Janvāris 1982 (Ķikure/Kikure)

1982 Kanādā (Hopē) + Austrālijā + Hopē

Svētdiena 3. janv. 1982. 11 pm.

Inese tikko aizbrauca uz staciju – lai atgrieztos Banffā. Sniegs dziļš. Aizbrauca ar taxi, lai Gord. nav naktī jābrauc atpakaļ. Taxīša šoferis bij jauna sieviete. Ha! Sievietēm nav bailes no dziļa sniega. O.K.
Mariette Rousseau-Vermette ir Ineses bosenes un draudzenes vārds [right]. – Now, to work!!

Pirmdiena, 4. janv.

Īsta ziema. Piesnidzis dziļš sniegs (3 dienas snidzis) piesalst, auksts vējš (ne liels tomēr) kaila ziema, tas ir – ziema kā ziema ne kaila, jo zari diezgan pilni sniega, tikai pa pusei nopurināti. Ceļi – piebraukti, visi ar sniegu. Labi varētu braukt ar kamanām. Ziema. Logi aizsalst. Lāstekas karājas. Mans logs nav aizsalis jo naktī turēju nedaudz vaļā atvērtu – (man elektriskā sega…). Ziema. Jūtos labi viņā.

Austrālijā – pasta streiks. Vēl nav vēstules no Dzidras. Mūžīgie streiki, protesti, prasības u.tt. u. tt. Vai cilvēkiem tik maz ir, vai tiem tik daudz vajaga??
Aiz loga dārzā jaunā eglīte nokrauta lielām sniega pīnēm – vakar un aizvakar slaucīju un tīrīju celiņus ap māju, uz mašīnām, uz ielu –
Pārrakstu 1971. g. piezīmes. Un – rakstu te. Vai es debesīs iešu ar viņām? Zem zemes?

Otrdiena 5 janv. 1982. 12.30 pm.

Auksts. Izgāju līdz veikalam – auksts. Pārnākot jūties sastindzis un negribās kustēties.
Depresija. Kādēļ? Tukšs viss. Tukšums apkārt. Klusums, varbūt arī – tukšums – pašā. Citur – nebūtu daudz labāk. Sidnejā – dažas izrādes un tad atkal – pamestība. Dzīve bez dzīves – bet tā ir mana dzīve! Darbs bez atalgojuma. Bez izveidošanās redzami. Aizmirstībā rūs pirms nācis dienas gaismā.
Bij man kritiķis, atbalsts. Vajadzēja pasteigties ar otru stāstu grāmatu. Nevarēju. Aizbraucu uz Angliju – apgūlos.
13 grādi sals. Saule sāk spīdēt pār sniegiem. Negribās sākt neko. Ikdienas darbiņi izaug lieli un aizēno visu.

9. janv. 1982. Sestdiena.

Saņēmu vēstuli no Priedīša kdzes! Labs prāts par to, lai arī grām. pārdošanas cerības – tikpat kā zero! Viņa ir paņēmusi 2 pakas – 14 grām. Nesaka vai vispār kādu ir pārdevusi. Kaut būtu pienākusi 2-3 mēneši agrāk, viņa saka.
Tā tas ir, mīļie tautas brāļi mani izjoko! Bet – tā grāmata ir iznākusi, es to paveicu un viņā ir vairāk vērtību kā dažā pusducī citu mūsējo. Lai stāv – ja tauta pastāvēs – gan atradīs, tie kas ko meklēs. Ja nē… zero! Pried. kdze saka – ka ārējais apvalks – ļoti labs! Krūklīškgs bija nobēdājies, ka nav labs, jau tam rakstīju – ka tādu es gribēju un esmu apmierināta ar to.
Tā tad – tur viņa ir, ja grib lai ņem.
Ja es spētu mazāk te pļāpāt manas dienas grāmatas būtu vērtīga lieta. Bet – viņas ir vienīgā vieta, kur es varu izteikt kādu latvisku vārdu – vispār – kādu vārdu, citādi es aizmirstu runāt.
Gord. uz pāris dienām prom, un es baudu brīvību, ko viņš neierobežo, bet ko mans 20 gadu laulības padevībā pavadītais laiks man liek just kā ierobežojumu – katra cilvēka tuvumu, kas nav mans iekšējs līdzinieks, domu biedrs, vai kā nu to mēdz teikt…

Sestdiena 16. janv. 1982.

Snieg visu dienu bez apstājas. Gan sīki sijā, gan biežāk, gan retāk bet nerimtīgi un lai gan tiešām sīki, kā milti birst no debesīm – zemē sniega kārta krājās. Zilā Ineses vecā mašīnīte nokrauta un nomodelēta, uz tās jumta drīz būs pēdu dziļa kārta.
Gordons no vakardienas – Vancouverā. Tam būs problēma, kā tikt mājās. Man nekur nav jāiet, nav jābrauc, ūdens, maize, siltums – visa diezgan. Laiks nav auksts, par kādu labierīcību aizsalšanu nav vēl ko bēdāt.
Inesei klājas labi. Aizvakar zvanīja – priekšniecība rakstījusi ļoti labu reportu (viņas balsīte bija silta un maiga un es jutu – ka viņai ir labi.)
Tāda sniega snigšanā var noraudzīties tāpat kā jūras viļņošanās – kaut kas mierīgs, nerimtīgs (nerimstošs) negrozāmi spēcīgs savā šķietamā maigumā. Arī kā laiks. Kā upju tecēšana. Uz mašīnas – pārrakstu piezīmes no Wollongongas laika. Negrozāmā, valdonīgā savā ceļā gājēja un līdzrāvēja dzīve.

Svētdiena – 17. janvāris.

Gord. ieradās vakar caur visu sniegu. Vakar pārrakstīju 15 l.p.p. Šodien – neko. Ieskrējos ar G. par Olsona lietu. Owful. Es dažreiz sāku domāt par dzīvošanu kādā meža būdā. Tiešām? Kā ar vannas istabu, elektrisko rakst. mašīnu siltumu u.tt.? ha!

23. janv. 1982. Sestdiena.

Pazaudēta diena – jāiet vakariņās pie Izobell – un pa dienu – ne ko iesākt – jo nav nekas iesākts, bet man jābūt vienai visā mājā – lai tas varētu notikt vai – jā vai?…
Daudz formālu vēstuļu jāatbild – Soc. Ser., Krūklītis, Dēliņš, Ruņģis, Kūla! Luce, arī Zariņš – Priedīša kdze! Anza. Greenberga.
Ļoti daudz sniega piesnidzis. Ceļi – ciet. Vai gandrīz ciet. Beidzu pārrakstīt 2. grā. piezīmes. ap 200 l.p.p. 1. un 2. grām. Vēl – kādas 7?? –

Ceturtdiena 28. janv. 1982.

Savāda diena. Sadrūmu par ‘Maclean’a’ žurnāla priekšlapu: Trudo, Margarete Trudo, Regans un 12 bērnu slepkava Olsons – visi vienlīdz jauki krāsās, apveidos – fotogrāfijas cit pie cita blakām. Tiešām – iekšas apgriežas, uzgriežas. Skraidīju pa ielu. Rakstīju Dzidrai. Mēģināju turpināt savu maigo stāstiņu par vecu lietu izlozi. (Nezin kur palikuši 2 īstie noraksti, vienu lasīja manā vakarā. Kāds liekās paņēma – ‘vēl ieskatīties’. Kur otrs? Man te nepilnīgs uzmetums. Jāpūlas restaurēt. Uch!)

Bet nākot tagad mājās, no otrās iziešanas līdz veikalam, jau vieglā puskrēslā, pavasarīgā atkusnī, šorīt uznāca mazliet svaigs sniedziņš, tikai mazliet nopūderēja, lai pēdas var redzēt uz tumšas ietves.
Nākot mājās ar kukulīti rudzu maizes – ‘poļu maize’ pārdevēja maiznīcā teica, ‘ar ķimenēm’… Labi. Ar ķimenēm. Bet te viņi cep sausu maizi. Kā sūnas. Nav ‘Rīgas’ un ‘Elmas’ – latviešu un igauņu lieliskās maizes ceptuves (Austrālijā) maize, ‘uz linauta maize. Maize valgana’, vai tā apmēram Skalbe teica.

Austrālijā griežot Rīgas vai Elmas rupjos rudzu vai saldskābmaizes kukuļus, arvien viņa vārdi nāca prātā – tā ir tur ‘maize, maize valgana’.
Bet tomēr nācu mājas ar poļu veidu maizes kukulīti, esmu te garšojusi tikai krievu un zviedru rudzu maizi, šai ceptuvē, tās bija sausas. Varbūt šī būs valganāka. Ja nē, nē. Tā nebija gluži tā maize rokās, kādēļ es pēkšņi spēru garus soļus retajā sniedziņā, garus it kā pāri laikam un telpai aizspert varēdama. Varēdama, ne tikai gribēdama. Pavasarī dzīves krāšņumā labumā soļus iesperdama. Ilūzijas neatstājās. Un paldies par katru viņu iekrāsoto brīdi.

Pavasarīgs, varbūt vēl ziemīgs vakars, bet liekas it kā vāku viss celtu, kā upe ledu nost celtu, kā koki un krūmi un zari – ievilktu dziļu elpu, izplēstos dzīvošanai.
Iešu nogriezīšu vēl vienu riecienu poļu rudzu maizes, ar ķimenēm.

Decembris 1981 (Ķikure/Kikure)

1. dec. Otrdiena. 1981.

…avoid melodrama: Stock characters; conflict between extremes of good and evil; sensational action filled with suspense; a message rather than a theme; sentimentality rather than emotion.
Liekas – man maz melodrāmas, varbūt – nemaz. Mana sentimentalitāte tomēr segta ar jūtām, izjūtu.
Message? Yes – but not nude{?}. Actually – no message.

Sestdiena 5. dec. 1981.

Krūklītim nosūt. vēst + grām ‘Mūsu kaimiņš’.
Vakar nosūtīju vēstules: A. Plaudim, un Ozoliņa kdzei + kalna kartiņa ar mani un spovellu{?}, + Ineses ‘akmentiņi’.
Sagatavota ir vēst. Norai Kūlai + Mūsu Kaimiņš.
Neesmu viena mājās – un domāšana sastingst.
Lasīju piezīmes no 1. kuģa brauciena. Viss dzīvs manī – Pinokio un viss. Tikai – nav spēka vai nav gribas spēka – sākt un kaut ko uzrakstīt. Bet nu jau sāku katru diena kaut ko, kaut vismazāko – pārrakstīt, pabeigt –

9. dec. 1981. Trešdiena.

Šodien nosūtīju vēstuli vakar nosūtīju paciņu – P. Pakalnam.
Nu ir visas, vai apmēram tā, sūtamās grūtāk rakstāmās vēstules nosūtītas. Lasu vecas dien. gr. labi ka piedzīvotais – dzīvo tikpat spēcīgi atmiņās – bet mainīt to – ir grūt pat rakstos. Un nupat gribēju teikt – varbūt lielās kaislības (iemīlēšanās) netiek piepildītas jo tās pazaudē visādās izdarītās kļūdās – sajauc visu bailes un uztraukumā.
Tikai mērenākas prātīgākas jūtas dabū kopīgu dzīvi.
Tomēr vienu nelielu brīdi – kaut kam būtu jānotiek!…

Tumst ziemas vakars kalnu sniegos
Te lejā ielās tikai migla
Bet mazliet skaidrojās, kļūst
Vēsāks, kluss, mierīgs, tik
Nokaltušās puķes un pusdzīvās
Vībotnes – nezāles mazliet sakustas
Varbūt tik vien no vēja pūsmas ko
Garāmgājējas mašīnas uzsūta.

Ziemas vakars, nezāles, maigās
Kaltušas nezāles līgojas viegli
Bez skaņas vēja pūsmā, tik lēnā
Kas koku zarus nesakustina.

Piekt. 11. dec. 1981.

Vakar, (rīta miegā, kas dažreiz liekas ir tik caurspīdīgs, kā pusmiegs, un tomēr ir miegs, jo parādās kāds sapnis) sapnī parādījās mazais gandrīz savu galu pārcietušais stādiņš, te puķu podā. Es redzēju to tieši kāds viņš ir, tikai bāli baltām, ne zaļām lapiņām. Nobālējis!
Kā bieži pēc šādiem sapņiem, es minu – ko tas nozīmē? Kas notiek, vai notiks?
Vakarā – pārpratumi ar Gordonu! Telefonā, Inesei, viņš teicis – ka man jābrauc prom, ka es te nevaru dzīvot, kļūstu par hermitu. Biju ‘upset’ – ka viņš tā, bez ziņas pēkšņi griež Inesei virsū rūpes.

Es to izgāzu uz viņu – „she does not think of you” – viņš izteica. Nezin kas viņam uznācis! Varbūt viņš tiešām domā, ka man te par grūti. Pēdējā laikā, kad viņš te iedzēris (un pat īsti piedzēris) te runājas, esmu atklājusi, ka jūtos vientuļa. Bet tā tas bijis ilgi un tā – es to izvēlos. Es teicu ka nejūtos alive enough – lai ietu augšā, piedalītos viņu sociāl drinkos. Kad viņš arvien tagad prasa – ko es darīju dienā – (lai mani uzmudinātu rakstīt) – es saku, ka lasīju savu dienas grāmatu, ka neiededzināju gaismu – jo skatījos vakara atnākšanā – (tā kā mēs mājās agrāk ‘svētījām sirmo stundu – ‘celebrated the twilight hour’) – Idas vēstulē teikums …”so you look after Gordon” – viņš iztulkojis kā? Tiešām nezinu – bet viņš to pārjautāja un tas viņam nav paticis. Collines vēstulē atklājas, ka esmu stāstījusi – ka jūtos vientuļa – un viņa pieliek no savas puses „es ilgojos Austrālijas…” Well tas viss taisnība, bet tieši tagad esmu atradusi atkal savu rakstīšanu vairāk kā jau ilgu laiku tas nav bijis – un tiešām man ir jāizmanto mana vientulība un to es daru cik varu.

Labi ja Gordons domā par to, lai es te nenonīkstu – bet šāda domāšana nedrīkst viņu traucēt – viņam nav nekas tur jāpalīdz. Labi, ja viņam patīk izspēlēt pāris scrabble – ja nē – arī labi. Un to es viņam nedrīkstu atklāt cik labprāt es esmu gatava priecāties – ka viņš uz pāris dienām būs prom! Es mēģinu sadzīvot cik labi varu – bet labāk mana dzīvošana un rakstīšana veicas – kad viņa nav klāt. Tā ir mana veca kaite, varbūt no Wyongas laikiem, kad papa tuvums mani traucēja un traucēja un traucēja. Bet paps jau patiesi to darīja – ņēma manus rakstus prom un neatdeva, teica „par kādu naudu to gaismu tur dedzina?” – kad es iededzu sveci guļamistabā un rakstīju.
Es negribētu Gordona dzīvi te apgrūtināt.
Bet tikai 2 atpakaļ viņš teica – es te paliktu traks – „I would get mad, if you would not be around” –
Tā tad – in a way – „I am looking after him.”

Varbūt tikko viņš gāja uz vairākām sociāl ‘outing’ – mana būšana te viņu aprobežo, nospiež? Who knows? Vakar viņš teica, ka viņš to teiktu un teiks – ja viņš negribēs ka es te dzīvoju. Labi būtu ja tā – bet viņš droši vien neteiktu, bet tiktu vaļā ar citiem paņēmieniem. Mēģināšu no jauna – nebūt pa kājām, dzīvot savu dzīvi un dzīvot arī to kopējo dienas daļu – kā līdz šim. Žēl – ja Inesei jāsāk prātot – ko ar mani darīt? – Martā – es labprāt aizbrauktu uz Austrāliju. Bet drīz brauktu atpakaļ.
I have started a life here – with my notes (diaries) and imaginations needed for writing. Tā, kā es vēlējos arvien – izlikt visu sev apkārt un strādāt ar to, pārrakstīt, izrakstīt, kombinēt, gudrot etc.

Mazliet savāds sapnis un šis stādiņš!
Viņš bija ar kādu ģermu. Nonīka pilnīgi kad Gordons uzpūta tam kādu stipru indi. Viņam bija tikai palicis daži centimetri garš stumbeniņš un viens vai 2 sīki punktiņi, kur varētu lapas vēl dīgt.
Sāku viņu laistīt. Gordons arī reiz laistīja un es teicu, ka es jau to aplēju. Divi nevarot to darīt. Taisnība! Ja es to darot tad – visu laiku! Es teicu, ka to darīšu. Stāds sāka dzīt tos 2 pumpuriņus. Apkaisīju visu ar cigarešu pelniem, arī cigarešu neizsmēķēto tabaku. Viņš jau ‘uztaisīja’ dažas lapas. 2 es nogriezu, jo tās atkal sāka tīties kopā – uz tām vēl bija palicis – ģerms. Liku (un vēl lieku) pelnus un tabaku, pelnus un tabaku – un tagad viņš ir tiešām saņēmies un aug. Cik ilgi viņa stumbeniņš stādu varēs iznest – nevar zināt. Labāk būtu, ja no saknes viņš varētu izdzīt jaunu dzietu. Bet to viņš laikam nevar. Stumbeniņa augšgalu viņš ir nožāvējis noslēdzis ciet, kā amputētu locekli nosējis. Redzēsim kā tas izturēs. Mazākais tagad vienu laiku viņš dzīvo.

Otrdiena. {22.12.81}

Ziemsvētki pie durvīm! (Tā agrāk teica.) 2 dienas vēl vidū. Rītu būs ciemiņi – Gord. meita Lorele [left] un Bosniči [right].


Inese atbrauca sest. rītā. Viss iet OK. Cepu daudz pipar kūku un šādu tādu spicy cepumu. Citādi – vārīšana, šonedēļ – Gordona lieta! Labi. Pietiek man no pip. kūk.
Savāds pārdzīvojums:
Self ser. storē ir kāds apkalpotājs, kārtotājs, darītājs, atbildīgais – vai kas un tas ir gaļas nozarē. Tur ir vesela veikala daļa. Es uz viņu neviļus noskatījos, kad viņš otrā telpas galā kaut ko strādāja – tā bija pievilcīga seja. Citreiz – interesēja šad tad tur paskatīties – redzēt, kāda tā seja ir, kas izskatījās tīkama. Bet es biju uzmanīga – nesākt vērot par redzami, jo tūlīt man šķita, viņš tapa uzmanīgs. Nekad, izņemot vienu reizi, kad mēs ar Gord. pagājām tur garām – nedabūju viņu redzēt tuvāk. Toreiz tik pametu acis – viņš iesāņš skatījās, kā vērodams. Arī vēlāk reiz viņš ‘notvēra’ manu uzmestu skatu. Tad – (atkal ar Gord. šop.) man iznāca iet pa aili viņam pretī kur viņš stāvēja un smaidīja aiz saviem galdiem. Es paņēmu miltu tūtu, pēc kuras gāju, un atgriezos. Bet man prātā palika viņa smaidīgā gaidīšana. Es domāju – kā tas var būt? Un izdomāju – ka viņš ir McKensijs no Čelmsfordas. Kaut kāda iedomāta līdzība man rādījās un arī varbūt iedomāta viņa uzmanība. Man pat šķita – ka viņš pilnīgi mani gaidīja tur. Tas bija sestdienā, ne piektdienā. Visu ned. nogali es izsapņoju, ka McKenz. ir, manā iespaidā – atceļojis uz Kanādu un strādā te. Ko visu es sadomāju!! Ka viņam varbūt ir grūti klājies uzsākt te darbu un dzīvi. Un vēl un vēl un nācu pie slēdziena – lai kas ar viņu ir – laimīgs, precējies, nelaimīgs, nabags – man jāiet un viņš jāsatiek. Un jāņem viss par labu un jādara par labu – kas nāks.

Es biju ļoti priecīga. Izsapņoju labas lietas – sarunas par bijušo Čelmsf. dzīvi. Kāds jauns tuvums etc, etc. Pirmdien – apņemšanos pildot, un ejot tur, bij tomēr ne visai labs prāts. 10 gadi gandrīz pagājuši. Bet – man šķita – viņš gaida. Ejot ceļā pie kājām skatu saistīja uz acumirkli krustā sakritušas brūnas skujiņas – (tagad uz ceļiem ir skujas un lapas un lapu šķiedras trūdos) – tas man likās pēkšņi kā zīme – tai lietai – krusts pāri, kā teic. Tomēr gāju. Un viņš šoreiz bij tuvu, kur jāiet garām. Un – es gāju klāt un skatījos un pētīju – redzēju – tas nav, vai tomēr viņš nav? Vai es nemaldos? 10 gadi. Kad viņš prasīja ar ko varu pakalpot – es vienkārši prasīju vai viņš ir Mr. McKenz. Tas bija jau lieki – es redzēju svešinieku un tomēr jautāju un tomēr skatījos pētot. Gribēju atcerēties – kādā krāsā bij tā acis? Zilas, zili zaļganas? Jeb nē? Šim bija brūnas. Dzelten zaļganbrūnas. Ne īsti brūnacaina tumšmata acis. Tomēr – svešas. Milzīgām apaļi uzvilktām melnām uzacīm. Viņš izskatījās – krāsots.
Nē, viņš teica un atkārtoja vārdu. Sorry, sorry. Es tiešām jutu – sorry un vilšanos. Es biju tik pārliecināta – ka tas ir viņš, ka grūt bij pieņemt, redzēt, ka viņš nav tas.
Pat tagad, atceroties jau šķiet – ka viņš bija ‘izmālējies’, un aiz tā kaut kur apakšā bija – McK. Tik lielas acis viņam nebija, ne tik tumšas.
Bet tagad man tālāk šķiet es viņu arī nepazītu. Bet varbūt pazītu pirmā acumirklī.

Pirmie ziemsvētki – nosvētīti.

Gaidījām Gariju (Gordona dēlu) [right] ciemos (uz vakariņām) tas neatbrauca. Nodzīvojām augšā līdz 1. naktī. Tagad tas ir,

Vārdi meklē domas
Otrādi – domas vārdus meklē
Nevienojās, dalās, izjūk
Straumēs
Sauktos, nesauktos ceļos
Iet un stājās, zūd
Citus vārdus prasāt Jūs – 
Kas? 
Citi vārdi raisās man
– Sev.

–––––––––––

Cilvēks, (vai reiz bijis – 
Cilvēks?)
Ziemsvētku vakarā viens
Pār tiltu uz mežu pusi iet
Tam divi mājvietas
Divi dzīves ko tukšumu pildīt
Būda mežmalā
Daļa garāžas
Gandrīz pilsētas centrā.
Drauga, rada neviena
Gadiem jau tā
Nē, bijis tam gadu atpakaļ
Draugs
Uz pilsētu lielāku gājis
Aizgājis, neatnācis
Darbu labāku jādomā
Atradis.

Trešdiena, 30. dec. 1981.

In + G. paliek mājās, nebrauca uz Vanc. (uz 3 dienām) kā bija domāts. Tas O.K. Tikai es domāju savu izdomu par to – kādēļ tas tā? G. vakar gribēja un panāca (ja ne lielu tomēr) ķildu ar Inī. Un es domāju – tas bij viņa plāns. Jo kādu (savu personīgu iemeslu dēļ – varbūt piezvanīja kam – viņš aizbrauca ‘pēc pasta’, ‘savu stādu laistīt’ etc) iemeslu dēļ, viņš negribēja – tad viņš citādi nevarētu pateikt kā tikai – otra vainas dēļ.
Šorīt ‘sniegs snieg’ ‘mašīnām nav riepas gatavas sniegam’ – visu laiku bija! Apgalvoja to man vairāk reizes. Nav mana daļa. Bet – velnu, tāda dēļ man te tupēt? Ja es nevaru neko labu izdarīt?
Vai manas nojautas un izjūtas es varu ņemt nopietni? Pret citiem – svešiniekiem ģimenē, pret visiem tiem es esmu neiecietīga. Tas viss. Neviens man nav labs priekš In. un Dz. Bet viņām gadās izvēlēties tos, kurus es jau sākumā – uzskatu kā nevēlamus. Ko tad vēlāk!!
Lasu un pārrakstu vecās dien. gr. Rakstu lērums. Un turpinu te – atkal.

Novembris 1981 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena 4. novembr. 1981.

Pāri abiem tiltiem šodien sēņot iets. Silts, skaists laiks.
Jaunā Gaitā No. 131
Francis Svilāns

Tautas Asaka
              Viss ir zutis
              Tik palicis asaru ezers
              Pilns ar raudām
              Nāve un zivība –
              Sit transit gloria barramnundi!

Ceturtdiena, 5. nov. 1981.

Šodien nosūtīju 2 stāstus Krūklītim. ‘Stādi’ un ‘Līdaka’.
Stādi ir 2 reiz bijis iespiests Austr. Latv. Man pašai (savā ziņā) patīk. Līdaka – viegls, nekur neiespiests, liekas ne visai raksturīgs man. Saīsināju – jo pienākot pie tā punkta – šķita – tās beigas un O.K. Ceru, ka tā labāk. Faktiski – tas ir it kā fragments no visa lielā atmiņu lauka ap Ķikuriem. Varbūt – vēl reiz taisīt, kā Sarma domāja vienmēr – romānu. Tikai – man vairs negribās rakstīt. Varbūt vaina tā – ka man gribās rakstīt citādā formā, ne stāstā. (un ne uz pasūtījumu…)
Nosūtīju arī kartiņu Ņ. Lucei.

Koki nomet pēdējās lapas pār sētām
Dzīve ievelkas aiz logiem, slēģiem
Skursteņi kūp
Ziemas saule zemu pie zemes slīdēdama
Caur eglēm un kailiem zariem staro mīlēdama.

––––––––-

Rudens diena
Rudens gaisma logā
Lietus lāses zaros pil
Apkaltušā vībotnē vējš liegi līkst
Kā vien ar pirkstu galiem aizskarot
Zaru gudrais režģis
Atkal iegravējās palsā debesī.
Migla lēni virzās kalna sānā
Klusums klusums pil no zariem
Apkaltušā vībotnē aiz loga līst.
Senā sētā, manā sētā
Senākā kā mana dzīve
Vībotnes gar sētām kalst
Iedzeltenā ziemas gaismā
Zemā saules lidojienā
Sētā senākā kā manas mātes dzīve.

––––––––––-
Magnoliju dārzā aiz loga
Nokrīt pēdējās dzeltušās lapas
Kopā ar ilgām rudens lietus lāsēm
Aukstām lēnām un smagām
Raudi līdz, ja Tev sirds,
Raudi līdz magnolijai.
Bet kas rādās tukšos zaros magnolijai dārzā
Kad pēdējās lapas nokrīt?
Zīda pumpuri pavasarim.

–––––––––––––-

Tad teic – kam koki aug? 
Taviem kuģiem vai maniem?

–––-

Ak, lietas kokiem?...

–––––––––-

Zem liela spiediena
Tas – kas kļūst? 
Pārakmeņojas
Viss:
Ogles
Sveķi
Koki
Kauli – 
– Sirds!

                                ?

Zem liela spiediena
Tas kļūst par akmeni
– Kas kļūst?
Viss: ogles, sveķi, koki, kauli.
– Sirds!

Sestdiena 21. nov. 1981.

Gordons no trešdienas prom uz konferencēm (Conference of the Birds).
Aizsūtīju Dzidrai 70 dol. Ziemsvētku dienām.
Aizsūtīju Dēliņam 5 ‘vārsmiņas’. (Ne visai varonīga dzeja. Varbūt liriska?) un Noras Kūlas atsauksmi par Ķik. un S. Vēstul. Varbūt viņam ir Treji Vārti. Droši vien. Bet – lai.

Vakar dūšīgi ‘mūrēju’ jauno stāstu ‘Satikšanās uz Tilta’. Un tad dabūju Dzid. vēstuli. Tā mani pārāk satrauca pat sadusmoja – ‘kritu izmisumā’ jo Dz. saņēmusi grāmatas – bet noliek visu uz pāris nedēļām ‘kad būs laiks’. Zināms – viņai nav laika! Bet grāmatas pievestas mājās – un tad tikai stundas (pusstundas darbs) aizvest Pr. kundzei. Bet viņai tas liekas sarežģīti – es zvanīju. Ians bij pie telef. teicu – adresi jo tā vienmēr jāmeklē un apgrūtina un teicu – lai atstāj grām. maisu pie durvīm, ja nav Pr. kdze mājās. Kaut nu viņa to izdarītu.
Ziemsvētki brūk virsū – kas to grāmatu pirks! Grāvan’s{?} kāds nopirktu –
Nelaime vien ir ar grāmatu taisīšanu. Posts un rūpes. Savu naudu – man neredzēt atpakaļ jo nosūtītas tikai mazliet vairāk kā puse. Un ja visas pārdotu tikai tad kas būtu ––––––-
Basta!
Jātērē iekrātā nauda dzīvei – ne sūda latviešu publikai, trimdas stulbeņiem kas tāpat nezina ne viena gala ne otra grāmatām ––––-
Bet to visu es negribēju rakstīt.

Vakar stāsta rakstīšana pārtrūka. Šodien tomēr – turpināju. Dienas grāmatā atradu ko pielikt klāt. Dienas grām. ir ar visu pēdējā laika garīgo trūkumu – bagāts krājums domu.
Spēlēju klav. Bet man ir tikai Mocarts (ne gluži, bet jaunā sonetu grām.) un Mocarts bojā manas vecās rokas. Asa un ātra darbība pirkstiem, bez tādas plastikas un atbalsta kā ir Šopēnam. Šopēna valsīši izspēlēti – tie atkal par ātru jāspēlē –
Ko es gribēju teikt? Ka kaut kas maigs un labs šodien paviz domās (pēc vakardienas uztraukšanās). Varbūt ir iespēja – rakstīt kaut ko ‘manā veidā’? – Bet tas tomēr arī – jāraksta – ja arī tā būtu tikai dienas grāmatas forma.

‘Uz tilta’ – es mēģinu iztaisīt 2 personas no sevis, radu kādu Pēteri, ko es satieku – un kas runā visu manu domāšanu, bet tam pretī es vēl varu atstāt arī sevi. Varbūt izdosies.
Es kaut ko citu gribēju te rakstīt.
Neatnākusi dzeja skāra mani, vēl neienākusi, vēl pirms tā sākusi runāt, bet – man vajaga vārdu!

Ceturtdiena 26. novembris. 1981.

Tikko (sarmotā, uz peļķēm uzsalušā rītā) nosūtīju E. Dēliņa kgm
2 prozas
– 7 lapas – ‘Uz tilta’
– 2 lapas – ‘Prologs’.
Pirmā – ‘izrādīju’ mazu attēlu no cilvēka kāda nav īstenībā, tas ir neesmu to satikusi. Šis Pēteris tīrs mans pašas radījums. Un savādi viņš man tuvs – it kā viņš būtu dzīvs un mans draugs. Savā rakstīšanā es reti esmu radījusi bez modeļa – jādara vairāk bez. Bet tilts – uz kura es Pēteri satiku, eksistē īstenībā.
Freija kundze domās – „Oho, viņai tur kāds – Pēteris!” Lai domā, ko domā.

29. nov. svētdiena.

Aiz loga – pirmais sniedziņš. Sīks sīks sniga vēl no rīta. Vakar atvēru vairāk – maigos zīda loga priekškariņus, lai varētu skatīties brīnišķīgi maigajās dažādajās rudens krāsās. Šodien – apsnidzis tas, sniegs, pirmais sniegs, (tik reti redzēts) atnes senas dzīves ainas.
Sniegs neatgādina aukstumus, bet – visu siltu: siltumu istabās, vārdos, svecīšu gaismā.

Siltas istabas, valodas svecīšu gaisma
Siltums plūst no cilvēka uz cilvēku
Ziema pilna siltas dzīvības
Pilna maigumu un domu
Sapņu pasaku
Saule pat zemu slīdēdama
Tuvu zemei nākdama – 
Pilda ar pasaku gaismas
Bērnu dienu ziema.

[Canada — bear encounter? — either Mission or Hope — likely Hope, in early November, 1981]

…stāvēja tālu man priekšā uz ceļa. Es pārgāju ceļam ātri pāri lai viņš zina, ka sēnes tur paliek nelasītas. Es jau apskreju tikai daļu un pavisam maz no ceļiem.

 

Oktobris 1981 (Ķikure/Kikure)

10. okt. Sestdiena.

3 dienas atpakaļ (7.) atgriezos no Banffas. Viss bij labi – tikai es salu un varbūt vēl vairāk – baidījos no salšanas un saslimšanas. Tas nenotika. Tikai es staigāju mazāk un biju – tāds pīkstulis…

Inesei – labi un skaisti – un arī liela domāšana, ko ar to iesākt… francūzis. [Nelson, right] Izskatīgs (sarkanmatis) jauns (29-30) nopietns, apdāvināts (designer) jau strādā un labi pelna, jau bijis pasaulē – Ņujorkā etc. Viņi norunā līdz 4 am. pie glāzes vīna un tases kafijas, iet out vakariņās – un tālāk Inese sēž un domā – ko tālāk? Jāmācās ņemt, dzīvot, vērtēt to trauslo skaisto bet sāpīgo īstermiņa laimi. Anuilli saka – „sākumā mēs domājam veselu mūžu laimes, tad – dažus gadus laimes, un beidzot – piecas minūtes laimes”… Viņam liela taisnība. Es nonācu drīz pie tā – piecas minūtes. Un tas spīd kā gaišumas, pēdējais pagātnē un liekas, un tā tas ir, par to vairāk nav bijis. Man nebija ne dažu gadu ne mēnešu.

Vakarnakt sapņoju savādus skaidrus bet mazliet baigus bet arī tīkamus sapņus. Pēdējais – it kā Inese + somebody – varbūt un visvairāk varbūt viņas tagad. pavadonis – stāvēja kopā kādā telpā ierāvušies, savā stūrītī. Tad mēs gājām ārā, iedamies kādā pajūgā. Es izkāpu (man nekur nav jābrauc) Inese (vai cits man tuvs, tomēr – Inese) palika un teica – es pabraukšos, tur līdz (kādu radu vai draugu mājām). Pajūgam bij jāgaida. Jo tas bija tilta tuvumā, vēl ārpus ceļa un ceļš bija pilns un viens pajūgs vai liekas mašīna, gaidīja pirms viņiem. Un es noskatījos uz viņu pajūgu – bija ziema, viss krasts balts nosnidzis apsalis, lejā skaidrs zils ūdens, ziemas spožums un mūsu vecā melnā ķēve iejūgta, pastiepusi galvu pret straumi lejā, vai viņa kāro dzert, es domāju, un braucējs (Nelsons?) mazliet pieturēja , pavilka grožus – diezgan bīstams šķita balti nosalušais krasta stūris pirms tilta, bet drošs, ja nogaida savu kārtu un pagriežas un brauc godīgi.

Skaists bija ziemas baltais spožums, bagātais sniega ledus klāsts ūdens un melnais labais zirgs. Tik skaidri viss redzams – kā īstākā īstenība.
Vakars. Visu dienu man jādomā, jāredz, nakts skaistais sapnis – par melno zirgu, balto sniegu, zilo skaidro ūdeni. –

Naktī (ap 4 am.) pele iekrita slazdā. Dzirdēju viņu te rīkojamies, rakājamies pa lietām plauktos! Pēc brīža – slazds sakrita. Necēlos skatīties vai pele ir nosista vai aizbēgusi. Izklausījās (ciets sitiens) it kā tā būtu aizbēgusi. Vēl pēc laika, kad biju jau iemigusi es pēkšņi kā pusmiegā jutu/redzēju tumsā, gaismā kaut kur – apmetamies kā cilpu un krītam tiks! – klusumā, beigās.
Savādi – es ‘redzēju’ tumsā, (pustumsā, jo absolūtā tumsā neko neredz) šo cilpu gaisā – telpā un tā atgriešanos vienā punktā – un es izjutu – pēdējais nāves lēciens – pele beigta! Viss bija klusu. Tikai pēc redzētā cilpas ass punkts – tikšķis. Es varētu to uzzīmēt apmēram tā.

{sketch of several loops above a weight point at bottom}

Pele no rīta bija redzama beigta. Iesista daļa no pakaļējās daļas, viena pakaļkāja. Ne asiņu. Peles izskats apaļš, mīlīgs.
Kādēļ, kā tas varēja būt ka es – redzēju to norisi? Vai pēc slazda sakrišanas es domāju par to? Es domāju ka pele aizbēgusi. Tas ir – pa pusei tā.
Šodien aizgāju (atkal un vienmēr) pāri tiltam. Kalnos augšā, augstākajos uzsnidzis sniegs. Kalni iekrāsojušies sarkanīgi, rūsas sarkani starp zaļo (koki) un pelēko (klintis). Dzeltenīgi rūsas sarkanais – oranģais? – brīnišķīgi izskatās kopā ar pelēko. Un zaļo

Piektdiena 17. okt.

1981.g. Nobela prēm. – Elias Canetti. Vācu val. rakst. Bulgārijā dzimis. Anglijā dzīvo. ‘Die Gerettete Zunge’ = ‘The Tongue Set Free’.

19. okt. 1981. Pirmd.

Apmācies. Manā logā vībotnes vējā, rudens smilgas, mūsu nekoptā dārzā, kāds tas mums paldies Dievam ir! Vībotnes – mājās bij visgarām pie sētām. Es nemīlu apcirptus mauriņus. Man patīk puķaini, smilgoti zālāji, vībotnes gar sētmalām. Visur jau tā vienmēr nevar būt. Bet ja kaut kur ir – svētība, ka tas tā ir.
Šīs vībotnes ir saziedējušas, sapumpurojušas pelēkām, brūnganām zaru galotnēm. Man patika viņu vārds – toreiz mājās un es apskatīju, domāju – kādēļ jums likts tāds skaists vārds kā vēja, kā ilgu, kā vīšanas prieks, vai varbūt vīšana bez ziedēšanas? Varbūt ka nevar būt. Bet vībotnes vārdā nav īsti ziedēšanas ir gan reibšanas prieks. Vībotnes – bērnu dienu tomēr maz ievērotas draudzenes – nezāles. Ne puķes, ne nezāles.

Svētdiena.

Silts.
Šodien mežā bija sēņošana tādā kā pasakas veidā:
Iegāju pa meža ceļu ‘aiz vārtiem’, kur kādreiz biju iegriezusies (atradusi tikai pāris mazas bērzlapītes). Tagad sāku ieraudzīt pa lielākai bērzlapei – Kāda balta sēne (baltā nāve) stāvēja tumšajā (egles, sūnas) mežā neticami stingri un droši, varētu teikt izaicinoši, nemainīgi, kā ļaunā karaliene – indīga. Apkārt tai apgāju, pieliecos, ‘ieskatījos tai sejā’, pamēdījos labā omā!

Apkārt sāka rasties vēl pa bērzlapei, pavecas, bet arī labas vēl. Un tad milzīga gailene! Vai tā ir gailene nāk ārā no dziļas sūnas ļoti gaiša. Gailene! Neticami liela. Nebiju satikusi, biju noilgojusies te reiz redzēt gailenes.
Tad otra! Treša! Vēl un vēl.

Staigāju (un pastaigā tā tādā tumšā mitrā zaru slēptā vietā) grozījos, gāju tālāk un nācu atpakaļ – un vēl turpat atkal – gailenes, it kā tikko būtu izaugušas. Jau no meža ārā nākot vēl soli sūnās jāpamet – un vai tā ir liela grezna krimilde? Ir. Turpat – zem manas kājas jau pusē saspiesta otra, treša, ceturta – no mitras melnas zemes, ar skujām, kā pienākas – tīras, cietas kā rieksti šīs sēnes sen zinamās – un man bija ko nest – žēl gan ne grozs, bet plastika maiss. Ieliku arī vēl sarkanu biezu bērzlapi (ar sarkanu kātu, ko te grāmatā sauc par nelabu!).
Un nācu ar īstu sēņu devu mājās. Šīs gailenes milzīgas, tā – it kā izaug no sūnām, sākumā neredzamas, tad parādās! Kā sapnī.
(Bet man jāraksta par Vītraga sēņošanu. Tā nevar būt tāda kā mana.)

Septembris 1981 (Ķikure/Kikure)

2. sept. 1981.
Trešdiena.

Rītu Inese brauks ciemos, vakar man piezvanīja. Biju ‘kā no jauna piedzimusi’ dzirdot, ka viņa jauno darbu cer paveikt.
Vakarā viņa piezv. Gordonam. Un Gord. – ierējās kā suns – par to ka Ineses draudzene ar ģimeni būs ciemos.
Neticami ‘ķar, ķar, kār’ balss! Viņam nav ne kripatas maiguma ne pret vienu. Absolūti tirāns, patmīlis. Kā sabiedrība to pieņem? Baidās, ir viena lieta. Un viņiem vajaga kādu kas ir suņa vietā – aprej, izrej, norej –
Naktī es modos 5 reizes – ‘gāju uz poda.’ – viss organisms čupā.
Satraukumā izskrēju vakarā staigāt – kad G. vēl bij pie telefona – nevarēju viņu paciest. Nevaru tagad – iet uzsākt dienu.
Es – negribu dzīvot te. Bet – jādzīvo Ineses dēļ.

Kad pārnācu no staigāšanas Gord. bij ienesis, uzlicis avīzi uz gultas. Dzirdēju kā viņš noskrien pie T.V. parasti – eju, apskatos. Lasīju avīzi un nevarēju iziet. Beidzot – domā šā, domā tā – izgāju iznesu avīzi nosēdos brīdi – filma par aligatoriem Floridā.
Aligators. Krokodilis. Kaut Dievs sūtītu Ineses ceļā kādu labu cilvēku, kaut kaut kas glābtu viņu no tā kas te nāk.
Varbūt – arī maiņa Gordonā?

P.S. šai garā apsūdzībā – viens attaisnojošs fakts – hokeja spēles sākās vakar – būs rīt un laikam parīt etc. Un G. tās nevar izlaist – tās jāskatās T.V. Un ja viesi – viņš varētu būt traucēts. Na!
Cik labi un mierīgi es beidzot pieņēmu – ka ir jau labi. Tagad man viss melns. Un tomēr – es jau redzu pārāk nelabvēlīgi visu.
Kāds viņam prieks, ja Inesei viesi? Inesei jābūt tikai viņa iespaidā. O, dear! Here I go again!.

3. sept. Ceturtdiena.

Inese šodien atbrauks.
Jūtos galīgi slima no uztraukuma. Sirds klapē, galva sāp un reibst un svīst un gurst. Un jābļauj skaļi no grūtuma. (Pēc brokastīm labāk. Pēc dušas un matu mazgāšanas bija nogurums vistrakāks). Un es kliedzu – kaut vēl pirms beigām es varētu padzīvot brīvi bez virskundzības – lai man nav jāaušas – vai tagad es varu iet zem dušas, izdzēst gaismu, celties, gulties…

Un – jā tā tas ir bijis, ka 20 gadu Dzelmes virskundzība ir mani padarījusi par mūžīgu vergu. Mani te neviens nēnomāc. Es varu darīt ko un kā gribu. Es mazākais to varētu mēģināt – neviens par mani tik daudz nedomā – bet es mūžīgi jūtu valdības smagumu uz sevis un – svešumu. Es te jūtos svešumā – dzīvoju ar svešu cilvēku.

Es pūlos to iepazīt, iegūt, pieņemt kā ģimenes cilvēku – un nevaru. Es pūlos – 10 gadi. Tagad atkal pēc visām viņu drāmām – es pūlos atkal ar visu samierināties, pieņemt. Tikko tas izdodas kādu brīdi, nāk kaut kas, kas visu sagrūž čupā. Nupat vakar, aizvakar.

Bet.
Varbūt tas nebija tik ļauni, kā es to redzēju! {Note in margin:} Jā, Inese teica – ka tas tā nav bijis. Es tikai zaudēju mieru, veselību tādēļ – Hū!
Viņš arī pūlas – pūlas dēļ sava es stabilitātes, kas nav nemaz tik stabils, kā mēs (es) domājām. Varbūt, varbūt…

Un šodien, šorīt pēc visa grūtuma fiziska un garīga, līdz sabrukumam – pie pavārda, noslaukot balto emalju ar trauku dvielīti, pie siltās plīts (jālieto tas vārds) es pirmo reiz uz vien īsu mirkli jutu – mājas, miers, siltums – mājas.

Savādi. Vēl jāmēģina viss liekt uz labo pusi liecot savu soģa prātu atkal pieņemot, atzīstot – nākošais vārds ir – mīlot, un to nevar izteikt – jo tā vēl nav. Līdzjūtība, nožēla dažreiz. Un bailes, sargāšanās.
Šis īsais acumirklis bija liels, varbūt atslēga uz to, pēc kā es kaucu – mājas, miers, mīlestība.
Vēl vēl un atkal vēl – netiesāt citus, tiesāt sevi.

Tik ļauni tomēr tas viss varbūt nav. Tāpat kā sen atpakaļ Wyongā – cīnies, kaujies sit un šauj un redzi – tas zvērs nav nekāds lauva, bet kāds sīkāks kukainis kas taisa troksni lai no viņa baidītos.
Tas mājas izjūtas brīdis bija droši vien tādēļ, ka es tur biju viena un Ineses atnākšana tuva.

Bet labi arī tā – līdz šim pat Ineses tuvums nav spējis izdzēst Gord. svešumu. Ja tas beidzot mainītos – kaut vai tikai dažu laiku (kad esmu viena, vai apmēram tā) – būtu labi. Lai es šad un tad justos, atpūstos mājās. Tagad es nozogu brīžus it kā atpūtai, skatos piem. logā, vai gleznu pilnās sienās – un iedomājos – tas ir kā mājās.

Sestdiena (5? 6? agrs septembris)

Inese te. Viss labi. Mazākais ārēji, uz šo laiku. Viņai tur – grūts un garlaicīgs (līdz šim) darbs. Bet – What?
Man – varētu teikt dzīves zaudēšana – jo esmu pazaudējusi dzīvi jau agrāk. Nomierinies. Strādā. Strādā. Nekad neesi īsti strādājusi, pie galda stundu pēc stundas kā citi to darot rakstot. What for? Es jau nevaru samaksāt un sagaidīt kad to kāds nodrukā, ko esmu sarakstījusi tāpat, kur nu vēl ar strādāšanu.

Mācies kaut ko – te romāņu skaitļi
I – 1
V – 5
X – 10
L – 50
C – 100
D – 500
M – 1000
Līdz 3 ‘skaitļus zīmes’ atņem?? Pēc 3, pieskaita (ja nevar citādi izteikt)
90 – XC
100 – C
110 – CX
120 – CXX
130 – CXXX
140 – CXL
150 – CL
160 – CLX

1981 – MCMLXXXI
1881 – MDCCCLXXXI ?
1581 – MDLXXX!
1534 – MDXXXIV

1101 – MCI
1200 – MCC
2100 – MMC

1906 – MCMVI.                      IV.    X.
1942 – MCMIVII {crossed out} MCMXLII {crossed out} MCMIVII
1932 – MCMXXLII {crossed out}
1952 – MCMLII

Piektdiena 18. sept.1981

Vējš kokos un
Saule logā
Saule logā
Un miers
Vējš egles zarus rausta
Nāk mākons kalnam pāri
Steigā, krīt, brūk
Plosīdams pats sevi.
Spodrā logā miers
svētdiena un domas
spoguļojās citcitā
vienotrai pāri stāv
kā dublutfotogrāfijā
kā modernā gleznā
un mans es, dzīve, viss
tur vidū, pāri, iekšā.
Viss tikai abstrakcija
Ziema, vasara, dzīve
Vienā sīkā atblāzmā spīd
Atspīd mīļa seja
Vārds. Pulksteņa stundu sitiens
Viss vējš un viens.
Vējš līdz zemei slauka
Līdz bērnības zemei.

Es būšu viena te divi dienas un – viss iegūst nozīmi, vējš, koki, debesis, viss nes un dod tepat mājās, logā, istabā, to brīnumu, dzīvi, domas, prieku, ko tas dod ārā ejot pāri tiltam.
G. aizbrauks (tūlīt) uz Qualic. B. pie 3 ģimenēm trīs māju pusdienām etc. Es baidījos pārāk izvārgt, zaudēt 2-3 dienas. Palieku mājās. Ineses balss puslīdz priecīga telefonā.

[No date — may or may not belong here]:

Vēstule viņai           

Runāšanas ar sevi ir bijis par daudz. To varētu darīt bezgalīgi (vai protams līdz galam) ja kāds — tomēr klausītos, varbūt dzirdētu kaut kur kaut kad, kaut vai tik daudz, ka dzird vēja pūtienu loga rūtī pildot nebeidzamas dzērienu glāzes un triecot jaunākos notikumus ar draugiem. Bet nedzird arī tik daudz, logi ir aizklāti ar trīskārtīgiem priekškariem.

Tādēļ, tomēr meklējot, ilgojoties (it kā nevajadzīga, traucētāja, no tīras māks[las] prom vedēja) klausītāja, griežos ar savu runāšanu pie Tevis, tas kas staigā, tur kur es kādreiz staigāju.
Šī ir vienīgā tuvība mūsu vidū — Tu staigā tur kur es kādreiz staigāju. Tādēļ es zinu kaut ko par Tevi. Zinu ļoti maz. Un tomēr. Tomēr.

Es zinu, ka Tu basām kājām skrien, brien, ej pa saziedējušu pļavu. Un kājas Tev aplīp ar ziedlapām, zālēm, rasā, kas vēl ir no nakts, no vakardienas lietus zem siltiem ziediem, zem smilgām. Un Tu iebrien rāvā. Un steidzies ārā no tās. Rāva man nebija ienākusi prātā — 30 gadus. Tas ir Tavs nopelns, ka es viņu atcerējos. Jo atcerēties vienalga ko, atcerēties visaizmirstāko — ir labi.

Man jāpārtrauc iesāktās domas par rāvu. Tā bija vienkārša maiga doma (ne tāda, kā to varbūt, varbūt droši vien, varbūt katrā ziņā, iztulkos mani tautas brāļi, mani brāļi viņi ir pieraduši visu ņemt pārnestā nozīmē…). Šodien es nespēju runāt par maigo rāvas tematu, par pļavu kuras ziedlapas līp pie kājām. Jūtu sava cietuma sienas sev apkārt vairāk kā parasti. Tagad es runāju pārnestā nozīmē — cietuma sienas es saku. Un tās ir mūžīgais svešums apkārt. Apslēdzies apkārt jau vairāk kā pusi dzīves. Dažreiz ir šķitis, tās ir atlauztas, atveras, un tad tās aizveras atkal. Un tagad ciešāk kā jebkad, tagad ja arī svešuma sienas varētu lauzt — nekur vairs cits nekas nebūtu atrodams, kā tik svešums. Dzīve ir pagājusi. Ja arī es atrastos Tavā tuvumā, kur Tu staigā — būtu ciešas sienas ap mani — viss aizgājis, pāraudzis, zudis. Es staigātu pa atmiņām un apkārt man būtu jauna turienes dzīve, kas iežņaugtu mani nesaprotams, kā cietums.

Šodien esmu brīvā atlaista — atvaļinājumā uz pāris dienām, atvaļinājumā no ciešāka cietuma, no pārvaldības, svešas personas tuvuma, atlaista brīvāk — un jūtu cietumu, lielo cietumu sev apkārt stiprāk, vēl stiprāk. Iziešu staigāt, pāri lielam tiltam, pāri ātrai dziļai, aukstai upei, skatīšos skaisto kalnu vakara gaismās — priecāšos un tas man aizžņaugs kaklu, ja es neuzmanīšos, tas ir — ja es atļaušu savām domām ieskriet parastajā strupceļā — ka šī brīvība ir apkārt man cietums, jo esmu pārstādīta uz neatgriešanos…

Jā runājot, varētu teikt, un to teiktu kas klausītos — tik neprātīgi es tomēr nomierinos. Man ir tomēr tik daudz, tik pārāk daudz brīvības atstāts. Varbūt ļaunākais patreiz (jau dažus gadus) ir tas, ka aizeju no cilvēkiem, nevaru piedot tiem viņu maz[umu], viņu kroplīgo nevērību pret citiem, viņu aklo kaušanos savos ceļos, nevērojot kur tie liek savus soļus, savas smagās pēdas. Brīvajā pasaulē. Nebrīvi cilvēki. Kā tas var būt, Tu teiksi, staigājot savos ceļos.

Nezinu kur Tu ej. Vai tā ir Rīgas iela. Mazsalace (nezin kādēļ man nāk prātā šis vārds, man liekas es neesmu bijusi Mazsalacē — esmu no Vidzemes) — varbūt Tavs ceļš nav viegls, varbūt Tevis dēļ man ir jāsaņem sevi rokās. Jābeidz šīs vaimanas, kas grib izlauzties nelabās vārdu virknēs, varbūt nepareizās, tuvredzīgās. Tevis dēļ varbūt man ir jāsavaldās.

Un to sakot man nāk prātā, kā es sēdēju uz vecā tēva ceļa un klausījos un dziedāju līdz tam ka viņš mani ucināja (tā teica vai ne) — Tilla tilla buka buka, sieviņ vedu vezumā, pats tecēju kājiņām, stabulītes taisīdams. Kamēr pats stabulēju, suņi sievu sarējuši… Un dienvidus saule bija logā, uz upes pusi, uz alkšņiem, uz viņpuses kalnu, uz ziemas sauli, kas laidās zemu un maiga. Te saule ir dedzinājusi manu galvu kā zila kaistoša uguns, cauru dienu. Un es nevaru par to žēloties, tā ir bijusi laba, karsta uguns, liela, un es nedomāju, ka es tieši vēlos atgriezties tanī — saulītē, kā mana mā[miņa] to sauca — arvien viņa teica — saulīte, ne saule — jo saulīte bija dārga, bieži vien reta lieta, ziemās maiga bāla, pavasara gaidīta saulīte, piesaulīte. Es nezinu vai es vēlos tanī atgriezties, šī karstā saule pār galvu ir audzējusi nevainojami, labi — bet kaut kas ir pārsists pušu un nesaaudzējams un… Jā es nezinu ko teikt. Esmu atbrīvota no visām saitēm un kādi palūdeņi, smagi ledi, vai kas, gāžas manā dienas ceļā. Kaut kā man tie jāpārkausē. Jāpiespiež sevi — runāt mierīgi. Teikt kaut ko izdomātu, apdomātu, sakarīgu un derīgu…

Pirmdiena 21. sept.

Inese zvanīja svētdien. Braukšu drīz pie viņas uz Banffu. Kaut kas būs, kas dos jaunu sparu!
Šodien izstiepu līdz galam to grūto pūķu stāstu. Bet viss vēl būs jālasa, jālabo, jāpārraksta. Droši vien – saraustīts, neritmisks, neoriģināls – jo kaut kā nerakstu to – viengabalaini, bet saraustīti. Katru reizi izteiksme raujas citā paviršā, piespiesti domājošā stilā – jo nedzīvoju to pirmo reiz un uz reiz – caur visu stāstu.

Šodien jūtos labi, bet divi nakts kad Gordons bija prom – te bija auksts, nevarēju iedarbināt sildītāju – salu un domāju ka mani pilnīgi nolieks pie zemes ar reimatismu. Nakts vidū cēlos un gāju zem siltas dušas lai sasiltu, nomierinātu salstošos nervus. Neko daudz nelīdzēja. Likās no sāpēm un kāda savāda aukstuma kājas kļūst kā akmens.

Dienā atcerējos un paklāju zem paloga polsterēto zemsegu, ko atradu plauktā – un tas mani glābj. Tagad arī sildītājs darbojas, un es neturu logu vaļā – svaigs gaiss mainās – un pagājušo nakti gulēju bez vainas. Man jārūpējas te par silti, ļoti silti ģērbtām kājām dienā – jo te ir pagraba vēsā grīda. Kādēļ to rakstu? It kā lai atskaitītu sev – kas bijis.

Nav vēstules no Dz. ne no Luces, kas solīja, ka vēstule seko…
Tas nekas. Liekas lielu vainu (uz sirdi) man darījis nepabeigtais stāsts – kas gulēja uz sirdsapziņas visus šos mēnešus. Vairāk kā pus gadu un es nespēju tam pieķerties un to pabeigt. Tagad – cik nu labi tas būs – tas gandrīz izdarīts. Sašūts viss kopā līdz galam. Nobeigšanas darbos nedrīkstu ielaisties pārāk gari – citādi atkal tas kļūs pusceļā atstāts.

Bija labi būt vienai 2 dienas, kaut arī abas naktis izvārgu ar reimatisma sāpēm – tomēr es varēju strādāt. Tagad – ceru būs labāk, kāda iekšēja pretestība sevī uzvarēta, kaut uz brīdi.
Tā man iet, gribu atzīmēt dažus vārdus un piepļāpāju lapas puses nepasakot ne vārda par to, ko gribēju teikt – un tas ir –
Gordonam nepatikšanas – tā ‘crazy’ skolotāja sieva izdarījusi pašnāvību, kuru Gordons ‘atstādināja no vietas’ un skolas vecāku padome nolēma tam izmaksāt vienreizēju pabalstu, lai tas nenāk sk. darbā atpakaļ.

Pagājusi zem vilciena. Viņi jauns pāris – paliek 6 mēn. vecs bērns, barots ar krūti – viņš viens pats tagad – bērns izsalcis, neesot ne pudeles ne saprašanas kā ar bērnu darīties. Mazliet par traku – būt vienam. Skol. vec. padomes biedri zvana – te viņiem varbūt jāmeklējot policijas aizsardzība, ka tas vīrs nenākot tiem atmaksāt. Par to neviens nedomā, ka palīdzība būtu jāsniedz tam cilvēkam, kaut pāris sievietēm būtu jābūt tur, vai dakterim jāziņo, kāda žēlsirdīga māsa jāsūta.

Vīrs bez tam – turēts aizdomās kā ne visai saprātīgs – tādēļ jau to mēģināja dabūt ārā no darba – ka rīkojies kritizējam muļķīgi etc. Varbūt – tomēr – jā ko tur teikt. Prasības ir asas un lielas un bez žēlastības.
Tas cilvēks ir tiešais kuru ķer Gordona tīrīšanas slota – un viņš nav izturējis. Es domāju pirms (kad man rādīja kādu šī vīra rakstu – kā ‘dumju’ un teica – ka tam jāatstāj vieta) – cik tālu tie asie lēmumi Gordonam veiksies. Es domāju – var nākt kāds ‘krach’, ka tā gluži nevar. un te nu tas ir. Cilvēki tomēr nav lietas. Vienam ir jāuzņemas šīs atlaišanas, pārcelšanas u.tt. – bet ja viens vien atrodas, kas to var un grib izdarīt – tad beidzot šī varēšana un gribēšana var būt mazliet pāri par vidus mēru, var būt ar nehumānu pieskaņu.
Atkal es – aizpļāpājos. Es gribēju atzīmēt tikai šodien notikušos faktus.
Tā tad pēc dažām dienām, es braukšu uz Banffu.

Pirmdiena 29. sept 1981.

Šodien nosūtīju Jaunai Gaitai 1 stāstu un 2 dzejoļus: ‘Pūķu svētki’, un Romā (ceļotāja prieks) un Vakars (īss dzejolis par dienas gaismu kas aizbēg…)

30. septembris. Otrdiena.

Vakars. Šonakt braucu uz Banffu. Viss sapakots.
Domas nekā nedomā. Nav laika. Nav arī iemesla domāt. Ha! Domas jāmeklē, jāmeklē iemesls domāt. Kaut kas jāredz. Kaut kam jānotiek. Tev vai citam.

Augusts 1981 (Ķikure/Kikure)

[probably in Hope, after I had gone to work in Banff]
apm. 5. augustā 1981
[this entry refers to her return drive with Gordon, after leaving me in Banff]

…un vecais Šopēns (jaunais, mūžam jaunais) piestāsta pilnas stundas ar kaut ko sen nebijušu, nedzirdētu, sen dzirdētu, sen justu, nesatiktu un tomēr tuvu no sevis izteikts varbūt. Malon sejā tas vērēs, pavīda atplaiksnīja un es to mirkli guvu, ak to vairāk nevar iegūt, tā kā to vecais Šopēns saka, izrunā no manis manī esošo, neiegūto un nezaudējamo zaudēto, neatrasto. Vasara ārā, rozes pārzied, ceļi balti izžuvuši upes skaidros akmeņos ierāvušies putni knābā ķiršus. Vasara aizplūst pa lielceļiem. Vakar 12 stundas braucu 70-115 kilometrus stundā. Divi stundas no tām gaidīju ceļu labošanas putekļos, gaidīju, kā vecos laikos, apturēts bij viss skrējiens, tad atkal ceļš atraisījās, kā tas tagad citādi varētu būt. Tādēļ jau tik reti kur iespiežas Šopēna runātais, klausās un nedzird, ātrums rauj un rauj, jāpiestāj lai dzirdētu. Nav laika stāties, ja kādreiz ceļa labošanas putekļos uz brīdi, bet tad neapmierinātība, dusmas, īgnums par traucējumu, netaisnību nodarīto liedz kaut ko just. Tik bērni tur kādā mašīnā spēlējās ar savām lellēm bez bēdu. Bāza ārā pa logu papetes, lika tām klanīties, vicināt rokas. Arī to ritmi nebija Šopēna ritmi. Rozes pārzied. Jārok ārā, jāliek citas puķes…

Ceturtdiena, apm. 6. augusts.

Inese jau no svētdienas – Banfā. Aizvakar piezvanīja – kaut kā cīnās uzsākt.
Es arī biju līdz uz Banfu. Braucu ar Inesi. Otrā dienā ar Gordonu uz Kimberliju.
Laikam tur – vecā dziesma.
3+3=6   6+6=12. Tādu papīrīti samīcītu bumbiņā aizsvieda uz K. Tas varēja būt – laiks bija 6 pēcpusdienā.
Atpakaļ garš brauciens 13 st. bet jaunā mašīna nes kā putns!
Vakar pēc vakariņām te, negaidot izspruka nejauka saruna. Bet – rūgumam jānāk pār trauka malu, lai tur vai kas.
Viss viens.
Viņš man šķita, pēc sarunas – īsta – mess. Jaunas teorijas, citādi apgalvojumi un mūžīgā sevis aizstāvēšana. Pilnīgs pats ideāls. Otrs – neeksistē, vai ir jāparausta pleci, vainīgs. O.K.
Šorīt – lielāks klusums, maz vārdu. Varbūt – nemaz. O.K.

Piektdiena 7. vai 8. augusts 1981.

Šodien piezvanīju Dzidrai – (nebija jāgaida ne minūte!) Tālis [left] pirmais pie telefona – „That’s grandma!” Pazina uz reizi. Tad – Dzidra. Balss tāda tumša, bet – esot abi ļoti veseli.
Tālis būšot prom visu gadu, pie Cliva, farmā. Labi! Pie Dzidras tikai holidejās. Dzid – citādi esot viss labi, tikai nobijusies par taxation lietām, kur nav uzdoti boarderi etc. Cerams – viss būs tas O.K.
Grāmatas tur – nav pienākušas! Vecīši, vecīši!
Piezvanīju arī Inesei – bet nebija tur patreiz. No rīta bijusi. Varbūt esot lekcijā! Labi. Mums ar Gordonu – liekas arī labi!

Sestdiena. 8. augusts 1981.

Pirmā nedēļa pavadīta te bez Ineses. Tikko pie brokastu galda – apsēžoties domāju – laiks ilgi nebija vilcies tik lēnām kā šai nedēļā. Garas, lēnas tukšas dienas.
Vakaros pāreju un atnāku pāri Freizera tiltam.

Laiks beidzot sauss un karsts. Vakari pilni zilu dūmaku. Zāle kļūst brūna. Visi ziedi pēkšņi pazuduši. Tikai biškrēsliņi, nākdami vēlu, saziedējuši visās malās, izžūst ar dzeltenu blāzmu. Vakar bij bāla mēness skaidiņa gaisā pāri kalniem. Pāri eglēm. Šis karstās vasaras dienas vakars vieda kaut ko no ziemas vakara – karstums un aukstums rādījās līdzīgs savā esmē – ārpus parastā, savā galējā spēkā, kādā visu piepildītājā klusumā.

Un staigāju tā jau gadus un gadus un ceļš ir absolūti, Toričellīgi tukšs. Nojautas, pasakas, putni. Cilvēki visu laiku aizbrauc garām ieslēpti savās mašīnās. Bet brīnišķīgi ar soļiem skārt ceļu, smiltis, asfaltu, oļus, sūnas. Te ir daudz sūnu. Austrālijā to nav. Te ir krāsaini, visādi sūnu, sīku ciešu sūnu klājumi pār zemi, pār akmeņiem, klintīm, kokiem, zem zāles un puķēm pat.
Upe beidzot ir kļuvusi skaidrāka un tai ir skaista zaļganzilas, tēraudainas krāsas laistīšanās, blāzmošana.
Quo vadis Domine?

Lasu Miloša grāmatu par Poliju un Lietuvu. Gandrīz nāk prātā – slavini žīdus un Tu tiksi godā celts. Milosz dabūja nupat (1981) Nobela prēmiju, un es lasu un domāju – par ko? Par ko? Vēl tas man īsti nav atklājies. Viņš lasās grūti. Pirmā grāmata bija neticami jocīgā (neparastā) angļu valodā. Šī ir nevainojamā valodā, bet smaga, nevaldzinoša, nepārtraukta uztiepēja stāstīšana.

(Kaut kur no Milosza lasīju kaut ko īsu un siltu? Kas un kur tas bija?) Tikko te sāku nokritizēt Milosz’u – lasot tā grāmatu tālāk – jāsāk pozitīvāk vērtēt tā runāšanu. Kaut kā – jāsaka tā – ‘runāšanu’, ne ‘domāšanu’ – jo tāds ir viņa stils šais divi grāmatās – ka viņš runā un runā un ir mazliet jāpiespiežas lai uzklausītu uzmanīgi – ko viņš saka, ko viņš – runā? Viņš it kā neļauj līdzi domāt, nedod nekādu līdz ieskatu citādā veidā, kā tikai stāstot, runājot savus spriedumus par visu.

Tikko īss paragrāfs par (universitāšu) korporācijām – pareizs, bet varbūt tomēr pareizs tādā veidā, ka izlasa tikai vienu daļu patiesību no visas tās lietas.
Es to pašu par korporācijām domāju. Bet es arī domāju – ka mans spriedums ir mazliet pilnīgāks.
Gaisma un miers manā istabā dienvidus laikā.

Vaļā logā ārs kā pastkartīte – kaimiņa mājas stūris ar sānu sienas skursteni vecos ķieģeļos celts, aiz tā egles kuplums pret zilganās miglās segtu kalnu, tik kādā vietā labi ieskatoties var samanīt tur koku zīmējumu saules gaismā. Apkārt gar logu visām malām mūsu dārza krūmu un koku zari – zaļi, brūni un lejā zilu ziedu pilni.

Gleznas vidū kaimiņa automātiskā laistītāja strūklaka paceļas un grimst. Gaisos visu laiku lido sēklas, tauriņi, insekti. Vēsma viegli viegli aizskar zarus. Tikai elpojot.
Kaimiņa strūklakas celšanās un grimšana uz vienu un otru pusi ar savu veldzi, ar lāšu mirdzēšanas lielākais šarms un zaļie egles zari zilgan zaļi dziļi ar kalna zilgmi cauri tiem…
Inese nezvana un G. laikam sāk to just.

9. augusts. 1981. Svētdiena.

Laiks velkas lēnām. Varbūt par gadiem atkal reiz, tas velkas lēnām. Tas jāizmanto. Jājūt ilgais solis. Lai arī tas ved tukšā, tukšumā, nekur. Jāpilda tas kā bērnam ar savu iztēli. Par ko? Klusē viss. Kāda seja atplaiksnī no krēslas nozūd. Ko es ar to varu iesākt? Tā bija liels notikums tukšumā. Varu pakavēties pie daudz jau apcerēta, pārdzīvota, pārcilāta.

Bija te R. un D. ar bērniem. Jāredz un jāsaprot, ka tagad bērni ir pastāvīga cīņa, pastāvīga noraidīšana, kontrolēšana, saprašana, pieņemšana, smaidīšana. Kā tas beidzot neapnīk? Šis līkumotais ceļš. Gars visu laiku spurojas, pretojas, saslejas, nezin ko gribēdams — tad ķermenis kādreiz piekļaujas un tas ir tuvums. Vai aug arī garīgs tuvums? Vai tas beidzot noslāpst, neizaug pastāvīgajā, smieklīgajā cīņā? Es tādu pretošanos, tādu pastāvīgu revolūciju pret vecākiem nekad neesmu pazinusi. Tādēļ es nespēju panest manās acīs nevajadzīgas, traucējošas cīņas ar Tāli. Šķiet, kad redzu citus — tas ir visnormālākais šīs dienas bērnu un vecāku dzīvošanas ceļš.

Gara nedēļa. Es teicu to arī viesu klātbūtnē. Un dzirdēju teiktu (paskatoties man tieši acīs) laba, mierīga, nedēļa. Varbūt. Varbūt. Bet varbūt (kāpēc tas bija jāsaka man acīs skatoties?) tās ir pirmās “zaļās vīnogas”, kad nav kaut kas tā kā to vēlētos (locīšanos un raudāšanu, lūgšanos un pieņemšanu) tad jau cenšas reklamēt — tagad ir tā kā es vēlos. Nu — redzēsim. Kas jācieš, jācieš. Kas jādzīvo, jādzīvo. Ja viņa var izturēt — gan tad ir tā kā vajaga.

Man — jāizturas mierīgi. Nedrīkstu nodot savas domas, pārdomas, aizdomas, etc. etc. Nedrīkstu pieņemt par pareizu neko kas man kādreiz izliekas esam īstenība, un nedrīkstu arī to aizmirst. Grūti ticēt, ka Inesei ir viegli nerādīt ne zīmes. Bet ja viņa var — labi. Man gandrīz liekas — labi. Jāspiež, vēl daudz ilgāk jāspiež lai redzētu, kas te ir iekšā. Nekas vai kaut kas. Ja ir kaut kas, tam jāaug. Ar maz nepietiek. Jāpieved pie tukšuma malas, ja tas ir tukšums. Ja tas nav uz ko iet, tad tas ir bijis aizmugurē, tas ir bijis dzīvotajā — un uz to nav ko atgriezties.

Bet manā tukšumā es velti, slepeni, neticīgi, un tomēr, lūdzos — ved kaut ko dzīvu. Es staigāju pa mēness tiltiem. Es nekrītu. Vai par to man nevarētu mazliet atlīdzināt? Es jau patiesi krītu. Mana radošā darbība ir apstājusies — es krītu. Turos ne pie kā. Vēl turos.

Mēģināju runāt lai G. zvana Inesei — bet viņš atrunājās, ka I. ir uzņēmusies zvanīšanu. Vai tas tā ir? I. iedeva mums savu numuru. Normāli būtu — ka viņš zvanītu. Ja viņš gribētu atzīties pieļaut atzīšanos, ka viņš domā — par viņu. Ja viņš to mūžam noliedz un vienmēr liek viņai aplidot.

—————-

Kad ļoti, ļoti gribētos sagaidīt līdzdalību, sabiedroto, palīdzību, utt., tad atrodi tikai to, ka esi viens un viss ko gaidi un vēlies varētu būt tikai paša spēkiem, tikai no sevis. Beidzot tas kļūst viss pats sevī nevērtīgs. Kādam nolūkam? Kam? Sēdi un skaties debesīs, kā tie uz un zem lielpilsētu soliem naktīs, dienās. Un pārvarēt to apātiju ir visgrūtāk, ja tai atļauj iesēsties ilgāku laiku. Sēdi un skaties debesīs. Puķēs, Smiltīs. Aiznes zaķim mežmalā kāpostu lapu. Ir tik sauss kļuvis. Viss zaļums pazudis.
Pat augi nevar ciest katra cita auga tuvumu. Lai augtu blakām tiem jābūt draudzīga sabiedrība. Lai arī mums nav saprotams viņu izvēle, mums tā jārespektē. Ja gribam būt dārznieki.

Un cilvēki? Tiem jāpieņem — apstākļi. Ja apstākļi noliek tevi nepieņemamas būtnes sabiedrībā, tev jādzīvo. Jāveģetē. Dzīvot ir augt domās. Augt domās nevar nelīdzīgas vai pretlīdzīgas (nepareizs termiņš) klātbūtnē. Man nav nekāda iemesla šo apkārtni nepieņemt. Bet es to nespēju pieņemt. Kaut kas nesaprotams, kā kāposta nedraudzība, nē, tas bija — tomāta nedraudzība pret pētersīli, man perinās te zemapziņā un neļauj man augt. Jeb tas ir kaut kas cits? Bet šī neauglība man gadiem ilgi ir jājūt šī pētersīļa klātbūtne. Kādēļ es nevaru to pieņemt? Tas nav nekāds prāta spriedums. Tas ir kaut kas tikpat neizskaidrojams, kā mana augšana garīgi, kad man tas sokas, kad — apstākļi labvēlīgi. Kādi tie tad ir?

———————

Vēstule no Dzidras. Vairāk kā 2 mēneši veca. Dzidra (telefona sarunā) jau brīdināja, ka pastā ir divas ļoti drūmas viņas vēstules un tās nav jāņem vairs ļoti nopietni, jo tās jau ir pārdzīvotas… Šinī — iztirzātas nebeidzamās problēmas ar St. Kaut tas nu būtu iznīcināts!! Tāds nederīgs zellis… Bet tā tas ir visur. Nederīgi zeļļi ir daudz kur varoņi, arī te.

Vakar bijām pie Ian un Jeanes, viņu vasaras mājoklī uz salas USA [at left]. Šie glaimi, ko G. lej tur virsū! (J. bija viena mājās, tikai vēlu pārradās Ians.) Tur tāda tā apvārdošana turpinājās visu dienu beidzoties ar vienu cigaretes smēķēšanu kopīgi, pārmaiņus liekot to no rokas rokā, no mutes mutē. 2 cigaretes tā tika izsmēķētas, vairāk kā liela pudele vīna izdzerta, abi kvēlojoši no “iekšēju ugunīm” — tādi puiciski paņēmieni ir viņa ikdienu saturs. Un šī — J. ļaujas un vēlas šo muļķīgo erotisko spēli. Ja Inese grib turpināt dzīvi ar G. viņai jāmācās šīs pazemojošās dumjības. Tagad man liekas, viņa nevarēs tās neredzēt, un tās turpināsies, jo tas ir G. saturs, un kā citādi In. varēs savu vietu atrast, kā varbūt sviežot pretī tos pašus dubļus un tad noturēties savā vietā. Vai nenoturēties. Nebija tā liela lieta. Varētu tā teikt. Bet tieši tādēļ pieaudzis, sabiedriski augstu stāvošs vīrs un pretī tur tāda pat sieva atļaujas tādus pazemojumus, tukšus niekus.

Jāsaka — šie cilvēki [right]– dzer un pļēgurojas. Ne jau visi — Ians strādā dubult un trīskārtīgus darbus — ceļ māju, pelna naudu un glezno, nopietni mēģina gleznot. Un sieva, kas liekas ir vecāka par to, varētu teikt (manās acīs tā tas bijis arvien ar viņu) neizskatīga — aiz viņa muguras mēslojas. Tad atvadoties — saķērušies tie abi ar Ianu šķiet — laimīgākais pāris. Kā ne — saceltas divas vasaras mājas jūras krastā — viss ko vēlas sirds. Leiputrija.Ir laikam šai valstī kāda zemkārta, kas strādā un kam pietrūkst daudz vietas, un otra un treša kārta, kas dzīvo pāri saviem nopelniem, kas sēž vietās kas ir pārmaksātas un kuru darbs tos ved pa dīvainu, bezmorāles ceļu.

Tos glaimus ko G. vakar tur lēja un lēja — beidzot gluži muļķīgi (manās acīs tā bija izgāšanās) sadzēries vēl vairāk vīna [left], ieejot Iana studijā, kā tāds miljonārs… “Es tos divus ņemu. Es tos pērku. Saprotiet. Ņemat to nopietni.” “Jūs jau nemaz cenu neprasāt?” Viņš to pat nedzirdēja. “Ņemat to nopietni.” …Patiesi viņš maz ko zina no mākslas. Ja viņš mazākais būtu apskatījis tos darbus un — izvelējies. Nē — tos divus, kas augstāk pie sienas pielikti. Pirmo reiz es viņu tiešām uzskatīju kā tukšu, balamutīgu naudunieku, kas spēlē tik caurredzamu lomu… Man gribētos šiem cilvēkiem uzlaist kādu smagāku apstākli, kas viņus mazliet pārkausētu. Bet liekas — tas nav iespējams, ja G. tagad to nejūt, kad In. ir gandrīz ārā no viņa rokām, kad vēl tad viņam nav nekā cita — tikai flirts un sevis labā visa glaimošana un lielīšanās — tad viņš tiešām nav tālu no tā stāvokļa, vai ir jau daudz tālāk, bēdīgākā ceļā, kā Dada Dzelme bija — ietinies savā aizstāvēšanās, savā lielīšanās, savā mazuma attaisnojošā atmosfērā, ceļā uz savu vientuļa elli. Viņš nespēj piezvanīt In. pats. Viņš nevarētu nekādu mīlestības zīmi izrādīt, kas nebūtu tieši izlūgta no viņa. Kā piem. toreiz, kad lidlaukā In. atgriezās no New Mex. priecīga, mīlestības pilna pret viņu — un viņš kā auksta zivs — stāv un stāv un stāv un saņem visus bez pirksta kustināšanas. Kāda nabadzība. Kas tas par vīru. Pietiek. Es nevaru viņu mīlēt un atzīt. Lai arī mani aizkustina viņa pacietība un viņa labā izturēšanās pret mani te mājā. Bet — man jāzina ka aiz katra viņa soļa, stāv viņa pašlabums. Ja viņš domā, ka ar mani jābūt labās attiecībās savas un In. lietas dēļ, tad viņš to spēs izvest spīdoši. Es tiešām domāju, ka tas viņam nenākas ļoti viegli, haha. Es neesmu nekādā ziņā ielīksmojoša parādība.

Jā, vakar bija labs brauciens, mazā jaunā mašīna nes tik viegli kā uz putna spārniem, absolūti nenogurdina sēdēšana, ne tās kustība. Pēc dažu stundu brauciena mazliet jūt vēl tās viļņošanās kustību, kā pēc jūras brauciena. Tad mazā restoranā (USA) labas pusdienas. Protams — lieliski tas ir — tā varēt ieiet restorānā un ēst ko grib — nauda neskaitās. Bet tas nav dzīves saturs. Tas nav nekas ar dzīvi pērkams.

Jūnijs 1981 (Ķikure/Kikure)

Piektdiena 4 (?) {5} jūnijs 1981.

No kurienes šī sēkla gaisos
Uz kurieni tās ceļš
Tai zināms, nezināms.
Tai diena līdzi iet pret vakaru
Ar sauli
Tai upes līdzi iet ar ūdeņiem
Tai meži šūpojas un vējš to ved
Un putnu balsis.
Bet kas to sargā
Kas viņu glābj
Kad gulstas tā pie zemes
Dzīvi sākt.

Tāls ceļš tai zināms viņas neziņā
Tāls ceļš tai drošs kaut briesmās vestu
Tā lido brīva
Neskārta ne baiļu ne cerību
Tā brīva visumā
Jo pati viss
Nes savu brīnumu
Kas brīnums tikai mums
Kas ceļojam ar savu smagumu
Piemirkuši ar mūsu jautāšanu
Ar mūsu smagumu un zudamību
Un mūsu kāri nemirstību tvert.

–––––––––––––––––––––––

Kā salāpīt, kas sists bez vainas
No rokām kritis trauks.

––––––––––––-

Nu aiznes mazliet gaismas
No jaunām lapām mežmalā
No sūnām kas tik maigi klājas
Pār smiltīm, akmeņiem
Bet kas aizsedz cieši
Neatsedzami, no gaismas slēpj.

Aiznes mazliet gaismas
No viļņiem steigā rautiem
Zem tiltiem nestājoties.
Aiznes mazās balsis
No putniem bēg kas
Slēpjas zaros
Un atgriežas
Kas vienmēr atgriežas
Vējš diennakts griezās.

––––––––––––-

Tramtaram tram tramtaram
Un tas ir viss kas ir un būs
Bet pāri tiltiem mazliet staigāt
Tad atkal palikt tram ta ram
Pie tā kas ved pa tram ta ram

Bet pāri tiltiem mazliet staigāt
Pāri tiltiem mazliet iet
Palu ūdeņi kad nāk pret krastiem
Pār tiltiem tad vēl iet vēl iet.

Otrdiena 9. jūn. (1981)

Šodien nosūtīju Br. Palton’am mazo grāmatiņu.
Kartiņas ko esmu sūtījusi nepietiekami uzmarkotas. – Freiji, Ozoliņi, kam vēl?

Maijs 1981 (Ķikure/Kikure)

24. maijs 1981.

Svētdiena. Novakare.
Inese + Gord. pārbrauca no San Francisco. Viņiem gājis ļoti labi! Un tas – ir labi.
No Dzidras vēstule – iet viņai pa ‘augstām bangām’ un tas arī ir labi. Un viņa saka, ka viņai patīk manas vēstules Sarmas un manā grāmatā – un tas vēl arī ir labi!
Pēdējās dienās jutu kādu nederību un līdz ar to – nespēju neko vairs rakstīt. Ir iespējams ka man nav jāraksta tas, ko es nevaru un nevēlos rakstīt – man ir tikai jārunā tas, par ko man gribās runāt.
„Kad Jūs runājat par sevi – Jūs runājat kā māksliniece,” Sarma toreiz teica. Un tas ir tas kas būtu man jādara – tikai nav vēl īsti atrasts kādā vielā, veidā šo runāšanu izdarīt. Nu – patreiz viss ir apstājies.

Lai gan staigājot es ik
Brīdi jūtu šo pasauli
Krustu šķērsu
Laikiem cauri
Turp un atpakaļ
Kas piedzīvots
Kas izsapņots
Kas bijis
Kas meklēts un nojausts
Viss laužas kā stari
Tūkstoš niansēs
Atspīd no zemes
No sūnas un zāles
Elpo no meža
Skan no ūdens
No putna balss.
Viss tas ir mans
Un viss tas jāatdod
Un kur man pašai jāiet?
Jūs visi jau esat zem zemes
Zem zāles un sūnām.
Tie no tām dienām
No manām dienām.
Ko es vēl te daru?
Es domāju par visu
Un mūsu dienām
Zem sūnām.
Visgrūtāk saprast
Ka Jaša
Mans jaunais stiprais
Dzīves visdzīvākais
No visiem dzīviem
Jaunākais
Ir arī zem sūnām, zāles.
Viss kas vien dzīvs
Labs, liels
Viss kas bij vīrs
Bija viņš.
Kā tas var būt
Ka man jāsaka – bija.
Viņa balsi dzirdu visbiežāk
Visskaidrāk
Un mātes balsi un vārdus.
Balsis. Balsis.
Šovakar ir laiks uz lietu
Maijs un ziedu laiks.
Un mazs putns vidžināja
Mazu teicienu
Tas pats, to pašu, ko toreiz
Kad bija novakare
Zaļš un ziedu laiks
Un laiks uz lietu.
Cik lielu dziļu laimi
(Jā tā to sauca)
Tas deva, tas teica
Šī putna balss
Pavasara laikā
Uz lietu.
Atmiņa vāri skāra
Dzirdēt šo pašu balsi.

Paldies par Dz. Vēstuli.
Paldies, ka Ines + Gord. atbrauca laimīgi no S. Franc.

31. maijs.

Jūnijs klāt.
Šorīt atnesu riekšavu meža zemeņu! Mežs vēl smaržo no lapām vien.

Jau jūnijs.
Mežs smaržo
Lapas jaunas vēl
Saulē, vējos, rasā.
Svētdienas, svētdienas
Bijušās, nebijušās.
Zāle pār kājām
Ziedpilna smaga.
Zem sūnām zem zālēm
Jūs draugi jau visi
Zem sūnām
Svētdienas bijušās
Nebijušās.

Aprīlis 1981 (Ķikure/Kikure)

8. apr. 1981. Trešd.

Vakar vēstule no Dzidras. Liekas – viņa turas labi. Bet – viegli tur nav – jāpūšas, viņa saka.
Piedāvājums no Cliva (II !) draugiem pirkt lielās bildes – collge etc. Labi!!
Man – pāriet iesnas. Jāsāk kustēties. Es arī – pūšos un pūšos un – neko nevaru atpūsties un uzpūsties…
Ines. + G. – Vancouverā.
Ārā vēl – lietains un auksts.

Ko baltā lapa Tev lai saku?
Gribētos runāt ar Tevi
Šķiet kaut kas būtu sakāms
Kaut ko Tu man atbildētu
Kaut ko Tu man pretī teiktu
Kas nerunāts nedzimis mirst.
Zied pavasars, zied jau gadus
Ja gribētu sākt mēs par – laiku
Līst pavasars – līst jau dienām
Sāk klāties jau ziedlapu lietus
Drīz tas būs aizslaucīts.
Bez bēdu – nāks tūkstošiem dienu
Tiem, zariem kas ziedos mirkst
Atkal reiz – vai priekā? – bez bēdu?
Ja gribētu sākt mēs par laiku...
Tu klusē baltā lapa
Tu nenāc ar domu virtenēm
Bet jāzin Tev – negribu klusēt.
Vējš šūpo pātago zarus
Trauc ziedus vasarai ceļā
Trauc manas domas lapa tu baltā,
Pārtopi plaukstošā zaļā
Lai zinu ka bijusi vakardiena
Un nakts un nu jauna diena
Kad Tu pārtopi plaukdama zaļā.
Klusē baltā papīra lapa
Klusē ziedi zaros aiz loga.
Mēs dalāmies dziļā klusēšanā
Nopietnā lielā dzīvošanā
Ar magnoliju aiz loga
Kam ziedi kā tulpes kā āboli
Negrib šķirties un dīgst jau lapas
Lapas jau vasaras atnākšanai
Ilgai klusai dzīvošanai.
Mēs dalāmies laikā dzīvojamā
Ar magnoliju aiz loga.
(Es) jūtu Tu skūpstus man sūti,
Sit ar rožainām dūrēm pie rūts
Aizmiglojies zīda gaismās
Kā ābele upmalas dārzā.
Laiks dzīvotais sa[.]dies gaismām
Simtsaitēm sasaistījies.

[No date — may or may not belong here]:

Paskatoties uz šo balto lapu, man atvizēja domas — Austrālijas jūrmala, saule, spoža smilts, plašums, karstums, mēs glābjamies zem eikaliptiem, prom uzkalniņā, kur daži zaļi zāles laukumi, dažas ēnas. Atmiņā viss ir viegls un labs. Grūtums izgarojis. Šejienes aina patreiz spiež ar savu nelabumu — noziegumi, plītēšana, meli un diezin kas. Bet — eju ceļā, pāri lielajam tiltam, lielajai straumei, kas zem tilta plūst zaļgansudrabaina, plūst gar gaišām lēzenām krasta malām, viss sauss tagad, vasara plūst. Ir arī te labi un atmiņā paturēs, tāpat kā no Austrālijas jūrmalas — gaišu ceļu, smaržas, kalnus un mākoņus. Un — vai tas nav galvenais? Vai tā tomēr nav mūsu dzīves esence — šis labais, kamēr tas ir pie mums? Kamēr tas ir… kamēr visus grūtumus var pārvarēt. Un lai Dievs stāv tiem klāt, kam ir par grūtu.
———————
Naktī bija pērkons. Atmodos pirms tas bija te. Tikai smagi, robainu galvu mākoņi rādījās gar kalniem un mēness gaisma tos izgaismoja savādi spocīgus.|
Tad vēlāk pamodos no gaismas un trokšņa — spērieni kā bumbas sprāga, vēlās uz kalniem.
—————–
Balta lapa, balta diena — melnas domas, vajadzēja maisījumā iznākt kaut kam pelēkam. Tā tas laiks arī ir. Brīžam pavīd tikai baltais. Brīžam melnais. Brīžam miglains pelēks. Un kad tas ir pelēks — tas ir velkams ilgi un grūti, grūti elpojams. Kad tas ir melns — tad tas ir tik smags, ka to nevar pavilkt un domas cīnās, kā no tā tikt vaļā, pamest visu, postīt un izpostīties līdz, vai ko. Kad tas ir balts — beidzot tur viss atkrīt kā nebijis un tu izej uz balta ceļa. Cik ilgi. Cik ilgi.

Trešd. 15 (?) apr. 1981.

Inese jau trešo dienu prom New Mexico. Gord. gaida zvanīšanu no viņas katru vakaru – un nav bijis zvanīšanas. Spēlēju scrabble – 2/2 Pēdējo reiz laidu gandrīz lai vinnē. Kaut kā man turējās labi burti un izdevības.
Vakar 2 (amer.) astronauti (spec. Spaca kuģī ‘Columbia’) atgriezās ļoti priecīgi un eleganti projektētajā punktā uz mata un uz minūti, no 2 ½ dien. (apm.) lidojuma apkārt zemes lodei.

Dūšas vajaga kāpt tādā lietā. Pirms viņi drīkstēja izkāpt raķeti ielenca visādas palīdzības armijas – mašīnas un cilvēki – noģērbušies no galvas līdz kājām kādos aizsarguzvalkos – kustās resni kā bites ap lielo mašīnu. Liels – ļoti liels kuģis! Technika!
Lasu kāda biologa piezīmes (godalgotas 2 grām.) ka es sastāvu pa daļai ne no savām šūniņām, bet no svešķermeņiem – kādām piedzīvotajām būtnītēm (baktērijām). Tās dzīvo manī, mājo un kalpo. OK. Viņas nevar mani pamest…

Magnolija – pēc visa sniega (te uzsniga sest. un turējās līdz svētd. labs sniedziņš) ir ļoti krāšņa un skaista. Un arī tulpes un citas puķes – tikpat priecīgas kā pirms tā.
Vakar bija ļoti silts. Pastaigājot pāri Frazera tiltam – bija jānovelk bagyshirts!… Vienā dārzā dāma sauļojās, bērni skrēja ‘shortēs’, koki, krūmi zied un gatavojas ziedēt ar lielu steigu.
Manī – liels gausums.
Darbs – ne prātā!…
Man beidzot – jāmācās rakstīt pa mazām daļām, lielais uzdevums – sākt nobeigt izstrādāt – baida un es neķeros klāt. Jāstrādā pa gabalam, grib vai nē. Ar apdomu.
Lasu G. Flobera piezīmes (vēstules) kurās viņš raksta kā viņš mokās ar Bovarī Kundzi! Lēnām lēnām – turp un atpakaļ! Man tas jāmācās pieņemt, tas vienelpas paņēmiens vairs nenes cauri.

Otrdiena {21.4.81} (3. Lield. svētki – agrāk tā bija.)

Inese – vienu pilnu ned. + 1 dienu prom New Mexico. Gaidām ziņas.
Lasu daudz.
„If a spirit of nationalism gets into literature, it stops being literature.” William Faulkner in an interview.
„…If he is a first-rate poet, he tries to do it in a quatrain. If he is not a first-rate poet, then he tries to do it in few pages – he is a short-story writer. If he can’t be a short-story writer, then he resorts to eighty thousand words and becomes a third-stage novelist.” W.Faulkner.
„Any discipline can help your writing: logic, mathematics, theology, and of course and particularly drawing.” Flannery O’Connor (author, teacher etc.)
„What is, that gives some writings their power… this power, where it shows itself – is the product of a certain unique combination of temperament and intellect.” John Hersey.

Svētdiena, 26. (?) aprīlis.

Vakar no Ineses kartiņa, (vēstule aizvakar) – plānotais brauciens no pils. uz pilsētu liekas iet ļoti labi [right]. Vēl 4 dienas – tad viņa būs mājās. [Photo: US South West by car rented in New Mexico]

Liekas – es varēšu labāk ‘nosetlīties’ uz darbu. Varbūt nē. Tad jau nekad.

Dzeltena tulpe logā. Maigums. Gaisma. Neizteicams daiļums viegli klanās vēsmās. Bērnība jaunība ziemassvētku un vasaras vēsts. Laime, mūzika, solījums. Kapos gulušies draugi, jaunība, tēvs māte dzimtene, ko man vēl saka šis tulpes maigums? Vēl manu bērnu mīlestība. Rūpes un sāpes – vēl dzīvība par tiem. Vāri kā tulpes zieds tie uzaudzināti. Stipri un ievainojami. Tik vien šī zieda maiguma daiļuma gaismas dzīvības spēks kā senlaikus šķēps, arī kā šķēps kā drošs karogs visu citu koku zaru zāļu gaisu un vēju vidū. Lai sargā viņus tas. Laiku, gadu, ziemu un vasaru, mūžu mūzika skan logā.
„Turi mani turi pie siltas krūts” kāds dzejnieks teica. Turi mani turi pie tā, kas skan manā logā.

P.S. Gribēju te piezīmēt tikai to, ka man vislabāk gribās iet pāri tiltam, pāri lielajam tiltam (arī mazajam) it kā es varētu aiziet pāri pie tā, ko es meklēju, kas ir un nav pie manis.

[Photo of bronze bust of ‘Peter Lindsaar’]

Marts 1981 (Ķikure/Kikure)

1981.g. 16. martā – nē, 17. martā
Hop’ē!

Saulaina, skaista agra pavasara diena.
Aiz loga vējā trīc zaļas trepju{?} lapas un saulē aiz zīda, veca, maiga zīda, priekškaru krūmiņa zaros karājas kādi dzelteni ziedi.
Pret debesīm kalna mugura līdz mākoņiem.
Skaista istaba. Ērta un gluži milzīga māja te viņiem.


Vakar Inese atveda mani no Vancouveras. Atlidoju labāk, kā sākuma domāju. Pirmā stunda lidmašīnā šķita smaga, domāju – nebūs viegli izturēt, bet kaut kā kļuva vieglāk, noturējos gluži labi, ēdu, dzēru, nopirku odekolonu (In. + Gord.) – Cointro nedabūju…

Pirmo nakti te – nogulēju, arī labāk kā cerēts. Tagad – jānostabilizējas, galvā un sirdī ‘iedur’ pa brīžam un vēl tādi ‘reiboņi’ ņem… Sāku iedzīvoties, izņēmu jau visu ārā no kofera.
Visapkārt uz mani te raugās Dzidras bildes! Skaisti! Arī manas mammas seja šur tur redzama no maniem zīmējumiem – māja ar vēsturi! Un saule līst pār kalnu!
Būs jāstrādā te. Ko citu man darīt!


Paspēlēju jau arī vecās te, un labās klavieres. Būtu labi ja latvieši nebūtu mani aplaupījuši! Ja vēl kaut ko no šīs pēdējās afēras dabūtu atpakaļ! Bet par to nedrīkst domāt, lai gars nesabruktu.

19. marts, ceturt.

Piezvanījām Riekstam. Solās izsūtīt pirmdien 23. m. grāmatas. Atkārtoja – ka man pieder viss Austr. tirgus – Kr. uz turieni nevienu gr. nesūtīs. Nu – ja tā, tad viss labi. Kas būšot ar nākošo grām.? Tas palika īsti neatbildēts…
Uzrakstīju 3 vēstules, visiem Austrālijas galv. grām. tirgotājiem – Priedītei, Strautam, Strautiņai. Nu – redzēs! Tās jau būtu tad vēl labas beigas!…

Ļoti skaista diena. Mazliet staigāju. Inese sapirka man 2 blūzes, skaistu žaketīti – bet vidus un pakaļa (!) gan man ir kļuvuši neticami plata. Kauns, kauns! Jātaisa exersizes! Ar iešanu vien nepietiek.
Diena te garāka – nav nekas jāgudro virtuvē. Nu man nāks sava nedēļa, bet tas nieks un būs noderīgi.
Vakar saņēmu puķes no Bozničiem! Nu labi!
Šodien bankā iemaksāju čeku C$1700 – tas maz priekš grāmatas. Bet Inese saka – viņai nauda ir. Jāsāk kārtot un rakstīt un pārrakstīt.

Hopē – skaisti ir kalni apkārt. Sāk ziedēt visādi krūmiņi.
Man reiba galva pēc staigāšanas – vēl neesmu atžirgusi no kādas pārmaiņas, no ceļa etc. Bet – jāturas. Atpūšos te labi. Vakar nakt logs vaļā, vakarnaktī temp 1°. Šonakt būšot 2° – tā tad vēl drošāk var atstāt vaļā – un tas man dod neticami labāku atpūtu.

20. martā, piekt.

Inese aizbrauca uz Vanc. līdz rītvakaram.
Man liekas – viņa ir diezgan ‘strained’, šķiet – varbūt maldos – cīnās, cīnās.
Lai segtu savu vainu (?) kāds atrod iedzimtību, izskaidro tik viegli dusmu izplūdumu. Pats tik labiņš – ņēmis raksturu pēc mātes, ne tēva. Citi tā gluži nedomā.

Man lai būtu miers – jādzīvo godīgi, nevar bāzt degunu kur nevajaga. Bet – vai nevajaga? Ne – kritizēt? Man gandrīz gribētos dzīvot tā, ka nav ‘jāuzvedas godīgi’. Es esmu piekususi no pazemības. Sadilusi tanī kā mazais nazītis. Jāpalīdz Inesei cik un kā var un citādi – jāturas pie malas. Nekad neizlekt – neapdomīgi, uzklausīt. Paturēt prātā. Redzēt, saprast. Neskriet ar pieri sienā.

Inese pārāk uztraucās un ļoti asi ‘sabļāva’ man, kad es (dumi darīju) atlēju viņas glāzē paniņas ko viņa no savas ielēja man. Tas – nozīmē – viņa ir ļoti ‘strained’, tas nozīmē – viņa ārkārtīgi cīnās (kādēļ īsti?) lai zaudētu svaru un tā arvien – viņa ir viena, viena savās cīņās.
Nu varbūt Merija ir laba draudzene un viņa ir pie tās šodien. Viņa arī ‘uzpucējās’ labi, bet bez tā jau viņa tagad nekur nevar rādīties – jācīnās savai karjerai.
Vai ir vērts, tik daudz cīnīties? Bet ko citu darīt? Tā viņas dzīve!

22. m. 1981. Svētdiena.

Naktī mazliet migla un lietus un uz kalniem tas sasalis sniega vizmā. Diena skaidrojas. Logā 2 kociņi neticami pilni rozā ziedu – (japāņu ķirši?) un rozā magnolija lēnām ver brīnišķīgus ziedus. Tas ir – man šķiet šis vēršanās process, kur ziedi ir tulpju veidā – ir visskaistākais. Viena tumšazaļa viena olivzaļa egle – koki, koki, mans miers, mana laime…


(Ziemeļ puslodes pavas.)

Dārzā zied vijolītes
Hiacintes, krokusiņi
Zaļā zālē zied!
Japānķiršu kociņš
Viens un otrs
It kā būtu mērkti
Rozā debess mannā.
Egles zaļas stāv
Vēl kā ziemas mierā.
Pavasara brīdis
Īsais pavasara brīdis
Kūp ar mākoni
Pār kalna vālu,
Īsais, svētais brīdis.