1 aprīlis, 1980. Otrdiena.
Aizvakar, svētdien 30. martā bija – mans vakars. Izdevās!
Atmiņā viss it kā manas sarkanās kleitas zeltsārtā gaismā! Lai gan viss labi – nevar vairs (dzīvē?) just īstu, laimīgu prieku – viss, arī panākums un ieguvums – ir tikai smags pienākums – kam jānāk, kas jāiekāro.
Nebija redzami lielākā daļa manu draugu – ne Freiji, Šmugāji, Eglīši, Ozoliņa, Lācis, uc. – ko varēja cerēt, bet mazā zālīte bija pilna. Varbūt lielākā daļa – gadījuma ļaudis, kas bija bijuši uz opereti.
Es teicu Dzidrai – „neviena mana drauga, nezin kas tie visi ir?” –
„Tavi – ienaidnieki!” Dz. smējās.
Jā – vakars bija labs.
Bija mani vecie cienītāji – izpildītāji, kas agrāk lasījuši manus darbus un darbojošies –
Gulbergi, Klauverti (tas visa taisītājs) Gailīte, El. Leja – izpildīja pienākumus etc.
Pēc tam – visi steidzās mājās – visi ir pārsātināti no sabiedr. notikumiem un varbūt arī no ‘savas satikšanās’.
Liekas mans apģērbs – deva labāko un viņu rūpīgi gatavoto programmu papildināja labi un nostādīja kārotā ‘glorijas’ gaismā.
Interviju pati ‘iztaisīju’ daudz nabadzīgāk kā to domāju iepriekš – bet – O.K.
The force, that through the green fuse drives the flower drives my green age…
Dod man kaut ko, ko satvert
Mīlēt, ticēt, pie kā turēties.
Otrie lield. svētki {7.4.80}
Spirgts vējš – un prāts sāk atplaukt, domas ja nu vēl ne pilnīgi – tad tomēr – atdzīvojās, jūties, dzīvs, elpo…
Otrdiena 8. aprīlis.
Nosūtīju vēstuli Klīdzējam ar lūgumu dabūt manuskriptu no Skrastiņa.
26. apr. 1980. Svētdiena.
Rudens svētdiena.
Šodien ir tikai svinēšana Vējš zaros, lapās Joņiem metās kā aizcieties Visu vasaru saules piezīmes piespiests Uz rudens pusi nu vaļā laists Vējš! Rudens vēsums. Neticami daudz zaros Zaļās lapās neredzēti Citroni pīnēm sakrājušies Pēkšņi zeltstiprā zeltā Šogad no insektiem izglābušies Briest sulu pārpilni Un šis dārza stūris Šis stūris kas ir viss dārzs Līkst logā ka džungļi.