2. jūlijā, 1982
Tas ir vasarā, kad maigs vējš dažreiz pagriež koku lapas ar apakšpusi augšup un tās mirdz balti sudrabotas, tas ir, ka tas pats vējš pasit vieglās sievu drēbes atsedzot uz mirkli apakšsvārkus vai maigus locekļus, kā kad vējš norauj vīru cepures, pasviež tās ar spožu salmu mirdzumu un bērni aizsteidzas tās ķert.
Tā ir vasara.
Ceturt. 8. jūlijs 1982.
Nosūtīju karti Mumfordiem
Craigam
Vēstuli (3) Dzidrai.
Pirmd. 4. jūl. nosūtīju Riekstam 20 stāstus, glīti sakārtotus sarkanos vākos. Noraksti paturēti!
Piekt. 9. jūl. 1982.
Saule. Silts. ‘Melnais nāk virsū’. Tas akadēmijas puišu izteiciens. Stumju melno prom. Saku – saule, silts.
Nekas nesāp! Pat ne sirds īsti. Tikai – kas būs, kas būs? Varbūt nekas nebūs. Droši – nekas nebūs. Tas ir – kas ir: saule, vasara. Brīvs laiks. Ko vēl? Pilns vēders! Jumts pār galvu. Labs jumts. Pašam nav jālāpa, viss ko vajag pie dzīvošanas ir gatavs. Ko vēl? Neko.
Nevari strādāt. Neesi gulējis. Vakar līdz 2 te bija telefonu sarunas citiem, kas lika domāt, kas tur ko domāt. Laikam paši. Nevari strādāt – slinko.
Bet tad slinko ar pilnu jaudu. Saki, tagad es slinkoju un dari to. Saule. Vasara.
Nesāc raudāt (ne iekšēji, ne ārēji). Bija Tev vasara. Tad gaudoji to pašu: kas būs kas nebūs! Kas būs!!
Vējš. Vasaras vējš lapās. Zaļš viss logs. Un ārs.
Kaut kur jāiet.
Varbūt jāiet pagulēt.
Neiespējami. Jāiet pa ceļu. Pa ielu.
Tas ir vasarā, kad maigs vējš dažreiz pagriež koku lapas ar apakšpusēm augšup un tās mirdz gaiši, sudrabotas, tas ir kā kad tas pats vējš norauj vīru cepures pasviež tās ar spožu salmu mirdzumu un bērni aizsteidzās tās ķert. Tā ir vasara tad.
Bijām Harissonā uz kausētu Racklet sieru ar kartupeli. Un vīnu.
Sest. 10. jūlijs 1982
Vakar Inī zvanīja, viņai jābrauc uz Vancouv. pirmdien. Trešdien izstāde jāatklāj. Otrdien uz Sietlu jābrauc. Gord. kreņķīgs – ka viņa gaida – ka viņš visur piedalīsies. Viņš nevarot – darba dēļ. Gudro visādi. Funny man! Iztraucēts viņa izplānotā visā. O.K.
Lasu shortstories. Vienā par zobu sāpēm.
Un ir jādomā, cik daudz nelāgu sāpju ir ciests zobu dēļ. Un vēl nav galā. Turas patreiz brīnum labi. Un cik ilgi tagad laiks rit – bez slimībām un sāpēm. Brīnums un svētība kas būtu vairāk jāatceras un jābauda.
Kā var būt tik niecīgas lietas Kas nemirst? Gadu desmitiem cauri Silst dzīvas tās niecībā savā Aplaimojot un baidot Kā toreiz.
Kad gribu runāt par to tagad, kā kādu svētumu baidos to grozīt kaut tikai ar vārdiem, visu to nepareizo atstājot tā, kā tas bija.
Svētd. 11. jūlijs 1982.
Rītu Inese atbrauks. Uz Sietlu viņai nebūs jābrauc! Tā – viss labi, un viņa būs brīdi te. Visu dienu un 2 naktis laikam.
Gāju staigāt it kā labāka kāja!
Ceturtdiena 15 jūlijs 1982.
No Dienas pavadītās Kaut kas prasās vārdos Negrib zust, nogrimt. Tas bijis grūts, kā to lai vārdos Liek? Labs un grūts Viens otrā spiests Kā divkrāsām zīmogs. Labs un grūts Saknes kopā laidis Saaudzējies Ciešā mezglā kopā sējies Barga nezāle un kopjams stāds Tavas sāpes, bērns, Vēl Tava laime Pie kā klusināt tās Kā dzēst? Rasas pilnā kokā Cerību lieku Lai izšūpo izsijā Dzīvību saudzē zari. ––––––––––––––––––––– Viņa baltu galdautu klāja svētdienās (lini diedziņos), Un mēs priecīgi nācām pie brokastu galda. Rasas dzidrs, rāms un zaļš Visapkārt stāja dārzs, pagalms lauks, (un) ceļš Upe Aiviekste, sīkus vilnīšus vizinot Meta to atspīdumus uz sienām, aicinot. Un pulkstens savu svārstāmo zeltu pazibinot Lēni sita rīta stundu. Bet laiks nestāvēja uz vietas arī tur „Nu tad aujaties, pošaties!...” Traukus novācot sauca viņas balss. Tā mēs – aujamies, pošamies līdz šo stundu.
26. jūlijs 1982
Svētdiena. Pēc dažām minūtēm došos uz Banffu. Silta vasara.
27. jūlijs 1982
Vilcienā uz Banffu — Latvietis konduktors — “iedeva” atmiņā vārdu — “piejaucēts”|
[many poems]
Brokastis piedāvā, jautā: "English muffins vai bran muffins?"... Brīnumātri izsakās -- "bran muffins" Kam vedēji savas taisnības uzstiepēji lai ēd vien paši savus muffins
