2. sept. 1981.
Trešdiena.
Rītu Inese brauks ciemos, vakar man piezvanīja. Biju ‘kā no jauna piedzimusi’ dzirdot, ka viņa jauno darbu cer paveikt.
Vakarā viņa piezv. Gordonam. Un Gord. – ierējās kā suns – par to ka Ineses draudzene ar ģimeni būs ciemos.
Neticami ‘ķar, ķar, kār’ balss! Viņam nav ne kripatas maiguma ne pret vienu. Absolūti tirāns, patmīlis. Kā sabiedrība to pieņem? Baidās, ir viena lieta. Un viņiem vajaga kādu kas ir suņa vietā – aprej, izrej, norej –
Naktī es modos 5 reizes – ‘gāju uz poda.’ – viss organisms čupā.
Satraukumā izskrēju vakarā staigāt – kad G. vēl bij pie telefona – nevarēju viņu paciest. Nevaru tagad – iet uzsākt dienu.
Es – negribu dzīvot te. Bet – jādzīvo Ineses dēļ.
Kad pārnācu no staigāšanas Gord. bij ienesis, uzlicis avīzi uz gultas. Dzirdēju kā viņš noskrien pie T.V. parasti – eju, apskatos. Lasīju avīzi un nevarēju iziet. Beidzot – domā šā, domā tā – izgāju iznesu avīzi nosēdos brīdi – filma par aligatoriem Floridā.
Aligators. Krokodilis. Kaut Dievs sūtītu Ineses ceļā kādu labu cilvēku, kaut kaut kas glābtu viņu no tā kas te nāk.
Varbūt – arī maiņa Gordonā?
P.S. šai garā apsūdzībā – viens attaisnojošs fakts – hokeja spēles sākās vakar – būs rīt un laikam parīt etc. Un G. tās nevar izlaist – tās jāskatās T.V. Un ja viesi – viņš varētu būt traucēts. Na!
Cik labi un mierīgi es beidzot pieņēmu – ka ir jau labi. Tagad man viss melns. Un tomēr – es jau redzu pārāk nelabvēlīgi visu.
Kāds viņam prieks, ja Inesei viesi? Inesei jābūt tikai viņa iespaidā. O, dear! Here I go again!.
3. sept. Ceturtdiena.
Inese šodien atbrauks.
Jūtos galīgi slima no uztraukuma. Sirds klapē, galva sāp un reibst un svīst un gurst. Un jābļauj skaļi no grūtuma. (Pēc brokastīm labāk. Pēc dušas un matu mazgāšanas bija nogurums vistrakāks). Un es kliedzu – kaut vēl pirms beigām es varētu padzīvot brīvi bez virskundzības – lai man nav jāaušas – vai tagad es varu iet zem dušas, izdzēst gaismu, celties, gulties…
Un – jā tā tas ir bijis, ka 20 gadu Dzelmes virskundzība ir mani padarījusi par mūžīgu vergu. Mani te neviens nēnomāc. Es varu darīt ko un kā gribu. Es mazākais to varētu mēģināt – neviens par mani tik daudz nedomā – bet es mūžīgi jūtu valdības smagumu uz sevis un – svešumu. Es te jūtos svešumā – dzīvoju ar svešu cilvēku.
Es pūlos to iepazīt, iegūt, pieņemt kā ģimenes cilvēku – un nevaru. Es pūlos – 10 gadi. Tagad atkal pēc visām viņu drāmām – es pūlos atkal ar visu samierināties, pieņemt. Tikko tas izdodas kādu brīdi, nāk kaut kas, kas visu sagrūž čupā. Nupat vakar, aizvakar.
Bet.
Varbūt tas nebija tik ļauni, kā es to redzēju! {Note in margin:} Jā, Inese teica – ka tas tā nav bijis. Es tikai zaudēju mieru, veselību tādēļ – Hū!
Viņš arī pūlas – pūlas dēļ sava es stabilitātes, kas nav nemaz tik stabils, kā mēs (es) domājām. Varbūt, varbūt…
Un šodien, šorīt pēc visa grūtuma fiziska un garīga, līdz sabrukumam – pie pavārda, noslaukot balto emalju ar trauku dvielīti, pie siltās plīts (jālieto tas vārds) es pirmo reiz uz vien īsu mirkli jutu – mājas, miers, siltums – mājas.
Savādi. Vēl jāmēģina viss liekt uz labo pusi liecot savu soģa prātu atkal pieņemot, atzīstot – nākošais vārds ir – mīlot, un to nevar izteikt – jo tā vēl nav. Līdzjūtība, nožēla dažreiz. Un bailes, sargāšanās.
Šis īsais acumirklis bija liels, varbūt atslēga uz to, pēc kā es kaucu – mājas, miers, mīlestība.
Vēl vēl un atkal vēl – netiesāt citus, tiesāt sevi.
Tik ļauni tomēr tas viss varbūt nav. Tāpat kā sen atpakaļ Wyongā – cīnies, kaujies sit un šauj un redzi – tas zvērs nav nekāds lauva, bet kāds sīkāks kukainis kas taisa troksni lai no viņa baidītos.
Tas mājas izjūtas brīdis bija droši vien tādēļ, ka es tur biju viena un Ineses atnākšana tuva.
Bet labi arī tā – līdz šim pat Ineses tuvums nav spējis izdzēst Gord. svešumu. Ja tas beidzot mainītos – kaut vai tikai dažu laiku (kad esmu viena, vai apmēram tā) – būtu labi. Lai es šad un tad justos, atpūstos mājās. Tagad es nozogu brīžus it kā atpūtai, skatos piem. logā, vai gleznu pilnās sienās – un iedomājos – tas ir kā mājās.
Sestdiena (5? 6? agrs septembris)
Inese te. Viss labi. Mazākais ārēji, uz šo laiku. Viņai tur – grūts un garlaicīgs (līdz šim) darbs. Bet – What?
Man – varētu teikt dzīves zaudēšana – jo esmu pazaudējusi dzīvi jau agrāk. Nomierinies. Strādā. Strādā. Nekad neesi īsti strādājusi, pie galda stundu pēc stundas kā citi to darot rakstot. What for? Es jau nevaru samaksāt un sagaidīt kad to kāds nodrukā, ko esmu sarakstījusi tāpat, kur nu vēl ar strādāšanu.
Mācies kaut ko – te romāņu skaitļi
I – 1
V – 5
X – 10
L – 50
C – 100
D – 500
M – 1000
Līdz 3 ‘skaitļus zīmes’ atņem?? Pēc 3, pieskaita (ja nevar citādi izteikt)
90 – XC
100 – C
110 – CX
120 – CXX
130 – CXXX
140 – CXL
150 – CL
160 – CLX
1981 – MCMLXXXI
1881 – MDCCCLXXXI ?
1581 – MDLXXX!
1534 – MDXXXIV
1101 – MCI
1200 – MCC
2100 – MMC
1906 – MCMVI. IV. X.
1942 – MCMIVII {crossed out} MCMXLII {crossed out} MCMIVII
1932 – MCMXXLII {crossed out}
1952 – MCMLII
Piektdiena 18. sept.1981
Vējš kokos un
Saule logā
Saule logā
Un miers
Vējš egles zarus rausta
Nāk mākons kalnam pāri
Steigā, krīt, brūk
Plosīdams pats sevi.
Spodrā logā miers
svētdiena un domas
spoguļojās citcitā
vienotrai pāri stāv
kā dublutfotogrāfijā
kā modernā gleznā
un mans es, dzīve, viss
tur vidū, pāri, iekšā.
Viss tikai abstrakcija
Ziema, vasara, dzīve
Vienā sīkā atblāzmā spīd
Atspīd mīļa seja
Vārds. Pulksteņa stundu sitiens
Viss vējš un viens.
Vējš līdz zemei slauka
Līdz bērnības zemei.
Es būšu viena te divi dienas un – viss iegūst nozīmi, vējš, koki, debesis, viss nes un dod tepat mājās, logā, istabā, to brīnumu, dzīvi, domas, prieku, ko tas dod ārā ejot pāri tiltam.
G. aizbrauks (tūlīt) uz Qualic. B. pie 3 ģimenēm trīs māju pusdienām etc. Es baidījos pārāk izvārgt, zaudēt 2-3 dienas. Palieku mājās. Ineses balss puslīdz priecīga telefonā.
[No date — may or may not belong here]:
Vēstule viņai
Runāšanas ar sevi ir bijis par daudz. To varētu darīt bezgalīgi (vai protams līdz galam) ja kāds — tomēr klausītos, varbūt dzirdētu kaut kur kaut kad, kaut vai tik daudz, ka dzird vēja pūtienu loga rūtī pildot nebeidzamas dzērienu glāzes un triecot jaunākos notikumus ar draugiem. Bet nedzird arī tik daudz, logi ir aizklāti ar trīskārtīgiem priekškariem.
Tādēļ, tomēr meklējot, ilgojoties (it kā nevajadzīga, traucētāja, no tīras māks[las] prom vedēja) klausītāja, griežos ar savu runāšanu pie Tevis, tas kas staigā, tur kur es kādreiz staigāju.
Šī ir vienīgā tuvība mūsu vidū — Tu staigā tur kur es kādreiz staigāju. Tādēļ es zinu kaut ko par Tevi. Zinu ļoti maz. Un tomēr. Tomēr.
Es zinu, ka Tu basām kājām skrien, brien, ej pa saziedējušu pļavu. Un kājas Tev aplīp ar ziedlapām, zālēm, rasā, kas vēl ir no nakts, no vakardienas lietus zem siltiem ziediem, zem smilgām. Un Tu iebrien rāvā. Un steidzies ārā no tās. Rāva man nebija ienākusi prātā — 30 gadus. Tas ir Tavs nopelns, ka es viņu atcerējos. Jo atcerēties vienalga ko, atcerēties visaizmirstāko — ir labi.
Man jāpārtrauc iesāktās domas par rāvu. Tā bija vienkārša maiga doma (ne tāda, kā to varbūt, varbūt droši vien, varbūt katrā ziņā, iztulkos mani tautas brāļi, mani brāļi viņi ir pieraduši visu ņemt pārnestā nozīmē…). Šodien es nespēju runāt par maigo rāvas tematu, par pļavu kuras ziedlapas līp pie kājām. Jūtu sava cietuma sienas sev apkārt vairāk kā parasti. Tagad es runāju pārnestā nozīmē — cietuma sienas es saku. Un tās ir mūžīgais svešums apkārt. Apslēdzies apkārt jau vairāk kā pusi dzīves. Dažreiz ir šķitis, tās ir atlauztas, atveras, un tad tās aizveras atkal. Un tagad ciešāk kā jebkad, tagad ja arī svešuma sienas varētu lauzt — nekur vairs cits nekas nebūtu atrodams, kā tik svešums. Dzīve ir pagājusi. Ja arī es atrastos Tavā tuvumā, kur Tu staigā — būtu ciešas sienas ap mani — viss aizgājis, pāraudzis, zudis. Es staigātu pa atmiņām un apkārt man būtu jauna turienes dzīve, kas iežņaugtu mani nesaprotams, kā cietums.
Šodien esmu brīvā atlaista — atvaļinājumā uz pāris dienām, atvaļinājumā no ciešāka cietuma, no pārvaldības, svešas personas tuvuma, atlaista brīvāk — un jūtu cietumu, lielo cietumu sev apkārt stiprāk, vēl stiprāk. Iziešu staigāt, pāri lielam tiltam, pāri ātrai dziļai, aukstai upei, skatīšos skaisto kalnu vakara gaismās — priecāšos un tas man aizžņaugs kaklu, ja es neuzmanīšos, tas ir — ja es atļaušu savām domām ieskriet parastajā strupceļā — ka šī brīvība ir apkārt man cietums, jo esmu pārstādīta uz neatgriešanos…
Jā runājot, varētu teikt, un to teiktu kas klausītos — tik neprātīgi es tomēr nomierinos. Man ir tomēr tik daudz, tik pārāk daudz brīvības atstāts. Varbūt ļaunākais patreiz (jau dažus gadus) ir tas, ka aizeju no cilvēkiem, nevaru piedot tiem viņu maz[umu], viņu kroplīgo nevērību pret citiem, viņu aklo kaušanos savos ceļos, nevērojot kur tie liek savus soļus, savas smagās pēdas. Brīvajā pasaulē. Nebrīvi cilvēki. Kā tas var būt, Tu teiksi, staigājot savos ceļos.
Nezinu kur Tu ej. Vai tā ir Rīgas iela. Mazsalace (nezin kādēļ man nāk prātā šis vārds, man liekas es neesmu bijusi Mazsalacē — esmu no Vidzemes) — varbūt Tavs ceļš nav viegls, varbūt Tevis dēļ man ir jāsaņem sevi rokās. Jābeidz šīs vaimanas, kas grib izlauzties nelabās vārdu virknēs, varbūt nepareizās, tuvredzīgās. Tevis dēļ varbūt man ir jāsavaldās.
Un to sakot man nāk prātā, kā es sēdēju uz vecā tēva ceļa un klausījos un dziedāju līdz tam ka viņš mani ucināja (tā teica vai ne) — Tilla tilla buka buka, sieviņ vedu vezumā, pats tecēju kājiņām, stabulītes taisīdams. Kamēr pats stabulēju, suņi sievu sarējuši… Un dienvidus saule bija logā, uz upes pusi, uz alkšņiem, uz viņpuses kalnu, uz ziemas sauli, kas laidās zemu un maiga. Te saule ir dedzinājusi manu galvu kā zila kaistoša uguns, cauru dienu. Un es nevaru par to žēloties, tā ir bijusi laba, karsta uguns, liela, un es nedomāju, ka es tieši vēlos atgriezties tanī — saulītē, kā mana mā[miņa] to sauca — arvien viņa teica — saulīte, ne saule — jo saulīte bija dārga, bieži vien reta lieta, ziemās maiga bāla, pavasara gaidīta saulīte, piesaulīte. Es nezinu vai es vēlos tanī atgriezties, šī karstā saule pār galvu ir audzējusi nevainojami, labi — bet kaut kas ir pārsists pušu un nesaaudzējams un… Jā es nezinu ko teikt. Esmu atbrīvota no visām saitēm un kādi palūdeņi, smagi ledi, vai kas, gāžas manā dienas ceļā. Kaut kā man tie jāpārkausē. Jāpiespiež sevi — runāt mierīgi. Teikt kaut ko izdomātu, apdomātu, sakarīgu un derīgu…
Pirmdiena 21. sept.
Inese zvanīja svētdien. Braukšu drīz pie viņas uz Banffu. Kaut kas būs, kas dos jaunu sparu!
Šodien izstiepu līdz galam to grūto pūķu stāstu. Bet viss vēl būs jālasa, jālabo, jāpārraksta. Droši vien – saraustīts, neritmisks, neoriģināls – jo kaut kā nerakstu to – viengabalaini, bet saraustīti. Katru reizi izteiksme raujas citā paviršā, piespiesti domājošā stilā – jo nedzīvoju to pirmo reiz un uz reiz – caur visu stāstu.
Šodien jūtos labi, bet divi nakts kad Gordons bija prom – te bija auksts, nevarēju iedarbināt sildītāju – salu un domāju ka mani pilnīgi nolieks pie zemes ar reimatismu. Nakts vidū cēlos un gāju zem siltas dušas lai sasiltu, nomierinātu salstošos nervus. Neko daudz nelīdzēja. Likās no sāpēm un kāda savāda aukstuma kājas kļūst kā akmens.
Dienā atcerējos un paklāju zem paloga polsterēto zemsegu, ko atradu plauktā – un tas mani glābj. Tagad arī sildītājs darbojas, un es neturu logu vaļā – svaigs gaiss mainās – un pagājušo nakti gulēju bez vainas. Man jārūpējas te par silti, ļoti silti ģērbtām kājām dienā – jo te ir pagraba vēsā grīda. Kādēļ to rakstu? It kā lai atskaitītu sev – kas bijis.
Nav vēstules no Dz. ne no Luces, kas solīja, ka vēstule seko…
Tas nekas. Liekas lielu vainu (uz sirdi) man darījis nepabeigtais stāsts – kas gulēja uz sirdsapziņas visus šos mēnešus. Vairāk kā pus gadu un es nespēju tam pieķerties un to pabeigt. Tagad – cik nu labi tas būs – tas gandrīz izdarīts. Sašūts viss kopā līdz galam. Nobeigšanas darbos nedrīkstu ielaisties pārāk gari – citādi atkal tas kļūs pusceļā atstāts.
Bija labi būt vienai 2 dienas, kaut arī abas naktis izvārgu ar reimatisma sāpēm – tomēr es varēju strādāt. Tagad – ceru būs labāk, kāda iekšēja pretestība sevī uzvarēta, kaut uz brīdi.
Tā man iet, gribu atzīmēt dažus vārdus un piepļāpāju lapas puses nepasakot ne vārda par to, ko gribēju teikt – un tas ir –
Gordonam nepatikšanas – tā ‘crazy’ skolotāja sieva izdarījusi pašnāvību, kuru Gordons ‘atstādināja no vietas’ un skolas vecāku padome nolēma tam izmaksāt vienreizēju pabalstu, lai tas nenāk sk. darbā atpakaļ.
Pagājusi zem vilciena. Viņi jauns pāris – paliek 6 mēn. vecs bērns, barots ar krūti – viņš viens pats tagad – bērns izsalcis, neesot ne pudeles ne saprašanas kā ar bērnu darīties. Mazliet par traku – būt vienam. Skol. vec. padomes biedri zvana – te viņiem varbūt jāmeklējot policijas aizsardzība, ka tas vīrs nenākot tiem atmaksāt. Par to neviens nedomā, ka palīdzība būtu jāsniedz tam cilvēkam, kaut pāris sievietēm būtu jābūt tur, vai dakterim jāziņo, kāda žēlsirdīga māsa jāsūta.
Vīrs bez tam – turēts aizdomās kā ne visai saprātīgs – tādēļ jau to mēģināja dabūt ārā no darba – ka rīkojies kritizējam muļķīgi etc. Varbūt – tomēr – jā ko tur teikt. Prasības ir asas un lielas un bez žēlastības.
Tas cilvēks ir tiešais kuru ķer Gordona tīrīšanas slota – un viņš nav izturējis. Es domāju pirms (kad man rādīja kādu šī vīra rakstu – kā ‘dumju’ un teica – ka tam jāatstāj vieta) – cik tālu tie asie lēmumi Gordonam veiksies. Es domāju – var nākt kāds ‘krach’, ka tā gluži nevar. un te nu tas ir. Cilvēki tomēr nav lietas. Vienam ir jāuzņemas šīs atlaišanas, pārcelšanas u.tt. – bet ja viens vien atrodas, kas to var un grib izdarīt – tad beidzot šī varēšana un gribēšana var būt mazliet pāri par vidus mēru, var būt ar nehumānu pieskaņu.
Atkal es – aizpļāpājos. Es gribēju atzīmēt tikai šodien notikušos faktus.
Tā tad pēc dažām dienām, es braukšu uz Banffu.
Pirmdiena 29. sept 1981.
Šodien nosūtīju Jaunai Gaitai 1 stāstu un 2 dzejoļus: ‘Pūķu svētki’, un Romā (ceļotāja prieks) un Vakars (īss dzejolis par dienas gaismu kas aizbēg…)
30. septembris. Otrdiena.
Vakars. Šonakt braucu uz Banffu. Viss sapakots.
Domas nekā nedomā. Nav laika. Nav arī iemesla domāt. Ha! Domas jāmeklē, jāmeklē iemesls domāt. Kaut kas jāredz. Kaut kam jānotiek. Tev vai citam.