Ceturtd. 7. augusts 1980.
Uz sola parkā
Pavasars pēkšņi plaši vaļā atver
Siltas acis.
Gars aizslīd kā nests
Svešā kalnu un mākoņu klāstā.
Kāpēc ne te?
Te baloži pastaigājas.
Vasara vairs nezudīs, neizvairīsies
Paliks pie visiem uz sola parkā.
Gars, kāpēc ne te?
Gan atnāks viņš atgriezīsies
Tas nestāv uz vietas.
Vairs nav ne brīdi mierā
Kā baložu pulks nolaižas
Atkal spārnos ceļas.
Un kurp to pirmās siltās vēsmas
Aizsauca –
Tālā mākoņu, kalnu aile
Jau aizvērusies,
Nojautās neatveramos
Sapņos atpakaļ slēpusies.
Jākavējas vēl jāpakavējas zem
Pavasara acīm
Pie baložiem parkā.
10. augusts.
Inese piezvanīja no Banff’as. Viņai iet ļoti labi!
Dabūjusi pasūtījumu uz tapestry par – $7000!! Materiāli būšot ap 1000. Tā tad beidzot viņa atkal redzēs savu naudu!!
Bijām šodien skatīties kā 23000 ļaužu gāja skriet no Townhalles līdz Bondi beach. Bija lielisks skats, kā ļaužu masa (kā brīvās skudras!) nāca, gāzās lejā un augšup uz Kingskrosu!
Trešdiena, 20. augusts 1980.
Šorīt (nupat) aizgāju līdzi Dzidrai uz Centr. staciju, viņa tagad katru rītu (un pēcpusd.) soļo kājām uz vilc. Bija skaisti iet pa pilsētu un skatīties uz Sidneju tā, it kā tā būtu Parīze. Vai Londona, vai… jā viņa ir gluži tas pats – skaistas ielas, skaistas vecas mājiņas, koki, cilvēki, centri ar lielpilsētas moderno un nomales ar lielpilsētas ilgo, veco dzīvi.
Un nu – vajadzētu ‘strādāt’ – tikt galā ar kaut ko priekš tām sūda rakstnieku dienām, kas stāv uz kakla. Netīk taisīt kaut ko – piemērotu.
Zināju ka tā būs – bet it kā bij atkal pienākums… Velns, kas man par pienākumu, bet varbūt pašas dēļ – lai neaizmirst, lai pērk manu grāmatu kad tā iznāks. Kaut tik mazliet (nē – visu!!!) naudu dabūtu atpakaļ – tādās lietās vairs neielaistos – patērētu naudu dzīvē, paceļotu vēl – ne ielikt tai lietā kas nenes nekā man. Slavu? Ko es ar to varu darīt? Un kas tā ir? Ne ir ne nav. Visi latvieši sabirzuši drupačiņās pa visu pasauli – pa ‘jauniem un veciem’ – pa ‘tur un te’.
Bet šorīt bij skaisti iet ar Dzidru kas jūtas mazliet atpūtusies, jo Tālis ir prom. Un holidejas tūlīt būs. (2 nedēļas… ha)
Martiņ Laukuma jaunajai skulptūrai
Tu mākoņus lejā nones
Uz saviem daudzplākšņu sāniem
Tiem pašūpoties ļauj –
Mūsu tuvumā. Debesīm pasmaidot liec –
Jumti, logi, galotnes
Visi līdz Tevī tad paspoguļojās
Un mūsu domas parotaļājās.
Spiedīgu smagumu prom
Augšup Tu uzvirpo
Kā dejā, kā darbā...
Ar namu augstumiem droši
Ar ielu dziļumiem
Samērodamies.
Tu apgalvo, paglaimo,
Mūs pelnīti aplaimo
Savā vēstījumā
Ar citām pasaules lielpilsētām
Vedot mums sasveicināties.
Svētdiena.
Pavasara siltums un maigums
Koku stumbri, zari, galotnes
Sniegušās pielējušās ar sevi
Ar saldām ziedu, lapu
Dvašām pilnu Tevi
Kā trauku.
Tu sniedzies kaut kur plūst
Ar to
Kaut kur pāri klāties
Un celties augt varbūt.
