Aprīlis/Maijs 1982? (Ķikure/Kikure)

Dzidras partija [in Sydney, April/May 1982?]

Vakar bija Dzidras viesības. Nē, tā to notikumu nevar saukt un tā to nesauc — saka — partija. Vakar bija Dz. partija.

Ir rīts. Vēl agrs tā tad laiks ir tikko pēc visa tā. Māja pilna tukšām un pustukšām glāzēm un tukšiem un pustukšiem maziem keramikas trauciņiem ar riekstiem un rozīnēm. Citādi, izņemot vieglu alus un vīna elpu ar mazu tabakas un kafijas piegaršu viss ir tīrs un gaišs. Skaista uzsvērti pārpilnība, bet tīkami pārpilnība Dz. gleznām, Šur tur ar apvītušiem ziediem.

Vakar partija sākās pamazām pēc plks. 8 vakarā. Es biju iejautājusies Dz. cik viesu viņai būs? “Nav ne jēgas,” viņa atteica, “var būt 10, varbūt 50. Tā kā ap plks. 9 vēl viss bija kluss un es biju dzirdējusi (no savas augštāva istabas) tikai dažus viesus ierodamies, nolēmu iet lejā un kaut ar vēl vienu personu kuplināt Dz. neizdevušos partiju.

Jāpiezīmē, ka es biju [..] pavadījusi gandrīz visu dienu jūrmalā un [..] visgarām nepatīkami apdegusi kas naktij nākot sāka sūrstēt jo vairāk, kā tas parasti ir. Uzvilku savu garo zaļo kaftanu un uzmanīgi kāpu lejā. Satiku Dz. gaitenī kad tā atvēra plašāk āra durvis lai ciemiņiem nebūtu jāzvana.

“Vai lai es pievienojos, Tev laikam maz tautas?” apjautājos.

“Jā! Bet vai Tu nevarētu apģērbt ko citu — zaļā krāsa palīdz tavam apdegumam izskatīties kā uguns grēka!”

“Nē!” Dz. tūlīt mainīja domu — “nāc kāda esi. Tu izskaties ‘smašing’! Te jau — tas laiks…” Dzidra izlēma un es iegāju lielajā viesistabā (nē mēs sakām — dzīvojamā istaba). Tur bija 10-12 cilvēki, aplītī uz grīdas, uz dīvāna daži vēl skatījās gleznas, visi mierīgi runājās, lēni ko malkoja pie klusinātas mūzikas.

Pēc brīža es aizslīdēju prom. Tur bija diezgan viesu lai to sauktu par partiju. Dzidra varēja to turpināt. Pa pusei nolikos gulēt. Ar saules apdegumu nav īsti viegli pavadīt nakti. Tomēr liekas biju iesnaudusies kad pēkšņi modos no mūzikas kas gāja pilnā spēkā, patiesi vareni, skaisti. Skaņas pēkšņi nāca caur visu māju sienām kā liesmas. Juta sienas izkūstam, Brīnišķīgi, traki, pārvarīgi, priecīgi un metās gandrīz bailes ne tikvien no kaimiņiem bet no kādas varbūtības ka skaņā sienas varētu sākt vibrēt tādā mērā ka māja explodētu, sabruktu (trīs stāvu saukta terasa māja ar sienām abās pusēs kopā ar kaimiņu mājām). Mūzika tiešām bija pārvaroša, skaļa, skanīga, bagāta, patīkama ausij un ritms aizraujošs. (The beat — ritms — pulss, kā sirdij, visa māja pulsēja). Es klausījos brīdi un domāju, jāpateicas Dievam, ka ritms un [..] pulss dažreiz mainījās, citādi patiesi māja gāztos lejā.

Traki skaisti, izbrīnā es jūsmoju. Vajadzētu iet lejā, es domāju, pirms policija nāks. Es savaldījos, aizbāzu ausis ar vati, lai mūziku varētu mierīgāk baudīt. Bet drīz man domas mainījās. Es steidzos, biju apģērbusies. Pie durvīm satiku Dzidru nākot — slapjiem pielipušiem matiem no dejošanas.

“Vai Tu vari izturēt?” viņa aizelsusies jautājā.

“Es varu! Es nezinu vai kaimiņi var… Tas ir neticāmi. To es gribu redzēt — “

Biju atkal lejā ar visu vati ausīs.

Decembris 1982 (Ķikure/Kikure)

7. nov {dec?} 1982

Nosūtīju Jaunai Gaitai (Mr. Beiriņam):
2 miniatūras:
Par ērgļiem
Par mežu (sevi liekot pret mežu)

Kā sauc šīs puķes dārzos – lielie krūmi, ziedi – milzīgi apaļi čemuri, sākumā – zaļi, tad kļūst pamazām violeti vai zili, neganti tintes zili, tad pārzied bāl, atkal kļūst zilgan zaļi. Tagad, tuvu pirms ziemsvētkiem, tie ir maigi brūni, pret ziemas debesīm viegli līgojas kā no zīda, brūnos toņos lapas, kāti ziedi, dažādos brūnos elegantos toņos kā smalku drānu veikalos. Grezni, brūni ziedi, sen miruši ziedi. [below]



Labi ir šie lielie Kanādas māju logi, visi kalni, dārzi, debesis, koki, dzīvo logā. Pat aukstā ziemas dienā, kad jau krēsla zila un zaļa nāk, žēl šos logus aizsegt.

Ceturtdiena 16. dec. 1982.

Ziemassvētki tuvu
Vai tur aizsalusi upe senā, labā
Dārza malā.
Zelta staru zvaigzne
Vēstīja reiz tur
Lēni mirgodama
Liekas nu jau tuvu
Tam ko viņa teica – 
Ceļu tālu grūtu.

–––––––––––

Smagumu dienas krauj
Uz rokām uz sirds
Un vārdi klusē.
Runā, runā vēl
Klausies, ieklausies labi
Teic vēl – ko dzirdi
Ko sadzirdi?
Balsis, soļus?!

Piektdiena 17. dec. 1982.

Paciņa – 2 grāmatas + vēstule no Dzidras!
Inesei gara vēstule no Austras. Austras vēstulē teikums, kas apstiprina to, pēc kā es te gaudoju:
– „ir jādomā. Un domas ir jādala ar otru!”
Un tā kā es te visu gadu to nevaru nevaru darīt – manas domas guļ cietu miegu. Pamostas mazliet no kokiem mežā. Bet par maz tas ir. Un tomēr – no nepacietīgās sūdzēšanās un veltas gaidīšanas nekas nenāk. No paša sevis vien vēl jāvelk ārā katrs mazākais domas graudiņš. No tā paša jādzīvo.
Un grāmatas! Ilgāku laiku mazāk lasīts kā vajadzētu.

Trešdiena 22. dec. 1982.

Rītu braukšu (ar autobusu!) uz Inesi – uz Banffu! 13 stundas iet autobuss.
Tik daudz esmu ‘baidīta’, ka nebūs viegli – ka tagad – nav viegli, gatavojoties…
Izcepu maizi, ogu maizi – patiesi burvīgu maizi var cept ar to ‘sourdough’ – (skābmīkla?) raudzēšanu. Un viegli! Rūgst bez bēdām, mīksta un laba! Tā cepšana – vairāk – priekš Gordona. Un noadīju viņam jaunas čības. (Mazliet par lielām, kad atbraukšu – salabošu.) Viņš liekas – jūtās labi par to! Apgādāja mani ar citron dzērienu lai varu gulēt.
Un no Ineses – viņas 2 izstāžu atsauksmes – labas! Un abās foto no viņas darbiem! Good! Jāsūta būs Dēliņam, lai liek avīzē!

Lamājos un lādējos vairāk kā jebkad maizi krāsnī liekot, jau mīcot etc. Biju aizmirsusi ka Gordons teica ka uz lunču nebūs mājās – un es baidījos – ka es netikšu ar savu ķēpāšanos galā un viņš nāks un kā parasti – viņa nākšana ir kā traucējums. Un tad, kad biju steigusi un rāvusi pa galvu pa kaklu – atcerējos, ka varu strādāt mierīgi, neviens netraucēs – un tad – lādējos, ka es savu dienu sabeidzu – kas man brīva! Tā tas man iet – es nejūtos ‘kā mājās’ ar viņu. Tikai ‘Scrabble gamā’ ir miers. Varbūt viņš arī nejūtas visai labi ar mani (kritizējušā bez gala…), bet jūtas labi Scrabble gamā.
Es jau varētu gan labāk izmantot laiku un nejusties traucēta – jo neviens mani nedomā traucēt.

Novembris 1982 (Ķikure/Kikure)

2. nov. 1982. Otrdiena.

Sakaitināja kalendāri – un mana sentimentālā tautiskā-politiskā – sirds dzeja pazuda. Fū! Nu te:

Kad uz brūnām lapām
Pirmo ledu jūtu
Sirds kā ziemas priekus 
Jaušot iedrebās (salecās?)

It kā vecais bēris
Atkal jājūdz būtu
Un no ilgiem ciemiem
Mājās jādodas.

Sienu siksnas
Audējmezglos ciešos
Zīlēju – kur ziemeļi
Kur dienvidi reiz bij

Ilgi tā jau ceļā 
Taisos, pošos
Nezinot kur pajūgs
Vedīs, nevedīs?

Kad zem soļiem
Pirmo ledu jūtu...
Četru debess pušu 
Ceļos apstājos

Tik ar gājputniem
Vēl kādu vārdu sūtu
Šķiet tie iet
Uz rietiem, ziemeļiem.

––––––––––––-

Rudens vakars
Ziemas vēsums vējā
Krēslā dūmus jūt
Kaut kur cilvēki
Dienai aizver durvis
Pretī uguni
Pret otru cilvēku 
Pastiepj rokas.
Laiks ir tuvāk sanākt
Kopā saspiesties
Apzināt un sargāt
Dzīvoto un krāto.

Vakars. Uz TV redzēju tikko visjocīgāko izrādi: „Worm Dance” – mālā veidoti tārpi (visādos veidos) krāsoti – lodāja ‘dejoja’ visneiedomājamos veidos – ‘mūzika’ visādi jocīgi neveikli, ritmiski bet skaņās nabagi – plakšķi, iesvilpieni etc.

Putnu bari šūpojas
Vakara debesīs vēsās –
Rudens, aizlidošana tuvu.
Putnu bari 
Uzspurdz vakara debesīs
Kā melnas uguņošanas dzirkstis
Pamirdzot sudrabā – tad – 
Grimst, izzūd zemes ēnās
Atkal ceļas uzplaukst
Uzbirst, uzzied.
Putnu bari vakara debesīs
Rudenī, aizlidošanas stundā.

Pirmdiena 8. nov. 1982.

Biju 3 dienas viena. Mocīju – pārrakstīt kādu rakstu un atradu piezīmēs ‘gluži labi’ uzrakstītu (tik jāpārlabo…) par Augustu-ģitāristu. Un mocīju tikai pa lapas pusei dienā, pa pusotras… Sit mani nost, man nav prieka rakstīt, man – riebjās visa tā migrantu būda! Bet no tās ārā netiek.
Mūsu uzrakstītais – varbūt tiks un tiktu ārā – ja būtu labi uzrakstīts! Jau tagad tiktu – tulkojumā.

Oļi uz ceļa mierina Tavu skatu:
Ir labi, droši te
Un Tu vedi mirkļus kas līst pāri
Vadi/laid kā oļus citpiecita aizplūstam
Raugies diendienā oļos uz ceļa
Lej bez žēlas savu dzīvi pār tiem
Tie rasas vēsi, saules silti
Tavas dzīves mirkļi oļi uz ceļa.

––––––––-

Kur Tu esi? Saucu katru brīdi.
Kur Tu esi?
Man viss! Kur Tu esi?
Saucu katru brīdi.
Sauciena smagums jūtu
Diendienā ik brīdi
Kur Tu esi.
Un uzmanos, lai saukt to nepieklustu.
Kur Tu esi?

––––––––––––-

Rudens vakara debess – 
Gaišs metāls aiz kalniem
Tur būt! Kur atveras tālums
Pilsētas ceļi...
Tukšums tur atveras
Sniega zuzēšana vējā
Akmens aukstums
Auksts mūžīgs tukšums.
Pacel lapu no ceļa te lejā
Tā dzīvāka trūdot
Kā kalngalā atvēries plašums.

–––––––––

Pēkšņi
Vienā dienā te ziemas baltums
Ir atnācis logā, ārā
Auksts miers egles zaros.
Ko par to teikt
Tas smagumu neņem no sirds
Tas iepriecina pamaz
Varbūt tik, lai pasmaidītu
Varbūt tas daudz
Kādā spēkā ne tā
Kā grožos iešūpojos
Ietveros.
Balts ziemas miers
Ne palikšanai
Tik saite, sauciens ceļā.

14. nov. 1982. Svētdiena.

Inese piezvanīja dienā – dabūju parunāt viena ar viņu.
Viņa mierīga un domā ka ejami būs šķirti ceļi. Man kļuva viegli, jo viņa likās mierīga! Tā tad – beigas šai daļai. Atvieglinājuma sajūta tomēr, jo pēdējo gadu smagums bijis liels. Un arī pirms tam grūtumi. Bet bijis iegūts arī un dzīvots un labi ka vesels un dzīvs vēl un darbs un draugi! Tomēr – bagāts dzīves posms lai arī ne maigs un laimīgs vien. Cīņas un meklēšana un izciešana un izturēšana ir beidzot bijušas lielākās pazīmes šais dienās.

Izlietots arī viss, kas bijis iespējams – darbs, ārzemes etc. Kaut tik nu turētos tā – prom, jo lai kas un kā – šis laiks ir atšķirtībai. Es biju te, kad nopietnā palikšana kopā, kļuva izlemta. Es esmu te, kad tā tiek anulēta. Es jutu – kāda smaguma noņemšanu! Lai kā visu labo savelk kopā, cik tā ir bijis – tas ir izdzīvots un tā vairs nav, un tas no kā toreiz bija bailes, nav zudis, bet audzis un nav vairs pārvarams.

19. nov. 1982. Piektdiena.

Maz darīts. Vēstule no Elviras un no Biela.
‘Jātaisa’ ziemsv. stāsti! Jātaisa un es netaisu. Gaidu nezin ko.

Laiks iet, skaisti laiks iet
Ar gaismām tumsām pāri
Nes, aiznes, nes un nes
Kā ledi pavasarī iet
Iet vizēdami aiziet
Kur upe nes tos pāri
Ārē projām.
Vairs maz kas cits
Vēl ceļa, vairs maz kas
Cits
Tik laiks iet
Ar gaismām tumsām pāri.

––––––––

Ir naktī snidzis
Daudz sniega pienācis
Un snieg vēl rāmi
Debess pilna
Tuvu nāk.
Un domas brien
Kā jokodamies
Sāk aizbrist 
Prom zem zariem
Zem sniega debesīm
Kas aizskar seju
Kas noglauda 
Ar lēnām pārslām
No tālu mežu zariem.
Jau drīz būs robežgrāvis
Tad lauks un dārzs
Logs gaišs tur gaidīdams
Palodzēm aizsnigušām
Un dažām ledus puķēm.
Logs tur iedegts gaišs
Gaidīdams pa svētvakariem
Dārgo/mīļo ceļinieku.
Kāds ir tas logs?
Kur gaidītājs?
Kur ceļinieks?

22. nov. 1982 pirmdiena.

Šodien nosūtīju E. Dēliņam
5 dzejoļus:
Tāds es esmu
Visi apkārt kliedz
Tur (viņa baltu galdautu klāja)
Tavas mājas logā
Sēkla lido
un
2 īsas prozas:
Kalni un cilvēki
Ar daudz sveicieniem.

Kaili koku zari
Tinas kamolos
Glabā pumpurus.
Izšūpojies ziemas zīlīte
Pasalsti, pabadojies glīti 
Uzvedies – vienu sēklu vienu
Otru met sniegā
Egles čiekuram izlobītu.

–––––––––

Kalns, liec pār mani 
              savu vēsumu
Savu akmens dabu
Negrozāmību
Nosvaro nozvāro nemiera 
              neziņas garu
Tāliem pleciem 
Sedz man savu gaismu.
Kalns, turi, saturi mani 
              šodien
Un rīt
Saturi mani vēl kādu 
              dienu.
Bet tad, tad atkal – 
Laid mani
Laid mani prom, mans
Lielais, smagais, varenais 
              kalns.

–––––––

Grib no akmens ūdeni izspiest
Saujā to sagrābt ar savu spēku
Pasauli, tos elementus citādos vērst
Pēc savas gribas. Kādas gribas?
Kā citādi – vērst?

–––––––––

Un tur ziemeļ blāzma
Kādu nakti pāri laukiem
Pāri mežu
Rudens naktī ziemas naktī
Ziliem stariem balti dega.

Pirmd.

Sestd. vēstule no Freijas. Gara, laba! Un no Dzid. priecīga.
Maza uzduršanās ar Gord. apakšzemes mīnām – vēl par „Tikko mēs runāsim par?…” „Mēs vairs nerunāsim!!” (mazliet izspiegtā balsī. Ha) Tad klusums OK. Bet vakar pie TV. kur kāds pūķis šņāca uguni – „like Latv. vooman”. Izlikos neņemam vērā. Kas viņu ēd? Viņš gribētu visu laiku turēt te sev ‘kājslauķus’? Jeb – tāpat vien. Mēs visi esam mazi. Bet daži ir lielāki.

Kā 
Svina pielijis ik loceklis
Un gars
No viena vārda
Vaļā atārdīts labi slēptais...
Kas?
Ne gluži naids
Tik vainu samistrojums.
Noslodzīt atkal to klusēšanā
Noklāt ar labdabību, laipnību
Saprašanas mazās sēklas pārkaisīt
Un noaudzēt ar mieru
Doto dienu
Atkausēt svinu.

29.{30} nov. otrdiena 1982.

Nosūtu E. Dēliņam:
Pūķu svētki – stāsts
Mātes diena – pusdzeja
Kad uz brūnām lapām – dzejolis
Kalns, liec – dzejolis.

Tu neesi viens ne tik mazs, ne 
                  tik varens
Tev līdzinieki visapkārt 
              kā zivis viļņos slēpti
Kā putni mežā
Pa skaņai saklausi, pa 
              sudraba vizmai vilnī pamani
Un brīžam tad izaudz liels 
                  lielāks vēl lielāks
Un zūdi atkal vienatnes 
                  apsegts un slēpts
Esi vien, mēģini augt 
              bez sazināšanās.

Pirmd. Nosūtīju R. Krūklītim:
Ziemsvētki tur
Kanādas skices par svaini Gustu (dēle ūdens bedrītē)
Vakar un šodien atkal gāju pār tiltu – jo laiks sauss. Ja tāds būtu svētkos kad gribu – uz Banffu.

Oktobris 1982 (Ķikure/Kikure)

Logā maigs piemācies rīts, aust lēni.
Dzimtenes egles, debess. Viss ko es domāju ir skaisti.
Skaisti, kā svētki. Šī pasaule, koki debess.
Labi ir mīlēt.
Tik tālu ir aizdzīvots nu manās domās un jūtās.
Nekas nav mainījies man liekas ir tikai audzis un skaidrojies.
Vilciens sauc -- gari un muzikāli. Sasien kopā laikus un vietas.
Kaut ar būtu vairāk strādājusi -- es domāju.
Es dzīvoju tā it kā šī dzīvošanas dienu nākšana un iešana nenolīktu.
Es pateicos un lūdzos piedošanu.
Elpot ir viegli šai rītā ir ļoti labi elpot ir labi iet ir labi skatīties, dzirdēt.
Mīlēt un iekārot vēl iekārot un iekārot šīs dzīves.
Vēl kaut ļautu strādāt, nobeigt, izdarīt visu.

[Oct. 4, 1982]

Savā 76. dzimšanas dienas rītā.
Modos — labi gulējusi. (Ne katru nakti te tā, šorīt viegls miers.)
Liela vēstule — dāvana HAPPY BIRTHDAY — Atverot — iesaiņojums sarkani oranži krāsains ar sirsniņām sašiferināts[?], elegants, tik skaists, ka nedrīkst zīdpapīru vaļā raisīt. Mākslas foto kalend. Ineses drauga darbs. Tikai palūru — nesaplēšu saiņojumu.
T.V.
Miljoni (zirgu) pakauvēži nāk ārā no jūras un 5 stundās, līdz bēgums velkas, pārojas un sadēj savas olas krasta smiltīs. Tad steidzas atpakaļ jūrā līdz ar paisuma vilni.
Un tā tas iet jau 700 miljon gadus.
Skaitlis mūsu realitāte.
Bet ir universa realitāte.

9. okt. 1982

Brīnišķīga rudens diena. Saule. Miers. Kalni iededzināti ar sarkanīgiem plankumiem. Gaiss vidū vizmo. Varētu laisties no kalna uz kalnu un būt visās vietās uz reiz.
Biju mežā, sēnēs. Man nav kur tās likt. G. baidās ēst.
Biju Banffā 2 nedēļas. Tur fiziski nejūtos tik labi. Bez tam, kalni tur (tuvumā) sausi. Te mežs rudens lapu un valgmes pilns. Lielā upe plūst vidū. Tilts. Ej pāri un liekas – kaut kas notiek, tu šķērso lielu ūdeni, tiltu. Nekas nenotiek.

Biju rūpēs un bailēs par Inesi (+G.) Bet nupat viņš teica – „Nākošā gadā pavasarī – aizbrauksim uz Manning Parku” – Nākošā… Tā tad tepat. Likās – viņš taisās prom, vai kas – tik auksts pret to kas saistās ar In. In. rūpēs – kas būs? Kur varēs dzīvot un strādāt! Kādas mums visām tās dzīves – In. Dz. man. Arī vec. mammai tā bija īsa. Nedaudz gadi un beigts viss. Tad vecvecai mammai ilgāka dzīvošana. Bet grūta darba pilna sākuma. Pirmais vīrs zaudēts. Bērni slimoja. Viens nekad neizveseļojās – sāpe visam mūžam. Tad otrs vīrs beigās lielinieku nobendēts – viss galā bēdīgs.
Tādas ir dzīves. Varbūt visiem tāpat. Kam citādi gludāka dzīve – slimības citas nelaimes, neviens nav lutināts vien. Bet tā liekas – labais citur… Ja tik var panest – labi kā ir. Un – jāpanes.

Skaista diena!
Debess te zila gaiša
Kalns (aizmugurē) zils, tumšāks
Koku lapotnes brūnas
Cits olīvzaļš – jauna krāsu gamma logā.
Zilums, ko tas saka? Tas ņem pārvarīgi ar to ka nekā nesaka. Un liekas saka. Saka tā, ka sirds laužas, lūzt.

Lai kaut cik laimīgs justos – pašam ir jādod (jādara, jāizgudro) vērtība visam, viss jāapaudzē ar nozīmi, lielumu, daiļumu, dārgumu. Arī dimants ir tikai – akmens. Un vienkāršs akmens var būt kāda dimants. Viss ir kļūdains, nepilnīgs, divdabīgs, pašam ir jāpieņem, jāpārrada, jārada, jāglābj un jātur cieņā, mīlestībā. Vecas tradīcijas ir kopējs šāds domāšanas veids, tām padodoties automātiski rada svētības un – tā nav slikti, ir vieglāk kā pašam vien. Un labāk kā ciniķim. Galu galā tam sāk rūgts mesties rīklē beidzot no rīšanas peļot.

13. okt. 1982. Trešdiena.

Inese zvanīs…

Jūniji iet. Septembri, oktobri pienāk. Un ir brīnum skaidras, mierīgas dienas. Gaiss virmo kalnu vidū kā zītars. Ceļ augšup, kā ūdeņi vecās jūniju labās dienās dienasvidūs tais dziļi brienot. Gaiss ceļ it kā Tev spārnus meklēdams lai nestu. Lai Tu būtu visos kalnos uzreiz. Kā vecās jūniju dienās. Spārni putniem. Un kas zin, vai tiem labāk. Labi ir – mierīgi iet. Ceļi tīri, sausi. Dubļaini ceļi pazuduši līdz ar jūniju dienām. Mazākais šai pasaules daļā. Tomēr – jāiet glīti gar ceļa maliņu, lai netraucē braucējus – ceļi celti būvēti plati jo plati – braucējiem, ratiem, riteņiem. Arīt tā te vēl brīvības diezgan. Var aizsniegt mežmalas, mežus, kalni nosargā vēl labu daļu zemes neieskrāpētā vaiga. Meži krāsojas kā gadsimteņos paraduši. Vāveres lēkā. Un tad ir laiks bradāt dziļāk mežā iekšā meklēt un saukt sēnes to vārdos. Vai katru gadu te cilvēki noindējas ar sēnēm. Vai tās tik indīgas kļuvušas? Kurvju kurvjus pielauzām ar cūcenēm, rudmiesēm, bekām, krimildēm. Tās vai visas, sarkanas bērzlapes ieskaitās sazīmētos grāmatas indīgo sēņu pulkā. Sēnes – jānosutina! Ko par to runāt, nevienam to nevar iestāstīt, kas sēnes nav ņēmis, lauzis, turējis rokās no bērnu dienu.

Jānosutina. Un pat glumais, tumšais nokāstais virums nav jālej prom – zīmaļas, raibaļas to izdzer nāsis ieplētušas, steigā strēbdamas – „kārāk kā vecais Vītrags šņabi,” Vilma teica. Protams mušmires, piepes, raganu vēmekļi jāatstāj mežā. Ir brīnums ka visas viņas labās un negantās spiežas no zemes ārā, ceļ sūnas un skujas augšup, vienā naktī mežs uzkūsā kā katls.

Mežs gaismas pilns no dzeltenām lapām augšā un lejā. Vasarā to nemaz nemanīja, cik daudz starp eglēm un priedēm lapu koku. Tik septembrī, oktobrī tie uzblāzmo piedegdami tumšo mežu kā gaismas lukturiem. Krāsu ņirbēšana un klusums. Sēnes ceļ bez skaņas sūnu klājienus augšup. Un saplok atkal zem tiem. Tomēr mežos ir takas. Kas tās min? zvēri – stirnas, lapsas, lāči staigā savās zināmās gaitās, savā noteiktā laikā. Cilvēks iemaldījies no sava asfaltēta ceļa, ej uzmanīgi šīs tikko samanāmās takas. Klausies. Slēpies vai esi cīņai gatavs. Liec savu varēšanu, pret lielo meža varēšanu un jūti savu spēku. Jūti savu spēku? Jā nebaidies pazust koku, zaru, sūnu un taku spēkā. To vari tikai tad, kad nebaidies.

Baidīties ir tomēr saprātīgi. To ieteic arī vietējie, zinātāji – dziļi mežā takas pazūd, krītoši koki sagāzušies cits pār citu, jauni auguši pāri, sūnas noklājušās pār bedrēm un āliņģiem, vari pazust, lauzt locekļus, neviens neatradīs. Ja baidies, ir jānāk ārā, uz drošāka ceļa. Tomēr izejot no varenās valstības delna pieskaras vienam un otram stumbram un šķiet siltums, labestība pulsē, iedreb delnā. „Kam koki aug? Kam?” Neļaujas, vai atminams. Un tomēr – ne tikai baļķiem un lietas kokiem…

Ceturtdiena 14. okt.

Samaksāju Gord. 125 par – ‘dzīvošanu’. Laiks visu nedēļu tāds pats – silts, mierīgs, saulains.
Miers tik dziļš un liels no kalna uz kalnu, ka liekas to var dzert. Kalni kā ogles deg – tumši zilganmelni, pelēki, ar sarkaniem plankumiem, kā dzelzs. Bet tas pāries, šī degšana beigsies un tie kļūs tumši bezkrāsaini. Šis ir ilgs, silts rudens (arī pag. gadā bija tāpat, bet šogad vēl siltāks.)

Neviens neraksta. Vientuļi. Nevar neko darīt aiz pamestības. Nav kam pietverties. Un būtu jāturas. Jāturas tukšā gaisā un jāraksta varbūt tad rastos kāpslis kur uzlikt kāju, kāpt. Varbūt nē. Kam kāda bēda. Katrs domā par sevi. Jaunie iet visam pāri. Nav kā agrāk, kad es sāku, kad no manis gaidīja. Miruši visi gaidītāji. Kam kāda daļa. „Apklusušā (izdegušā?) skumju mežā, klaigā? saukā (?) viena vālodzīte…”

Bet man šķiet ka būtu
Jāpārceļ šo kalnu grēdas
Jāpārkārto, jāpārcilā
Jāizlīdzina šis ne tas citādi
Jāsauc vēji, vētra, krusa
Jāstabulē burvju skaņām
Jāliek krist un jāliek celties
Jāliek just un jāliek rasties
Atrasties no ēnām ārā
Atkal jānāk, atkal jābūt
Jāver mūsu māju vārti...
Rudens miers guļ dziļš guļ vizmīgs
Vīzdegunīgs kalns lejā
Lielmanīgs... Varbūt ka sāpīgs?
Varbūt sāp tas atšķirībā
Savā mūžīgā 
No ļaužu dzīvēm, cīņām 
Mokām, laimes.

–––––––––

Logs viss norasojis – vējš un lietus
Tumšrudens tukšums laukos auro
Lai jūk, lai dejo skaudras dejas
Atvadu sāpes jāizcieš pussāpot
Pusprieku slepen jūtot
Pat to kas neapgulsies, nezudīs
Un ja ar – dzīvots, pulsēts ilgi
Tik daudz, ka apklust nav vairs just
Šais kosmosa elementos ietvēries
Uz palikšanu Tavs dzīvais gars.

Svētd. 17. okt. 5 p.m.

Rudens dārzā ieraugu nespodri 
Krāsainas lapas
Un uz brīdi atrodas – īsta dzīve,
Kāda tā bija bērnu dienās un
Par kādu vēlāk ir lasīts
Grāmatās.
Moments miera un skaidrības,
Kas zudīs.
Kāda melodija skan ausīs kaut
Kad dzirdēta – bezcerīgu sāpju 
Pilna, atteikšanās un izpratnes
Pilna par zūdamību.
Var klausīties to, var to panest
Klausīties ar rudens lapu
Dziestošo daiļumu. 
Nav nekā. Tik mīlestība kaut
Kur ir.

Pirmdiena, 18. okt. 1982.

Nosūtīju vēstuli Plaudim un Dzidrai.
Absolūta slinkošana.

Otrdiena 19. okt. 1982

Tava seja man pretī raugās
No portretām pie sienām
Tava dvēsele pavada mani
(ik soli) no Tavas rokas no
Tavas otas vilcienu ik vienā triepienā dzīvā.
Klusumā skan man 
Dzīvo ar mani un
Dzīvo līdz te ar tiem
No kuru sienām arī pretī raugās
Tavas otas 
Krāsu triepieni – Tava dvēsele
Tava dzīve.
Tava seja mani pavada
Man pretī raugās no sienām
Pilda klusumu ar ceļiem, dārziem un ielām
Ar citām dienām
Bijušām, nākošām dienām, stundām.
Tava seja
Ar zemes un jūras dienām
Dzīve manās sienās.

Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem kas pēc trīsdesmit gadiem vēl ikvienam ir skaidri redzams – emigrants, otra kara pārvietota persona. Mētājas šai pilsētiņā kā veca nauda. Viņš vairs nekur nestrādā, ir jau pensionārs. Dzīvo vieninieks kādā telpā, piebūvē, pie vienas no pilsētiņas garāžām, kur viņš sācis dzīvot pirms gadiem divdesmit vai vairāk. Toreiz tāds kakts atrasts bija laba lieta un tur viņš ir palicis, visus šos gadus. Logs uz tukšu sētu, gulta, galds, pavārdiņš. Labs pavārdiņš ko viņš tur iebūvējis jau pirmos darba gados, 2 krāni un izlietne. Un aiz tās atvelkamiem un aizvelkamiem [..] aiz priekškariem bleķa vanna arī ierīkota jau pirmajos darba gados. Tās ūdens novads savienots, sabūvēts ar publisku labierīcību pie garāžas, kas ir arī viņa vajadzībām (pašam sava atslēga). Daži nedaudzie kas pilsētiņā viņu pazīst, pēc vārda Grabo, neatceroties kad atmesta, vai vispār vārdam bijusi galotne ovski, Grabovski. Nezinot arī, ka šī galotne ir neliels norādījums uz viņa izcelsmes vietu. Aizmirsti arī viņa stāsti par to. Viņš ir beidzis runāt. Nav kas klausās.

Viņš saņem savu pensijas naudu un iepērkas pils. pašapkalpes veikalā. Tur kases meitenes viņam tāpat, kā ikvienam citam (tā ir maza pilsētiņa, lielu ceļu krustcelēs kur daudz svešinieku apgrozās) pirkumus plastika turzā metot pajautā kā jūtaties šodien un ātri novēl – labu dienu. Nekāda cita runāšana neiznāk. Bez tam, lai gan viņš pats to neapjauš, ir labāk ja viņš never muti. Mute ir neapkoptākā lieta viņa dzīvē – zobi vai visi izkrituši un angļu valoda tur iedzīvojusies tikai nedaudz, vāja pidžen english pakāpē.

Viņš redzams klaiņojot apkārt pa ceļiem, pāri tiltam dažreiz vairāk kilometrus ārpus pilsētiņas ar zaļo plastika atkritumu maisu pie rokas, viņš uzlasa alus pudeles. Par tām maksā 5 centi gabalā un ja iziet agri no rītiem, pirms skolas puikas pudeles nav sadauzījuši, viņš katru dienu salasa pa dolāram. Ja ne gluži katru dienu tad katrā ziņā pirmdienas rītos, un tad gadās – krietns stiepiens, pudeles ir smagas…

22. okt. piekt. 1982.

Nosūtīju (šodien) vēstuli – atbildi R. Krūklītim, ka man pienākas 158 grām. (ne 300) kuras viņš var nosūtīt uz agrāko adre. Austrālijā, bet par sūtījumu lai maksā Riekst kgs. Man arī nav naudas. Un – ka man ir manuskr. (20 stāsti) pie Rieksta kga.
Un 2 (dzejas un stāsti) mājās, kas nav solīti R. kg. Bet viņš tos varēs dabūt – ja nevilks lietas garumā… Atvieglota sirds uz brīdi – šai ‘editoru’ lietā.
Labākais darbs šai dienā – šīs vēstules nosūtīšana. Nebij viegli to uzrakstīt. Kādēļ tik grūti? Kavēju to vai visu mēnesi?
Viņu visu (editoru) negodība kas stāv priekšā kā purvs. Meli. Aizmugures izdarības – mazas viltībiņas naudas lietās un labā izlikšanās, solījumi. Īsts purvs.

Skaistākais notikums šai dienā – pievakarē, lietus gāzes un dažu brīdi īsta vētra. Skaisti bij to redzēt pa logu – lietus stabus vēja grūstas kopā ar lapām un koku līgošanās. Ilgi nebij dzirdēts pērkons un īsts plūstošs lietus.
Labs darbs arī – franču valodā lasīšana. Mazliet Bacha studēšana, tikai mazliet.
Bet – slinkošana tomēr liela nelaba slinkošana. Biju bankā, izņēmu mazliet naudu. Pasūtīju – kūku, ko rītu braukt vest uz Robin + Denis jaunpiedzimušo meitu Madlēnu! Bez īsta prieka izdarība kas it kā jādara.
Labi ka vakar Ineses piezvanīja un izklausījās ok.
Vēstuli gaidu no Dzid.
Un vēl kādu ko, mierinājumu? Atalgojumu? Prieku kādu?
Ir sajūta visu laiku, ka no manis ņem un ņem un nedod neko. Nedod materiālu atalgojumu un bez tā tomēr beidzot izsīkst darba spēks, jēga, griba, prieks.

23. okt. 1982 sest.

Bijām apciemot Magdalenu-Barbaru Smith! Dūšīgs bērns, glīta sejiņa (bet savādas lielas, negraciozas rokas, pavisam citādas kā delikātās Ineses rociņas). Mana pasūtītā kūka bija laba – un pašā laikā, garšoja bērniem un lieliem!

Bij labi, līdz sirdij dziļi, labi
Redzēt vētrā liecamies kokus
Straumēs plūstam rautas lapas
Rudens vētra postu kas nenes
Dzīvību neaizskar.
Miers pēc tās dziļš no kalna uz kalnu
Retās greznās lapās pēdējās
Rotājas bronza gaismas
Miers kas nesāp.

Svētd. 24. okt. 1982

Kalns man lejā sūta
Miglu lietu
Ja te vientulība grūta
Teic lai ietu
Nokāptu pie viņa –
Draugos būtu.
Ne to varu,
Tikai ar acīm skaru
Balto sniegu viņā –
Miera ziņu
Savā tālumā.

–––––––––––––––

Apšu kroņu drebēšanā
Vai ezers tur atspoguļojās?
Tie vasaru sijā mums ceļā
Sauli, mīlu, laimi
Vai Tu to jūti (kritiķi prasiķi?)

––––––––––

Kaimiņmājas jumts tur blāv
Vizuļo mēnesnīcā bet aiz tā
Pilsēta savas ugunis iededz
No tāliem ceļiem mājās nāk
Lidmašīnas kā lēnas zelta bites
Pēkšņi smagas no savas kravas
Pār jumtiem meklē mājas.
Tur augstais mājas logs
Patvērums drošs kur sēsties
Sērst vakara stundu un svētīt
Just pasaules ceļojumu kosmosā
Līdz ar sevi tur visā.
Parks lejā sāk skaļruņu balsīs
Saukt šīs dzīves saukļus, saucienus.
Savā logā gūlies
Vērtē un izlem
Kaimiņmājas jumtu, mēnesnīcu
Pilsētas ugunis, pasaules ceļus.

–––––––––––––

Vakars, miers kokos
Debess elpo vieglus mākonīšus
Augstu vēlā gaismā.
Kalni guļ, tumši, svina smagi
Jāpieņem viņu tuvums
Vienmēr, neatstumjams.
Jāpieņem dienas tukšums nepiepildīts
Vēlmēm, nodomiem nepiedarināts.
Palikts viss – zem kalniem
Viņu smagums neatstumjams
Neatceļams vienmēr tā.

26. okt. 1982, otrd.

Vakar nosūtīju vēstuli Mumfordiem un kartiņu Gailīša kundzei.
Šodien vēstule no Dz. Laba. Tikai sāk baidīties un šaubīties – ko darīt ar skolas atstāšanu? Jāgudro ir. Bet es domāju – ka jāatstāj. Jāriskē dzīvē kaut ko citu darīt. Es atstāju – skolu. Daudz neieguvu, bet nezaudēju arī. Sāku vairāk apkārt raudzīties. Un – apprecējos. Skolā paliekot – varbūt to nebūtu izdarījusi. Apprecējos – dumi, bet savā ziņā labi, skat kas par bērniem! Lai tik cīnās pa dzīvi. Dz. varētu labi apgrozīties ja māja izmaksāta. Pašai studija kur rīkot mazas izstādes un kaut kā kļūt pazīta.

28. okt. ceturt. 1982.

Visi apkārt – kliedz
Bet Tu prasi
Lai es dziedu
Balsī gludiņā! (Kam?
Veciem dieviem)
Tu gribi izkasīt
Katru disonanci
Vēlies, prasi
Izskaņu, noskaņu.
Ak, es dziedu, dziedu jau 
Vīteroju liegi.
Kaut vai tik kā vālodze
Iesaukties es prastu
Kaut pasistu kā dzenis
Draudīgāku rakstu.

Visi apkārt kliedz
Bet Tu prasi
Lai es dziedu
Labā saskaņā –
Ar ko?

––––––––––

Rudens bērzā
Lietus lāsēs retinātās lapās
Krāsās dažādi bālās
Maigumā šūpodamās
Redzu Tavu tuvumu
Tavas sirds Tavu domu maigumu
Slēptu pasaules raupjām acīm
Atveramies ar kautru
Laimīgu smaidu par dzīvi par daiļumu
Par Tavu pasauli ilgotu.

Svētdiena 31. okt. 1982.

Vakarnakt nosapņoju – redzēju to, ko šodien redzēju īstenībā:
Sapni visu neatceros – tik to, ka man bija it kā kāda kaste pilna ar kaut ko, kas mainījās, kļuva redzams ka viņā ir sapakots vēl un vēl kas. Un it kā negaidīti, nepiemēroti citam – tur uzvijās plata čūskas mugura, tikai tāda cilpa, ko varēja redzēt kā viņa, zem cita saiņojumā lied –

Šodien uz televīzijas (kastes) tieši tā džungļu skatā starp citu, lapām, zariem, zālēm, dzīvniekiem kreisā stūrī (tāpat kā sapnī) aizlīda čūska – tikai neliela daļa no tās redzama. Jāpiezīmē ka vienīgā starpība – ka sapnī čūska bija resnāka un no tās varēja redzēt mazāk un televīzijā tā bija tievāka un no tās varēja pamanīt mazliet garāku gabalu.
Tā tad – var nosapņot. Ir jau man tas agrāk gadījies, tikai šodien – ļoti ‘burtiski’.

Brūnajā smalklapu krūmā
Japānas ķirsī, dārzā pie loga,
Vakarē maigs, silts rudens
Bet spoži [..]ajā gaismā
Aiz sniegota kalngala
Skan tuvodamies ziema.

Septembris 1982 (Ķikure/Kikure)

Sestdiena 4. sept. 1982.

Biju līdz Gordonam Missionā un Abbotsfordā – dabūju biļeti uz Banffu pēc 3 nedēļām.
Skaista daba – piemācies, maigas krāsas un gaismas. No rīta te lija.
Ceļi, kalni, meži, lauki.
Viss kas nav bijis, kas nojausts. Domās, sapņos rādījies – nāk pretī un dejo garām. Maigas laimes nojautu drumslas. Mirkļi un krāsas kas pavīd. Ceļš, smilts, kalni, zari iet caur ķermeni, plūst pretī, pāri, cauri kā straume. Dzīvība. Dzīve.
Kā var to tik ļoti slavināt, tik ļoti pēc tā slāpt?
Nāk prātā tas aklais, kas savā acī atradis sīkdaļu redzes spējas, rāpojis pa zāli mēģinādams dažreiz uztvert šai redzīgā punktā zaļu zāles krāsu. Kad viņa meitene atnākusi – pēc ilgas piepūlīgas skatīšanās tas beidzot laimīgs saucis: „Tava kleita ir zila!”

Lūdzos – kaut ko labu dod man, diena!
Tukšs viss. Vientulība.
Ārā vējš un mākoņi un saule
Zaru šūpošanās dzīvīgā.
Eju ceļā ārā, vējā
Zaru šūpošanos sevī sakrāt,
Ņemt un ņemt
Ko dod šī diena.

Sestdiena, 11. sept. 1982.

Šodien piezvanīju Dzidrai. Viņa jūtas O.K. Ar zobiem (pie zobārsta) daudz troubble. Kā parasti.
Kādēļ es paņēmu šo grāmateli atkal rokās – tas bija lai mēģinātu izteikt cik bezgala mīļa man Dzidra. Un tūlīt – un Inese! Un viss tas ir tik dziļi izaudzis cauri dzīvei – tā dzīve pati, šī mīlestība.
Savādi – kā es gribu to izteikt, tam man tomēr – nav vārdu. Tas var izteikties tikai – starp vārdiem, kā mēdz teikt, kaut kā netieši. Bet – tā vien teikt – tas ne tikai nedodas rokā, tas noslēpjas.
Un mirkli iepriekš, apstājoties (pie zeķēm ko gribēju viņai sūtīt) tas gāja caur mani tik stiprs kā salauzējs rats kas griežas, šī tuvība, mīlestība.
Pēc nedēļas es varēšu braukt uz Inesi. Varbūt varēšu arī rakstīt. Kas man te liedz to darīt? Kauna lieta, ka es tik maz daru!

Pirmdiena 13. sept.

Un tad es domāju, es velti tik daudz reiz gaudoju, ka esmu vientuļa, ka nav neviena spēka kas mani atdzīvinātu darbam, ķerties klāt, darīt, es domāju, ka savas mīlestības dēļ pret bērniem, šī liela spēka dēļ – es varu atmest (ja ne pa visam, tad biežāk) savu gaudošanu – un ķerties klāt un darīt! Es tagad, šodien, vakar, to mēģinu, to atceros un daru, rakstu.

Otrdiena 14. sept. 1982.

Tāds es esmu
Kā koks cirvju skarts
Vēju izlauzts, izlocīts
Tāds es esmu
Ciets vātains saaudzis.

Lokaties smuidrie
Savās kalnu birzēs
Tie kas neesat skārti
Lokaties slavinot
Savu lokanību. Un ko?

Es slavinu to
Kāds es esmu
Turējies, nemiris
Audzis, saaudzis
Dzirkst vējš, spēlē man zaros.
Tāds es esmu.

Trešdiena 15. sept. 1982.

Kartiņa no Elvīras Arones – jāatbild jo arī vēstule nav atbildēta.

Kur Tavas tiesības?
Tava drosme, stāja – Tu?
Liecies, izlokies, pateicies
Arvienu – pateicies
Saki paldies, bērns,
Taisi kniksi, bērns...
Jau līdz ceļiem zemē
Kādu kniksi taisīt?

Ceturtdiena 16. sept. 1982.

{Katru rītu (kad māja vēl guļ) es nāku ar savām grāmatām pie sava galda un raugos prom ārā pa lielo logu (visas istabas sienas garumā). Pretī (aiz ķiršu kociņa dārzā, aiz kaimiņa lielas ciedra egles, aiz tālāko kaimiņu eglēm un pīlādžiem) aiz lielā kalna smagā sāna, kas guļ aiz pilsētiņas, ir augstais svētā krusta kalns. Varu redzēt tā galotni, ar krusta zīmi, ko rada divas krustojošās ielejas.
*****} [published as Kalni un cilvēki in Ceļa akmeņu raksts]

18. sept. Sestdiena.

Saņēmu vēstuli no Austras (māsas). Gara vēstule. Raudāju. Pēc tam tā kā no zemes pacelts, kā bez domām un bez varēšanas nostaigāju visu dienu.
Jāraksta viņai. Ko tā Freija (madāma) man neraksta? Tik sen tik ļoti gaidu. Dzidras vēstule arī nepienāk. Te ir viens tālumnieku stūris, pasts iet tik ilgi. (Tikai kauj cits citu. Hopē nupat nogalināti 2 kādā mājā, vīrietis 50 g. sieviete 70. Vainīgais jau saņemts 21 g.!!) Vēl kādi 2 līķi esot kaut kur te atkal atrasti, Gord. teica.

Un tālāk kaut kur – 2 ģimenes – 6 cilvēki (4 pieaugušie 2 bērni) 2 mašīnās kampijot – nošauti, sadedzināti ar vienu mašīnu, otra (kampers) aizbraukta. Kas tā par pasauli?
Un – vainīgos apbrīno psichologi un kopj un baro!
Ja tagad vēl neievedīs ‘decapito’ man viņu psichol. nav saprotama. Viņi – dzīvo kā uz skatuves un izrādās pasaulei – mēs tādi, kulturāla zeme – patiesībā – viss iet uz elli, sex un dolārs, vieglums un izprieca. TV brēc un kliedz un lec un ņemas tā, ka ausis jātur ciet, un tāda ir ‘tautas dvēsele’.
„Pasauli izglābs nedaudzie” – kāds ir teicis un tā tas ir.
Nedaudzie kaut kur strādā, citi pļēguro. Citi ir jau trūkumā.

Dāma uz TV jūsmoja un muldēja, cik viss burvīgi. Runāja, intervēja visādus slavenos – mūziķus, architektus un vairāk reizes atkārtoja, lai iet „have one drink” vēl atkal pirms dodas uz skatuves, lai dodas klausīties.
„Have a drink!!!”
Viņa arī stāstīja, kā viņa gājusi tur cauri jaunajai celtnei to apskatīt – kāds kaut kur no kaut kurienes saucis – „Hallo”. Skatījusies – „tikai – logu mazgātājs” (ne kāds, kas mazgā logus, kā mēs būtu teikuši savā zemē bet logu mazgātājs – kā agrāk kāds ielas laternu iededzinātājs, sētnieks vai kaut kas kā amats un līdz ar to viss viņš, visa viņa dzīve ir tas – logu mazgātājs.) Viņi izstaigājuši un izrunājušies (pat kaut kur sēdējuši) un apskatījuši skaisto celtni un šķiroties viņš (logu mazgātājs) prasījis vai viņa ir precējusies? Viņa smējās, skaidroja – Ar to viņa gribot teikt – cik visi viņi esot tuvu kopā kā viens strādājuši un jutušies šai celšanā.

Mans jautājiens ir – vai viņa būtu tā vārdus atkārtojusi ja tas būtu bijis kāds architekts? Nē. Viņa būtu bijusi – delikātāka pret citu intīmāku valodu. Viņa to varēja atļauties teikt tādēļ, ka tas bija ‘tikai logu mazgātājs’ un lai gan viņa ar savu stāstu gribēja, kā viņa to teica, rādīt cilvēku nešķirotu sabiedrību – viņa parādīja tieši pretējo. Ar tā stāstīšanu un vēl ar tādu smaidu, kā viņa pielika tam – cik tas ir tomēr tālu no īstenības – ka viņa un logu mazgātājs – būtu kopā liekami.

Jāpaprasa vēl Gordonam cik liela sabiedrības dāma tā bija. Viņa uzvedās taisni tā, kā te sievietes uzvedās – muld un izrāda sevi, flirtē cik spēj un dara to – karaliskā veidā, it kā tādā.


Tur piegāja arī Marietta (Kanād. francūziete) [left] – un tai ir cita kultūra, cita stāja. Bet protams kas var noēnot šos pseidokaraļus?

Augusts 1982 (Ķikure/Kikure)

3. augusts, otrdiena.

Biju prom tur visu nedēļu. Bija ļoti labi.s
Inī izskatījās labi (daudz labāk) kad braucu prom, nekā to satiekot. Viņa izskatījās ļoti nobēdājusies, vai G. to zināja, vai viņš to bija ‘upsetijs’, vai tas to nozīmēja ka viņš teica lai es ‘rekonstruēju’ viņu? Viņa – rekonstruējās. Kaut tik varētu nosargāt atkal viņu. Gord. beidzot ‘melnās vīrs’ taisa nepatikšanas, lielākas vai mazākas. Un tad – tādā gadījienā G. nedomā stāties melnai par sargu. A? G. vairāk reizes prasīja ko es domāju par N.? Varbūt man vajadzēja atklātāk to lielīt? Bet ja to daru – G. vairāk uzbruks In. Viņa ‘darbs’ tagad tikai ‘upsetīt’ viņu, tā tas nu tādās lietās iznāk.
Šodien nosūtīju Dēliņam
‘Poēmu’ (vēl viens) Brauciens vilcienā tālos ciemos (pāri Kanādai).
16 dzejoļi, vai kas nu tie ir
16 ainiņas pusdzejā, kas notēlo braucienu vilcienā pāri Kanādai. Intīms, neprenciozs mazs gabaliņš – ‘no sirds’. Kaut zinātu, kā tas Dēliņam patiks?

4. augusts trešdiena.

Vakar vakarā samaitājās gara stāvoklis. No viena maza nepareiza izdarījiena (ar to pankūku) kaut kas iekšā tā sarāvās, ka tas palika visu nakti – viss ķermenis iekšējos, stīvos krampjos. Vēl nav atraisījies jau tagad pēc brokastīm. Tas ir tas – augstais asins spiediens kas uzskrien augšā no nerviem un to nevar nekā nomierināt. Vēl nav nedēļa te un jau tā! Nejūtos brīva. Nekā to nevar atraisīt sevī.

Nu gara stāvoklis vien ja būtu – tas nāk un iet. Piemēram – vārna šorīt sāka kaut kur neatlaidīgi brēkt un tas izklausījās kā no Tilla Pūces Spieģeļa laika. Tas darīja labu – labi ir dzīvot līdz ar vidus laikiem, just Pūces Spieģeli staigājam kur jaukas mājiņas un zaļas pļavas un akmeņainas ielas pilsētiņās un pakārtie karājas laukumos un ceļmalās. Vai es to varu – iedomāties? Nē. Patiesībā nē. Es iedomājos – bildītes. Nu suņu mēslus es varu iedomāties, to ir pilnas Paddingtonas ielas un zaļie laukumi. Suņu mēsli tur ir dievišķa lieta. Kādreiz arī neaizvāktās un suņu apgāztās atkritumu tvertnes. Smaka. (Piesmaciņa, teica mans svainis, labais cilvēks).
Bet pakārto Paddingtonā nav. Vazaņķi, mūžīgie solos gulētāju gan. Dzīves vēl dzīvie pakārtie.

Piektdiena. {6.8.82}

„Vai nu nedomā un dari un nedomā arī pēc tam. Vai domā – un dari. Ja tu nedomā un dari un domā vēlāk – viss ir ačgārni, tava darīšana tāpat kā tava domāšana.”
Tas ir – ja tu nedomā pirms to dari, tad nedomā arī pēc tam. Jo tādai domāšanai nebūs nekādas nozīmes. Vai mācība nākotnei tomēr? Varbūt. Varbūt.

Ārā karsts. Karstuma migla. Haze. Neesmu bijusi staigāt. Smaga sajūta. Nevaru uzsākt rakstīt. Nevaru iegrimt tēmā, ko gribu rakstīt. Biju tanī visa iekšā ‘karstās jūtās’ pirms Austr. brauciena, bet neko nepabeidzu uzrakstīt. Tagad kļūst skaidrāks – ko es tur gribētu teikt, bet nav vēlēšanās to pārdzīvot. Tas ir Anglijas laiku. –
Ko citu? Domāt rakstīt ko citu. Es iekritu te kā ledusskapī. Viss sasalst un apstājās.
Biju Banffā – un viss likās dzīvs, darbs iespējams. Pārrakstīju vilcienā rakstīto – un – tas viss. Atkal – apstājies. Gan jau varbūt sāksies. Dārziņu kopu. Caurspīdīgas salātlapiņas!

10. augusts 1982.

Šodien nosūtīju Am $15. Laras Lapai abonēšanai – cik ilgi?

Maigs vēsais ziemeļ vasaras gaiss
Smilts un oļi zem soļiem
Svina pelēki ūdeņi, mežu smarža
Ir jāpateicas par to ko dod
Zem mākoņiem vēl dod šī diena.

––––––––––

Jūtu Tavu atnākšanu tuvu
Un putnu bars zem vakara mākoņiem
Apgriežas jautrāk
Egļu galotnes debesīm tuvāk
Un drošāk sniedzās pretī
Un zilais skaidrums atklādamies
Mākoņu vidū – redz mani.
Ak, šie putnu bari
Viņu parādīšanās un pajukšana
Atkal viņu dreboša spārnu atnākšana
Sniedzas vidū, līdz.

Pirmdiena, 16. augusts 1982.

Esmu viena uz nedēļu.
G. vakar aizlidoja (aizbrauca no 9 a.m.) uz Kimberleju. Tur būs Inese vakarā no Banff. un viņi ceļos uz U.S.A.
Nosūtīju Dzidrai Tshirtu ar indian ērgli un Hope B.C. priekšā un ‘footprints’ funny baltas čībiņas ar sark. bumbuļiem just little fun.


Ar Gord. [left] bija laba diena sestdien – bijām blackberijās uz kādu stundu, vakarā uz Agasiz – uz kausētā siera vakariņām.

Sākām trakās debates. Es jau viņu arī purinu ārā no ādas! Tad vakarā jau pie scrabble vēl to pašu diskusijām. Līdz viņš – bet ko viņš teica – es nevaru atcerēties – tikai tas bija kā pērkona spēriens, kas absolūti izjauca visu līdz šim teikto. Un pirmo – ne mani bet viņu pašu. Pēkšņi es viņa domu celtnē, viņa visa garīgā satura vietā – ieraudzīju tukšumu. Absolūti visu aizslaucītu. Ja es sāktu diskutēt jauno teiktu (velns, kas tas bija?) es būtu out of track, cīnītos zaudējot jēgu, jo runātu pretī un apkārt tam kas teikts.

Kas tas bija viss – es tiešām nezinu, es tikai aizmiedzu acis un iebļāvos: „What??? If you start, say so was, I am not talking a word more” –
Es to izteicu ar tādu sašutumu, (bet ne dusmām) ka viņš skatījās kā apdullis un es skatījos pretī un pieliku pirkstu pie pieres – „You are crazy” – viņš lēni papurināja galvu, un vēl pēc brīža skatījās un viņa seja bija savāda no parastās, pelēkāka, pelavaināka, dull vai savāda izbrīnīta, aizdomīga, vai viss kopā. Un es tanī noskatījos kā kaut kamā svešā un nederīgā bet bez mazākās bijības.

Bet es biju vēlāk satraukta no savas izdarības un no ārkārtīga pārsteiguma un – izglābšanās. Man bija tāda sajūta – ka viņš tīši bija gribējis nokaut manu loģisko domu celtni, samulsināt un iznīcināt manu domāšanas gājienu.

Ja es nebūtu ieraudzījusi kā viņa domu celtne, viņš pats tā – sabrūk no tā – es būtu iekritusi un sākusi aizstāvēt neloģiskas lietas vai velti tām pretoties. Neloģiku ar loģiku nevar uzvarēt, tas gribētu neloģiku. Kā tas viss bija, bet tas mani izglāba. Tas mani arī apliecināja manu prāta asumu un kaut kādu necerētu skaidra prāta aizstāvēšanas drosmi. Vai tas bija gribēts viņa manevrs? Viņš kļuva sirsnīgāks uz brīdi. Bet es kaut kā nespēju un nevēlējos vairs domāt. Biju nobijusies arī no savas drosmes!

Pabeidzām scrabble spēli, viņš uzvarēja (pirmo – es) 6 pret 6 šai nedēļā, tas labi – pēc viņa domām. Tad it kā iekšēji atvainodamās, uzmanīga vai līdzjūtīga pret viņa neveiksmi mani izprovocēt – es gāju lejā. Bija jau vēls.

Negulēju visu nakti. Viņš arī augšā daudz jo daudz reizes staigāja. Pus miegā, un tomēr ne miegā, es redzēju šīs viņa divas sejas – tā pelēkā izbrīnīta plakanā man rādījās evil un devilish. Otra pirms tam gandrīz asaraina no vīna un diskusijām, mīksta. Es nevarēju tikt vaļā no šī savādās sajūtas, parādības, savādas savas visa redzēšanas, es skatījos tanīs un domāju, par viņa divkosību, viņa ļauno, cieto, egotisko viņa labā, un otru – mīksto, vienkāršo, gandrīz nevarīgo.

Un es domāju – vai tas patiesi tā ir, ka viņā ir šis devil, velnišķais un vai tas bija viņa domāšanas trulums (kam grūti ticēt) kas devās neloģikā, vai tas bija ļauns gribēts manevrs, kā uzvarētu manu skaidru, loģiskā prāta spēku???
No rīta viņš bija tāpat kā pēc tā mana ‘pērkona un zibena’ – atturīgi padevīgs. Man kādu laiku bija viņa žēl, kad viņš aizbrauca.
Tagad es nocietinos.

Es zinu, ka In. spēkojas domu izmaiņā ar viņu un laužas un sabrūk un raud – šādās otra savādās izsišanas no sliedēm, šādās mulsināšanās lēkmēs. Es tomēr vēl nezinu – vai tas ir viņa domāšanas ierobežotība – (bet nevarētu taču būt!) vai ļauns manevrs. Es to kā tādu sen esmu nojautusi viņu cīņās un tas ir mani baidījis un es esmu bijusi priecīga, ka Inese ir prom no tā. Tas ir kaut kas līdzīgs brainwashing paņēmienam. Labi, arī tagad es saku, labi, ka Inese vēl gadu būs tur. Un tad arī – labāk varbūt būtu ja viņa kaut kā būtu ļoti neatkarīga.

Savādais, šinī grūti aprakstāmā piedzīvojumā, ir tas, ka manai domāšanai palīgā nāca redzēšana, es redzēju to tukšumu loģiskā prāta celtnes vietā, kas bija bijis viņš man pretī ar savu debatēs teikto celto – redzēju to acumirklī pazūdam un tas man deva spēku, rīkoties vārdos tik ātri, kā es būtu rīkojusies darbos ja viņš fiziski pēkšņi būtu nogāzies, gāzies tas ir, bezdibenī.

Līdz ar to, es domāju, es aizstāvēju arī savu domu celtni, jo ja es nebūtu pretojusies un sākusi runāt viņa iemesto tematu – es būtu iznīcējusi arī savu domu celtni. Es gandrīz gribētu uzzīmēt kā tas bija.
Vēl par to redzēšanu – es savādā veidā redzēju viņa seju, naktī vēl un vēl, un vēl ļaunāk tad.
Domas diviem diskutējot izaug kā divas celtnes – no viena un otra teiktā loģiskas uzbūves. Teiksim, katrs teikums ir viens dēlītis (vai ķieģelis) un tas iet tā.

Patiesi vajadzētu 2 krāsās jo viena un otra krāsas buildijās kopā. G. izrāva vienu dēli (un viņa celtne sabruka pazuda). Viņš bija gribējis šo dēli (tas ir varbūt) izraut no manas celtnes to nojaucot, bet izrautais dēlis vispirms nojauca viņa celtni – un es to pamanīju.
Savādais ir un paliek, ka es redzēju šo tukšumu, šo domu celtnes, šo viņa cilvēka esences pazušanu. Tas bija tumšs b tukšums. Un es redzēju šo viņa pārmainīto seju, šo trulo pelēko idiotiska iemiesojuma seju.

Sestdiena.

Vakar Inese + Gord. atbrauca.
Lasot par Anšl. Eglīti piezīmēju sev: lieto drošāk un vairāk Ļaudonas apvidus vārdus. Eglītis to dara. Viņam pat piedēvē tos – kā viņa radītus: piem. Kuriķis, briesmeklis, sūdzinieks, lupatnieks.
Atceries – (pie Eglīša vēl nav lasīts) – dieninieks, ‘uz visām četrām’ viņš sakot – ‘četriski’, man būtu ‘četrāpus’ no vecās valodas. Viņš lietojot – ‘sīkblēdība’, atceries savu ‘sīkmanība’. Viņa izgudrots esot ‘krietnelis’, pretī palaidnim, kā tad ar veco vārdu: nekrietnelis?
Kritiķei trūkst zināšanu par latv. valodu. Tas viss.
Un Eglītim ir zināšanas un viņš tās lieto. Ir zināms jaunvārdi ko viņš radījis, bet ne visi, ko kritiķe tam pieraksta.

Ceturtdiena 26. augusts 1982

Nosūtīju Norai Kūlai 3 stāstus Rozes, Siļķu Zveja, Par Gliemežiem.

Vasaras vēji
Putekļi, ziedi
Zaru šūpas un putni
Prieks viņiem celties krist
Baros salasīties
Un jukt kā lapām (uz visām pusēm)
Vasaras ceļos.
Vasaras vēji
Un putni
Egļu zaru šūpas
Cik citādi, savādi, senatnes
Vasaras vēji te,
Tie aijā.

piektdiena 27. aug. 1982.

Cēlos agri šorīt. Lai gara diena. Dārgs ciemiņš te šodien. Cēlos agri, lai man gara šī diena. Lai izciemojos.
Ciemiņš vēl guļ. Vēl jāļauj tam gulēt ilgi. Tālu ceļu braucis. Piekusis. Tālā ceļā jādodas rītu.
Cēlos agri, izciemoties ilgi un gari šo dienu. Staigāt uz pirkstgaliem klusu apkārt pa māju. Visur apkārt miers.
Prieks. Svētdiena. Mīlestība guļ uz visām lietām.
Staigāju uz pirkstgaliem. Aizskaru lietas viegli ar acīm, ar pirkstgaliem, grāmatas pašķirstu. Skatos pa logu.
Domāju ko klāt brokastīs. Ciemiņš un vēlas brokastis kas iesniedzas pusdienā, dienā.
Svētdienas brokastis kas iesniedzas mūžā.
Virinu durvis lēnām. Klausos trokšņus no āra, tie piekļaujas, pavada šī rīta laika lēno ritēšanu.
Kad ciemiņš celsies, laiks tikai īsu brīdi apstāsies, varbūt pie brokastu galda, tad ritēs, lidos, aizskries diena.
Vēl ciemiņš guļ. Un diena gaida.
Cēlos agri, lai man gara šī diena.

Sestd. 28. aug. 1982

Cēlos agri šorīt. Man dārgs ciemiņš. Tas dosies tālā ceļā.
Cēlos agri klusi klāt brokastu galdu, tad modināt. Lai ceļas, lai aujas. Lai vēl apsēžas mierīgi pasēdēt. „Nu celies. Celies ar!”
Gan grozos mierīgi. Laika diezgan vēl. Viss likts un sakārtots. Gan daros mierīgi tak sprūk no rokām vāks – cukurs izbirst.
„Nesteidzies, nesteidzies tā. Apsēdies vēl brīdi. Man visa diezgan. Tik vēl tuvuma.”
Cēlos agri šorīt.
Ciemiņš aizvadīts.
Vēl rīts. Rīts vien vēl stāv apkārt, kavējas.
Diena? Cik nu šīs dienas.
Ir vēl – vakardiena.

Svētd. 29. aug.

Bija it kā bailes – ko Gord. teiks? Viņš nezvanīja, kā parasti to darīja. Bet viņš ienāca – un bija kā arvien. Bāls, noguris un – klibs! Kājā vecā vaina sākusi sāpēt.
Atbrauca pēcpusdienā.

Pirmd. 30. aug.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Netiku bankā – nevarēju nosūtīt Tālim dolārus.
Gordons down ar gout! Klibs un stīvs, jau sākās vakar. Šodien vēl ļaunāk. Bija pie daktera. Dzer pilles – dakteris solījis, ka rītu būs labāk. Esot no pārpūlēšanās (strain) darbā, lai nedzerot un nesmēķējot…
Savādi – vecos romānos ar gout (kā latviski? Vārds parādās un pazūd un nedodas rokā! Atkal pavīd un atkal noslēpjas.) vienmēr slimo izvirtuļi un uzdzīvotāji. Half of that? Tas vārds bija – ģikts.

Kādu brīdi es domāju, ka es esmu ragana, uzdzenu cilvēkiem nelaimes ar ļaunām domām. Skrastiņam un G. Tāpat kā ar veco Dzelmi, beidzot pienāk pie tā, ka aiz visa lieluma, ļaunuma un varonības ir – sīkums, mazums un nevarība. Jo nevarīgāks kāds ir iekšēji jo vairāk viņš vēlās un iemācās valdīt pār citiem. Cilvēki tomēr liecās egotisma priekšā. Dažs aiz bailēm, cits aiz vainas cerības – pievarēt iegūt to ar mīlestību. Iegūt varbūt to var pašās beigās – kad tas jau ir pats sava (radīta?) likteņa salauzts, kad tas jau ir – vraks.
Varbūt tā ir, varbūt tā nav, kā es te izprātoju. Bet – to es atkal redzu.
„Ej kauties ar lauvu, redzi ka nosistais ir tārps.”
Tā tad – neej kauties. Bet kā nekausies ja lauva Tevi plosa gabalos?

Jūlijs 1982 (Ķikure/Kikure)

2. jūlijā, 1982

Tas ir vasarā, kad maigs vējš dažreiz pagriež koku lapas ar apakšpusi augšup un tās mirdz balti sudrabotas, tas ir, ka tas pats vējš pasit vieglās sievu drēbes atsedzot uz mirkli apakšsvārkus vai maigus locekļus, kā kad vējš norauj vīru cepures, pasviež tās ar spožu salmu mirdzumu un bērni aizsteidzas tās ķert.
Tā ir vasara.

Ceturt. 8. jūlijs 1982.

Nosūtīju karti Mumfordiem
Craigam
Vēstuli (3) Dzidrai.
Pirmd. 4. jūl. nosūtīju Riekstam 20 stāstus, glīti sakārtotus sarkanos vākos. Noraksti paturēti!

Piekt. 9. jūl. 1982.

Saule. Silts. ‘Melnais nāk virsū’. Tas akadēmijas puišu izteiciens. Stumju melno prom. Saku – saule, silts.
Nekas nesāp! Pat ne sirds īsti. Tikai – kas būs, kas būs? Varbūt nekas nebūs. Droši – nekas nebūs. Tas ir – kas ir: saule, vasara. Brīvs laiks. Ko vēl? Pilns vēders! Jumts pār galvu. Labs jumts. Pašam nav jālāpa, viss ko vajag pie dzīvošanas ir gatavs. Ko vēl? Neko.

Nevari strādāt. Neesi gulējis. Vakar līdz 2 te bija telefonu sarunas citiem, kas lika domāt, kas tur ko domāt. Laikam paši. Nevari strādāt – slinko.
Bet tad slinko ar pilnu jaudu. Saki, tagad es slinkoju un dari to. Saule. Vasara.
Nesāc raudāt (ne iekšēji, ne ārēji). Bija Tev vasara. Tad gaudoji to pašu: kas būs kas nebūs! Kas būs!!
Vējš. Vasaras vējš lapās. Zaļš viss logs. Un ārs.
Kaut kur jāiet.
Varbūt jāiet pagulēt.
Neiespējami. Jāiet pa ceļu. Pa ielu.
Tas ir vasarā, kad maigs vējš dažreiz pagriež koku lapas ar apakšpusēm augšup un tās mirdz gaiši, sudrabotas, tas ir kā kad tas pats vējš norauj vīru cepures pasviež tās ar spožu salmu mirdzumu un bērni aizsteidzās tās ķert. Tā ir vasara tad.
Bijām Harissonā uz kausētu Racklet sieru ar kartupeli. Un vīnu.

Sest. 10. jūlijs 1982

Vakar Inī zvanīja, viņai jābrauc uz Vancouv. pirmdien. Trešdien izstāde jāatklāj. Otrdien uz Sietlu jābrauc. Gord. kreņķīgs – ka viņa gaida – ka viņš visur piedalīsies. Viņš nevarot – darba dēļ. Gudro visādi. Funny man! Iztraucēts viņa izplānotā visā. O.K.
Lasu shortstories. Vienā par zobu sāpēm.
Un ir jādomā, cik daudz nelāgu sāpju ir ciests zobu dēļ. Un vēl nav galā. Turas patreiz brīnum labi. Un cik ilgi tagad laiks rit – bez slimībām un sāpēm. Brīnums un svētība kas būtu vairāk jāatceras un jābauda.

Kā var būt tik niecīgas lietas 
Kas nemirst?
Gadu desmitiem cauri
Silst dzīvas tās niecībā savā
Aplaimojot un baidot
Kā toreiz.

Kad gribu runāt par to tagad, kā kādu svētumu baidos to grozīt kaut tikai ar vārdiem, visu to nepareizo atstājot tā, kā tas bija.

Svētd. 11. jūlijs 1982.

Rītu Inese atbrauks. Uz Sietlu viņai nebūs jābrauc! Tā – viss labi, un viņa būs brīdi te. Visu dienu un 2 naktis laikam.
Gāju staigāt it kā labāka kāja!

Ceturtdiena 15 jūlijs 1982.

No
Dienas pavadītās
Kaut kas prasās vārdos
Negrib zust, nogrimt.
Tas bijis grūts, kā to lai vārdos
Liek?
Labs un grūts
Viens otrā spiests
Kā divkrāsām zīmogs.
Labs un grūts
Saknes kopā laidis
Saaudzējies
Ciešā mezglā kopā sējies
Barga nezāle un kopjams stāds
Tavas sāpes, bērns,
Vēl Tava laime
Pie kā klusināt tās
Kā dzēst?
Rasas pilnā kokā
Cerību lieku
Lai izšūpo izsijā
Dzīvību saudzē zari.

–––––––––––––––––––––

Viņa baltu galdautu klāja 
              svētdienās
              (lini diedziņos),
Un mēs priecīgi nācām 
              pie brokastu galda.
Rasas dzidrs, rāms un zaļš
Visapkārt stāja dārzs, pagalms 
              lauks, (un) ceļš
Upe Aiviekste, sīkus vilnīšus 
              vizinot
Meta to atspīdumus 
              uz sienām, aicinot.
Un pulkstens savu svārstāmo zeltu 
              pazibinot
Lēni sita rīta stundu.
Bet laiks nestāvēja uz vietas arī tur
„Nu tad aujaties, pošaties!...”
Traukus novācot sauca viņas
              balss.
Tā mēs – aujamies, pošamies 
              līdz šo stundu.

26. jūlijs 1982

Svētdiena. Pēc dažām minūtēm došos uz Banffu. Silta vasara.

27. jūlijs 1982

Vilcienā uz Banffu — Latvietis konduktors — “iedeva” atmiņā vārdu — “piejaucēts”|
[many poems]

Brokastis piedāvā, jautā:
"English muffins vai 
bran muffins?"...
Brīnumātri izsakās --
"bran muffins"
Kam vedēji
savas taisnības uzstiepēji
lai ēd vien paši savus muffins


Jūnijs 1982 (Ķikure/Kikure)

23. jūnijs.

Atkal te [Hope, Canada] – ar jaunu suitcas’u! Skaisti bija ciemoties! Sidneja ir skaista pilsēta! Brīnumskaista pilsēta. Es nekrāju naudu un man bij viegli un labi ciemoties.
Es gan pastaigāt ejot lasīju un stiepu mājās alus skārdenes – bet tas bija kādas spīts dēļ pret naudu, kas nedodas rokās, es krāju tad tur – vācu santīmus kā klaidonis. Un man patika to darīt. Citādi – es negrozīju pirkstos katru dolāru, darīju kā gribēju. Un bija labāk, iznāca tāpat visam. Pat iekrājās – aizsūtīju māsai 200 dol. Jā – man bija vieglāk un labāk dzīvot nedomājot par naudas krāšanu – grāmatu izdošanai.

Te ir vasara. Maigs un silts gaiss visu nakti cauri. Es guļu un guļu pēc brauciena. Pārgāju tiltam šodien – koki zaļo, bet zāle un puķes izkaltušas no ilgā sausuma un karstuma. Sakaltusi zeme, silta, apžuvušiem apdegušiem ziediem, sūnas melnas uz akmeņiem piedegušas – bet vasaras maigums tomēr visam pāri varētu pacelt šo silto zemes segu uzmest uz pleciem, ietīties. Nebūs jāpaceļ. Liks pieliekties.
Liecas cilvēki, mūsu cilvēki, tur otrā krastā. Lija Gailīte teica – „dzīvojiet dzīvojiet Jūs vēl to variet”. Vai es vēl varu? Laikam. Nu kāja īsti nelabojas. Bet ceru vēl to pievarēt.
Tikai – ko lai rakstu?
Es tomēr neko nedzīvoju, ko varētu rakstīt. Ko rakstīt??

Biju cilvēku mežā. Tur pusotra simta cilvēku. Kā koki lokās, zaļo un nīkst, zaļo un atzaļo, kalst un atzeļ. Raud rūgtu rasu. Un nopurinās un paviz saulē, vējos sašūpojas. Labi bij cilvēku mežā. Esmu atpakaļ koku mežos. Kā atrast cilvēkus? Pazītu, zinātu labāk tuvoties tagad. Bet. Bet. Esmu izgājusi cilvēku mežu. Aizgājusi koku mežā.

Ceturtdiena 24. jūnijs.

Jāņi? Jocīgi.
Biju ārā sauļoties labu pusstundu. Sviedri līst aumalām, sirds nogurst, bet nekādu ‘iebojājumu’ nejūt. Nav kā Bondi beachā. Nevarēju ilgi aizmigt īsti. Mocījos. Šodien – drūmi.
Jāturas.

Vakar piezvanīju Riekstam. ‘Nebija mājās’. Šodien viņš piezvanīja. Jāsūta manuskripti. Vai viņš ko sapratīs? Vai būs ieinteresēts iespiest? Nav man nekādi ‘lasāmie gabaliņi’. Rītu viņš braucot uz Krūklīti. Droši vien ved kādas jaunas grāmatas.
Skrastiņš bez manas atļaujas manuskriptus neizdod. Krūklītis prasījis. visu tur rīko – Krūklītis. Tomēr labāka dūša būs uz darbu etc., ja viņš (viens vai otrs) tos stāstus ņemsies izdot!

Pēc sauļošanās – silts nogurums. Logā viss zaļš – lapas un lapas. Mans iesētais gan īsti ‘vārās un sutinājās’ karstajā zemē. Nu – redzēs, vai nāks ārā.
‘Trejos Vārtos’ lasu par K. Ieviņu. Domāju – labs rakstnieks, bet neko nevaru atcerēties lasījusi. Taču kā viņš tur bradā pa tiem ‘dzīves dubļiem’ un ‘kāpj zvaigznēs’ – tas šai dienai galīgi nebaudāms. Melnais – baltais. Un sievietē vienmēr vēl ‘liela meklēšana’ pēc garīgā, it kā to tik grūti būtu atrast, it kā sievietē tā mazāk (stupid!) un katrā ziņā tam jānāk kopā ar to ‘grēcīgo skaistumu’! Tikai – ‘jāizgaismo’ tas. Ha! Visu par – ko? Kas viņu kulēs?

Februāris 1982 (Ķikure/Kikure)

4. februāris, ceturtdiena.

Nopirku Sarmam siltu ‘kamzoli’. Nopirku tā sakot – divus. Apdomājos, ka lielrūtaina āra, meža jaka, viņam varbūt nepatiks, varbūt pat viņam nebūs kur to lietot. Nopirku otru, mīksto, dārgāko. Lai gan tā rūtainā lielā, lētākā, viņam derētu ārā sēžot. Vai viņš to dara?

Svētdiena 7. febr.

Kādreiz gribēju atcerēties (laikam lai rakstītu par to) žīdu – apkārtstaigātāju vārdus, kuri vēl gāja apkārt Ļaud. pag. kad Dauziņmāmiņa bij dzīva un tos pieminēja. Tagad Vanc. avīzē ir viens no tiem vārdiem Mondales – Mondalīts to tur sauca. Mendelis. Citi? – Peiselis. Vēl? Bet vai Mendelis – nebij lielais veikala īpašnieks Pļaviņās?

Vakar te ar Gord. izdzērām 1 ½ pud. vīna un sākām atkal plēsties par vecām lietām. Es izteicu – to es viņam nekad nepiedošu (par In.). Šorīt bija bailes rādīties brokastīs. Un kā par brīnumu – viss labāk kā jebkad – uzdāvināja rekordplati ko Dzidrai vest. Iedeva naudu pirkšanai visu kas aizmirsts nedēļas kārtējā iepirkšanās reizē. Un – pati laipnība. O.K. Tā man vieglāk. Citādi es nemaz nespētu dzīvot. Bet – mana lielā dūša (aknas mājās teica) nepadodas un ‘turas pie saviem’ uzskatiem un kādreiz gāž to ārā, lai notiek kas notiek.