Sestdiena, 17. maijs. 1980.
Holidejas pēd. sest.
Pamazām nāku pie atzīšanas, ka lai (es) spētu radīt, radoši strādāt, rakstīt tā, kā man tas šķiet ko vērta – ar apkārtni ir dziļi, pilnīgi jānoskaņojas. Tāpat ar lietām kā cilvēkiem. Es domāju galvenokārt ar lietām. Kā magnetizējot visa apkārtne ir jāizkārto, iekšēji jākonstruē tā, lai tā ar Tevi – sadarbojas, atbilst iekšēji ik vienam Tavam domu vilnim, dvēseles pulsam. Apkārtnei jābūt gatavai atvērties pret Tevi, ielaist Tevi sevī, atdot savu noslēpumu lai radītu kopā dzīvu darbu – dzīvas jaunas domas.
Ja apkārtne nav noskaņota tā – domas ir aprobežotas, vienkāršas, parastas vai – to nav nemaz, jāvelk ar valgu ārā kaut kas no sevis kas – nedzīvo.
(Tālis ienāca [left]. Stāv, grib spēlēt kārtis – faktiski, visā labā, ‘pareizā’ bērna omā – bet mana filozofēšana sagāja dēlī. Izplūda, kam bija jāizsakās koncentrēti.)
Dz. varbūt būs daži viesi šovakar. Glenda pa pusei jau izpakojusies. Vēl virtuvē viņas lietas. Būs kādu brīdi te skaidrāk, līdz kāds jauns exemplārs ienāks un traucēs ar sava veida klātbūtni. Gordons – labs, netraucē arī tad, kad viņš te pa retam parādās.
Pirmd. 19. maijs 1980.
Šodien bija rudens jausma. Rudens vakara dzidrs vēsums, skaidrums skāra un atmiņa kas nenesa neko konsekventu, aizveda senā laikā, arī nenosakot – kad īsti, kur īsti?
Vakars. Glenda ir prom un māja ir atkal tik dzidra miera pilna ka liekas – telpa, māja, sienas, gleznas, logi, lampas – viss skan, viss ir pilns mūzikas. Dzidrs. Dzīvs. Es arvien domāju – kā tas tā varēja būt, ka šī māja bija tik daiļa (nav laba vārda īsti) un tagad nav?
Tagad – viņa ir atkal tāda kā agrāk.
Kad Gl. bija te – es cietu no šīs istabas nemiera – galda kājas, krēslu nekārtība, grīdas samīdītais pelēkums un kāds it kā mūžam nerimtīgs disonanču troksnis, jūklis.
Tagad – gleznas sasaucas no sienas uz sienu. Ir dzidras dzīves pilnas, lampa gaismo aplī uz griestiem pati mierpilns gaismas aplis.
Nevar to izteikt – bet viss sadzīvo, ir harmonijas, dailes, dzīves pilns.
Es brīnos – kur palikušas sāpīgi skarošās jūklīgās galda kājas? Galds stāv mierīgi visā iekšā ar savām kājām, durvis stāv pavērtas pilnas tīrības un ciemošanos.
Nu tas viss jel nevar būt mainījies citur kā tikai manī pašā? Jeb var? Māja ir atguvusi līdzsvaru.
Kaut nu gadītos cilvēks kas to neizjauktu. Gordons iederas te. Kaut viņš paliktu.
Ja šis dzidrums turpināsies varbūt varēšu strādāt.
Ir gan tā – ka Tālis ir augšā – lejā nav TV – ir miers. Bet TV vien un varbūt Tālis arī – nevarēs mieru, mājas caurspīdību tā izjaukt kā Glenda. (Jeb varbūt mūsu neiecietību pret Glendu?)
Man gandrīz jāsāk domāt ka pastāv kāda saprašanās starp lietām un cilvēkiem. Šinī mājā tagad ir tāda caurspīdība, dzidrums, kā bija Ķikuros. Bija arī Missionā [below left] – (Minotaura) studijā arī [centre] – Qualicum beacha [right], mājās vēl īsti neizveidojās – Victorijā. Par smagu mazliet – par solīdu viss – bet jau – bija arī.

...Saņēmu vēstuli no viņa – sievas. Ne nelaipnu vēstuli, kā to kāds varētu iedomāties – ar nolādēšanu, greizsirdības žulti… Nē – labu, laipnu vēstuli. Un tas – jā, tas arī ir ļoti grūti panest.
Pirmā brīdī vienā rāvienā izdzēru divi tases kafijas, tad sāku liet vīnu, visu kas bija dzerams mājās, jo pēkšņi man bija piemetušās tās slāpes, kas kā tas ir zināms, pārņem cilvēku kad tas ir uztraucies, zaudējis galvu, nesaprot vairs kas viņš ir, kas jādara, kas noticis. Tādas slāpes man personīgi nebija bijušas man pazīstamas – varbūt kā zivs izsviesta no ūdens. Tās eksistē, tagad varu teikt. Savādā neapziņā rokas pašas rīkojās ap kafijas traukiem, tad vīna traukiem un es lieliem malkiem ņemu no visa it kā lai atgūtu kādu jūkošu saprašanu. Nebija nekā patiesi nesaprotama.
Te bija iznākusi kāda jauna grāmata, slavena rakstnieka pēdējais darbs un es to aizsūtīju viņam. Ne tieši viņam vien. Tā to nevar izdarīt ja kādam ir sieva – ja arī rakstītu tikai viņa vārdu uz adreses – sieva būtu pirmā, kā tas parasti notiek, pie pasta sūtījuma un viņš drīzāk būtu nepatikšanās. Kāds svešas sievietes, mazpazītas sievietes sūtījums? Kā? Kādēļ? U.tt. Abiem – tas ir citādi. Simtiem sūtījumu gadā pienāk kundzei un kungam – ielūgumi, uzaicinājumi, visādi piedāvājumi Mister and Missas… Kungam ar kundzi. Tas nonivelē katru nozīmību sūtījumā. Tur nav nekā personīga.
Es domāju – viņš šai gadījienā tomēr šo personīgo jutīs, zinās, ja arī nevarēs neko aktīvi ar to iesākt. Atbildēt – noraidīt vai pateikties – pienāksies viņai. Kā tas arvien ir. Es tomēr cerēju vēl ceru, varbūt viņam izdosies darīt to, teikt ko, atbildēt kaut ko personīgi, varbūt vēlāk. Tikai – ja es neizveidošu pārāk īstu draudzību – ar viņa sievu. Tad viss paliks zem tās, kā zem vāka. Jo kā? Nē, draudzības jūtu man līdz šim nebija pret viņu. Bet tagad, tagad gandrīz varētu kas sākties. Viņas vēstule ir jauka, šarmanta. Viegli viņa pabrīnās, pateicās par grāmatu, ir ieinteresēta kur esmu, ko daru, vēl reiz izsaka prieku par grāmatu. Žēl ka es nevarēšu būt uz grāmatu kluba gadskārtējo sanāksmi. Pastāsta ka Miks (viņa sauc viņu par Miku kaut gan viņa vārds ir Mālons. Ir arī vārds…) nav paspējis uzrakt dārzu, ka dārza darbi katru pavasari viņam nelabi sakrīt ar grāmatu kluba lielo sanāksmi, uz kuru jāizlasa 4 grāmatas. Mika darbību viņa jauki ieliek iekavās. It kā rādot to – starp citu, bet viņa atkārto šo Mika existenci. It kā zinot tās lielo nozīmi man. It kā zinot to, it kā nezinot. Ja te esot labi viļņu slēpošanas apstākļi Miks varbūt vēlētos atbraukt. (Protams tikai – viņai līdz.)
Ko es sagaidīju sūtot viņiem grāmatu?
Vai varbūt to, ka viņš pats tomēr atradīs iespēju man rakstīt, pateikties etc? Bet – viņš, viņam nav dots iemesls domāt, ka es to tā gaidu. Jā. Sarežģīti. Viss sarežģīts bijis un tā turpinājās.
Ar Miku mums bija mīlestība no pirmā acumirkļa – runājot klasiskā stilā. Ar pāris acu uzmetieniem, pāris vārdiem viss noskaņojās kā divos instrumentos, mūzika varēja sākties. Sākās arī varbūt varētu teikt – mēs dažos mirkļos noskaņojāmies, izkārtojamies kā divi magnetizēti metāli. Palikām dabīgi [..] otra tuvumā. Tuvāk un tuvāk. Bez kā tas būtu neparasti, lai arī tas bija tik ļoti aizraujoši, laimes pilni (klasiski runājot) tik apmierinoši šīs dienas valodā runājot, nē tas bija gandrīz vairāk kā šīs dienas valoda sniedzas kā magnetizētiem metāliem mūs nebija, [..] bija tikai tuvums un tam vajadzēja turpināties.
Bet es atcerējos viņa sievu. Atcerējos ka viņam ir sieva. Es… jā es sāku domāt, rīkoties viņa vietā. Protams, tas nāk aiz lielas mīlestības, ja sāk domāt, darīt otra vietā. Bet – nu, tas neveda ne pie kā laba, tas veda pie tā, ka es iepazinos, pa pusei iepazinos ar viņa sievu.
Viņas vēstule ir šarmanta. Gandrīz gribētu aicināt lai viņa brauc šurp, lai brauc Miks arī, jo viļņu slēpošanas apstākļi ir labi.
Un tad? Neviens nevar darīt pāri savam viesim. Viņa būs mans viesis. Es gandrīz nevaru neatbildēt viņas vēstulei. Ar to arī es nekā neiegūtu. Tas ir – es zaudētu viņu, jo viņš man nevar rakstīt, vēl par to pašu grāmatu. Sūtīt vēl vienu grāmatu? Nieki. Jāatbild un jānoklusē, jāizdzer vēl daža glāze vīna ja vēl slāpst.
Nekas vairs cits Tik koks Zarus debesīs likdams Man labu dara.
Jā, man nevajadzēja sākt domāt, rīkoties viņa vietā. Atcerēties ka viņam ir sieva, kaut kādā veidā ar to attālināties no viņa, pietuvināt mums viņa sievu. Tagad, viņš var mierīgi rakt, tagad viņam mierīgi jāuzrok dārzs un jāatstāj cita domāšana un darīšana mūsu (viņa sievas un mana) ziņā.
22 maijs. 1980.
Brīnišķīga rudens diena! Vakar bij Dz. dzimš. diena. Naktī Tālis vēma, saēdies zivis… šodien slinkoja pa gultu [right]. Nu – mazliet noguris ir – nogulēja līdz 12. Uz skolu negrib iet. O.K.
Es eju jau trešo rītu uz Parku (mums toilet nav īsti kārtībā…) lasu sēnes.
Vakar vēstule no Klīdzēja. Skrastiņš nav sadabūjams pie telefona. Varbūt Klīdz. sameklēs kādu kas varētu pamēģināt atdabūt manuskriptu. Uz Skrastiņu nevarot dusmoties. Es gan varu, tā kā ne uz vienu citu cilvēku. Blēdis, jau no sākuma gatavojās ne grāmatas iespiešanai bet naudas izvilkšanai – „par mūsu norunu, nevienam nesakiet…”
Tad – prasīja 2 reiz naudu papīru pirkšanai! Tā es viņu – ienīstu.
Un tagad – Rieksts taisās uz to pašu modi! Neraksta. Nekad nav sūtījis kvītes etc.
Nē – man vairs nav prieks domāt par grāmatu izdošanu. Arī te – ja ‘šie’ netaisīs – nezin vai es gribēšu atdot atkal pēdējo ietaupīto grasi un dzīvot visu laiku kā nabags. Labāk tad būtu to atdot Dzidrai un Inesei – lai tās kaut ko vieglāk var izdarīt.
Labie latvieši! Ražīgie visa sasniedzēji! Blēdīši!
Un dzīve aiziet gaidīšanās. Lielās gaidīšanas ir grūtas, bet aplaimojošas. Mazās ir nogurdinošas un nes tikai zaudējumu. Bet bez tām nevar iztikt.
Jāgaida vilciens, autobuss, piens uzvārāmies un olas. Jāgaida plumbers kas ierodas stundu vēlāk kā solījies. Jāgaida pusdienu ēdēji. Jāgaida dažādas stundas. Un rīta atnākšana.
Agrāk bija varbūt vēl ļaunāk, bija jāgaida līdz tinte nožūst. Tagad šī gaidīšana atkrīt.
Stāsta daļa:
Pirmais aizlūzums viņa dzīvē notika, kad viņa sieva to atstāja. Sasaiņojās un aizgāja. Pie cita. Kā tas ne viņam vien notiek. Aiziet sievas, aiziet vīri. Nāk atkal atpakaļ, pa pusei atpakaļ un visādi. Šis notikums, šis lūzums sākumā nelikās tik pārāk nopietns, liels, dziļš, kā kokam ieplēsums. Sākumā taisni noturēja kāds dusmu spēks — man Tevis nevajaga. Man arī nē. Ja nav tad nav — un tā, loģiski un skaļi.
Sabrukums nāca vēlāk. Jau drīz jau pirmā vientulības mēnesī. Pauls nezināja, neredzēja — ko tālāk, kā tālāk — uzvesties, varētu teikt. Neņem tik ļoti pie sirds, turies, neņem to tik smagi, nenolaidies, nezaudē galvu — draugi, ne draugi, visi. kam izdevība pavērt muti, sāka teikt. Un tas uzlika paša neziņai un domām un rūpēm nepelnīti lielu smagumu virsū vēl nesamu. Patiesi, tā nebija lieta, ar ko varēja dalīties, bet visi apkārt liekas iemaisījās tai viņa lietai, pat klusējot un nesakot neko. Tātad — tas bija, kā to mēdz teikt — viņa galvā. Viņa galvā kļuva par daudz un tā negribēja to visu tālāk strādāt, izstrādāt.
Tomēr tā darīja to ik brīdi: Kādēļ tas tā notika? Kur viņa vaina? Kad un kā viņš bija pielaidis kļūdu? Pauls tik ļoti bija pilns ar šo pašapceres darbību, ka viņam kļuva grūt noturēties darbā, noturēties braucot uz darbu, noturēties satiekot cilvēkus, paziņas. Viņa celtā pasaule bija sagāzusies. Viņš to bija cēlis tik labi cik prazdams, ja tā nebija spējīga dzīvot, tad viņš — tās cēlējs, arī bija nederīgs, atmetams. Viņam nebija nekādas pārliecības, ne mazākās cerības, ka viņš vēlreiz tā varētu sākt no gala. Iemīlēt cilvēku, pieskaņot sevi tam visās lielās un sīkās dzīves lietās tā, lai viņi spētu dzīves dalīt, dzīvot kopā. Ēst pie viena galda, celties ik rītus, paredzēt, panest kopā visu ikdienišķo, tik bieži grūto, smago divdzīvi.
Viņa vienmēr atstāja neaizgrieztu zobu pastas tūbiņu, spiežot to samīcīja šā un tā. Viņam nācās to izlīdzināt, savest kārtībā, noslaucīt no tualetes galda vai izlietnes zobu pastas piciņas. Tas ir, ja viņš gribēja patīkami tīru vannas istabas apkārtni ik rītus. Tiesa — viņa ik pa laikam visu pamatīgi iztīrīja. Bet ne ik dienas. Ik dienas izsvaidītie sīkumi nebija skaitāmi pie netīrības. Tā bija laika trūkuma dēļ pieņemama nekārtība. Bet viņam tā derdzās. Atņēma rītos labsajūtu, kuras tik ļoti vajadzēja laužoties cauri rīta rituālam. N
No viesībām šķiroties viņa nekad nebija gatava tad, kad viņš bija. Bija jāgaida kādu laiku viņam. Vai viņa to izrāva mazliet par agru, pus vārdā kādā sarunā. Sākumā tas prasīja piepūli dažreiz gaidīt, dažreiz iet prom vēl negribot. Viņi to izstrādāja, viņš varbūt vairāk kā viņa. Iemācījās pacietību. Viņam vienmēr bija iepriekš jāizšķiras — ko darīs, kur ies? Bet bija arī jābūt gatavam — pēkšņām pēdējā mirklī grozībām nodomos.
Tādu sīku nonivelēšanās darbu bija bijis daudz, lai dzīve ritētu pieņemami. Protams — tas kļuva atalgots. Viņa bija drīzāk maiga un pakļāvīga, kā kaprīza. Un tieši pēdējā laikā viņš bija juties viņu kopdzīvē nostabilizējies un, jā — un laimīgs. Kur bija vaina? Kā viņam trūka? Kā zināt, kā savest sevi dzīvei derīgu? Jau gāja mēneši un viņš turējās kā uz bezdibeņa.
Piekt. 30. maijs 1980.
Vēstule no Inese un manuskripti – kas nav gluži īstie bet paši pirmie uzmetumi – nabadzīgi… Ko darīt?
Un domas sakustējās Kā aizsalušā upē ledus Kādu siltu straumi ielejamies Sevī jutis Kā ledus upē Plīsdams ieskanējās Ko teikt? Tik domas meklēt Kādas to pēdas dzīt Kā sniegos.
Nedzirdēju viņa vārdus. Man nebija laika un nebija īsti daļas, uz teātri nenācu meklēt gudrību vārdos, meklēju to ko man deva šī putna nāciens pa tuksnesi. Cilvēka nāciens pa paklāju. Putns pa sauli nāca, pa iedzeltenu garu zāli no iedzeltena horizonta.
Kas bij tas kas deva vienreizēji dziļo saviļņojumu, vārdos neizsakāmu prieku? Redzēt putnu? Nē. Jā. Redzēt cilvēku iemiesojamies putnā. Cilvēka nāciens caur putnu. Putna nāciens no cilvēka.
Putna un cilvēka koexistencē izteikts. Esības lielums?
(Pa papīri te šai mirklī pārrāpo tikko saredzami sīks papīra iemītnieks. Vai viņa un mana koeksistence dotu man laimi? Varbūt – ja es prastu to radīt.)
Nāca pār paklāju Un radīja putnu un tuksnesim Tālumu, zāli, sauli Putna nācienu lepnu brīnum bezvarīgu putnu piestāšanos pavērošanu turēt garu knābainu koka nūju pār galvu tā dabū likteni dzīvas būtes likteni. Mākslas poēzija Iztēles darbība. Līdzdarbība Cilvēks uzlīcis, turēdams pār galvu Garu koka Nūju un kā knābi tās galā. Gaišu kreklu Pāri īsām biksēm...


