Ceturt. 5. febr.
Šodien Social Service pateicu – ka pēc mēneša – būšu ‘overseas’. Aizgāju kājām – […].
Vakar dabūju pasi un US. vīzu.
Vakarā tagad – ilgs pērkona lietus.
Karstums, spiedīgums dienā līdz asarām. Mēģinu rīt sāls tabl. bet – iekš. netur tās, sviež atpakaļ…
Svaiga gaisa vietā (no pērkona) no āra nāk riebīga gāzes (?) smaka.
Piekt. 6. febr.
Rīts. Silts tāpat un sutinās vēlāk… Smagums virsū ik domai vai kustībai. Jāpaliek mājā. 11. nāks logu meistars. Līdz tam – vajadzētu izkustēties ārā. Varbūt līdz parkam? Kur citur?
Pirmd. 9. febr.
Ārkārtīgi karsts atkal (pēc lietiem). Neko nevar darīt – ārā ar nevar iet, dedzina galvu nost. Es patiesi ciešu. Un domāju – labi ka tikšu prom! Tikai – Dzidra! Dzidra! Kā viņai te ies???
Trešd. 11. febr.
Mārtiņš guļ uz grīdas, neizģērbies, garās kājas izstiepis pāri visai istabai – dzeltenās kurpes! Piedzēris. Naktī izbļaustījies, uzmodinājis cilvēkus (kam dienā darbs). Mārtiņš dzer jau visu nedēļu. Katru nakti nāk mājā uz rīta pusi, guļ neizģērbies dzīv. istabā, jo savu guļamistabu kā solīja nav sataisījis – jumts (jaunais, uzliktais!) tek, durvis, kas bija par garām Mārtiņa izbūvētam durvju caurumam, nu nozāģētas par īsām – pa apakšu svilpo vējš. Logs tāpat kļuva piemērots ar apzāģēšanu izmērītajam caurumam un stāv šķībi – tas ir – siena izbūvēta šķībi, vai zeme, pasaule šķība.
Dzidra vakar izkrāsoja to istabu – griestiem, sienām uzlika pirmo klājienu (vēl otrs paliek) nostrādāja vēlu, šodien nokavēja pirmo stundu. Vakar ledus skapi ātrāk atkausēt gribēdama izsita tanī ar kaltu caurumu – kādas (?) gāzes izšņāca ārā un lielais ledusskapis – klusē, nedarbojas!
Iet kā pa trako māju.
Gordons ies šo sest. prom. Tā Vīnebistro – izputēja. Tagad strādās pie cita. (Pie tā kas nopirka viņa putētāju vietu, tikai būs citā bistro.) Tagad zvana no rīta līdz vakaram saviem agrākiem kundēm – lai tos sadabūtu uz jauno vietu dzert.
Mēs ar Tāli izteicām viens otram savas dziļās nesimpātijas un – tas garu neceļ, bet gremdē.
Viss ir – neauglīgs. Smags. Netīrs. Grūts.
Jaunā istaba Dzidras pūļu dēļ tomēr sāk iznākt skaista. Viena atskrāpēto ķieģeļu siena, citas 2 ar lieliem logiem, griesti balti ar tumšām koka sijām. Kaut tik nebūtu jāņem īrnieki – kaut šai mājā varētu dzīvot.
Dzidras istabā nogāzās logs – augšējā daļa uz leju – koka daļas sapuvušas. Tāpat jūk ārā Gord. ist. logs, visas durvis šķības greizas – būtu jāliek 10-15 tūkstoši dolāru – tad būtu kaut cik (ne jau smalki) viss kārtībā. Bet – nomaksa! Vēl 25 tūkst. dolāru. Velc kā slogu. Vergo šai mājai!
Un bildes stāv pie sienām, neprotam pārdot, neprotam uzsist cenu un vērtību. Viss ar kājām gaisā – guli, spārdies kā uz muguras nokritis vaguliņš.
Dace lielo māju pārdevusi, ielīdusi mazā – (70 tūkst.!) vecā bet gluži tikko jaunremontētā mājiņā – virtuve un pagalmiņš skaisti un saulaini. Varbūt par daudz saulaini, ar to arī te jārēķinās. Šodien pirmā diena kad sviedri tek mēreni, ne gluži straumēm.
Un manas grāmatas vecis – klusē! Vai viņš ir izsūtījis? Vai nav?
Lai Dieviņš žēlīgs!
Tautas brālis!!
Sest. 14. febr. 1981.
Kluss, maigs vakars. Biju parkā. Dz. + Tāl. uz pickniku (pavadīt Hugh uz Kanādu). Gordons izvācās, šodien. Te bija Imants + sieva + Birzulis, nopirka ‘Zirgus’ – violeto, manu mīļāko zirgu bildi, $200 – kas tas nu ir…
Nesāc prasīt pārāk daudz jautājienus – kas tie koki? Kad staigā parkā, protams viss kļuvis savādāks, lietas ir pieaugušas nozīmībā, cilvēki zaudējuši. Tas ir tā salīdzinot viņu vērtības. Koku vērtība pieaugusi. Tie ir kļuvuši līdzīgāki cilvēkiem un cilvēki kļuvuši līdzīgāki kokiem, akmeņiem, klintīm u.tt.
Agrāk tāds jautājiens nenāca prātā – kas tie koki? Koki bija koki. Putni – putni, u.tt. Cilvēks, cilvēks bija kaut kas cits. Viss.
Tagad sāk ierušināties krītošās lapās. Sāk iepumpuroties koku zaros, galotnēs. Ieiet akmenī. Akmens lido sfairās. Cilvēks pulsē kā gaisma – deg, dziest, deg, dziest, ir, nav.
Bet laiks drūp, stājās. Zūd. Izzūd un saprotams kļūst bezlaiks.
Kas tie koki? Nekas? – Šie parka koki? Ataug rindās. Vējā. Saulē. Šūpojas. Stāv. Stāv un stāv. Krīt arī. Bet to gandrīz nevar pamanīt.
Svētdiena, 15. febr.

[Photo L to R: Front: Erna Ķikure, Hugo Kaupmanis, Daina Šķēle, Elga Leja.
Back: Juris Krādziņš, Jānis Svilāns, Ņina Luce in front of Imants Ronis, Mintauts Eglītis, Eduards Šmugajs, Aleksandrs Zariņš]
Jābrauc uz Strathfieldu – Šķēle [above] lasīs savus ‘sacerējumus’. Negribās kustēt, smacīgs gaiss, nogurums etc. etc. Bet – jābrauc. Luce piezvanīja – What’s her name – (vidējā īstenība) mirusi nupat ar plaušu vēzi, 53. g. So! Viņa vēl nebija īsti iesākusi rakstīt man šķiet – vēl plūdu duļķis to rāva.
Dz. dabūja jaunu boarderi – īsts ‘creeps’ – bet labāk varbūt kā kāds sexpots. Poor girl – ņemties ar pasaules cilvēkiem. Bet she is young! And savā ziņā vēl – strong!
Brīnums – ir te kāda seja Citu vidū Tā atsmaidīdama Paver logu uz to laiku Reiz doto, dzīvoto Atņemto un nedzīvoto Un tomēr dzīvoto: Vīst bērza meijas Basu kāju skārta zāle zaļo Pie jauna puiša rokas Zirgi nāk uz aku Maigi – iebubinās Dzer mīkstām lūpām ilgi.
17. febr.
Saulē eikalipts un džekaranda – šķiet līksmojas pusdienas stundā, maigi, vēdina lapām…
18. febr.
Vakar visu dienu (velti) šodien atkal jāsēž mājā gaidot – ‘klempneri’, atejas pods saplīsa. Jaunais boarders pirmā rītā nogāzās blauks, ar visu podu! Tagad es rītos eju uz parka ‘ladies room’ – nezinu kur citi – uz pub’a varbūt. Un gaidām – solīto atnākšanu.
Visa pasaule ir kļuvusi mīksta kā iepuvis ābols – vīra un vārda stingrība ir zudusi, mānīšanās, nolaidība, darba nemīlēšana, par savu rīcību neatbildēšana – tādi bija mūsu builderi, plumberi un – editori! Man viss tā riebjas ka nav ko domāt par darbu rakstīšanu. Kam? Priekš kā? …
Un karstais šausmīgais sutīgais laiks! Šodien – vējš un mazliet vēsāks, gan mitrs, bet piemācies – nesvilina.
Jā – džekaranda un eikalipts tie jūtās labi, arī tās papardes ko builderi nav saminuši, aug krāšņi – stūrītis meža te!
Nakts vaļā logā lēni līst Savā gultā gulstos Līdzi ņemot vieglu sakņu laimi, Maigu debesi no kaimiņjumta Garos palagos Labam miegam Debess, zemes ūdens Dvašu pāri Vieglām segām sedzot Vīstoties un aizmiegot Līdzi sakņu laimei. Vai Tevi vulkāns skāris Tai krastā pelnos Balss aizmirsusi?
Otrdiena 24. febr. 1981.
Vakar (caur milzīgu lietu) aizbraucām uz Latv. N. pēc Dzidras bildēm.
Neviena nav pārdota. Tas tomēr izskatās, kā naidīgums. Jeb – ‘lielo’ liktenis. Tevi nepieņem jo Tu eji – tik neliekdamies un nelūgdamies. Un arī nesadarbodamies. Tas šai pulciņā ir apvainojums. Pret principiem etc.
Turpbraucot bijām pie Gibsona. Bondi Beach bij bezmaksas asins spied. mērīšana – teica (155/95) lai iet pie daktera. Jā, esot augšā. Jāuzvedas.
Ja kāds kritizēs manas vēstules, kā (boring) atkārtotas vaimanas etc. Tikko lasu par Dag Hammarskjöld’a piezīmēm ka tās starp 1953-1957 g. pamatoti varējušas būt tādas fiziska un garīga (darbā) noguruma dēļ.
Piekt.
Atkal no draugiem jāšķiras Paliek tekas ietās Prieku meklējot dienās Lietu un saulē un Laika skāriena pārmainās Paliek dienas ietās.
















