Jūnijs 1980 (Ķikure/Kikure)

10. jūn. 1980.

… Vakar mani aizskāra un noskūpstīja (uz matiem, pieres…) jauns cilvēks –
Par to ko es viņam dodu? Ko es dodu?
Daži cilvēki varbūt ir pateicīgi (un prot to izteikt) par nedaudz.
Biju parkā, kā arvien… Te ko es domāju. Skatījos kokos – bronza un dzelzs stumbri. Uz dzelžainā bija seja, profils rīta gaismā.

... Koki arvien aug caur manu sirdi
Salekdamās tā atver krūšu kurvi
– Ar ribu klasiskiem vārtiem,
Un zari iesniedzas caur tiem
Sludinādams savu augšanas kāri
Liek iepotēt to arī manī.
Tā vienmēr no jauna
Es atveseļojos no visa –
No trokšņu un chaosa ieskrāpējieniem
No nebūšanu laušanas un liekšanas –
Atliecos līdz ar koku zariem
Un augu no sirds.

11. jūnijs. 1980. Trešd.

Rudenīgs. Vēss. Pilns it kā nojautu, kā atmiņu, cerību, vēlēšanos – varbūt kāds solījums jūtams, kas nepiepildās un piepildās tikai ar cerību par tā piepildīšanos. Nav zināms skaidri, kas tas varētu būt.
Dienas aiziet. Laiks labais aiziet. Skaties tā iešanā.

12. 6. 80. Ceturt.

Norunātās vakariņas out – ar Lucis kdz. – neiznāk. Labi – brīvs. Lietus arī sāk grabināt. –

No kamīna dūms iesit degunā
Labu vecu dūmu smaržu
Lietus lāses iesit logā kur krēsla metas
Rudens nāk vakarēt.
Simts vecas labas lietas
Mostas, ceļas, visos kaktos
It kā jaunai uzdzīvošanai...
Nē tikai atmiņas bet jauktas
Ar cerību mānīgo devīgo spēku.
Rudens, kā gadus desmitus
              neredzēts nejusts
dārgs bagāts pilns
              ražas un dzīves.
Ar dūmu ar mieru ar krēslu
Vēsuma elpu
Sēsties un svinēt sāksim.

––––––––––––-

Straumes

„Dienu krusts” – kas teica
              Tādus vārdus?
Tik slava tām –
Dienu gaismas straumēm...
Bet dienai vai kāds smagums līdz
Šai dienai nāk jau no viņas rīta
Tas nu paliek, nenometams
– Vai tas tai vārdā saucams
Dienu krusts?
Nekurnot jānes tas no pleca
Uz plecu pārmainot
Nezinot
Kādēļ tas tā, cik ilgi vēl
Svētība tā
Vai lāsts.
Dienu straumēs tas
Beidzot noskaidrosies
Viss smagais grimst.

18. jūnijs 1980. Trešdiena.

Saņēmu Manu + Sarmas vēstuļu ‘novilkumu’, vai kā nu to sauc. Varbūt – paperback bet nē – jo ir tikai grāmatas ‘iekšas’ bez kāda vāka.
500 l.p.p.! Izskatās – OK! Izsūtīts 1. aprīlī – 1 ½ mēn. atpakaļ. Šai laikā – ja viņš to dara – grāmatai vajadzētu būt vākos! Heavens! Tad to varētu saņemt te pēc pāris mēnešiem. Rakstn. dienas ir sept. Bet es nemaz nekāroju uz tām – lai paliek Elgai Lejai lielais notikums ar viņas dzejām! Es būtu laimīga ja saņemtu – oktobra sākumā – kad esmu vēl te. Un ja es – ko tur cerēt. Ja es ja es pārdotu un dabūtu daļu naudas atpakaļ un mazliet palīdzētu ar to Dzidrai – lai dzīvo bez skolas darba – katrs pāris [..] viņai palīdzētu.
Būtu viņš sūtījis pa gaisa pastu – muļķis! – es pusgadu būtu jutusies vairāk pēc cilvēka!
Esmu ļoti nogurusi no bezcerīgas nīkšanas – esmu tik tāl iedzīta nevarībā, vecumā…
Tomēr – jūtu prieku šodien. Varbūt radīsies mazliet radīšanas spēks vēl.
Ak, kā man iet! Kā es rāpjos un rāpjos un rāpjos!!… Nagus plēsdams. Kaut nu varētu vēl saņemties, atdzīvoties.

Sestdiena – 21. jūnijs.

Nekas labs nav bijis šinīs dienās. Tālis turpina būt – nejauks bērns. Grūti izprast vai tas ir viņa apzināts naids, izdarīšanās kas nes viņam prieku (tā liekas) jeb – viņš nezina kā izturēties? Mani tas nogurdina tā – ka es neesmu spējīga strādāt.
Viņa uzvešanās ‘padara mani traku’ – liekas viņš jūt un to viņš mēģina vienmēr no jauna atkārtot. Es nevaru strādāt.
Arī Dzidra neko nedara.


Pirmd. 23. jūnijs.

Zāļu diena! Vakar – Como pie Medņiem uz literat + teātrinieku sanāksmi! Daudz cilvēku. Smalka liela māja. Smalki ēdieni.
Bija arī interesantas un sirsnīgas sarunas. Aizbraucu ar Gulbergiem.

Pareizi esmu novērtējusi pag. reizē satiktās Zariņa kundzes laipnības – tas viss kas man sagaidāms, Zariņam lieli citi nodomi. Uzsākt lielu, garu lugu izdošanas sēriju! (Slava izdevējam – tas ir Redaktoram!!). Lugas jāsāk ar Klauvertu tad 4-5-6 citi! Izmaksa Kl. vien $7500!
Šo ideju – noraidīja. (Nav kvalitātes). Jāizdod esot – piem. grāmata ar 1 labāko lugu + citu raksti par Kl. dzīvi, darbu etc.
OK. Lielākā (nebeidzamā) izdodamo Engadīnē – novērsta, patreiz, bet – man tāpat maza cerība tikt vidū. Nekas!
Nin. Luce – meta ar acīm – iet sēdēt pie viņas. Gāju. Motmillers (sarunāts) izveda mani nofotografēja!
Luce – grib sūtīt foto + manu rakstu (ja derēs) par teātri – uz 1) Jauno Gaitu jeb 2) Ceļa Zīm.? Nē laikam pirmo.

Tā tad – esmu iesaistīta kā kaujas ierocis Luces kara gājienā pret Zariņu. Luce kādu laiku bijusi pres. b. priekšniece – un Zariņš to ‘izspiedis’ un ‘iespiedis’ atpakaļ! Luce – dabūjusi teātra lietu redaktora vietu žurnālā (1-2?) un ņem mani palīgos! O.K. Ja tāda karjieriste kā viņa, meklē manī sabiedroto – tad man cena turās, tas ir esmu zināma vērtība, kuras cena turēsies un celsies ja par to rūpēsies.
Luce ir inteliģentāka kā Zariņš. Ir ļoti enerģiska, brīva darbam, lasa daudz, ģērbjās labi – visādi ir karjerai gatava. Ir ceļojusi un ceļot var atkal.
Tā tad – jāturas pie Luces.
To jau man Gailīša kdze. arī reiz teica. O.K.
No In. vēstule! Dz. šodien mājās!

Trešdiena, 25. jūnijs.

Jāņu diena (īstā datumā) pirmo reiz mūžā varbūt (varbūt arī nē – kā bija pagājušā – gadā?) pagājusi absolūti nepieminēta. Lai gan Dzidra atnāca no skolas agrāk (sagadīšanās) un mums bija patīkamāka diena – un aizvakar bija Ineses vēstule. Ne mirkli man neienāca prāta ne Jāņu diena ne zāļu diena. Tikai maigās jūtās ilgojos kaut arī Inese te būtu, kad Dzidra pirmdien bija mājās.
Ne zieda ne smaržas, tik priežu skujas un čiekuri lasīti un dedzināti kamīnā.
Saņemies, saņemies! Domā, jūti vēl, un dari kaut ko! Tik kā to ikdienu spēji izdzīvot, rausties tik pa ēdienu, dzērienu.

Biju veļu mazgāt šodien. Tas ir – pasēdēju, kamēr veļa mazgājās. Bet kā tas bija – Wyongā!! Berzt un vārīt plunčoties, celt un staipīt. Bet spēks vēl bija liels un izturība un gaidīšana un cerība.
…Tagad es sāku uzvesties – kā ciemos savā dzīvē. Es staigāju dzīvoju – rokas klēpī! Kā ciemos, kur nav palikšana, kur ciemojas un zina – būs jābrauc mājās. Un labi ir un sērīgi – jo nevar mūžīgi ciemoties. Un ciemā ir labāk (vai ir?) kā mājās. Negribās braukt mājās. Negribas just ka vakars nāk…

Jā, tas varbūt ir tas, ka es tik maz padaru – neko nedaru, ka sāk domāt – ko nu vairs… Jā tas ir par lielo vienreizējo ciemu te un kaut kur (mājās?) iešanu.
Jādomā vēl par Kanādas braukšanu. Inese saka lai braucu – viss būs labi gādāts. Gordons arī sakot – lai braucu. Es brauktu. Jāizkārto, kā ar Dzidru paliek. Kaut viņas būtu kopā! Tuvumā!!

26. jūn. 1980

Nosūtīju G. Augustam (?) A. $12 – un lielo sūtījumu konvertu. Izmaksāja tā lieta vairāk kā 15 dolāri! Bet – es mocos nost, lai tad – ir kas ir, vai viņi nevarēs atsūtīt!!!

27. jūnijs. 1980

Tālis saaukstējies – atsūtīja mājā no skolas. Guļ uz dīvāna – ar miegu, tā tad īsti slims. Aizvakar aizskrēja ārā ļoti plāni apģērbies – negribēja džemperi. Klepo. Un viss weekends – izplānotais nu var mainīties! Dzid. – būs brauciens, partijas, man – Engadīne. Man – puslīdz vienalga.
Kamīnā lēni deg uguns.
Miers.
Jau otru reizi izjūtu mieru, kad Tālis ir slims. Laikam tās ir vienīgās miera reizes – kad viņš ir piespiests pie vietas, citādi – nekad nekas nav drošs no kāda uzbrukuma…

Dzīvē šeit, mājās un ceļā
Sākusies ciemošanās, kavēšanās
Mēģinot aizmirst šķiršanos
Mājās došanos.
Kādās mājās?
Ciemos labi ciemoties
Viegli atlikt, nedarīt
Mājās došanās domu.
Kādās mājās?
Vai šis – ciems
Vai šīs – mājas?
Kādēļ šķiet – jākavējas
Jāciemojas
Ciemošanās laiks top īss?
Kamīnā lēni deg uguns.
Miers.

Vienmēr no jauna, sen ilgi atpakaļ cik varu atcerēties arvien man kāda balss bij jāatbild: vai Tu esi ar mieru atdot savu prieku, lai novērstu otra, Tava tuvinieka arvien, sāpes, ja tāda maiņa būtu iespējama, varbūt ir iespējama, varbūt tā, augstākās varās?…
Vienmēr es sāpēs saraujoties teicu – Jā! Ņem manu prieku. Lai tik nav kādam sāpes.

Arvien, arī visnesaistītākās, nekā radniecīgās lietās tas tā bija. No tā, ja es atsacītos no sava prieka, reālā dzīvē nekas negrozītos tā, lai novērstu cita sāpes. Man bija sava iecerēta reāla prieka vēlēšanās un kāda balss man prasīja, vai es no tā atteiktos. Vai mana tuvākā mīlestība būtu tik liela lūgt par otru, tikai par otru, loģiskus un neloģiskus upurus nesot. Vienmēr es – teicu jā.

Tagad – es šaubos. Es vēl nesaku – nē. Bet es vairs nesaku arī – jā! Varbūt visu laiku tas ir bijis nepareizi, neloģiski domāts, justs un šais domās esmu apzagusi sevi nepalīdzot ar to nevienam.
„Tā ir Tava dzīve” – es tagad saku, un tomēr vēl nevaru aiziet, atraisīties no upuriem, vienmēr mēģinot atrast iespēju ziedot sevi citu ceļam.
Tā ir Tava dzīve – patmīlīgais, muļķa mazbērns. Savās prasībās pēc manas ziedošanās Tu pat esi ar mieru riskēt savu labklājību – nebēdāt par sevi, likt sevi uz spēli, jo Tu netici iespējai – bojā iet un Tu tici neierobežotām savām tiesībām ņemt visu, visapkārt, prasīt visu un visus sev, tikai sev, sviest acīs kā briesmīgu grēku un ienīst – ja kāds, es piem. varētu brīdi šaubīties par to, vai man būtu vērts ziedoties Tavā labā! Bet kaut kur kaut kas ir manī grozījies un es varbūt spēju, spēšu pievilt Tavas nešaubīgās prasības, neievērot ka Tu domā ka Tev ir tiesības, beidzot neticēt un nepieņemt ka man jāgulstas par laipu Tavā ceļā.

Varbūt beidzot es esmu gatava sadzīvot ar savu – egoismu. Atzīt – ka man ir tiesības uz to. Man – ir tiesības. Ir iespējams ka es beidzot sagaidu – lai Tu arī Tu, prastu gulties par laipu īsu brīdi vai tikai atzīt, ka tas būtu jāatzīmē – ka es gūlos par laipu Tavā ceļā. Tu to nedarīsi, Tu teiksi – man Tevis nav vajadzīgs. Un – es teikšu to pašu. Un mūsu dzīves būs savā ziņā vieglākas.
Šī laikmeta iezīmes (pēc Saul Bellow): Pride, anger excessive rationality, homosexual inclinations, inability to bear criticism, hostile projections, competitiveness, mistrust of emotions, delusion…

Pie tā paša koka atgriežos
Un tai pašā parkā
Strūklaka vai ūdeņi
Sviedīs jaunā arkā?
Jaunu skaņu iedziedās
Tas pats putniņš zarā
Manu sirdi ievedīs
Jaunas dienas varā.
Vēl tai pašā ceļā izeju
Dienā stundā maigā
Kas kā dūja nolaižas
Garām manam vaigam.

30. jūnijā. 1980.

Biju parkā čiekurus lasīt – atradu zem priedes arī šo rakstāmo, sudraba skatā – raksta tiešām labi, smalki, tikai ļoti slīdīgs, grozās pirkstos par daudz – jāpierod.

Rīts tumšs rudens dienas
Gaismu lēni rieš.
Lēni griežas zeme saules pusē
Saule šinī zemes pusē
Pakavēsies brīdi.

–––––––––––––––––

Rīts tumsa maigi atvadās
Tumsa nekur nepaliks.
Gaisma brīdi
Tumsas bezgalībā ļauta
Acīm, dzīvām acīm.
Jūra sauc
Lēnām nezaudējot
Nepārlecot, nepametot
Dienā dodies tur iela
Pilsēta tur jūra sauc.

–––––––––––––––––––

Rīts taustās lapotnē
Aiz tumšā loga.
Putns iemet vārdu.
Gaisma steigties sāk.
Diena savus saiņus
Pie durvīm liek
Saiņus atraisīs
Zināmus
Nezināmus
Arī nezināmus.
Nest liks, darīt liks
Gars negribīgs
Samiegojies
Liela miega pilns.
Gars – nekavējies
Pie durvīm diena
Jaunus saiņus noliek.