Februāris 1981 (Ķikure/Kikure)

Ceturt. 5. febr.

Šodien Social Service pateicu – ka pēc mēneša – būšu ‘overseas’. Aizgāju kājām – […].
Vakar dabūju pasi un US. vīzu.
Vakarā tagad – ilgs pērkona lietus.
Karstums, spiedīgums dienā līdz asarām. Mēģinu rīt sāls tabl. bet – iekš. netur tās, sviež atpakaļ…
Svaiga gaisa vietā (no pērkona) no āra nāk riebīga gāzes (?) smaka.

Piekt. 6. febr.

Rīts. Silts tāpat un sutinās vēlāk… Smagums virsū ik domai vai kustībai. Jāpaliek mājā. 11. nāks logu meistars. Līdz tam – vajadzētu izkustēties ārā. Varbūt līdz parkam? Kur citur?

Pirmd. 9. febr.

Ārkārtīgi karsts atkal (pēc lietiem). Neko nevar darīt – ārā ar nevar iet, dedzina galvu nost. Es patiesi ciešu. Un domāju – labi ka tikšu prom! Tikai – Dzidra! Dzidra! Kā viņai te ies???

Trešd. 11. febr.

Mārtiņš guļ uz grīdas, neizģērbies, garās kājas izstiepis pāri visai istabai – dzeltenās kurpes! Piedzēris. Naktī izbļaustījies, uzmodinājis cilvēkus (kam dienā darbs). Mārtiņš dzer jau visu nedēļu. Katru nakti nāk mājā uz rīta pusi, guļ neizģērbies dzīv. istabā, jo savu guļamistabu kā solīja nav sataisījis – jumts (jaunais, uzliktais!) tek, durvis, kas bija par garām Mārtiņa izbūvētam durvju caurumam, nu nozāģētas par īsām – pa apakšu svilpo vējš. Logs tāpat kļuva piemērots ar apzāģēšanu izmērītajam caurumam un stāv šķībi – tas ir – siena izbūvēta šķībi, vai zeme, pasaule šķība.

Dzidra vakar izkrāsoja to istabu – griestiem, sienām uzlika pirmo klājienu (vēl otrs paliek) nostrādāja vēlu, šodien nokavēja pirmo stundu. Vakar ledus skapi ātrāk atkausēt gribēdama izsita tanī ar kaltu caurumu – kādas (?) gāzes izšņāca ārā un lielais ledusskapis – klusē, nedarbojas!
Iet kā pa trako māju.

Gordons ies šo sest. prom. Tā Vīnebistro – izputēja. Tagad strādās pie cita. (Pie tā kas nopirka viņa putētāju vietu, tikai būs citā bistro.) Tagad zvana no rīta līdz vakaram saviem agrākiem kundēm – lai tos sadabūtu uz jauno vietu dzert.
Mēs ar Tāli izteicām viens otram savas dziļās nesimpātijas un – tas garu neceļ, bet gremdē.
Viss ir – neauglīgs. Smags. Netīrs. Grūts.

Jaunā istaba Dzidras pūļu dēļ tomēr sāk iznākt skaista. Viena atskrāpēto ķieģeļu siena, citas 2 ar lieliem logiem, griesti balti ar tumšām koka sijām. Kaut tik nebūtu jāņem īrnieki – kaut šai mājā varētu dzīvot.
Dzidras istabā nogāzās logs – augšējā daļa uz leju – koka daļas sapuvušas. Tāpat jūk ārā Gord. ist. logs, visas durvis šķības greizas – būtu jāliek 10-15 tūkstoši dolāru – tad būtu kaut cik (ne jau smalki) viss kārtībā. Bet – nomaksa! Vēl 25 tūkst. dolāru. Velc kā slogu. Vergo šai mājai!
Un bildes stāv pie sienām, neprotam pārdot, neprotam uzsist cenu un vērtību. Viss ar kājām gaisā – guli, spārdies kā uz muguras nokritis vaguliņš.

Dace lielo māju pārdevusi, ielīdusi mazā – (70 tūkst.!) vecā bet gluži tikko jaunremontētā mājiņā – virtuve un pagalmiņš skaisti un saulaini. Varbūt par daudz saulaini, ar to arī te jārēķinās. Šodien pirmā diena kad sviedri tek mēreni, ne gluži straumēm.
Un manas grāmatas vecis – klusē! Vai viņš ir izsūtījis? Vai nav?
Lai Dieviņš žēlīgs!
Tautas brālis!!

Sest. 14. febr. 1981.

Kluss, maigs vakars. Biju parkā. Dz. + Tāl. uz pickniku (pavadīt Hugh uz Kanādu). Gordons izvācās, šodien. Te bija Imants + sieva + Birzulis, nopirka ‘Zirgus’ – violeto, manu mīļāko zirgu bildi, $200 – kas tas nu ir…

Nesāc prasīt pārāk daudz jautājienus – kas tie koki? Kad staigā parkā, protams viss kļuvis savādāks, lietas ir pieaugušas nozīmībā, cilvēki zaudējuši. Tas ir tā salīdzinot viņu vērtības. Koku vērtība pieaugusi. Tie ir kļuvuši līdzīgāki cilvēkiem un cilvēki kļuvuši līdzīgāki kokiem, akmeņiem, klintīm u.tt.

Agrāk tāds jautājiens nenāca prātā – kas tie koki? Koki bija koki. Putni – putni, u.tt. Cilvēks, cilvēks bija kaut kas cits. Viss.

Tagad sāk ierušināties krītošās lapās. Sāk iepumpuroties koku zaros, galotnēs. Ieiet akmenī. Akmens lido sfairās. Cilvēks pulsē kā gaisma – deg, dziest, deg, dziest, ir, nav.
Bet laiks drūp, stājās. Zūd. Izzūd un saprotams kļūst bezlaiks.
Kas tie koki? Nekas? – Šie parka koki? Ataug rindās. Vējā. Saulē. Šūpojas. Stāv. Stāv un stāv. Krīt arī. Bet to gandrīz nevar pamanīt.

Svētdiena, 15. febr.

[Photo L to R: Front: Erna Ķikure, Hugo Kaupmanis, Daina Šķēle, Elga Leja.
Back: Juris Krādziņš, Jānis Svilāns, Ņina Luce in front of Imants Ronis, Mintauts Eglītis, Eduards Šmugajs, Aleksandrs Zariņš]

Jābrauc uz Strathfieldu – Šķēle [above] lasīs savus ‘sacerējumus’. Negribās kustēt, smacīgs gaiss, nogurums etc. etc. Bet – jābrauc. Luce piezvanīja – What’s her name – (vidējā īstenība) mirusi nupat ar plaušu vēzi, 53. g. So! Viņa vēl nebija īsti iesākusi rakstīt man šķiet – vēl plūdu duļķis to rāva.
Dz. dabūja jaunu boarderi – īsts ‘creeps’ – bet labāk varbūt kā kāds sexpots. Poor girl – ņemties ar pasaules cilvēkiem. Bet she is young! And savā ziņā vēl – strong!

Brīnums – ir te kāda seja
Citu vidū
Tā atsmaidīdama
Paver logu uz to laiku
Reiz doto, dzīvoto
Atņemto un nedzīvoto
Un tomēr dzīvoto:
Vīst bērza meijas
Basu kāju skārta zāle zaļo
Pie jauna puiša rokas
Zirgi nāk uz aku
Maigi – iebubinās
Dzer mīkstām lūpām ilgi.

17. febr.

Saulē eikalipts un džekaranda – šķiet līksmojas pusdienas stundā, maigi, vēdina lapām…

18. febr.

Vakar visu dienu (velti) šodien atkal jāsēž mājā gaidot – ‘klempneri’, atejas pods saplīsa. Jaunais boarders pirmā rītā nogāzās blauks, ar visu podu! Tagad es rītos eju uz parka ‘ladies room’ – nezinu kur citi – uz pub’a varbūt. Un gaidām – solīto atnākšanu.

Visa pasaule ir kļuvusi mīksta kā iepuvis ābols – vīra un vārda stingrība ir zudusi, mānīšanās, nolaidība, darba nemīlēšana, par savu rīcību neatbildēšana – tādi bija mūsu builderi, plumberi un – editori! Man viss tā riebjas ka nav ko domāt par darbu rakstīšanu. Kam? Priekš kā? …
Un karstais šausmīgais sutīgais laiks! Šodien – vējš un mazliet vēsāks, gan mitrs, bet piemācies – nesvilina.
Jā – džekaranda un eikalipts tie jūtās labi, arī tās papardes ko builderi nav saminuši, aug krāšņi – stūrītis meža te!

Nakts vaļā logā lēni līst
Savā gultā gulstos
Līdzi ņemot vieglu sakņu laimi,
Maigu debesi no kaimiņjumta
Garos palagos
Labam miegam
Debess, zemes ūdens
Dvašu pāri
Vieglām segām sedzot
Vīstoties un aizmiegot
Līdzi sakņu laimei.
Vai Tevi vulkāns skāris
Tai krastā pelnos
Balss aizmirsusi?

Otrdiena 24. febr. 1981.

Vakar (caur milzīgu lietu) aizbraucām uz Latv. N. pēc Dzidras bildēm.
Neviena nav pārdota. Tas tomēr izskatās, kā naidīgums. Jeb – ‘lielo’ liktenis. Tevi nepieņem jo Tu eji – tik neliekdamies un nelūgdamies. Un arī nesadarbodamies. Tas šai pulciņā ir apvainojums. Pret principiem etc.

Turpbraucot bijām pie Gibsona. Bondi Beach bij bezmaksas asins spied. mērīšana – teica (155/95) lai iet pie daktera. Jā, esot augšā. Jāuzvedas.
Ja kāds kritizēs manas vēstules, kā (boring) atkārtotas vaimanas etc. Tikko lasu par Dag Hammarskjöld’a piezīmēm ka tās starp 1953-1957 g. pamatoti varējušas būt tādas fiziska un garīga (darbā) noguruma dēļ.

Piekt.

Atkal no draugiem jāšķiras
Paliek tekas ietās
Prieku meklējot dienās
Lietu un saulē un 
Laika skāriena pārmainās
Paliek dienas ietās.

Janvāris 1981 (Ķikure/Kikure)

1981 Austrālijā – Kanādā (Hopē)

Laikam 11. janv. 1981.

No 31. dec. – 6 janv. biju Newcastlē pie Freijiem. Peldēšanās un mierīga laba atpūta.
Te atkal karstums un nemiers, nervozitāte, nospiests gara stāv. jo – nevar strādāt. Kaut kas iekšējā nekārtībā un ārējā arī.
Holidejas beigas nāk virsū kā nakts.
Un – aizbraukšana arī…

.

.

.

18. janv. Svētdiena.

Pēdējās brīvās dienas aiziet… Kopā ar Dz. tik tuvu un labi.
Nepatika rakstīt – tas ir – stāstu taisīt. Arī te – liekas, nav ko teikt. Žēloties nav vērts – un dzīve, kaut kā slīd tai ceļā… Ko turēties pretī. Vajadzētu – varētu. Ko?

20. janv. otrd.

Līst. (Lejā istabai jumts norauts un strādnieki nomuļķojuši laiku to pabeigt. Slapjš viss. Idioti. Beidzot manī ir iznīcinātas lojālās, cienības pret līdzcilvēku etc. Jūtas. Viņi nav īsti cilvēki, viņi ir negribīgi pieaugt – tāds garīgs jūklis, mīkla…)

Gribēju teikt – man nav nekā ko teikt – un pēkšņi sāku ālēties par strādniekiem. Tie – faktiski tie ir vainīgi, ka man nav nekā ko teikt, viss gaišais apklusis, un tas ir to strādnieku dēļ – manu izdevēju dēļ un tagad tai pašā maisā šie būvstrādnieki.

Zariņš piezvanīja. Varbūt pēc tās grāmatas ko Zariņiene aizdeva lasīt. Ka neaizbraucu ar visu! Būtu jau arī aizmirsusi…
Nenoteiktība ir slimība kas pielīp, izplatās, izmiekšķē visu. Es esmu izmiekšķēta, jūku līdz saviem pievīlējiem. Es turos, turos bet esmu kā tārpu izēsts koks.

Vienīgais kur slēpties – ģimene, mani bērni (bet ne mazbērni…), man vajadzīgs miers. Un tad dzīve. Bet dzīves nav. Tārpi apēduši visu – grūti kopā turēto, cieto. Saēšanas process sācies jau tik sen – saejot kopā ar tārpu izēstu cilvēku, arī es jau iepriekš biju izēsta – mājas ģimene izpostīta.
Postīts un postīts! Un kad par to padomā cik ļoti postīts – rodas mazliet spīts – vēl turēties.
Man arvien bijuši ārēji apstākļi un man ‘miesas būda’ ir izturējusi, varbūt arī atstāta puslīdz neķerta no lielām nelaimēm – atstāta cīnīties ar visu.
Vienmēr pienāku pie tā paša – ka man jāturpina kārpīties, turēties, cīnīties. Un vēl cerība, ka es to darīšu, lai arī tagad ir tikai apātija un nejauks naids pret saviem sagrauzējiem. Mr. Skr.!!!

22. janv. Trešd. Rīts.

Dz. Aizbrauca uz lidlauku – satiks Tāli un Clivu.
Es slinkoju. Gaidu Ineses vēstuli. 20 gadu uzspiestas nebrīvības pārvērš cilvēku sliņķī. Viss ko tas grib darīt, ir just beidzot – brīvību. Tas pluņčojas, peld tanī, kā zivs ūdenī, kā pīle. Slēpjās no katra traucējuma lai justu, izslinkotu savu atrasto, atgūto brīvību. Slēpjas no tā, kas varētu atkal uzbrukt un atņemt brīvību un nespējot pilnīgi pārliecināt sevi, ka tas beidzot ir drošs no nebrīvības, tas cenšas izjust, izslinkot brīvību tā, it kā tā būtu pārejoša svētdiena, svētki kas jāsvēta, jāsvēta…

Tikai vēl lielāki svētki – kāda bezprāta aizraušanās mīlestībā uz kādu cilvēku, retāk arī ekstāze par kādu apbūrēju mākslas notikumu, vai dabas parādību, var to uzmodināt no svētīšanas miega un ierosināt darbam. Bet tie ir reti brīži un tiem nav ilgs mūžs, jo darba un darbu panākumu vērtība ir samazinājusies šī cilvēka apziņā. Pa daļai tādēļ, ka darbs nav kādreiz spējis to atbrīvot no nebrīvības, darbs nav bijis pilnam (maz pavisam) ietilpināms nebrīvības apstākļos un nav tos spējis lauzt, un pa daļai tādēļ, ka laiks ir aiztecējis un mūžības svaros brīvas slinkošanas vērtība pieņēmusies, darba ieguvuma vērtība samazinājusies, jo – ko kāds var darīt ar panākumiem kad dzīve riet? Panākumi ir lai baudītu dzīvi. Baudīt dzīvi, kad tā riet – ir just gaismu uz rokām, uz sejas, just nakts mākoņus vizmojam kaimiņmājas jumtā, baudīt dzīvi – ir lietas, kas ir atraisījušās no panākumiem, pienākumiem, no smagumiem, no sasniegumiem, no pseido svarīgumiem…

Tā, vēl nekad pilnam
              Neuzrakstītā dzeja
Tā, vēl nekad īsti
              Neuzgleznotā glezna
Nakts debess pār gaismotu pilsētu
Ar vēju, ar putna pārlidojumu
Daudz lidmašīnu nolaišanos.
Mana laime
Sāktā meklētā mīlestība
Zemes mūžīgā dzīvē ieaugusi
Tver Tevi acis rokas gars.

Ir briesmīgi. Tikai labi ir, ka tam pilnīgi nevar ticēt. Liekas – viss vēl atkal grozīsies, laiva vēl atnāks krastā. Dažubrīd šķiet tā pagriežas pret krastu.
Tā bija Newzeelandes dzejniece Katrina Mansfielde, neglābjami slima ar plaušām, kas to tik pareizi pateica – ka ir kā jūrā prom, un pēkšņi domā, prasi, griez laivu atpakaļ, atkal uz zemes, tad zini – tas nekad vairs nebūs, nenotiks.
Daudzie, kuriem laiva vairs negriezās krastā. Bet tas mazs mierinājums. Vai visi ir māņi, tie brīži, kad liekas – laiva pagriezās atpakaļ pret sauszemi! Varbūt tik lieli māņi – ka tieši tad laiva peld visstraujāk prom, prom…

Svētdiena 25. janv. 1981.

Būvdarbi apkārt un netīrība un piedzērušais builders un viņa par pilnu neņemamie solījumi.

Piektdiena 30. janv. 1981.

Un apsedzies ar jūru guļ viņš 
              Saules dienu krastos
To netraucē ne atmiņa ne doma,
              Kāda bēda.
Tik vējš pie auss tam iedziedās
Uz smiltīm uzspēlēdams
Kad meitenes tur garām iet
Saulstarus starodamas
Iekāri acīs iemetot...
Bet pārāk nesatraucot
– Lai celtos ir par slinku tas
Lai kaut kam pakaļ dzītos
Viss ko tas vēlās, ko tas grib
Pats gan nāks pie viņa sēsties
Un lutinās un amizēs 
Šais saules dienu krastus.

(Dz. bildes inspiration)

Lietus – atgriezies no citām dienām?
Atnāk atnest citas dienas?
Jaunas dienas – lēniem soļiem
Svešām sejām ne vairs vecās
Labās dienas.
Tomēr dienas, jaunas dienas
Klusēdamas nāk.
Uzrunāt tās baidās sirds.
Sirds? Prāts? Kas vēl šīm dienām ir?

Strindberg said in 1888:
You are right to require a concious attitude from the artist toward his work, but you mix up two ideas: the solution of the problem, and the correct presentation of the problem. Only the latter is obligatory for the artist.

„Pēc kaut kā cēla, nezināma
Sirds ilgojās, sirds ilgojās...”

Vai tā nav skaista dzeja? Nosūbējusi, nopatinēta kā vecs sudrabs, ar vecās paaudzes (varbūt jau vecvecās paaudzes) vienkāršo ļaužu daiļuma, dzejas u.tt. mīlestību, ar viņu sirds degsmīgu dziedāšanu pēc sūra darba dienām – svētkos, svinībās, godībās, dzīves lielajos notikumos, pagriezienos, kad viņu visvairāk jūt un redz un kad tā vissāpīgāk slīd no rokām.

Mazā sarkanmatainā, vasaras raibumu nosētā, plakanpēdainā sieviņa – Alvīne Vītradziene, kā viņa – spēja dziedāt, bez kādas dzirdāmas balss, tikai ar sirds degšanu vien, aizrautīgi, dziļi no krūts, raugoties Siliņu saimniekā, vai tikai domājot par viņu, ja viņa nebij klāt – domājot par viņu kā visas pasakainās dzīves laimes iemiesojumu – par viņu, skaisto, iznesīgo, kaislīgo, dejotāju, mīlētāju, smējēju, dziedātāju. Labi, cik labi, ka tur bija tāds Siliņsaimnieks tik skaists, tik priecīgs nebēdīgs, dzīvs kā dancotājs kumeļš, laimi uz visām pusēm sviezdams, viņa smieklus un balsi un iznesību atdarināja visi viņa puiši, viņa dejas soļi, rokas spiedieni, pie krūts, pie karstas krūts piekļaušana, aizgriešana, acu aizvēršana, smaidi, smiekli, „tur nāk viens lustīgs dancotājs ar kājām rokām piesizdams”. Un pagalms, vai šķūnis, vai istaba, vai zaļumballes laukums pielija, piebrieda, piesakņojās pilns karstas dzīvības, ilgošanās un laimes.

Daži teica ka mazās sieviņas Vītradzenes dēls esot no Siliņsaimnieka. Varbūt bija. Varbūt kāda vasaras nakts piederēja viņai – Jāņu nakti nepazinu kura sieva kura meita –

No Siliņsaimnieka bija daudz kas, ne tikai Vītradzienes puika. No viņa bija laime un nelaime, ja tā grib teikt, bet sirds sāpes nav nekāda nelaime. Saules dienas ir ar ēnām un tam tā jābūt. No Siliņa bija Hildas Vindedzienes bālās grāfienes skaistums, cēlums līdz mūža galam. Viņš neapprecēja Hildu – visas viņš nevarēja apprecēt.

Anija atnāca pie viņa dzīvot ar saviem 19 gadiem, palika tur un nodzīvoja mūžu kopā bez apprecēšanās. Viņa bija cēlā, atturīgā, graciozā Siliņsaimniece un nāca dēls un meita.

Kā tas viss tā varēja tur augt un ziedēt? Varēja. Neticami skaisti cilvēki tur dzīvoja. Skaistas jaunavas un sievas, skaisti puiši un vīri un karstasinīgi iedzīvoja un dega un dedzināja sevi un citus un tiem piedeva un bija jāpiedod viņu bīstamā degšana un dedzināšana.

„Pieci seši tēva dēli
Gaita mani uzaugot
Vienam būšu ne visiem’i
Kā Laimiņa to nolems...”
Auce dziedāja gan viegli pusskriešus ar nēšiem plecos.

{page(s) missing?}

lieta ‘neguļ’ kā vajag. Kā tādi var celt mājas, pilsētas, kā ar tādiem valsts darbs var iet labu ceļu?
Dzīve ir satrunējusi ik nozarē. Visur producē ražo un sludina sliktu darbu, produktu etc. Unioni aizstāv neatbildīgus sliņķus un neprašas. Kauns, kur brīvība mūs noved. Un vai nebrīvībā (tur?) labāk? Tur tāpat blēdības, neprot, iet ar koku dzenami.
Un es savu mūžu esmu staigājusi, tā sakot ar cepuri rokā pret cilvēku, pret cilvēci, sabiedrību.
Bet kāda jēga dzīvot cilvēku vidū pa vēršu dzinēju, ar pātagu, suņiem un neuzticību?

Dzidr. nupat šorīt, runājot par kāda vakar satikta cilvēka problēmām, rīcību un atziņām, teica – ka nodarītas nepatikšanas ir jāatdara ar – nepatikšanām. Dots pret dotu – nevar piedot, pieciest – ir jāsit pretī tikai tādēļ vien – lai iesistu un liktu ciest.
Tā man arī ar editoru – viņš saka sūdziet mani, ko Jūs ar to panāksiet – es panākšu to, ka Jums būs nepatikšanas, kas Jums pienākas, jo tās Jūs darījāt man.
Faktiski – man jākustina ārā arī Skrastiņš. Visi kā vienā balsī – ko tur, viņš slims, viņš nevar, viņš nav blēdis tikai, tikai… Kas?
Tikai blēdījās!
Tikai tad, kad atkal par saviem darbiem un nedarbiem, katram būs jācieš – mēs tiksim uz ceļa.

Vakars – Tālis varbūt guļ, varbūt nē. Grūti viņam ir – labāk būtu Dz. apprecēt kādu ar – bērnu!
Man ir – aizbāzta galva. Es nevaru darīt neko. Šis mitrums un karstums arī ir traka lieta. Es ilgojos Kanādas klimata – Vancouveras, salas klimata. Kāds būs Hop’ā? Kalni tur – varbūt būs labs klimats.
Skumji. „No miega maizi necep.” No skumjām tad arī nē. Cep – no darba, no darba vien…
„Kam lai dziedu? Kam lai skanu?” Kas to teica?

Es nezinu vai esmu kalnos
Vai pie jūras –
Man pretī un apkārt ir 
Liels, smags, svešs elements
Līdz acīm iekšā tanī
Nekustos.
Es nezinu kur mala?
Malas nav.
Esmu izgājusi no sevis
Jo tie ko es vēlos pamest
Kas mani ir iznīcinājuši
Nomākuši
No tiem – esmu es pati.

Tie ir no manis un es no viņiem, bet es vēlos prom jo tie vairs nav tas, kas esmu es, kas biju es, kas es vēlos būt.
Vai tiešām es kļūdos, ka mana tauta ir manis iznīcinātāji? Un citas tautas man nav. Bet kaut kur, kaut kur vajaga būt tiem, no kuriem esmu es! Un lai tos atrastu – man vēl vēl prasa strādāt bez atalgojuma, bez atbalsta, bez saprašanas. Izlaupīta fiziski un garīgi es tomēr esmu – darījusi par maz. Un es saceļos pret to. Es protestēju. Ka tas bija – es izvedu pasīvo

Decembris 1980 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena, 2. dec. 1980.


Skaista un grūta ned. nogale Kangaroo Valejā. Saule. Karstums. Mušas.

Un – mans iekaisums tā ka ne iet ne sēdēt. Tas turpinājās ar gandrīz nemanāmu labošanos.
Šodien izbraucu uz manu dakteri – buss nāca tik vēlu un gāja tik lēnām, ka tiku tikai līdz pilsētai un – braucu atpakaļ.
Kā es varēju ieskriet tādā ķezā? Un kā šis te muļķa dakteris nezin nekā palīdzēt. Kaut zinātu vārdu un adrezi no Kanādas daktera, būtu vērts tam rakstīt. Tā padomi līdzēja pāris dienās.
Šī zeme mani pārbauda. Saule dedzina pat ēnā un cauri drēbēm.

Šodien gara (laba) vēstule no Bosnichiem. Zinu nu – ka Inesei veicas ar darbu labi! Viņi bijuši ciemos uz Hope. Braukšot atkal.
I am dead here. Cīnos grūti. Es vairs nevaru panest Austrālijas sauli. Ilgojos mierīga klimata. Bet – kā būs atstāt Dzidru?!!

Trešd. 3. dec. 1980.

Vakar biju pie sava vecā labā Dr. Gibsena. Un – šodien es jau jūtos gandrīz vesela. Faktiski vakar – jau tūlīt pēc izmeklēšanas es jutos tik daudz labāk. Man ir absolūta uzticība viņa spējām. Labi, ka es saņēmos un aizgāju. Braucu tur jau no rīta, bet autobuss bij tik ilgi jāgaida un gāja tik lēnām, ka tika tik līdz sitijai un bija jābrauc atpakaļ – par vēlu. Braucu pēcpusdienā. Būs jāsaņemas un jāaiziet pie viņa arī tad – ja būšu ‘izveseļojusies’.
Karsta diena. Biju uz ‘loundry’. Negribās otrreiz iet (uz banku etc.)
Vakar piezvanīja Mrs. Freijs – kad lai braucu tur? Un – vai lai braucu? Taču jau reiz jābrauc… Labāk būtu – ne tik karstā laikā.
Drīz būs tās holidejas!!

Zilst, tumst tāla negaisa 
Debess palā naktī
Skats tver vēl izdzer vēl
Zūdošo mirkli
Savas dienas devumu...
Ar rējēju motocikletu
Kāds iekauc savu dienu – nakti
Ievainoja manu.
Salasu zilās tumsas druskas
Ar rezignētu mieru.

Piektdiena 5. dec. 1980.

No manas istabas var redzēt kā lidmašīnas nāk Sidnejā iekšā (un arī kā atstāj Sidneju). Tālu var redzēt kā tās slīd zemāk (kā zivtiņas!) lēnāk un beidzot ir lejā.
Nezinu kādēļ tas mani aizkustina līdz asarām…

Vakar nosūtīju editoram nasty vēstuli! Manā neiecietībā pret viņu ir tas arī klāt, ko man nodarīja otrs izdevējs, bet pelnījis arī ir šis – necieņu. Ievilka ar solījumiem un tad – melo tīrus melus – nerēķinās ar otru nemaz. Kaut tad vēl būtu lietojis tās jaunās iespiešanas mašīnas, par kuru pirkšanu tas vienmēr runā un aizbildina kavēšanos. Eglītis teica – „neskaidra druka – vecas mašīnas…”
Es būtu gatava ‘iet ar viņu tiesā’ ja būtu nauda.

Trešd. 10. dec. 1980.

Vēl šodien un rīt – un tad skolas beidzas. Un – holidejas! Gaidu nepacietīgi. Mana slimība – iekaisums, ir pāri, (ja neatkārtojas).
Vakar vakarā bijām uz Bondi. Tikai pasēdēt un pastaigāt.
Vakar Gordons (ne Leamans) atnesa vienu rozi – (tāpat vien, esot laimīgs vakar) un tā ir skaista. Nabaga rozīte – stāv iemērkta ūdenī ne par šo ne to. Bet – ja mēs visi tik daudz cits priekš cita darītu – dzīve būtu skaistāka, vērtīgāka.

Nosūtīju kartes (vienk. skatu k.) ar svētku sveic.: Bosnich, Urdahl, Davenport, Colleen, un Inesei zīmīti tikai – biju pazaudējusi Davenp. adresi.
Varbūt holidejas dos dzīvību. Kādu? Darbu darīt lai varētu. Vakar biju labā radīšanas noskaņā – šodien – nelabs viss. Dzid. teica lai iet uz brīvo Nimroda izrādi. Jāiet būtu. Bet – tas traucē. Tas iztraucē visu dienu – ka kaut kur jāiet. I hate it. Un ka citi man noliek to – dari, ej, tur etc. Vakar es sāku domās rakstīt, šodien es nevaru – ‘man tūlīt būs jāiet’. Un šodien būtu brīva diena, jo šodien Dz. būs agrāk un mani neierobežo tas – ‘tūlīt nāks Tālis mājās…’
Un laiks ir saulains – līdz nelabumam šis spiedīgais, mūžīgais, nežēlīgais zilums.

Piektdien, nē! Vēl ceturtdiena. 11. dec. 1980.

Šodien pēd. diena skolā. Pēcpusdienā – iesim uz Bondi.
Uzcepšu vistu, sataisīsim salātus, lai vienmēr nav jāpērk fish + chips!
Tālis [right] iešot uz Melb. sestdien jau! Un nu liekas – vai nevarēja vairāk ar to nodarboties? Vairāk – pacietīgāk? Bet – laikam nevarēja.

Sest. 13. dec.

Tāli šodien aizveda (lido) uz Melb. (12. a.m.)
Mēs ar Dz. iesim uz filmu.
Gara stāvoklis – tukšs vai pilns ar kādu nelabumu. Arī par Tāļa likteni – svaida kā lietu. Viņš šorīt neglīti kāvās ar bērniem ielā. Viņš vienmēr ir visrupjākais uzbrucējs – bet varbūt – viņā ir lietas pret ko viņš velti karo. Un tās būs un būs.

Vakar bijām visu dienu ‘meža’-bušā un pie jūras Royal Parkā. Sargājos un – neapdegu. Peldējos. Visa diena – nogurdinoša ārā, bez īstas lasīšanas, ne staigāšanas – karsts, un tur nav tālāk ejamu ceļu (bez karstuma nē…)
Nu – ko? Jāiet šur tur out – uz filmu un teātri – un jāmēģina rakstīt. Pie latv. – nekas pagaidām neesot – Luce piezvanīja… Tas labi. Atkrīt gudrošana – iet vai neiet? Uz Freijiem kaut kad jābrauc.

Nemieru mēģini noēst, nopīpēt
Nosist, noslinkot...
Vandies bez ceļa, pa tumsu...
Tad atkal jūties visdrošākais
Gudrākais vieglākais ceļotājs
Ar gaismas un vēju vieglumu?
Ak patiesība ir ne tur ne te.
Šo ceļu var noiet šā vai tā,
Šim ceļam tu nevari izbēgt.
Zaļās lapās pa brīžam zuz vēsmas
Tava ierastā diena.

––––––––––––––––––

Vārdi – vairs tikai vārdi, bez satura tukši
Kā pamesti gliemežvāki
Kā sausa čaula
Ko atstāj cikāde kokā
Čūskas nomesta āda
Bez spēka, bez dzīvības varas.
Un dzīves pulss lēns
Sauss vienmuļš
Kā veca pulksteņa tikšķis.
Un pēkšņi
Kā vīns karsti ielija dzīslās
Traukos lūpās
Smiekli izraisījās strūklām
Saule karsta sildīja
Lējās no skata, no acīm.
Ak muļķīgais vientuļniek
Kāda vara Tev ņemta un ir dota.

–––––––––––––––––

Saskaiti ziedlapas ziedā
Saskaiti cigarešu galus
Pelnu traukā uz galda
Izdzer gaisu uz lūpām
Šī diena ir Tava
Dzer glāzi vīna
Vai kafijas, ņem,
Liec kaut ko pie lūpām.

Svētdiena 14. dec. 1980.

Lidmašīnas iet un lidmašīnas nāk
Spārnu ir pilna debess
Ja gribi kaijas – tās guļ pie jūras
Baloži pilsētas parkā.

Nekas nav padarīts. Tomēr kāda dzīvības zīme jūtama – kāda brīvības gaisma? Jūta? Doma? Kā vilnis kaut kur zem zemes, zem tāluma, dziļuma sakustējās kā smarža kādā elpas ievilcienā līdz nākusi, kāda atmiņa sakustējusies zem velēnām – vai augt kam vēl?
Tāda svētība tam mazam aktieriņam teātrī – kāds atsaucas manam skatam (kas nesauca, tikai pētīja, brīnijās) kas sekoja un nostājās apskatīšanai. Es bēgu protams. Bet reālas dzīvības blāzma iešūpojusies tukšajā cietajā šodienu gaisā.

Pirmdiena 15. dec. 1980.

Karsts. Par karstu un par vienmuļu šis labais vasaras laiks – par karstu, bez mākoņa veldzes. Kož kā ar zobiem.

Dienas noslāpst mierā.
Okeānā. Bez vēja. Ar būrām beigtām,
Tukšām, bez kustības, bez dzīvības.
Bet nu tālas vēsmas brīžam nojaušu.
Tik tikko samanu... vai nē?
Vai tikai atmiņa?
Arī atmiņa ir dzīvība.
Tālu vēsmu kustības ietrīsas pāri līmeņiem
Un pazūd.
Bet atkal – ievijās, kā skaņa, kā
Smarža aizskar.
Varbūt vējš gulsies būrās
Nesīs viļņiem ieskanoties
Skalojoties
Vējš atkal būrās.

Ceturt. 18. dec. 1980.

Aizvakar otrdienā 16. dec? saņēmu 1 iesietu (bez apvalka!) – grāmatu. Izsūtīta 6. Dec. Tā tad – pirms viņš ir saņēmis manu vēstuli. Haha!

Piekt. 19. dec.

Un tā grāmata – ar zelta uzrakstu uz vāka! Nolādēts idiots!!!
Šie divi izdevēji ir padarījuši manu dzīvi par murgu! Un – izdzēsuši to arī gandrīz. Ka kāds to man būtu teicis kādi ir – mūsu letiņi, brāļi – sekmīgie tautieši! Kaut varētu izspļaut to visu – bezgaumīga, pusnesalasāma, nokavējusies, nepabeigta grāmata!
Un es tomēr ceru un lūdzos – kaut to pirktu! Nolādēts!
Gribētos kaut kur aizbraukt prom no tā visa.
No Ineses nav vēstules.
Šuju, badu kaut ko lai ietu, tupētu tirdziņā rītu! Ha!
„Austrālijas labākā lat. rakstniece…” Sūdi, sūdi! (Sorry.)

23. dec. 1980.

Vakar ļoti laba, gara vēstule no Ineses. Darbs (pasūtījums) laikā pabeigts, laikā izkārts – izskatās labāk kā cerēts. Pasūtītājiem liekas – brīnišķīgs! Ko vairāk!

Vēstule arī no izdevēja – „šinīs dienās izsūtīšu 400 gr.” very good! Gaidīšu – kad tās pienāks tad – sūtīšu naudu (atlikumu) ko jau viņš neaizmirst pieprasīt –
Ja viņš to 1. grām. izsūtījis 6. dec. (kā datumi rāda) un tagad pindzelējas pakodams un ‘šinīs dienās’ taisīdamies sūtīt tās 400 – tad iespējams ka viņš jau saņems manu draudu vēstuli! Lai ir! Man nav žēl. Viņš citu neko nevarēs darīt – kā steigties un sūtīt. Es teicu – pa gaisa pastu – ka tik tādēļ nu atkal nebūtu kavēšanās. Bet to viņš vienmēr var apiet – teikdams, ka izsūtījis pirms mana brīdinājuma saņemšanas. Ūpis! Tik daudz atsacīšanās un zaudējumu ar viņa kavēšanos.

Uz tirdziņu aizgājām agri – bet nevar dabūt vietu bez nedēļām gaidīšanas.
Tā tad – janvāra beigās man ir cerības (ne jau vēl 100% drošs tas) saņemt grāmatas. Tad – būtu jāsarīko Dz. izstāde (pie pirmā notikuma Latv. Namā) un jātirgo cik var… Dārga būs! Bet – atdot par velti? Varbūt tad labāk ciest zaudējumu – Tagad jau tas izciests ir. Un vai ir vērts – grūst naudu atkal jaunā grāmatā? Ja pirks šo arī dārgi – tad varbūt…

25. dec. 1980.

Pirmie ziemsvētki. Rīts. (piecēlos kā parasti 6 am.) Dzidra šuj sev skaistu jautru kleitu.
Man – vakar labas ziņas pie Pried. kdzes. Viņa – neparasti pretim nākoša. Uzvarētājs ir godā! Mana grāmata iznākusi un no muļķa, kuru māna izdevēji, esmu pārvērtusies gudrajā un vērtīgajā. Tā tas ir.
Aizrakstītā draudu vēstule editoram, tagad šķiet mazliet par asu. Bet – Jā, bet, tikai tā viņš kust uz priekšu, ja viņam dod pa asti.
Grāmatas vēl nav klāt… Nu būs jau.
Vakar aizsūtīju pēdējo maksājumu. Tas viņam – galvenais.
Ja Priedīte ņems tikai 20% par pārdošanu – nu tad ir citas izredzes turēt cenu pieejamu.
400 gr. viņa teica – tas nav daudz. Ja gribat ilgāk gaidīt uz izpārdošanu – var likt augstāku cenu. Ja man nauda vajadzīga – viņa pat piedāvājās izmaksāt man ‘uz priekšu’! Hm!
Ziemsv. numurā ‘latvietī’ 3 mani raksti – Rozes, Kad vilciens apstājas, (Puķes) un Siļķu Zvejā. Pēdējie 2 – miniatūras.
Rozes – mazliet smags. Jeb nē? Abi īsie – svaigi.
Priedīte deva padomu – sagādāt labi ātri labu recenziju grāmatai.
Vēlāk, diena turpinās, karsta.
Neviena nevar dabūt pie telefona. Atliek – dzīvot pašam vien.

Lidmašīnas te iet tagad tik tuvu jumtam pāri, ka ir milzīgs, apdullinātājs troksnis. Bet tas mazākais nav pastāvīgs, iela šņāc visu laiku. Šorīt (ap 6) tomēr bija miers. Parasti naktī – starp 3-4 arī ir miers.
Inesei tur, vēl ir tikai ziems. sestdiena. Un – auksts!

Laiks zvana –
Tā pulsēšanu dzird cauri
Lidmašīnu un ielas trokšņiem
– Ja ieklausās.
Ziemassvētku rītā
Ja klausās tik dziļi, nopietni
Kā ar puķu klausīšanos
Ar peļaustiņām
Ja klausās dzīves tīrumos,
Ja sasildās sniega atkusušās grāvmalās
Ceļmalās apstājoties
Ja klausās
Saklausa prieku
Par laika zvanu dzirdēšanu
Un saklausa skumjas
Par viņa soļu aiziešanu.
Zied klusums ziemassvētku rītā.

Novembris 1980 (Ķikure/Kikure)

Svētdiena, 2 nov. 1980.

‘Aizdauzījos’ uz 5 Dock’u – etnisko grupu rakstnieku ‘semināru’. Bij viens pārgudrais bļauka un sabojāja visu lietu, mazākais man. Es vairs nevaru panest muļķības un muļķus.
Rakstnieku ‘vorkšopi’ tur būšot katru mēnesi 2 reiz, vakaros. Būs jāaizkuļas kādu reizi…
Ko te gribēju teikt? Kaut ‘ko – radošu’. Nav. Vientulība un laika izniekošana, dzīves nav un radīt nekas neveicās. Un liekas – tepat tuvu iespēja rakstīt. Tikai – jāpiespiežas. Tomēr jāpiespiežas. Tikai – ko tad ar to?

Skaisti pār jumtiem vakaros raudzīties
Lidmašīnas nāk mājās kā bites.
Laižās, laižās, pilsētā lejup
Nolaižas viena pēc otras.
Liela mājas un miera
Un sajūtu vieš piepildījumos.

Sāku lasīt Tennesy Wiljama – autobiogrāfiju, vaļsirdīga līdz asarām varētu teikt.

0trdiena 4. nov. 1980.

Šodien vēstule no Ineses + Gord. Liekas – viņa raujas labi. Tik daudz workshopu vidū – varbūt pārkravāšanās dēļ nevar uzsākt nopietni to pasūtījumu. Un – labi ka ar Mariettu izlīdzināts pārpratums. [Right: Inese and Mariette]
Tagad – jāstrādā arī man.

Piektdiena 7. nov. 1980.

Vakar vēstule no – Editora. Tā pati ‘secretares’ komponētā ‘dziesmiņa’ par viņu nebūšanām un solījumu līdz ziemsvētkiem saņemt grāmatu! (itkā tie ziemsv. jau nebūtu klāt, un garām. jāizsūta – tagad!) un maza zīmīte – scribble, ka kāds (vārds nesalasāms, adreses nav…) ir saņēmis (grūti salasīt cik exempl.) – kādam nolūkam? – nav teikts. Tas esot – iesiešanai. Lai velns rauj tādus ‘biznismeņus’, kā mūsu Editoru!!!

Būtu kādu ziņu jālaiž...
Kam?
Vārdi neraisās
Varbūt tik kādu ornamentu
Atstāt
Šīs dienas piemiņai
Kā dvieļa stūrī
Iešūt kādu rakstu
Kā puszvaigzni kā sauli.
Balts skurstenis jumtā, logā
Un koku galotnes
Tālas debesskrāpju ugunis.
Tas labāk ir kā
Koku saknēs vien raudzīties.
Tik to šai naktī
Ievilktu es rakstā
Mēmā ornamentā
Lai neņemtu mutē vārdus
Kas sabojāti kā augļi
No ļaužu solījumiem

Svētd. 17. nov.

Yesterday was Dz. party. Its the morning, 8 oclock, so the time is just – after it all, with the house full of emtpy and half empty glases, and empty and half empty little ceramic dishes with nuts and raisins. Otherwise, exept for a faint smell of bear and wine, the house is clean and beautiful, specially overcrowded, but pleasantly overcrowded with Dzidras pictures.
(Yesterday) the party started slowly, after 8 pm. (Previously I had asked Dzid, how many people she is expecting – „No idea” she said, „it might be 10 it might be 50”…)

As after 9 pm. all was very quiet still, and I had heard (from my upstairs room veranda) only couple of guests arriving, I decided to go downstairs to the failing party. By the way – I had spent (not willingly so long) all the day on the beach (Dy Why – ) and was burned all over and red and puffed up like a sausage. I put on my greene (large) patterned caftan, and went quietly (precouciously) down. Luckily I met Dzidra on the stairs – „Should I join you?”. She was doubtful. „Can you put on something dark?” she said. But I was not willing to think of that. I know that the pattern and the colour of the dress is owful, but in some way it is flattering to my appearance – it is the elegant Voges pattern that Ines made for me…

„No! Come as you are! You look good!” Dzid decided, and I went in. There was about 10-12 people sitting in a circle on the floor and coches. Some I knew and smiled at them, couple were introduced by Dzid. 1 young man (teacher from Dz. School) gave me his seat.
They were quietly talking + drinking by a quiet music. After a while I slipped out and back to my room. There were enough people for Dzid to name it a – party and to go on with it.
I went to bed, and almost fell asleep.

Then suddenly the music went loud, really grand and beautifully so. The sounds came suddenly up through all the building like flames. I felt the walls melting! It was – just wonderfull, beautiful, gay, jolly gay and almost a little frightening, no just from the neighbours, but of all the possibility that the building would start to vibrate to such a ______ that it would busst and collapse.

The music was really soundful, rich, nice for the ear and the beat of the rithmes enchanting. I listened for a while, and thought – good that the melodies and rithmes are changing, otherwise the house sure would go down. I loved it all, I thought – I will go down once more and look at the dancers before the cops come… The dancing went in full speed, one could guess.

But I decided – better to sleep and stuffed my ears with cotton wool to be able to enjoy the music more a relaxing way. But – I changed my mind, jumped out of bed, hurried to put on my dress. Just then Dzid was at the door, all her hair dripping wet from dancing – „Can you stand it?” she asked.
„I can! I don’t know if the neighbours can. Its jolly gay. I want to see it.” –
Down I went and forgot the cottonwool in my ears.

I was warmly met by Anny and others. I could not understand a centence what Any said, I thought she is talking different slang. Later I was in big language and literature discussions. I played the main role – bloody fool!! Was kissed on the lips and hand at parting – came up to my bed and found the cotton wool in my ears and loughed loud in the night – bloody old idiot!
Yes – the cops came after about an hour, about 12.15 or so. But Dzid knew they will come, and let the people have a real time till the moment they arrive.

Some people from the street lingered around the open door – lured to join that hilarious gayety. A car stopped, moved a little forward then again backward to hava a good look through the windows – the party lights, red and violet, the dancers in streams and cascades of music.

One young man all in white, with a bunch of blond curls on his nape, was dancing like an angel gone crazy, and so were the others, tall Dzid with her dark head and with the thing over her sholders some very tall dark feller etc.
All seems to have been exelent, how much I can guess (I have not met Dzid yet). Dz. has recaptured her Canadian!

The food was poor but plenty – just carrots, celery, nuts and raisins plus some crackers and a piece of cheese (adding a uncut pinapple which was – old) the wine – and beer as usual. For coffée no time.
At 2 am all was over! I am going to meet Dz. I am all burning in my sunburn, but – I could sleep anyway….
And today is all cloudy – nobody had to shout with cannons – Dzidras party music did it!
The music sure could have been a little softer, even for all the dancers, but no I understand – madnes adds something to it all, and if it is so just good humored, just joy – its fine.
However – its a thing that might be hard to balance. All the Hells Angels might also do their madnes just for joys sake. But I really could not and would not compare that sparkling hour jesterday to some of thouse things.

Pirmd. 18. nov.

Labi bija iet caur mežu. Iet vēl un vēl. Līdz grūti bija iet caur mežu. Skumji. un es lūdzos koku žēlastības. Gaismas spēlēja uz viņu stumbriem, kā uz sudraba straumēm, kas lēja augšup, augšup ar savām sudrabpelēkām ērģeļu stabulēm, bazūnēm. Spēlēja un spēlēja. Savu dziesmu. Klausījos viņu dziesmu un degu pēc savas dziesmas. Kādas? Tās, kas izskanēja cilvēka auguma, no koka, tuvumā.

Mežu es atradu ikdienas. Tas šūpojās ar savām ērģeļu stabulēm caur dienām, naktīm, maigi tumstošiem vakariem, smaga rasas pilniem rītiem, kas nesa, turēja dzērienu visai dienai, mežs šūpojās caur rudeņiem, ziemām, garu vasaru, caur gadsimtiem, gadu desmitiem, saviem gadu desmitiem bez beigām.

Veco celmu baismīgas sejas cilvēka izpratnē, baismīgas sejas norūdījās manī iecietīgi. Tikai iecietīgi. Tikai tik ilgi tā, kamēr es nepadevos un nenolaidu to priekšā savas acis. Viņas noraudzījās iecietīgi, bet dažreiz viņu sejas šķobījās citādos vaibstos, kā iepriekšējā dienā un tad varēja dzirdēt, ko tās runāja… “Un apaudz ar sūnām. Saploc. Ar savām sulām ieplūsti jaunajos stumbros. Uzšūpojies līdz lapotnei.” “Vēl redzēt debesis?” “Ne — redzēt.” ” Būt?” “Ne — būt. Ne tā būt, kā tu domā. Pierodi citādi domāt.”

Ceļa akmeņi, mīksti iebraukti, saguluši, zāli, sūnām, ziediem apauguši, retu riteņu, retu cilvēku un dzīvnieku kāju iemīdīti, ņirbīgām gaismēnām glāstīti, cēlās augšup līdz acīm, sejai, runādami…
Nē, runāja vecs laiks. Izbijis, aizgājis laiks runāja, uzraudams ceļa akmeņus līdz acīm, un ceļš aizrāvās mana laika, gūlās atpakaļ savā vietā pie savām gaismēnām, pie savas šūpošanās caur rītiem, vakariem, gadu desmitiem. Neteica ne vārda.

Stirnu pāris iznāca no meža, mēģināja pāriet lielajai ielai. Klausījās tās dunoņā ar purniem noliektiem līdz asfaltam. Kavējās par ilgu dažreiz. Tad gulēja — pie saknēm, pie sūnām, ar savām sulām ieplūda stumbros, zaros līdz galotnēm. Redzēja debesis?
Fazāna gailis vīteroja skaļi, no visa spēka, uz celma, septiņus cālēnus fazāniete vadāja, guldīja siltajās izcirtuma smilgās, dadžos, suņu burkšķos cilvēka auguma garumā, vienai vasarai, vai divām, šūpoties zaros, šūpoties izcirtuma siltās smilgās.
Mežs ir ielaidis savas saknes manā dzīvībā. Nezinu, vai tā mirst, vai dzīvo.

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––

{New notebook}

Inese – Banff
In office – 403-762-6289 I. 6212 M.
At home – 112-403-762-2738
Dzelme Birstins
Hope  Box 700. B.C.  Canada  V0X 1L0
Ph(604) 869 9317.

„Content is a glimpse of something, an encounter like a flash. Its very tiny – very tiny – content.” Willem de Coo…

Novembris 1980.

Karsts. Sauss. Nemaigs. Apdedzinājos sestdien visu dienu ar Gord. un bērniem pie jūras.
Dzidras – marking nedēļas. Iet labāk kā cerēju – bet gaidu, kad sāksies brīvdienas.
No mēnešiem sastinguša – pēdējās dienās kaut ko – ‘lieku’ uz papīra? Tikai runāšana, kā miegā, bez mērķa un temata. Un tā – ir man, vai man jāraksta citiem, jāatdod mana dzīve? Ha! Par ilgu jau.
Dzidras ‘dzeltenais mans’ pretī pie sienas, pie āra durvīm – ir skaists, smiltīs (varbūt) saulē, tveicē, kas viņu ‘neapdedzina’, kas tam dara labu.

Aiz durvīm eikalipts – slaids un liels jau – met mizu! Morning glorija uzkāpusi vai līdz galotnei un nobērusi to violetiem ziediem. Zied viss koks! Džekaranda ko pilsēta dāvināja – aug apbrīnojami. Šorīt vējš – jāuzmana ka nenolauž.
Augšā (Glendas istabā) man laba gulēšana. Durvis uz verandu āru – vaļā visu nakti. Dienā – karsts.
„Where are all the flowers gone…” Tas ir kas nospiež. Bet pagalam vēl vairāk un pilnīgi pagalam ir tas kas sāk raudāt to, ir – jādzied!!

Piekt. 21. nov.

Šorīt mazliet vēsāks un vējš. Un es atvelku elpu un aizeju uz parku. Dažas dienas te šķita – es vairs nespēju iet, ne kājas pavilkt. Bet tas ir tikai – nospiedošais, dedzinošais karstums – ko es vairs nevaru cienīt! Ilgojos dzestrumiņa un miera.
Cik ilgi te Dz. arī turēs! Pubs paliek gluži traks ar trokšņiem, traka mūzika un – motociklisti. [riight: Dzidra’s house next to pub]

Sestdiena.

Balkona treliņi
              (teic man latvisko vārdu 
                  nolādēts!)
Pēcpusdienas saule
Pus piemākusies
Graciozāku dienu gaisma.
Miers viegla vēja
Otrādi apgrieztās lapās
Koku kuplumā pār
              Dakstiņu jumtu
Baltu skursteni.
Dienu, senu dienu gājumi
Zudušās bagātības
Ne īsti sētas ne pļautas 
Garām gājušas, bijušas.
Pēcpusdienas miers
Pus piemācies, pus vējš.
Vakarā ‘Kiss’ koncerts sāksies parkā
Milzīga kliegšana bļaušana
Skaļruņu dārdēs pulsēs
Trieks cilvēkus augšā
              Pa sienām rāpties.
Savas iekšas uz āru izvērst
Žņaudzēju no rīkles 
              Nokratīt pūlēties.
Koncerts sāksies
Ehe ehe ehe skriet.
Pus piemākusies pēcpusdiena
Balkona treliņos
Kāda sena grācija
Liek raudzīties, nerimties
Kāda dzelzī iekalta 
              Grācija.

25. nov. 1980.

Šodien dabūju jaunās brilles ($74).
3 dienas jau – esmu ļoti slima – ne sēdēt ne stāvēt. Vai tas pats hormona streiks kas toreiz Kanādā? Vai kas? Jāiet pie daktera.
Dzid. taisās garai ned. nogalei ‘kampīt’. Gribās un negribās iet.

Oktobris 1980 (Ķikure/Kikure)

5 okt. 1980.

Vakar mana dzīmš. diena – bērni no rīta ar kartēm (paštaisītām) smaržām un šampanieti!!!! Vēlāk rosījāmies dārzā.
Pēcpusdienā braucām uz Bondi [left] (skolotāju izstāde) un staigāt un ēst čipus un saldējumu! Skaista jūra un debess un zālājs maigs un noziedējis ar balto āboliņu. Vēl – pusdienā es attaisīju šokolādes kasti (no partijas) – viss ļoti svētku pilns, tikai es pati tukša un sausa, nevaru sākt strādāt. Ko es gaidu? Pilnīgu savrupību. Un tad ir atkal par vientuļu…

Sidnejas pilsēta dod katram māju īpaš. kas vēlās – vienu kociņu stādīšanai – es izvēlējos džekarandu – ir skaists jauns stādiņš – tik spirgts un dzīvs un vesels un dzīvot priecīgs. Nav daudz vietas kur to likt. Bet rok Dzidra bedri, pilda ar ūdeni un ‘labām lietām’ un liks tur iekšā, gandrīz blakām eikaliptam kas aug taisns un liels un – met mizu tagad!!


[Sketch by Dzidra of back yard garden area.]


Tālim vakar nopirka riteni! Brauc visu laiku – šorīt jau prom no pusseptiņiem. Un tagad ir rīts. Septiņi, miers. Ko es vairāk gribu savam darbam, vai es vairs no sevis neko nevaru mierīgi uzsākt? Viss traucē.
Durvis vaļā uz āru (sēžu uz dīvāna lielajā istabā) – pēc izretināšanas dārzā viss tik caurspīdīgi zaļš, maigs, Dzidras (četras gulētāja) bildes blakus durvīm – viss mūzikas pilns. Tas kas vakar zīm. skol. izstādē, un daudz citās izstādēs trūkst – ir mūzika, harmonija, dzīves ritms, tik bieži viss tur – kokains, ciets, beigts…

Un pēkšņi, pēc ilgiem laikiem, it kā jauna dzīvība būtu iemetusies man kaulos, es jūtu, zinu, nojaušu, redzu, kā tur Vankuveras salas krastos ūdens uzplūst un aizplūst, atnāk un aiziet, paisums un bēgums, elpo vienmērīgi tālāk labā zemes krūts. Valgums, mirdzošs ūdens atskalojās pār saulsiltiem oļiem, smiltīm, akmeņiem, un aizskalojās vēsās tumšās dzelmēs.

Norvēģis Sveins brauc savā lielajā (motor) laivā zvejot. Laši ķeras un noraujas, kožas un atlaižas viņa āķos, zibošajās spiningu metalu zivis.
Sveins met lašus laivā. Iedod ātru asu sitienu katram pa galvu, lai tie nelec atpakaļ ūdenī.
Sveins sasaucas ar paziņām kādā citā laivā. Laši peld pulkiem zem ūdens un kā spēlēdamies sviežas, lec un krīt atpakaļ, savās dzelmēs.

Klami, trīs dažādas šķirnes klamu dzīvo smiltīs krastu tuvumā. Austeres, līdzīgi akmeņiem ar sīku jūras būtņu [..] čaulām apaugušas guļ un kustās lēni neredzami un aug lēni neredzami, aug ar visiem saviem cietiem vākiem.

Ūdens atplūst un aizplūst. Viļņi sabangojās un norimst, dažreiz kļūst gluds viss kā spogulis un pīles peld rāmi, gandrīz turpat kur zvejnieku laivas gāžas, nespējā viļņu spēkiem pretī turēties.

Bet krastos ceļ, būvē ceļus vēl vairāk, vēl platākus ceļus jo mašīnām jābrauc, tūristi brauc miljoniem (desmit, divpadsmit, piecpadsmit miljoni) atbrauc un aizbrauc…
Pēkšņi man tas atkal nāk prātā.
Plūst pār mani ar ūdens valgumu, vēju un riteņu dziedāšanu un mežu, zaru smaržīgo līgošanos.
No Bellinghamas, gar Sietlas ceļu rozes, rozes, kilometriem ceļmalās rozes.
Kā Čelmsfordas mājiņas un parki apskausti rožu.
Kā ceļš uz Talsī pili Francijā…
„…Tai rožu maz, tik nātras asi kož…” Vai maz tur rožu?
Tur manas, tur manas mātes jaunu dienu rozes.

Jā, Jūs Skrastiņa un Rieksta kungi, varbūt Jūs man būsit darījuši mazliet arī laba – staigājot tur pa egļu mežiem, starp pasakaini lielām, augstām, kā milzu ērģeļu bazūnēm ciedra eglēm, es nedomāšu tā atpakaļ uz eikaliptiem un kad norvēģu Sveins, kas arī ir pametis savu Norvēģiju, ņems mani līdzi laivā uz lašu un kod (?) zveju, es atdevīgāk dzīvošu tur visu dienu uz ūdeņiem līdz mēness uzlec, kad apniks lašus vilināt šurp un turp līgojot spiningu kātus, es varēšu sēsties Sveina vietā, iekšā pie stūres rata: „Tā, jā mazliet pa labi! Mazliet, pa kreisi… Stop! Stop! Viens ir pieķēries… O.K. Tagad taisni pret to bāku uz salas labā pusē…”
Es nedomāju vairs atpakaļ, es nu vairāk dzīvošu tur.
Robina un Denis.
Miks un Merija, kalnā tika augstu pāri salām un līčiem. Arī Mikam patīk King Singeru dziedāšana un viņš uzliek to plates…

Dons un … Kas? Kā bija Dona sievas vārds? Vienalga, mēs ar Donu [right] biežāk sēžam blakus kā ar Morīnu un runājam par Itāliju un Jugoslāviju un tur tik daudz ir viss tāpat kā pie mums – rudeņi un pavasari, plūmes – viss koks kā zeltā…
Brians… Brians ir pagalam. Bet dažreiz liekas – viss ir gandrīz vienalga. Vakar, aizvakar viņš bija te, viņa nākšana un iešana dzīvo apkārt. Viņa gleznas…

Un Kollīne! Kollīne [below] ir divi gadi prom ziemeļos – Arktikā. Bet vairāk kā gads jau pagājis kopš viņa aizbrauca un drīz viņa būs atpakaļ. Kam te vēl ir draudzene Arktikā! Raksta garas vēstules un kad atbrauks stāstīs par vilkiem, karibū briežiem, valzivīm un eskimosiem. Par mēnešiem bez saules un par mēnešiem bez nakts. Viņa būs sastrādājusi savādus rokdarbus – mūsu un eskimosu rakstu maisījumā.

Kollīne pie manis iemācījās izstrādāt ‘baltos darbus’. Viņa bija viscentīgākā no manām trim skolniecēm. Saskaitīja diegus linaudumā uz mata kā rēķināšanas burtnīcā un izšuva absolūti tīrā regulārā ritmā ik rakstu. „Jaunu es neko nevaru izgudrot, bet to ko Jūs parādāt, es varu atdarināt bez bēdu!” viņa teica un atsaiņoja atnesto spilvenu, ko viņa bija izstrādājusi pēc iepriekšējā parauga.
„O, te tomēr šī vadziņa ir garākos kātiņos un redziet cik jaunu, citādu iespaidu raksts dod!”
Kollīnes vecmāmiņa ir franču izcelsmes un no tās Kollīnei ir divas galddrāniņas – tāpat izvilkuma rakstā, ne ļoti platā, ne komplicētā, bet gaumīgi, tīri. Un rakstu stūris parastā ‘zirneklīša vietā’ ir īsts saules ritenis, ko man nācās atrisināt un mums abām iemācīties tā darinājumu.

Ūdens atplūst un aizplūst. Mazi darbi un vārdi, domas un izdarības arī saplūst, ieplūst, aizplūst un atplūst.
Pattija arī izšuva lielu galddrānu un saplūdināja tanī visu ko uzklausīja un ko viņa pati sadomāja.
Dons arī gribēja sev izšūt kreklu.
Bet nav laika tam. Galerijā – izstādes, gleznas.
Džordžs nopirka divas … „Vai tā nav kā Matiss?” Viņš lika gleznu uz grīdas, pie sienas un skatījās, kvēlodams sejā, jo mēs bijām pārskatījušies cenā, glezna maksāja vairāk, kā viņš bija domājis, bet vairs viņš to nevarēja neņemt, tā bija jau iesēdusies viņā, viņa dzīvē.

Man ir daudz draugu tur. Mariette. Kas ar francūzieti Mariettu? „Kas ir Inīs, viņas spēks, kad Jūs to tā slavējat?” es prasīju Mariettei, par savu tuvāko. „Viņas spējas izprast un sadzīvot ar darba vielu…” Uz Marietti vārdiem klausās visa liela nācija. Divas nācijas. Tā ir bilingvāla divgalvaina nācija, kā tāds pūķis savā ziņā. Ir daudz valodu, bez vārdu valodas, kā satikties nāciju vidū.
Valoda, mana valoda man ir viena. Viņas dēļ, viņas labā…
[Right: Mariette Rousseau-Vermette]
Ak Rieksta un Skrastiņa kungi!…
Ak mani līdzgaitnieki.

Mēness arvien pie papelēm piemetās
Ciemoties kopā pa dienām pa vakariem
Iešūpot zaros uz debesīm ierastus
Vēstot par sakariem maigiem pusreāliem
Izklājot gaismēnas
Ceļos lai aicinot
Laistītos bālzeltā
Soļos tie gājējiem.
Tiem kas kā mēnessērdīgi
Pāri jumtiem atnāk
Namiem un ūdeņiem.
Mēness kur pie
Papelēm piemeties
Ciemoties atnāk
Tie savos vakaros.

Svētdiena. 26. oktobris.

Savā jaunā istabā – labāk, kā to varēju iedomāties – un es jau iedomājos, ka būs labi! [Left: front door of house]
Viss – strādāšanai, atpūtai etc. vai ideāls.
Guļu pie nežēlīgiem trokšņiem (no nakts dzīves ielā) – kā šūpulī, tiktāl. Taisni brīnums. Mani tas neskar, kas notiek apkārt, vai ielā – es esmu savā istabā.
Dz. ierīkoja pat bultiņu, ko ieslēgties. Vakar te bija Martiņam – partija. Nedzirdēju neko.
Saprotu gan – ka Glendai bija grūti šo istabu atstāt!!
Nu – man jāstrādā!
Jūtos labi. Sāku – atpūsties, patiesi no kaut kā grūta – atjēgties.
Bet galva vēl tukša. Sāku pārlasīt iesāktus darbus. Bezgala daudz tur ko darīt!
Kaut nu ‘atpūšanās’ neievilktos par ilgu. Jauna vieta ir. Jaunas dzīves man neviens nevar iedot. Jāturas savās robežās! ––––––––-

Otrdiena 28. oct. 1980. (no rīta)

Vakar ļoti sāpēja auss (atkal pēc 2 gadiem. Kanādā ne reizi tas nenotika…) šorīt ir labāk. Dzidra sadeva tabletes un lemondrinks…
Šorīt stipri vēji.
Te pār jumtiem un koku galotnēm tos jūtot, redzot – dzīve atgriežas pie manis. Varbūt gan – tikai atmiņu dzīve. Bet tomēr.
Gaiši zili ar mākoņu ‘strēmelēm’ (strēlēm?). Jumti. Lejā ielas. Ātri tas viss izdzīvojās, izsīkst. Bet labi pa brīdi parādās. Baloži, citi putni, vējš.
Es ‘atpūšos’ (no kā? Slimības. No nedzīves.) visu dienu.
Vakar itkā uzrakstīju stāstu par pūķiem. Tas vēlāk jāraksta uz mašīnas. Būs tomēr jāpiespiežas šis tas jāsastrādā.
Un – bez romāna, garāka vai īsāka, es ‘citu’ acīs par nopietni ņemamu nekļūšu, tas redzams no vistuvākiem draugiem. Luce jau sāk ņemt nopietni. Tā liekas.
(vēlāk)
Gaidu pastu. Sen sen nav vēstules no Ineses. Jādomā – cīnās ar lielo pasūtījumu.
Kādēļ atkal paņemu rokās šo grāmatu? – Diena savos vējos ir tik lieliska ka to gribētos izteikt, satvert, izkalt kaut kur kādā paliekamā veidā. Esmu aizmirsusi, neuzdrošinos vairs izteikties pat šeit. Gribēju teikt –

Diena tik karaliska – jumti, logi, mājas, tālumi mirdz kādā cietā drošā vitālā veidā. Ir gandrīz kā uz kuģa, okeānā – viss peld savā varenā ceļā. Patiesi – mēs peldam izplatījumā un šai dienā šo ceļošanu var manīt. Mēs ceļojam ar visu šo ēku grēdu, ar parku lejā, ar citām māju masām, sienām, logiem mirdzot mēs peldam izplatījumā un laikā. Laikā. Šis brīdis, šis rīts, diena ir vēl mana. Citi cilvēki lejā starp parka kokiem tālu, sīkas kustīgas būtnes – vai viņas dzīvo šai dienā, vai jau pagājušā laikā – mani tas neskar, man tas ir vienalga – noraugos viņās kā gleznā, kur tēlota kāda dzīve, cilvēku dzīvošana – tagad, agrāk, vēlāk? Kāda tam nozīme? Šī pasaule ir, dzīvo, peld izplatījumā – jau miljoniem gadus, es šai dienā to varu redzēt, sajust.
Mākonī kas peld man pretī un zilumā, kurā tas peld – ir šī diena, mana, un sen citas manas dienas, citā laikā, stundā, gadā, citā zemē – bet šai pasaulē kas peld izplatījumā miljon gadus. –

Cik daudz laba šai dienā
Vējš atnes un aiznes visu
Neuzliek sirdij smagumu
Krāt un slēpt un sargāt.
Sirds kuģo brīva, no kravas
Iekāpj un izkāpj no laivām
Pār plostiem krastā
Ar čigāna brīvības ziņu
– Nav neko ņemt un pamest.
Vējš visu atnes un aiznes.

Kaut kas grib dzīvot, veidoties, rasties ārā, šai dienā, bet negribās krāmēties pa vecām lietām. Gribās jaunas dzīves un runāšanas par to. Es agrāk arvien domāju – vākt materiālu, vēlāk to atrast, izmantot… Varbūt – varbūt. Tagad vēl grūti fiziski grūti rakties pa veco. Bet jauna ir tikai diena. Un liekas – es viņu nokavēšu ja es rakšos vecajā. What to do? I need a hand.

Trešdiena. {29.10.80}

Naktī auss vēl sāpēja – tagad dienā – vairs nejūtu. Diena – mirdzoša, burvīga – nav vārda kā izteikt.
Aizgāju pēc piena + šis tas – un nācu pa ielām no leju brīnoties – cik labi ir dzīvot šo dienu. Un – tomēr tā nav vairs reāla dzīve – tik noskatīšanās.

Ceturtdiena 30. oct.

Atkal caur savas istabas logu, (2 logiem!) varu redzēt pilsētas māju mūrus, (Te kādu mūra mājas stūri ar daudz skursteņiem un bez logiem) un pār tiem nāk vakars. Debess kļūst balta. Iekrāsojas mazliet ar zeltsārtu, tad tumst. Grimst dzidrā gaismā tumstot. Un mūros ir maigums un miers.
Kur es gribu būt? Kur es gribu iet? Vai es gribu palikt?
Vēls. Varbūt ir tomēr tā, ka šīs ir šīs civilizācijas – kultūras – beigas.
Dzeršana, drugs, necieņa pret absolūti visu – sevi līdz ar to.
„Nedaudzie izglābs pasauli…” Kas to teica? Un kur tie ir?

Augusts 1980 (Ķikure/Kikure)

Ceturtd. 7. augusts 1980.

Uz sola parkā 
Pavasars pēkšņi plaši vaļā atver
Siltas acis.
Gars aizslīd kā nests
Svešā kalnu un mākoņu klāstā.
Kāpēc ne te?
Te baloži pastaigājas.
Vasara vairs nezudīs, neizvairīsies
Paliks pie visiem uz sola parkā.
Gars, kāpēc ne te?
Gan atnāks viņš atgriezīsies
Tas nestāv uz vietas.
Vairs nav ne brīdi mierā
Kā baložu pulks nolaižas
Atkal spārnos ceļas.
Un kurp to pirmās siltās vēsmas
Aizsauca –
Tālā mākoņu, kalnu aile
Jau aizvērusies,
Nojautās neatveramos
Sapņos atpakaļ slēpusies.
Jākavējas vēl jāpakavējas zem
Pavasara acīm
Pie baložiem parkā.

10. augusts.

Inese piezvanīja no Banff’as. Viņai iet ļoti labi!
Dabūjusi pasūtījumu uz tapestry par – $7000!! Materiāli būšot ap 1000. Tā tad beidzot viņa atkal redzēs savu naudu!!
Bijām šodien skatīties kā 23000 ļaužu gāja skriet no Townhalles līdz Bondi beach. Bija lielisks skats, kā ļaužu masa (kā brīvās skudras!) nāca, gāzās lejā un augšup uz Kingskrosu!

Trešdiena, 20. augusts 1980.

Šorīt (nupat) aizgāju līdzi Dzidrai uz Centr. staciju, viņa tagad katru rītu (un pēcpusd.) soļo kājām uz vilc. Bija skaisti iet pa pilsētu un skatīties uz Sidneju tā, it kā tā būtu Parīze. Vai Londona, vai… jā viņa ir gluži tas pats – skaistas ielas, skaistas vecas mājiņas, koki, cilvēki, centri ar lielpilsētas moderno un nomales ar lielpilsētas ilgo, veco dzīvi.
Un nu – vajadzētu ‘strādāt’ – tikt galā ar kaut ko priekš tām sūda rakstnieku dienām, kas stāv uz kakla. Netīk taisīt kaut ko – piemērotu.

Zināju ka tā būs – bet it kā bij atkal pienākums… Velns, kas man par pienākumu, bet varbūt pašas dēļ – lai neaizmirst, lai pērk manu grāmatu kad tā iznāks. Kaut tik mazliet (nē – visu!!!) naudu dabūtu atpakaļ – tādās lietās vairs neielaistos – patērētu naudu dzīvē, paceļotu vēl – ne ielikt tai lietā kas nenes nekā man. Slavu? Ko es ar to varu darīt? Un kas tā ir? Ne ir ne nav. Visi latvieši sabirzuši drupačiņās pa visu pasauli – pa ‘jauniem un veciem’ – pa ‘tur un te’.
Bet šorīt bij skaisti iet ar Dzidru kas jūtas mazliet atpūtusies, jo Tālis ir prom. Un holidejas tūlīt būs. (2 nedēļas… ha)

Martiņ Laukuma jaunajai skulptūrai  
Tu mākoņus lejā nones
Uz saviem daudzplākšņu sāniem
Tiem pašūpoties ļauj –
Mūsu tuvumā. Debesīm pasmaidot liec –
Jumti, logi, galotnes
Visi līdz Tevī tad paspoguļojās
Un mūsu domas parotaļājās.
Spiedīgu smagumu prom  
             Augšup Tu uzvirpo
Kā dejā, kā darbā...
Ar namu augstumiem droši
Ar ielu dziļumiem  
             Samērodamies.
Tu apgalvo, paglaimo, 
Mūs pelnīti aplaimo
Savā vēstījumā
Ar citām pasaules lielpilsētām
Vedot mums sasveicināties.

Svētdiena.

Pavasara siltums un maigums 
Koku stumbri, zari, galotnes
Sniegušās pielējušās ar sevi
Ar saldām ziedu, lapu
Dvašām pilnu Tevi
Kā trauku.
Tu sniedzies kaut kur plūst
Ar to
Kaut kur pāri klāties
Un celties augt varbūt.

Jūlijs 1980 (Ķikure/Kikure)

Piektdiena 8 pm. Laikam 4. jūl.

{…Lietas sāk tuvoties cilvēkam tikai tad, kad tas ir pilnīgi viens. Kad diena iet galā. Kad tuvojas nakts un cilvēks ir tik viens, ka viņam nav nolikts nekādas tikšanās, atnākšanas vai piezvanīšanas laiks. Laiks rit brīvi, bez aizsprostiem. Laiks tad arī rit savādāk, ne kā straume upē, bet izplūst apkārt kā jūra. Kā jūra šūpojamies iet laiks. Viņš šūpojas ap cilvēku.

Lietu tuvošanās dažreiz notiek pēkšņi. Tikko durvis ir aizvērušās aiz pēdējā aizgājēja lietas sāk starot, sāk sildīt, sāk drūzmēties draudzīgi. Lietas neuzbrūk, viņas vienmēr paliek savās vietās, viņas tuvojas ar savu starošanu. Gleznas arī kļūst siltākas, dzīvākas, brīnumainas. Nu, bet gleznas nav lietas, tās māj un silda cilvēku arī tad, kad viņš nav pilnīgi viens….
****} [Published as Lietas in Ceļa akmeņu raksts]

13. jūlijs 1980.

Svētdienas vakars. Vēls. Bijām (Dz + Tālis) Centennial parkā no 10 am. līdz 2 pm. Laba atpūta. Lasījām, sēdējām, gulējām. Ēdām meat pie.
Beidzot būtu jāsāk rakstīt varbūt tas – brālēns, ja cits neiet. Nekas neiet…

Bij saule manu prieku aiznesusi
Sev līdz kaut kur, kur viņa
Projām iet pa ziemu.
Nu atnākot tā man to rokās sviež,
Kā puķes sasilušu ziedu
Kā kamolu kas zelta dzijām
Atritinājās.

Man sena saule sejā līst, es jūtu
Savu bērnu dienu glāstus
Labu valodu, piesauli, māju.
Varbūt vajag aizsniegties
Gredzenā salocīties
Visa sākumā, visa turpinājumā
Viegli ritēt.

–––––––––––––-

Šai saules pirmā maigumā ir viss
Sava paša dienu, tuvinieku
Draugu, līdzcilvēku tuvums
Sava paša dienu prieks
Aizgājis, izdzīvots, bet
Kaut kur kā zelta apsūbējums
No tāluma krājies mirdzēdams
Atbēries atdarījies
Sauli piesātinājis
Sildīdams līst
Gūt to, just, izprast jaudā.

{Kaut kas (kas?) mani ir pārvērtis par skudru.
****} [published as No piezīmēm (Skudra) in Ceļa akmeņu raksts]

Mazs Mocarta allegro
Tik sendzirdēti salds
Šķita allegreto tas
Varbūt andante
Pieskārās tik viegli viegli –
Vasaras dejas solis
Puķu vainadziņā
No dziļa prieka
Bez kāda iemesla
Neskārtā paļāvība
No sirds uz sirdi
Roku rokā
Kāds mazs allegro
Vasaras baltumā
Dairs, viegls allegro.

Uzliku (uzmetu) eikalipta zaru kamīnā uz dziestošām oglēm, tas iedegās ar siltām, gaišām liesmām, un es atcerējos tuvu draugu kas kļuva atdots ugunij. Atcerējos viņu, kā mēs kāpām kalnos. Staigājām, stāvējām, dārzā, mājā. Dzērām kafiju. Viņam bija labas, brūnas siltu gaismu pilnas acis. Vēlāk, kad viņš jau bija prom, viņa acis un viņa iešanas, stāvēšanas tuvums bija jūtams arī tur, līdzi, kur viņš (dzīvs būdams) nekad nebija līdz bijis. Starpība starp to kas bijis un nav bijis dažreiz zuda. Tā zuda tad arī manai existencei – šķita robežas nav nemaz tik lielas starp būt un nebūt. Vai mani draugi, paziņas otrā pasaules malā zina, vai es esmu vēl vai vairs neesmu? Vai maniem vārdiem, ar ko es viņus aizsniedzu, nav tā pati nozīme vienā vai otrā gadījienā? Kāda īsti tā starpība vai es vēl eju pa šo meža ceļu, vai vairs nē? Mans draugs gāja pa meža takām, pa kalnu takām man blakām, tagad pa šo meža ceļu viņš neiet blakām, bet ir tomēr tā, it kā viņš ietu, viņa acis, viņa skatīšanās kokos, debesīs.

Redzot kā uzliesmo eikalipta zars uz kamīna oglēm, es mēģinu domāt – nav nemaz tik ļauni – sadegt. Jāpieradinās, jāpieņem sadegšana. To esmu domājusi pēc viņa sadegšanas. Dažreiz vieglāk to pieņemt, citreiz grūtāk, jāpierod, jāsadzīvo ar to.

Bet jādzīvo šaipusē, jādzīvo ar visu spēku šeit, pirms uguns paņems. Ir labi šai pusē. Labākais… grūti teikt kas ir labākais. Tuvi cilvēki, saule, koki, zāle, ceļi, ūdeņu, debesu krāsas. Iešana, iešana. Bet to var iegūt tikai tad, kad pienākums padarīts. Vienmēr lielais pienākums. Kas tas? Kas to uzlicis? Vai tas patiesi ir? Ir. Pēdējā laikā es to gribu atstumt pie malas – gribu teikt – pietiek tā. Es gribu tikai kokus, zāli, jūru… Mīlestību, tuvu cilvēku mīlestību. Vēl arvien to. Kaut kur saulei vējam līdz, kokos akmeņos.

Dažādas drumstalas salasi
(Tagad viss modē)
Salāpi, sadiedz, savārsti
Apkaries lepni.
Kaut kas sāks sildīt
Paglābs no vēja.
Pats nemanīsi
Tad citi arī nē.
Citi nekad ja pats neizrādīsi
Savu salšanu.

Junk! Junk!
Visur kur eji – veikalos, ielās, avīzēs, grāmatās, cilvēkos – junka kalni.
Kā to sauc latviski? Kad Latvijā dzīvoja, tāda elementa vēl nebija, tādēļ tam nav vārda. Varbūt – draza? Drazu kalni. Drazai nav tik daudz krāsas, tā atgādina saslaukas – pelēkus atkritumus. Junks nav pelēks, tā galvenā īpašība ir krāsu pārmērīgs asums, junks spīd tā kā nekas vēl zemes lodes vēsturē nav spīdējis. Cilvēka radītais spīdeklis, raganu vēmeklis.
Pasaule.

Jūnijs 1980 (Ķikure/Kikure)

10. jūn. 1980.

… Vakar mani aizskāra un noskūpstīja (uz matiem, pieres…) jauns cilvēks –
Par to ko es viņam dodu? Ko es dodu?
Daži cilvēki varbūt ir pateicīgi (un prot to izteikt) par nedaudz.
Biju parkā, kā arvien… Te ko es domāju. Skatījos kokos – bronza un dzelzs stumbri. Uz dzelžainā bija seja, profils rīta gaismā.

... Koki arvien aug caur manu sirdi
Salekdamās tā atver krūšu kurvi
– Ar ribu klasiskiem vārtiem,
Un zari iesniedzas caur tiem
Sludinādams savu augšanas kāri
Liek iepotēt to arī manī.
Tā vienmēr no jauna
Es atveseļojos no visa –
No trokšņu un chaosa ieskrāpējieniem
No nebūšanu laušanas un liekšanas –
Atliecos līdz ar koku zariem
Un augu no sirds.

11. jūnijs. 1980. Trešd.

Rudenīgs. Vēss. Pilns it kā nojautu, kā atmiņu, cerību, vēlēšanos – varbūt kāds solījums jūtams, kas nepiepildās un piepildās tikai ar cerību par tā piepildīšanos. Nav zināms skaidri, kas tas varētu būt.
Dienas aiziet. Laiks labais aiziet. Skaties tā iešanā.

12. 6. 80. Ceturt.

Norunātās vakariņas out – ar Lucis kdz. – neiznāk. Labi – brīvs. Lietus arī sāk grabināt. –

No kamīna dūms iesit degunā
Labu vecu dūmu smaržu
Lietus lāses iesit logā kur krēsla metas
Rudens nāk vakarēt.
Simts vecas labas lietas
Mostas, ceļas, visos kaktos
It kā jaunai uzdzīvošanai...
Nē tikai atmiņas bet jauktas
Ar cerību mānīgo devīgo spēku.
Rudens, kā gadus desmitus
              neredzēts nejusts
dārgs bagāts pilns
              ražas un dzīves.
Ar dūmu ar mieru ar krēslu
Vēsuma elpu
Sēsties un svinēt sāksim.

––––––––––––-

Straumes

„Dienu krusts” – kas teica
              Tādus vārdus?
Tik slava tām –
Dienu gaismas straumēm...
Bet dienai vai kāds smagums līdz
Šai dienai nāk jau no viņas rīta
Tas nu paliek, nenometams
– Vai tas tai vārdā saucams
Dienu krusts?
Nekurnot jānes tas no pleca
Uz plecu pārmainot
Nezinot
Kādēļ tas tā, cik ilgi vēl
Svētība tā
Vai lāsts.
Dienu straumēs tas
Beidzot noskaidrosies
Viss smagais grimst.

18. jūnijs 1980. Trešdiena.

Saņēmu Manu + Sarmas vēstuļu ‘novilkumu’, vai kā nu to sauc. Varbūt – paperback bet nē – jo ir tikai grāmatas ‘iekšas’ bez kāda vāka.
500 l.p.p.! Izskatās – OK! Izsūtīts 1. aprīlī – 1 ½ mēn. atpakaļ. Šai laikā – ja viņš to dara – grāmatai vajadzētu būt vākos! Heavens! Tad to varētu saņemt te pēc pāris mēnešiem. Rakstn. dienas ir sept. Bet es nemaz nekāroju uz tām – lai paliek Elgai Lejai lielais notikums ar viņas dzejām! Es būtu laimīga ja saņemtu – oktobra sākumā – kad esmu vēl te. Un ja es – ko tur cerēt. Ja es ja es pārdotu un dabūtu daļu naudas atpakaļ un mazliet palīdzētu ar to Dzidrai – lai dzīvo bez skolas darba – katrs pāris [..] viņai palīdzētu.
Būtu viņš sūtījis pa gaisa pastu – muļķis! – es pusgadu būtu jutusies vairāk pēc cilvēka!
Esmu ļoti nogurusi no bezcerīgas nīkšanas – esmu tik tāl iedzīta nevarībā, vecumā…
Tomēr – jūtu prieku šodien. Varbūt radīsies mazliet radīšanas spēks vēl.
Ak, kā man iet! Kā es rāpjos un rāpjos un rāpjos!!… Nagus plēsdams. Kaut nu varētu vēl saņemties, atdzīvoties.

Sestdiena – 21. jūnijs.

Nekas labs nav bijis šinīs dienās. Tālis turpina būt – nejauks bērns. Grūti izprast vai tas ir viņa apzināts naids, izdarīšanās kas nes viņam prieku (tā liekas) jeb – viņš nezina kā izturēties? Mani tas nogurdina tā – ka es neesmu spējīga strādāt.
Viņa uzvešanās ‘padara mani traku’ – liekas viņš jūt un to viņš mēģina vienmēr no jauna atkārtot. Es nevaru strādāt.
Arī Dzidra neko nedara.


Pirmd. 23. jūnijs.

Zāļu diena! Vakar – Como pie Medņiem uz literat + teātrinieku sanāksmi! Daudz cilvēku. Smalka liela māja. Smalki ēdieni.
Bija arī interesantas un sirsnīgas sarunas. Aizbraucu ar Gulbergiem.

Pareizi esmu novērtējusi pag. reizē satiktās Zariņa kundzes laipnības – tas viss kas man sagaidāms, Zariņam lieli citi nodomi. Uzsākt lielu, garu lugu izdošanas sēriju! (Slava izdevējam – tas ir Redaktoram!!). Lugas jāsāk ar Klauvertu tad 4-5-6 citi! Izmaksa Kl. vien $7500!
Šo ideju – noraidīja. (Nav kvalitātes). Jāizdod esot – piem. grāmata ar 1 labāko lugu + citu raksti par Kl. dzīvi, darbu etc.
OK. Lielākā (nebeidzamā) izdodamo Engadīnē – novērsta, patreiz, bet – man tāpat maza cerība tikt vidū. Nekas!
Nin. Luce – meta ar acīm – iet sēdēt pie viņas. Gāju. Motmillers (sarunāts) izveda mani nofotografēja!
Luce – grib sūtīt foto + manu rakstu (ja derēs) par teātri – uz 1) Jauno Gaitu jeb 2) Ceļa Zīm.? Nē laikam pirmo.

Tā tad – esmu iesaistīta kā kaujas ierocis Luces kara gājienā pret Zariņu. Luce kādu laiku bijusi pres. b. priekšniece – un Zariņš to ‘izspiedis’ un ‘iespiedis’ atpakaļ! Luce – dabūjusi teātra lietu redaktora vietu žurnālā (1-2?) un ņem mani palīgos! O.K. Ja tāda karjieriste kā viņa, meklē manī sabiedroto – tad man cena turās, tas ir esmu zināma vērtība, kuras cena turēsies un celsies ja par to rūpēsies.
Luce ir inteliģentāka kā Zariņš. Ir ļoti enerģiska, brīva darbam, lasa daudz, ģērbjās labi – visādi ir karjerai gatava. Ir ceļojusi un ceļot var atkal.
Tā tad – jāturas pie Luces.
To jau man Gailīša kdze. arī reiz teica. O.K.
No In. vēstule! Dz. šodien mājās!

Trešdiena, 25. jūnijs.

Jāņu diena (īstā datumā) pirmo reiz mūžā varbūt (varbūt arī nē – kā bija pagājušā – gadā?) pagājusi absolūti nepieminēta. Lai gan Dzidra atnāca no skolas agrāk (sagadīšanās) un mums bija patīkamāka diena – un aizvakar bija Ineses vēstule. Ne mirkli man neienāca prāta ne Jāņu diena ne zāļu diena. Tikai maigās jūtās ilgojos kaut arī Inese te būtu, kad Dzidra pirmdien bija mājās.
Ne zieda ne smaržas, tik priežu skujas un čiekuri lasīti un dedzināti kamīnā.
Saņemies, saņemies! Domā, jūti vēl, un dari kaut ko! Tik kā to ikdienu spēji izdzīvot, rausties tik pa ēdienu, dzērienu.

Biju veļu mazgāt šodien. Tas ir – pasēdēju, kamēr veļa mazgājās. Bet kā tas bija – Wyongā!! Berzt un vārīt plunčoties, celt un staipīt. Bet spēks vēl bija liels un izturība un gaidīšana un cerība.
…Tagad es sāku uzvesties – kā ciemos savā dzīvē. Es staigāju dzīvoju – rokas klēpī! Kā ciemos, kur nav palikšana, kur ciemojas un zina – būs jābrauc mājās. Un labi ir un sērīgi – jo nevar mūžīgi ciemoties. Un ciemā ir labāk (vai ir?) kā mājās. Negribās braukt mājās. Negribas just ka vakars nāk…

Jā, tas varbūt ir tas, ka es tik maz padaru – neko nedaru, ka sāk domāt – ko nu vairs… Jā tas ir par lielo vienreizējo ciemu te un kaut kur (mājās?) iešanu.
Jādomā vēl par Kanādas braukšanu. Inese saka lai braucu – viss būs labi gādāts. Gordons arī sakot – lai braucu. Es brauktu. Jāizkārto, kā ar Dzidru paliek. Kaut viņas būtu kopā! Tuvumā!!

26. jūn. 1980

Nosūtīju G. Augustam (?) A. $12 – un lielo sūtījumu konvertu. Izmaksāja tā lieta vairāk kā 15 dolāri! Bet – es mocos nost, lai tad – ir kas ir, vai viņi nevarēs atsūtīt!!!

27. jūnijs. 1980

Tālis saaukstējies – atsūtīja mājā no skolas. Guļ uz dīvāna – ar miegu, tā tad īsti slims. Aizvakar aizskrēja ārā ļoti plāni apģērbies – negribēja džemperi. Klepo. Un viss weekends – izplānotais nu var mainīties! Dzid. – būs brauciens, partijas, man – Engadīne. Man – puslīdz vienalga.
Kamīnā lēni deg uguns.
Miers.
Jau otru reizi izjūtu mieru, kad Tālis ir slims. Laikam tās ir vienīgās miera reizes – kad viņš ir piespiests pie vietas, citādi – nekad nekas nav drošs no kāda uzbrukuma…

Dzīvē šeit, mājās un ceļā
Sākusies ciemošanās, kavēšanās
Mēģinot aizmirst šķiršanos
Mājās došanos.
Kādās mājās?
Ciemos labi ciemoties
Viegli atlikt, nedarīt
Mājās došanās domu.
Kādās mājās?
Vai šis – ciems
Vai šīs – mājas?
Kādēļ šķiet – jākavējas
Jāciemojas
Ciemošanās laiks top īss?
Kamīnā lēni deg uguns.
Miers.

Vienmēr no jauna, sen ilgi atpakaļ cik varu atcerēties arvien man kāda balss bij jāatbild: vai Tu esi ar mieru atdot savu prieku, lai novērstu otra, Tava tuvinieka arvien, sāpes, ja tāda maiņa būtu iespējama, varbūt ir iespējama, varbūt tā, augstākās varās?…
Vienmēr es sāpēs saraujoties teicu – Jā! Ņem manu prieku. Lai tik nav kādam sāpes.

Arvien, arī visnesaistītākās, nekā radniecīgās lietās tas tā bija. No tā, ja es atsacītos no sava prieka, reālā dzīvē nekas negrozītos tā, lai novērstu cita sāpes. Man bija sava iecerēta reāla prieka vēlēšanās un kāda balss man prasīja, vai es no tā atteiktos. Vai mana tuvākā mīlestība būtu tik liela lūgt par otru, tikai par otru, loģiskus un neloģiskus upurus nesot. Vienmēr es – teicu jā.

Tagad – es šaubos. Es vēl nesaku – nē. Bet es vairs nesaku arī – jā! Varbūt visu laiku tas ir bijis nepareizi, neloģiski domāts, justs un šais domās esmu apzagusi sevi nepalīdzot ar to nevienam.
„Tā ir Tava dzīve” – es tagad saku, un tomēr vēl nevaru aiziet, atraisīties no upuriem, vienmēr mēģinot atrast iespēju ziedot sevi citu ceļam.
Tā ir Tava dzīve – patmīlīgais, muļķa mazbērns. Savās prasībās pēc manas ziedošanās Tu pat esi ar mieru riskēt savu labklājību – nebēdāt par sevi, likt sevi uz spēli, jo Tu netici iespējai – bojā iet un Tu tici neierobežotām savām tiesībām ņemt visu, visapkārt, prasīt visu un visus sev, tikai sev, sviest acīs kā briesmīgu grēku un ienīst – ja kāds, es piem. varētu brīdi šaubīties par to, vai man būtu vērts ziedoties Tavā labā! Bet kaut kur kaut kas ir manī grozījies un es varbūt spēju, spēšu pievilt Tavas nešaubīgās prasības, neievērot ka Tu domā ka Tev ir tiesības, beidzot neticēt un nepieņemt ka man jāgulstas par laipu Tavā ceļā.

Varbūt beidzot es esmu gatava sadzīvot ar savu – egoismu. Atzīt – ka man ir tiesības uz to. Man – ir tiesības. Ir iespējams ka es beidzot sagaidu – lai Tu arī Tu, prastu gulties par laipu īsu brīdi vai tikai atzīt, ka tas būtu jāatzīmē – ka es gūlos par laipu Tavā ceļā. Tu to nedarīsi, Tu teiksi – man Tevis nav vajadzīgs. Un – es teikšu to pašu. Un mūsu dzīves būs savā ziņā vieglākas.
Šī laikmeta iezīmes (pēc Saul Bellow): Pride, anger excessive rationality, homosexual inclinations, inability to bear criticism, hostile projections, competitiveness, mistrust of emotions, delusion…

Pie tā paša koka atgriežos
Un tai pašā parkā
Strūklaka vai ūdeņi
Sviedīs jaunā arkā?
Jaunu skaņu iedziedās
Tas pats putniņš zarā
Manu sirdi ievedīs
Jaunas dienas varā.
Vēl tai pašā ceļā izeju
Dienā stundā maigā
Kas kā dūja nolaižas
Garām manam vaigam.

30. jūnijā. 1980.

Biju parkā čiekurus lasīt – atradu zem priedes arī šo rakstāmo, sudraba skatā – raksta tiešām labi, smalki, tikai ļoti slīdīgs, grozās pirkstos par daudz – jāpierod.

Rīts tumšs rudens dienas
Gaismu lēni rieš.
Lēni griežas zeme saules pusē
Saule šinī zemes pusē
Pakavēsies brīdi.

–––––––––––––––––

Rīts tumsa maigi atvadās
Tumsa nekur nepaliks.
Gaisma brīdi
Tumsas bezgalībā ļauta
Acīm, dzīvām acīm.
Jūra sauc
Lēnām nezaudējot
Nepārlecot, nepametot
Dienā dodies tur iela
Pilsēta tur jūra sauc.

–––––––––––––––––––

Rīts taustās lapotnē
Aiz tumšā loga.
Putns iemet vārdu.
Gaisma steigties sāk.
Diena savus saiņus
Pie durvīm liek
Saiņus atraisīs
Zināmus
Nezināmus
Arī nezināmus.
Nest liks, darīt liks
Gars negribīgs
Samiegojies
Liela miega pilns.
Gars – nekavējies
Pie durvīm diena
Jaunus saiņus noliek.

Maijs 1980 (Ķikure/Kikure)

Sestdiena, 17. maijs. 1980.

Holidejas pēd. sest.
Pamazām nāku pie atzīšanas, ka lai (es) spētu radīt, radoši strādāt, rakstīt tā, kā man tas šķiet ko vērta – ar apkārtni ir dziļi, pilnīgi jānoskaņojas. Tāpat ar lietām kā cilvēkiem. Es domāju galvenokārt ar lietām. Kā magnetizējot visa apkārtne ir jāizkārto, iekšēji jākonstruē tā, lai tā ar Tevi – sadarbojas, atbilst iekšēji ik vienam Tavam domu vilnim, dvēseles pulsam. Apkārtnei jābūt gatavai atvērties pret Tevi, ielaist Tevi sevī, atdot savu noslēpumu lai radītu kopā dzīvu darbu – dzīvas jaunas domas.


Ja apkārtne nav noskaņota tā – domas ir aprobežotas, vienkāršas, parastas vai – to nav nemaz, jāvelk ar valgu ārā kaut kas no sevis kas – nedzīvo.

(Tālis ienāca [left]. Stāv, grib spēlēt kārtis – faktiski, visā labā, ‘pareizā’ bērna omā – bet mana filozofēšana sagāja dēlī. Izplūda, kam bija jāizsakās koncentrēti.)
Dz. varbūt būs daži viesi šovakar. Glenda pa pusei jau izpakojusies. Vēl virtuvē viņas lietas. Būs kādu brīdi te skaidrāk, līdz kāds jauns exemplārs ienāks un traucēs ar sava veida klātbūtni. Gordons – labs, netraucē arī tad, kad viņš te pa retam parādās.

Pirmd. 19. maijs 1980.

Šodien bija rudens jausma. Rudens vakara dzidrs vēsums, skaidrums skāra un atmiņa kas nenesa neko konsekventu, aizveda senā laikā, arī nenosakot – kad īsti, kur īsti?
Vakars. Glenda ir prom un māja ir atkal tik dzidra miera pilna ka liekas – telpa, māja, sienas, gleznas, logi, lampas – viss skan, viss ir pilns mūzikas. Dzidrs. Dzīvs. Es arvien domāju – kā tas tā varēja būt, ka šī māja bija tik daiļa (nav laba vārda īsti) un tagad nav?
Tagad – viņa ir atkal tāda kā agrāk.

Kad Gl. bija te – es cietu no šīs istabas nemiera – galda kājas, krēslu nekārtība, grīdas samīdītais pelēkums un kāds it kā mūžam nerimtīgs disonanču troksnis, jūklis.
Tagad – gleznas sasaucas no sienas uz sienu. Ir dzidras dzīves pilnas, lampa gaismo aplī uz griestiem pati mierpilns gaismas aplis.
Nevar to izteikt – bet viss sadzīvo, ir harmonijas, dailes, dzīves pilns.
Es brīnos – kur palikušas sāpīgi skarošās jūklīgās galda kājas? Galds stāv mierīgi visā iekšā ar savām kājām, durvis stāv pavērtas pilnas tīrības un ciemošanos.
Nu tas viss jel nevar būt mainījies citur kā tikai manī pašā? Jeb var? Māja ir atguvusi līdzsvaru.
Kaut nu gadītos cilvēks kas to neizjauktu. Gordons iederas te. Kaut viņš paliktu.
Ja šis dzidrums turpināsies varbūt varēšu strādāt.

Ir gan tā – ka Tālis ir augšā – lejā nav TV – ir miers. Bet TV vien un varbūt Tālis arī – nevarēs mieru, mājas caurspīdību tā izjaukt kā Glenda. (Jeb varbūt mūsu neiecietību pret Glendu?)
Man gandrīz jāsāk domāt ka pastāv kāda saprašanās starp lietām un cilvēkiem. Šinī mājā tagad ir tāda caurspīdība, dzidrums, kā bija Ķikuros. Bija arī Missionā [below left] – (Minotaura) studijā arī [centre] – Qualicum beacha [right], mājās vēl īsti neizveidojās – Victorijā. Par smagu mazliet – par solīdu viss – bet jau – bija arī.


...Saņēmu vēstuli no viņa – sievas. Ne nelaipnu vēstuli, kā to kāds varētu iedomāties – ar nolādēšanu, greizsirdības žulti… Nē – labu, laipnu vēstuli. Un tas – jā, tas arī ir ļoti grūti panest.

Pirmā brīdī vienā rāvienā izdzēru divi tases kafijas, tad sāku liet vīnu, visu kas bija dzerams mājās, jo pēkšņi man bija piemetušās tās slāpes, kas kā tas ir zināms, pārņem cilvēku kad tas ir uztraucies, zaudējis galvu, nesaprot vairs kas viņš ir, kas jādara, kas noticis. Tādas slāpes man personīgi nebija bijušas man pazīstamas – varbūt kā zivs izsviesta no ūdens. Tās eksistē, tagad varu teikt. Savādā neapziņā rokas pašas rīkojās ap kafijas traukiem, tad vīna traukiem un es lieliem malkiem ņemu no visa it kā lai atgūtu kādu jūkošu saprašanu. Nebija nekā patiesi nesaprotama.

Te bija iznākusi kāda jauna grāmata, slavena rakstnieka pēdējais darbs un es to aizsūtīju viņam. Ne tieši viņam vien. Tā to nevar izdarīt ja kādam ir sieva – ja arī rakstītu tikai viņa vārdu uz adreses – sieva būtu pirmā, kā tas parasti notiek, pie pasta sūtījuma un viņš drīzāk būtu nepatikšanās. Kāds svešas sievietes, mazpazītas sievietes sūtījums? Kā? Kādēļ? U.tt. Abiem – tas ir citādi. Simtiem sūtījumu gadā pienāk kundzei un kungam – ielūgumi, uzaicinājumi, visādi piedāvājumi Mister and Missas… Kungam ar kundzi. Tas nonivelē katru nozīmību sūtījumā. Tur nav nekā personīga.

Es domāju – viņš šai gadījienā tomēr šo personīgo jutīs, zinās, ja arī nevarēs neko aktīvi ar to iesākt. Atbildēt – noraidīt vai pateikties – pienāksies viņai. Kā tas arvien ir. Es tomēr cerēju vēl ceru, varbūt viņam izdosies darīt to, teikt ko, atbildēt kaut ko personīgi, varbūt vēlāk. Tikai – ja es neizveidošu pārāk īstu draudzību – ar viņa sievu. Tad viss paliks zem tās, kā zem vāka. Jo kā? Nē, draudzības jūtu man līdz šim nebija pret viņu. Bet tagad, tagad gandrīz varētu kas sākties. Viņas vēstule ir jauka, šarmanta. Viegli viņa pabrīnās, pateicās par grāmatu, ir ieinteresēta kur esmu, ko daru, vēl reiz izsaka prieku par grāmatu. Žēl ka es nevarēšu būt uz grāmatu kluba gadskārtējo sanāksmi. Pastāsta ka Miks (viņa sauc viņu par Miku kaut gan viņa vārds ir Mālons. Ir arī vārds…) nav paspējis uzrakt dārzu, ka dārza darbi katru pavasari viņam nelabi sakrīt ar grāmatu kluba lielo sanāksmi, uz kuru jāizlasa 4 grāmatas. Mika darbību viņa jauki ieliek iekavās. It kā rādot to – starp citu, bet viņa atkārto šo Mika existenci. It kā zinot tās lielo nozīmi man. It kā zinot to, it kā nezinot. Ja te esot labi viļņu slēpošanas apstākļi Miks varbūt vēlētos atbraukt. (Protams tikai – viņai līdz.)

Ko es sagaidīju sūtot viņiem grāmatu?
Vai varbūt to, ka viņš pats tomēr atradīs iespēju man rakstīt, pateikties etc? Bet – viņš, viņam nav dots iemesls domāt, ka es to tā gaidu. Jā. Sarežģīti. Viss sarežģīts bijis un tā turpinājās.

Ar Miku mums bija mīlestība no pirmā acumirkļa – runājot klasiskā stilā. Ar pāris acu uzmetieniem, pāris vārdiem viss noskaņojās kā divos instrumentos, mūzika varēja sākties. Sākās arī varbūt varētu teikt – mēs dažos mirkļos noskaņojāmies, izkārtojamies kā divi magnetizēti metāli. Palikām dabīgi [..] otra tuvumā. Tuvāk un tuvāk. Bez kā tas būtu neparasti, lai arī tas bija tik ļoti aizraujoši, laimes pilni (klasiski runājot) tik apmierinoši šīs dienas valodā runājot, nē tas bija gandrīz vairāk kā šīs dienas valoda sniedzas kā magnetizētiem metāliem mūs nebija, [..] bija tikai tuvums un tam vajadzēja turpināties.

Bet es atcerējos viņa sievu. Atcerējos ka viņam ir sieva. Es… jā es sāku domāt, rīkoties viņa vietā. Protams, tas nāk aiz lielas mīlestības, ja sāk domāt, darīt otra vietā. Bet – nu, tas neveda ne pie kā laba, tas veda pie tā, ka es iepazinos, pa pusei iepazinos ar viņa sievu.
Viņas vēstule ir šarmanta. Gandrīz gribētu aicināt lai viņa brauc šurp, lai brauc Miks arī, jo viļņu slēpošanas apstākļi ir labi.

Un tad? Neviens nevar darīt pāri savam viesim. Viņa būs mans viesis. Es gandrīz nevaru neatbildēt viņas vēstulei. Ar to arī es nekā neiegūtu. Tas ir – es zaudētu viņu, jo viņš man nevar rakstīt, vēl par to pašu grāmatu. Sūtīt vēl vienu grāmatu? Nieki. Jāatbild un jānoklusē, jāizdzer vēl daža glāze vīna ja vēl slāpst.

Nekas vairs cits
Tik koks
Zarus debesīs likdams
Man labu dara.

Jā, man nevajadzēja sākt domāt, rīkoties viņa vietā. Atcerēties ka viņam ir sieva, kaut kādā veidā ar to attālināties no viņa, pietuvināt mums viņa sievu. Tagad, viņš var mierīgi rakt, tagad viņam mierīgi jāuzrok dārzs un jāatstāj cita domāšana un darīšana mūsu (viņa sievas un mana) ziņā.

22 maijs. 1980.

Brīnišķīga rudens diena! Vakar bij Dz. dzimš. diena. Naktī Tālis vēma, saēdies zivis… šodien slinkoja pa gultu [right]. Nu – mazliet noguris ir – nogulēja līdz 12. Uz skolu negrib iet. O.K.
Es eju jau trešo rītu uz Parku (mums toilet nav īsti kārtībā…) lasu sēnes.

Vakar vēstule no Klīdzēja. Skrastiņš nav sadabūjams pie telefona. Varbūt Klīdz. sameklēs kādu kas varētu pamēģināt atdabūt manuskriptu. Uz Skrastiņu nevarot dusmoties. Es gan varu, tā kā ne uz vienu citu cilvēku. Blēdis, jau no sākuma gatavojās ne grāmatas iespiešanai bet naudas izvilkšanai – „par mūsu norunu, nevienam nesakiet…”
Tad – prasīja 2 reiz naudu papīru pirkšanai! Tā es viņu – ienīstu.
Un tagad – Rieksts taisās uz to pašu modi! Neraksta. Nekad nav sūtījis kvītes etc.

Nē – man vairs nav prieks domāt par grāmatu izdošanu. Arī te – ja ‘šie’ netaisīs – nezin vai es gribēšu atdot atkal pēdējo ietaupīto grasi un dzīvot visu laiku kā nabags. Labāk tad būtu to atdot Dzidrai un Inesei – lai tās kaut ko vieglāk var izdarīt.
Labie latvieši! Ražīgie visa sasniedzēji! Blēdīši!

Un dzīve aiziet gaidīšanās. Lielās gaidīšanas ir grūtas, bet aplaimojošas. Mazās ir nogurdinošas un nes tikai zaudējumu. Bet bez tām nevar iztikt.
Jāgaida vilciens, autobuss, piens uzvārāmies un olas. Jāgaida plumbers kas ierodas stundu vēlāk kā solījies. Jāgaida pusdienu ēdēji. Jāgaida dažādas stundas. Un rīta atnākšana.
Agrāk bija varbūt vēl ļaunāk, bija jāgaida līdz tinte nožūst. Tagad šī gaidīšana atkrīt.

Stāsta daļa:

Pirmais aizlūzums viņa dzīvē notika, kad viņa sieva to atstāja. Sasaiņojās un aizgāja. Pie cita. Kā tas ne viņam vien notiek. Aiziet sievas, aiziet vīri. Nāk atkal atpakaļ, pa pusei atpakaļ un visādi. Šis notikums, šis lūzums sākumā nelikās tik pārāk nopietns, liels, dziļš, kā kokam ieplēsums. Sākumā taisni noturēja kāds dusmu spēks — man Tevis nevajaga. Man arī nē. Ja nav tad nav — un tā, loģiski un skaļi.

Sabrukums nāca vēlāk. Jau drīz jau pirmā vientulības mēnesī. Pauls nezināja, neredzēja — ko tālāk, kā tālāk — uzvesties, varētu teikt. Neņem tik ļoti pie sirds, turies, neņem to tik smagi, nenolaidies, nezaudē galvu — draugi, ne draugi, visi. kam izdevība pavērt muti, sāka teikt. Un tas uzlika paša neziņai un domām un rūpēm nepelnīti lielu smagumu virsū vēl nesamu. Patiesi, tā nebija lieta, ar ko varēja dalīties, bet visi apkārt liekas iemaisījās tai viņa lietai, pat klusējot un nesakot neko. Tātad — tas bija, kā to mēdz teikt — viņa galvā. Viņa galvā kļuva par daudz un tā negribēja to visu tālāk strādāt, izstrādāt.

Tomēr tā darīja to ik brīdi: Kādēļ tas tā notika? Kur viņa vaina? Kad un kā viņš bija pielaidis kļūdu? Pauls tik ļoti bija pilns ar šo pašapceres darbību, ka viņam kļuva grūt noturēties darbā, noturēties braucot uz darbu, noturēties satiekot cilvēkus, paziņas. Viņa celtā pasaule bija sagāzusies. Viņš to bija cēlis tik labi cik prazdams, ja tā nebija spējīga dzīvot, tad viņš — tās cēlējs, arī bija nederīgs, atmetams. Viņam nebija nekādas pārliecības, ne mazākās cerības, ka viņš vēlreiz tā varētu sākt no gala. Iemīlēt cilvēku, pieskaņot sevi tam visās lielās un sīkās dzīves lietās tā, lai viņi spētu dzīves dalīt, dzīvot kopā. Ēst pie viena galda, celties ik rītus, paredzēt, panest kopā visu ikdienišķo, tik bieži grūto, smago divdzīvi.

Viņa vienmēr atstāja neaizgrieztu zobu pastas tūbiņu, spiežot to samīcīja šā un tā. Viņam nācās to izlīdzināt, savest kārtībā, noslaucīt no tualetes galda vai izlietnes zobu pastas piciņas. Tas ir, ja viņš gribēja patīkami tīru vannas istabas apkārtni ik rītus. Tiesa — viņa ik pa laikam visu pamatīgi iztīrīja. Bet ne ik dienas. Ik dienas izsvaidītie sīkumi nebija skaitāmi pie netīrības. Tā bija laika trūkuma dēļ pieņemama nekārtība. Bet viņam tā derdzās. Atņēma rītos labsajūtu, kuras tik ļoti vajadzēja laužoties cauri rīta rituālam. N

No viesībām šķiroties viņa nekad nebija gatava tad, kad viņš bija. Bija jāgaida kādu laiku viņam. Vai viņa to izrāva mazliet par agru, pus vārdā kādā sarunā. Sākumā tas prasīja piepūli dažreiz gaidīt, dažreiz iet prom vēl negribot. Viņi to izstrādāja, viņš varbūt vairāk kā viņa. Iemācījās pacietību. Viņam vienmēr bija iepriekš jāizšķiras — ko darīs, kur ies? Bet bija arī jābūt gatavam — pēkšņām pēdējā mirklī grozībām nodomos.

Tādu sīku nonivelēšanās darbu bija bijis daudz, lai dzīve ritētu pieņemami. Protams — tas kļuva atalgots. Viņa bija drīzāk maiga un pakļāvīga, kā kaprīza. Un tieši pēdējā laikā viņš bija juties viņu kopdzīvē nostabilizējies un, jā — un laimīgs. Kur bija vaina? Kā viņam trūka? Kā zināt, kā savest sevi dzīvei derīgu? Jau gāja mēneši un viņš turējās kā uz bezdibeņa.

Piekt. 30. maijs 1980.

Vēstule no Inese un manuskripti – kas nav gluži īstie bet paši pirmie uzmetumi – nabadzīgi… Ko darīt?

Un domas sakustējās
     Kā aizsalušā upē ledus
              Kādu siltu straumi ielejamies 
                     Sevī jutis
Kā ledus upē 
     Plīsdams ieskanējās
Ko teikt?
     Tik domas meklēt
              Kādas to pēdas dzīt
     Kā sniegos.

Nedzirdēju viņa vārdus. Man nebija laika un nebija īsti daļas, uz teātri nenācu meklēt gudrību vārdos, meklēju to ko man deva šī putna nāciens pa tuksnesi. Cilvēka nāciens pa paklāju. Putns pa sauli nāca, pa iedzeltenu garu zāli no iedzeltena horizonta.

Kas bij tas kas deva vienreizēji dziļo saviļņojumu, vārdos neizsakāmu prieku? Redzēt putnu? Nē. Jā. Redzēt cilvēku iemiesojamies putnā. Cilvēka nāciens caur putnu. Putna nāciens no cilvēka.
Putna un cilvēka koexistencē izteikts. Esības lielums?

(Pa papīri te šai mirklī pārrāpo tikko saredzami sīks papīra iemītnieks. Vai viņa un mana koeksistence dotu man laimi? Varbūt – ja es prastu to radīt.) 

Nāca pār paklāju 
Un radīja putnu un tuksnesim
Tālumu, zāli, sauli
Putna nācienu lepnu
brīnum bezvarīgu putnu
piestāšanos
pavērošanu
turēt garu knābainu 
koka nūju pār galvu
tā dabū likteni 
dzīvas būtes likteni.
Mākslas poēzija
Iztēles darbība. Līdzdarbība
Cilvēks uzlīcis, turēdams pār galvu
Garu koka 
Nūju un kā knābi tās galā.
Gaišu kreklu
Pāri īsām biksēm...