto drošāk un vairāk Ļaudonas apvidus vārdus. Eglītis to dara. Viņam pat piedēvē tos – kā viņa radītus: piem. Kuriķis, briesmeklis, sūdzinieks, lupatnieks.
Atceries – (pie Eglīša vēl nav lasīts) – dieninieks, ‘uz visām četrām’ viņš sakot – ‘četriski’, man būtu ‘četrāpus’ no vecās valodas. Viņš lietojot – ‘sīkblēdība’, atceries savu ‘sīkmanība’. Viņa izgudrots esot ‘krietnelis’, pretī palaidnim, kā tad ar veco vārdu: nekrietnelis?
Kritiķei trūkst zināšanu par latv. valodu. Tas viss.
Un Eglītim ir zināšanas un viņš tās lieto. Ir zināms jaunvārdi ko viņš radījis, bet ne visi, ko kritiķe tam pieraksta.
Ceturtdiena 26. augusts 1982
Nosūtīju Norai Kūlai 3 stāstus Rozes, Siļķu Zveja, Par Gliemežiem.
Vasaras vēji
Putekļi, ziedi
Zaru šūpas un putni
Prieks viņiem celties krist
Baros salasīties
Un jukt kā lapām (uz visām pusēm)
Vasaras ceļos.
Vasaras vēji
Un putni
Egļu zaru šūpas
Cik citādi, savādi, senatnes
Vasaras vēji te,
Tie aijā.
piektdiena 27. aug. 1982.
Cēlos agri šorīt. Lai gara diena. Dārgs ciemiņš te šodien. Cēlos agri, lai man gara šī diena. Lai izciemojos.
Ciemiņš vēl guļ. Vēl jāļauj tam gulēt ilgi. Tālu ceļu braucis. Piekusis. Tālā ceļā jādodas rītu.
Cēlos agri, izciemoties ilgi un gari šo dienu. Staigāt uz pirkstgaliem klusu apkārt pa māju. Visur apkārt miers.
Prieks. Svētdiena. Mīlestība guļ uz visām lietām.
Staigāju uz pirkstgaliem. Aizskaru lietas viegli ar acīm, ar pirkstgaliem, grāmatas pašķirstu. Skatos pa logu.
Domāju ko klāt brokastīs. Ciemiņš un vēlas brokastis kas iesniedzas pusdienā, dienā.
Svētdienas brokastis kas iesniedzas mūžā.
Virinu durvis lēnām. Klausos trokšņus no āra, tie piekļaujas, pavada šī rīta laika lēno ritēšanu.
Kad ciemiņš celsies, laiks tikai īsu brīdi apstāsies, varbūt pie brokastu galda, tad ritēs, lidos, aizskries diena.
Vēl ciemiņš guļ. Un diena gaida.
Cēlos agri, lai man gara šī diena.
Sestd. 28. aug. 1982
Cēlos agri šorīt. Man dārgs ciemiņš. Tas dosies tālā ceļā.
Cēlos agri klusi klāt brokastu galdu, tad modināt. Lai ceļas, lai aujas. Lai vēl apsēžas mierīgi pasēdēt. „Nu celies. Celies ar!”
Gan grozos mierīgi. Laika diezgan vēl. Viss likts un sakārtots. Gan daros mierīgi tak sprūk no rokām vāks – cukurs izbirst.
„Nesteidzies, nesteidzies tā. Apsēdies vēl brīdi. Man visa diezgan. Tik vēl tuvuma.”
Cēlos agri šorīt.
Ciemiņš aizvadīts.
Vēl rīts. Rīts vien vēl stāv apkārt, kavējas.
Diena? Cik nu šīs dienas.
Ir vēl – vakardiena.
Svētd. 29. aug.
Bija it kā bailes – ko Gord. teiks? Viņš nezvanīja, kā parasti to darīja. Bet viņš ienāca – un bija kā arvien. Bāls, noguris un – klibs! Kājā vecā vaina sākusi sāpēt.
Atbrauca pēcpusdienā.
Pirmd. 30. aug.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Netiku bankā – nevarēju nosūtīt Tālim dolārus.
Gordons down ar gout! Klibs un stīvs, jau sākās vakar. Šodien vēl ļaunāk. Bija pie daktera. Dzer pilles – dakteris solījis, ka rītu būs labāk. Esot no pārpūlēšanās (strain) darbā, lai nedzerot un nesmēķējot…
Savādi – vecos romānos ar gout (kā latviski? Vārds parādās un pazūd un nedodas rokā! Atkal pavīd un atkal noslēpjas.) vienmēr slimo izvirtuļi un uzdzīvotāji. Half of that? Tas vārds bija – ģikts.
Kādu brīdi es domāju, ka es esmu ragana, uzdzenu cilvēkiem nelaimes ar ļaunām domām. Skrastiņam un G. Tāpat kā ar veco Dzelmi, beidzot pienāk pie tā, ka aiz visa lieluma, ļaunuma un varonības ir – sīkums, mazums un nevarība. Jo nevarīgāks kāds ir iekšēji jo vairāk viņš vēlās un iemācās valdīt pār citiem. Cilvēki tomēr liecās egotisma priekšā. Dažs aiz bailēm, cits aiz vainas cerības – pievarēt iegūt to ar mīlestību. Iegūt varbūt to var pašās beigās – kad tas jau ir pats sava (radīta?) likteņa salauzts, kad tas jau ir – vraks.
Varbūt tā ir, varbūt tā nav, kā es te izprātoju. Bet – to es atkal redzu.
„Ej kauties ar lauvu, redzi ka nosistais ir tārps.”
Tā tad – neej kauties. Bet kā nekausies ja lauva Tevi plosa gabalos?


