Piektdiena 8 pm. Laikam 4. jūl.
{…Lietas sāk tuvoties cilvēkam tikai tad, kad tas ir pilnīgi viens. Kad diena iet galā. Kad tuvojas nakts un cilvēks ir tik viens, ka viņam nav nolikts nekādas tikšanās, atnākšanas vai piezvanīšanas laiks. Laiks rit brīvi, bez aizsprostiem. Laiks tad arī rit savādāk, ne kā straume upē, bet izplūst apkārt kā jūra. Kā jūra šūpojamies iet laiks. Viņš šūpojas ap cilvēku.
Lietu tuvošanās dažreiz notiek pēkšņi. Tikko durvis ir aizvērušās aiz pēdējā aizgājēja lietas sāk starot, sāk sildīt, sāk drūzmēties draudzīgi. Lietas neuzbrūk, viņas vienmēr paliek savās vietās, viņas tuvojas ar savu starošanu. Gleznas arī kļūst siltākas, dzīvākas, brīnumainas. Nu, bet gleznas nav lietas, tās māj un silda cilvēku arī tad, kad viņš nav pilnīgi viens….
****} [Published as Lietas in Ceļa akmeņu raksts]
13. jūlijs 1980.
Svētdienas vakars. Vēls. Bijām (Dz + Tālis) Centennial parkā no 10 am. līdz 2 pm. Laba atpūta. Lasījām, sēdējām, gulējām. Ēdām meat pie.
Beidzot būtu jāsāk rakstīt varbūt tas – brālēns, ja cits neiet. Nekas neiet…
Bij saule manu prieku aiznesusi Sev līdz kaut kur, kur viņa Projām iet pa ziemu. Nu atnākot tā man to rokās sviež, Kā puķes sasilušu ziedu Kā kamolu kas zelta dzijām Atritinājās. Man sena saule sejā līst, es jūtu Savu bērnu dienu glāstus Labu valodu, piesauli, māju. Varbūt vajag aizsniegties Gredzenā salocīties Visa sākumā, visa turpinājumā Viegli ritēt. –––––––––––––- Šai saules pirmā maigumā ir viss Sava paša dienu, tuvinieku Draugu, līdzcilvēku tuvums Sava paša dienu prieks Aizgājis, izdzīvots, bet Kaut kur kā zelta apsūbējums No tāluma krājies mirdzēdams Atbēries atdarījies Sauli piesātinājis Sildīdams līst Gūt to, just, izprast jaudā.
{Kaut kas (kas?) mani ir pārvērtis par skudru.
****} [published as No piezīmēm (Skudra) in Ceļa akmeņu raksts]
Mazs Mocarta allegro Tik sendzirdēti salds Šķita allegreto tas Varbūt andante Pieskārās tik viegli viegli – Vasaras dejas solis Puķu vainadziņā No dziļa prieka Bez kāda iemesla Neskārtā paļāvība No sirds uz sirdi Roku rokā Kāds mazs allegro Vasaras baltumā Dairs, viegls allegro.
Uzliku (uzmetu) eikalipta zaru kamīnā uz dziestošām oglēm, tas iedegās ar siltām, gaišām liesmām, un es atcerējos tuvu draugu kas kļuva atdots ugunij. Atcerējos viņu, kā mēs kāpām kalnos. Staigājām, stāvējām, dārzā, mājā. Dzērām kafiju. Viņam bija labas, brūnas siltu gaismu pilnas acis. Vēlāk, kad viņš jau bija prom, viņa acis un viņa iešanas, stāvēšanas tuvums bija jūtams arī tur, līdzi, kur viņš (dzīvs būdams) nekad nebija līdz bijis. Starpība starp to kas bijis un nav bijis dažreiz zuda. Tā zuda tad arī manai existencei – šķita robežas nav nemaz tik lielas starp būt un nebūt. Vai mani draugi, paziņas otrā pasaules malā zina, vai es esmu vēl vai vairs neesmu? Vai maniem vārdiem, ar ko es viņus aizsniedzu, nav tā pati nozīme vienā vai otrā gadījienā? Kāda īsti tā starpība vai es vēl eju pa šo meža ceļu, vai vairs nē? Mans draugs gāja pa meža takām, pa kalnu takām man blakām, tagad pa šo meža ceļu viņš neiet blakām, bet ir tomēr tā, it kā viņš ietu, viņa acis, viņa skatīšanās kokos, debesīs.
Redzot kā uzliesmo eikalipta zars uz kamīna oglēm, es mēģinu domāt – nav nemaz tik ļauni – sadegt. Jāpieradinās, jāpieņem sadegšana. To esmu domājusi pēc viņa sadegšanas. Dažreiz vieglāk to pieņemt, citreiz grūtāk, jāpierod, jāsadzīvo ar to.
Bet jādzīvo šaipusē, jādzīvo ar visu spēku šeit, pirms uguns paņems. Ir labi šai pusē. Labākais… grūti teikt kas ir labākais. Tuvi cilvēki, saule, koki, zāle, ceļi, ūdeņu, debesu krāsas. Iešana, iešana. Bet to var iegūt tikai tad, kad pienākums padarīts. Vienmēr lielais pienākums. Kas tas? Kas to uzlicis? Vai tas patiesi ir? Ir. Pēdējā laikā es to gribu atstumt pie malas – gribu teikt – pietiek tā. Es gribu tikai kokus, zāli, jūru… Mīlestību, tuvu cilvēku mīlestību. Vēl arvien to. Kaut kur saulei vējam līdz, kokos akmeņos.
Dažādas drumstalas salasi (Tagad viss modē) Salāpi, sadiedz, savārsti Apkaries lepni. Kaut kas sāks sildīt Paglābs no vēja. Pats nemanīsi Tad citi arī nē. Citi nekad ja pats neizrādīsi Savu salšanu.
Junk! Junk!
Visur kur eji – veikalos, ielās, avīzēs, grāmatās, cilvēkos – junka kalni.
Kā to sauc latviski? Kad Latvijā dzīvoja, tāda elementa vēl nebija, tādēļ tam nav vārda. Varbūt – draza? Drazu kalni. Drazai nav tik daudz krāsas, tā atgādina saslaukas – pelēkus atkritumus. Junks nav pelēks, tā galvenā īpašība ir krāsu pārmērīgs asums, junks spīd tā kā nekas vēl zemes lodes vēsturē nav spīdējis. Cilvēka radītais spīdeklis, raganu vēmeklis.
Pasaule.
